G.Ošeniece: ‘Kas valda pār mūsu prātiem?’

Ir vairākas iespējas, kādā virzienā vērst savu radošo garu un sirds degsmi, jo mūsdienu pasaules izglītības sistēmā atklājas vairāki vājie punkti. Lūk, daži no tiem:

  • skola ir orientēta uz sasniegumiem, nevis uz procesu;
  • valstī trūkst vadošās filozofijas, kas nosaka cilvēka un pareizas dzīves būtību, tādējādi nav arī izstrādātas izglītības filozofijas;
  • izglītībā nav viena galvenā virsmērķa – tā, kādu cilvēku mēs audzinām;
  • skola nedod atbildi uz galvenajiem dzīves jautājumiem (kas es esmu, kas ir šī pasaule un kāda jēga ir manai dzīvei?);
  • skola neieaudzina bērnos augstus principus un dziļas morāles vērtības;
  • skolā jāapgūst nesamērīgs daudzums fragmentāru zināšanu, nav veseluma pieejas;
  • izglītības sistēma piedāvā nenozīmīgas tēmas, kas neapmierina audzēkņu garīgās vajadzības, tādējādi nespējot bērnus veiksmīgi ieinteresēt mācībās;
  • skola nav efektīva, ja skolēni izturas tajā antisociāli, ir vīlušies un neapmierināti, uzskata to par garlaicīgu vai labprāt to vispār pamestu;
  • nespēja nodrošināt vienlīdz labu izglītību visiem – atbilstoši katra individuālām spējām un talantiem;
  • skolotājiem ir grūti nodrošināt klasē gan kārtību, gan radošu garu;
  • skolotāji bieži ir garīgi un fiziski noguruši;
  • nihilistiskas attieksmes izrādīšana ne tikai lielā daļā skolēnu, bet arī starp skolotājiem.

Kā galvenie iemesli mūsdienu izglītības daudzajām problēmām būtu minami:

  • tradīciju ignorēšana un atteikšanās no vēsturiskās pieredzes;
  • savas personiskās un nacionālās identitātes nodošana par labu amerikāniski pragmatiskajam pasaules uzskatam;
  • atteikšanās no tikumiskajiem ideāliem par labu jaunajai pašlabuma propagandai;
  • neticēšana universālām patiesībām un augstāku, absolūto zināšanu esamībai.

Pēdējā laikā skolai un skolotāju darbam tiek pievērsta arvien lielāka sabiedrības uzmanība. Diezin vai atradīsies otra tāda profesija, kuru gan sadzīvē, gan masu medijos tik ļoti “ņemtu zem lupas”.

Runā par skolotāju pelnīti vai nepelnīti mazajām algām, par zemo prestižu sabiedrībā, par agresivitāti skolā un savstarpējas necieņas izrādīšanu, par skolas sadarbību ar vecākiem un pēdējo nespēju iesaistīties. Daudz strīdas par to, kāda ir katra loma: kuram jāmāca, kuram jāaudzina? Kā joku var uztvert izteikumu, ka visiem būtu labāk, ja bērns pats atbildētu par savu audzināšanu un mācīšanos. Skolotāji ir zaudējuši entuziasmu un sūdzas par bērnu un vecāku neieinteresētību, skolēni ir vīlušies un sūdzas par nogurumu un nespēju atbilst uzstādītajām prasībām, vecāki ir sašutuši un sūdzas par skolu, sabiedrību un arī paši par savu dzīvi. Skolās ienāk spriedze un agresivitāte, bet nevienam nav efektīvu metožu, ko tām pretstatīt. Neapmierināti ir visi, bet interesanti, ka arī taisnība ir visiem. Problēma ir tikai tā, ka mēs visi vainojam viens otru, bet neviens negribam uzņemties atbildību par notiekošo. Tas nozīmē, ka mēs neviens nezinām, kas ir mūsu pienākums katram savā vietā.

Pēc daudzajām sarunām ar skolotājiem, bērniem un vecākiem par problēmu jautājumiem skolās un arī ģimenēs, un sabiedrībā bieži nākas apšaubīt, vai izglītības un audzināšanas veids, kādu mēs šobrīd cenšamies piedāvāt bērniem, ir tāds, kāds būtu nepieciešams gudras, nobriedušas un apmierinātas personības un stabilas sabiedrības jeb, kā teicām agrāk, miera pilnas pasaules veidošanai.

Pārbaudītas un nemainīgas vērtības
Simtiem publikāciju pēdējo piecdesmit gadu laikā visā rietumu pasaulē ir rakstījušas par trūkumiem un neveiksmēm izglītībā un piedāvājušas arvien jaunus metodiskus un didaktiskus uzlabojumus un dažādas inovācijas, kuras nereti noliedz viena otru. Mēs Latvijā vienmēr esam izcēlušies ar pārāk dedzīgu citu valstu pieredzes pārņemšanu, vienlaicīgi atsakoties no savām audzināšanas tradīcijām un pārbaudītām, veiksmīgām iestrādēm izglītības sistēmā, arī pat no savas kultūras un tautas garamantām. Esam kampaņveidīgi centušies pārņemt labākās un modernākās teorijas, kas izdomātas ārzemēs, tomēr vispārēji panākumi un sabiedrības apmierinātība nav iestājusies. Zināms, ka ļoti daudzi 80. un 90. gados Eiropā un visbiežāk Amerikā radušies jauninājumi šodien tur jau tiek atzīti par kļūdu – kā novecojuši, neefektīvi, atmetami, pat kaitējoši, turpretī mēs tikai tagad sākam šādā veidā eksperimentēt ar mūsu bērniem. Teikto var attiecināt gan uz pārprastas demokrātijas praktizēšanu un atbildības deleģēšanu skolēniem, gan standartveida testēšanu un centralizētu, bezpersonisku eksaminēšanu, gan uz bērnu orientēšanu konkurences cīņai darba tirgū.

Modernajā rietumu sabiedrībā novērojamās ētikas un morāles problēmas, piemēram, alkoholisms, narkomānija, azartspēles, krāpšanas, aborti, vardarbība, stress, depresijas, personiskā neizlēmība un vispārējs skepticisms, ietekmē bērnu priekšstatu par pasauli un tādēļ arī skolā notiekošo. Tas vedina meklēt pārbaudītas un nemainīgas vērtības, uz kurām mums šodien balstīt bērnu audzināšanu, izglītību un laimīgas un harmoniskas sabiedrības veidošanu.

Nevar atveseļot sabiedrību kopumā, ja mēs nezinām ceļu, kā katram sakārtot sevi. Mēs, kas katrs savā veidā cenšamies apliecināt sevi un piepildīt savas vēlmes, visi kopā veidojam šo sabiedrību. Tā ir tieši tāda, kādi esam mēs paši. Šajā sabiedrībā pastāvošo kārtību nosaka cilvēki, kas ir savu mammu un tētu audzināti bērni, skolotāju mācīti un veidoti sabiedrības pilsoņi. Kāpēc mēs sūdzamies par politiķiem, ārstiem, policistiem? Svarīgāk būtu katram pajautāt sev: ,,Kāda būs mūsu sabiedrība pēc desmit, divdesmit un vairāk gadiem, kad likumus lems un izpildīs tagadējie bērni? Kādi viņi būs? Kā viņi rūpēsies par mums? Vai viņi būs tikai konkurēt griboši tehnokrāti vai personības ar augstu kultūras līmeni? Vai tur nebūs pārāk daudz atstumto, izglītību neieguvušo, vienaldzīgo, aizvainoto, dusmīgo?”

