J.Putriņš: ‘Par 15.maiju’

„Jūs palieciet savā vietā, es palikšu savā vietā” – no Kārļa Ulmaņa radiouzranas tautai Ministra kabineta sēdes starplaikā 1940. gada 17. jūnijā.

Ko runāja, rakstīja un sludināja pēc 1934. gada mūsu to laiku vadonis, varam izlasīt vairākās tad un tagad atkal izdotās grāmatās. Šoreiz palūkosimies kā «jauno kārtību» saredzēja pēc vadošas personības izslāpušie tā laika bezpersoniskie skribenti.

Par apmātību…

Lūk, kā «Prezidenta K.Ulmaņa leģendārais darbs» atspoguļots «Talsu Balss» 1934. gada 8. jūnija numurā:
«Kā apmāts es šajās dienās eju pa ielu un it kā neticu – tā pārvērtusies dzīve! Nav vairs partiju, šo tautas dvēseli sagandējošo iestādījumu, un nebūs viņu, kas šovasar atkal gatavoja klusajiem latviskiem laukiem tūkstoš mītiņu leijerkasti. Nav vairs Saeimas un deputātu, kas pēdējos gados kā lauku, tā arī pilsētas tautai bija kļuvusi par nievāšanas un piedauzības objektu. Nav vairs šķiru kara un atklātu valsts piesmējēju. Ir tikai viengabalaina latviešu nācija
(Šeit un turpmāk citētā tekstā izcēlumi mani – J.P.)

Cik patētiski!

Apmātība citētajā tekstā tā kā nebūtu jākomentē – te viss ir pats par sevi saprotams. Par valsts piesmējējiem – ja jau reiz nav atklāto, tas nebūt vēl nenozīmē, ka nav slēpto valsts piesmējēju. Lai kā, bet psiholoģiski tauta bija sagatavota tam, lai pēc 1944. gada viengabalainās latviešu nācijas ideju bez sevišķām grūtībām tā pamazām vien pārvērstu par viengabalainas padomju tautas ideju. Turklāt piederība pie lielās un varenās padomju tautu saimes radīja gan drošības sajūtu, gan gandarījumu – arī tad, kad atklāti nedz sev, nedz citiem to negribējās atzīt. Vadoni, kurš izlemj visu, kurš atbrīvo cilvēkus no paša mokošākā – no nepieciešamības izšķirties, pieņemt lēmumus un no atbildības par šo lēmumu sekām, – pēc 1944. gada nomainīja cits vadonis; un gandrīz vēl pēc desmit gadiem daudzi jo daudzi raudāja, kad no mums aizgāja visu tautu tēvs Josifs Visarionovičs.

Tā nu tas bija. Un atcerēsimies, arī pēc 1944. gada mūsu pašu varai pakalpīgie un apmātības pārņemtie skribenti rakstīja tieši tādus pašus iedvesmas pilnus vārdus par vadoni, lai gan vadoņa vārds nu jau bija cits.

Bet varbūt nemaz negribas atcerēties. Sākot runāt par deboļševizāciju, tas ir, par attīrīšanos no autoritārisma, godīgi būtu vispirms nožēlot savu kā tautas pasivitāti 1934. gadā.

Atgriezīsimies pie jau minētā raksta «Talsu Balss» numurā:
«Mēs esam atraduši tautas vadoni, kura mums it kā nebija tajā laikā, kad bezdarbīgais un paļāvīgais «augstais simts» nonivelēja katru personību, kad mēs ar sāpēm un greizsirdību raudzījāmies uz tautām, kurām bija savi Mazarīni, Pilsudski, Musolīni, Staļini, Hitleri.

Ar mūsu valsts lielajo pārvērtību noslēdzies tas nelāgais un haotiskais valsts formēšanas cēliens Eiropā, kad neatbildīgais pūlis bija viss, bet indivīds nulle.»

Ak, šīs apskaužamās ilgas pēc pātagas! Un, mīlot šo varu, arī pats cilvēks taču jūtas piederīgs pie tās, stipro mīlēt ir tik ērti – turklāt var cerēt uz šī stiprā aizsardzību, labestību, var cerēt par šo mīlestību saņemt arī kādu atalgojumu. Tieši tāpat, kā tas noticis šodien, pielabinoties Krievijai. Igauņu ietiepības sekas var būt vienīgi nepatikšanas, bet kaimiņš austrumos ir liels, stiprs un neaprēķināms, turklāt šīs kaimiņa īpašības arī mums pašiem labpatīkas uzpūst. Bet igauņi? Kas tad ir igauņi? Jebkuras saistības ar igauņiem, kuri mūsu drošībai (arī psiholoģiski) nekādas garantijas pat vārdos nevar dot, var nākt tikai par ļaunu. Protams, atzīties šajā nepatikā pret nestipro nav pieklājīgi. Un nevajag arī, tik viegli visu to piesegt ar objektīvo apstākļu deķi.

Par igauņiem nedaudz vēlāk, atgriezīsimies uz kādu brīdi atkal 1934. gadā. Kā jau varēja gaidīt, ilgas pēc profesionāļiem un speciālistiem netrūka arī tad; īsta lietpratēja tēlam tika sagatavota sava īpašā loma tautas apziņas veidošanā.

Lasām 1934. gada 16. novembra «Talsu Balsi»:
«15 gadus arkls gājis līku ločiem, daudz arāju, aicinātu un neaicinātu, cīnījušies ap tiesībām un iespējamībām šo arklu vadīt. 15. maijā no neīsto, nevarīgo arāju rokām arkls izņemts. To satvērušas spēcīgas rokas, rokas, kam vislielākās tiesības vadīt. Vēstures svētītas tiesības. Un ne tikai tiesības vien: arī liels svēts pienākums! Ja nepareizi uzartā zemē sākušas dīgt nezāles, tad laba saimnieka pienākums ir – nezāles izravēt, izņemt arklu no rokām, kas nespēj un neprot pareizi art

Ienaidnieka meklēšana, pastāvīga ienaidnieka tēla uzturēšana cilvēku apziņā vienmēr ir bijis viens no spēcīgākajiem ieročiem cilvēkiem naidīgas varas rokās.

Noslēdzot 15. maija tēmu, vēl tikai viens citāts:
«Pēc garīga akta skolas priekšnieks ļoti sirsnīgos vārdos uzrunāja bērnus. Lika mazajiem pie sirds lielos 15. maija notikumus. Aizrādīja, ka viņi būs to augļu mantotāji, ko tagadējais laikmets sēj.» («Talsu Balss», 1934. g. 7. sept.)

Izceltajai teikuma daļai var tikai piekrist.


Fragments no Jura Putriņa grāmatas

“Zem šo debesu smaguma”
(1995.gads)
Pilns raksts “15.maijs un Baltijas valstu vienotības neispējamība” publicēts arī “Atmoda Atpūtai”, 1994.g. maija-jūnija numurā.


  • Kaads points?
    ====
    Jaa, cilveeki alkst liidera, vadiitaaja, celja raadiitaaj, skolotaaja, autoritaates, kas
    – paraadiis
    – iemaaciis
    – vadiis
    – izvediis no kriizes
    – apvienos
    – kam var ticeet un uzticeeties
    =========
    Cilveeki alkst atdot savu briiviibu un speeju lemt un noteikt savu likteni citiem.
    =========
    Taa turpinaat!

  • Īsts putrotājs ir šis Putriņš. Nezinu tikai vai viņš to dara apzināti, vai neapzināti. Vai tad tauta alkst pēc vadoņa? Tauta alkst pēc kārtības valstī! Tauta vēlas, lai valsts aparāts nodrošina tās funkcijas, kuras tam pienākas nodrošināt! Vai tad nav taisnība, ka partiju sistēma valsts pārvaldē sevi neattaisno? Nevajag te teoretizēt un runāt par ideālām partijām, kas to vien tik dara, kā rūpējas par tautas labklājību. Vajag paskatīties, kas notiek reālajā dzīvē. Kas gan cits mūsu valsti šobrīd ir novedis līdz bankrotam , ja ne tieši šī partiju sistēma? Kas cits pie valsts vadības stūres nosēdināja stulbeņus un ierāvējus, ja ne šī pati partiju sistēma? Un tā tas bija arī Latvijas brīvvalsts laikā. Ulmaņa nākšana pie varas tautas acīs iemiesoja profesionālu, augsti kvalificētas valsts pārvaldes nodibināšanos, nevis kaut kādas ilgas pēc cara tētiņa, ko varētu pielūgt. Var jau kritizēt Ulmani par to, ka arī viņš savulaik pieļāva daudzas kļūdas. Bet padomajiet, ko toreiz pret uzbrūkošo padomju impēriju pretim spētu likt savstarpējos karos sadrumstalotā Latvijas partiju sistēma. Padomājiet, ko šodien mūsu daudzpartejiskā valdība spētu likt pretim Krievijas spiedienam, ja tas būtu tik pat uzbrūkošs, kā toreiz ( un ar jau gataviem sastādītiem okupācijas plāniem)! Pilnīgi neko! Tieši otrādi, prokrieviski noskaņotās partijas šo okupācijas faktu ar parlamentāro metožu palīdzību padarītu likumīgu, tātad ņemtu visaktīvāko dalību Latvijas okupēšanas procesā.
    Var jau zākāt totalitārismu un tam ir savas pamats. Taču tad ir arī jārunā par partiju sistēmas bezperspektivitāti un stulbumu. Vajag saprast vienu lietu – valstij ir vajadzīga ne tikai atalgojumu saņemoša un privilēģijas baudoša valdība, bet gan augsti kvalificēta, izglītota un rīcībspējīga valdība, kas savu darbību virza valstisku, nevis personīgu vai korporatīvu nolūku vadīti. Var jau totalitārismu uzskatīt par lamu vārdu, bet partejiskumu par kaut kādu debesu brīnumu, tomēr vajag arī realitātes ņemt vērā. Un realitāte ir tāda, ka bez autoritārisma metodēm valsts vienkārši nevar pastāvēt. Pat visdemokrātiskākajā valstī ir autoritāri likumi, pat visdemokrātiskākajā valstī ir autoritāri paņēmieni kārtības, tiesiskuma un taisnības nodibināšanai. Spēlējoties ar jēdzieniem, klasificējot, šķirojot, definējot mēs kaut ko vienu izceļam, nodalām no pārējā un tad šo nodalīto, izdalīto kritizējam. Taču vaina bieži vien ir tieši mūsu pašu klasifikācijā, kas kaut ko vienu atrauj no kopējā veseluma.
    Tādēļ bezjēdzīgi ir kritizēt K. Ulmani, pielīdzināt viņu Hitleram un Staļinam. Labāk runāt par to, kā panākt, lai valsti pārvaldītu augsti kvalificēti profesionāļi. Un te kā visupirmo derīgi būtu apspriest tās juridiskās normas, kas iestrādājamas likumdošanā, lai valstsvīri nestu savas valsts ( tautas) priekšā pilnu juridisku, mantisku un kriminālo atbildību par savu darbību. Neatkarīgi no tā cik valsts pārvaldes aparāts ir autoritatīvs, vai parlamentārs ( kas ir tikai atsevišķi no kopējā veseluma trauti jēdzieni.)

