Mūsdienīgs déja vu par Lielo depresiju

Džezs, čarlstons, jauni “fordiņi”, kas arvien vairāk parādās Amerikas ielās, galvu reibinoši darījumi Volstrītā, brokeru kantori, kas aug kā sēnes pēc lietus – dzīve kūsā pilnā sparā. Ļaudis kā dulli bauda pēckara idilli, kura sola nemitīgu augšupeju. Nekas neliecina, ka nelaime grābstās gar durvīm.

Tā nesīs postu, badu, bankrotus un pašnāvības. Ļaužu izturība tiks pārbaudīta ar dziļu, dziļu depresiju daudzu gadu garumā. Kurš gan varēja iedomāties, ka paies gandrīz 80 gadi un atkal jēdziens “Lielā depresija” tiks piesaukts, runājot par finansiālo krīzi, kas pārņēmusi pasauli 21. gadsimtā..

“Ņujorka, 1932. gads: pusuzcelti un līdzekļu trūkuma dēļ sensenis pamesti debesskrāpji… Mājsaimnieces, kas zem tirgotāju letēm meklē kaut ko ēdamu (varbūt tur nejauši paripojis kāds kartupelis vai kāds cits dārzenis). Lieli ļaužu pūļi, kuri kāri vaktē kārtējo transporta kravu izgāztuvē pie Riversaidparka, lai steigtu rakāties atkritumu kalnos… Tā laika Ņujorka smaržo pēc bezmaksas zupas, kuru dala no armijas kravas mašīnām Taimskvērā. Daudzi vīrieši, kuri stāv garajās rindās pēc zupas porcijas, ir ģērbušies elegantos Česterfīlda mēteļos un filca platmalēs – taču viņiem visiem ir nošļukuši pleci un tukši, trotuārā ieurbušies skatieni. Ikviens, kurš nostājas rindas galā pēc bada maizes kumosa, jūtas kā pēdējais zemes tārps… Ņujorka – tās ir garas rindas (kas ieņemtas jau dienas pirmajā pusē) pie naktspatversmēm, kā arī uz metro tuneļiem skrienoši ļaudis, kuriem vieta patversmē tomēr nav atradusies…” – tā savulaik Lielās depresijas portretu ir zīmējis žurnālists Roberts Keiro.

Rosīgie divdesmitie
Lai saprastu, kas tad īsti notika 1929. gadā, jāpalūkojas vēl nedaudz atpakaļ – tajā laikā, kad no frontes mājās atgriezās karavīri un Amerika sāka cītīgi “laizīt” Pirmā pasaules kara cirstās brūces – gan fiziskās, gan psiholoģiskās.

Kaut arī karš parādus bija pieaudzējis desmitkārtīgā apmērā, ASV ekonomika palēnām turpināja attīstīties. Stabilitāti noturēja zelts, kas no visas pasaules intensīvi plūda Amerikas bankās. Strauji pieauga arī nacionālais kopprodukts: no 32 miljardiem (1913) līdz 89,7 miljardiem dolāru (1927). Strauji attīstījās tehnoloģijas un darba ražīgums (no 1919. līdz 1929. gadam par 43%). Diemžēl medaļai bija arī otra puse: tieši progresa dēļ pieauga bezdarbs: aptuveni 200 000 cilvēku automatizācijas dēļ ik gadu zaudēja savas darba vietas. Tai pašā laikā ražošanas produktivitāte sabiedrības lielāko daļu bagātāku nepadarīja. Tieši pretēji – vidusslāņa turība samazinājās: 1929. gadā vairāk nekā puse amerikāņu dzīvoja aiz nabadzības robežas. Savukārt strauji pieauga miljonāru skaits (10 reizes).

> 1929. gadā 1% amerikāņu kontrolēja 40% nacionālo bagātību. Šajā laikā (1925) nodokļi, kas bija jāmaksā privātpersonām, bija rekordzemi – 25%.

Ārēji viss, protams, izskatījās spoži. Strādājošie, apmāti no ekonomiskās eiforijas, par ko unisonā rakstīja visi laikraksti, nesaprātīgi ņēma kredītus un iegādājās dažādas luksuspreces – telefonus, gramofonus, radioaparātus un automašīnas.

> 1929. gadā automobiļu rūpniecība saražoja aptuveni 5,4 miljonus braucamo (tobrīd amerikāņu rīcībā bija aptuveni 26,5 miljoni mašīnu).

