J.Kučinskis: ‘Kooperācija. Ročdeilas pionieru kustība un tās principi.’

Pirmais kooperatīvs pasaulē šā vārda modernajā nozīmē radās Anglijas pilsētā Ročdeilā. Tieši šā kooperatīva dibinātāji jau XVIII gadsimta pirmajā pusē izstrādāja tos modernās kooperācijas pamatprincipus, kas savu nozīmību saglabājuši līdz mūsdienām. Tāpēc ir vērts šo kooperatīvu īpaši izcelt un tā vēsturi pārzināt, jo bieži arī mūsdienās kooperatīvi cieš neveiksmi tikai tāpēc, ka nav ievērojuši Ročdeilas principus.

Ročdeilas patērētāju biedrība neradās tukšā vietā, nedz arī izveidojās vienā dienā. Vispirms jau – kāpēc tas notika Anglijā, turklāt Lielbritānijas nomalēs? Galvenokārt jau tāpēc, ka Lielbritānija bija rūpnieciskās revolūcijas dzimtene, kurā pirmajā izveidojās tipiska industriāla sabiedrība ar attīstītu naudas saimniecību jeb kapitālismu. Bez tam skoti, īri un citas tautības šai lielvalstī bija iekļautas visai varmācīgi, tāpēc papildus cieta arī no diskriminācijas.

Tā kā kapitālistisko uzņēmumu mērķis bija maksimāla peļņa, to panāca arī ar tādiem necilvēcīgiem paņēmieniem kā smagi darba apstākļi, garas darba stundas (līdz 17 stundām diennaktī), mazas algas, bērnu un sieviešu ekspluatācija, dārgas, bet vienlaikus arī nekvalitatīvas (viltotas, nepareizā svarā pārdotas u.c.) pārtikas preces. Tieši tāpēc pirmie kooperācijas centieni izpaudās kā kopīga ēdamvielu iegāde. Par pirmo patērētāju kooperatīvu uzskata 1769. gadā Fenvikas audēju ciemā (Skotijā) dibināto biedrību, kas savu biedru vajadzībām iepirka galvenokārt auzu putraimus. Šai biedrībai sekoja daudzas citas, lai gan to mūžs nebija ilgs. Pašu biedru apziņa vēl nebija tik attīstīta, lai spētu izvairīties no šķelšanās, būtu lojāli savam uzņēmumam (t.i., iepirktos tikai savā kooperatīvā), turētos pretī privāto tirgotāju vilinājumiem un “akcijām”. Bet galvenais – vēl nebija izstrādāti līdzsvaroti un efektīvi kooperatīvās organizācijas principi.

1795. gadā Hullas pilsētiņas nabadzīgākie iedzīvotāji lūdza pilsētas galvas atļauju būvēt kopīgas dzirnavas (maizi tajos laikos katra ģimene cepa savās mājās). Tam bijuši divi galvenie iemesli: 1) privātie dzirnavnieki par miltiem prasījuši nesamērīgi lielu samaksu; 2) arvien biežāk parādījās miltu viltojumi – ar kaolīna un citu minerālvielu piejaukumiem. Tas jau bija solis uz priekšu, salīdzinot ar Fenvikas biedrību, jo paredzēja savu ražošanu. Kad pašu savāktās naudas pietrūcis, palīdzējuši daži pilsētas valdes locekļi un citi turīgi ļaudis. Tā jau 1797. gadā dzirnavas patiešām sākušas darboties un devušas atvieglojumu biedrības locekļiem. Tomēr tādi bijuši tikai atsevišķi gadījumi, nevis kooperatīva kustība, kas būtiski ietekmētu vienkāršo cilvēku dzīvi Anglijā.

Strādājošo stāvoklim arvien pasliktinoties, dzima plaši reformu plāni. Redzamākie reformatori bija Roberts Ovens (1771 – 1858) Anglijā un Šarls Furjē (1772 – 1837) Francijā. Tie bija ideālisti, kas pārlieku lielas cerības balstīja uz turīgo pilsoņu labdarību. Viņuprāt, ar turīgo ļaužu atbalstu bija jādibina kolonijas, kuru iemītnieki varētu kopīgi strādāt un būt laimīgi. Tiklīdz būs nodibinātas un sekmīgi darbosies vairākas tādas kolonijas, cilvēki pārliecināsies par koloniju labumu, un visi kļūs vai nu par tādu koloniju atbalstītājiem vai dalībniekiem. Vairākas kolonijas patiešām tika nodibinātas, taču drīz vien iznīka. Pats Ovens savu līdzekļus bija ieguldījis un zaudēja Jaunharmonijas kolonijā Ziemeļamerikā.