  • Man nevajag, ka valsts vīrs, Ulmanis, deputāts nestu atbildību manā vietā.
    ——
    Kamdēļ man jādeleģē mana atbildība kādam citam – partijai, līderim, augsti kvalificētam jefiņam vai vēl kam?
    ——-
    Man nav jādelēģē mana atbildība nevienam, jo es nevienam neuzticos, jo mēs dzīvojam hierarhiskā konkurences sistēmā.
    ========
    Juridiskas normas un jauni likumi nevar mani piespiest atdot manu brīvību – vari rakstīt cik vien likumus vēlies.

  • luuk kas notiek, ja tu atdod savr atbildiibu citam (ASV spiidzina cilveekus – bildes) – ar vaajiem nerviem neskatiities
    ————
    http://www.washingtonsblog.com/2009/05/here-are-few-of-torture-photos-obama.html

  • Manuprāt, Putriņa kungs ļoti precīzi norāda uz to, ka ne partokrātija, ne autoritārisms nav sabiedrībai drošas un ilgtermiņā labvēlīgas valsts pārvaldes formas. Viens pats autoritārisms sevī slēpj milzīgu risku, ko pierāda vēsture. Vai tiešām neredzam, ka valsts un tautas stipruma pamatā ir pavisam citu jautājumu risināšana? Vai tiešām mēs turpināsim ieciklēties, mēģinot saprast, kura no 2, 3 vai 5 nepareizajām atbildēm ir pareizā? Vai tiešām nav acīmredzams, ka slimai sabiedrībai neviena valsts pārvaldes forma nebūs gana laba? Jāsāk ar to, ka katrs atzīstam, ka esam slimi, bet visiem spēkiem tiecamies kļūt veseli. Žuli, nozākājot Putriņa kungu, pats tu pamatīgi jaucies… Ir jāpulcē šādi cilvēki, kuri tad arī varētu darboties pie sabiedrības atveseļošanas. Vesela sabiedrība pēc tam tad arī atradīs labāko publiskās pārvaldes veidu. Neizslēdzu to, ka ceļš varētu būt ejams arī caur autoritārismu, bet jau ceļa sākumā ir pietiekoši skaidri jāzina, uz kuru pusi iesim, ka iesim prom no autoritārisma uz pavisam jaunu publiskās pārvaldes formu. Dažādu apsvērumu dēļ, personīgi es šo ceļu redzu savādāku…

  • Kas bijis, bijis. Skaidrs, ka autoritārismam ir vairāk trūkumu, kā priekšrocību. No otras puses, nevaram noliegt, ka vismaz varas sākumposmā latvieši tiešām atbalstīja Ulmaņa valdīšanu un arī ekonomiskā ziņā tas bija vēl nepieredzētas labklājības laiks.

    Būtu interesanti uzzināt idejas par to, kādai būtu jābūt “perfektai” valsts pārvaldes sistēmai.

  • Vai tad nevar redzēt ka Hitlers, Staļins, Ļeņins bija upuri to cilvēku rokās kuri pārvalda pasaules valstis? Vajag pacelties līdz globālai politikai, tāda ir un ir bezjēdzīgi vainot marionetes ja raustītāji ir vainīgi. Kādēļ vēl joprojām netiek izcelta viņu loma , mērķi pār pasaules valstīm bet spriedelēts par marionetēm? Tā nevar neko mainīt ja neatradīsim īstos problēmu cēloņus. Kurš ir gatavs uzzināt par to vairāk?
    Vai arī visi liekas sev tik gudri ka nejūt vajadzību iegūt zināšanas globālakam skatījumam un īsto cēloņu apzināšanai?
    Lai sabiedrība kļūtu gudrāka tai jāsaprot ka ir jāmācās..
    ~ ~ ~ ~ ~
    Piekrītu Tev Žuli, ka “…Labāk runāt par to, kā panākt, lai valsti pārvaldītu augsti kvalificēti profesionāļi. Un te kā visupirmo derīgi būtu apspriest tās juridiskās normas, kas iestrādājamas likumdošanā, lai valstsvīri nestu savas valsts ( tautas) priekšā pilnu juridisku, mantisku un kriminālo atbildību par savu darbību. Neatkarīgi no tā cik valsts pārvaldes aparāts ir autoritatīvs, vai parlamentārs ( kas ir tikai atsevišķi no kopējā veseluma trauti jēdzieni.)”

  • .. Teica Zane, kura ir visgudra un viszinoša, un kuras viedoklis vienīgais ir vispareizākais. Nabaga Hitlers, Staļins un Ļeņins – viņi tiešām bija nevarīgi nabadziņi, kurus lielie onkuļi raustīja kā lelles. Kuri pret savu gribu vienojās ar lielajiem onkuļiem par finansējuma saņemšanu. Un viņu mērķi bija tik labi, tikai lielo onkuļu spiediena rezultātā tie labie mērķi kļuva par sliktiem mērķiem. Zanes teiktais kā vienmēr ir konkrētu priekšlikumu pilns, gan ar grozāmo likuma pantu numuriem, gan mehānismiem, kā šos grozījumus veikt, gan ar rīcības plānu, kā tos īstenot dzīvē. Sagatavo savus priekšlikumus un ierosini tos kaut vai 19.maija pasākumā – http://www.velref.lv/lv/news/8/570

  • Mans priekšlikums ir konkrēts.
    1. Decentralizācija.
    2. Pārstāt demokrātiju, kurā 51% līdz 99% nosaka pārējo likteni. Demokrātija ir, ja pilnīgi visi vienojas par kaut ko.
    3. Apmācīt un ieviest jaunākās elektroniskās tehnoloģijas, kas atļautu visiem piedalīties savas valsts un pasaules uzlabošanā, jo problēmas ir tehniskas nevis politiskas.
    – kā labi paēst
    – kā apģērbties
    – kā kā ātri pārvietoties
    – kā ātri komunicēt
    – kā inovatīvi izmantot un ātri izplatīt tehnoloģijas un izgudrojums no vietējiem resursiem, kas nestu papildinājumu vai uzlabojumu Esošajam.
    4. Pirmkārt, nodrošināt ar visu nepieciešamo vietējos iedzīvotājus. Pārpalikumu, ja iespējams, iemainot pret iztrūkstošajiem nepieciešamajiem resursiem.
    5. KOncentrēties uz resursu menedžmentu, nevis
    – varu
    – naudu
    – ietekmi
    – kontroli
    ==================
    Utopija. Nē – šobrīd esošā sistēma ir utopija. Kādēļ? Kurš gan (piemēram) miljons gadu atpakaļ paredzētu, ka dabā rodoties dzīvībai ar paziņu, kas apzinās sevi un visu sev apkārt notiekošo, nolems apzināti ar visiem spēkiem iznīcnāt sevi (kas ir kari, slepkavības – visa brutālā un vardarbīgā uzvedība) un visu, kas sev apkārt – brutalitāte pret vidi.

  • Cik sapratu no teksta, tad Putriņa kungs gan nekritizē partokrātiju ( vismaz šajā grāmatas fragmentā nē). Partokrātijas kritiku satur viņa piemeklētie citāti ar kuru palīdzību viņš atspoguļo “pēc vadošas personības izslāpušo tā laika bezpersonisko skribentu domas”.
    Arī par to slimo sabiedrību es tev negribētu piekrist. Slima un kropla ir sistēma, kurā šī sabiedrība dzīvo, nevis pati sabiedrība. Slimā sistēma neļauj izpausties sabiedrības potencēm bloķējot tās. Atzīstot sevi par slimiem, kaisot sev pelnus uz galvas, mēs vainu no sistēmas novelsim uz sevi. To tikai sistēmai vajag! Ja esi ievērojis, tad prese pēdējā laikā ir samērā bagāta ar šādiem grēku nožēlas rakstiem, kur galvenie vaininieki ir neapzinīgie kredītu ņēmēji, politiski neaktīvie vēlētāji,no Latvijas aizbraukušie “laimes meklētāji”, garīgais mantojums no padomju laikiem, latviešu neuzņēmība iniciatīvas trūkums, apātiskums u.t.t. Šie raksti netiek tāpat vien gadījuma pēc izplatīti. Tas ir demagoģisks paņēmiens, kā vainu no vainīgajiem novelt uz nevainīgajiem. Un tas iedarbojas, jo arī tu vainu esi sācis meklēt “slimajā sabiedrībā”, kurai “neviena valsts pārvaldes forma nebūs gana laba”.
    Bez tam, lai arī man nav nekādu īpašu simpātiju pret Kārli Ulmani, tomēr nedaudz sadusmo, ja attiecībā uz viņu tiek atgremota krievu šovīnistu propoganda, kas Ulmani dēvē par fašistu un pielīdzina Hitleram vai Staļinam. Tā ir pārāk klaja tumsonība, it sevišķi ja to runā kāds latvietis. Tas nozīmē, ka viņš gaužām maz ko zina par Latvijas brīvvalsts vēsturi. Nevajag arī jaukt divas dažādas lietas, t.i. Kārļa Ulmaņa personību un to personības kultu, kas ap viņu tika radīts gan kā propagandas metode tautas kopības mobilizēšanai, gan kā personīgā iniciatīva no dažādo lišķu un iztapoņu puses.

  • Tavā komentārā ir saujaukušās sekas ar cēloņiem.
    1. Sabiedrība tāpat ir cilvēka domu un rīcības sekas.
    2. Sistēma ir cilvēka domu un rīcības sekas (kas radīja šo sistēmu un to akceptēja?)
    3. Tiešām – cēlonis ir kredītu ņēmēji, pasīvi cilvēki, laimes meklētāji, uzņēmības trūkums, nevēlēšanās uzņemties atbildību.
    ———
    Hello, Žuli – mosties augšā.

  • Var jau teikt, ka es nevienam nedeleģēšu savu atbildību, nevienam neatdošu savu brīvību. Var jau teikt.
    Tikai paskaties, kāda tad ir tā tava atbildība. Nevis teorētiskā, bet gan reālā. Politiskā ziņā tā ir atbildība vēlēšanu dienā iesviest VAI NEIESVIEST vēlēšanu urnā papīra lapiņu. Viss! Vairāk nekādas atbildības tev nav. Un par šādas atbildības deleģēšanu ir lieki runāt. Par cik, spriežot pēc iepriekšējiem komentiem, tu Dievam netici, tad arī atbildība Dieva priekšā par savu rīcību uz tevi neattiecas. Un arī atbildība savas tautas vai sabiedrības priekšā uz tevi neattiecas, jo tu jau atzīsti tikai neatkarīgu brīvu personu koeksistenci uz šīs planētas. Šī valsts tiek un tiks pārvaldīta neatkarīgi no tā, vai kāds uz vēlēšanām ies vai neies. Tāda ir šī kroplā “demokrātiskā” sistēma.
    Un arī par to savu reālo brīvību tu padomā.Var jau teikt, ka “Juridiskas normas un jauni likumi nevar mani piespiest atdot manu brīvību”. Var jau teikt. Bet nav jau tev vairs tās tavas brīvības. Tā jau tev ir klusām un nemanāmi atņemta. Labākajā gadījumā atsevišķos virzienos vēl ir palikusi tikai brīvības ilūzija.