Kas attiecas uz Volstrītu, tā bija zaudējusi jebkādu sāta un mēra sajūtu. Vērienīgie darījumi ar vērtspapīriem kļuva par ienesīgāko nodarbi – kāpēc gan strādāt, ražojot pievienoto vērtību, ja var spekulēt ar virtuālām vērtībām? Akciju valence auga ne pa dienām, bet pa stundām – tāpat kā zemes un nekustamā īpašuma cenas (īpaši Floridā). ASV vēstures lappusēs šis laikmets ierakstīts ar nosaukumu “rosīgie divdesmitie”/”Roaring 20s”.

1928. gada 4. decembrī, nododot varas stafeti Herbertam Hūveram, situāciju savas valdīšanas beidzamajās dienās rezumēja prezidents Kelvins Kūlidžs (1923–1929): “Valsts ar gandarījumu var vērties šodienā un ar optimismu – nākotnē.” Slavas dziesmas Amerikas ekonomikai pogoja pat Jeila universitātes profesors, politekonomijas guru, monetārisma teorijas tēvs Ērvings Fišers. 1929. gada 19. oktobrī viņš rakstīja: “Valsts maršē pa nemainīgi augstu uzplaukuma plato.” Zīmīgi, ka šo “hosianna!” Fišers dziedāja tikai 10 dienas pirms t.s. melnās ceturtdienas, kad 29. oktobrī sabruka ASV fondu tirgi. Kā zināms, parasti tik bezkaunīgi melo vai nu kara priekšvakarā, vai arī pirms kādas citas lielas jezgas.

Ja var ticēt sazvērestības teorijām…
Pirmie signāli par to, ka vērtspapīru tirgū situācija nav normāla, izskanēja jau 1928. gada martā. Iespējams, tobrīd jau daudzi nojauta, ka finanšu bums balstās tikai uz spekulācijām un nepamatotām cerībām par nebeidzamu peļņas kāpumu. Tomēr neviens negribēja laikus apstāties, jo alkatība bija stiprāka par veselo saprātu. Federālās rezervju sistēmas (FED) vadītājs Pols Vārburgs brīdināja lielāko banku īpašniekus par gaidāmo katastrofu. FED palielināja kredītu procentu likmes. Tieši šo finanšu tirgus regulatora lēmumu daži eksperti uzskata par lielāko kļūdu, kas letāli satricināja jau tā ar baltiem diegiem šūto valsts ekonomiku.

1929. gada 24. oktobrī lielākās Ņujorkas bankas kredītus sāka izsniegt ar drakoniskiem noteikumiem, proti – pēc tūlītēja pieprasījuma aizdevumi bija jādzēš 24 stundu laikā. Tai mirklī sākās panika: akcijas tika pārdotas masveidā (12,8 miljoni), taču vērtspapīru tirgus vēl izturēja. Īstais krahs notika 29. oktobrī – biržās akciju cenas burtiski gāzās bezdibenī. Dažu stundu laikā tās zaudēja visu vērtību, ko bija uzkrājušas iepriekšējo gadu laikā. Todien brokeri atbrīvojās no 16,4 miljoniem akciju. Patiesībā tas nozīmēja radikālu kredītlīdzekļu samazinājumu – līdz pat 10 miljardiem dolāru. Sākās visaptveroša krīze, kura tika nokristīta par Lielo depresiju. Kāpēc par “depresiju”, nevis “krīzi”? Tāpēc, ka ne tikai ekonomika, bet arī sabiedrība ieslīga dziļā nomāktībā un stingumā. Ik pa brīdim tā noraustījās izmisīgās konvulsijās – badacietēju ziemas maršos uz Vašingtonu (1931–1932), Pirmā pasaules kara veterānu organizētajā Baltā nama blokādē (1932. gada vasarā) vai fermeru sacelšanās. Tiesa gan, šis jēdziens “the great depression” sarunvalodā nostiprinājās vēlāk. Termini mainījās. Kādu laiku teica “the great contraction” (Lielā sarukšana), bet būtība jau tāpēc nemainījās.

Var akcentēt divas svarīgas īpatnības, kas raksturo šo superkrīzi.

