G.Ošeniece: ‘Ieskats vēdiskās izglītības filozofijā’

Iepriekšējā rakstā runājām, ka skola un skolotāji ir kultūrvara, kura īsā laikā var izraisīt lielas izmaiņas sabiedriskās domas un valsts politikas attīstībā. Jau sers Vinstons Čērčils teicis, ka “skolotājiem ir tāda vara, par kādu premjerministri var tikai sapņot”.

Mēs, protams, ar šo domājam gara, nevis kara spēku, jo mums jāatrod garīgas, filozofiskas nostādnes, uz kurām balstīt katra atsevišķa cilvēka un visas sabiedrības kopumā izglītošanas kultūru.

Iepazīšanās ar vēdiskās izglītības filozofiju, tās principiem un metodēm var izrādīties noderīga ne tikai, lai salīdzinātu to ar mūsu modernās rietumu izglītības sistēmas sasniegumiem vai priekšrocībām, bet arī, lai apzinātos un izprastu nozīmīgus mūsdienu izglītības trūkumus. Mūsu mērķis ir atrast citu skatījumu, kas palīdzētu izprast šodienas modernās skolas negatīvo pavadoņu – agresijas, atsvešinātības, jaunatnes dumpošanās – cēloņus un ļautu mums veidot labāku izglītības kultūru nākotnē. Ceru, ka, jo īpaši skolotājiem un vecākiem, ar atskatu uz antīko vēdisko laikmetu un vienlaicīgi ieskatu vēdiskajā pedagoģijas teorijā radīsies jaunas atziņas, vēlme un spēks kaut ko mainīt gan savā attieksmē un darbībā, gan skolā un sabiedrībā.

Vārds ,,vēdas” senajā sanskrita valodā nozīmē ‘zināšanas’ jeb ‘tas, kas ir zināms’. Ne velti latviešu valodā ir vārdi ,,vieds” un ,,viedums” un krievu valodā ,,vedatj” – ‘zināt’, kā arī ,,vedomosti”, „povedatj”, ,,razvedatj” un ,,osvedomitsja”. Šī vārda sakne vai tā locījumu formas ir saglabājušas nozīmi daudzās mūsdienu valodās: piemēram, angļu valodā ,,wit” ir ‘gudrība’, ‘prāts’, ‘saprāts’, ,,witness” – ‘liecība’, ‘pierādījums’, vācu valodā ,,wissen” nozīmē ‘zināt’ un ‘zināšanas’, zviedriski ,,veta” un holandiski ,,weten” nozīmē ‘zināt’, čehu valodā ,,vim” – ‘es zinu’, „vidim” ir ‘es redzu’, bet grieķu valodā ,,woida” nozīmē ‘es zinu’ un latīņu valodā „video” – ‘es redzu’.

Senas gudrības, kas nodotas no paaudzes paaudzē
Vēdas – tās ir senas gudrības, kas, tāpat kā latviešu dainas, mutvārdu tradīcijā nodotas no paaudzes paaudzē jau daudzus tūkstošus gadu pirms to pierakstīšanas. Plašāk zināms fakts, ka Vēdas tiek dēvētas par pasaulē vecāko literatūras un filozofijas pieminekli. Vēdas reizē ir arī vissenākie Svētie Raksti, jo tradicionāli tiek uzskatīts, ka tās nav cilvēka prāta izdomājums.

Vienkāršāk runājot, varētu teikt, ka vēdas ir tāda kā lietošanas pamācība jeb instrukcija šīs zemes dzīvei, jau izstrādāts likumkodekss vai konstitūcija. Zinātnieki, kas pēta vēdisko literatūru, ir pārsteigti, cik daudzi mūsdienu zinātnes atklājumi cilvēkam ir bijuši pazīstami jau pirms vairāk nekā 5000 gadiem, piemēram, atoma uzbūve, Visuma rašanās un Saules sistēmas struktūra, embrija attīstība mātes ķermenī un cilvēka organisma funkciju īpatnības.

Vēdu literatūrā padziļināti apskatīti medicīnas, psiholoģijas, socioloģijas, jurisprudences, matemātikas, ģeometrijas, astronomijas, astroloģijas, arhitektūras, karalietu un inženierzinātņu jautājumi. Garīgu iedvesmu Vēdās saviem zinātniskajiem vai literārajiem darbiem smēlušies tādi talanti kā J.V.Gēte, I.Kants, G.V.F. Hēgelis, A.Einšteins, R.Emersons, R.Rolāns, R.Tagore, Ļ.Tolstojs u.c, atzīdami tās par visdaudzpusīgāko zināšanu avotu.

