G.Ošeniece: ‘Vērtības skolā jeb skolas vērtība’

Pagājušajā nedēļā mēs sev uzdevām jautājumu -,,Kas valda pār mūsu prātiem?” – un pārdomājām, kas ir tas, kas šodien nosaka mūsu tādu vai citādu rīcību, kas ietekmē mūsu uzskatus un izturēšanos?

Domāju, ka lielākā daļa lasītāju secināja, ka tie ir skaitļi, ciparu virknes, kas, ailītēs sarakstītas, novērš mūsu uzmanību no dzīvā cilvēka mums blakus.

Tie ir skaitļi, izteikti atzīmēs un naudā, vērtējums rangu vai algu sarakstā, praktiskais jeb finansiālais izdevīgums, kuram mēs šodien pakārtojam savu bērnu audzināšanu un izglītošanu.

Mēs sev uzdevām jautājumu – kādu cilvēku mēs gribam izaudzināt? Nācās secināt, ka mums nav skaidrs, kas ir mūsu izglītības filozofijas pamatā, kāds ir cilvēka tēls mūsdienu sabiedrībā un kas ir izglītības mērķis. Mēs pārdomājām, kāda ir mūsu katra atsevišķā atbildība un pienākumi, kāda ir skolotāja, skolas un vecāku loma. Nācās secināt, ka ne viss, kas notiek, ir tā, kā tam vajadzētu būt jeb kā mēs to gribētu. Bieži mēs mācām daudz fragmentāru lietu, bet neuzsveram svarīgo, nedodam bērniem to, kas ir viņiem visnepieciešamākais, bet gan maskējamies aiz viltus zinībām.

Jau iepriekšējā rakstā iezīmējām, ka humānismu postmodernajā laikmetā ir nomainījusi ekonomiskā globalizācija, kas ne tikai nonivelē nacionālās atšķirības, bet apdraud un pat iznīcina tradīcijas un kultūras vērtības. Pašlaik mēs piedzīvojam vērtību izmaiņu laiku – naudas vara, dzīve pēc biznesa noteikumiem, steiga, personisko vēlmju un izdevīguma likšana pāri sabiedriskajam labumam, mehāniskums, spriedze, morāles zudums ir mūsu ikdienas pavadoņi. Garīgās vērtības ir nomainītas uz ekonomiskajām vērtībām. Šajā sakarībā uzdosim sev nākamo svarīgo jautājumu, kas mūs nostāda izšķirošas dilemmas priekšā:
1)    Vai mēs pielāgosimies šīm vērtību izmaiņām un pie ņemsim tās?
2)    Vai arī mēs tomēr gribam saglabāt savu kultūru un cilvēciskumu?

Mums nekavējoties jātiek skaidrībā, kas ir tās vērtības, kuras mēs gribam nodot tālāk jaunajai paaudzei. Jo vērtības noteiks mūsu turpmāko rīcību. Tas, kas pašlaik notiek sabiedrībā, ir iepriekš īstenoto vērtību rezultāts. Ja mēs neuzsāksim radikālas izmaiņas, kas par galveno virzošo spēku uzskatīs cieņu pret dzīvību, dabu un cilvēka gara pilnību, tad modernās zinātnes ar savām tehnoloģiskajām un ģenētiskajām manipulācijām novedīs mūs pie cilvēces bojāejas.

Šodien katram ir jāapzinās stāvokļa nopietnība un jāizprot ētikas un pedagoģiskā procesa kopsakarības. Bieži paši pedagogi neapzinās, ka nedrīkstam atteikties no vērtību audzināšanas un tās vietā likt socializāciju, t. i., bērna pielīdzināšanu citiem, iekļaušanu sabiedrībā, kurā ir tik daudz morālu problēmu un negatīvu iezīmju. Ir jāapzinās, ka, tieši otrādi, katram cilvēkam jāveido sabiedrība, sniedzot savu devumu vērtību sistēmā un ar saviem darbiem uzņemoties atbildību par kopīgo rezultātu. Tātad svarīgi, lai ikkatrs būtu labs, pozitīvi noskaņots un ieinteresēts darīt labu.

