Kā iznīcināt atmiņas par karu

Ko svin 9. maijā? Vai šī diena patiešām jāatzīmē ar pasaulei drebuļus uzdzenošām karaspēka parādēm, dziesmām, dejām un varas slavināšanu? Pat apstākļos, kad par tā saukto uzvaras noliegšanu Krievijā gatavojas ieviest kriminālatbildību, krievu inteliģences aprindās atrodas drosmīgi cilvēki, kas aicina pārdomāt šos par ķecerīgiem turētos jautājumus.

Patiesībā “Uzvaras diena” tādā formā, kādā to redzam atzīmējam mūsdienu Krievijā un pie monumenta Rīgā Pārdaugavā, ir nesena tradīcija. Pat neatņemamais svētku atribūts – Davida Tuhmanova marša ritma šlāgeris ”Uzvaras diena” – parādījās vien 1975. gadā.

Kaut par svētkiem 9. maiju izsludināja jau 1945. gadā, gadu desmitiem padomju pilsoņiem tā bija parasta darba diena, kas nesaistījās ar grandiozām karaspēka parādēm un pat ne svētku sajūtu. Nesen karu pārdzīvojusī tauta pārāk labi apzinājās uzvaras cenu. Vēsturnieks Jurijs Muhins raksta: ”Vēl zēna gados redzēju, kā 9. maiju atzīmēja pie Kerčas, kur daudzi atcerējās 1942. gadu. Tā bija visas tautas piemiņas diena (pominki). Kad svētki kļuva oficiāli, tad sāka dziedāt par ”prieku ar asarām acīs”. Tagad – kādas vēl asaras?! Kādi vēl zaudējumi?! Nu jā, bija zaudējumi, bet ne jau tas ir galvenais. Kļūdas? Nebija nekādu kļūdu! Nemēģiniet noliegt mūsu uzvaru!”

Tiem, kam Staļins ir dižs karavadonis, šķitīs dīvaini, kādēļ diktators jau 1947. gadā neuzskatīja par vajadzīgu 9. maijā rīkot ne parādi, ne citus pasākumus. Staļins baidījās no maršalu un ģenerāļu politiskās ietekmes pieauguma. Frontinieki no kara bija atgriezušies neatkarīgāki. Vadonim rēgojās jauna dekabristu kustība. Bažas nebija gluži bez pamata, jo karu redzējušajiem samierināšanās ar padomju ikdienas dzīves nejēdzībām bija jāiedzen atkal no jauna. Dažādu ”brīvdomības” izpausmju sekas bija 135 tūkstošu militārpersonu notiesāšana pēc politiskajiem pantiem tikai 1945. gadā vien. Tikmēr kara invalīdus, kuri ubagodami pārplūdināja lielāko padomju pilsētu ielas, savāca un uz valsts rēķina nosūtīja uz ziemeļu apgabaliem, lai nemaitā skatu. Mūsdienu Krievijā nelabprāt atceras, ka gadu desmitiem ne vara, ne sabiedrība tagad daudzināto kara veterānu nopelnus neievēroja. ”Pirmkārt, viņu bija ļoti daudz. Pat Padomju Savienības varoņi dzīvoja nabadzībā. Kauju slavas ordeņa kavalieriem ne tikai nebija nekādu privilēģiju. Viņiem pārmeta to prasīšanu. 50. gados it kā ”pēc pilsoņu lūguma” atcēla pat piemaksas par apbalvojumiem,” 25. aprīlī intervijā radiostacijai ”Eho Moskvi” atzina Krievijas Aizsardzības ministrijas amatpersona, ģenerālmajors Aleksandrs Kiriļins.

