K.Druvaskalns: ‘Latvija – Drošības situācijas prognoze’

Globālās ekonomiskās krīzes ietekmē Latvija šobrīd cenšas risināt galvenokārt ekonomiska rakstura jautājumus. Turklāt lielākā uzmanība un pūles tiek veltītas valsts pārvaldes izdevumu samazināšanai, pasniedzot to kā gandrīz vienīgo panaceju visām valsts ekonomikas saslimšanām.

Tai pat laikā aizvien vairāk cilvēku zaudē darbu vai būtiski samazinās to ienākumi, kā rezultātā krasi pasliktinās vidējais dzīves līmenis. Valstij nerīkojoties stratēģiski un mērķtiecīgi, neizbēgami sekos sociālā krīze ar visām no tā izrietošām sekām. Un viena no tām, viennozīmīgi, ir DROŠĪBAS situācijas pasliktināšanās visplašākajā šī jēdziena aspektā.

Šobrīd politiķi, funkcionāri, mediji un arī iedzīvotāji vēl pietiekami nenovērtē aizvien pieaugošos drošības riskus, jo drošības faktors nekad nav prioritāte atsevišķa indivīda un sabiedrības kopumā apziņā līdz brīdim, kad vairs nav droši vai arī jālikvidē apdraudējuma radītās sekas.

Tomēr zinātnieki un nevalstiskā sektora eksperti pareizi un pamatoti signalizē – esam pietuvojušies sarkanajai līnijai! Kriminologs Andrejs Vilks uzsver – būtiski pasliktinoties sociālās nodrošināšanas līmenim,  „sekos kriminālā krīze”1. Ekonomiste Raita Karnīte norāda – „pastāv risks, ka Latviju pārņems Rietumu kapitāla pārstāvji”2, un šeit atliek vien papildināt, ka arī Austrumu, kas ir vēl bīstamāk.

Vērtējot un analizējot Latvijā un pasaulē notiekošos procesus, patiešām neizbēgami nākas secināt, ka apdraudējuma līmenis Latvijā ir kritisks, un nevajadzētu lolot ilūziju, ka valsts pašlaik būtu spējīga garantēt minimālo drošību saviem iedzīvotājiem.

Situācijai attīstoties esošajā gultnē, krasi pasliktināsies ne vien humānā  un kriminogēnā situācija, bet arī valsts spēja adekvāti reaģēt uz cilvēku vai dabas izraisītām katastrofām3, jo pašlaik apzināti vai neapzināti tiek novājinātas drošības, tiesībsargājošās un civilās aizsardzības iestādes, trūkst stratēģiskas plānošanas un adekvātas situācijas analīzes, būtiski mazinās Iekšlietu sistēmas darbinieku motivācija. Turklāt iekšlietu sistēmas prestižs sabiedrībā ir tik zems („Eirobarometrs 69″ pētījums liecina par katastrofāliem rādītājiem – policijai neuzticas gandrīz 60% (!!!) iedzīvotāju)4, ka iedzīvotāji vēršanos pēc palīdzības pie iekšlietu iestādēm un šo iestāžu darbu vērtē kā bezjēdzīgu, tā vairojot noziedzības latentumu un noziedznieku nesodāmības apziņu. Iekšlietu sistēmas darbinieku straujš motivācijas kritums vien var būt ārkārtīgs drauds nacionālajai drošībai.

Turklāt pastāv ievērojams risks, ka valsts vitāli svarīgu kritisko infrastruktūru (nacionālai drošībai svarīgus objektus) pārņems austrumu un rietumu pārstāvji, un tā nebūs valsts kontrolēta un aizsargāta.

