J.Putriņš: ‘Vai atmoda bija?’

Patiesība ir ļoti īsa, viss pārējais – tikai komentārs” (Umberto Eko. Fuko svārsts)
Vai atmoda vispār bija? Runā pat, ka trešā. Ja tiešām tā, tad jāsecina, ka mēs pēc pamošanās ātri vien atkal esam ieslīguši miegā un snauduļošana kļuvusi jau par paradumu.

Ko mēs domājam, ko savā iztēlē redzam, par atmodu runājot? Jaunas dienas sākumu? Putna lidojumu? Vai nepatīkamā modinātāja zvanu?

Īsts guļava tādēļ vien traucēt sevi neļaus, nopurpinās pusmiegā kādu niknu vārdu, apgriezīsies uz otriem sāniem un gulēs tālāk. Un kā nepurpināt – sapnis par gaišo nākotni bija tik salds, bet pēkšņi te visādi helsinkieši un zaļie – nepatikšanas vien. Tiesa, arī viscentīgāko gulētāju dažkārt pārņem neveiklības sajūta dēļ savas nespējas pamosties, visērtāk tādos gadījumos ieslīgt dusā, sapņojot par pamošanos. Tie, kas tautu iemidzina, valda arī par tās domām un sapņiem.

Kārtējais sapnis par atmodu atkal izsapņots. Ko nu, varbūt mosties? Bet, ja mosties, tad kam? Mosties brīvībai? Mīlestībai? Vai kārtējai ēdienreizei?

Mīlestībai pamodies nejautā, kas ir mīlestība. Viņš to zina. Zina ari, ka mīlestība nav prece. Brīvībai pamodies zina, ka arī brīvība nav prece. Kārtējai ēdienreizei modies ātri vien gan mīlestību, gan brīvību iemainīs pret kaut ko ēdamu un baudāmu. Par viszemāko cenu, jo vēderam par mīlestības un brīvības patieso vērtību nav ne jausmas.

Vēlreiz Umberto Eko: „Ja baidāties apvērsuma, tad organizējiet to paši – visi, kas varētu tam pieslieties, nokļūs jūsu kontrolē.”

Vai ar to būtu jāsaprot, ka visa šī atmoda bijusi tikai tāds ellišķīgi viltīgs ļauno spēku organizēts tautas apmuļķošanas plāns? Nē, tas būtu pārāk primitīvs, pārāk ērts un pārāk viegli mūsu neuzņēmību attaisnojošs skaidrojums.

Jā, patiešām, bija vesels leģions vēdera filozofijas nesēju, kurus orveliskais laikmets izvēlējās par savas ideoloģijas, dzīves veida un vērtību sistēmas nesējiem un sargiem, kuri mīlestību un brīvību bija iemanījušies pārdot par iespējami visaugstāko cenu. Bet bija arī desmit, pat simtkārt lielāks to skaits, kuri šīs vēdera filozofijas kalpu iemaņas apbrīnoja un apskauda viņu prasmi iekārtoties. Nekāds tautas apmuļķošanas plāns vairs nebija pat vajadzīgs. Orvela sistēmai sabrūkot, vislielākās iespējas bija tieši bijušās  sistēmas kalpiem, prasme saost un sagrābt vēderam vistīkamāko kumosu lieti noderēja, pārējiem no vecās sistēmas līdzi nāca tikai sistēmas iepotētā skaudība un neuzticība citam pret citu. Un tieši uz šo savstarpējo neuzticību visvairāk cer Orvela pasaules speciālisti. Agrāk viņiem pietika ar to, ka tauta no viņiem. baidījās. Šodien viņi grib iegūt tautas mīlestību, uzdodoties par pašu aplaupītās tautas glābējiem un sargātājiem. Diemžēl itin bieži tas viņiem arī izdodas – pārkrāsoto komunistu renesanse postsociālistiskajās valstīs kļuvusi gandrīz vai par likumsakarību.