Brežņeva projekts
Valsts ideoloģijas stūrakmens vai jaunas reliģijas līmenī 9. maiju pirmo reizi pacēla 1965. gadā ar tobrīd nesen pie varas nākušā PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva ziņu un PSRS Augstākās padomes 26. aprīļa dekrētu. Valsts, kas līdz tam nebija papūlējusies nodrošināt, lai mežos un purvos tiktu savāktas un pienācīgi apglabātas tur bagātīgi atrodamās kritušo karavīru paliekas, pēkšņi visos līmeņos sāka sludināt, ka 9. maijs ir ”katram padomju cilvēkam svēts datums”. To pasludināja par brīvdienu un metās atzīmēt ar nepieredzētu vērienu. Bija dzimis jauns mīts. Agrāk šā datuma atzīmēšanas pamatā bija atmiņas par bojāgājušajiem, bet tagad padomju polittehnoloģijas speciālisti to nomainīja ar sacerētiem stāstiem par sarkanarmiešu ”varoņdarbiem”, grandiozām, propagandas piesātinātām svinībām, sarkano armiju idealizējošām kinofilmām. Padomju valsts bosiem vēl nesen vienaldzīgā uzvara nonāca režīma nostiprināšanas arsenālā. Kas gan bija noticis?

Uzvaras dienas atdzimšanai sabiedrību konsolidējoša mīta statusā bija vairāki iemesli. Pirmkārt, 60. gadu vidū pēkšņi izrādījās, ka Ņikitas Hruščova sludinātā drīzā komunisma un labklājības vietā valsts nonākusi krīzē – 1963. gadā Padomju Savienība pirmo reizi sāka iepirkt labību ”pūstošā kapitālisma” zemēs. Ideja par sociālisma pārākumu pār kapitālismu bija bankrotējusi. Gadu vēlāk Hruščovu gāza un viņa vietu ieņēma Brežņevs. Bija akūta nepieciešamība pēc idejas, kas ļautu tautai iestāstīt, ka melns ir balts, celtu patriotismu un pašapziņu. Padomju valstij trūka ar ko lepoties. Tad, par laimi, 1965. gadā pienāca uzvaras pār Vāciju 20. gadadiena. Grūti pateikt, kam pirmajam iešāvās prātā doma izmantot kara tematiku politiskiem mērķiem, bet skaidrs, ka tai kūmās stāvēja galvenais kompartijas ideologs Mihails Suslovs, maršali Andrejs Grečko un Georgijs Žukovs. Pēdējo ātri pataisīja par jaunā mīta centrālo varoni. Galu galā pat Brežņevs bija kara dalībnieks un varēja apelēt pie ”frontes brālības”. Mūža noslēgumā ar dzīšanos pēc ordeņiem šis vīrs galīgi degradēja kara piemiņu.

Uzvaras jaunais traktējums mērķtiecīgi mēza no tautas apziņas atmiņas par skarbo frontes dzīvi un milzīgajiem zaudējumiem, to nomainot ar augstām frāzēm par ”pasaules glābšanu” un viedajiem, morāli šķīstajiem padomju karavadoņiem. Līdz pat Mihaila Gorbačova pārbūvei nekādas atkāpes no ”pastorāli varonīgā” kara ainas šablona netika pieļautas. Diemžēl vēsture sāk atkārtoties mūsdienu Krievijā. Lūk, ko šā gada 8. martā diskusijā ”Eho Moskvi” sacīja biedrības ”Memoriāls” valdes loceklis Aleksandrs Daniels: ”Pēdējos 40 gados kara piemiņa ir plānveidīgi nīcināta un ir jau gandrīz iznīcināta. Jo īpaši tagad, kad aiziet pēdējie veterāni. Atmiņas par karu tiek nomainītas ar atmiņām par vienu, par pēdējo kara dienu – 9. maiju. Šī jēdzienu nomaiņa sākās ap 1965. gadu un pēdējā laikā ir pastiprinājusies, vienkārši tiek apzināti konstruēta.”