Turpmāk pārrunāsim to, kas Vēdu literatūrā teikts par audzināšanu un izglītību. Rietumu sabiedrībā pieņemts domāt, ka moderno pedagoģijas teoriju aizsākums meklējams samērā nesenā pagātnē, kad pirmoreiz tika pierakstītas atsevišķas pedagoģiskās atziņas. Lielais vairums dažādo audzināšanas un izglītības teorijas radušās tikai 19. un 20. gadsimtā. Tomēr izrādās, ka sistemātiski izstrādāta un praktizēta pedagoģiskā teorija eksistējusi jau krietni agrāk. Hindu civilizācijā pirmās ziņas par izglītības attīstību atrodamas Rigvēdā, tekstā, kas pierakstīts pirms pieciem tūkstošiem gadu un pirms tam ilgstoši (pēc indiešu zinātnieku datiem – vismaz deviņus tūkstošus gadu) eksistējis mutvārdu tradīcijā. Tieši Rigvēdā izklāstītās izglītības teorijas tiek sauktas par vēdisko izglītības teoriju.

Hindu civilizācijas zināšanu līmenis savā niansētībā dažkārt pārsniedz mūsdienu izglītības teoriju un praksi. Jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem eksistēja rūpīgi izstrādāta izglītības sistēma, kas nodrošināja garīgas, morālas, profesionālas (amata) un akadēmiskas zināšanas. Šī sistēma bija unikāla, un dažus tās aspektus nesen no jauna atklājuši rietumu pedagogi, bet daudziem vēl joprojām netiek pievērsta pienācīga uzmanība.

Zinātniski pierādīts, ka Indijā, vienā no senākajām pasaules civilizācijām, jau otrajā tūkstošgadē p. m. ē. bērni saņēma sākuma ģimenes izglītību mājās un turpmāku, ar rituālu ievadītu, oficiālu izglītību skolotāja jeb audzinātāja mājās, kas parasti atradās skaistā, nomaļā vietā, bieži mežainā apvidū. Skolotājs pieņēma šo bērnu kā savējo un apmācīja viņu, neprasot samaksu par ēdināšanu un izmitināšanu. Audzēkņu uzdevums savukārt bija pieskatīt uguni, palīdzēt skolotājam saimniecības darbos un rūpēties par māju un lopiem. Šiem darbiem bija ne tikai praktiska, bet drīzāk simboliska nozīme, jo uzskatīja, ka tikai tad, ja bērns kaut ko dara skolotāja labā, viņš novērtē iegūstamās zināšanas, un tad tās vieglāk ieguļas prātā. Mācības šajā laikposmā sastāvēja no vēdisko himnu (domugraudi, līdzīgi mūsu latviešu dainām) mācīšanās no galvas, pareizas izrunas un gramatikas, astronomijas un etimoloģijas1 zināšanu apgūšanas. Maksimālais mācību ilgums bija 12 gadi. Īpaši apdāvināti bērni, beidzot mācības meža skolā, varēja turpināt izglītību universitātē vai augstākā filozofijas akadēmijā.

Zināšanu daudzums un mācību metode bija atkarīga no apgūstamā priekšmeta un sabiedriskās kārtas. Runājot par metodēm, jāsecina, ka audzēkņu pirmais pienākums bija iemācīties no galvas Vēdas visās to niansēs, kas nodrošināja to saglabāšanos un nodošanu nākamajām paaudzēm tūkstošiem gadu garumā. Mācoties tiesības, loģiku, rituālu veikšanas mākslu un runas intonāciju, galvenais bija jēgas izpratne, bet trešā metode bija alegoriju pielietojums, pašam mācot un skaidrojot Vēdas. Augstākajā pakāpē visiecienītākā un izplatītākā metode bija jautājumu uzdošana skolotājam un atbilžu pārspriešana.