Un tomēr šodien redzam, kā alkatība pazudina ne vienu vien vecās sistēmas kalpu – kumoss jau sen iesprūdis rīklē, bet vajag vēl un vēl. Tāds acīmredzot arī ir pragmatiskās vēdera filozofijas nesēju liktenis. Bet uz jautājumu: kam esam modušies – brīvībai, mīlestībai vai kārtējai ēdienreizei, katram jāatbild pašam. Bet, ka būtu bijusi patiesa atmoda, to gan neuzdrošinos apgalvot. Taču tik ērtais snauduļošanas laiks gan ir beidzies.


Fragments no Jura Putriņa grāmatas

“Zem šo debesu smaguma”
(1995.gada maijs)


  • „Ja baidāties apvērsuma, tad organizējiet to paši – visi, kas varētu tam pieslieties, nokļūs jūsu kontrolē.”
    ——
    Tas arī visu patiesību pasaka – pārējais raksts ir tikai komentārs

  • „Ja baidāties apvērsuma, tad organizējiet to paši – visi, kas varētu tam pieslieties, nokļūs jūsu kontrolē.”

    Viva la Revolucion.

    Ja vien vairāk cilvēku apjēgtu, ka tiešām ir nepieciešams apvērsums. Skumji, ka jānoskatās, kā šī tauta un valsts tiek mērķtiecīgi iznīcināta, bet trūkst padoma kā šo procesu ja ne apturēt, tad vismaz palēnināt.

  • Es jau te iepriekš kaut ko teicu par
    atmošanos.
    Nedomāju, ka gan toreiz, gan tagad kāds
    toreizējo atmodu sauktu citādi, kā
    vismaz daļēju pamošanos, pamodināšanu no iepriekšējā stāvokļa.
    Vai bija iespējama patiesi, patiesa atmoda.
    Nedomāju.
    Ja es tagad te kaut drusku pieskartos (pa gabalu), ko tas varētu nozīmēt, mani visdrīzāk “apēstu bez sāls”. Piedevām DOMA, ideja tiktu sazelēta, sabradāta…
    … tā lai nevienam uz to vairs skatīties negribētu. Un ne tikai, bet pat lai pret to justu pamatīgu alerģiju, nelabumu (kā te dažam labam ir redzama).
    Varēja, un arī tagad var šo atmošanās procesu turpināt…
    Tikai lai tā notiktu nav vienalga kā un ko darām.
    Daudz kas no tā, ko toreiz ‘izsvieda’ publiskajā telpā bija vērtīgs…
    To (un ne tikai to) var papētīt, ja sāk trūkt iedvesmas, idejas…

    Bet tas, ka mēs te esam priekšgalā (iznīcības procesā), tam ir savs iemesls (ko neiztirzāšu – nav vērts). Bet padomājiet vien – 1905. gads, tad LOSR, tad 1. LV republika, Ulmanis, karš, psrs, atmoda… psrs sabru…
    Bija jābūt smagiem laikiem – reiz vecā sistēma sabruka, bet jaunā vēl nebija, bet tā gluži nebija.
    Valdības mācījās tirgoties…

    Kā procesu apturēt…
    Tādu īstu reālu soļu nav. Tad gandrīz vai visiem mums būtu jādomā, jāsaprot citādi, savādāk.
    Vai mēs varam vienoties un samazināt dzīves līmeni ļoti daudz (pat salīdzinot ar jau ne mazo tagad…).
    Kredītu, ja tas nerada vērtības, neņemam…
    utt.
    neticu.
    Tagad priekšā ir Latvijas izpārdošana, dzīves līmeņa vienalga pazemināšana tā vai tā…
    ko tas liks mums padomāt, pārdomāt – citiem t.sk.
    MaoCeDuns uz pasaules pelnu drupām taisījās celt jauno pasauli. Kas izšķilsies uz šīm drupām. Vai arī vienkārši realizēsies to plāni, kuri šo krīzi gan veicināja, gan ierosināja…
    Nu negribu zīlēt.
    Pēc tā kā mēs te spriežam, domājam. Pēc tā ko dzirdu no citām pasaules malām, viss notiks kā bija paredzēts, vai gandrīz kā paredzēts. Un mēs paliksim “jaņos”.
    Skumji izdzīvot iepriekšējo tūkstošgadi, bet tagad tā…