Līķu grēdas
”Karavīru dzīvības nebija nekā vērtas. Pēc politdarbinieku izdomātās koncepcijas, mūsu armija – labākā pasaulē – karo bez zaudējumiem. Cilvēku miljoni, kas palika kauju laukos, šai shēmai neatbilda. Apbedīšanas komandas viņus kā nosprāgušus lopus sagāza bedrēs un nedaudz apbēra ar zemi vai arī tie vispār satrūdēja tur, kur gājuši bojā.” Šie vārdi rakstīti 1975. gadā un to autors ir Krievijas Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis, mākslas zinātnieks un Sanktpēterburgas Ermitāžas muzeja speciālists Nikolajs Nikuļins. Kara gaitas Nikuļins sāka 1941. gadā Volhovas frontē kā vienkāršs karavīrs un noslēdza tās Berlīnē 1945. gadā kā seržants. Izdzīvot viņam izdevās, pateicoties četriem ievainojumiem, kuru dēļ zināmu laiku nācās pavadīt hospitāļos.

Vairāk nekā 30 gadus profesors memuārus glabāja rakstāmgalda atvilktnē. Tie nebija publicēšanai. Uzskata, ja manuskripts 70. gados slepus nonāktu Rietumos un tur iznāktu, efekts līdzinātos Solžeņicina ”Gulaga arhipelāgam”. Nikolajs Nikuļins nomira šā gada martā. Fragmenti no viņa piedzīvotā publicēti šur tur Krievijas presē. Pagājušajā gadā memuāri ”Atmiņas par karu” tika nodrukāti Sanktpēterburgā niecīgā 1000 eksemplāru metienā un zibenīgi izpārdoti. Bet izdevums ir pieejams internetā.

”Karavīri vienmēr bijuši kā mēsli. Īpaši mūsu lielvarā un īpaši sociālismā. Ja vācieši piepildītu mūsu štābus ar spiegiem, bet armiju ar diversantiem, ja būtu notikusi masveida nodevība un ienaidnieki izstrādātu detalizētu mūsu karaspēka sagraušanas plānu, viņi vienalga nepanāktu to efektu, ko panāca priekšniecības idiotisms, trulums un bezatbildība, kā arī karavīru bezpalīdzīgā padevība,” atzīst kara šausmas pieredzējušais. Sarkanās armijas 311. kājnieku divīzijas karavīram Nikuļinam 1942. gada pavasarī pie Lubaņas Volhovas frontē nācās redzēt, kāds izskatās sektors, kur bezjēdzīgie viļņveida uzbrukumi nocietinātajām vācu pozīcijām bija ilguši kopš 1941. gada rudens: ”Kad nokusa sniegs, parādījās kritušo grēdas. Pašā apakšā gulēja karavīri vasaras formas tērpos. Viņiem pa virsu jūras kājnieki melnos ”bušlatos” un biksēs platiem galiem. Augstāk – puskažociņos un velteņos tērptie sibīrieši, kas gāja uzbrukumā 1942. gada janvārī – februārī. Vēl augstāk – ”politkaujinieki” (komunistu un komjauniešu vienības) vateņos un bloķētajā Ļeņingradā izsniegtās auduma cepurēs. Viņiem pa virsu ķermeņi šineļos un maskēšanās halātos ar ķiverēm galvās un bez. Te sajaucās daudzu divīziju kritušie.” Arī bijušais artilērijas vada komandieris I. Jelohovskis liecinājis, ka 1942. gada jūnija kaujās Ļeņingradas tuvumā pie Novaja Kerestjas, kur notika izmisīgi mēģinājumi debloķēt ģenerāļa Vlasova komandēto 2. triecienarmiju, sarkanarmieši uzbrukumos apkaimes upes šķērsoja pa kritušo ķermeņiem: ”Zinu, ka upes bija ceļā – Glušica, Poļistje. Tikai ūdeni neatceros. Vien slideni cilvēku ķermeņi zem kājām.”