Kāpēc svarīgi vērsties pie skolotājiem un aicināt tieši viņus izmainīt savu domāšanu un attieksmi? Kāpēc svarīgi skolotājiem atgūt pašapziņu, cieņu un apzināties savu spēku? Kā zināms, pastāv četras izšķirošās varas, kas var ietekmēt un mainīt valsts attīstības tendences. Ir četras institūcijas, kas var regulēt un uzturēt kultūru, veidot sabiedrisko domu, noteikt vadošās vērtības un uzsākt pārmaiņas. Šīs kultūrvaras ir: reliģija, valsts politika, skola (jeb zinātne) un ekonomika (finanses). Pašlaik dominē ekonomikas sfēra ar visām no tā izrietošajām sekām, bet pozitīvai sabiedrības attīstībai nepieciešama šo četru varu kopīga un harmoniska sadarbība valsts uzplaukuma labā. Ko darīt skolai? Ja reliģiskās vērtības daudzu acīs ir zaudējušas svarīgumu, ja valsts politika zināšanu trūkuma dēļ nespēj atrisināt problēmas, ja ekonomika redz cilvēkā tikai patērētāju, tad paliek vēl skolotāju neizmērojamās iespējas mainīt sabiedriskos procesus. Tie ir skolotāji, kas virza sabiedrību, rada idejas, kas analizē trūkumus un redz risinājumus, dod zināšanas un nodrošina garīgo līdzsvaru. Skolotāji ir tautas sirdsapziņa, kultūras nesēji un tradīciju glabātāji.

Celies, skolotāj, gaismas nesēj un ceļa rādītāj, esi mūsu paraugs un garīgais līderis! Tu, skolotāj, šajā zemē patiešām esi pats svarīgākais, jo tavās rokās ir milzīgs spēks – visi cilvēki, viņu domas un darbi. Tavās rokās ir mūsu nākotne. Tu, skolotāj, esi mūsu liktenis! Celies, domā, runā un darbojies!

Mums ir nepieciešama cita izpratne par skolotāja lomu. Skolotāja darbs nav kalpotāja darbs. Skolotāja dzīve un darbība ir misija, un pieprasīt par to pienācīgu atalgojumu nav skolotāja cienīgi. Lūdzu, bērnu vecāki un pašvaldību darbinieki, cienījamie deputāti un ministri, rūpējieties, lai skolotājiem nekad netrūktu iztikas līdzekļu, lai viņu darbs būtu brīvs no domām par naudu! Jo zināšanas nedrīkst tirgot, zināšanas jādod visiem, cik katrs spēj ņemt. Atlīdzināt skolotājiem par ieguldīto darbu, mīlestību un sirdsdegsmi ir vecāku, pašvaldību, sabiedrisko institūciju, vietējo uzņēmēju un ikviena reiz skolā gājušā sabiedrības pilsoņa pienākums. Avīžu redaktori, aiciniet ikvienu ziedot skolām savu laiku, darbu, zināšanas un naudu! Žurnālisti, rakstiet par godājamiem skolotājiem, par viņu dzīvi un uzskatiem. Izceliet skolu no ēnas, izbeidziet turēt skolotājus peramā zēna vai ubaga lomā. Pašvaldību vadītāji, skola lai ir jūsu vienīgā prioritāte, jo laba skola pilsētā vai pagastā atmaksāsies vienmēr un nodrošinās visu pārējo – atpazīstamību, iedzīvotāju pieaugumu, drošu sociālo vidi, pašiem savus vietējos uzņēmējus, iedzīvotāju nodarbinātību, finansiālo stabilitāti un arī nodokļus. Atbalstiet skolotājus viņu centienos, veiciniet viņu garīgo un intelektuālo izaugsmi, nodrošiniet piemaksas valsts likmēm, izsludiniet balvas un prēmijas par labu darbu! Nedrīkst aiziet tik tālu, ka skolotājam pašam ir jāpieprasa alga un jārēķina, par ko un cik viņam samaksāts. Tik tāls pazemojums var izraisīt neatgriezeniskas garīgā pagrimuma sekas.