Vēdiskajā izpratnē skolotājam ir jāiemāca skolēniem izmantot visu savu smadzeņu potenciālu, mācībām jānorit dabiski, jo bērnam jābūt nemitīgi ieinteresētam iemācīties vairāk. Ja bērnā tiek attīstīta cilvēkam raksturīgā radošā inteliģence, viņš dzīvē jutīsies pietiekami droši, lai nekļūdītos savās izvēlēs, un tādējādi viņa laimes izjūta un sasniegumi pieaugtu. Par skolotāju varēja kļūt tikai tas, kurš bija izkopis tādas ideāla skolotāja kvalitātes kā uzticamību (t.i., mīlestību pret bērniem un nesatricināmu mierīgumu), radošo izdomu, pacietību, atjautību, vitalitāti un laipnību. Par skolotāja uzdevumu uzskatīja katra individuāla bērna vērtīgāko spēju un talantu izkopšanu, lai šie „laimīgie pilsoņi” kopā veidotu „labāku pasauli”, kurā valdītu miers un sapratne.

Aplūkosim dažus aspektus, kuru mūsdienu izglītības praksē nav vispār vai kuru izpratne ļoti atšķiras no tā, ko paredz vēdiskā audzināšanas teorija. Tie ir: prāta attīstīšana, laba rakstura un pozitīvas attieksmes ieaudzināšana, iekšējs miers jeb līdzsvarotība, audzinātāja un audzināmā savstarpējā cieņa.

Kopš mūžīgiem laikiem tika uzsvērta galvenokārt cilvēka garīgā un tikai tad fiziskā un intelektuālā iedaba. Arī vēdiskajai izglītībai un kultūrai īpašu kolorītu un individualitāti piešķir tieši šī garīgā aspekta uzsvērums. Fiziskais ķermenis un prāts ir tikai gara dzīves ārējās sastāvdaļas. Audzināšanas mērķis ir atklāt cilvēkam gara pasauli un padarīt intensīvāku „iekšējo dzīvi”. Tikai attīstīta gara dzīve bagātina prāta un fiziskā ķermeņa darbības, piešķirot tām jēgu, izpratni un perspektīvas. Bez iekšējās dzīves ārējā ir akla, nespēcīga, tukša un pašatsvešināta. Tāpēc uzskata, ka izglītība, kura nodarbojas tikai ar cilvēka dzīves laicīgajām un pragmatiskajām lietām, iznīcina pati sevi. Tas izskaidro, kāpēc daudzās mūsdienu rietumu skolās valda garīgs tukšums un jaunatne dumpojas. Vēdiskā izglītība paredz ķermeņa un prāta spēju attīstību, lai nodrošinātu pilnvērtīgu, veselīgu un ilgu cilvēka mūžu, tāpēc skolas galvenais uzdevums ir „iemācīt redzēt, dzirdēt un vēlēties tikai vislabāko”, t.i., nostiprināt raksturu, kontrolēt savas vēlmes un dziņas, paaugstināt savas koncentrēšanās un gribasspēku. Tātad svarīgāk par to, kā piemeklēt un pasniegt audzēkņiem noteiktu informācijas daudzumu par kādu tematu, ir veidot un attīstīt prātu, lai tas pats mācētu atrast, apstrādāt un analizēt jebkādu informāciju.

Vēdas saka, ka ir kaitīgi pieblīvēt bērna prātu ar informāciju, neatpazīstot viņa iedzimtās spējas un intereses, jo jau bērnībā un skolas gados ir jāattīsta katra individuālās un dzīvei nepieciešamās prasmes un rakstura īpašības, nenoslogojot visus bērnus vienādā mērā un pēc vienādām prasībām. Uzskata, ka raksturs ir ietverts bērnā jau kopš dzimšanas, tikai vēl nav pilnā mērā izpaudies. Tādējādi īstena izglītība nozīmē pacietīgu cilvēka rakstura veidošanu pozitīvā virzienā.

Vairākās vietās Vēdās atrodamas norādes par 26 civilizētas personības īpašībām, kas dzīves laikā katram cilvēkam būtu sevī jāattīsta. Tās ir bezbailība, apziņas tīrība, garīgā izglītošanās, dāvanu došana, pašsavaldīšanās, ziedošana, Svēto Rakstu pārzināšana, askēze, vienkāršība, nevardarbība, patiesīgums, nedusmošanās, pašatteikšanās augstāku mērķu labā, miers, trūkumu nemeklēšana citos, līdzcietība, brīvība no alkatības, laipnība, pazemība, stingra noteiktība, mērķtiecība, piedošana, izturība, tīrība, brīvība no skaudības un brīvība no godkāres jeb pieticība.