Vāciešiem padomju armijas piekoptās absurdās kara vešanas metodes tā arī palika prātam neaptveramas. Nikolajs Nikuļins raksta par tikšanos 70. gados ar kādu vācu mākslas zinātnieku, bijušo frontinieku, kurš neslēpis riebumu: ”Kas par dīvainu tautu?! Pie Siņavinas mēs sakrāvām līķu valni ap 2 m augstumā, bet viņi joprojām līda un līda zem lodēm, rāpjoties pāri miroņiem. Mēs tik šaujam un šaujam, bet viņi tik lien un lien… Un kādi netīri bija gūstekņi! Un ko jūsējie darīja Kurzemē? Reiz krievi masā gāja uzbrukumā. Viņus sagaidīja ar ložmetēju un lielgabalu uguni. Dzīvi palikušie atkāpās. Un te pēkšņi no krievu ierakumu puses sāka šaut desmitiem ložmetēju un lielgabali. Mēs redzējām, kā no šausmām prātu zaudējušo karavīru pūļi, bojā ejot, svaidījās pa neitrālo joslu.” Nikuļins piekrīt: ”Jā, tā patiešām bija. Un ne tikai Kurzemē.”

Dejas uz kauliem
Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins norāda, ka Latvijas teritorijā kritušo padomju karavīru skaits varētu būt ap 100 tūkstošiem, bet tāda mēroga masu uzbrukumi kā citās, svarīgākās frontēs te nav notikuši. Lielākie padomju brāļu kapi Latvijā atrodas pie Priekules. Tajos oficiāli apbedīts 22 961 karavīrs. Upuru lielais skaits skaidrojams ne tik daudz ar intensīviem uzbrukumiem, cik to, ka fronte šajā sektorā noturējās nemainīga no 1944. gada oktobra līdz kara beigām. Bet memoriālu izmērs ne vienmēr atbilst apglabāto daudzumam vai kauju nozīmei. ”Padomju laikā vadījās pēc principa – ja šosejas mala, kur viegli piebraukt, tad taisām lielu pieminekli, ja nomale, mežā vai laukā, tad netaisām,” saka Kuzmins.

Precīzs karā bojāgājušo padomju karavīru un civiliedzīvotāju skaits nav zināms un nekad netiks noskaidrots. Mūsdienās bieži min skaitli 27 miljoni. Vēsturnieks Boriss Sokolovs raksta, ka padomju karavīru un virsnieku vien karā krita vismaz 18 miljoni. Krievijas bruņoto spēku institūcijas, kas nodarbojas ar kritušo uzskaiti, min 11 miljonus. Oficiāli reģistrētajos padomju brāļu kapos atdusas aptuveni deviņi miljoni karavīru. Retorisks jautājums: kur palikuši pārējie? Starp citu, pēc Krievijas bruņoto spēku oficiālajiem datiem, tikai 2,5 miljoniem no apbedītajiem ir zināmi vārdi. Raksta sākumā minētais ģenerālmajors Kiriļins ”Eho Moskvi” neslēpa, ka Krievijā joprojām nav izdevies identificēt visus brāļu kapus, kur nu vēl tos apzīmēt.

Kiriļins lēš, ka ap pusmiljonu jauniesaukto gāja bojā uzlidojumos, pa ceļam uz savām daļām, vēl nemaz formas neapģērbuši un uzskaitē nenonākuši. Šo puišu it kā nemaz nav. Viņu personības noskaidrot nav iespējams. To vēl varētu izdarīt, ja padomju kara komisariātos būtu saglabājušies iesaucamo saraksti, taču izrādās, ka 50. – 60. gados tie iznīcināti, jo arhīvos beidzies glabāšanas termiņš… Ņemot vērā kliedzošās nejēdzības, kas PSRS un tagad Krievijā pieļautas attiecībā uz karā kritušo piemiņu, kā arī 9. maija politizāciju, ukraiņu vēsturnieks un publicists Igors Rasoha “Uzvaras svētkus” to tagadējā svinēšanas formā skarbi nosaucis par ”klauniskām dejām uz mūsu senču kauliem”.