Nav noliedzams, ka ir nepieciešams veikt strukturālus pilnveidojumus un ir pat pieļaujams zināms cilvēkresursu un finanšu samazinājums valsts pārvaldes iestādēs, kuru kompetencē ir rūpes par valsts drošību. Taču veids, kā tas tiek veikts, neiztur nekādu kritiku. Tā, piemēram, Iekšlietu ministrijas sistēmas „optimizāciju” slepus veic šaurs augstāko amatpersonu loks, nekonsultējoties un neuzklausot neviena viedokli un priekšlikumus par problēmu risinājumu variantiem. Un, lai gan dažs „optimizators” varbūt jūtas zinošs visos jautājumos, gan eksperti, gan kompetentie ierindas darbinieki skaidri redz, ka šādā veidā realizēta „optimizācija” it neko neuzlabo, bet pasliktina gan, jo ir mehāniska, formāla un reālu ietaupījumu nenesoša.

Valsts kontroliere Ingūna Sudraba vairākkārt ir publiski paudusi viedokli par to, kā būtu jāveic valsts pārvaldes optimizēšana/reorganizēšana, un asi kritizējusi veidu, kā tas reāli tiek veikts – bez vīzijas par sasniedzamajiem mērķiem un veicamajām funkcijām, bez darbības izvērtēšanas kritērijiem utt.5 Šādas prakses īstenošana struktūrās, kuru kompetence ir valsts drošības un aizsardzības politikas plānošana un īstenošana, ir jo īpaši bīstama, jo pavisam reāli apdraud nacionālo drošību6.

Vienlaikus, publiski apsverot iespēju vai atsevišķos gadījumos pat faktiski pārtraucot reālu līdzdalību Eiropas Savienības un NATO kolektīvajos drošības un aizsardzības pasākumos, mēs riskējam nesaņemt gaidīto un nepieciešamo atbalstu vajadzības gadījumā. Ar „vajadzības gadījumu” es domāju cilvēku vai dabas izraisītas katastrofas, kriminālo krīzi, masu nekārtības, iekšējus nemierus, nelegālās migrācijas strauju pieaugumu un citas ārkārtas situācijas, ar ko novājinātās vai likvidētās atbildīgās iestādes objektīvi vairs nespēs tikt galā. Šajos gadījumos atbalstu varētu sniegt vienīgi starptautiskie partneri, bet atklāts ir jautājums – vai mēs vispār mācēsim/spēsim noteiktā kārtībā šādu palīdzību pieprasīt un profesionāli nodrošināt tās saņemšanai nepieciešamo menedžmentu? Ir pamatotas izdomas, ka nē.

Tai pat laikā drošības politikai Latvijā tiek pievērsta arvien mazāka uzmanība, bet atbildīgās iestādes šajos ekonomiskajos apstākļos bieži vien baidās uzstāt un vērst uzmanību uz drošības riskiem, jo galu galā tas var maksāt kādam amatu. Augstākajai vadībai bieži vien ir „apgrūtinoši” uzklausīt vai dzirdēt ekspertu prognozes un argumentus.

Acīmredzot tāpēc nav jābrīnās par lēmumu Ministru prezidenta ārštata padomnieka nacionālās drošības jautājumos amatā iecelt personu, par kuras kompetenci un zināšanām šajā jomā iepriekš nekas nav dzirdēts. Būtu ārkārtīgi interesanti dzirdēt jaunā padomnieka premjeram sniegtos padomus, jo vienmēr ir interesanti uzklausīt cilvēkus, kas spriedelē par jautājumiem, par kuriem tiem nav īpašas sajēgas.

Uzskatīju par pienākumu publiski izteikt savu subjektīvo viedokli par drošības situāciju Latvijā un ceru, ka publiskajā telpā uzsāksies diskusija arī par šo jomu. Domāju, ka sabiedrībai būtu skaidri jāapzinās valsts esošo un tuvākās nākotnes kapacitāti un spēju nodrošināt drošību un kārtību. Jau šobrīd ir signāli no partneriem ārvalstīs par bažām, ka drošības situācija Latvijā nevieš uzticību, jo tā ir ļoti trausla un var sabrukt, situācijai pasliktinoties. Ceru, ka pēc kāda laika nevajadzēs secināt, ka šīs prognozes ir piepildījušās.