1. Tā bija visaptveroša, jo skāra ikvienu svarīgāko valsts sfēru un saimniecības nozari.

2. Tā bija sinhrona visā pasaulē.

Vēl arvien eksperti meklē atbildes uz jautājumu, kas patiesībā notika pagājušā gadsimta 20. gadu beigās. Daži ekonomisti saskata faktus, kuri liecina par apzinātu krīzes izraisīšanu vērtspapīru tirgū. Viņi sazvērestībā vaino lielos finanšu magnātus – Rotšildu, Morganu, Rokfelleru un Vārburgu, kuri “de facto” pārvaldīja ASV finanšu tirgus regulatoru – Federālo rezervju sistēmu. Bēdīgi slavenās bankas “Lehman Brothers” brokeru patriarhs Kērtiss Dells savos memuāros, kas rakstīti pēc 40 gadiem, norāda uz Lielās depresijas konstruktoriem:

“Patiesībā tā bija pārdomāta amerikāņu sabiedrības apzagšana, kuru izplānoja pasaules naudas dūži, kad Ņujorkas vērtspapīru tirgū pēkšņi sāka pietrūkt kredītlīdzekļu.”

Proti, kad aizņēmumu kapitāls un vētrainās spekulācijas ekonomiku noveda līdz vajadzīgajai kondīcijai, 1929. gada 29. oktobrī Volstrītas biržas tika “pārstartētas”. Kaut arī finanšu tirgus zaudēja 40 miljardu dolāru, nauda jau nekur nepazuda – tā pārceļoja ietekmīgāko baņķieru kabatās. Jau tūlīt pēc Pola Vārburga brīdinājuma par gaidāmo procentu likmju palielinājumu finanšu dūži reaģēja nekavējoties: nauda tika konvertēta zeltā un vērtīgās obligācijās.

Notikumi, kuri risinājās pēc dažiem gadiem, liecināja, ka Ameriku no krīzes izveda Otrais pasaules karš. Pateicoties militārās rūpniecības uzplaukumam, ASV ekonomika atkal izpleta spārnus. Daudzi vēsturnieki un politiķi uzskata, ka vispasaules mēroga slaktiņu precīzi izplānoja Volstrītas lielākie magnāti. Jau sākot ar 1934. gadu, oligarhi sāka dāsni finansēt Hitleru. “Federālo rezervju sistēmas vadoņi iepumpēja Vācijā miljardiem dolāru – tik lielu naudas summu, ka kautrējas pat nosaukt tās apjomu… Vācijā tika realizēti grandiozi projekti: slējās mūsdienīgas celtnes, milzīgi planetāriji, sporta zāles, peldbaseini, lieliskas valsts mēroga autostrādes un modernas rūpnīcas,” – tā 30. gados sašutis klāstīja liberālais kongresmenis Luijs Makfedens. Viņš nekādi nespēja aptvert pavisam vienkāršu patiesību: finanšu dūži gatavo treknu augsni karam. Tieši apsēstais Ādolfs bija vispiemērotākais cilvēks, kurš spēja iepumpēt asinis ASV ekonomikā un miljonāru kontos.

Krīzes retrospekcija
> 1929. gads (Lielās depresijas sākums)

30. gadu krīzi ievadīja virkne notikumu, kuriem tobrīd nepievērsa pienācīgu vērību. 1928. gadā pēkšņi beidzās milzīgais celtniecības bums. Deviņu mēnešu laikā strauji samazinājās automobiļu tirdzniecība. Divus mēnešus pirms finanšu tirgus sabrukuma – augustā – ASV ekonomika ieslīga recesijā. Šajā laikā ražošanas apjoms nokritās par 20%, mazumtirdzniecības cenas samazinājās par 7,5%, iedzīvotāju ienākumi saruka par 5%. Oktobrī katastrofu cieta vērtspapīru tirgus: mēneša laikā biržas zaudēja 16 miljardu dolāru – tobrīd tā bija astronomiska summa. ASV valdība sāka spert pirmos soļus, lai mēģinātu glābt buksējošo ekonomiku: Kongress pieņēma likumu, kas paredzēja finansiālu palīdzību fermeriem.