”Atšķirībā no Eiropas tautām Krievijas sabiedriskajā apziņā arī pēc 60 gadiem karš un uzvara tā arī nekļuva par poti pret totalitārismu un pamatu brīvības vērtību apzināšanai. Tad kā vārdā tika nesti milzīgie upuri?” jautā vēsturnieks un žurnālists Vladimirs Abarinovs.

Pārpublicēts no Latvijas Avīzes.

Autors: Viesturs Sprūde.


  • Tie, kuri ir bijuši iesaistīti karā, to nekad neaizmirsīs. Pat, ja viņiem pašiem tā šķitīs.
    Karš cilvēku/us pārmaina fundamentāli.
    Var būt, ka ir arī izņēmumi, bet tikai kā izņēmumi.
    Lielāka iespējamība, ka karš kādu var izmainīt uz “labo pusi”.

    Tas ko mēs tagad redzam ir
    POLITIKA.
    Bet veterāni pa visiem šiem gadiem jau arī ir “politizēti”.


    Tas, kā tas te notiek, ir arī liela mūsu politisko aprindu vaina.
    Un man par to žēl. Bet kaut ko vairāk runāt nav vērts.

    Tas kā tas tagad notiek norāda:
    ka praktiski
    NEVIENS
    neīsteno pareizu politiku.
    Kari nav zuduši, tie tikai mainās.

  • Pareiza politika nav iespéjama, jo nauda diktē likumus un tendences.

  • 1. Sabiedriskās darbības nozare, kurā ietilpst valsts iekārta, pārvalde, darbība, attiecības starp valstīm, tautām, sociālām grupām. [tezaurs.lv]

    2. Iepriekš pārdomāta, apsvērta, arī attapīga izturēšanās, rīcība, arī paņēmienu kopums kāda (parasti savtīga) mērķa sasniegšanai. [tezaurs.lv]

    3. Kopīgo jautājumu risināšana [Paulis Kļaviņš]
    ….
    Par to, vai pareiza vai nepareiza politika, varētu strīdēties, bet saprātīgāka (nesaprātīgāka) un vairumam taisnīgāka (netaisnīgāka) kopīgo jautājumu risināšana, manuprāt IR iespējama.

  • Ja ir naudas siteema, taisniigumgs tiek izsmiets, bet netaisniigums ljoti labi atalgots ar naudu un konsekventu varu.
    =========
    Politika nevar buut sapraatiiga, kameer pastaavees valstis (nevis nacionalitaates). Valstis savaa starpaa konkuree par varu, liidz ar to ir un buus korupcija, spiegoshana un veel smagaakas iejaukshanaas konkureejoshaas valsts darbiibaa.
    ==================
    Cilveekiem darbojoties no deficiita perspektiivas nav iespeejams riikoties sapraatiigi – jo vienmeer buus veelme nodroshinaat sev paaraakumu paar citu (valsti, sociaalo grupu, tautu…)

  • Aigar!
    Cilvēki diktē.
    Vai Tavu prāt sakot “nauda”, bet nevis cilvēki, tas neko nemaina.

    Iespējams zini, ka bija laiki, kad ļoti daudzus nodarbināja (kā cietušie, kā darītāji) zirgu zagšana.
    Tagad tā nav. Jo…
    Tu vadies pēc šī principa.
    Bet patiesībā tas ir Staļina princips: nav cilvēku, nav problēmu.