Arī mūsdienu izglītībā būtu nepieciešama akcentu pārbīde par labu personības starojumam un rakstura īpašībām, nevis galvā iekaltiem informatīviem faktiem. Saskaņā ar Vēdām – par mācītu var uzskatīt tādu cilvēku, kurš ieguvis civilizētas personības rakstura īpašības. To izdarīt ir daudz grūtāk, nekā, piemēram, iegūt interesantu informāciju un kļūt par slavenu zinātnieku. Patiesi gudrs ir tas, kurš spēj uzvarēt savas sliktās īpašības, nevis tas, kurš izlasījis kaudzēm grāmatu, piebāzis galvu ar dažādu informāciju, faktiem un gadskaitļiem, bet tajā pašā laikā var būt skaudīgs, skops un naidīgs, nodarot ļaunu apkārtējiem.

Svarīgs priekšnosacījums, lai zināšanu apguve noritētu sekmīgi, vēdiskā izpratnē ir mierīgs prāts. Nespēja valdīt pār savu nemieru, kas var izpausties kā neuzmanība, izklaidība, apjukums, nesaprašana, apātija, nogurums, satraukums, mūsdienās izrādās ne tikai skolēnu, bet arī daudzu inteliģentu cilvēku vājība. Cilvēks var būt spējīgs speciālists savā jomā, bet reizē izklaidīgs, aizmāršīgs, izmisis vai pat garīgi slims. Mūsdienu cilvēka prāts ir nemitīgā konfliktā pats ar sevi, bet mūsu izglītība šai problēmai nepievērš nekādu uzmanību. Taču jebkurai izglītībai, kura paredz laimīga un garīgi vesela cilvēka attīstību un harmoniskas sabiedrības pastāvēšanu, būtu jāņem vērā šis svarīgais priekšnosacījums – mierīgs un līdzsvarots prāts.

Nākamā ļoti būtiskā iezīme: vēdiskajā kultūrā audzināšanas un izglītības pamatā bija uzskats, ka ikkatrs līdzpilsonis cilvēkam ir kā brālis, apkārtējā pasaule un daba ir draudzīga, ka ikvienam jābūt laimīgam, taisnīgam un jākalpo apkārtējiem. Mācīja, ka jādzīvo saskaņā ar sevi, ar kaimiņiem, citiem cilvēkiem un apkārtējo vidi. Modernās izglītības redzējums ir citāds: jauniešus gatavo konkurencei un konfliktu risināšanai, māca, ka indivīds dzīvo iekšējā nesaskaņā ar savām vēlmēm un konfliktā ar citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Tas ir nenovēršami, ja sabiedrība balstās uz no ekonomikas pārņemtām idejām par maksimālu personīgo izdevīgumu un maksimālu apkārtējo cilvēku, dzīvnieku un dabas resursu izmantošanu. Rezultāts ir ne tikai vides, bet arī paša cilvēka piesārņojums, demoralizācija, neirozes, noziedzība, narkomānija un cita veida anomālijas.

Senā pedagoģiskā doma uzsvēra atmosfēras lomu mācību vidē. Svarīga ir pilnīga saskaņa skolotāja un apmācāmā starpā. Izglītošanās notiek tikai tad, ja audzēkņus vada nopietna zinātkāre, aizrautīga vēlme pētīt un noskaidrot patiesību, kā arī pieķeršanās skolotājam, godbijība un cieņa. Audzēkņu nopietnu attieksmi pret mācībām raksturo vienkāršība, askētisms, tikumība un uzticēšanās, kas rāda, ka cilvēks iekšēji ir gatavs uzņemt zināšanas. Tieši zinātkāres jeb ieinteresētības trūkums un cieņas zudums ir pirmais, par ko sūdzas mūsdienu skolas skolotāji. Tātad – mācību atmosfēra un cilvēcisko attiecību kultūra ir cietusi pamatīgu sakāvi. Tas apliecina, ka – par spīti zinātniskajiem sasniegumiem, kad mašīnas var aizstāt cilvēka prātu un jaunās tehnoloģijas var aizvietot skolotāju, par spīti iegūtajām tehniskajām kompetencēm cilvēks mūsdienās patiesībā paliek neizglītots šā vārda tiešajā nozīmē.


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 13.marta numura

Citi G.Ošenieces raksti.