  • Es jau zinu, kā tu domā. Jāuzataisa “labāka” sistēma un jāuzspiež tā cilvēkiem – tad viņi būš laimīgāki. Zini, ko – uzspiest varēsi, bet cilvēki nekļūs laimīgāki, aktīvāki, atbildīgāki…
    ———
    Sistēmas, sabiedrības, vērtības, attiecības, ideoloģijas, reliģijas (interpretācijas par dievu) – tās visas ir cilvēka, tātad tevis, Olafa un manas domu un rīcības sekas.

  • Kāpēc labākā sistēma būtu “jāuzspiež”?
    To,ka “Sistēmas, sabiedrības, vērtības, attiecības, ideoloģijas, …. – tās visas ir cilvēka domu un rīcību sekas”,es tev piekrītu. Kas tālāk?

  • Ok. Tu konstatē visu pareizi un meklē, kā uzlabot.
    ——
    Atver savu prātu. Ja mēs neietu uz vēlēšanām (kaut vai vairāk kā puse iedzīvotāju), un tā vietā lemtu paši – tas ir – visi kopā, piemēram, izmantotojot jaunākās tehnoloģijas, nodrošinot tām pieju un apmācību lietošanā visiem. Ja atbildību nodrošinās individuālā līmenī (ko pasaules vēsturē cilvēce pateicoties tehnoloģijām piedzīvo pirmo reizi) politiķu lēmumi būs nesvarīgi, jo:
    1. Mēs visi par tiem smietos
    2. Neviens tos neņemtu vērā
    3. Nebūtu, kas tos ievieš
    4. Patiesībā, politiķiem neviens nepievērstu uzmanību, kā arī es šaubos vai kāds vēlētos būt politiķis.
    ———
    Attāls brālēns tam par ko es runāju ir Šveice – referendumu karaļvalsts – tur tie notiek dažādos līmeņos.
    =========
    Mazie referendumi var notikt decentralizēti – pagasta, rajona līmenī.
    Lielie referendumi – par nozīmīgām likumdošanas izmaiņām.
    ——-
    Referendumiem nav jābūt dārgiem, ja tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas – tā ir vienreizēja investīcija tiešā demokrātijā.

  • Elektroniskās balsošanas rezultātus falsificēt ir vēl vieglāk nekā tradicionālās balsošanas gadījumā. T.i., potenciāli tā ir atbildības/brīvības nodošana balsošanas sistēmas uzturētāju rokās. ;(

  • Es jautājumu par pastāvošo sistēmu un visu mums apkārt notiekošo saprotu tā, ka visa ārējā pasaule ir tikai mūsu iekšienes spogulis(gan individuāls, gan kolektīvs). Un kas no tā izriet? Sanāk tā, ka mēģinot mainīt sistēmu vai jebko citu, bet nepievēršot uzmanību katra indivīda iekšējai pasaulei mēs it kā cīnamies un mēģinam izmainīt mūsu spoguli, jo tas mums nepatīk noteiktu iemeslu dēļ. Bet vai ir saprātīgi cīnīties un uzlabot spoguli? Man tas nekādā ziņā nešķiet saprātīgi.
    Bet pat ja kāds šo te izprot, bieži vien gadās arī tā, ka indivīds nolemj sevi pārveidot un tas it kā liktos saprātīgi, bet tomēr tas tā nav, jo kā gan var likvidēt nesaprātīgumu, ja pret to cīnās, dzen to prom – tur tā lieta, ka nevar. Nesaprātīgumu un visu, kas no tā izriet nevar likvidēt ar to cīnoties(tā mēs to tikai stiprinam, dodam tam enerģiju), bet gan tas izzūd pats, kad mēs to izprotam, pieņemam par esošo un ļaujam tam aiziet, izšķīst.
    Bet tas savukārt nenozīmē, ka mēs neko nevaram darīt, lai radītu kaut ko jaunu jau esošajā pasaulē (iekšējā vai ārējā). Mēs varam informēt citus cilvēkus, kā arī varam radīt savus projektus, kuri mums šķiet vajadzīgi un vēlami, kā arī tādā veidā, ja pastāvošajai sistēmai nedosim savu enerģiju, tā sabruks ātrāk un nesāpīgāk.

  • Balsošanas fenomens samazināsies līdz 0, jo faktuāli dzīve ir tehnisku un sociālu iziacinājumu nevis balsojumu pilna. Elektroniska darbība norisināsies
    – ideju ģenerēšanā,
    – jaunu konceptu izstrādāšanā,
    – izgudrojumu izvērēšanā
    – darbu koordinācijā (dažādus ierīču komponentus var izgatavot dažādās vietās),
    – izgudrojumu ieviešanā dzīvē
    ———-
    Dzīvei, sabiedrībai un tehnoloģijām būs TOPOŠUMA un SADARBĪBAS (pilnveidojošs) raksturs nevis tiekšanās pēc pabaigtības un uzvaras konkurencē (monopols).
    ———-
    Pārejas periodā balsošanas sistēmas uzturētāji būs visi, bet pēc nedaudz gadiem (10-15), kad datori un programas attīstīsies vēl tālāk – cilvēka iejaukšanās šādas nozīmes programās būs lieka un naiespējama.

  • Tieši tā. Daudzi daudzi daudzi cilvēki ignorē šo cēloņsakarību – sākās viss no cilvēka. Tu, es, viņi rada sabiedrības (cilvēku attiecības), sistēmas, ideoloģijas, vērtības…
    ———
    Kā jau tu saki – lielākā daļa cilvēku domā šādi – jāmaina sistēma, jāizmēģina sociālisms vai komunisms vai jākļūst kristīgākiem vai jāpārņem vēdu vērtības.
    =======
    Kādēļ daudziem citiem ir tādas problēmas to saprast?

  • Par (ne)balsošanu – tātad vispārējais vēlamais virziens jūsuprāt ir uz pēc iespējas mazāku likumu/noteikumu apjomu un sabiedrību, kurā visi ir labi paši par sevi, katrs dara to, kas viņam labāk nāk pie sirds (ja tā nebūtu, tad cilvēks būtu neapmierināts un tā rezultātā rastos visas “vecās” problēmas) utt utjp? Skan skaisti. Es arī gribētu, lai tā kādreiz būtu.

    —————————————–
    “Kādēļ daudziem citiem ir tādas problēmas to saprast?”

    Atbildēšu par sevi (par citiem nezinu) – saprast to nav grūti, jo ideja pati par sevi ir elementāra. Grūtāk ir tam piekrist/noticēt, ka tas tā ir – tas ir viens no jautājumiem, par kuriem ir interesanti spekulēt, bet nevar būt pārliecinātam, kamēr tas netiek pierādīts praksē. Un proti, cik lielā mērā sabiedrība/sistēma/ideoloģija ir lielākās daļas sabiedrības locekļu iekšējās pasaules/vērtību atspulgs; vai, bez sistēmas, sabiedrību vienojošās vērtības vispār pastāvētu jeb tomēr katra indivīda vērtības/iekšējā pasaule attīstītos neatkarīgi no citu indivīdu vērtībām/iekšējām pasaulēm, kā rezultātā jēdziens “sabiedrība” izjuktu un tātad izjuktu arī ideja par to, ka katram cilvēkam mainoties, mainītos visa “sabiedrība” (mazliet murgaini sanāca, bet galvenā doma ir: vai bez mākslīgi radītām ideoloģijām/reliģijām/vērtību sistēmām pastāv visiem cilvēkiem intuitīvi universālas vērtības?); kāds pēc savas būtības ir cilvēks (resp. vai psiholoģiskā evolūcija, lietojot jūsu kaut kur citur pieminēto jēdzienu, ir iespējama). Utt.

  • Nepieciešamā kontrole ir dubultās sekas. Pirmas sekas ir cilvēku radītā deficīta sistēma, kurā notiek konkurence. Ja ir deficīts un konkurence, tad dabīgi rodas noziegumi, korupcijas, monopoli…
    ————–
    Vai tu domā, ka cilvēki pastrādā noziegumums prieka pēc? Visbiežāk tas ir izdzīvošānas instinksts, kas radies no nepieejamības resursiem vai bailēm par pieejas zaudēšanu. Neliel daļa noziegumu ir personīga rakstura – grizsirdība, pimēram – tas ir cits stāsts, tomēr šādai uzvedībai ir cēloņī un tos var identificet un strādāt, lai šādus apsātkļus turpmāk neradītu.
    ————–
    Cilvēks nav slimks – slinkums rodas, ja cilvēkam nepatīk tas, ko viņš dara.
    ————–
    Ir vēlreiz jāpievēršas jautājumam – kas ir sabiedrība?
    1. Tas ir koncepts, tātad netaustāms
    2. Tās ir sekas. Sekas kam?
    3. Cilvēka attieksmei, attiecībām un mijiedarbībai.
    4. Kā tu mijiedarbojies, attiecies uz citiem? Tas arī veido sabiedrību. Nejau otrādāk.
    5. Atgriezensikā saite notiek, kad mēs novērojam attiecības, mijiedarbības un attieksmes. Tad mēs sakām – sabiedrība ir šāda vai citādāka,
    6. Mēs no tās nepazināti vai pazinātai mācāmies, tai pielāgojamies un visbiežāk PAKĻAUJAMIES. Pakļaušanās ir sevis nolikšana bezpalīdzības stāvoklī – es jau neko nevaru, nekas nemainīsies, sabiedrība ir tāda un šitāda.
    7. Tomēr, ja attinam filmu atpakaļ, tad atceramies, ka mēs esam savstarpēji savienoti – ja tu attieksies, mijiedarbosies savādāk, tad tas ietekmēs citus cilvēkus tāpat, kā tevi, kad tu novēroji citus cilvēkus uzvedamies kaut kādā manierē (vienalga labā vai sliktā).
    =======
    Ir tāds jēdziens “kritiskā masa”.

  • Tavai idejai ir tikai viens vienīgs trūkums. Tajā nav ņemtas vērā cilvēku individuālās negatīvās īpašības. Nu nenotiks tā, ka cilvēki kā uz burvju mājiena visi kā viens būs sajūsmā par godīgu sadarbību, godīgu komunikāciju. Arī komunisma teorijai bija tā pati vaina un kas notika ar komunisma celtniecību, mēs visi labi zinām.
    Lai kā tu arī necenstos iziet no kaut jel kādas sistēmas, tas tev vienkārši nav iespējams, jo arī tu pēc būtības to pašu sistēmu vien veido. Arī tavā sistēmā referendumu nolēmumi ne visiem patiks, ne visi tiem pakļausies. Atliek divi varianti 1) nepakļāvīgajiem uzspiest pakļaušanos 2) ignorēt nepakļāvīgos, bet tādā gadījumā zudīs jēga jebkuram referendumam un līdz ar to ar tavu slavēto sadarbību nekas neiznāks.
    Tu uzskati, ka cilvēces problēmas ir tehniskas, nevis politiskas? Bet politika (-as) jau nav nekas cits, ka šo tehnisko problēmu risinājuma veids (- i). Arī tu faktiski domā savu politiku.
    Manuprāt, tu vienkārši spēlējies ar deklaratīviem un vispārinošiem jēdzieniem bet necenties tā pa īstam iztēloties kā reāli tas viss varētu dabā izskatīties.