    Bet par to, ka
    “nav iespeejams riikoties sapraatiigi”,
    es redzu ikdienas.
    Es joprojām mēģinu noskaidrot kāpēc, un tāpēc nepārtraucu diskutēt ar Tevi.
    Katrā ziņā Tu ar savu piemēru mēģini to gan pārliecināt, gan pierādīt.
    Žēl tikai, ka es esmu par neattapīgu lai spētu to noformulēt.
    Lai gan saprotams, ka, par piemēru,
    ja KONKURENCE, pārākuma nodrošināšana Tev
    svarīgākā vietā par visu citu, tad dabiski, ka diskusijas tēma zaudē.
    Ja Tev zirgs ir vainīgs, ka kādam viņš jāzog…

    Deficīts!
    Jā. Vai vari atminēt, par kādu deficītu cilvēks parasti nesūdzas. Vismaz nopietni ne (izteicienā piemin šad tad, sevišķi sievietes, bet nopietni nekad, praktiski nekad).
    !?…
    Tas arī ir galvenais
    vaininieks.
    Par TĀ trūkumu esam apvainojušies uz…
    un atsevišķi “eksemplāri” pat kļūst naidīgi. (Es par to minēju kaut kur pavisam nesen komentārā).
    Un kāpēc gan lai nekļūst naidīgs, ja visiem ir, bet man nav…

    -
    Un ir tāds izteiciens, ka ja KĀDS kādu grib sodīt, tad viņš viņam atņem …
    Un, ja tam pievieno izteicienu, ļauna vēlējumu (piedēvē čigāniem, ka viņi to saka, ja mēs kaut ko ne tā darām…):
    kaut Tu lepns paliktu.
    Tad grūti kaut ko piebilst. Un arī diskutēt ir tikpat kā neiespējami.
    Aigar! Ko Tu par to saki, ko iesaki.

  • Es izklausīšos apnicīgs.
    1. Ir divas pasaules – iekšējā jeb psihologiskā, mentālā… sauc kā gribi, un ir ārējā – 3D+laiks. Fakts? Fakts.
    2. Viss, kas cilvēka spēkos ir ietekmējams sākas, kā jau tu minēji, no cilvēka – nevis sabiedrības, nevis ideoloģijas, cerības, ticības, mācības, dieva, reliģijas, politikas, naudas…
    3. Tagad, kad tas ir novākts nost no ceļa un cilvēka maiņas jautājums atlikts līdz citai reizei. Kur ir sākums jeb cēlonis 3D=laiks? Vai tā ir nauda, resursi, sabiedrības, tautas, kultūras, cilvēku grupas, tehnoloģijas… Kas?
    ———–
    Cēlonis ir mākslīgs deficīs, kuru tu un visi pārējie ir akceptējuši, kā faktu.
    ———–
    Fakts ir – uz Zemes ir pietiekoši daudz resursi, lai aptuveni 20 miljardi būtu paēduši, ar pajumti, apģērbi un varētu pārvietoties un komunicēt ar visjaunākajām tehnoloģijām.
    ————
    Atkārtošu – uz Zemes ir pietiekoši resursu un enerģijas, lai vismaz 3 reizes lielāks cilvēku daudzums par pašreizējo varētu apdzīvot Zemeslodi labklājīgi.
    ————-
    Atkārtoju vēlreiz – viesiem resursi un enerģijas pietiek pārpilnēm. Tas, ka cilvēki mirst badā ir nesaprātīgas cilvēka rīcības sekas.
    ————–
    Atkārtot vēreiz?
    =========================
    4. Kā pelna naudu?
    – Vai pārdodot gaisu var nopelnīt? Pagadiām ļoti minimāli.
    – Vai pārdodot ūdeni var nopelnīt? Jau nedaudz var, ja sabāž visus pilsētā, kurā nav ūdens.
    – Vai pārdodot zeltu var nopelnīt? Jau vairāk.
    ———
    Jo resurss, zināšanas, izglītība, enrģija un citas lietas ir lielākā deficītā, jo vairāk var nopelnīt. Tātad, lai labi nopelnītu ir
    – jārada pēc iespējas lielāks deficīts.
    – jātiek vaļā no konkurentiem, kas traucē radīt deifcītu
    ———
    ———
    Ja uz to skatās ar vēl lielāku palielināmo lupu, tad nonākam līdz cilvēkam, kurš dzīvo apjukuma stāvoklī – sistēma ar sociālām, ekonomiskām un psiholoģiskām metodēm spiež virsū
    – konkurenci,
    – naudas nepieciešamību,
    – negodīgumu veicina,
    – korupciju māca,
    – neuzticību
    bet cilvēka dabīgais stāvoklis plēšās būt
    – taisnīgs,
    – sadarboties
    – uzticēties
    =====================
    Sēž 7 miljardi tādā apjukum astāvoklī, un domā, ko darīt, kas notiek, kad tas viss beigsies. Tas tā jau paaudžu paaudzēs.
    – daļa izdra pašnāvību
    – daļa sakata dievu
    – daļa pieņem sistēmu un pārvēršas par dzīvnikeim, kas plosās pa piramīdu uz augšu.