Šajā tehnoloģisko atklājumu laikmetā, kad zinātne straujiem soļiem tuvojas bīstamā robežai, mēs esam pazaudējuši patieso brīnumu – savstarpējo attiecību skaistumu, cilvēka rakstura īpašību cēlumu, mīlestības un draudzības jūtas, godu, atbildības sajūtu. Pašizziņa, intuīcija, iekšējās dzīves kvalitāte, dabas un kosmosa likumu izprašana ir atstāta novārtā, un mēs visi skrienam pēc ilūzijas – naudas, slavas, ārišķīgiem panākumiem un mantas.

Ir pienācis laiks veikt jaunas reformas mūsu galvās
Mīļie skolotāji, ir pienācis laiks veikt jaunas reformas mūsu galvās, ir pienācis laiks skolā ienest garīgumu.

Viss minētais ir satraucoši fakti, kuru risināšanai jāpievēršas nekavējoties. Neatrunājieties, ka valsts politika ir slikta, ka nav ministrijas nostādņu vai rīkojumu. Nesakiet, ka jūs neko nevarat darīt. Tās ir lietas, kur nav jāgaida norādes no augšas, tās ir lietas, ko katra atsevišķa skola un katrs atsevišķs skolotājs var sākt darīt jau rīt.

Jāsaprot, ka mūsdienās valdošā liberālā izglītība un centrēšanās uz bērna – vēl nenobriedušas personības – atbildīgumu par savu mācīšanos un sevis attīstīšanu, par mistiski absurdo “ekonomiskās globalizācijas apstākļiem atbilstošu darbaspēku” nenovedīs pie laba rezultāta. Mēs šodien esam apņēmušies veidot nevis laimīgu cilvēku pilnvērtīgai dzīvei un harmoniskai, ilgtspējīgai sabiedrībai, bet gan egoistisku, paštaisnu personu ar nelāgu raksturu, kas gatavs cīnīties par savu eksistenci. Tā jau būs humānisma krīze.

Bieži nākas dzirdēt, ka tieši mūsu modernā, uz ekonomisko globalizāciju vērstā audzināšana ir noziegumu, terorizēšanas un sabiedrībā novērojamās negativitātes un psihisko traucējumu iemesls. Mūsdienu izglītības saturu un izmantojamās metodes lielā mērā nosaka ekonomiskā attīstība un darba tirgus specifika. Skolā novērojamas tendences iegūstamās zināšanas pakārtot komercvajadzībām, tas ir, no uzņēmēju viedokļa raugoties – vēlamā augsti kvalificēta darbaspēka, bet no darba ņēmēja puses – labi apmaksāta darba iegūšanai. Mēs runājam par mācību satura uzlabošanu un modernizāciju, jauno tehnoloģiju pārzināšanu, prezentācijas prasmju apgūšanu, vajadzību mācību kabinetus aprīkot ar biroja iekārtām un citām no biznesa aizgūtām lietām. Pats par sevi tas, protams, nav nekas slikts, bet tas nevar būt mērķis jeb attīstības rādītājs. Diemžēl mums bieži aizmirstas, cik dramatiski ātri desmitgažu laikā viena modernā teorija nomaina otru, cik strauji noveco tehnoloģijas un var mainīties ekonomiskā situācija. Apzinot un izvērtējot šos faktus, varam secināt, ka ir absurdi izglītības saturu pakārtot tirgus attiecībām vai politiskajai situācijai un neattīstīt bērnos dabisko tieksmi pēc garīguma. Karjera, labs atalgojums, prestižs sabiedrībā, panākumi, materiālais izdevīgums ir tas, kas šodien tiek pasludināts par galveno mērķi gan dzīvē, gan izglītībā. Ne tikai vecāki savu raižu iespaidā potē šos saukļus bērnu galvās, ne tikai krāsaini žurnāliņi tiražē uzskatus par veiksmīgu dzīvi, šodien pat skolotāji izmanto šos atribūtus, lai motivētu bērnus pelnīt labas atzīmes, tādējādi mazāk apdāvinātos jau bērnībā norakstot neveiksminiekos, bet fiziski izturīgākos izaicinot uz divkauju ar sabiedrību.

Skola nav ražošanas uzņēmums
Bet attapsimies – sabiedrība nav tirgus laukums, izglītība nav ekonomikas nozare un skola nav ražošanas uzņēmums: mums jāmāca cilvēciskā pieeja sociālo problēmu risināšanā, mums jāmāca no jauna tuvināties apkārtējiem cilvēkiem, saskatīt apkārtējos līdzvērtīgu un labvēlīgi noskaņotu draugu, nevis konkurentu vai ienaidnieku, mums jāmāca interesēties par citu cilvēku domām, rūpēties par apkārtējo vajadzībām, ievērot sociālo taisnīgumu, vienlīdzību, mums jāmāca tieši un atklāti sadarboties ar citiem cilvēkiem, lai realizētu konkrētus mērķus sabiedrības labā.

Kāpēc mēs esam ar mieru zaudēt interesi un vēlmi audzināt cilvēku viņa visās pilnīgākajās izpausmēs – intelektuālajā, emocionālajā, fiziskajā, estētiskajā, garīgajā dimensijā? Vai tiešām tikai indivīda devums globālajā ekonomikā ir cilvēka dzīves mērķis, kura dēļ viņš nācis pasaulē? Par ko īsti mēs audzinām savus bērnus? Kas valda pār mūsu prātiem? Kāpēc mums bail īstenot savus augstskolās apgūtos un sirdī izlolotos skolotāja ideālus? Kāpēc atrunāties ar šķēršļiem un apstākļiem? Kas ir šis misters “Objektīvais Novērotājs” – šī bezveidīgā abstrakcija, kam sistēma ir nozīmīgāka par cilvēkiem un skaitļi ir svarīgāki par īpašībām, kurš oficiālā valodā raksta papīru kalnus un pēc vienotiem standartiem vieglu roku mēra un sver cilvēcisko domu, dalot cilvēkus pa līmeņiem un kategorijām?

Jā, ir grūti dzīvot mainīgā laikmetā un informācijas pārbagātībā. Mūsu prāts tiecas aptvert visu, un mūsu maņas grib izbaudīt visu. Taču cilvēks savā iekšējā būtībā vienmēr paliek tas pats. Cilvēkam tūkstošiem gadu ir viena un tā pati vēlme – būt laimīgam un dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi.

Tieši mums, skolotājiem, jāatrod sabiedrības attīstībai vitāli nozīmīgas, kopīgas, vispārcilvēciskas stabilizējošas vērtības, jārunā par tām skolās ar bērniem un vecākiem, jāraksta par tām avīzēs un uz ministrijām. Mums jāizkopj vērtības mums uzticēto bērnu raksturos un dvēselēs. Mums jāaudzē šie bērni kā rožu stādi, rūpīgi tos kopjot un aprūpējot. Kamēr pumpuri nav atvērušies, mums nevajag tos ar varu plēst vaļā un krāsot mums vēlamā krāsā vai saspiest mums tīkamā formā. Mums tikai jānodrošina pamatvērtības – zeme, gaisma, siltums un barības vielas; kad ziedi atvērsies, tie visi būs ļoti skaisti un vērtīgi.

Nākamajā reizē runāsim vairāk par šajā rakstā minētajiem jautājumiem un senās vēdiskās izglītības filozofijas svarīgām nostādnēm, kuras būtu sekmīgi pielietojamas mūsdienu izglītības un audzināšanas praksē.


