Tautas Forums

1929. gada krīze aizsāka Latvijas ražojumu popularizēšanas kustību. “Pašreizējais moments prasa, ka katrs pilsonis savus, kaut arī nelielos, līdzekļus izlietotu tā, ka tas būtu izdevīgi no vispārējā tautsaimniecības viedokļa. Kā viena no šādām prasībām ir priekšrocības došana iekšzemes ražojumiem,” 1929. gada martā, pasludinot vēsturē pirmo Latvijas ražojumu propagandas nedēļu, aicināja žurnāls “Ekonomists”.

Gluži kā tagad, arī pirms 80 gadiem Latvijas saimniecībā jautās grūti laiki. Pasaules ekonomiskā krīze vēl nebija sasniegusi maksimumu, taču pieņēmās spēkā un Latvijā aizvien jūtamāk lika sevi manīt ar bezdarbu, ārzemju valūtas krājumu samazināšanos un lauksaimniecības produkcijas pieprasījuma kritumu.

Atšķirībā no mūsdienām tolaik par starptautisku kredītu ņemšanu neviens nedomāja un, taisnību sakot, Latvijai parādu tāpat jau pietika. Pie varas esošā zemsavieša Hugo Celmiņa valdība uzskatīja, ka tautsaimniecību izdosies noturēt virs ūdens tikai tad, ja radikāli samazinās importu. Krietni izteiktāk nekā tagad valdīja uzskats – ja atbalstīs vietējos ražojumus, būs vairāk darba vietu, mazāks bezdarbs, lielāka pilsētnieku pirktspēja, kas attiecīga pieprasījuma veidā stimulēs arī lauksaimniecību, un tad lauksaimnieki varēs pirkt vietējo rūpnieku ražojumus, lai cikls sāktos no jauna.

Eksportēšanu kopumā uzskatīja par nedrošu nodarbošanos. “Ražošanā, kas dibināta uz iekšzemes tirgu apkalpošanu, nav tādu svārstību varā kā ražošanā eksportam, un tamdēļ saimniecības uzņēmumi pirmajā ir daudz stabilāki,” tajā laikā prātoja “Ekonomists”. Turklāt tika apgalvots, ka, izspiežot importu, vietējā prece kļūšot lētāka, jo, palielinoties noietam, ražotāji un tirgotāji nolaidīšot cenas. Patiesībā tā domāja ne tikai Latvijas saimniekotāji. 20. – 30. gadu mijā Eiropā atkal kļuva populāra autarķija jeb protekcionisms, kura būtību varēja formulēt ar vārdiem – visu pēc iespējas ražojam paši, lai vai ko tas maksātu.

Importa valdzinājums
Tādos apstākļos 1929. gada 17. – 23. martā, ap Lieldienu laiku, tika sarīkota pirmā Latvijas ražojumu propagandas nedēļa, kuras inerci varēja just arī nākamajos gados. Nekad agrāk Latvijas iedzīvotājs vēl nebija tik intensīvi aģitēts iegādāties tikai Latvijas preci. Šķita, ka tas ir vienīgais veids, kā no sagrūšanas paglābt pēc Pirmā pasaules kara beidzot atlabušo valsts tautsaimniecību. Mūsdienu izpratnē to varētu saukt arī par cīņu pret zīmoliem. Jo latvieši pašu mājās izgatavotajiem rūpniecības izstrādājumiem – audumiem, gumijas precēm, mašīnām – nemaz tā neuzticējās. Dažs negodprātīgāks tirgotājs, lai vieglāk pārdotu, savu preci uzdeva par ārzemju, kaut gan tā bija pašmāju ražota. Daļēji tādai attieksmei bija pamats.