  • Aigar!
    Tavā ‘pieliekamajā’, tagad būtu jāsaka ledusskapī, jo tur gandrīz visu glabājam.
    Tur ir liela nekārtība.
    Bet lai kaut drusku normāli varētu kaut ko atrast, RĪKOTIES
    vispirms ir jāieved kaut cik normāla kārtība.
    Tātad sakārto savas mantas pa plauktiem un tml..
    Un pats galvenais, kad kaut ko “saki”/dari, tad netaisi lielāku nekārtību vēl no jauna.
    (Apnicīgi nav tas ka atkārtojies, bet tas, ka esi paviršs…)
    Piemērs/i Tavā tekstā:
    |Citēju par piemēru divas pirmās rindkopas:
    “1. Ir divas pasaules – iekšējā jeb psihologiskā, mentālā… sauc kā gribi, un ir ārējā – 3D+laiks. Fakts? Fakts.
    2. Viss, kas cilvēka spēkos ir ietekmējams sākas, kā jau tu minēji, no cilvēka – nevis sabiedrības, nevis ideoloģijas, cerības, ticības, mācības, dieva, reliģijas, politikas, naudas…”
    – Nu nav divas pasaules. Ja gribēji uzsvērt to ‘mūsējo’, tad varēji teikt kaut kā citādi.
    Teiksim apmērām tā – pasaule ir viena, un mums katram pašam ir tāda kā sava pasaule (bet tā vienalga ir visas pasaules sastāvā)un tad iznāk it kā būtu divas pasaules manējā un tā kas ārpus manis.
    Iejaukt te “psiholoģiskā”, “mentālā” vispār nedomāju ka vajadzētu un būtu prāta darbs.
    Par psiholoģiju jau esmu minējis kaut kur netieši.
    Un “fakts” te arī nebija jāiemaisa, tikai jauc gaisu un vājina savu spēku.
    – “Viss, …”
    Nu nevajag te apgalvot “viss”.
    Pasaulē, arī mūsu organismā, pat kosmosā arī tā varētu būt
    patiesi VISS ir ļoti savstarpēji saistīts.
    Arī tas kā saki “cilvēka spēkos ir ietekmējams” ir daudzpusīgāks jautājums. Es teiktu daudz līmeņu, pakāpju.
    (Piemēra pēc rakstura maiņa cilvēkam. Vari visu mūžu kaut ko censties sevī mainīt, un nekā. Saka, suns spalvu maina, cilvēks raksturu ne. Bet noteikti arī zini, ka raksturs tomēr mainās, pat kardināli; nav tā bieži, un tomēr. Atradīsies arī cilvēki, kuri to izdarījuši apzināti.
    Ārējie apstākļi… vai tie nemaina cilvēku, un vai cilvēka spēkos nav tos radīt un mainīt utt.
    Te es varbūt vairāk runāju/domāju, par cilvēka “izmaiņu sevī”.
    – Bet tas uzskaitījums
    “sabiedrības, nevis ideoloģijas, cerības, ticības, mācības, dieva, reliģijas, politikas, naudas…”
    manuprāt, ir īstākais penteris, mudžeklis.
    Kāpēc to tā vispār vajadzēja.
    Varēji taču kaut ko normālu izgudrot ko pretstatīt tam kā saki
    ietekmējamībai.