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 28.februāra numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • 1. “…egoistisku, paštaisnu personu ar nelāgu raksturu, kas gatavs cīnīties par savu eksistenci…”
    ——-
    Taadi cilveeki izsitaas augstu un guust panaakumus. To, kas ir panaakums, diktee muuzikas, filmu, biznesa un naudas kultuura.
    =========
    2.”…Karjera, labs atalgojums, prestižs sabiedrībā, panākumi, materiālais izdevīgums ir tas, kas šodien tiek pasludināts par galveno mērķi gan dzīvē, gan izglītībā…”
    ——-
    Par cik mees dziivojam maaksliigi radiita deficiita pasaulee, tad karjera, labs atalgojums, materiaals izdeviigums nodroshina minimaalo labklaajiibu un cilveeka cieniigus dziivoshanas apstaakljus.
    =====================
    3. “…Bet attapsimies – sabiedrība nav tirgus laukums…”
    ——
    Diemzjeel, lai tu vareetu buut konkureetspeejiigs sabiedriibai, kuraa valda deficiits (naudas, paartikas, pajumtes, izgliitiibas…), ir jaakljuust par lopu barinju, kas peerk un pateeree, to, ko tu paardod, lai tu vareetu vairaak nopelniit. Cilveeks naudas ekonomikaa ir aita, kura ir jaaceerpj.
    ======================
    4. “…Vai tiešām tikai indivīda devums globālajā ekonomikā ir cilvēka dzīves mērķis…”
    ——-
    KAmeer dziivosim naudas sisteemaa, atbilde ir – jaa, indiviids ir ekonomiska vieniiba – pateereetaajs, kursh jaanohipnotizee un jaaparliecina par nevajadziigu lietu pirkshanu.
    ======================
    Raksts ir saapju pilns ar izpratni par sekaam, bet ljoti nelielu sapratni par ceelonjiem.
    =====================
    Ceelonji ir naudas sisteemas un prodktu, resursu un pakalpojumu deficiita principa rezultaats.
    =====================
    Kameer netiks cilveeks galaa ar ceelonjiem, ciiniities ar sekaam, kas ir veertiibas, ir skriet ar galvu sienaa.

  • Kad iesmērē krāmu, tu attopis un nopērc citu – naudas rausējs dzīvo zaļi.
    Kad iesmērē izglītību – tu neattopies.

  • Mani raksts patika. Atšķirībā no daudziem citiem… patika.
    Pilnīgi noteikti var atrast daudzas vietas, izteicienus, formulējumus, kurus šādi vai tādi var kritizēt, pat bargi kritizēt… varbūt priekš sevis to izdarīšu, bet neesmu pārliecināts vai nodošu atklātībai.
    Tātad.
    Rakstā ir ļoti plašs “SPEKTRS” parādīts, izgaismots… vai kā lai to pasaka.
    Ar interesi gaidu kā par to izteiksies citi. Tas galu galā norādīs mūsu gatavību, mūsu spēju…
    Bet es teiktu tā.
    Te ir viss vienā maisā. Zelta graudi; pelavas; konstatējumi par šodienu; kļūdainie, bet stabili esošie, formulējumi, nostādnes; cilvēka personīgā sāpe, novērojumi,
    utt. un tml..

    Šāds raksts ir labs
    “sākuma stāvoklis”, izejas pozīcija.

    Piedevām tam vēl autors ir pietiekami labi “licenzēts”,lai nevarētu pārmest, nosodīt un tādējādi norādīt,ka Jums lūk nav nekādas saprašanas, tiesības par to spriest un runāt…

    Saprotu, ka tālākos rakstos varētu būt jau konkrētāki “ko un kā darīt”.
    Tas varētu būt gan labi, gan slikti.
    Bet ar to (lai kāda būtu tālākā virzība)) šī raksta novērtējums nevarēt mainīties.

    Šoreiz labi, ka šis ir tāds kā ievada vērtējums, konstatējums.

    Pedagogiem varētu būt pazīstams tāds autors un lektor(iņš) “kābē”.
    Viņam viņa darbā ir ļoti daudz kas vērtīgs it kā pieminēts. (Viņa darbs jau ir “kā un ko darīt”.) Bet galu galā es viņa darba gala rezultātu varu salīdzināt ar
    (piedodiet par pretīgu izteikšanos)
    ar
    kuņģa saturu pēc baigi varenām dzīrēm, kad tas “atnāk atpakaļ”.

    Ļoti ceru ka šinī gadījumā tā nebūs.

  • Vārdi “Cilvēkam tūkstošiem gadu ir viena un tā pati vēlme – būt laimīgam” ir patiesi.
    Laimi nevar uzspiest vai iemācīt – laimi var nepazaudēt vai atgūt, jo bērns piedzimstot ir dabiski laimīgs. Izglītībai ir jāmāca nezaudēt laimi atrodoties ekonomisko, politisko un citu sistēmu dzirnakmeņos.
    Manuprāt, nekaitētu bērniem mācību procesā iekļaut kādu daļiņu no budisma filozofijas, kas tieši to māca.
    Lūdzu arī nepārprast – budisms nav reliģija(tur nevienu dievu nepielūdz), bet gan sevis izkopšanas mācība un tas nevienam nekaitētu. Protams, ja to iekļauj, kaut ko vajag izmest – jo bērnu galvas nav jāpārbāž ar informāciju kā datora cietais disks..

  • Uģi!
    Es nezinu, kad, kurā posmā taisies mācīt ‘mazumiņu Budisma’.
    Bet.
    Bet īstenībā ne. Lai gan Jūs pareizi domājat, bet tur ir tāda nianse…
    Pagaidām.
    Jums TO vajadzētu pašam izdomāt.

  • Ir pašiem jādomā kas un kā. Nevis jāpaņem no citiem(tas par to ka ņem no ārzemēm viss ko).
    Un vispār jautājums kāpēc neko nemaina? Tas kas ir vajadzīgs ir tas, ka katrs mācās to kas viņam patīk un padodas, un ka jau pašā sākumā to palīdz katram pašam atrast, palīdz uzzināt kas katram pašam patīk.
    Te vienīgi paliek tas, ka laikam jau uzņēmumiem un līdzīgām vietām nav nepieciešami cilvēki, kur katrs zin kaut ko savu un spēj izdomāt ko jaunu..
    Piekrītu, ka skola nav ražosānas uzņēmums. Tālab jau vienīgās lietas, kas varbūt ”visiem” būtu vajadzīgas ir mācēt lasīt, rakstīt, atrast pašiem, izdomāt jaunus ceļus.Tā lai katrs pats varētu iet tālāk. Tas ir tas, ka tam kurš būs kāds mākslinieks, diezvai vajadzēs matemātiku ar visām formulām, un tāpat citos gadījumos.Protams māksliniekam var arī savajadzēties matemātiku, un šādā gadijumā būtu jāatļauj, ja pats bērns grib, papildus mācīties šo matemātiku, vai kādu citu viņam interesējošo priekšmetu.
    Un jā, arī tas, ka ja gribēs tagad palīdzēt tiem, kuriem bija spiests iekšā tik ilgi šis vienveidīgais produkts, tad to vajadzēs darīt lēnām, tā lai katrs pats spētu saprast kas un kā.
    Būtība ir tāda, ka nevis jāskatas pēc kādām ārējām vajadzībām, bet katram pašam jāskatas iekšā, kas ir vajadzīgs. Teiksim, ja visi ies tikai uz ārējo mērķi būt labi cilvēki, daudzi nezinās kā, un šis ieksējais tukšums paliks neaizpildīts, kaut arī ārēji rausies uz šo kaut ko. Tāpēc ir jāsāk ar to kas ir iekšā, un lietas tā teikt jāizkopj palēnām katram atbilstošā ātrumā.
    Ir jāizveido shēma, kur katram būtu labi un atbilstoši apstākļi. Un kā jau iepriekš minēju, jāatļauj iet tajā virzienā kurš katram patīk, un pārējais domāju ka atvērsies pats par sevi(interese arī par blakus lietām)