Šajā bangojošā panākumu aizgrābtībā un naudas kāres virpulī, kad vislielākās iespējas ir savienotas ar vislielākajām briesmām, var aiziet nebūtībā vislielākās vērtības, cilvēks var neizturēt un tikt saplosīts gabalos. Mūsu uzdevums – šajā pārmaiņu pasaules virpulī saglabāt cilvēka veidolu, tautas veidolu un cilvēces veidolu augstākai radošai dzīvei. Tas ir uzdevums izglītībā un uzdevums dzīvē. Pārvarēt ārējos apstākļus var iedziļinoties zināšanās – nevis abstraktās, bet gan vitālās, dzīves prasmēm svarīgās – virzoties uz citu – dziļuma, nevis plašuma – dimensiju. Skolām un augstskolām jākļūst par intelektuālu triecienspēku, kas nostājas sabiedrības dzīves pašā centrā. Skolotājs kā audzinātājs stāv sabiedrības priekšgalā un uzņemas atbildību par sabiedrības izglītotību un absolūto vērtību saglabāšanu nākotnei. Viss mācību darbs lai ir tikumisko apziņu un morālo vērtību audzinoša darbība.

Kāds skolas tēls mums jāveido, lai pastāvētu patiešām ilgtspējīga sabiedrība? Tā ir skola – Gaismas pils katrā apdzīvotā vietā. Skola, kurai ir vairākas funkcijas. Pirmkārt, skola kā audzināšanas iestāde, jo, sekojot rietumnieciskajam liberālismam; mēs diemžēl esam pazaudējuši ģimeni kā vērtību, kā kategoriju, kā audzinošo faktoru. Otrkārt, skola kā izglītības iestāde, kur bērni apgūst dzīvei nepieciešamās prasmes un augstākās zināšanas – garīgumu, sevis izziņu, rakstura veidošanos, dabas un apkārtējās vides sakarības. Treškārt, skola kā kultūras telpa, kurā notiek koncerti, teātri, sporta, mākslas un reliģiski pasākumi. Ceturtkārt, skola kā “politiska” jeb pilsoniskās apziņas telpa, kurā tiek rīkotas publiskas lekcijas, diskusiju vakari, interešu klubi. Piektkārt, tā ir skola, kas ir bērnu dzīves telpa, patīkama un droša vieta, kurā viņi pavada ievērojamu savas dzīves daļu. Ir svarīga skolas apkārtne, zaļās zonas, sporta un atpūtas laukumi, iekopts dārzs. Pozitīvi, ja bērniem skolā būtu iespējas veikt kādus darbiņus, izgatavot priekšmetus, audzēt puķes vai dārzeņus, nest malku vai slaucīt celiņus, jo tas svarīgi ne tikai prāta atslodzei vai praktiskam labumam, bet gan drīzāk kā simboliska vērtība bērna apziņā. Tātad vajadzīga skola, kura ir atvērta sabiedrībai, kura vienmēr izstaro gaismu, kurai līdz vēlam vakaram ir gaiši logi. Skola ir patvērums. Skola ir simbols mūsu prātos.