    Nesafokusē visu uz vienu… “domu graudu”.
    Politika, nauda, peļņa, …
    Atslābini to “mezglu”.
    Mājas darba nav.
    Bet tomēr pacenties vairāk.

  • Autors sava raksta beigās citē V.Abarinovu: ”Atšķirībā no Eiropas tautām Krievijas sabiedriskajā apziņā arī pēc 60 gadiem karš un uzvara tā arī nekļuva par poti pret totalitārismu un pamatu brīvības vērtību apzināšanai. Tad kā vārdā tika nesti milzīgie upuri?”
    Vai tā vietā, lai kritizētu krievus, nevajadzētu pārvērtēt pašiem savu politiku un vērtību sistēmu, kura ar savu “brīvības vērtību apzināšanu” ir nonākusi galīgā tūtā?
    Krievi – kā nu māk – kopj savu valstiskumu, savukārt mēs savējo graujam, kā nesaprātīgi bērni saplēšam savu dārgo rotaļlietu, kuru vajadzētu mīlēt un lolot, nevis izārdīt un saplēst (un tas izpaužas pat ne tik daudz fiziski, kā tīri emocionāli, mentāli un garīgi. Un tas ir daudz bīstamāk)…

  • Priekš manis šai rakstā bija daži jaunumi- proti- par militārpersonu tiesām Pēc KARA un kara invalīdu deportācijām.Bet nav vairs jauns, ka atkal nezkādēļ mačojas Aigars ar Visvaldi.
    Man ienāca prātā – vai neesam uzdūrušies uz Kalvīti? Uzvārdu netā drīkst mainīt un augšminētajam vīram nudien varētos gribēt pārējos par katru cenu pataisīt par dumākiem nekā pats.
    Lai tā būtu. Bet tad zaudē jēgu katra diskusija.

  • Apakšā ir lietas, kuras ir viens un tas pats – neesošas vai cilvēku izgudrotas – tātad neesošas:
    – Sabiedrība – tas ir koncepts – sekas cilvēku attiecībām
    – ideoloģijas – idejas, nākotnes projekcijas – izdomājumi
    – cerības – nākotnes projemcijas, neeksistējošas
    – ticības – ticēt nozīmē nezināt – tas, kam tici, neeksistē
    – mācības – dažādi cilvēku manipulācijas izgudrojumi
    – dievi – neesoši, jo nepierādīti koncepti
    – reliģijas – cilvēku izgudortas un radītas
    – politikas – cilvēku radīts, izgudorts mendžmenta koncepts
    – nauda – vislielākā ilūzija, kura iespiedusies cilvēka paziņā, kā visreālākā no visa saraksta :D

  • offtopic, bet svarigi!

    14-17 maija notiek gadskarteja Bilderbergas grupas tiksanas, soreiz Griekija.

    Interesanti, ka svarigs temats globalistiem/varas elitei bus Deklans Ganlejs un vina vadita Libertas.eu, kurs stajies preti Lisabonas ligumam.

    citeju:
    “One of their concerns is addressing and neutralizing the anti-Lisbon treaty movement called “Libertas” led by Declan Ganley. One of the Bilderberger planned moves is to use a whispering campaign in the US media suggested that Ganley is being funded by arms dealers in the US linked to the US military,” reports CFP.

    http://www.prisonplanet.com/leaked-agenda-bilderberg-group-plans-economic-depression.html

  • Alex Jones ir diezgan liels disinfo.
    Plaans, protams, ir – naakamos 20-30 gadus buus pamatiiga ekonomiskaa depresija ar protestiem – lai pieradinaatu pie jaunas pasaules kaartiibas – tas ir dokumenteets, ja kaadam interesee varu izrakt.
    ===============
    Otrs plaans ir totaals monitorings ar jaunaakajaam tehnologjijaam – sirdspuksti, elposhana, atrashanaas vieta… – arii dokumenteets – varu sakopeet un izdaliit.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.