I.Verners: Referāts Latvijas Skolotāju kongresam ‘Sabiedrisko organizāciju devums nacionālās un pilsoniskās pašapziņas audzināšanā’

Izvēlējos šo tēmu, jo pēdējos dzīves gadus esmu bijis aktīvs Latvijas iedzīvotājs, tostarp – nesavtīgi darbojies nevalstiskajās organizācijās. Kādēļ piedalos Latvijas Skolotāju kongresā un kāda ir mana saistība ar izglītības sistēmas jautājumiem? – Vistiešākā.

Nav cilvēka, uz kuru neattiecas izglītības un audzināšanas jautājumi. Izaudzināt tādu cilvēku, kurš visa mūža garumā „tiecas būt garīgi un fiziski vesels, ir strādīgs, domāt un lemt spējīgs, godīgs, radošs, atbildīgs, dzīvo vienotībā ar dabu, nesavtīgi mīl savu tautu, dzimto zemi un šo planētu, ciena un bagātina savu un citu tautu kultūras, apzinās savas dzīves mērķi, uzdevumus un īsteno tos”1 , – ir ikviena cilvēka, ikvienas ģimenes, valsts un visas cilvēces attīstības pamats, līdz ar to – arī uzdevums.

Vispirms sniegšu savu redzējumu par to, kas ir Sabiedriskās organizācijas (SO). SO ir aktīvākā pilsoniskās sabiedrības daļa, neskaitot politiskās partijas. SO nav nekas atrauts no sabiedrības, bet gan tās daļa – tāpat kā bērni, sievietes, vīrieši, zemnieki, skolotāji, uzņēmēji vai pensionāri. SO ir brīvprātīgas personu apvienības, kas ir dibinātas, lai sasniegtu pašu izvirzīto mērķi, to nolūks nav gūt pelņu2, un tās neiesaistās valsts pārvaldes procesos, tā, kā to dara politiskās partijas3. SO ir gan sabiedrības virzītājspēks, gan reizē arī tās spogulis. Jo mazizglītotāka, sadrumstalotāka, neorganizētāka, neaktīvāka un visbeidzot vājāka ir sabiedrība kopumā, jo tādas ir arī SO, bet bez SO attīstības nav iespējama pilsoniskās sabiedrības attīstība – veidojas apburtais loks. Šāds pat apburtā loka princips attiecināms arī uz izglītības sistēmu, masu medijiem, t.s. inteliģenci utt. Teju vai sabrukusī Latvijas izglītības sistēma ir apliecinājums tam, ka sabiedrība kopumā piedzīvo nopietnus attīstības sarežģījumus. Meklējot sinonīmu vārdnīcā, ko nozīmē vārda ‘sa-biedrība’ sakne – ‘biedrs’, lasāmi tādi vārdi kā kolēģis, partneris, līdzbiedrs, palīgs, draugs, brālis4… Ja reiz sa-biedrojamies un sadarbojamies, tad arī mums vajadzētu būt kādam kopīgam mērķim! Vai mūsu valstij tāds ir? Vai tāds ir Latvijas sabiedrībai? Vai pašreizējo indivīdu kopumu vispār ir atbilstoši dēvēt vārdā ‘sabiedrība’?

„To, ka mūsdienu sabiedrības lejupslīdes patiesais iemesls ir morālā krīze, atzīmēja jau Alberts Šveicers, viss pārējais pasaulē ir tikai šīs morālās krīzes sekas.”5 J.Putriņš grāmatā „Zem šo debesu smaguma” turpina: „Bet, tā kā neviena sabiedrība nevar eksistēt bez morāles, šodien īpaši svarīgi ir pētīt morālās atdzimšanas iespējas, meklēt, kā no homo soveticus kļūt atkal par cilvēku. Jāsāk ar sevi…”. Atmodas laika cīnītājam Putriņa kungam taisnība, ka „jāsāk ir ar sevi”, un mums visiem īpaši aktīvi jāstrādā pie vispārējas „morāles atdzimšanas”. Nākas secināt, ka vismaz pagaidām, anti-morāles un anti-vērtību propagandas priekšā, esam samērā vāji.

