R.Našeniece: ‘Humanitārā krīze I – kaimiņi, kā barometrs’

Apsolīju runāt par humanitāro krīzi. Profilaktiski. Diemžēl nekādi nevaru sacīt, ka stāstā minētās personas būtu izdomātas un, ka sakritība ar reāliem cilvēkiem un notikumiem ir tikai sagadīšanās. Ne pārāk sen kādā valstī pie zilas un brīnumskaistas jūras sākās banku krīze, noguldītāji zaudēja savu naudu, bizness strauji bruka, nacionālas valūtas kurss kritās, sociālās aizsardzības pasākumi bija vāji un nepietiekami, bet milzīgā bezdarba lavīna bija pārsteigusi valsti nesagatavotu. Valsts bija vāja, tās vara apjukusi. Krīze izplatījās ātri kā Ipras gāze un tikpat nemanāmi tā iesūcās visur. Arī smadzenēs.

Ķīmiskā reakcija smadzenēs radīja himeras. Tāpat kā Rohānas karalis Gredzenu Pavēlniekā, cilvēki sāka neatpazīt citas cilvēciskas būtnes. Valstī, kur daļa jaunāka gadagājuma cilvēku pat nezināja kādai nacionalitātei viņi pieder, piepeši uzzināja, ka viņiem ir nacionalitāte. Ja viņiem to nepateica ģimene, tad par to viņus piepeši (un bieži visai aizskaroši) informēja kaimiņi. Kaimiņi vienmēr bija bijuši draugi vai vismaz labi paziņas. Vienmēr visi bija zinājuši, kur tuvumā kāds ir piedzimis, kur nomiris (uz bērēm ir jāaiziet obligāti), kur saslimis (vai nevajag kādas zāles?) un taisās precēties. Labprāt viens pie otra gājuši ģimenes svētā aizstāvja gadadienā, bet pavasarī kāpuši mašīnās un cepuši jēru pie upītes.

Piepeši un ātri tas mainījās. Televīzija un avīzes, kā lāsta pārņemtā Rohānas karaļa padomnieks, viņiem stāstīja to, kam viņi ticēja arvien un arvien vairāk. Kaimiņiem vairs nebija laika runāt. Kaimiņi gāja viens otram garām ātri un pavirši sasveicinādamies. Vai nesveicinādamies. Bet patiesībā laika bija ļoti daudz. Pārāk daudz brīva laika. Patiesībā bija tikai bezjēdzīgi brīvs laiks. Jo darba nebija un palika aizvien mazāk.

Daži aizbrauca, daži jau bija aizbraukuši iepriekš. Taču izskatījās, ka viņus ņem pretī aizvien un aizvien negribīgāk. Vīzas uz ārzemēm saņemt palika aizvien grūtāk. Naudas bija ļoti maz. Un visu laiku skanēja skaļa griezīga „turbofolka” mūzika no dažādiem, sen aizmirstiem vēsturiskiem un ļoti varonīgiem periodiem. Bezdarbnieki vīrieši sēdēja pagalmos un kļuva aizvien drūmāki. Viņi izteica draudošas piezīmes garāmejošām sievietēm un bērniem. Piepeši visi zināja visu kaimiņu tautības, kaut gan atšķirībā no mūsu zemes viņi visi runāja vienā valodā, kas tajā brīdī izrādījās vairs nav viena, bet divas, trīs varbūt četras valodas. Uz vieglajām automašīnām pa nakti uzradās rupji ar krāsu uzpūsti draudi vai dīvaini simboli. Parādījās karogi un pat jauni vīrieši sāka nēsāt dīvainas arhaiskas bet ļoti patriotiskas galvassegas. Uz dzīvokļu durvīm tika uzpūsta krāsa, bet logiem un kaimiņu mazajiem veikaliņiem pirmajos stāvos piepeši kāds bija izsitis logus. Kaut kas dīvains notika ar centrālapkuri, tās vienkārši nebija. Cilvēki sāka ievilkt krāsniņas. Visi centās veikt savas darbības pēc iespēja nemanāmāk, lai negadītos ceļā tiem, kam nedrīkstēja gadīties ceļā.

Daudzdzīvokļu māju kvartāls pārvērtās par sirreālām lamatām, kur varēja atgadīties it viss. Tur siroja policisti un pašapbruņojušās cilvēku grupas, kas apturēja jebkuru – vecu un jaunu. Vairāki vīrieši tika aizvesti. Pazuda divas nepilngadīgas meitenes. Tie, kuriem bija ieroči, piepeši varēja ienākt jebkurā dzīvoklī un jebkurā diennakts stundā. Kādu dienu pagrabā kaut kas dega, ugunsgrēkam piekļūt neļāva pāris bruņotu vīru. Kaimiņos izplatījās vēsts, ka pagrabā sadedzināts ir kaimiņš – kluss inteliģents augstskolas pasniedzējs, kas dzīvoja viens pats ar savu pavecāko māsu. Daudzi saprata, ka viņiem ir jādodas prom.

Jā tā (vēl) nav Latvija. Tā ir Dienvidslāvija 90. gadu sākumā. Kur, tas nav svarīgi. Un mans stāsts ir rakstīts – tāpat – profilaksei.


Rita Našeniece
, pārpublicēts no Politika.lv.


  • Nu ko! Raksts patiesi pamācošs. Tikai ko mēs no tā mācīsimies, esam spējīgi iemācīties.

    Vai nav vienkāršāk praktiski visus vīriešus laicīgi
    sterilizēt (agrāk lietoja citu vārdu un arī darīja to citādi…).
    Bet galvenais ir lai panāktu sekas. Un tas ir: lai viņi kļūtu RĀMI.
    Visi mēs zinām, ka tam būtu jādarbojas.
    (Vaislinieki protams būtu jāatstāj).
    Jūs teiksiet “es ņirgājos”, neesmu nopietns.
    Esmu pati nopietnība.
    Ar tiem resursiem, spējām, kuras ir mums, kuri tiek pieļauti no “augstākās priekšniecības”, tas ir visreālākais.
    Pārējie salīdzinoši ar šo (šķiet arī nereāls) ir pielīdzināmi fantāzijai, vai arī
    ļoti darbietilpīgi un vienalga nedroši.
    Teiksiet “stulbi”, jā, bet ko ieteiksiet?

  • Līdz rudenim vēl gana daudz laiks. Var paspēt daudz ko saprast…

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.