Gadsimtiem ilgi cilvēki tiecās pēc skolas, jo zināja, ka izglītība ir kā gaismeklis, kas nekļūdīgi vada cilvēku dažādās dzīves sfērās. Kā teicis kāds domātājs, ,,zināšanas ir trešā acs, kas ļauj saskatīt visas lietas īstā gaismā un parāda, kā rīkoties”. Šodien skola ir zaudējusi savu monopolu uz informācijas piegādi, tai jāiztur sīva konkurence ar televīziju, internetu, grāmatām un cita veida informācijas nesējiem. Skolai jāapzinās šī situācija un jāatrod sava īpašā, neaizstājamā vieta. Skola vienīgā reprezentē dzīvā skolotāja faktoru, apgaismota cilvēka paraugu, savstarpējo attiecību mākslu, tā vienīgā var mācīt mācīties, atlasīt un izvērtēt informāciju, domāt un trenēt prātu, attīstīt apziņu, veidot cilvēciskās īpašības, ieaudzināt tikumus un morāles vērtības – atšķirt Labu no Ļauna. Mūsu tehnoloģiskajā laikmetā ir pilnīgi lieki celt priekšā bērniem faktu gūzmu un to atprasīt. Mums ir jāiemāca bērniem tas, ko viņi patiesībā no mums gaida – dzīves prasmes.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir radīt izglītības sistēmas pamatu – atbilstošu izglītības filozofiju. Izmantojamās izglītības teorijas kādā valstī vienmēr ir atkarīgas no tur eksistējošās teorijas par cilvēku. Izglītības jēdziena izpratni un tā definīcijas vienmēr nosaka tas, kā sabiedrībā uztver un skaidro cilvēka būtību. Ja cilvēku uzskata tikai par fizisku ķermeni, izglītības pieeja būs citādāka nekā tad, ja cilvēku aplūkosim kā saprātīgu un atbildīgu būtni. Bet, ja uztversim cilvēku par garīgu jeb dievišķu būtni, izglītības nostādnes būs vēl citādākas. Cilvēka dzīvei ir divi aspekti – bioloģiskais un socioloģiskais. Bioloģiski cilvēka dzīvību uztur barības vielas un atražošana, bet socioloģisko aspektu nodrošina izglītība skolā.

Cilvēks dzīvo saskaņā ar savu dzīves filozofiju un pasaules uzskatu, ko viņš ieguvis savā izglītības ceļā, tāpēc izglītība jāaplūko kā nozīmīgs sociāls process, kuru rūpīgi plāno. Izglītība ir process, kurā māca dzīvot sabiedrībā un to veidot. Tātad izglītība ir ne tikai viena no dzīves svarīgākajām sastāvdaļām, bet arī dzīves galvenais mērķis. Jebkuras pedagoģiskas darbības pamatā ir jābūt noteiktai filozofijai par cilvēka sūtību. Filozofija nosaka pareizas dzīves būtību un mērķus, bet izglītība māca, kā saprast pareizas dzīves būtību un ar kādiem līdzekļiem sasniegt savas dzīves mērķus. Filozofijas galvenais uzdevums ir definēt dzīves galvenās vērtības, bet izglītības galvenais uzdevums ir iedzīvināt šīs vērtības dzīvē. Varētu teikt, ka filozofija ir abstrakta dzīves apcere, bet izglītība – dzīves aktīvā daļa jeb konkrētas darbības. Citiem vārdiem sakot, izglītība ir lietišķā filozofija, kas var ilgt visu mūžu.

Mums ir izvēle starp ideālismu un pragmatismu. Ja mēs esam ideālisti, tad lielu nozīmi piešķirsim prāta un patības attīstībai/humānai personībai un vērtību triādei: Patiesajam, Labajam, Skaistajam. Ideālās vērtības ir nemainīgas, tās nosaka, ko vajag un ko nevajag darīt. Vērtības ir ideāli, kurus sabiedrībā augsti vērtē, ciena, tur svētus un vienlaicīgi pieņem par mēru, lai spriestu par kaut kā cita vērtību. Ja mēs gribam būt pragmatiķi, tad centrēsimies arī turpmāk uz indivīda materiālajām vēlmēm un noliegsim nemainīgo vērtību pastāvēšanu. Uzskatīsim, ka cilvēks drīkst pārveidot apkārtējo vidi atbilstoši savām vajadzībām. Pragmatiķu pasaule mainās, tāpēc nekas nevar ilgstoši būt labs un patiess. Pragmatiskās vērtības ir mainīgas, katrs pats nosaka, kas labs, kas slikts un kā izturēties, tāpēc nepastāv nekas, kas mūs vieno. Mūsdienu pragmatiskajā pasaulē svarīgs ir tas, kas ir izdevīgs. Labs ir tas, kas dod vēlamo rezultātu. Pragmatisma pieeja izglītībā nozīmē, ka teoriju pakārto praksei, tāpēc dinamisku sabiedrības izmaiņu ietekmē arī izglītības teorijas nemitīgi mainās un vienlaicīgi veicina nākamās pārmaiņas. Līdz iestājas haoss. Katra laikmeta vērtības ir atbilstošas praktizētajai filozofijai. Vērtības ir augļi, ko ienes mūsu rīcība, kas veikta mērķa sasniegšanai.