  • visvaldisvi,
    es vairākas reizes pārlasīju Jūsu komentāru, bet nevaru saprast vai tā kritika vai atbalsts manam teiktajam :)
    Jūtama tāda kā noklusēšana…nepateikšana…sāpe?
    Nezinu kas tās par niansēm, kuras minat?
    Es neesmu domājis par vecumposmiem, kuros tādas lietas būtu uztveramas – austrumos to māca no “bērna kājas”…

  • Un tas ir tas, ka nevis skatīties, kas, piemēram, skolēnu masai ir vajadzīgs kopumā, bet kas ir vajadzīgs katram pašam.
    Jo tak daudzkur arī vēl ir pieminēts, ka katrs ir individualitāte.
    Tā teikt izglītībai ir daudzi faktori, es tikai nezinu, cik daudzus faktorus ir izvērtējuši tie, kas to sastādīja.
    Viens no faktoriem ir tas, ka ir gadījumi, kad skolēnam varbūt ir pretestība pret kaut ko, bet reali viņam tomēr ši lieta, ko cenšas viņam parādīt pašam ir vajadzīga.
    Cits faktors ir tas, ka skolēnam nav vajadzīga(uz dotu laika posmu) šis kaut kas, un viņs izrāda pilnīgu nevēlēsanos pašam saprast vai paņemt kaut drusciņu no tā.

    Reāli ir tikai jāpaskatās, uz to, kas ir palicis pieaugušajos pēc pašreizējā izglītības tipa iziešanas.
    To ko es novēroju ir tas, ka lielāko daļu ko skolās tiem mācija, viņi ir aizmirsuši(jo vienk šis zināšanas nav kur izmantot, ja arī parādās reize kad var izmantot, tas ir reti kad, un bieži tiek izmantots tāpat tikai mazs šis zināšanu daudzums, tācu – arī ne vienmēr)
    Par piemēru var arī kalpot tas pats 5klasnieka raidījums, kur škiet reti kad kāds varēja uz visu atbildēt, jo cilvēki vienk jau bija iestājušies savā nozarē un vairs nepārzinājā ”visu”. Vēl viena lieta- tu nevari pārzināt pilnīgu visu, vienmēr būs kāds, kas tomēr būs vai nu drusku gudrāks vai būs labāks kādā citā nozarē, tu vari būt labs tikai pats sev, sev iekšienē.
    Vēl tā pati lieta, ko uzskaitīt ir tas, ka pieaugušajiem ir tāpat vajadzēs visas viņiem nepieciešamās lietas mācītis pašiem, un skolā tās neiemācīja.
    Atsevišķa lieta ir tāda, ka daudziem pēc skolas iziešanas reali pietrūkst zināt daudzas lietas, un piedevām šiem cilvēkiem pašiem tās ir saprast grūti(par piemēru var kalpot tās pašas vērtības)
    Un reai tas tikai parāda to, ka skolā nemācija pašiem uzzināt to ko pašam gribas uzzināt vai kas pašam ir nepieciešams, skolā lika tikai iemācīties konkrētas lietas.

    Pagaidām tas ir tas, kas nāk galvā saistībā ar to, ko var novērot no pieaugušajiem.
    Bet reali, visas šis lietas var savilkt kopā un redzēt galvenos problēmu iemeslus, un no kā iziriet šīs problēmas.

    Jāpiebilst, ka šo esmu rakstījis caur savu uztveri, un tādā veidā no viena teikuma ko uzrakstīju šeit, es pats spēju aiziet vēl līdz citām domām. Tālab būtu ko uzskaitīt vairāk.

    Rupji ņemot, šķiet, tas ir tas, ka austrumu gudrības par cilvēka iekšējo pasauli vajadzētu apvienot ar rietumu zināšanām par ārējo pasauli.
    Jo lietas var izpētīt dažādi, ir lietas, kuras var izpētīt tikai no iekšienes, un lietas, kuras var tikai izpētīt ārēji. Un no ši, arī izriet vēl tālākas domas..

    Atsevišķa lieta, ko varētu pievienot ir tas, ka būtu vajadzīgs uzzināt par pašu pasauli, par to kas atrodas apkārt, par to kas ir reāls un dzīvs. Jo skolā kaut kā tās sajūtas nav, lielu daļu tev liek iegaumēt kaut ko, kas ir nevis cieši savienots ar dabu-pašu pasauli, bet kaut ko, kas it kā karājas gaisā, un ko ir atklājis kāds cits. šeit atkal runa iet par to, kā vienu lietu var uztvert dažādi, kā pret to var būt dažādās assosiācijas un dažādas sajūtas.

    Reali būtu nepieciešams zināt, kādā veidā vispār cilvēks saņem ēdienu, kā tiek ražotas tās pašas automašīnas(piem to, ka metālu iegūst no tā un tā, tad no ši metāla piemēram izliec dažādas formas utt)
    visas lietas, kas parādītu, kā ši pasaule ir būvēta un iekārtota, tā lai rastos kopbilde. Kad būtu ši kopbilde, katrs pats varētu iedziļināties sīkākās detaļās, attiecīgajā nozarē.

  • Uģi!
    Nu protams.
    Tā arī ir…
    Man patika Jūsu komentārs, Jūsu domu gaita, bet tajā visā ir viens tāds…
    Es uz to mēģinu norādīt, bet nesaku.

    Ne gluži turpinot, bet papildus.
    Saki austrumos no “bērna kājas”.
    Ko es zinu (to visi) tur ir visādi.
    Bet tieši kā budismu es neesmu ievērojis, vai piemirsis.
    Te atkal varētu būt ‘nianse’, kura Jūsu pirmos komentāru pārvērstu par perfektu.

  • Austri!
    Nav peļami.
    Lai gan vēl “jānoiet prāvs ceļa gabaliņš”.
    Jums kaut kad vajadzētu tikt līdz
    īsāaām tekstam (vismaz nosacīti).
    Mans padoms ir ‘nedariet to pirms laika’.
    Lai ir šie garie teksti. Un, kad jau pienāks laiks, tad jau arī tas
    īsais, kodolīgais atradīsies.
    Un galu galā vai nav tā, ka visu (par šo un tml. tematu) var pateikt
    pat ļoti īsi.
    Tikai – tikai vai mēs te lasītāji spēsim tajā saskatīt to ko vajag, to dēļ kā tas tika teikts; vai sapratīsim.

  • Jā,zinu,to arī pieminēju, ka to visu var savilkt viena veselā gabalā un pie tam īsi. Tik pašam sanāca gari uzrakstīt.
    Un, protams, var piekrist, ka ja uzrakstīs īsi un kodolīgi, paliks jautājums par to, vai tas būs uzrakstīts tieši tā, ka var saskatīt visu to, kas bija domāts un vēl tālāk aiz tā.
    Tālab šeit ir tas, ka ir jāapvienojas vairākiem, tas pats skolā, kur katrs spēj sniegt kaut ko savu un beigās radīt labu saliktu un viengabalainu ideju vai kā to varētu nosaukt.

  • Ļoti pozitīvs piemērs alternatīvai izglītībai ir Drustu tautskola. Skolniekiem šeit māca mūsu senču ētikas normas, māca senos amatus, māca spēlēt senos mūzikas instrumentus. Māca par globalizācijas nodarīto postu cilvēcei. Rakstīt vēl varētu daudz. Turklāt šīs skolas audzēkņi ir ieguvuši augstas vietas Latvijas mēroga fizikas olimpiādēs. No šīs skolas vajadzētu mācīties visiem mūsu izglītības darbiniekiem.