Kaspars Druvaskalns
, Iekšlietu ministrijas Drošības politikas departamenta direktors
Raksts pārpublicēts no www.delfi.lv

  1. Jāstrādā pie kriminālās krīzes menedžmenta, Dienas Bizness, 2009.gada 24.aprīlis []
  2. „Raita Karnīte: var notikt Latvijas valsts pārņemšana”, TVNET, 2009.gada 24.aprīlis, http://www.tvnet.lv/zinas/intervijas/article.php?id=591322 []
  3. Katastrofa ir negadījums, kas apdraud cilvēku dzīvību vai veselību, izraisa cilvēku upurus, nodara materiālos zaudējumus vai kaitējumu videi un pārsniedz skartās sabiedrības spēju novērst sekas ar attiecīgajā teritorijā esošo, reaģēšanā iesaistīto operatīvo dienestu resursiem.

    - dabas katastrofas (piemēram, vētras, viesuļi, zemestrīces, lietusgāzes, plūdi, krusa, stiprs sals, sniega vētras, apledojums, sniega sanesumi un ledus sastrēgumi, liels karstums, sausums, mežu un kūdras purvu ugunsgrēki);

    - cilvēku izraisītās katastrofas:

    a) tehnogēnās katastrofas (piemēram, ražošanas avārijas ar ķīmisko, radioaktīvo un bioloģiski aktīvo vielu noplūdi, ugunsgrēki ēkās un tautsaimniecības objektos, sprādzieni, transporta avārijas, dambju pārrāvumi, komunālo un enerģētisko tīklu pārrāvumi, ēku un būvju sabrukšana);

    b) sabiedriskās nekārtības, terora akti un bruņoti konflikti;

    - epidēmijas, epizootijas, epifitotijas. []

  4. http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb69/eb69_lv_nat.pdf []
  5. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=589117 []
  6. Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.

    Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums.

    Nacionālās drošības sistēmas uzdevumi ir šādi:

    - savlaicīgi prognozēt un novērst valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu, garantēt valsts aizsardzību, sabiedrības drošību un tās demokrātisku attīstību;

    - izstrādāt vienotu, sistēmisku valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju nacionālās drošības politiku un saskaņoti un mērķtiecīgi visos valsts pārvaldes līmeņos izpildīt tās noteiktos tiesiskos, ekonomiskos, sociālos, militāros, drošības un citus pasākumus;

    - nodrošināt efektīvu vadību valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanai.

    - Nacionālās drošības sistēmas darbība balstās uz civilmilitāro sadarbību. Civilmilitārā sadarbība ir plānota un saskaņota valsts pārvaldes iestāžu, sabiedrības un Nacionālo bruņoto spēku darbība valsts apdraudējuma pārvarēšanai. Civilmilitārās sadarbības pamatprincipi ir efektīva savstarpējās sadarbības koordinācija, vienota izpratne par kopējiem mērķiem un dalīta atbildība par mērķu sasniegšanas rezultātiem. []


  • Varbūt ne tika daudz par to tieši ko un kā autors skar rakstā, bet “par virsraksta tēmu”.
    Kā vienmēr jautājums ir vismaz divdaļīgs.
    Viens ir kā mazināt apstākļus,cēloņus…
    Otrs ko un kā darīt, jau esošu izpausmju neitralizēšanai…
    Iespējams to robežu nav tika vienkārši vilkt un tā patiesi var “segties”. Un tomēr tā.
    Pamatjautājums ir ES-as kopējā politika, izpratne…
    Un par to es nekādi neko labu neteikšu (varbūt arī neko īpašu sliktu…).
    Vadība ir slikta. It kā doma, ka Lisabonas līgums to varētu stiprināt ir samērā tuvredzīga, ne visai gudra.
    Esmu vienmēr izteicies par stipru, vienotu ES-u, tātad arī it kā par Lisabonas līgumu. Bet tam (L.l.) jābūt kontekstā, mijiedarbībā ar
    indivīda, reģionu, atsevišķu tautu, valstu…
    tiesībām, brīvībām, utt. un tml.. (Un tas ir bijis visu Impēriju klupšanas akmens).
    Līdzīgi ar izglītības sistēmu kopumā.
    Tai par pamatu nav cilvēks-bērns-…, bet gan mūsu “pieaugušo” idejas, iegribas, plāni…