Daudz reālāk uz dzīvi raudzījās angļu ārsts Viljams Kings (1786 – 1865). Viņš jau izsenis loloja sapni par strādnieku un amatnieku atbrīvošanu no nabadzības un apspiešanas. 1828. gadā viņš par saviem līdzekļiem sāka izdot nelielu žurnālu “Kooperators”, kas līdz 1831. gadam iznāca 28 reizes. Kings sludināja, ka darba cilvēku atbrīvošanās iespējama tikai ar pašdarbību un kopdarbību. Ko nespēj viens, to var viegli paveikt, ja savus resursus apvieno daudzi. Kings pastāvēja, ka strādniekiem jāiemācās izmantot savas pirkšanas spējas. Šim nolūkam jāiekrāj kopīgs kapitāls un jāierīko savs veikals jeb patērētāju biedrība. Iepērkot preces vairumā, iespējams tās iegādāties lētāk. Gūto peļņu nav jāizdala biedriem, bet gan jāpievieno kopīgajam kapitālam. Kad tas būs sakrāts gana liels, jāsāk būvēt savas fabrikas, pirkt zemi utt.

Līdz ar to tieši Viljams Kings uzskatāms par pirmo patērētāju biedrību teorētiķi. Bez tam viņš kooperāciju neuzskatīja tikai par saimniecisku kustību. Ja tajā valdīs tikai dzīšanās pēc pašlabuma, sekmīga attīstība nebūs iespējama, uzsvēra Kings. Kooperācijas pamatā tomēr jābūt mīlestībai un cilvēku kopības garam.

Pēc Kinga ierosinājuma 20 Braitonas strādnieki un amatnieki 1827. gadā nodibināja Braitonas Patērētāju biedrību. Tās piemēram sekoja daudzas citas. Piecu gadu periodā Anglijā jau darbojās vairāki simti patērētāju biedrību. Tomēr pēc pirmās sajūsmas arī tās sāka iznīkt. Par galvenajiem neveiksmes cēloņiem tiek uzskatīti šādi: 1) nepilnīgi statūti; 2) lojalitātes trūkums (biedri iepirkās citos veikalos); 3) preču pārdošana uz kredīta; 4) negodīgi darbinieki (tā kā kooperatīviem vēl nebija juridiskas personas statusa, tos nevarēja saukt pie atbildības); 5) nepareiza atlikuma sadalīšana u.c. Bez tam tajā laikā Anglijas strādnieki tika ierauti politisko cīņu kaislībās, kādēļ kooperācijas kustībai tie veltīja aizvien mazāk uzmanības.

10 gadus pēc pirmā kooperatīvu dibināšanas viļņa noplakšanas Ročdeilā kādā sapulcē, kurā bija pulcējušies 28 audēji, tika runāts par ceļiem, kā izkļūt no nabadzības, ko bija padziļinājis arī neveiksmīgais streiks. Nāca ierosinājums dibināt patērētāju biedrību. Zīmīgi, ka vairāki sapulces dalībnieki šai idejai iebilda, norādot uz līdzīgu biedrību neveiksmēm pagātnē. Citi turpretī norādīja uz neveiksmīgo biedrību nepilnībām, kuras nākotnē jānovērš. Piemēram, preču pārdošanu uz parāda, kuru daļa biedru tā arī neatmaksā. Kā arī uz netaisnīgu atlikuma dalīšanu. Čarlzs Hovards ierosināja atlikumu dalīt nevis atbilstoši iegādātajām pajām, bet gan katra biedra veiktajiem pirkumiem, jo tas biedrus mudināšot iepirkties tikai savā veikalā. Šis priekšlikums atrada lielu atsaucību. Tādējādi sapulces noslēgumā tika nolemts dibināt patērētāju biedrību. Dibinātāji parakstījās uz papīra, ka apņemas ik nedēļu biedrības kasē iemaksāt 2 penijus, kā arī tika ievēlēts kasieris.