  • Tu esi tukša malējs.

  • Salut!
    A.B. Tāds,tādu pazīst;)
    Austrim- http://alfin2100.blogspot.com/search/label/Online%20education

  • Kā teiksi.

  • Naviclan2, ja skolās arī teiktu brīvā veidā, ka var mācīties papildus to, kas patīk, tad būtu labi, papildus norādot adreses

  • Paldis, Aigar! Tu mani “spārnoji”.

    Nedomā, ka es tagad “lekšu uz ecēšām”, lai pierādītu Aigaram, ka neesmu “tukša malējs”.
    Bet Tev, Aigar, kā “lielam draugam” un “manam labvēlim” norādīšu, ka to, kā to Uģis faktiski nepareizi pateica, ļoti iespējams ir nācies izbaudīt Tev; un tādējādi Tu esi tāds kā esi.
    Bet,
    ja nevari neko TAJĀ sakarībā izdomāt, saredzēt (kā vien tukšumu), tad nav nekādas jēgas Tev to teikt. Tāpat nesapratīsi.
    Un uz to pareizi norāda Austris.

    Ja kas, tad ar to tukšumu arī esot ne gluži tā, kā līdz šim esam domājuši, jo izrādās, ka mūsu visuma lielākā daļa “VIELAS”/ENERĢIJAS atrodas tukšumā.

  • Zināt, ka tu esi Dievs, nozīmē, ka tu jūties pilnībā ar visu Visumu. Tu jūties dziļi savienots un iesakņojies tanī. Tu jūti, ka visa enerģija, kas izpauž sevi miljardos Galaktiku, ir bezgalīga.
    Šī enerģija nav tev sveša, tieši otrādi – tā ir ar tevi (vai vienalga, kā to sauc) intīmi savienota. Tava runāšana, redzēšana, kustēšanās, domāšana izpauž to pašu, ko izpauž saule un planētas kustoties.
    Ja tu to nejūti, nezini, neredzi, tad tu jūties atsvešināts. Tu jūties svešinieks šinī pasaulē. Ja tu jūties svešinieks, tad tu jūties kā ienaidnieks.
    Šādi jūtoties tu sāc uzvesties kā buldozers, kas bīda, stumj un pārveido pasauli pēc sava prāta. Tu kļūsti par Nemiera Cēlāju.
    ============
    http://www.youtube.com/watch?v=KL_qMeDv9rA

  • Es to ‘youtube.com’ neskatos. Neesmu iesācis. Arī valodā neesmu tik veikls.
    Es nepretendēju būt par Dievu.
    Bet, ja pretendētu, tad jau gan tas nav nemaz tik slikti teikts.
    Lai gan varbūtība būt par “buldozeru” vēl nenozīmē būt par to.
    Kā arī cilvēkam var būt ļoti dažādi ” līmeņi”, kas atšķiras ar
    prasībām, attieksmi pret sevi, pret apkārtni…
    Ar to gribu teikt, ka dažam labam (kaut kur, kaut kad…) var būt pilnīgi pietiekami
    tāda izpratne par pasauli, Dievu…
    ka Dieviņš sēž uz mākoņa maliņas.
    (Es gan to pieminu tikai teorētiski.)

    Vienādi vai otrādi, mēs nevaram būt Dievs, bet gan tikai tā izpausmes
    daļa.
    Jāņem vērā, ka arī tas ir ļoti daudz.
    Droši vien tajā pašā ‘youtube’jābūt arī norādēm uz to, ka, par piemēru,
    praktiski jebkura mūsu organisma šūna ir
    saistīta ar jebkuru citu …
    ir informēta par norisēm organismā.
    Lielāko daļu reliģijas
    redz bīstamību (tas arī pamatoti) teicienā
    – Dievs ir Tevī.

    Lai kā nebūtu Tu praktiski pareizi saki,kad apgalvo,
    ka Tikai
    TU PATS
    esi sev “dievs”. (Te es TO uzrakstīju atšķirīgi).

    Tas citāts nav nepareizs,
    bet
    tas ir
    ekstrēms.
    Bet tas ir labs, lai saprastu
    “lietu” virzību.

  • Vēl nedaudz par tēmu:
    Ir latviešiem tāds vārds sadarbība – to, manuprāt, arī ir jāmāca skolā.
    Ar to es gribu teikt, piemēram, visi atceramies no matemātikas teksta uzdevumus – tur bija jālasa, jadomā, jāpārvērš skaitļos, jāizskaitļo rezultāts. Tie parasti bija “grūtie” uzdevumi lielākajai daļai klases.
    Es piedāvātu sadarbību mācīt tā, ka to pašu teksta uzdevumu visa klase risina kopā, atklāti – katrs pieliek savu artavu un tad visi redz ka kopā var izdarīt vairak un ātrāk, un ka “grūtais” uzdevums kopā nemaz nav tik grūts!

    Vēlāk dzīvē cilvēki arī meklēs veidu kā sadarboties, nevis viens otru nogrūst malā, nesarunāties, perināt kaut ko citiem aiz muguras. Atcerieties pasaku par rāceni, ko izraut varēja tikai visi kopā?
    Es atļausos apgalvot, ka Sadarbība ir nākošais lielais solis pasaules attīstībā.

  • Protams, tu esi sapratis gandrīz visu.
    Tev atliek atbildēt uz dažiem jautājumiem, lai pilnīgi viss taptu skaidrs.
    ——-
    Ja saprotam, ka mēs dzīvojam naudas ekonomikā, kā arī, ka sadarbība nozīmē arī pilnīga dalīšanās ar informāciju, kā arī kooperēšanās:
    1. Kādēļ sadarbība jau sen netiek mācīta skolā?
    2. Vai tu domā, ka tie, kas izgudro, kā jāizglīto cilveki, nezina to, ko tu saki par sadarbību?
    3. Ja es būšu iemācīts sadarboties nevis izkonkurēt pārējos (godīgos un negodīgos veidos), kā es darbá iegūšu paaugstinājumu?
    4. Ja es sadrabošos nevis konkurēšu, kā es varēšu saglabāt un palielināt sava noieta tirgus daļu?
    5. Ja es sadarbošos nevis konkurēšu, kā es iegūšu lielāku ietekmi un līdz ar to varu un naudu un atgriezenski?
    —————————-
    Atbildes ir ietvertas jautājumos, tādēļ ir skaidrs, ka sadarbība ir sekas kaut kam? Kam?
    ——-
    Ja atradīsi cēloni konkurences jeb naudas sistēmas, monetārās sistēmas, hierarhiskās sistēmas, alkatības, korupcijas, deficīta sistēmas ESAMĪBAI, un to novērsīsi, tad arī sadarbība vienkārši BŪS.
    ————
    Esošā ekonomiskā sistēma ir nospiedusi cilvēku uz ceļiem – viņš dabīgi vēlas sadarboties, bet sistēma par to viņu sodīs – viņš būs neveiksminieks un tiks izsmiets.

  • Rodas līdz ar to atgrizensikā saite – cilvēki mīl hierarhijas, kas viņūs izmanto, mīl bū pakļauti, mīl konkurēt un iznīcināt savu konkurentu, mīl apkrāpt un piemānīt savu sāncensi, mīl būt UZVARĒTĀJI. Ja konkurence ir īpaši sīva, uzvarētāji tiek celti īpašā godā.