  1. Valodniecības nozare, kas pētī vārdu un morfēmu, izcelšanos un to attīstību; tezaurs.lv []

  • Biju iedomājies, ka raksts par “vēdisko” varēja būt daudz sliktāks (no pieredzes kā par šo tematu runā daudzi cit).
    Paldies autorei par to kas esmu vīlies.
    Visādi citādi mans komentārs līdzīgs komentāram no iepriekšējā raksta.
    Man būtu interesanti vairāk dzirdēt, redzēt no citiem lasītājiem, tāpēc neizteikšos.
    Bet, ja pareizi sapratu,
    tad vēl jau būs turpinājums.
    Un tāpēc neteikšu “hop” pirms nav pārlekts.

  • Atcerēsimies, ka mācījās brahmaņu un kšatriju bērni, tie, kuru vecākiem nebija jāpiepūlas sagādāt iztiku. Viņi vairāk vai mazāk jau ģimenēs tika gatavoti valdošam statusam. Ja mēs esam uzņēmušies izglītot gan vaišjas, gan šūdras, kuru vecāki par tik augstām matērijām, kā augstāk rakstīts, nemaz iedomāties nespēj, jo augas dienas virpuļo eksistences cīņā, būdami naidīgi pret dīkdieņiem skolotājiem, kuri jāapgādā(…), citādu rezultātu nevar gaidīt.
    Šobrīd valdošā kārta ne pēc izglītības, ne pasaules uzskata nepieder pie brahmaņu kārtas un arī militāristi mums asociējas ar brutālu spēku, nevis ar augstu un humānu izglītību.
    Gulbja spārni ir skaisti un der elitārām skolām, bet ne vārnai- vispārējai izglītībai.

  • Nepiekrītu, ka šajā virzienā nevar virzīties arī vispārējā izglītība. Tikai tāds sīkums, kā
    * IZM izformēšana (Koķes nomaiņa neko nedos.. un patiesībā jāizdzenā visa valdošā elite);
    * tautas atmošanās.
    >>>Šie divi punkti nav neiespējami. Tie ir vairāk kā iespējami, jo viss jau notiek šajā virzienā.

    Vēl vairāk – ir taču tikai 2 varianti: strupceļš, pa kuru neatlaidīgi soļojam šobrīd, vai arī kursa maiņa pa 180.

  • Lurike!
    Pilnībā saprotu Tevi. Tev pat vairāk taisnība kā Ivo. Jo.
    Jo ar izdzenāšanos vien noteikti nepietiks, un arī ar atmošanos ir tā kā ir, ja nu vienīgi ar atmošanos pavisam reti sastopamā (dēļ tā arī praktiski nepiepildāmā) veidā. Mēs par tādu vēl pat pieminējušu neesam.
    Es teiktu tā, ka esi trāpījusi desmitniekā. JO, lai šī sistēma, kura šķietami esot, kuru piesaucam… var eksistēt tikai tad, ja mums ir bramīnu kārta. Tas arī nozīmē, ka mums par tādiem jākļūst.

    Visiem tā, lai tie “visi” būtu pietiekams vairākums. Ivo te, runājot par ceļiem, nepieminēja, ka šodienas ceļam ir vismaz divi varianti, tāds kā mums, ka mēs braši soļojam, vai tāds kā daudz kur citu Eiropā un citur, ka cenšamies noturēties, pielāgoties… Pagaidām labākajā gadījumā esam gatavi ‘noturēties’. Mūsu Humānpedagogi diemžēl arī vēl nav gatavi uz daudz ko vairāk. Cerīgas izskatās šo rakstu autores idejas, centieni… Kā es reiz jau teicu: labām idejā vajag “kristalizācijas centru”.