Izglītības sistēma ir visietekmīgākais instruments, kā jaunatnē ieaudzināt morālās, garīgās un estētiskās vērtības, uzskatus par dzīvi un vēlamo izturēšanās veidu. Vērtībām ir noteicošā nozīme, runājot par izglītības saturu. Šaurākā nozīmē vērtības ir sinonīms izglītības mērķiem, bet plašākā nozīmē vērtībām ir pakļauta jebkura izglītības procesa sastāvdaļa: gan izglītības politika, gan pats process. Tātad ne tikai vadošie mērķi, bet arī mācīšanas metodes, motivācija, priekšmetu, tematu un grāmatu izvēle, administrācijas un kontroles jautājumi ir jāizskata atbilstoši vērtībām.

Ja sabiedrībā un politikā pieaug cinisms, nežēlība un noziedzība, tas nozīmē, ka tieši izglītībā nepieciešamas krasas pārmaiņas attieksmē pret absolūtajām vērtībām un tām pamatā esošo filozofiju par dzīves jēgu un cilvēka sūtību.


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 6.marta numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • Paldies par rakstu.
    (Biju jau nobažījies, ka būs tikai iesākuma raksts, izsauciens un “čuš).
    Kā jau iepriekšējo reizi teicu, MAN TAS PATĪK.
    Salīdzinoši tas ir vislabākais ko es esmu lasījis, ko man nācies lasīt.
    Tiesa gan – esmu nedaudz apjucis. Jo te ir ne viens vien “zelta grauds”, ir “aptveroša tēmu, jautājumu shēma”…
    Bet ir arī neprecizitātes, kuras turpat jau drīz neļauj “precīzi šaut”.
    Šobrīd es domāju tā, ka trūkumus es varētu autorei “noraidīt” personīgi, ja autore tā būtu ar mieru un “admin” šajā jautājumā palīdzētu, bet es te “izvilktu” kādu “zelta graudu”. (Iespējams rakstā tas ir sēnalu…)
    – “Mums ir nepieciešama cita izpratne par skolotāja lomu.”
    – “Pragmatisma pieeja izglītībā nozīmē, ka teoriju pakārto praksei,…”
    – “Ideālās vērtības ir nemainīgas”
    – “pedagoģiskas darbības pamatā ir jābūt noteiktai filozofijai par cilvēka sūtību”
    – “Gaismas pils katrā apdzīvotā vietā” (Uzskaitījums tikai tuvināti, bet shēma laba).
    – “Skolotāji … tautas sirdsapziņa, kultūras nesēji un tradīciju glabātāji”
    – “pastāv četras izšķirošās varas, kas var ietekmēt un mainīt valsts attīstības tendences”
    – “Ir jāapzinās, ka, tieši otrādi, katram cilvēkam jāveido sabiedrība”
    – “dzīve pēc biznesa noteikumiem, steiga”
    – “nedodam bērniem to, kas ir viņiem visnepieciešamākais”
    —-
    Citātus ņēmu “atpakaļ gājienā”.
    Iespējams ka kādu neievēroju (mazliet ! steidzos).
    Ar iebildēm, pielabojot vēl ne vienu vien vietu varētu citēt.
    Iepriekšējā raksta komentāri nebija daudz, nedz arī pietiekami par rakstu… ceru, ka šoreiz būs daudz lielāka aktivitāte. Ja ne pozitīva, tad vismaz negatīva, noraidoša.