  • Manuprāt, nav viss tik drūmi kā šķiet.
    Ir zināms, ka katrā “sistēmā” ir kļūdas, un neviena sistēma nav ideāla(vispār nekas nav ideāls šajā pasaulē).
    Arī tajā monstrā – ekonomiskajā sistēmā ir kļūdas, to mēs redzam arī šībrīža regresijā, kad tā sistēma brūk, jo nav bijuši pareizi pamati(naudiņas apgrozījās vairāk nekā reāli bija segums – ir alus un ir putas, alus ir reāls, putas ir putas :)).
    Ir man tāda pārliecība, ka uz it kā smago jautājumu “Cik daudz naudas cilvēkam vajag?” ir vienkārša atbilde:”Tik cik vajag, bet vairāk nevajag.” Pie tam uzsvars uz otro daļu “bet vairāk nevajag”. Vienam vajag vairāk, otram mazāk…
    Atgriežoties pie tēmas – Latvijas izglītības sistēmai(arī vecākiem tajā skaitā) būtu jābūt tai, kas iemāca cilvēkam atšķirt vārdu “vajag” un “gribās” atšķirību. Tas tad arī spētu paglābt katru individuāli un valsti kopumā no nokļūšanas “globālā ekonomiskā monstra” ķetnās.

  • Man ir audzināmā klase. Kad sāku ieviest savstarpēju apsveikšanos sakarā ar 18 gadiem, viena daļa skolēnu man prasīja- priekš kam tas vajadzīgs? Vienam nepatīk, ka viņu apsveic, otrs saka- man jubileja vasarā , mani neviens neapsveiks, kāpēc lai es pūlos. Bet, kā saprotat, runa bija par uzmanību un savstarpējām attieksmēm. Kaut kā uz priekšu tikām. Bet- par ekskursiju- nebraukšu, naudas nav( aiz stūra tiek pīpēts un tam nauda atrodas), uz teātri neiešu – naudas nav, bet sarīkojumā somā brendija pudele gan ir. Un tā ir vērtību sistēma, ko neveido ne vecāki, ne skolotāji, bet visa pārējā vide. Katru gadu vismaz vienu dienu veltu cīņai pret atkarībām no reklāmas, bet atsvešinātas acis saka- ko tu, skolotaj, zini, tu vairs neesi jauna. Mierinu sevi ar domu- nu lai, varbūt kādreiz atcerēsies, ja tagad neredz, kas notiek dzīvē.Bet puisis, kuram vēl divi brāļi un tēvs bez darba, par paša nopelnīto naudu paņēma uz līzinga mašīnu un labi žigli to sasita.Ko vainosim?

  • Lurike- tad, ja atklāti apmēram liek kaut ko darīt, tad bieži tā arī būs,ka radīsies pretestība un prasīsies priekš kam tas vajadzīgs, ja katram iekšēji arī palīdzētu saprast nevis ārēji liktu to darīt, tad būtu citādi, bet tas atkal prasa laiku.
    Un jā, tā ir ilūzija, ka nav naudas, reāli to naudu var atrast ja vien grib un spēj palūkoties tālāk aiz apvāršņa.
    Un pareizi ir, ka tomēr to citu vērtību reali veido apkārtējā vide, varbūt reti kad, to veido pats cilvēks. To jau arī vajadzētu, ka iemāca katram pašam vērtēt utt.

    Piekrītu tam ko saka Uģis. Ja iemācītu atškirību starp vajag un gribās, un tādu pašu citu lietu atšķirību, tad būtu citādāk.
    Un runājot par to idēalumu, tad domāju, ka daba ir ideāla, ja ne ideāla, tad tā paliek kā kaut kas dabīgs, kā pats vārds to saka, kad pretēji, kā pieminēts, cilvēku veidotajās sistēmās bieži ir kādi robi vai kļūdas..

    Uģim-Es par to arī biju domājis, ka vai nu viņi(tie kas radīja pašreiz esošās sistēmas) šo zin un ar mērķi to radīja tādu, kāda tā ir tagad jeb viņiem tiešām trūka izpratnes par to, kā patiesībā vajadzētu būt.

    un Aigaram, tad tu lieliski jau parādiji, ka pati sakne jeb cēlonis ir pats cilvēks. Ja atalgojumi būtu sadalīti vienmērīgi, ka katram pietiek tik, cik vajag, tad cilvēki būtu apmerināti un nezinu vai prasītos paaugstinājumu(kaut kad, salīdzinot ar to kā tas ir tagad, tad jau noteikti, ka tiem cilvekiem nepietieks un viņi gribēs raut vēl..)
    Ja ražotu tik, cik nepieciešams, neuztaisot pārlieku daudz, tādā veidā, ka varbūt daļa preces jālaiž atkritumos, atkal būtu citādāk, tik paliek tas, ka to būtu samērā grūti laikam jau istenot(ka ražo tādos apmēros, ka tieši pietiek)

  • Uģim – sadarbība jeb kolektīvā apziņa ir nākošā attīstības stadija. patlaban esot individuālā apziņa, kad cilvēks neinteresējas par apkārtējiem vai kopējo labumu. un tā arī ir taisnība. atkārtošos, bet vai to var nosaukt par vecāku mīlestību pašiem pret saviem bērniem – ja vecāki mierīgi dzen, draud un spiež bērnu mācīties esošajās skolās, tā vietā lai sarūpētu, meklētu galus, veidus, iespējas, kā savam bērnam nodrošināt jēdzīgāku bērnību – ti labāku skolu utml? (lai nestāsta ka nav iespēju vai līdzekļu – nav vienīgi gribēšanas un patiesas sapratnes par notiekošo)
    pedagogi – stāsta, ka aiz mīlestības pret bērniem viņi strādā par skolotājiem. bet jautājums ir tāds – vai aiz mīlestības pret bērniem gadījumā nav jāiet un jāmaina visa izglītības sistēma??? patreizējā balstās uz piespiešanu mācīties ar varu un draudiem. tas ir vienkārši perversi!
    kautko iemācīt var pirmkārt ar motivāciju – ieinteresētību, otrkārt ar mācību saturu – tam ir jābūt lietderīgam.

    ok, muldam mēs te par deviņiem mēmiem, bet ir jāizdomā ko praktiski darīt.

    par pedagogiem – šodien arī skolas psiholoģe izteicās, žēlabainā balsī, ka ļoti skumji viss, ka pasniedzēji neiinteresēti, tāpēc skolēniem nav motivācijas utml.
    pirmkārt – ar nesalīdzināmi lielāku prieku pasniedzējs varētu strādāt tad, ja apdomātu, kas ir Labākais, ko šodien var pasākt, tā ideālistiski un filozofiski pārdomājot dienas plānu. protams, sistēmas noteiktais mācību plāns, tēmas un draudošie pārbaudes darbi sasien rokas, un neļauj izpausties brīvi, radoši. rezultātā pasniedzējs nogurst, un ir priecīgs, ka diena novilkta līdz galam un var doties mājup.

    maza vispārizglītojošā skoliņa, atstiepu šodien vizuālās mākslas stundā ģipsi – lai atlej rokas formās – nu bērniem sajūsma neviltota, visām vecuma grupām, lej, staipa apkārt un rāda atlietās rokas utml, noķēpājušies, joko, smejas, mazgājas, zemē kaudze ģipša drusmlu, saule spīd utml:)
    ir atšķirība – kliedzot un draudot piespiest sēdēt kabinetā un mālēties ar goškrāsām, vai arī pamatot visu pasākumu uz ieinteresētības principa?
    protams, matemātika ir cita lieta, bet arī to Vajag Varēt risināt uz aizrautības pamata, nevis piespiešanas. protams, resursi neļauj visas zīmēšanas stundas pavadīt tik pat atraktīvi, bet filosofiskais viedoklis man ir tāds – ka jāizmanto situācija – bērni, stunda laika, telpa, apstākļi – lai tos piepildītu ar iespējami lielāko lietderību. tas noder gan bērniem, gan pašam, savukārt atsēdēšana nav nekāda meistarība, bet gan degradēšanās. Naudas jautājums šeit ir visai niecīgs, iespējams gan ka ar self-sustainable un off-grid mājokļa sistēmu varēs arī no pedagoga algas dzīvot gana brīvi:)
    īsāk sakot – tas kas notiek skolās ir vienkārši vājprāts, tā ir vardarbība pret bērna psihi – kautko piespiest, ar draudiem, utml. PS – akjā, nesen atklājās tāda lieta kā saslimšana – bērni bieži saslimst (temperatūra, klepus) dēļ īgnuma, skumjām un izmisīgas nevēlēšanās doties uz skolu, vēl jo vairāk ja viņus tur apbižo utml. savukār tā saslimttieksme var neapzināti sekot cilvēkam līdzi visu mūžu.