  • Manuprāt,
    “Kādēļ daudziem citiem ir tādas problēmas to saprast?”
    atbilde ir tajā, ka cilvēkos praktiski nav jaušama dabiskā Vienotības sajūta,viņi nedzīvo Tagadnē, jo gandrīz pilnīgi visus cilvēkus kontrolē viņu neprātīgais prāts un vēlmes(ego). Ja šo neprātīgo prātu aizvāc, tad jebkurš jūt sevī Vienotības, Milestības, Prieka un Miera sajutu, kā arī saprot, ka viss, kas pastāv ir tikai ilūzija(visiem kopīgais, kas paliek pāri, kad pazūd nesvarīgais) un šādā stāvoklī vairs nekādas vērtības, sistēmas un idealoģijas nav vajadzīgas. Nav nekādas dalīšanas labajā un sliktajā, pieņemamajā un nepieņemajā utt., jo viens ir viss un viss ir viens. Lūk, tādu es redzu Cilvēku savā būtībā.

  • Es saprotu, par ko jūs runājat. Domāju, ka ikvienam no mums ir brīži, kad viņš šo vienotību, mīlestību, prieku un mieru izjūt – intuitīvi. Tā ir tāda apgaismības sajūta. Taču vai ir iespējams šo apgaismību (sauksim to tā, jo kaut kā ir jāsauc) uzturēt nemainīgu ilgākā laika periodā? Man intuitīvi liekas, ka ir iespējams, taču pašai pagaidām tas nav izdevies. Un nav nācies redzēt citus cilvēkus, kuriem tas būtu izdevies (vismaz sekulārajā dzīvē) – varbūt tā ir tās pašas sistēmas vaina (cīņā par izdzīvošanu/rēķinu samaksāšanu/pelnīšanu mitekļa, pārtikas un tml nodrošināšanai cilvēks atkal neizbēgami nonāk atpakaļ ierastajā disharmoniskajā stāvoklī) bet varbūt tā ir cilvēka psihes “intrinsic” īpašība, es nezinu.

  • Mani nepamet sajūta, ka līdzīgs modelis jau ticis izmēģināts senajā/antīkajā pasaulē (protams, bez mūsdienu tehnoloģijām, bet gan ar pulcēšanos pilsētas galvenajā laukumā vai kur nu viņi tur pulcējās), un rezultātā tās sabiedrības sabruka (iekšējo un ārējo apstākļu ietekmē). Taču vajadzētu atsvaidzināt vēstures zināšanas, lai varētu teikt ko konkrētāk. Tā teikt, izpētīt antīkās pasaules best practices.;)

  • to Žulis
    Komunismā bija
    1. Elite, kas pieņēma lēmumus, kas skaloja smadzenes, skaloja smadzenes, kas skaloja smadzenes, kas skaloja smadzens. Tātad hierahija, kurā daudzi centās nokļūt varas augšgalā. Komunisms no kapitālisma neatšķiras
    2. Monetetārā sistēma, kurā nauda notieca to, kas tev būš pieejams, nevis resursu pieejamība, tehnoloģiju attīstība,
    =========
    to Kaspars Vaikulis
    Nevis “neprātīgais prāts” vai “ego”. Tās saucas bailes. BAILES ir noteikušas pasaules ceļu pēdējos tūkstošus gadu.
    —-
    Cilvēks baiļu stāvoklī dara jebko – es ar to domāju – pilnīgi jebko – atkarībā no baiļu intensitātes.
    =======
    Cilvēku iemanipulēšana eksperimentos (kapitālismā, komunismā, kredīt sistēmā, reliģijā…) notiek caur bailēm.
    – paliksi bez naudas
    – nonāksi ellē
    – tevi izsūtīs uz Sibīriju
    – “sabiedrība” tevi “nepieņems” (līdz ar to tu pakļaujies sabiedrības nonsensam)
    – globālā sasilšana
    – globālā atdzišana
    – kredīt krīze
    – ekonomikas sabrukums
    – teroristu uzbrukumi
    – ekstrēmistu uzbrukumi
    – kara draudi (lai ieviestu totālu paniku)
    – epidēmija, slimības
    ————————
    Uzskaite turpināties var bezgalīgi.

  • Kā teica K.: “Esi gaisme pats sev”
    Ja tu meklēsji gaismu citur – autoritātēs, skolotājos, līderos, vadītājos… tad mēs atgriežamies pie hierahijām.
    ——————
    Principā pret esošo sistēmu nav iespējams sasniegt pārsvaru, ja tas nenotiek globāli totāli. Tā kā mēs to visdrīzāk neredzēsim savas dzīves laikā. Esošajā situācija cilvēki oakļausies kontrolei pie ārējiem draudiem sekundes laikā.

  • Ne jau gaismu meklēt, bet gan pieredzi izpētīt. Mācīties no vēstures kļūdām un tml.

  • Tur tev taisnība, ka tiešā tekstā ŠAJĀ grāmatas fragmentā partokrātija netiek kritizēta. Der izlasīt arī citus publicētos grāmatas fragmentus, bez tam ir visas iespējas arī uzzināt par autoru un viņa darbību vairāk.

    Runājot par “vistas-olas” jautājumu jeb, kurš pirmais bija slims – “sabiedrība vai sistēma”, tad nākas jautāt: Žuli, kā tev šķiet, kurš ir radījis visas kroplās sistēmas uz pasaules? Vai citplanētieši? Var jau būt… Bet par to citreiz ;)

    Visas ‘sistēmas’ izplāno un ievieš ļoti neliels cilvēku skaits, bet pārējā sabiedrības daļa ļaujas manipulēšanai, uztur un darbina šīs sistēmas, atļauj sevi degradēt, līdz tas sasniedz augstu biorobotizācijas pakāpi. Interesanti, kā tas viss sākās?! .. To varētu raksturot ar “iedevi velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņēma visu roku”. Tā kā atbilde ir – jāsāk atveseļoties ir sabiedrībai, kura paralēli atveseļos arī sistēmu.

  • Aigar, gluži nepiekrītu, ka vajadzētu noliegt Skolotājus un ‘līderus’. Skolotājs var paātrināt izaugsmes procesu, iedvesmot ar piemēru, uzdot tādus jautājumus, kas ļaus ātrāk nonākt pie atbildēm utt. Un tam nav sakars ar tādu hierarhiju, ko mēs šodien ar to saprotam. Tā ir hierarhija, ko veido pieredze un viedums. Lūdzu nejaukt ar aklu sekošanu, stulbu paļaušanos, pielūgsmi, varu pār kādu utt.

  • Sabiedríba nav iedentificeejama – sabiedríba ir sekas cilveeku mijiedarbbiaam, attieksmeem un attieciibaam.
    ——
    Ja mainiisi savu attieksmi, attieciibas un mijiedarbiibas veidu tu, (es, visi), tad arii sabiedriiba (kas ir sekas tavai darbiibai) kljuus savaadaaka.
    —–
    Tas aiznjems daudz laika, jo izveidot sabiedriibu (tas ir cilveeku) taadu kaada taa ir shobriid aiznjeema 100 un iespeejams tuukstoshus gadu. Tas ir izmantojot augsti attiistiitas smadzenju skaloshanas metodes (saucas polit/sociologjija).
    ========
    Ja izmantosi metodi – “mainam savbiedriibu, tad jau cilveeks pats arii mainiisies” noziimee citiem vaardiem sakot iezombeet, iekodeet, paarprogrameet, nohipnotizeet.
    ——-
    Impulsam, saakumam mainjai, veelmei dariit jaanaak no tevis.
    ==============
    to inta
    :D tas ir ljoti interesants temats – peetiit veesturi. Kaa zinaams veestrui raksta uzvareetaaji, tas noziimee, ka rakstiitais jaalasa ir ljoti lielu piesardziibu. Ir arii citas lieciibas, kas mani pashu ipashi interesee – megaliiti, senaas buuves, pilseetas, apmetnes, piemineklji… ljoti mazu ieskatu pieejamaa materiaalaa es publiceeju savaa seno miiklu blogaa http://ancientpuzzles.blogspot.com/
    —-
    Tomeer tev ir taisniiba – es labpraat aizceljotu pagaatnee kaadus 4-10 tuukstoshus gadus, jo staasti par to, ka mees esam ceelushies no akments laikmeta ljaudiim enliimeejas kopaa ar tehnologjiskajiem sasniegumiem:D

  • Jaa – skolotaajs ir, lai noraadiitu – tas arii viss. Ja darbiibai ir savaadaaks raksturs, tad taa ir hierarhijas uzspieshana.

  • Par skolotaajiem – neklausies ne manii ne Ivo – paarbaudi un izzini visu pats:D

  • Kārtējo reizi man tev jāaizrāda, ka uzmanīgāk vajag lasīt tev adresētos komentus, citādi es tev runāju par māti, bet tu man atbildi par meitas kleitu. Iepriekšējā komentā es runāju par KOMUNISMA TEORIJU, bet tu man stāsti par to reālo komunistisko iekārtu, kas eksistēja PSRS. Komunisma teorijā nekas nav teikts par “Eliti, kas pieņēma lēmumus, kas skaloja smadzenes”. Komunisma teorijā netiek runāts par “Hierahiju, kurā daudzi centās nokļūt varas augšgalā.” Bet to reālo komunstisko iekārtu es varbūt pat zinu labāk par tevi, to man stāstīt nevajag. Bet runa bija pavisam par ko citu. Runa bija par tavu izstrādāto “komunisma sistēmu” ( es to tā apzīmēju) Kura teorētiski varbūt ir pat brīnišķīgāka par tā sauktajā zinātniskajā komunismā sludināto sistēmu, bet dabā tas nestrādā un tādēļ visa šī teorētiskā spriedelēšana par cilvēka personības atbrīvošanu un cilvēcei svarīgu tehnisku jautājumu risināšanu uz sadarbības principiem un godīgu komunikāciju ir tāds pats tukšs bla, bla,( spēlēšanās ar jēdzieniem un definīcijām) kā tas bija ar tām ” zinātniskajam komunismam” veltītajām grāmatu kaudzēm, kuras toreiz vajadzēja zaurēt visās augstskolās.