  • Kā jau teicu iepriekšējā rakstā, tad svarīgi ir tas, lai nebūtu sajūtas, ka esi skolā, bet skola būtu savienota ar pašu dzīvi. izzustu robeža starp to, kas ir ”mājas dzīve” un kas ir ”skolas dzīve”.
    + vērtības nevar uzspiest, vai likt tām sekot. Ir, tā teikt, jāgaida līdz pats cilvēks tās saprot un iekšēji pieņem.
    (tā kā pēc būtības, ja grib ieaudzināt labas vērtības, uz to ir jāvirzās, bet lēnām un nepiespiedoši, tai pat laikā pietiekamā daudzumā, lai būtu izaugsme.)

  • Viss zied, …
    Tad jau arī melns vairs nav tik melns, vai ne?

  • Latvijā nu jau 10 gadus pamazām veidojas tieši tāda izglītības platforma, par kuru Jūs rakstiet. Darba vel daudz, tāpēc piedalieties arī Jūs risinājumu meklējumos. Tuvāko nedēļu laikā ir plānots dibināt Latvijas Humānās Pedagoģijas associāciju un šajā sakarībā būs diskusijas starp pedagogiem un citiem cilvēkiem, kuri jau uzsākuši cīņu par Izglītības sistēmas pārveidošanu.
    dainis.ozols[AT]jodo.lv

  • Dainim!
    & Co.
    Tikai izveidot kaut ko tamlīdzīgu, pat tamlīdzīgu, (varbūt arī ne burtiski tādu nevajag)
    būs ļoti grūti, pat tajos gadījumos, kad par to būs ļoti daudz cilvēku.
    (Tas bija aktīvi jādara nu jau turpat gadus 20-it iepriekš. Tagad jau ir tik daudz ūdeņu aiztecējuši, tik daudz cerību sagrautas…)
    Vēl jau arī “platforma” ir vairāk nosaukums bet ne būtība.
    Ja, par piemēru, profesionāļiem “mati neceļas stāvus”, ir vienaldzīga, un galu galā pieļaujas “akceptēt” Kaspara B. trīs grāmatiņas (par lekcijām nevaru teikt, bet, ja tādas ir grāmatas…),
    tad tas ir pierādījums, ka
    lielākā cīņa vēl ir nepieciešama PAŠU VIDŪ.
    Vēl es varētu nosaukt līdzīgus tekstus vismaz pāris ļoti tuvos “lauciņos” (par Valdorfa pedagoģiju, par “indigo”, ….
    To uzrāda, pierāda arī līdzšinējā prakse, piemēri…

    “Platforma” var būt nepilnīga, bet tā nedrīkst būt kļūdaina. Jo tādā gadījumā tā tiks sabradāta.
    Ticu, ka negribēsiet man ticēt, bet
    padomājiet.
    Kāpēc gan tā “pārveidotā”, es teiktu citādi, Izglītības sistēma neveidojas, neiedzīvojas?
    Un
    ar ko īsti būs JĀCĪNĀS? – “uzsākuši cīņu” (nenoliedzu ka būs JĀCĪNĀS).
    Vēl sliktāk, ka visdrīzāk ne vienā vien gadījumā, tie, kurus gribēsim, vajadzētu ņemt par piemēriem, drīzāk kalpos par antireklāmu (lielā mērogā), nevis pierādījumu.
    Es teiktu tā: man ir smaga sirds.
    Bet es noteikti priecājos, ka cilvēki mēģina, un ka
    ir šāds raksts… pagaidām viss notiek.

  • Dainim.
    Interesanti gan, kas Jums tur jau gadus 10 veidojas.
    (Ticu, ka Jūs tā gribētu interpretēt, ka Jūs ar kādiem nedaudziem domu biedriem/”domu biedriem” darbojaties, domājat. Bet izteikt tādu “frāzi”, izskatās pat pēc apgalvojuma… Un vēl teikt “Latvijā”!.)