    To visu pastiprina mūsu tagadējā situācija. Tagad “VISI” esam aizņemti ar
    “asinsrites orgānu” glābšanu. Savukārt tie ir kungu lomā (un kā gan ne, jo no tiem bija un īpaši tagad ir atkarīga mūsu dzīvība)…
    Piemēram:
    mūsu valdība? Vai viņiem vēl ir kādi citi darbi, atliktu laiks priekš citiem, kā vien
    budžeta “cirpšana”, optimizēšana…
    Un arī taisnība, ka
    kā gan var daudz ko izdarīt ražošanas glābšanā, kas tā pa īstam nemaz nav bijis.
    Mūsu nedrošību īpaši pastiprina vispārējā situācija pretmetā tam, cik sīka vienība esam. Sīki gan pēc kvalitātes, gan pēc kvantitātes.
    Galvenais ko jebkurš var darīt ir būt godīgam pret saviem pienākumiem, neaizmirst par visu TO domāt un būt
    vērīgam, redzīgam. Neizprovocēt…
    Bet to kā valsts ir uz ko spējīga… nu nezinu teikt, vai labāk neteikšu.
    Krīzes situācijā ir vienlaikus jābūt gan ļoti saprotošam, līdzjūtīgam, saudzīgam, gan arī spējīgam/iem lietot SPĒKU, pat vardarbību.
    Ar falšu rīcību, teātri, slēpšanos aiz likuma panta…
    neko labu panākt nevar nekad, un noteikti ne, ja ir “uguns pakulās”.
    Jārūpējas par gudru cilvēcisku varu…
    Jārūpējas par katru no mums, par visu…

  • Ai, nu ko tur satraukties. Es jums labaak pastaastiishu, kaa man gaaja Dienvid Afrikaa
    ============
    Dienvid Afrikaa ir divas kopienas – baltie un melnie. Es ciemojos pie baltajiem.
    1. Baltie dziivo cietumuos, bet melnie dziivo briiviibaa.
    2. Cieetumiem apkaart ir augst elektriskais zzjogs, lai melnie nemeegjinaatu pievienoties cietuma iedziivotaajiem.
    3. Pie ieejas ir apsardze, kas paarbauda baltos, kad tie atstaaj savu citumu, jo celjo uz darbu, kas ir citaa cietumaa (atrodas citur)
    4. Arii lielveikali ir smagi apsargaati, jo tajos iepeerkas baltie.
    5. Kad brauc ar auto, vienmeer turi durvis aizsleegtas, jo briiviibaa dziivojoshie melnie meegjinaas baltos atbriivot
    6. Cietumi, jaaatziist, ir ljoti labi aprtikoti – tur ir viss izklaidei nepiecieshamais – saakot no tenisa liidz baaram.
    7. Lieki piebilsts, ka baltie nevar izbeegt pastaigaa pa pilseetu centru, jo tiks vis driizaak noshauti vai kaa savaadaak sabojaati.
    ————
    Ja esi ljoti piesardziigs un dziivojies pa cietumiem, tad dziive ir saliidzinoshi drosha.
    ============
    Ja nepiecieshams, es varu Latvijas “baltos” pakonsulteet labu cietumu izveidee. Dariishu to par baltu velti – ne taa kaa Credo, kas meegjinaatu uzvaariities uz zinaashanu deficiita.

  • A.B. Brazilija tas pats un jau sak notik citas valstīs,atgriežas feodalie laiki ar privat armij! Un “Baltie” un “melnie” ir vairak vai mazak turīgie,kas paliek turigāk un nabagie,kas nabadzīgāki un vairāk;)

  • Ooa, jā. Notiek fiziskas evolūcijas process, kas beigsies pēc daudziem gadu tūkstošiem, jo Homo Elitus nekrustosies ar ārpusē dzīvojošajiem – būs divas dažādas cilvēku sugas.

  • Man pie shii raksta likaas svariigi, ka autors ir diezgan augsta liimenja IeM amatpersona.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.