  • Par vēdisko kultūru runājot – kastu sistēma Indijā sākotnēji nebija noslēgta, kā laikā, kad tur ieradās eiropiešu kolonizatori. Šajā laikā Vēdiskā kultūra lielā mēra jau bija degradējusies. Cilvēki atkarībā no spējām un vēlmēm varēja pāriet no vienas kastas otrā. Viss bija atkarīgs no paša cilvēka spējām un dzīvesveida. Mūsdienu zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka tieši pārtika, ko cilvēks lieto uzturā, ļoti lielā mērā nosaka viņa raksturu (starpcitu to izmēģinot nepilngadīgo kolonijā). Attiecībā uz pārtiku Vēdiskajā kultūrā bija šāds iedalījums – dzīvot gaismā (garīgs dzīvesveids + veselīga, veģetāra pārtika), dzīvot kaislībās (asa, garšvielām bagāta, tomēr salīdzinoši veselīga pārtika), dzīvot tumsā (neveselīga pārtika, bieži alkohols, nekvalitatīvs). Protams, neesmu eksperts šajos jautājumos, tomēr šāds iedalījums man liekas pamatots.
    Par izglītību runājot – alternatīva mūsdienu degradētajai izglītības sistēmai jau ir – Drustu tautskolā. Cik zinu, šajā skolā uzņēma bērnus, kam bija jāsāk iet pirmajā klasē, līdz ar to viņi visu savu izglītību ir ieguvuši tikai šeit, un nesaskārād ar deviņdesmitajiem gadiem raksturīgo sabiedrības degradāciju. Vienlaicīgi šeit mācījās ~20 skolnieki. Mācības turpinās arī tagad. Vairāki no viņiem ir devīto klasi pabeiguši un mācās citās vidusskolās. Cik es zinu, vairāki no viņiem ir ieguvuši labas vietas Latvijas fizikas olimpiādēs, kā arī citās jomās šiem skolniekiem ir labi panākumi.
    Viena no idejām ir sekojoša – šie skolnieki apgūst senos amatus, vecākie no tiem ir izgatavojuši kokles, katrs apgūst kādu mūzikas instrumentu. Visas šīs darbības, īpaši maziem bērniem ļoti attīsta domāšanu, kas dod labus rezultātus arī citās, ar tradicionālo kultūru nesaistītās nozarēs. Turklāt no mazotnes īpaša uzmanība tiek pievērsta skolnieku interesēm.

  • izlasot šo, pamanīju, ka tur jau ir ietverta lielākā daļa no tā, kas būtu vajadzīgs. Tikai tas būtu jāpielāgo attiecīgi šim laikam jeb ta ka videi.
    Un kā jau pieminēts, svarīgi būtu nevis brutāli ieaudzināt to visu, bet iemācīt saskatīt jēgu utml.

  • Nedomāju ka te būtu vietā runāt ar par “brutāli ieaudzināt” un pat “iemācīt saskatīt”. Nezinu, nemāku, negribu izteikties kā tas varētu būt tajā ‘vēdu audzināšanā’, bet par to “brutāli” nevar būt ne runa. (Patiesības pēc jāsaka, ka arī tagad tāda sistēma pa īstam nestrādā, lai gan notiek, un ir arī sekas…) Savukārt “iemācīt saskatīt”? Tā mums no šī grāvja puses var izskatīties, bet īstenībā tas varētu būt nevajadzīgi. Tai pašā reizē kaut kas tuvu tai “brutālai” varētu pat notikt, tikai ne jau tas kā mēs to šodien saprotam. (Piemēram: uguni ar uguni…) Un ko kam īsti vajag pielāgot. … vai ideju pielāgosim… par to autore te jau ir izteikusies. Bet gan jau OKAMI visu ir daudz maz pareizi domājis, tikai tā neapdomīgi, lietojot ikdienas izteicienus, uzrakstījis. Bet pa Drustiem… Nevajadzētu aizmirst ka tā darbojas mūsu vidē, ar mūsu cilvēkiem, izaugusi no mums. Laba vieta kur pamācīties, bet nedomāju ka teicama vieta lai vienkārši sekotu. Viņiem pašiem vēl tāls ceļš ejams. Katrā ziņā labs piemērs, kas parāda, ka tikai cilvēciska izturēšanās vien jau var ļoti daudz ko dot; un plus vēl šādas tādas nianses.

  • Man jau kaut kādā veidā ir veicies, jo Dārziņskola arī Padomju laikos bija salīdzinoši elitāra un tāpēc salīdzinājums ar patreizējo realitāti tāds paskarbs. Ja tagad klasē paredz līdz 35 skolēnu, par kādām individualitātēm var būt runa? Jā, pēckara skolās arī dažkārt tā bija, bet absolūti atšķīrās audzināšanas un pienākumu līmenis.
    Valdorfa skolas arī ļauj skolēnam attīstīties kā individualitātei, bet iekļauties pēc tam vispārējā izglītībā ir milzīgs kultūršoks.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.