Neapšaubāmi ir ieinteresētās puses, kurām ir izdevīgi, lai mēs neuzdotu liekus jautājumus, lai mēs pirktu un tērētu, labākajā gadījumā lai ražotu kārtējās „nevērtības”, lai tiktu iznīcināta mūsu kultūra, lai mēs kļūtu par viendabīgu masu, kura nezina un nevēlas zināt savu vēsturi, savas saknes, lai ikdienas steiga būtu tik liela, ka mums nebūtu laika apzināties sevi kā Cilvēku, nesajustu sevi piederīgu zemei, tautai. Bīstami ir tas, ka vēlme izzināt, izpētīt un saprast pašam – krasi mazinās, kā rezultātā liela sabiedrības daļa vāji apjauš, ka straujā tempā brūk (tiek grauti) mūsu pamati. Ja cilvēks paliek viens, bez draugu un tuvāko atbalsta, bez pamata zem kājām, viņš kļūst neaizsargāts un nedrošs. Ja sevi neapzināmies kā Sabiedrību, neizjūtam sevi kā savstarpēji saistītu, vienotu veselumu, tad sadarbību aizstāj egoisms un „rūpes par nākotni – apmierinātība ar šodienu”6. Šādi nedroši indivīdi bez tālejošiem un ilgtspējīgiem mērķiem ir viegli vadāmi un izmantojami, jo, lai kaut uz brīdi paildzinātu bezpiepūles eksistēšanu, vajag maz, un viņi ir gatavi darīt jebko un jebkur. Te nu nonākam arī pie sabiedrības informētības, domātspējas, lemtspējas, valstiskas domāšanas, pilsoniskās audzināšanas u.tml. jautājumiem. Meklējot atbildes, esmu nonācis pie secinājuma, ka, neizprotot to, kas esi, kas ir tavas saknes, nav iespējams pat pietuvināties izpratnei par tavu un visas cilvēces vietu vienotajā sistēmā, ko dēvējam par dabu, kur nu vēl spēt atbildēt uz pamatjautājumiem: kāda ir Tavas dzīves jēga, kāds ir Tavs mērķis un uzdevumi, kā šos uzdevumus veiksi. Necenšoties izzināt vispirms jau sevi pašu un neatbildot uz pamatjautājumiem, manuprāt, pilnvērtīga garīgā izaugsme nav iespējama.

Ko darīt tiem, kuri nojauš par tuvojošajām briesmām, kas jau šodien skar un tuvākajā nākotnē var skart vēl postošāk gan latviešu, gan citas tautas? No kura gala ķerties klāt, lai vienu pēc otra pārrautu apburtos lokus? Kurš to paveiks? – To paveiksim mēs paši. Neviena cita, kurš to izdarīs mūsu vietā, nav!

„Latvijas valsts izauga no biedrībām” – ir tēze, ko savulaik diskusijai izvirzīja Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Līdzības šodienai ar pirmās Latvijas valsts izveidošanu ir lielas. Arī šodien Latviju būtībā ir jāveido no jauna. Arī šodien tieši no aktīvākās sabiedrības daļas, tātad biedrībām un citām SO, būs atkarīgs ļoti daudz. Vērtējot mūsu valsts ekonomikas stāvokli, kā arī globālās norises pasaulē, jautājums ir tikai viens, cik laika ir atlicis – lai mainītos, lai izdzīvotu, lai varbūt parādītu piemēru. Tas, ka būs vajadzīga plaša mēroga atmošanās, aktīva un mērķtiecīga rīcība, cik iespējams iesaistoties ikvienam iedzīvotājam, ir visnotaļ pamatoti.

Dažos vārdos argumentēšu to, kādēļ situācijā, kas, raugoties no visiem skatu punktiem vērtējama kā īpaši sarežģīta, Latvijas tautai un valstij, ir labvēlīgi priekšnoteikumi, lai jau tuvākajā laikā mēs piedzīvotu strauju izaugsmi. Pirmkārt, pēdējo nedēļu laikā ir vērojamas pozitīvas tendences līdzšinējās SO sašķeltības mazināšanā. Ik nedēļu tiek organizēti forumi, sanāksmes un diskusijas. Notiek apvienošanās visās nozarēs un līmeņos, arvien biežāk dzirdama mūžsenā patiesība, ka „viens nav karotājs”. Otrkārt, sliktie ekonomiskie apstākļi, arvien lielākam skaitam iedzīvotāju liek aizdomāties par cēloņiem, mudina izvērtēt katram savu darbību, kā arī savas vērtību sistēmas ilgtspējību. Ir novērojama iedzīvotāju intereses palielināšanās par notiekošo valstī un pasaulē. Kā trešo minēšu 21.gs. tehnoloģiju iespējas, kas nodrošina ātrāku saziņu, līdz ar to arī operatīvāku informācijas izplatīšanu, darbu organizēšanu utt. Pie šī paša punkta uzsvēršu vēl vienu šī gadsimta un jo īpaši pēdējo mēnešu fenomenu – laikā, kad neuzticība politiskajām partijām un arī nevalstiskajām organizācijām ir sasniegusi virsotni, cilvēki sekmīgi pašorganizējas, juridiski nenostiprinot savas domubiedru grupas. Tam, ir gan pozitīvās, gan negatīvās iezīmes, tomēr pašreizējos apstākļos ieguvumu noteikti ir krietni vairāk. Šis ir laiks, kad veidojas jaunas sabiedrības līdzdalības formas.