  • 10 gadu laikā notikuši 13 semināri. Kopā tos apmeklējuši vairāk ka 3000 skolotāju. Katru gadu Maskavā notiek starptautiskie Humānās Pedagoģijas lasījumi, kurus vada Šalva Amonašvili – cilvēks, kurš vairāk par 50. gadiem no savas dzīves ir veltījis cīņai par skolas cilvēciskošanu un apgarošanu, lai radītu vidi, kurā bērnos atvērtos tas, kas tajos mīt no Dabas ielikts, nevis, lai tos pieblietētu kā kaut kādus traukus ar civilizācijas un tirgus ekonomikas pieprasījuma surogātiem. Katru gadu no latvijas dažādiem novadiem turp dodas pāri par 50 pedagogiem. Prieks mūsu mazās Zemītes tas ir gana daudz. Rīgā šobrīd otro gadu darbojas Humānās Pedagoģijas labratorija, kurā iesaistījušās vairāk par 10 skolām. Cēsu rajonā ir Humānās Pedagoģijas eksperimentālā skola, Saldus raj. Blīdenes vidusskola ir aktīvi iesaistījusies šo ideju realizācijā. Latgales skolās ir atbalsta grupas. Humāna un personīga pieeja bērniem ir balstīta uz pedagoģijas klasikas pamatiem -Pestoloci, Ušinskis, Komenskis, Korčaks, Vigodskis,Blonskis, Elkonins, Ventcels, Gogebašvili, kā arī uz Kristus, Buddas, Konfūcija un citu Pasaules Lielo Garu mācībām. Humānās pedagoģijas mērķis ir palīdzēt izveidoties radošām, spilgtām, godīgām personībām. Valdorfa skola gatavo labi apmācītus izpildītājus savai fabriku videi Vācijā, kur tā arī izveidojās. Indigo ir spekulāciju sfēra daudzām kustībām, taču ir vērts šo jautājumu papētīt zinātniski, var izrādīties, ka tajā ir arī patiesības graudi. Daudzi sabiedrības locekļi un tai skaitā arī pedagogi, cilvēku par garīgu būtni pieņem ar grūtībām, tāpēc mainīt apziņu un arī sistēmu ir grūti un arī turpmāk par to būs jācinās tiem, kas to apzinās.

  • Interesanti būtu dzirdēt kāda “valdorfieša” redzējumu.

    Bet par tiek “indigo”…
    Jāsaka tā, ka var jau studēt, un studēt var un vajag visu ko.
    Bet “mums ierindas cilvēkiem” no viņu literatūras vienkārši jāizmet tas “indigo”, un tad jau būt tīri labi. Vēl gan jādomā, kādi ir apstākļi kādos atnāk mūsu bērns TE PIE MUMS.
    Šie apstākļi, vide… (mēs paši to varam pat neapjaust) var ļoti ietekmēt…

    Bet Daiņa teikto atturēšos komentēt, lai viņš pēc būtības “uzprasās”.
    Man jau labāk patiktu, ja tā nebeidzamā
    cīņa
    paliktu kaut kur “Kā rūdījās tērauds” lappusēs.

    Varbūt vēl kāds te varētu kaut ko piebilst…

  • Visvaldi, neliels ieskats par Daiņa minēto pieejams šeit – http://www.tautasforums.lv/?page_id=482
    Uz 2. Starptautisko humānās pedagoģijas konferenci Cēsīs bija ap 300 dalībnieku (skat. foto, ja netici – http://www.tautasforums.lv/?page_id=535)
    Esmu pārliecināts, ka tas ir tikai sākums. Ļoti lieli notikumi un pārmaiņas saistībā ar šo visu gaidāmi jau šī gada beigās.

  • Ivo!
    Autore!
    Esmu priecīgs par Tavu optimismu, ja tas tik nav pārlieku liels un nepamatots.