  • Jebkura cilvēku kopība veido zināmu sistēmu, jebkura regulāra sadarbība jau ir zināma sistēma. Sistēma veidojas tādēļ, ka tas sistēmā iesaistītajiem dod kaut kādu personīgu labumu. Ar laiku sitēmā tiek sadalītas lomas ( notiek specializācija, darba dalīšana) neizbēgami veidojas hierarhija.Kā jau te Aigaram rakstīju, cilvēkiem bez pozitīvajām īpašībām ir arī negatīvās. Šo īpašību iespaidā atsevišķi cilvēki sāk savu sistēmā ieņemamo stāvokli pamazām izmantot negodīgos nolūkos, vēlāk pamazām pati sistēma tiek pārkārtota šo negodīgo nolūku un mērķu vajadzībām.Pamazām rodas vesels parazītu slānis, kas savstarpēji sadarbojoties izmanto sistēmas priekšrocības savā labā.Domāju, ka tas notiek elementāri un te nekādu citplanētiešu iesaistīšanās nav vajadzīga.
    Kas attiecas uz sistēmas ierindas locekļiem, tad to nevar nosaukt par vienkāršu “ļaušanos manipulācijām”, drīzāk to varētu apzīmēt par iepīšanu sistēmas tīklos. Tas ir līdzīgi kā ar iestāšanos mafijā, no kuras tu nevari tā vienkārši izstāties. Tev jau neviens nenāk klāt un nesaka – davai nāc, stājies mafijā. Tev iesākumā palīdz, aizdod naudu, izdara tavā labā kādus pakalpojumus, apliecinā tev savu draudzību… Arī valstu sistēma saviem padotajiem cauri gadsimtiem ir solījusi un sniegusi dažādus labumus, tikai šo realo labumu saprotamu iemeslu dēļ, pamazām kļūst arvien mazāk. Un tas tiek kompensēts ar smadzeņu skalošanu, propagandu, dažādām psiholoģiskām apstrādēm. Rupji sakot, cilvēki tiek apmuļķoti. ( Bet tas nenozīmē, ka viņi ir slimi, vai sabiedrība ir slima!)
    Ļoti iesaku visiem izlasīt http://www.aisbergs.lv/?cat=108 tur publicētos latviski pārtulkotos fragmentus no “Trešās tūkstošgades”. Un ne tikai izlasīt, bet arī padomāt par izlasīto. Ne jau viss tur ir pieņemams 100%, bet tur ir ļooooti daudz vielas filozofiskām un ne tikai pārdomām. Arī par šīm tēmām, par ko šeit tiek diskutēts.

  • Atkal iznāca kļūda ar iepriekšējā komenta adresātu. Tas bija domāts Tev.

  • Ja runājam par politiskajām sistēmām izejot no ļaužu kopējās sadarbības un, kā Aigars to apzīmē, cilvēcei savrīgu tehnisku jautājumu risināšanas viedokļa, tad, manuprāt, pasaulē REĀLI EKSISTĒ ( atmetīsim visus propagandas uzslāņojumus un teorētiskos bla, bla) tikai divas sistēmas. Tas ir nacionālisms un globālisms jeb internacionālisms. Nacionālisms ir sadarbības un tehnisko problēmu risināšanas sistēma, kas vērsta uz cilvēku sadarbību pēc nacionālās piederības. Internacionālisms jeb globālisms ir sadarbības un tehnisko problēmu risināšanas sistēma, kas vērsta uz cilvēku sadarbības pēc nacionālās piederības likvidēšanu un tās nodošanu starptautisku, transnacionālu, mafiozu grupējumu kontrolē un kalpībā.
    Un nevajag runāt par “kapitalisma cilvēcīgo seju” vai demokrātiskajiem mehānismiem, kas it kā strādā šādā sistēmā. Nekas tāds REĀLI nav un nestrādā. Tas ir tikai teātris, kas domāts ļaužu muļķošanai. Un jebkuras runas par humānas, taisnīgas sadarbības sistēmas izveidi uz globālisma bāzes ir tukšas runas. Tieši tādēļ es tik ļoti uzstājos un kategoriski apgalvoju “Latviešu tautu var glābt tikai un vienīgi vienošanās kopdarbam uz nacionālisma pamatiem.

  • Kritisks skats – tas ir viens, tomēr šis ir demagoģija.
    ——-
    tu saki “…teorētiski varbūt ir pat brīnišķīgāka par tā sauktajā zinātniskajā komunismā sludināto sistēmu, bet dabā tas nestrādā…”
    ——-
    Tātad, tu saki, ka, ja kaut kāda teorija nav ieviesta dzīvē, tad tā nestrādā. Žuli, iedomājies, ka tas, ko tu saki, ir taisnība. Nu, tad arī viss – ar to viss apsājas. Ne tavas idejas, ne manas, ne Antona, ne Džordža, na Vasjas nestrādā, jo tās neeksistē. Kaudze ar demagoģiju. ai ai ai.
    ============
    Par personīgo labumu. Personīgais labums ir rezultāts uzspiestajai deficīta sistēmai – katrs rauš cik var.
    —-
    Viss izmainas, ja tiek radīta pietiekamība. Cilvēki pilnveidos labuma koncepciju no personīgā uz kopīgo, jo:
    – cilvēkam ir kapacitāte domāt kopīgam labumam (strādāt ģimenes, uzņēmuma, valsts… labā), kā pretēji individuālam
    – cilvēks gūst gandarījumu no Došanas akta.
    – došana un pilnveidošana ir cilvēka laimes sajūtas cēlonis nevis personīgs labums
    ——
    Padomā, pirms steidzies ar personīgā labuma dievināšanu. Kur personīgais labums ved ilgtermiņā? Korupcija, negodígums, hierarhija, monopols, vides sagraušana… turpināt?
    ===================
    Sistēmas ierindas locekļi ir birokrāti, kam atlec personīgā labumiņa drupačiņas no Lielo Zēnu dzīrēm.
    ===================
    Es piekrīu, tev, ka tiekt “slimi” par cilvēkiem, nav atbilstoši. Tāpat kā ar “labi” un “slikti” – nekas tāds neeksistē.

  • Par nacionālismu un globālismu – tas ir viens un tas pats.
    ===========
    Nacionālisms ir, lai dalītot un šķeļot cilvēkus iegūtu lielāku varu un kontroli pār resursiem un cilvēkiem. Nacionālo identitāti, tātad, izmanto savtīgos nolūkos – visbiežāk turot tautas apjukumu stāvoklī:
    – lai uzsāktu karu, sarīda divas tautas
    – lai apvienotu tautu ar iekšēju konfliktu, rada ārējo ienaidnieku (aukstais karš)
    – dažādas nacionalitātes vienā teritorijā sarīda vienu pret otru (Latvieši un Slāvu nacionalitātes Latvijā)
    ——
    Internacionālisms ir, lai sajaucot nacionalitātes, un iegūstot pieeju “slēgtām” teritorijām, iegūtu lielāku varu un kontroli pār esursiem un cilvēkiem. To izmanto savtīgiem nolūkiem:
    – sagrauj nacionālās ekonomikas
    – sagrauj nacionālās politikas sistēmas
    – izmanto cilvēkus (vergus), kā resursu – darbaspēku, seksa vergus, cilvēku orgānu tirdzniecība
    – izlaupa nacionālos resursus (tipiski Āfrikā, diemžēl arī Latvijā)
    ——–
    Tātad abiem konceptiem ir kopīgs mērķis – tāpat kā Komunismam un Kapitālismam – kontrole, vara.
    =========
    Par tavu priekšlikumu.
    1. Jebkura dalīšana noved pie konflikta agri vai vēlu.
    2. Pats dalīšanās akts ir konflikta izraisītājs, jo vadarbīgi tiecas atdalīties. Iedoāmjies – tu esi Krievija, es – esmu Latvija. Es uzbūvēju sev apkārt žogu, noslēdzos, iemūrējos, aizbarikādējos. Nu, ko tu darīsi, ko domāsi? Jo augstāks mūris taps, jo aizdomīgāk – ko gan tas Aigars tur slēpj? Tādēļ visdrīzāk nobombardēsi to manu mūri kaut vai tīras ziņkārības pēc, un, protams, drošības pasvērumu vadīts.
    Tā lūk.

  • “Tātad, tu saki, ka, ja kaut kāda teorija nav ieviesta dzīvē, tad tā nestrādā.” Tā es neesmu teicis. Es teicu, ka Tava sistēma nestrādā. Un to es teicu tādēļ, ka tu nespēj savas sistēmas dzīvotspēju pamatot ne ar vienu loģisku argumentu. Viss, ko tu šajā sakarā esi komentos rakstījis ir tikai apgalvojumi, bez reāla seguma. Tikpat labi es varu no dēļiem sanaglot lidmašīnu un visiem stāstīt, ka šī lidmašīna ir spējīga pacelties gaisā, jo visas lidmašīnas lido. Un lidot ir tik labi un pareizi.Lai mans teiktais skanētu pārliecinošāk, es pat kaut ko par aerodinamiku varu tam klāt pamuldēt.
    Par personīgo labumu. Vispirms, man ļoti interesē, no kura teikuma manā komentā tu izsecināji, ka es “steidzos ar personīgā labuma dievināšanu”? Bet, ja jau tu tā iedegies runāt par labumu, tad šaubos, vai labums ir radies atbilstoši tavai teorijai. Runāt, ka personīgais labums ( attieksme pret to?)mainās tad, ja tiek radīta pietiekamība, manuprāt ir muļķīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka nav mums cilvēkiem neviena pazīstama labdara, kas priekš mums to pietiekamību raditu. Vai tu pazīsti kādu miljardieri – materiālistu, kam visa pietiek un kas vairāk neko nevēlas? Es pazīstu tikai tādus cilvēkus – materiālistus, kam nekad nav pietiekoši, lai arī cik viņam nepiederētu. Un es pazīstu cilvēkus, kam ir ideālistiskais pasaules uzskats, kas materiāli pavisam nav turīgi un tomēr saka – man visa pietiek.
    Nākošajā komentā, manuprāt, tu runā galīgas muļķības: “Par nacionālismu un globālismu – tas ir viens un tas pats.” Super!
    Tālāk juceklīga daiļrunība, bez jebkādas saiknes ar realitāti. Laikam tev ir tāds paņēmiens diskusijā – kaut ko pateikt galīgi garām un tad oponents vienkārši saprot, ka ar tevi runāt nav jēgas. Bet tu paliec kā uzvarētājs ( vismaz tev pašam tā liekas) Tas labi, ja tu vismaz no tā gūsti kādu prieciņu.