Lai varētu cienīt citus, vispirms ir jāciena sevi, bet svarīgi saprast, ka nacionālā pašapziņa bez seguma, nav nekas cits kā tukša lielmanība un bravūrība, bet latviešiem šai pašapziņai ir stabils pamats, jo tāds kultūras un garīgo vērtību mantojums, vēsture un neizsīkstošs tautas spēks atkal apvienoties, atjaunot savu pašapziņu, nav gandrīz nevienai citai tautai, tomēr pēdējos 18 gados mēs to bijām piemirsuši.

Arī pilsoniskajai pašapziņai ir jābūt segumam, un to veido zinoša un augsti attīstīta sabiedrība, vienota valsts mērķa izpratne un skaidri redzams ceļš virzībai uz to, savstarpējais atbalsts, sadarbība un uzticēšanās – tai skaitā, valsts pārvaldei. Tādai valsts pārvaldei, kura bez mazākās šaubu ēnas ir nopelnījusi uzticību. Pie visu šo jautājumu risināšanas ir un būs jāpieliek pūles SO, skolotāju saimei, uzņēmējiem, masu mediju pārstāvjiem un ikvienam no mums. Tikai uz stabiliem pamatiem varam uzbūvēt plaukstošu valsti.

Izcilais zinātnieks un akadēmiķis V.Vernadskis 1944.gadā vaicāja, „Kādu cilvēku mēs vēlamies izaudzināt?”. Izvērtējot pieļautās kļūdas un sabiedrības nākotnes perspektīvas, uz šo jautājumu ir jāatrod atbilde šodien – 21.gadsimtā. Tas jādara, cik ātri vien iespējams, un, ne vien izglītības sistēmas politikas plānotājiem un īstenotājiem, bet ikvienam sabiedrības pārstāvim.

Noslēguma daļā secinājumus atļaušos izteikt priekšlikumu veidā, jo uzskatu, ka tieši konkrēti rīcības priekšlikumi ir tas, kas mūsdienās pietrūkst visvairāk. Pirmkārt, apvienojot zinošākos, aktīvākos un spējīgākos sabiedrības pārstāvjus, izveidot spēcīgu Tautas pārstāvniecību. Tas darāms, izvērtējot “LR Pilsoņu kongresa” pieredzi. Otrkārt, izveidot informācijas koordinācijas centru. Ziņu apmaiņai, ideju pārvaldībai un domubiedru apvienošanai var tikt izmantoti visi līdzekļi – jo īpaši efektīvi ir pielietojamas mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, interneta portāls sabiedrībai nozīmīgu ideju rosināšanai, apstrādei un cilvēku, kuri šīs idejas īstenos dzīvē, pulcēšanai. Treškārt, jāizstrādā un jāīsteno sabiedrības informēšanas plāns, izmantojot internetu, televīziju, presi, mācību iestādes utt. Jāatzīmē, ka līdz šim masu mediju darbība, kopumā ņemot, nav bijusi orientēta uz sabiedrības attīstīšanu. Zināšanas, prasmes, informēta un patstāvīgi domājoša sabiedrība ir galvenais jebkuras valsts izaugsmes priekšnosacījums. Arī šis ir jautājums, kur atliek vien ieskatīties vēsturē, proti, Jaunlatviešu darbībā: „Tieši ap viņiem (K.Valdemāru, K.Baronu un J.Alunānu) veidojās šī kustība, kas deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Jaunlatvieši rūpējās par tautas izglītību, kultūru un latviešu valodas attīstību.”7 Šie ir darbi, kas jo īpaši prasmīgi jāveic arī šodien – SO, skolotājiem, ikvienam.