Rūpniecības preču ievedums Latvijā krietni pārsniedza izvedumu. 1928. gadā no ārzemēm ieveda preces par 308 miljoniem latu, bet izveda aptuveni sešas reizes mazāk. Lauvas tiesu veidoja tieši gatavie ražojumi. Un tas notika, neskatoties uz nepārtraukto muitu celšanu! “Liels vietējo ražojumu ienaidnieks ir ārzemju ražojumi un ārzemju preču konkurence,” 1929. gadā deklarēja tautsaimnieks Jānis Bokalders.

Pēc Bokaldera domām, pie tā, ka preču imports pastāvīgi palielinājās un pircēji pieprasīja ārzemju mantas, “pirmā kārtā vaina meklējama mūs pašu iedzīvotājos, ražotājos, saimnieciskajos darbiniekos un viņu organizācijās”, ne sliktā pašmāju ražojumu kvalitātē vai trūcīgā piedāvājumā. Ārzemju preces esot dārgākas un sliktākas, pelnījušas, lai tās no vietējā tirgus izspiež.

Vienīgā bēda, ka Anglijā, Čehoslovākijā un Vācijā austie audumi pircējiem šķita pievilcīgāki. Tie veidoja ap 40% no Latvijas importētās produkcijas. Pat kritiķi bija spiesti atzīt, ka latviešu ražotāji uz krīzes sliekšņa vēl pārāk kūtri gan izdabājot pircēju gaumei, gan reklamējoties. Un arī kvalitāte un izturība atpalika. Otra lieta bija cena – ārzemju galošas un galantērija bija lētāka par vietējo. Tāpat, piemēram, konservu rūpniecība tā brīža Latvijā sirga ar produkcijas dārdzību, ko izskaidroja ar augstajām skārda un garšvielu izmaksām.

Vienlaikus tas nešķita par traucēkli mudināt pirkt tikai vietējos konservus. Lauksaimniecības produktu ievešanas izskaušana vispār nebija diskutējama. “Latvija ir noteikta agrārvalsts. Tādēļ visdabiskākā izliekas prasība, lai vienīgi Latvijas lauksaimniecības ražojumi tiktu patērēti vietējā tirgū,” 1929. gada “Ekonomistā” sprieda finanšu ministra vietnieks Bokalders. Tobrīd Latvijā ieveda visai daudz cukura, zivju, olu un arī labības. Pat gaļu dažs pērkot tikai ārzemju, apgalvoja “Jaunākās Ziņas”: “Bieži pērkam ārzemes speķi tikai tāpēc, ka tas ārzemes, kaut vai gadiem vecs.”

Bokaldera ieskatā grūtajos laikos iedzīvotājiem vajadzētu sākt atteikties pat no tām ievedamajām precēm, kuras Latvija nespēja ne izgatavot, ne izaudzēt. Piemēram, tējas: “Ārzemju tējas vietā varētu lietot vietējās zāļu vai ziedu tējas, apelsīnu vietā varētu patērēt vietējos ābolus.” Tādas lietas vajadzēja propagandēt pēc iespējas uzstājīgāk.

Prezidenta vadībā
Mūslaiku Latvijas preču kampaņu rīkotāji varētu apskaust vērienu un līmeni, kādā notika pirmā Latvijas ražojumu propagandas nedēļa. Propagandas darbā iesaistījās visas ietekmīgākās Latvijas darījumu aprindu organizācijas – gan ražotāji, gan tirgotāji, kas apvienojās īpaši izveidotajā “Latvijas preču propagandas komitejā”.

“Goda protektorātu” pār šīs komitejas darbu uzņēmās Valsts prezidents Gustavs Zemgals, bet komitejas vadību uzņēmās finanšu ministrs Ansis Petrevics. Ievadvārdos žurnālā “Ekonomists” viņš rakstīja: “Gribētos cerēt, ka Latvijas ražojumu propagandas nedēļa neizskanēs velti. Katra pilsoņa pienākums veicināt nedēļas izdošanos, iepazīstoties ar propagandas materiāliem un iepazīstinot ar tiem savus paziņas. Pērkat savus ražojumus, jo tas nozīmē ietaupījumu jums un jūsu valstij; tas dod arī apziņu, ka jūs iegūstat labu un vērtīgu preci. Stipriniet nācijas pašlepnumu.” Un piebilda: “Ir pēdējais laiks atbrīvoties no bīstamā iespaida, kāds piemīt vārdam “ārzemju ražojums”.”