  • Lūk šeit tu saki par sistēmu: “…Sistēma veidojas tādēļ, ka tas sistēmā iesaistītajiem dod kaut kādu personīgu labumu…”
    ================
    Sistēma neveidojas – tā degradējas un pašiznīcinas dēļ nemitīgās konkurences. Par vēzi arī saka – tas veidojas un pat aug un aug:D Ja nezini, ka tas ir vēzis un pie kā tas novedīs, tad sāc apbrīnot šo skaisto augšanasn procesu.
    —————-
    Es neko nepagalvoju. Man jautāja, ko es piedāvāju. Es saku – pirmkārt atteikties no vēža (esošās sistēmas), otrkārt strādāt pie nemitīgas radošos sistēmas – apgriezt šo sistēmu ar kājām gaisā.
    —————-
    Man nav konkrēta detalizēta milzu vīziaja, toomēr ir vairākas jomas, kur es redzu milzīgu uzlbaojumu iespēju.
    ——
    1. Nomainīt konkurenci ar sadarbību (ideju, radošuma un mijiedarbību pārpilnība). Tā ir daudz auglīgāka. Tas, ka mēdiji un ekonomikas izdevumi saka, ka konkurence ir attīstības stūrakmens ir meli. Kādēļ – tādēļ, ka tehnoloģija netiks ieviesta, ja tā nes vispārēju labumu, bet nenes peļņu. Viss.
    Konkurence vs Sadarbība ir novākta no sarunu galda.
    2. Decentralizācija (personīgās varas pārpilnība). Lēmumi ir jāpieņem visiem kopā. Precīzs mehānisms – centralizēta ir tikai izpildvara. Viss pārējais ir decentralizēts vai koēji pieņemts lēmums vai individuāls vai kopējs uzlabojums vai papildinājums.
    Šādas sistēma iedrošina piedalīties lēmumu pieņemšanā, nerosas atsvešinātības un pakļautības sajūta.
    Kopumā ir sajūta, ka darbs notiek kopējam labumam nevis personīgam labumam.
    3. Tehnoloģijas. Šeit valda pilnīgs absurds Latvijā.
    – jaunās ēkas, kā arī vecās ir jāpārveido par autonomām siltuma un elektrības ziņā (enerģētiskā pārpilnība). Tehnoloģiski izdarāms kaut vai rīt. Ar to es domāju, ka ēkas nevis patērē, bet ražo siltumu un elektrību (bez Ivo slepenajiem mūžīgajiem dzinējiem). Ja ir jautājumi par šo – raksti, es pieļauju, ka kāds nesaprot par ko es runāju. Tātad enerģētiska neatkarība, kas samazina nacionālos tēriņus par miljardiem latu.
    – pārikas ražošana (pārpilnība). Lativjā ir ļoti maz šķirņu, kuras nevar izaudzēt. Ja par mērķi uzstāda paēdināt visus ar augstvērtīgu, garšīgu un dažādu pārtiku – Latvijas teritorijai tā nav problēma. Arī pasaulei ne – Planēta Zemem var pabarot un apģērbt vismaz 20 miljrdus (šobrī 7). Problēma ir tanī, ka visi domā kā nopelnīt nevis pabarot:D:D
    – tas pats attiecas uz apérbu.
    =============
    – neatrisināti paliek mobilitātes (transports) un komunikācijas tehnolģiskie aspekti.
    1. Transports – šobrī tiek bremzētas vairākas tehnoloģijas, kam arprātīgs potenciāls. Viens piemērs ir magnētiskā pacelšanās gaisā. Īsumā tehnoloģija ir šāda – ja objekts kustās, tad rodas magnētiskā atgrūšanās, kas paceļ objektu gaisā. Šādā veidā var pārvietoties lielā ātrumā ļoti stabili. Detaļās nav jāmaina, jo nav nodilmua. Enerģiaj, lai pārvietotos ir vajadzīga ļoti maz, jo nav berze.
    ============
    Šādas tehnoloģijas sapārotas ar atjaunojamo enerģiju ir pasaules nākotne, kuru bremzē esošā sistēma, jo ar to nevar nopelnīt – naftas bizness sabrūk, detaļu un servisa bizness sabrūk.
    2. Komunikācias – es neesmu šinī jautājumā iedziļinājies tiek ļoti, lai varētu atbildēt. Tomēr esmu pārliecināts, ka tur darbojas tas pats mehānisms kā auto industrijā – produktus ražo ar defektu, lai tie būtu pēc laika jāmaina.

  • Lūk tev konkrēti piemēri pārpilnībai.
    Latvija – teritorija aptuveni 60 000 km2ī iedz. 2,2-2,3 mil
    salīdzinoši
    Anglija – teritorija patuveni 120 000km2 iedz. 50 mil
    =========
    Kādi ir jautājumi.

  • Piekritu papildinājumam par bailēm un ka nesaprātīgais prāts un vēlmes ir tikai sekas tām, bet savukārt kā šo baiļu cēloni es redzu atdalītības sajūtu cilvēkos, kura kaut kādu iemeslu dēļ (man ir savi pieņēmumi) ir radusies. Vispār jau pamata bailes ir bailes nebūt(bailes no nāves) un visas no tām izrietošas vēlmes būt par kaut ko, būt vairāk. Ja nav baiļu, nav arī neprāta, nav negativitātes, nav vardarbības, nav ideoloģiju, nav vērtēšanas utt.
    Un kā tikt vaļā no bailēm – sprotot, ka tās ir pilnīgi nevajadzīgas un apsurdas, bet to savukārt var saprast, ja tu kaut nedaudz mīti Tagadnē. “Sabiedrība”, kurā pār cilvēkiem nevailda bailes, būtu pavisam citāda nekā tā ir šobrīd. Bet vai mēs šādu sabiedrību pieredzēsim, ir atkarīgs no mums katra. Var būt, var arī nebūt, bet man liekas, ka tomēr tas izdosies (agri vai nedaudz vēlāk), jo tas kurš pārkāpis baiļu robežu vairs to varā atgriesties nevar, kā arī var palīdzēt no tām atbrīvoties citiem.

  • “Tehnoloģiski izdarāms kaut vai rīt. Ar to es domāju, ka ēkas nevis patērē, bet ražo siltumu un elektrību (bez Ivo slepenajiem mūžīgajiem dzinējiem). Ja ir jautājumi par šo – raksti, es pieļauju, ka kāds nesaprot par ko es runāju.” Vai varētu par šito sīkāk pastāstīt? Domāju, ka daudziem tas interesē.

  • Bailēm nav cēloņa – tās ir daļa no tā, kas ir tas, ko mēs pazīstam kā cilvēku.
    ——
    Tieši bēgšana no bailēm, to ignorēšana noved tālāk pie nesaprātīgas rīcības, kas saucas drosme (bravūrība, agresija, vardarbība, brutalitāte).
    ———-
    Ja cilvēki bailes apbrīnotu (zinu, izklusās sviestaini), apstātos un tās aplūkotu sevī. Tautā saka – ieskatīos acīs, kam es nepiekrītu, jo tā ir atdaloša darbība – tu ieskatīes acīs kaut kam – it kā bailes nebūtu daļa no tevis.
    Vēro bailes un apskati tās.
    ———–

  • Viss ir ļoti vienkārši.
    1. Siltuma enerģiju mājsaimniecība tērē līdz pat 10 reizēm variāk nekā elektrību. Tādēļ, pirmkārt, jānovāc malā nepieciešamību pēc siltuma. Kā to dara.
    a) ēku padara siltumu turošu – siltums aizplūst no ēkas 3 veidos. Starojums, konvekcija, vadāmība. Tas viss ir jāapstādina un jāsamazina.
    – Vadāmību ar siltuma tiltu izolēšanu,
    – Konvekciju ar visu caurumu un logu, durvju un citu spraugu aiztaisīšānu ciet. Visvairāk siltums aizplūst caur griestiem (jasiltiena bēniņi un griesti), pēc tam caur logiem – jāmaina, pēc tam caur sienām (jāsiltina Latvijā ap 30-50cm), pēc tam caur grīdu.
    – Starojumu ar alumīnija folliju. Starp alumīnija folliju jābūt 5-10cm lielai gaisa kārtai, pretējā gadījumā tas nestrādās.
    b) Kad tas paveikts, ēkai siltums ir nepieciešams ļoti nedaudz. Tagad var sākt ražot siltumu.
    – Katrai ēkai OBLIGĀTI ir jābūt rekuperātoriem jeb siltumapmaiņu sūkņiem – ēkas siltais gaiss izplūstot atdod siltumu ienākošajam aukstajam gaisam. Tas ir ļoti svarīgi, svaiga gaisa nonākšanai telpās – pretējā gadījumā trūks skābeklis un tlepas smakos!!!!!
    – Kanādā ir šur tur ir šāda sistēma – vasarā ar saules siltuma ķērēj panļiem (kurus var lēti uztaisīts pats) siltums tiek pārvietots uz pazemi, kas ir izolēta no pārējās zemes. Ziemā ar šo siltumu apsilda māju un ņem silto ūdeni (pēc nedēļas es izmēģināšu mazu pilotprojektu šai tehnoloģijai). Šādai sistēmai ir jābūt visos Rīgas guļamrajonos. Iespējams to var arī uzstādīt katrā iekšpagalmā Rīgas centrā. Par lauku mājām un privātmājām – tam ir jābūt standartam.
    – Kā rezerves siltuma avotu galīgi ekstrēmās un ilgās ziemās var ielikt mazu krāsniņu. Ja ziema ir gara, bet nav auksta, pareizi nosiltināta ēka būs pašpietiekoša siltuma ziņā no cilvēka un mājas ierīču (ledusskapis, plīts…) saražotā siltuma. Ja vien tanī kāds dzīvos. Esmu šādās mājās bijis.
    2. Elektrības ražošanai ir nepieciešami priekšdarbi emeģijas patēriņa samazināšanai un ierīču pārveidošanai uz līdzstrāvu.
    a) Ierīces ir jāpārdizainē (jāpārzigudro)
    – ledusskapjiem durvīm ir jābūt augšā (var izmantot nedaudz pārveidotas saldētavas), lai aukstums nekrīt ārā. Ja durvis ir sānos, atverot durvis aukstums izkrīt, un ledusskapiem ir jātērē elektrība
    – Izmet pa logu ārā TV – TAGAD!!!!!!!. Ietapupīsi ne tikai elektrību, bet arī izvairīsies no programēšanas, smadzeņu skalošanas, kodēšanas, baiļu iedzīšanas, hipnozes (40 sek laikā cilvēks ir hipnozes stāvoklī – zinātniski pierādīts). Nopērc datoru (vislabāk laptopu) un pieslēdz internetu – tur ir visa nepieciešamā info. (un beidz blenzt seriālus – es esmu daļēji atkarīgs no diviem :D:D:D)
    – tējkanna, plīts (izņemot veļas mašīnu) – jāpērk jauni, kas darbojas ar līdzstrāvu.
    b) Kad ir savāktas nozīmīgākās ierīces ar viszemāko iespējamo enerģijas patēriņu (tas var pamatīgi atšķirties) un tās visas strādā uz līdzstrāvu, tad var arī sākt ražot elektrību.
    c) Gaismas – tas pats – LED spuldzes un līdzstrāva
    – saules – tā ir salīdzinoši dārga diemžēl, tomēr vasarā dēļ garajām dienām labi daudz Latvijā var saražot.
    – vēja – visnozīmīgākā. Ir vairāki vēja ģenerātoru veidi, kurus pat var izgatavot aiz gatra laika pats.
    ** Windbelt tehnoloija tikko parádijās – detaļas nedilst, jo nekas nerotē, kā arī vizuāli ļoti neitrāli izsktās.
    ** Vertikālās ass ģenerātori, kurus var izgatavot pats no plastmasas mucām.
    Jo augstāk ģenerātors ir uzstādīts, jo vairāk ražo, jo augšā vienmēr ir vējš pat bezvēja dienā. Tā kā elektrība pareizā augstumā uzstādot vienmēr garantēta. Nelielai rezervei pietiek ar diviem vai trim automašīnas akumulatoriem.
    =======================
    Jā darba ir daudz. Labāk jau droši vien ir pa vecam – ievelc gāzi un sponsorē Krieviju – šāda stratēģija bija līdz šim. Runajot valstiskā līmenī – vējš, jūras viļņi, saule, koksne – tas viss ir totāli neapgūts Latvijas enerģētikai nepiecieams Latvijas enerģijas potenciāls.
    ———————–
    ========================
    Tas, ko es uzrakstīju, nav izdrāms vienā dienā vai mēnesī. Tomēr tam ir jābūt kompleksam risinājumam. Kādēļ?
    Pieméram, ja mēs tikai siltināsim ēkas, tad mēs samazināsim siltuma patēriņu, tomēr finansiāls efekts tam nebūs, jo siltuma piegādātāji palielinās siltuma tarifu, lai nestrādātu ar zaudējumiem.
    ===============
    Tamdēļ es saku – visa sistēma ir kropla – tā ir jāpārtaisa pašos pamatos un pilnīgi visa.