  • Austrim.
    Piekrītu tam, ka apgalvojumi vai pieprasījumi izraisa pretestību nevis vēlamo izturēšanās veidu.
    Vienā vietā Tu raksti: “Es par to arī biju domājis, ka vai nu viņi(tie kas radīja pašreiz esošās sistēmas) šo zin un ar mērķi to radīja tādu, kāda tā ir tagad jeb viņiem tiešām trūka izpratnes par to, kā patiesībā vajadzētu būt.”

    Man liekas to (sistēmu) veidojam mēs visi kopā?! Dažiem šis process ir apzināts citiem nē. Viens piemērs no ikdienas: ja nebūtu mēs, konsumētāji, kas veikalā pērk Spānijas tomātus, tad nebūtu Spānijas importēto tomātu. (Skat. dok. filmu ‘WE FEED THE WORLD’). Man liekas, ja vēlamies kaut ko mainīt, uzlabot (to taču vēlamies, vai ne?!), tad pirmais solis ir ieraudzīt ka esam visi LĪDZatbildīgi par esošo sistēmu.
    Tas labais pie šīs ziņas ir, ka mums nav jāgaida, kamēr VIŅIEM gadīsies kļūme sistēmā, mēs varam sākt jau šodien mainīt no mums līdzi veidoto (caur mūsu aktivitāti vai pasivitāti izraisīto) sistēmu.

    -
    Man likās trāpīgs Uģa koments, augstāk, par sadarbību.

  • Galvenie iztglītības mērķi ir šādi:
    – katru gadu radīt milzīgu masu ar cilvēkiem, kas daudz zina, bet neko nesaprot
    – pabeidzot izglītību, cilvēkam nekādā gadījumā nedrīkst būt sapratne par to, ko viņš vēlas turpmāk darīt, kā strādā pasaule un sistēma.
    – izglītībai ir jārada zināšanu juceklis, lai bērni nemācētu sasaistīt kopā divus dažādus priekšmetus. Svarīgi ir, lai ir daudz sasvstarpēji nesaistītu zināšanu.
    – galvenais ir radīt apātiskus un paklausīgus cilvēkus, kas ir bez ambīcijām, un, kas darīs visu, ko viņīem liek, bez iebildumiem

  • Izglītība Latvijā ir ideāla. Gandrīz vai var atstāt, kā ir. Dažas tēzes kamdēļ:
    ===========
    – Cilvēka mērķis dzīvē ir piedzemdēt un izaudzēt (nevis izaudzināt) savā vietā jaunu zombiju-patērētāju-atkārtotāju – pēc tam viņš drīkst nomirt, jo ir apgrūtinājums sistēmai – it īpaši, ja ir pensijas vecumā.
    ———-
    – Cilvēki, ja nav zombiji-patērētāji-atkārtotāji, ir sitēmas kļūda. Pie vainas ir arī skolotāji un citi pedagogi, kas nezombē, neliek iezubrīt, neliek atkārtot. Tie, kas māca cilvēkiem patstāvīgi domāt un iedziļināties visā, ir gaisa jaucēji.
    ———-
    – Cilvēki-sapratēji ir esošās sistēmas vīruss un ir jāiznīcina – algas nost, darbu nost, ignorējam un apsmejam.
    ———-
    – Cilvēka uzdevums esošajā sistēmā ir būt paklausīgam bezierunu robotam, kas atkārto, ko saka citi un dara, ko citi liek.
    ———-
    – Mūsu darbs un uzdevums ir iznīcīnāt katru, kurš mēģina izcelties un domā savādāk kā pārējie. Visiem ir jābūt vienādiem, lai var vieglāk visus vadīt un paredzēt.
    ———–
    – Latvijas iedzīvotājiem jākļūst par vismaz tik degradētiem, kā Rietumu patēŗētājiem, kas dara to, ko saka reklāmās
    ———–
    – Cilvēkam nekas nav jāsaprot, nav jāinteresē, kas notiek man apkārt, nav jāprotestē pret sistēmu, jo tas ir bezjēdzīgi
    ———–
    – Visus ideālisti ir jāapklusina, jo viņi traucē sistēmai un cilvēkos iedarbinātajai rutīnai
    ———–
    – katrs ir pats par sevi – palīdzēt otram nedrīkst NEKAD, jo tas var vēlāk izrādīties vissīvākais konkurents
    ———–
    – Šmaukties un krāpt citus, jo viņi tāpat nesaprot, kas notiek, ir ok. Kamer viņi par to nezina, problēmu nebūs.
    ———–
    – Priecājies par tiem, kas cieš un ir bezspēcīgi, jo tev par vienu sāncensi mazāk

  • Tiem kas vēl nesaprata:
    Ja es vadu lielu kolektīvu, tam mani ir jāklausa bez ierunām. Ja kāds protestē vai uzdod jautājumus, viņš ir “jāizēd ārā”. Vadītājam ir vajadzīga paklausīgu robotu armija, kas netraucē strādāt, un neuzdod stulbus jautājumus.
    =========================
    Vajag palielināt klases,
    - lai skolotājiem ar bērniem neizveidojas personīgs kontakts
    - lai skolotāji bēniem nevar pievērst individuālu uzmanību
    - lai bērni justos, kā daļa no lielas nesvarīgas masas
    ==========================
    Bērnus vajag iezombēt no agras bērnības, ka viņi ir daļa no masas, ka viņi nav nekas īpašs, kas viņi neko nevar, nav spējīgi uz individuālu iniciatīvu.
    ==========================
    Ja esi vadītājs, darbā pieņem tos, kam ir zināšanas, bet nav sapratne – tie, kas saprot lietas – traucēs strādāt, kā arī apdraudēs tavu amatu.
    ===========================
    Skolās ir jāatstāj tikai tie skolotāji, kas bērniem liek mācību vielu iezubrīt un bez ierunām u nšaubām atkārtot, kas rakstīts grāmatās, un stāstīts stundās.
    ============================
    Izglītības Ministrija pareizi darīja, ka nolikvidēja visus radošos pulciņus lauku skolās – radošums traucē iezombēt cilvēkus – radošās nodarbības attīsta bērnos iedziļināšanas un sapratnes spējas.
    =============================
    Skolotāji, kas vedina bērnus domāt pašiem, kritiski izvērtēt saņemto informāciu, māca iedziļinaties un izprast lietas – viņus visus vajag konstatēt un atstādināt no amata.
    =============================
    Bērni, kas nav atkārtotāji-izubrītāji-patērētāji-zombiji, dzīvē neko nesasniegs, jo vienmēr mēģinās kaut ko uzlabot, mainīt, saprast – tādus ātri “izēd” no kolektīviem, nobīda malā vai atsumj. Šādi bērni nesaprotas ar priekšniekiem, ar sistēmu un birokrātiju.
    =============================
    Nemēģini saprast, kas notiek, nedomā, kā uzlabot pasauli, neuztraucos par izglītības sistēmu, tas viss ir nesvarīgi, kamēr vien tev kontā ir nauda.