1929. gada 17. martā programmu atklāja “Latvijas darba svētki”. “Paredzēti gājieni, piedaloties ģildēm, tirgotāju un rūpnieku organizācijām, uzņēmumiem ar savu ražojumu emblēmām, strādniekiem, tehnisko skolu audzēkņiem. Pārdos žetonus ar uzrakstu “Pērciet Latvijas ražojumus!”. Domāts korso brauciens no firmu automobiļiem un smagiem važoņiem, kurš defilēs gar Valsts prezidentu. Sapulcēšanās vietā runās par darbu un ražošanas nozīmi valsts dzīvē. Šādus priekšlasījumus visas nedēļas laikā sarīkos biedrībās, radiofonā, skolās un armijā, izplatīs attiecīgus plakātus valsts un pašvaldību iestādēs, dzelzceļu stacijās, vagonos. Demonstrēs filmu par Latvijas rūpniecību,” informēja “Jaunākās Ziņas”. 17. martā visas Latvijas pilsētas bija karogiem greznotas. Ražojumu propagandas svinīgo atklāšanu Nacionālajā teātrī, prezidenta Zemgala, kā arī citu augstāko valdības amatpersonu runas translēja radio.

Veikaliem uzlika par pienākumu izlikt plakātus “Pērc Latvijas ražojumus, cieni savu paša darbu!”, savietot Latvijas preces skatlogos un visādā ziņā censties par tām ieinteresēt pircējus. Pārdevēji nēsāja pie krūtīm piespraustas īpašas nozīmes. Ielās tika kaisītas skrejlapas “ar paskaidrojumiem, kāpēc mums jāpērk Latvijas ražojumi”. Paralēli tam visam pamatīga reklāmas kampaņa visas nedēļas laikā tika uzturēta laikrakstos. Aģitācija bija totāla, jo valdīja uzskats, ka daudzi pilsoņi nemaz nezina, ko ražo Latvijā, un attiecīgo preci tirgotājiem nepieprasa, apmierinoties ar ārzemju piedāvājumu.

Filmas un zivis
Šķiet, tā arī netika aplēsts, vai pirmā kampaņa deva kādu ekonomisko efektu un piespieda patērētāju biežāk pārmaksāt pašmāju ražotāju atbalstīšanas vārdā. Tomēr turpmāk Latvijas ražojumu propaganda kļuva par regulāru pasākumu, kas gan ar mazāku intensitāti nekā sākumā, taču noturējās visu krīzes laiku. Dzelzceļa vagonos, tramvajos un autobusos tika izlikti plakāti, izplatītas skrejlapas ar uzsaukumiem un pastkartes.

1931. gada vasarā “Ekonomists” ziņoja, ka “izplatīts liels vairums lielu plakātu, tāpat arī mazu un krāsainu”. Bez tam dažādās izstādēs un publiskos pasākumos esot lietoti “lieli drēbes plakāti ar uzrakstu “Pērc Latvijas ražojumus savā labā”, bet “uz dzelzceļa dambja pie Rīgas un Jūrmalas stacijas skārda plakāts ar uzrakstu “Apzinīgs pilsonis patērē tikai Latvijas ražojumus”". 1930. gada 19. – 27. oktobrī Latvijas lielākajās pilsētās bija sarīkots arī skatlogu dekorēšanas konkurss, kurā varēja izmantot tikai vietējos ražojumus. Tāpat Daugavpilī un Liepājā sarīkoja reklāmas braucienienus. “Uz Ziemassvētkiem tika gatavota sevišķa propagandas filma, bet tehnisku iemeslu dēļ darbus bija iespējams veikt tikai februārī. Filma ir 1000 m gara ar nosaukumu “Ko darīt?”,” vēstīja žurnāls.