  • Uz šo brīdi bailes patiesi ir kaut kas gandrīz visiem cilvēkiem piemītošs, bet bailes ( un viss pārējais, kas vien pastāv) neesmu es pats, bet man ir (kaut gan tik pat labi arī tas esmu es pats, bet uz šo brīdi tomēr pastāv atdalītības ilūzija). Bet tajā gadījumā, kas tad esmu es – es esmu tas, kurš bailes un visu pārējo novēro (Apziņa, Es Esmu, Esamība, Nekas). Bet ja jau uz šo brīdi ir divi – vērotājs un vērojamais, tātad ir iespējama “ieskatīšanās acīs” bailēm. Un kas notiek ieskatoties acīs bailēm un pieņemot tās kā daļu no esošā – tās pazūd, jo vērotājs un vērojamais kļūst par vienu.
    —-
    Es savukārt ar Drosmi saprotu ko citu nekā tu. Man tā ir nevis drosme kaut ko pārvarēt un stāties pretī (šajā garījumā bailēm), bet drosme pieņemt esošo, drosme būt tādam kāds esi, drosme nebēgt no bailēm, bet vērot tās.

  • Ulmaņlaiki ir tikuši slavēti, un vēl tagad tos slavē. Jāprasa vai tas ir bez pamata – droši vien ne. Tātad ir par ko aizdomāties arī tagad.
    Jāatceras, ka tad visā pasaulē vairāk vai mazāk bija savi “ulmaņlaiki”.
    Līdzīgi kā tagad, arī tad, noskatīties kā SAEIMA
    šūmējas, ir pretīgi…

    Tātad (un ne tikai šo iemeslu dēļ)… jautājums ir joprojām aktuāls un apspriežams.

    Par VADOŅA meklējumiem, par tieksmi/vēlmi pakļauties, par hierarhijām, par skolotājiem, par…..

    Parasti šajos strīdos taisnība nav nevienam (kaut vai tāpēc, ka ja būtu, tad jau tie strīdi ar laiku pierimtu…).
    Teikšu tā.
    Hierarhija ir. Tā pastāv un ir dabiska, esoša.
    – Cita lieta, kur un kā mēs to meklējam. Un protams meklējam… Svarīgākais ir ko mēs to ATRODAM. Līdzīgi arī stāvoklis, ka neatraduši esam VĪLUŠIES un DUSMĪGI. …un to mēs varam ieraudzīt gan te, gan visur kur.
    .
    Līdzīgi par valsts pārvaldi.
    Arī te ir un būs hierarhija. Šoreiz gan tikai jāatceras, kā šajā “sfērā” tā ir līmeni zemāka par to, par kuru ieminējos iepriekš. Tāpat arī valsts struktūru… nevar apskatīt atdalīti no visiem apstākļiem:
    situācijas pasaulē vispār,
    situācijas tuvējos kaimiņos,
    situācijas sadarbības partneros,
    un droši ka vēl daudziem ārējiem apstākļiem.
    Tāpat arī iekšējiem apstākļiem:
    ražošanas veida (arī tāpat tas bija “ārējā”),
    izglītības līmeņa,
    masu izglītības līmeņa,
    … utt un tml..

    Neesmu atbalstītājs “kaifošanai” par labajiem “ulmaņlaikiem”. Bet tāpat arī ne par
    demokrātiju
    ne tad, ne tagad.

    Par piemēru Nepālā. Tur tagad monarhs ir atkāpies. Vai tāpēc kaut kas labāks…
    Vai cariskajā Krievijā, “gāžot monarhiju”, tā kaut ko ieguva.
    Jāatceras ka monarhi bija arī PolPots, MaoCeduns, arī Irākā Huseins.
    Teiksim par piemēru Huseins… te ir par ko padomāt.

    Tātad, KUR te īsti ir “tas suns aprakts”.
    ASV! Tur uz četriem gadiem ievēlē tādu lielāku vai mazāku monarhu. Tur un daudzos citos gadījumos (pat ļoti daudzos…)jājautā:
    Vai tie, tas monarhs, “monarhiņi”, … patiesībā tādi ir. Vai varbūt tikai vēl kaut kā pakalpiņi.
    Un, ja ne pakalpiņi, bet kalpi – tad kam un kāpēc tie kalpo.

    Un tajā pašā laikā es apgalvoju, ka pamatshēma
    gan valsts pārvaldei, gan vēl jo vairāk cilvēka “pašpārvaldei” ir jau sen aprakstīta, mums daudziem dzirdēta, zināma.
    Tikai mums vairāk patīk blēņoties, diemžēl šo blēņu sekas ir bēdīgas. …un to, ja vien grib, var ieraudzīt ik uz soļa.

    Piedodiet, ja nesapratāt. Es vienkārši mēģinu uzvedināt uz “domāšanas taciņas”, kura no tagadējā mudžekļa varētu mūs visu izvest.

  • Super! Liels paldies par detalizētu atbildi. (aizgāju gūglot).

  • Mūsdienu sistēma patiesi līdzinās vēža audzējam, kā arī manā skatījumā liela daļa no mūsdienu tehnoloģijām ir pilnīgi nevajadzīgas (vismaz man). Ja raugās no šī brīža perspektīvas, tad ļielāko daļu tehnoloģiju tā vienkārši atmest nav iespējams, bet, manuprāt, cilvēces turpmākais ceļš ilgākā laika posmā nebūs balstīts uz tehnoloģijām, bet gan uz pēc iespējas lielāku sadzīvošanu ar dabu, planētu Zemi, kaut gan mūsdienu tehnoloģijas arī kādu laiku pastāvēs līdz vienkārši kļūs liekas. Man daudz pieņememākas ir mūsu seņču dzīvošanas metodes, kaut gan arī modernās tehnoloģijas nenoliedzu, jo viss atkarājas no tā, kam tu konkrāto lietu izmanto.

  • paldies par infu, Aigar.
    pamazām arī savu saimniecību pārtaisu uz self-sustainable un ir cerība arī vasaras laikā off-grid’u ieviest:) pagaidām sildu dušai boileri ar sauli, un nupat arī būs malkas plīts, elektro tējkannu aizstāju ar propāna plītiņu, varbūt nebūs daudz lētāk, bet neatkarība no latvenergo.
    ————-
    zinko, ir pat vēl saulaināk nekā rakstīji – elektropatēriņš – elektro plītis un tējkannas vajag aizmirst kā sugu.
    ——– veļmašīna ēdīs maz ja ūdeni nesildīs ar elektrību – tajā var pievadīt silto ūdeni no boilera, ko silda vasarā saule, ziemā malka.
    —-līdzstrāvas līniju – ar 12-24V var palaist uz apgaismi – un lai nebojātu acis, elektrības droši pietiks pat lai halogēnspuldzes spīdinātu, auto lampas utml mazvoltāžas. nav obligāti mocīties ar luminiscentajām, tām spektrs nelabs, un ēteri ar savu el-magn lauku bojā. ja grib traki taupīt tad liek Led lampas būs vēl 4x ekonomiskāk par luminiscentajām. apgaismei modernā mājā no sadales iet savi vadi, tāka pieslēgt tos uz līdzstrāvu neprasa nemaz pārbvilkt vadus
    —- leduskapi jā, gan jānosiltina – jo šis caur sieniņām tomēr silst, gan laba doma ir iekraut no augšas. maksimāla energotaupība.
    —- elektropatēriņš tā ekonomiski salāgotai mājai var iekļauties 80-120kwh mēnesī to var saražot ar 2-3 gabaliem vējģeniem, katrs pa 1kW. aķīšus vajag meklēt lietotus, no serveru UPS telpām tos regulāri maina, ti met ārā vēl tīri labus aķus, jāmeklē gali. saules baterija – paštaisīta no cellēm no eaja ķīniešiem – cena sanāk ~70sant par vatu, atmaksājas LV apstākļos 11 gados. arī nav bezcerīgi, gadienā ja ir tā pavairāk naudas ko ieinvestēt.
    ———-
    bet akjā, galvenais jau ir domāšana, pateicoties kurai cilvēki nonāks līdz ekonomiski-ekoloģiskam dzīvesveidam…
    tehniskie risinājumi jau nav problēma. tieagan, gribas paraugmāju, lai ar dzīvu piemēru var cilvēkus iedrošināt.
    – cilvēki var nopirt zemīti skaistā vietā, lēti jo bez latvenergo, uzraut salmu māju, un dzīvot laimīgi, bez kredītiem utml.

  • “Bet ja jau uz šo brīdi ir divi – vērotājs un vērojamais, tātad ir iespējama “ieskatīšanās acīs” bailēm. Un kas notiek ieskatoties acīs bailēm un pieņemot tās kā daļu no esošā – tās pazūd, jo vērotājs un vērojamais kļūst par vienu.”
    ================
    Tieši tā. Ir vērotājs un vērojamais, kas kļūst par vienu, jo ir viens un tas pats:D:D Kas notiek tālāk?
    ————
    Drosme rodas no bailém – lídz ar to tās it bailes. Tu bēdz no bailēm un kļūsti drosmīgs. Ja nav baiļu drosme nav nepieciešama. Tas pats ir ar visu pārējo tradicionālo
    - no mīlestības (vispārpieņemtajā izpratnē) dzimst naids
    - no seksualitātes dzimst aseksualitāte
    - no godīguma dzimst negodīgums
    …………
    =============
    To visvaldisvi:
    Hierarhijas ir sekas cilvēka pārvēršanai par dzīvnieku patērētāju, kuru vada citi – augstki dzvnieki. Pēc Lielo Zēnu domām mēs esam dzīnvieki, kas jākontrolē, kas jāvada, kas ir resurss.
    – agrāk cilvēli bija garīgas būtnes, bet tagad mēs esam slikti – mūs ir jāsoda, jāuzrauga (čipi, mobīlie…).
    – tagad mēs esam dzīvnieki, kas jānogalina, jo mēs esam Zemes ienaidnieki.
    – tagad visi tiek ikodēti viengalbalinā masā – tu sie “viens-no” patērētājs-dzīvnieks-resurss.
    – tu neesi nekas īpašs.
    =========
    Jau skolā tev iemāca – tu neesi nekas īpašs.

  • Forši.
    – aizmirsu – kā jau teici – ledusskapis jāsiltina
    – par aķīšiem arī – vēl izaicinājums – visideālāk būtu “pārzigudrot” (izdizainēt) ārā no sistēmas – tā lai ir nepārtraukta elektrības padeve pēc nepieciešamības
    – par veļas mašīnām nebiju vēl iedziļinājies. Paldies. Pilsētā ir vērts padomāt par kolektīvo (estētisku) veļas mašīnas telpu – lai vienu mašīnu var lietderīgāk izmantot. Tomēr tur ir aizspriedumi, kompleksi, uzvedības – tas lēnām mainās.
    – pameklē par siltumuzgalbāšanu zemē – ja tev privātmāja, tad iespējams ir vērts padomāt, jo lielākā investīcija ir smags darbs:D:D.
    ===========
    Nu jā tās ir lietas, ko pats var darīt.
    ———-
    Valsts meērogā ir jástrádá pie lídzīga rezultāta.
    Tie, protams, būs citi tehniskie risinājumi. Galvenais ir transports un komunikācija, kas sadodoties rokās ar izglītību un zinātni dažu desmitu gadu alikā var Latviju izveidot par SelfSustaining.