  • Skolā man iemācīja
    - uzvarētājs ir tas, kuram labākas atzīmes,
    - uzvarētājs ir tas, kurš var vairāk reizu pievilkties
    - uzvarētājs ir tas, kurš ir labāks par pārējiem un tos pārspēj.
    ====================
    Ja jūs esat neveiksminieki, tas nozīmē, ka es jūs visus esmu izkonkurējis – es esmu uzvarētājs. To man iemācīja jau skolā – katrs ir pats par sevi!!!!!!!!
    ====================
    Vēl viena laba lieta, ko skola man iemācīja – māksalu iezubrīt un atkārtot – ja man vajag, es ļoti viegli saprastos ar cilvēkiem un priekšniekiem – atkārtoju un pārfrāzēju, ko viņi saka – strādā ideāli.

  • Aigar, tevi izvirzu par Izglītības un zinātnes ministru. Vismaz skaidra valoda ;). Bet, ja nopietni, tad šķiet, ka Latvijā jau labu laiku ir iestājusies nākamā fāze, kad PīāR speciālistiem vairs nav diez ko jāpiepūlas, jo var runāt tiešā tekstā un visi piekrīt.. Te jau viss notiek gluži atklāti.

  • Ceru, ka uzlaboju omu.
    ———-
    Tiem, kam bija pacietība izlasīt – tagad jābūt skaidrs, ka izglītībai nav cita ceļa naudas, hierahiju, konkurences un deficīta sistēmā.

  • Aigar! Krieviem ir teiciens: neperigibaj palku.
    Es aicinu Tevi (visu mūsu labā) par to padomāt.
    Te, tur es to saredzu:
    “#
    Aigars Bruvelis to Uģis: Maijs 12th, 2009 at 2:07 pm

    Rodas līdz ar to atgrizensikā saite – cilvēki mīl hierarhijas, kas viņūs izmanto, mīl bū pakļauti, mīl konkurēt un iznīcināt savu konkurentu, mīl apkrāpt un piemānīt savu sāncensi, mīl būt UZVARĒTĀJI. Ja konkurence ir īpaši sīva, uzvarētāji tiek celti īpašā godā.”

    Vismaz nebūtu lietojis vārdu “mīl”.

    Ja es atklājis priekš sevis (arī mums, ja kas, ja vien…), tad nevajag VISU, VISU tajos “vārtos” … Lai kā arī nešķiet,ka tā ir.

  • Austri!
    Es nevaru piekrist Aigaram “TĀ” kā viņš to visu “bīda”.
    Bet noteikti arī ne Tev. Citēju:
    “Ja atalgojumi būtu sadalīti vienmērīgi, ka katram pietiek tik, cik vajag, tad cilvēki būtu apmerināti un nezinu vai prasītos paaugstinājumu(kaut kad, salīdzinot ar to kā tas ir tagad, tad jau noteikti, ka tiem cilvekiem nepietieks un viņi gribēs raut vēl.”

  • Aigar!
    Pārlasīju tālāk Tavu teikto.
    Es kā galveno secinājumu par Tavu sacīto te formulēti šādi:
    Ja kādam vajadzētu to VĒRTĪGĀKO, PAMATA DAĻU no Tava viedokļa, formulējumiem, …
    degradēt, “atsaldēt”, neitralizēt, …
    tad vajag atrast tādu cilvēku kā Tevi ŠEIT –
    – un lieta darīta.
    Ticu, ka pastāv iespēja, ka mans sacītais Tevi aizskars,
    ka patiesībā esi
    godīgs, patiess,…
    (es teiktu: tikai aizrāvies ar savu ideju… ),
    bet tāds man secinājums rodas.

    Var būt arī tā, ka Tev ir stabila ideja par sabiedrību kopumā, bet tāda,
    ko negribi teikt, vai kā tamlīdzīgi
    un tad mēģini mums te kaut ko stāstīt.
    (Neteikšu, ka man būtu jāsaka: interesanti kāda tā ir. Nedomāju, ka TĀ varētu būt patīkama un ne tikai, un arī … Bet cerēsim ka tā nav.)

  • Aigaram- ļoti labi savilki kopā visu :)
    Bet par laimi, ir tomēr daži skolotāji, kas laužas arī ārpus tās sistēmas un redz, cik trula tā sistēma ir(tā visa iezubrīšana utml) un cenšas darīt ko var.
    ——
    Daigai-Jā, tu to noliki no pareizās puses, tā arī būtībā ir.Mēs veidojam to visi kopā, bet tur ir tas, ka mēs sekojam viņu radītajam, ta ka jā, to mainīt var, mainoties mums pašiem. Vienkārši, ja pašā sākumā jau būtu teikts, sekot mums pašiem, vadīties pēc mūsu pašu idejām utml, parādot, kā mēs paši visu veidojam būtu savādāk.
    Vēl par to mainīšanos ir tā, ka daļa jau tak redz, ka nav ok un pašiem riebjas tas kā ir, bet pietrūkst atkal ta ka tās rīcībspējas. Bet tas parāda tikai to, ka laikam jau jāapvienojas un jārada ta ka tā īstā realitāte.

    >>visvaldisvi, īsti nesapratu to, ko tu domāji.

    Bet labāk šo visu būtu kaut kā apvienot, kur katrs ieliek savu ideju(kā tajā video par ideju portālu-TID)
    Un kad tā būtu izdarīts, gan jau varētu savilkt visu kopā.

  • Ar “lekcijām” un priekšā teikšanu ar to ko gribu un vajadzētu man teikt, nekas labs nesanāk, tas no pieredzes kā fakts.
    Mēģini saprast. Turpini domāt… tikai pārlieku nepiesienies kādai (lai ar cik pareizai) “tainsvirziena idejai”.
    Piemēram:
    “sekot mums pašiem” – ko tas nozīmē. Ko ar to varam saprast…
    Varētu būt pat ļoti pareizi, bet kādu jēgu tādā izteicienā mēs ieliekam, ar kādām darbībām to “piepildam”.

    Un tajā pašā laikā vajag
    kardinālas pārmaiņas.
    Tāpat arī to “sistēmas aprakstu” vajag vēl un vēl “kustināt”.
    Kādu laiku iepriekš te bija Siliņa raksts, ne jau ka tur būtu bijis viss baigi labi un perfekti, bet bija mēģināts tā vienkārši “uzskaitīt”
    sistēmā darbojošās personas, darbības…

    Ar to, ka teiksim vajag likvidēt naudu, politiķus, … (lai ar cik pareizi tas neizskatītos) nekas nesanāks.
    Uzraksti savu “savilktu kopā”. Būs kaut kur arī plaģiāts no Aigara – gan jau viņš to pārdzīvos. Bet būs arī kaut kas savs. Un rūpīgi visu pārdomā…

    Pieredze līdzšinējā skaidri parāda, ka
    revolūcijas/”revolūcijas” neko labāku nav devušas.

  • tā ir kā tu saki, tā pati viena lieta ir jāspēj tā teikt uztvert pareizi. un to pat ir samērā grūti uzrakstīt, tālab jau tibetieši un tie citi izmanto tos tekstus, lai prāts nepārprastu, bet ta ka meklētu

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.