Ročdeilieši izstrādāja ļoti plašu un tālejošu darbības programmu, kas paredzēja apgādāt biedrus ar pārtikas produktiem un citām precēm, celt dzīvokļus, dibināt fabrikas, ierīkot lauksaimniecības ražošanas kooperatīvu un visbeidzot – dibināt koloniju, kurā dzīve ritētu uz kopīgas ražošanas un patērēšanas pamatiem.

Kad savāca 28 mārciņas – pa vienai no katra biedra –, pionieri sāka ierīkot savu veikalu. Noīrēja nelielas telpas nomaļā ielā, kuru sauca par Krupju ielu. Veikala atvēršanas dienā īrētajās telpās ieradušies tikai daži ročdeilieši un sapulcējušies tumšajās telpās. Taču neviens neuzdrīkstējies atvērt logu slēģus, jo publika uz ielas bija noskaņota zobgalīgi, dibinātājus apsaukājot par “dullajiem audējiem”. Visbeidzot drosmīgākais tomēr izskrējis uz ielas atvērt slēģus un ar to izraisījis veselu smieklu, zobgalību, rēcienu un svilpienu kori, un dzēlīgas piezīmes. Tā 1844. gada 21. decembrī tika likts pamats sistēmai, kas pēc tam iekaroja visu pasauli.

Sākotnēji veikalā bijušas preces tikai 14 mārciņu vērtībā: milti, auzu putraimi, cukurs, sviests un sveces. Veikals strādājis pa vakariem divas reizes nedēļā. Tikai no 1851. gada veikals darbojies visu dienu un biedru skaits bija pieaudzis līdz 680. 1933. gadā, kad biedrībai pievienojās otra Ročdeilas patērētāju biedrība, biedru skaits sasniedza jau 25834.

Lieki teikt, ka sākotnējā attīstības periodā biedri paveica milzīgu un pašaizliedzīgu darbu. Pēc 10 – 12 stundu garas darbadienas fabrikā tie turpināja strādāt savā kooperatīvā, par to nesaņemot nekādu atlīdzību. Tika apstrādātas un fasētas preces, kārtoti rēķini, tirgots un pirkts. Piemēram, biedrības kasieris tikai pēc 13 darbības gadiem tika atbrīvots no kafijas malšanas pienākuma.


ROČDEILIEŠU PRINCIPI

1. Jātirgo neviltotas, labas preces.

2. Preces jāpārdod pareizā mērā un svarā.
Šie principi bija svarīgi tāpēc, ka tajā laikā preču viltošana un blēdīga svēršana bija ļoti izplatīta. Turpretī ročdeilieši sevi pieteikuši kā morāli nevainojamus tirgotājus, kas pilnīgi atteikušies no šiem kaitīgajiem pircēju krāpšanas paņēmieniem. Un laba slava ir vislabākā veikala reklāma.

3. Preces jāpērk un jāpārdod tikai par skaidru naudu.

Pirmkārt, iepērkot uz parāda, mazinās atbildības sajūta, jo tā var iepirkt vairāk nekā vajadzīgs, vai arī tādas lietas, bez kurām var iztikt. Arī pircējs, pērkot uz parāda, nonāk atkarībā no pārdevēja, ko pārdevējs var sākt izmantot negodprātīgi, piemēram, piedāvājot sliktākas preces vai par lielāku cenu. Bez tam pircēji var parādu neatdot, radot zaudējumus veikalam, samazinot ikdienā nepieciešamos apgrozāmos līdzekļus. Nepārdošanai uz parāda ir arī liela audzinoša nozīme: tā disciplinē biedrus, radina tos pie kārtīgas saimniekošanas, izslēdz dzīvošanu pāri saviem ienākumiem. Ročdeiliešu statūtos bija pat īpašs punkts, kas noteica biedra sodīšanu ar 10 šiliņiem, ja tas pērk vai pārdod preces uz parādu.