  • oja, siltuma uzglabāšana. jo no saules nāk varens kvantums enerģijas. vienīgi tai milzu bedrei ar zemi un ūdeni jābūt noizolētai no pārējās zemes, tā izolēšana padārgs prieks. laigan, noteikti lētāks par tiem zemes siltumsūkņiem, kuru ierīkošana maksā ~9000ls:)
    aķīšu dizainēšana – paštaisīt aķīšus gan vēl neatmaksājas, varbūt lielākos apjomos? akīši tam arī domāti, lai nodrošinātu bez apstājas elektro padevi. līdzstrāvu laiž uzreiz uz apgaismi. sadz tehnikai pietiks ar kādu 2kW invertieri, tāds piķo ~90Ls (var dabūt arī pus-haļavnos) tas no 12v taisīs normālos 220v un tur varēs visu darbināt, ūdens sūkni, veļmašīnu, datoru, mūzikas atskaņotāju, lādēt mobtel utml.
    šis džeks feini ņemās:
    http://www.uwix.lv/v%C4%93ja%C4%A3enerators
    pareizā pieeja alternatora būvei.
    eh, laikam jāatvainojas par postēšanu beztēmā, bet aizraujoša tēma:)
    http://hho.miga.lv/phpBB3/index.php
    Latvijas aktīvistu energo forums.

  • Ja ir kaada vieta, kur tas iederas, tad tas ir sheit:D:D
    Paldies par linkiem

  • Aigar!
    Kaut kas no tā kā tu saki par hierarhiju
    ir tikai tad (varbūt tad), ja domā, dzīvot, runā, … tā kā tu to dari.
    No Tava teikt par hierarhiju, par kalpošanu, …
    tagad te, un visur kur citur
    (izteikts ir daudz)
    var samērā droši ieskicēt
    Tavu definējumu kalpošanai,hierarhijai…
    Es šo/šos jēdzienus izprotu pavisam citādi.
    Man ar to nesaistās
    pazemošana, uzkundzēšanās lai izmantotu, nodarīt pāri, … nu kaut kur tā.
    Visām tā “darbībām” kuras Tu “liec zem hierarhijas, kalpošanas” ir citi atbilstošāki formulējumi. Līdzīgi tam ko es jau uzskaitīju.
    Dabiski, ka tam, kuram ir nodarīts pāri (izņemot retos gadījumus, kad cilvēks rakstāms ar lielo burtu…), … paliek par revolucionāru, paliek naidīgs. Slikti tikai, ka no tā nav parasti nekāda labuma nevienam.

    Bet par to
    garīgo cilvēku, kurš tāds kādreiz esot bijis. No Tavas puses to dzirdēt šķiet nedabiski, vismaz tā kā es to spēju saprast.
    Būtu ļoti pateicīgs, ja Tu to aprakstītu sīkāk.

    Bet par to cilvēku-dzīvnieku (esmu jau izteicies), varu teikt tikai to,
    ka vairumā gadījumu, ja cilvēku varētu pielīdzināt dzīvniekam, tas jau būtu salīdzinoši labi.
    Tas gan tikai tādā gadījumā, ja Tu to neizmantoji kā šad tad lietotu lamu vārdu, kur dzīvnieks ir kaut kas īpaši riebīgs, pretīgs un tml..

    Realitāte ir tāda, ka
    mūkot (esot naidīgam pret to) no dabiskās hierarhijas mēs patiesībā sevi vēl dziļāk iesaistām verdzībā, vai vienkārši mums neatbilstošās, priekš mums kaitīgās attiecībās. Un tad veidojas tāda kā
    vāvere ritenī -
    – jo vairāk mūc, jo bezcerīgāk izkļūt.
    Tāpēc jau mums saka: nomierinies, sakārtojies…
    Kā redzamākās izpausmes ir alkoholisms, atkarība no narkotikām, visādi “holismi’ un tml., kā arī daudz kas no tā, par tādu neatpazīstam (ko bieži piemin arī Aigars).

  • Dažādu planētu fenomens.
    Nezinu ko atbildēt, jo gandrīz visus terminus tu saproti savādāk nekā es. Turpinot skaidrot tev radīsies jauni jauni un jauni jautājumi.

  • Gribu dažus vārdus bilst par K. Ulmani. Nenoliedzami viņš izdarīja kļūdu 1940. gadā. Mēs neviens nezinām viņa iekšējās vētras pēc tā, kad viņš šo kļūdu saprata. Taču 1934. gadā viņš kā rīcības cilvēks darīja to, ko vajadzēja izdarīt. Lieki ir atkal un atkal atkārtot ekonomisko sasniegumus ulmaņlaikos, kas tālu pārsniedza 4 iepriekšējo Saeimas sasaukumu darbību un rezultātus. Arī sociālais taisnīgums bija pacelts nebijušos augstumos, kā arī milzīgs valsts atbalsts ražošanai, kas ir valsts neatkarības pamats. Tāpat varam vecajos datos paskatīties un redzēt, ka ulmaņlaikos tika atklāts vairāk mācību un medicīnas iestāžu nekā iepriekšējos padsmit gados.
    Ulmanis nokļūdījās iekšējās sajūtās – viņš, redzot lielos panākumus valsts attīstībā, mazliet sāka sevi dievišķot. Kā rezultātā tika izjaukta enerģētika un tālākās darbības noveda pie lielas megakļūdas, kas atsvieda valsti atpakaļ par 50 gadiem.
    Domāju, ka šodien situācija ir līdzīga, zinu, ka šodien tādas kļūdas netiks pieļautas un zinu, ka mums visiem kopā ir jāstrādā.

  • Aigar! Ar terminiem, definējumiem ir jātiek galā.
    Nu ir tā, kā tā īsti uz to cerēt grūti. Un tomēr!
    Vismaz pašam priekš sevis.
    Tad vēl kas.
    Vajadzētu mēģināt izteikties pēc iespējas skopāk, īsāk. Tas tā ne vienmēr ir iespējams.
    Bet katrā ziņā nevajag speciāli, t.sk. ātrumā, neapdomīgi un pavirši, visu ko savilkt “migā”. Tad es Tev saku: rimsti, nomierinies, pārlasi savu sacīto, vismaz savu rakstīto.

    Bet par tiem definējumiem, jēdzieniem… tas jau ir globāls jautājums. Redzu ka daudz visu ko skaties internetā – atradīsi daudzus jēdzienus, kurus definējam simtos veidos.
    Bet tāpēc jau nevar un nevajag atmest ar roku pavisam un ieslīgt pretējā galējībā.

  • Reini!
    Kad saki, ka Ulmanis izdarīja kļūdu (par attiecībām ar Krieviju), tad tomēr vajag norādīt konkrētāk tieši kas ir šī ķļūda.
    Tāpat arī der apdomāt to kā tas būtu bijis, ja saeima būtu pie varas… vai daudz labāk. Tā mēs gribam pieņemt, bet tas jau ir tikai apstrīdams, katrā ziņā apspriežams pieņēmums.

  • Aigar! Par to “garīgo cilvēku” jau varēji…

  • Visvaldim – droši vien par garīgo cilvēku tev interesē saistībā ar kristietību, bet par to seno garīgo cilvēku var spriest pēc viņa atstātā mantojuma, arheoloģijas mīklām uc. kas liecina, daudzos gadījumos, par ļoti augsti attīstītu tehnoloģisko un apziņas/pasaules izpratnes kultūru, nesalīdzināmi smalkāku par šodienas.

  • Šķiet tas bija Aigars, kurš te kaut ko tādu ieminējās.
    Būtu bijis ļoti interesanti to tā arī dzirdēt, lasīt.
    Ansi! Padomā, ja negribi skaļi, tad vari tikai pie sevis, priekš sevis – kāpēc gan iedomājies, ka mani tas interesē “saistībā ar kristietību”.

  • elementāri, no taviem iepriekšējiem ierakstiem bij saprotams, ka neuzticies budismam, bet aizstāvi kristietību, apmēram tā. nu jebkurā gadienā, te nav jāķidā ko kurš teicis, bet jādomā par to, ko mēs varam pievienot kopējā pozitīvās zupas katlā, ja kautko labu varam – labi, ja ne tad ne. īstenībā otram cilvēkam ļoti maz ko var palīdzēt, un vēl mazāk ko var mainīt domāšanā vai tā teikt, izaudzināt. atliek vienīgi vai nu strīdēties, vai pievērsties citām, jēgpilnākām nodarbēm:)
    no savas puses es varu piedāvāt arhitektūras un inženiertehniskus risinājumus eko dzīvošanai, un interesējos arī par citu pieredzi. kā arī, prasās kaut kādā veidā rosināt visas lv tautas izglītošanos, jēdzīgas informācijas izplatību utml.

  • Aigars to pateica interesanti un interesantā vietā, tāpēc arī prasīju.
    Bet secinājumus, kam kurš uzticas vai neuzticas, vajadzētu izdarīt daudz piesardzīgāk.
    Ja mēs esam tādi pavirši, tad jau līdz tam “otram cilvēkam… palīdzēt” nemaz netiekam.
    Un strīds jau nemaz nav tik slikts, ja vien … tas arī prasa zināmu piepūli, prašanu. Un atkal arī te paviršība, un daudz kas cits nemaz neļauj līdz strīdam tikt.
    Un tādā gadījumā tas “kopējais … zupas katls” vispār nesanāk. Nav īsti ne kopēja katla ne zupas jēdzīgas.
    Un kā lai izšķir, atšķir to “labo piedevu”. – tādi man skaidrojumi un jautājumi radās, Ansi Liepa, no Tava komentāra.

  • Man ir viedoklis par Aigaru- tāpēc mums arī ar viņu tik grūti. Viņš ir autoritatīvais līderis un āmen! Kad mēs visi? Visi kliedz līdz Hitleram, urā Staļinam! Tur ir visi- masu histērija, kā rokkoncertā. Citādi neiznāk – vēsture to ir pierādījusi. Nevienu ar varu nevar padarīt laimīgu. Un Ulmaņa Latvijā bija daudz vienojošu ideju, kuras nepieņēma demokrātijas aktīvākie atbalstītāji, uzskatīdami par diktatūru. Tie arī nesa ziedus PSRS tankiem. Un tur ir ķēdīte, nevis Ulmaņa apvērsumā.

  • Ir problēma – tevi satrauc tas vai kāds ir vai nav līderis. Kad pati atļausi sev kļūt līderis, tad tevi tādi sīkumi nesatrauks.
    ————-
    Vai ir iespējams kaut kas autoritārs, kas nav līderis?

  • Aigar! Izskatās, ka Tu “lēkā” no viena grāvja uz pretējo…
    Cilvēciski to varu saprast, bet smuki tas tā nav.
    Kur paliek Tavi principi par
    līderību,
    par autoritātēm…
    Tautas valodā to sauc par “… uzvedību”. Sevišķi iecienīta tā ir politikā. Tā Tu parasti stāsti, man nav iemesla Tev neticēt.

  • Un šoreiz ‘te’ neiet runa par SEVI, un tikai sevi…

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.