  • Nu nebija tās atmodas! Bija tikai persestoika ( pārkārtošanās). Komunistu režīms redzēja, ka nevar ļaudis piespiest apzinīgi un radoši strādāt dalot ceļojošas karodziņus un goda rakstus. Arī kompartijas ideoloģija bija sevi izsmēlusi, neviens vairs tai neticēja, bet svarīgos ražojošo nozaru posteņos bija salīduši truli karjeristi ar kompartijas biedra kartēm. PSrs arvien straujāk sāka rupnieciskā ziņā atpalikt no pārējās pasaules. Tādēļ pāreja no neauglīgā sociālistiskā saimniekošanas veida uz kapitalistisko bija neizbēgama. Kompartija bija pietiekoši gudra, lai negaidītu stihisku PSrs sabrukumu. Tika izplānota un realizēta tāda pāreja pie kuras PSrs teritorijā tika ieviesta kapitālistiskā saimniekošanas sistēma, bet reālā ekonomiskā un politiskā vara palika kompartijas rokās. Kompartija savā starpā sadalīja lomas. Vieni bija sliktie, ar kuriem tauta tika baidīta. Otri bija labie, kas runāja tautai patīkamus vārdus un kurus tādēļ tauta pati iebalsoja savā “neatkarīgajā valdībā”. Visas dziesmotās atmodas, gan Latvijā, gan citās valstīs bija tikai šovs. Neatkarība netika izcīnīta. Mēs ieguvām tikai neatkarības imitāciju (ilūziju).Reālā vara un noteikšana palika komunistu rokās. Kā mēs redzam, tad komunisti ( pēc būtības truli karjeristi un ierāvēji)izrādījās slikti saimnieki mūsu valstī un nu ir pienācis bankrots. Tas, ka šodienas valstsvīriem un biznesmeņiem vairs nav kompartijas biedra karšu un viņi sevi vairs nesauc sevi par komunistiem, neko nemaina. Tā visa ir viena brālība, kas nesodīti ar augošu sajūsmu visus šos gadus ir iztirgojusi tautai piederošo. Vienīgais, ko viņi tiešām spīdoši māk, tas ir savā starpā dalīt amatus, laupījumu un lomas šajā zemiskajā spēlē. Vēl arī izdomāt likumus, lai savas nelikumības padarītu likumīgas. Neviens no viņējiem nepaliek tukšā. Pat “sliktie” komunisti tagad ir atlagoti par savām “pūlēm” līdz pat sēdvietām pašā Eiroparlamentā. Tāpēc nevajag runāt par “sistēmas iepotēto skaudību un neuzticību”, vai latviešu slinkumu un sapņainību kas tautai liegušas izmantot brīvību. Brīvības šai tautai vienkārši nav bijis.

  • Atmoda sākas katram pie sevis. Kāmēr mēs tērēsim savu laiku semināros debatējot par to, ka Latvija nav kārtībā, zogot šo vērtīgo laiku mūsu bērniem, tikmēr arī nemainīsies mūsu zemes eko-sistēma. Kāmēr ir dzērājvecāki, kas visu dienu sēž parkā, demolē to kas tiem gadās ceļā – savus nepilngadīgos bērnus vazā līdzi – kamēr tev un man tas paliek vienaldzīgi (ko padarīsi? ne taču mana atbildība) tikmēr tu vari mēģināt raidīt filmas pa TV, sarakstīt kārtējo grāmatu par šo visu, un tomēr neko nepanāksi. Kāmēr mēs vienaldzīgi staigājam savam tuvākam garām, atstājot to savā nelaimē, tikmēr mēs esam ar savu pasivitāti vairāk vainas uzkrāvuši uz saviem pleciem, nekā mums sapnī varētu ienākt prātā. Nevienam nevajag to jauno politisko saukli. Latvijas iedzīvotājam (pensionāriem) vajag to roku, kas sniedz praktisku palīdzību, tās acis kas ieraugot nelaimi jūt žēlsirdību. Palīdzēsim cits cita nastu padarīt vieglāku. Parādīsim to ar darbiem, nevis ar vārdiem.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.