4. Preces jāpārdod par vidējām tirgus cenām.
Šis princips dod šādas priekšrocības. Kooperatīva rīcības līdzekļi pakāpeniski pieaug par starpību starp tirgus cenu un pašizmaksu, līdz ar to palielinot biedrības iespējas. Kooperatīvam veidojas naudas rezerve neparedzētu zaudējumu segšanai. Biedri, maksājot tirgus cenu, pakāpeniski un nemanot iekrāj sev zināmu summu, ko veiksmīgas darbības rezultātā gada beigās saņem atpakaļ. Šī summa gada beigās var izrādīties diezgan liela un ļauj apmierināt kādu nozīmīgu vajadzību, kas nebūtu iespējams, ja viņš ikdienā ietaupītu dažus santīmus. Tādējādi biedram dota iespēja krāt naudu, ne no kā neatsakoties. Faktiski kooperatīva biedrs gada beigās saņem to summu (tirgotāja peļņas tiesu), kādu parastā veikalā no pircēja paņem privātais tirgotājs par saviem pakalpojumiem.

5. Atlikuma lielākā daļa jāsadala starp biedriem samērā ar viņu iepirkumiem gada garumā.
Ar to tiek panākts, ka kooperatīvs nav peļņas uzņēmums, kurā dividendes saņem akcionāri, bet gan bezpeļņas uzņēmums, kurā atlikumu saņem tie, kas to devuši, t.i., pircēji. Ja biedrs savā veikalā nav neko pircis, viņš gada beigās neko arī nesaņem. Tas ir tikai taisnīgi un turklāt mudina biedrus iepirkties savā veikalā, kas stiprina visu kooperatīvu, jo palielina tā apgrozījumu. Kā arī mudina nebiedrus iestāties kooperatīvā, lai saņemtu iespēju taupīt un krāt “bez sāpēm”. Patērētāju biedrība, ja tā darbojas pareizi, vislabāk nodrošina taisnīgu preces cenu.

6. Daļa atlikuma jāiegulda biedru izglītošanas un kulturālas audzināšanas pasākumos.
Tas nepieciešams, jo kooperatīvs darbosies labāk un sekmīgāk, ja tā biedri būs izglītoti, attīstīti, apzinīgi un kulturāli. Ročdeilieši šim nolūkam ik gadus ziedoja 2,5% atlikuma, ierīkoja bibliotēku, lasītavu, vakara kursus un skolas.

7. Par biedru iemaksātajām pajām jāmaksā noteikts procents.
Tas bija zināms kompromiss. Tātad ne tīra akciju sabiedrība, kurā visu atlikumu (peļņu) izmaksā akcionāriem samērā ar akciju skaitu, nedz kapitāla nozīmes absolūts noliegums. Pazīstot cilvēku psiholoģiju, ročdeilieši nolēma par biedru pajām maksāt parastos noguldījumu procentus, kas tajā laikā bija 5% gadā. Tādējādi kooperatīvs spēja piesaistīt vairāk kapitāla, jo tas bija labs stimuls pirkt biedrības pajas. Tomēr iegādāto paju skaits neiespaidoja demokrātisko lēmumu pieņemšanas principu: vienam biedram viena balss, neatkarīgi no iegādāto paju skaita.

8. Katram biedram viena balss.
Ar to pasvītrots, ka kooperatīvā biedrs tiek turēts augstāk par kapitālu.

9. Politiska un reliģiska neitralitāte.


„Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”
Jānis Kučinskis, Rīgā, 2004. gadā


  • Pirms runāt par kooperāciju ir zinātniki jāpamato kādēļ ir izdevīgāk rīkoties caur sadarbību nevis pašaizsargājošu savtīgumu. Te detalizēts video ar eksperimentiem ar cilvēkiem un datorsimulācijām. Īsumā ir tā īstermiņā uzvar savtīgie, bet ilgetrmiņā tie, kas sadarbojas ar tiem kuri sadarbojas.
    ———–
    Lai tas strādātu ir jāievēro divas lietas.
    1. Jāsāk ar sadarbību,
    2. Ja otra puse atbild ar savtību, tad tas ir jāatcerās un vairāk ar sadarbību pret šo vienību nedarboties.
    —–
    Ja otra puse atbild ar sadarbību, tad izveidojas stabils sadarbībnieku loks, kas papildinās, ja kāds vēlas sadarboites, bet tiek izslēgts no uzticības loka, ja ir savtīgs.
    ===========
    http://video.google.com/videoplay?docid=-3494530275568693212

  • tā ir kā aigars saka

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.