    Būt par konferences dalībnieku,
    piedalīties vēl citos ar “TO” saistītos pasākumos…
    tas nav slikti, jo šie cilvēki ir vairāk vai mazāk atvērti…
    Nevajadzētu aizmirst ka pat starp “piekritējiem” ne tuvu nav vienprātības jautājumos, kas ir izšķiroši;
    kā arī pavisam atšķirīgi viedokļi, daudzos gadījumos tālu prom no tā kā vajadzētu ‘lai kaut kas varētu notikt’.

    Un tā var turpināt.
    Izpratne par esošo un vajadzīgo lietu stāvokli un vajadzībām ir ļoti slikta. Tāds ir mans viedoklis un ne jau vienā dienā izveidojies. Es to esmu bijis spiests tādu izveidot.
    Labs emocionālais noskaņojums, atbalsts… tas viss ir ļoti vajadzīgs.
    Bet briesmīgi ir arī
    ciest neveiksmi.
    (Kārtējo neveiksmi, tās nogalina.)
    Un, es neredzu pat nevienu argumentu, lai MUMS šajā jautājumā veiktos.
    (Ja nu vienīgi tas, ka vispārējā situācija ir smaga/krīze. Un arī tas ir vismaz pa vienu gadu nokavēts.)

    Visa tā rezultātā esmu ļoti priecīgs par šo/šiem G.O. rakstiem, VIEDOKLI, domu gājienu.
    Atliek cerēt, ka tas, kas rakstā ir nepietiekami, vai pat neprecīzi, tas ir tikai gadījuma pēc…
    …bet tam visam vēl pietiekami daudz jāliek klāt.

    Jābūt tā, lai arī tas, kuram pavisam ne tuvu nav ne RAKSTURS, ne saprašana VAJADZĪGAJAM līmenim,
    pamēģinot saprastu:
    tā ir labi.
    Jācer, ka saprati, ka tas ir process ne vienai dienai.
    Šalva prata Liepas skolā parādīt, kāds prata to uztvert.
    Un šobrīd tur dažs labs ir priecīgs. Bet, atdarinot to, mēs ne tuvu nebūsim tur, kur mums jābūt. Panākumi ne tuvu nebūs tādi, lai būtu stabili un daudzsološi attīstībai.
    Ieskaties kā Dainis saka ‘CĪŅA’.
    Arī Šalva mēģina “ložņā bitīte pa zaru zariem” spēli. Visdrīzāk tāpēc, ka nezin citu, ka ir tur iestidzis.
    Tam kā viņš esošajā situācijā strādā… cepuri nost. Bet tas nav pietiekami IEVIEŠANAI.
    (Ja nu vienīgi viņu te ieceltu par stabilu darboni…)

    Ar nepacietību gaidu turpinājumus no šī raksta autores (varbūt tādi nav iecerēti, speciāli rakstīšanas pēc jau nevajag), jo vēl šis tas ļoti svarīgs ir jāsaka…

    Piedod ka rakstu tā “no rokas” – ārā pavasaris, viss zied. Un ir tā, ka neko vajadzīgu ārā atstā nevar, jo var vēl uzziedēt, un ko tad!

  • Varu tevi iepriecināt – būs vēl 10 raksti. Visus varbūt nepublicēsim kā atsevišķus rakstus, bet kaut kā savādāk – katrā ziņā, lai būtu pieejami visi.

  • Rakstaa saputroti ceeljonji ar sekaam. Tas, ka skolotaajiem shobriid ir jaadomaa par elementaaraam materiaalaam vajadziibaam ir vinju pashu nopelns.
    ——-
    Prasiit, lai sabiedriiba ziedo naudu un celj godaa skolotaajus, kuri ir izaudzinaajushi cilveekus, kas nosaka un veido to kaa IR shobriid? Lai sabiedriiba mainiitu ieaudzinaataas materiaalaas un savtiigaas veertiibas?
    ——-
    Jociigs aicinaajums, jo neatrisina ceeloni – skolotaaju sastraadaato.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.