Ivo Verners

  1. www.TautasForums.lv. Sadaļa „Kas ir “TautasForums.lv”? Mērķis. Uzdevumi.” []
  2. Biedrību un nodibinājumu likums; 2.pants., 1.daļa. Izmantots jēdziena skaidrojums. []
  3. Partija ir organizācija, kas tiek izveidota, lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību domju (padomju), Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos publiskās pārvaldes institūciju izveidē. Politisko partiju likums. 2.pants., 1.daļa. []
  4. Tildes latviešu sinonīmu datorvārdnīca []
  5. J.Putriņš. „Zem šo debesu smaguma”, 37.lpp []
  6. Lennarta Meri (Igaunijas prezidents no 1992-2001.g.) runa Pāvesta Jāņa Pāvila II Baltijas valstu vizītes laikā, 1993.gadā. []
  7. http://lv.wikipedia.org []

  • Referātu kongresa organizatoriem iesniedzu tālajā 13.martā. Tagad pārlasot, redzu, ka jo īpaši referāta beigu daļu šodien būtu rakstījis savādāk. Nekas.. Jautājumam “ko darīt?” būs jāvelta neviens vien atsevišķs raksts.. Pārmaiņas notiek strauji.

  • Iesāku ar “patosu”, ka šoreiz gan tā pa īstam “apstrādāšu”.
    Bet tad nejauši ieskatījos kalendārā.
    Šodien ir 29. – tātad kongress ir sācies un arī teju būs beidzies…

    Un tai manai aktivitātei nav lielas nozīmes.
    Katrā ziņā te
    labas vietas.
    Bet ir arī “štampi” no kuriem noteikti varēja izvairīties.
    Arī lieki apgalvojumi. Apgalvojumi, kuri var radīt nepareizu viedokli.
    Ar to gribu teikt, ka referāts varēja būt daudz labāks.

    Priekšlikumos varēja būt daudz kas vairāk.
    Bet nu ir tā kā ir.

  • JA kritizē, tad nāc klajā ar konkrētiem labojumiem vai priekšlikumiem – pretējā gadījumā tā ir savas vēlmes vērtēt un izteikties pamierināšana.

  • Aigar!
    Elpo dziļi.
    Mani esi pakritizējis, tad jau tagad viss kārtībā.
    Tagad pārdomāju, un nosūtīšu Ivo par e pastu.
    Tiec nu galā kaut drusku ar savām vēlmēm, tad jau būs pavisam labi.
    Un ja nevari sameklēt nevienu, neko no tā ko es te piesaucu, tad tvīksti laimē un paliec apmierināts.
    Lai Tev paveicas!

  • Neutver sevi tik nopietni, tomēr labi, kā vēlies – es speciāli tev paelpju dziļi un paveicos.

  • Kuru tad lai es uztveru nopietni, lai gan nebiju domājis kā tā varētu saprast.
    Komentāru uzrakstīju un nosūtīju.
    Šeit tikai komentēšu (izteikšu savu attieksmi) par komentāriem, – ja labpatiks.

  • Kaads cimperliigs te pagadiijies

  • Aigar!
    Šoreiz piedod man, ka nedodu Tev materiālu “apķēzīšanai”, tad nu jāiztiek tikai ar manu personību
    Varbūt labāk pievērsies tomēr rakstam, ja nav ko kritizēt, pasaki vismaz kādu labu vārdu. Par kuru Tu domāji, kad saki “cimperlīgais”, vai par sevi tomēr, tas būtu liels progress.
    Par mani tā īsti nesanāk, jo es jau esmu pakalpiņš, vai kā Tu to bijis domājis.
    Ar nepacietību gaidu komentārus par rakstu. Bet, ja ne tad ne…

  • Whatever. Aizmirsti.

  • “Strīdi iespējami tur, kur Patiesība nav iespējama.”

    Nekā personīga. Tie ir vārdi no V. Megrē grāmatas “Mīlestības telpa”, kuru šobrīd lasu.

  • Patiesiiba eksistee neatkariigi no taa vai cilveeki striidaas vai nee. Striids nav metode, lai nonaaktu liidz patiesiibai. Striids ir papildefekts saskarsmei – saskarsmei nebuutu jeegas – saskrsme atmirtu, ja visi domaatu, uzskatiitu un riikotots vienaadi.

  • Aigar!
    Kam Tev vajadzēja to Ievai teikt.
    Kaut kur galīgi prom… Teikts teikšanas pēc.

  • Tu laikam tomēr par sevīm – par to teikšanu teikšanas pēc – es teicu, lai papildinātu, jo Megrē bārstās ar viennozīmībām.