Filmu demonstrēja daudzās Latvijas pilsētās, apvienojot to ar attiecīgiem priekšlasījumiem. Kampaņas rīkotāji lepni konstatēja, ka pāris gadu laikā neesot palaists garām “neviens kaut cik ievērības cienīgs gadījums, lai neizmantotu to propagandai”. Dažādas brošūras tikušas izplatītas kā sporta svētkos, tā arī Jāņos, kad pa Daugavu braukājis kuģītis ar plakātu. Iekšlietu ministrija pat izdeva rīkojumu, lai mantu loterijās kā vinnestus izmantotu tikai Latvijas ražojumus.

Pacēlās balsis, ka vajadzētu padomāt arī par eksporta veicināšanu, taču pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos, kad valstis centās saimnieciski norobežoties cita no citas, vieglāk šķita atmest tādām idejām ar roku. Kā atzinis Latvijas ekonomikas vēstures pētnieks Arnolds Aizsilnieks: “Rodas iespaids, ka eksporta veicināšanas vietā daudz vairāk vērības tika pievērsts importa ierobežošanai.”

Iekšzemes ražojumu propaganda, tikai jau ar lauksaimnieciskāku akcentu, turpinājās arī pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma. 1935. gadā, piemēram, nolēma rīkot kampaņu kartupeļu patēriņa palielināšanai pilsētās, augļu un dārzeņu konservu popularizēšanā, kā arī “olu propagandas nedēļu” un protams, cukura patēriņa propagandu.

Laika ziņā ilgstoša bija Latvijas iedzīvotāju radināšana pie zivīm. “Zivju patēriņa pacelšanā ieinteresēti kā zvejnieki un patērētāji, tā aiz nacionālekonomiskiem iemesliem visa valsts,” 1931. gada jūnijā sprieda “Ekonomists”. Zvejniecības centrālbiedrības biroja vadītājs O. Reinvalds 1929. gadā presē atzina, ka Latvijas zvejnieki ik gadu iegūstot ap 15 000 tonnu zivju, bet “šo ražojumu ne katrreiz racionāli izmanto, jo trūkst noņēmēju un bieži lomus nākas norakt zemē”.

Tajā pašā laikā ik gadu ārzemēs iepirka kopīgajam gada lomam līdzīgu siļķu daudzumu. Lai panāktu iekšējā zivju tirgus attīstību, bija gatavi iesaistīt pat armiju. Viens no argumentiem – ja obligātā dienesta karavīrus “iebarotu” ar zivīm dienestā, arī pēc atgriešanās mājās viņi sākšot pieprasīt zivis. “Latvijā jāstājas pie visplašākās propagandas par to, ka zivju ēdieniem tiktu piešķirta redzamāka vieta uztura līdzekļu sarakstos. Blakus “pērkat Latvijas ražojumus” jābūt “ēdat Latvijas zivis”,” “Ekonomistā” aicināja Latvijas ģenerālkonsuls Norvēģijā Arturs Vanags. Pēc diplomāta domām, krīzes laikos tieši zivis varot būt tās, kas paglābs Latvijas saimniecību no nonākšanas “vēl sliktākā stāvoklī”.

***

Uzziņa

Latvijas rūpniecības uzņēmumu skaits 1929. gadā

Kokrūpniecībā 300

Pārtikas un garšvielu rūpniecībā 1395

Metālapstrādē, mašīnbūvē 296

Tekstilrūpniecībā 253

Ķīmiskajā rūpniecībā 94

Keramikas, akmens izstrādājumos 98

Apģērbu, apavu ražošanā 136

Poligrāfiskajā rūpniecībā 126

Papīra rūpniecībā 30

Kopējais uzņēmumu skaits 2948

Nodarbināto skaits tajos 71 700

___

Pārpublicēts no Latvijas Avīzes.

22.04.2009.

Autors: Viesturs Sprūde.