  • Nieks kā tur īsti Megrē sacījis. Te bija “prātulu”, izteiciens. Par to arī var pastrīdēties, kādā gadījumā tā un kādā ne gluži. Bet tur savs “domu grauds” ir, to taču nenoliegsi.
    Tu it kā iesāc ar vārdu no tās “prātulas”,
    bet aizej kaut kur “citā dimensijā”, citā “šķērsgriezumā”. Kas pats par sevi tā varētu būt, tikai – kur te Megrē (pieņemsim, ka vajadzēja viņam “iekost”), bet Ievai! kāda velna pēc. Un, ja tomēr, tad ne jau tā.

    Un vēl vairāk diskutējams, kā tas “Megrē teiciens” ir Tavs piesauktais, ka
    saskarsmei nebūtu jēgas, ja … vienādi.
    Piedevām Tu piesauc: domātu, uzskatītu, rīkotos…
    un vienādi.
    Tātad cik gan liela varbūtība, ka varētu būt VIENĀDI kaut kad, kaut kam.
    Bet, pat, ja pieņem, ka tomēr – vajadzētu vēl padomāt, kā tad īsti ir tad…
    Kā būtu tad.
    Un tāpat vēl tad paliek vēl
    saskarsme….
    Un arī: patiesība, strīds, sasarsme.
    Kā tas viens aiz otra Tev veido sakarību, iesaistās procesā…
    Ar to gribēju mēģināt kaut drusku demonstrēt ka nesaku tikai sacīšanas pēc.

  • oja, par demoralizēšanu – teļļuks ar to nodarbojas vienkārši drausmīgos apmēros. apskatīsim kaut vai reklāmas – kas ir visbiežāk redzētā reklāma?
    – tamponi, biksīšu ieliknīši, higēniskās paketes
    – prostata, prostatīts, dzimumfunkcijas traucējumi
    – aizcietējumi, vēdera darbības traucējumi
    —-> būtībā, par šādām lietām runāt publiski ir vulgaritāte. bet pie tās teļļuks ikdienā radina.
    jādomā, vai nav citu aktuālu lietu ko reklamēt?
    ok, nākošā grupa – tabaka, alkohols, našķi un kārumi.
    tālāk – pārtikas produkti, sadz. ķīmija, stilīgi apģērbi, uc rotaļlietas.
    ………….
    īsāk sakot – caur teļļuku Jūsu mājās ienāk bezgaumība, trulums un perversija. šīs trīs lietas apvienojas zem nosaukuma “izklaide” pēc kuras ik vakaru ilgojas nogurušie darba ļaudis.
    ……………
    skaidru attieksmi pret teļļuku var panākt vienīgi krietnu laiku to neredzot, šai laikā atjaunojas spriestspēja.

  • Kaut kā sanāca aizdomāties par Aigara teikto, jo īpaši par saskarsmi kā tādu. Patiesībā TautasForumā man patīk tieši tas, ka raksti un diskusijas par tiem rosina DOMĀT.
    -
    Tad lūk, ko es atcerējos, kā par saskarsmi raksta V. Siņeļņikovs.
    “Mēs ietekmējam cits citu. Mēs manipulējam cits ar citu. Mēs programmējam cits citu. Turklāt neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai nē. Mēs nevaram nereaģēt, tāpēc ka mēs esam dzīvas būtnes. Nereaģē tikai mirušie.
    Mēs saskarsmes laikā neapmaināmies ar informāciju tādā nozīmē, kā pieņemts uzskatīt. Tas būtu pārāk banāli. Mēs ietekmējam cits citu ļoti dziļā līmenī un palīdzam cits citam aktivizēt slēptos zemapziņas resursus.
    Saskarsme ar cilvēku – tā vienmēr ir saskaršanās ar citu pasauli. No katras šādas saskaršanās mēs izejam jau mazliet mainījušies. Jo ikviens, ko es sastopu savā ceļā, nes līdzi kaut kādu atklāsmi gan par sevi, gan par pasauli, gan par mani pašu.
    Tieši tādēļ var un vajag iemācīties ļoti efektīvi iespaidot vienam otru, lai saskarsmes process būtu patīkams un derīgas visiem.”

  • Tieshi taa. Liidz ar to tas noziimee, ka visi cilveeki ir totaali savienoti savaa starpaa – preteejs uzskats ir iluuzija, jo tad jau mees nebuutu cilveeki vai arii buutu mirushi.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.