> 1930. gads

Federālā rezervju sistēma pirmoreiz savā pastāvēšanas vēsturē krasi ierobežoja kredītlikmes: no 6% līdz 4%. Tai pašā laikā tika sperti pirmie soļi, lai ar budžeta naudu “apasiņotu” agonējošo saimniecību. Savukārt ASV Centrālās bankas eksperti uzskatīja, ka valsts ekonomikai šajā situācijā ir jāizķepurojas pašas spēkiem. Šķita, ka iemesls šādam bezrūpīgam optimismam bija fakts, ka šķobījās arī Eiropas valstu ekonomika un ASV investori pārstās savu naudu ieguldīt “vecajā pasaulē”. Pastāvēja cerības, ka šie līdzekļi tiks novirzīti atpakaļ uz Ameriku. Tika pieņemts protekcionistisks likums, kas paredzēja būtiski paaugstināt muitas likmes importa precēm. Cenšoties aizsargāt savus ražotājus, analogus soļus spēra arī visas pārējās pasaules valstis. ASV bankas pārņēma panika – ieguldītāji histēriski rāva ārā no kontiem savus noguldījumus, tādējādi piebeidzot jau tā pusdzīvo finanšu sistēmu. Gada beigās ASV iekšējais kopprodukts samazinājās par 9,4% salīdzinājumā ar 1929. gadu, bet bezdarbs pieauga no 3,2% līdz 8,7%.

> 1931. gads

Paradoksāli, bet šajā gadā ASV Kongress nepieņēma nevienu likumu, kas tiktu virzīts cīņā ar Lielo depresiju. Pavasaris atnāca kopā ar kārtējo panikas vilni, kas vēlās pāri bankām. IKP samazinājās vēl par 8,5%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bet bezdarbs pieauga līdz pat 15,9%.

> 1932. gads

Šis tiek uzskatīts par vienu no smagākajiem Lielās depresijas gadiem: ASV iekšējais kopprodukts sasniedza rekordzemu ciparu – 13,4% (salīdzinot ar 1929. gadu – 31%), bezdarba līmenis pieauga līdz 23,6%. ASV uzņēmumu akcijas zaudēja 80% no savas vērtības, salīdzinot ar 1930. gadu. Triju gadu laikā sabruka (vai tika pievienotas citām) 10 000 banku – 40% no tām, kas vēl darbojās 1929. gadā. Investīciju apjoms 1929. gadā bija 16,2 miljardi dolāru, bet 1932. – samazinājās līdz 340 miljoniem. Starptautiskā tirdzniecība samazinājās par divām trešdaļām, salīdzinot ar periodu pirms Lielās depresijas. Kongress pieņēma virkni likumu, kas mēģināja ierobežot krīzes izplatību un stabilizēt ekonomiku. Paralēli tika palielināti nodokļi – no 25% līdz 63% (miera laikā šāds solis tika sperts pirmoreiz). Tomēr ar šiem pasākumiem nepietika. Prezidents Herberts Hūvers ar blīkšķi zaudēja vēlēšanās savam konkurentam Franklinam Rūzveltam. Demokrāti ieguva vairākumu Kongresā.

> 1933. gads

Prezidents Rūzvelts paziņoja par t.s. Jaunā kursa/”New Deal” realizāciju, kam jāizved valsts no ekonomiskās un sociālās krīzes. Šī pasākumu kompleksa būtība bija kapitāla pārdalīšana starp bagātajiem un nabagajiem, strikta valsts iejaukšanās budžeta tēriņu regulācijas (samazināšanas) procesos. Tobrīd bija iztukšoti (vai bankrota rezultātā zaudēti) 35% no visiem banku depozītiem. Martā sākās kārtējā panika, kas aptvēra vēl eksistējošās finanšu iestādes. Lai apturētu sabrukuma vilni, Rūzvelts izsludināja “banku brīvdienas”. Kongress radīja astoņas jaunas struktūras, kuru galvenais uzdevums bija cīņa ar krīzi: tās nodarbojās ar kredītu izsniegšanu fermeriem, ar sabiedrisko darbu organizēšanu (lai nodarbinātu bezdarbniekus), ar banku noguldījumu apdrošināšanu utt. Tostarp Kongress pieņēma arī t.s. antikrīzes likumu paketi. ASV atteicās no dolāra piesaistes zeltam. Parādījās pirmās pazīmes, ka ekonomikas lejupslīde sāk buksēt. Bezdarbs pieauga līdz 24,9%.

> 1934. gads

Kongress izveidoja valsts struktūras, kuru uzdevums bija uzmanīt, lai biržās tiktu veikti godīgi darījumi, lai izšķirtu strīdus situācijas darbavietās un veicinātu komunikāciju ar sabiedrību. Tika pieņemti kārtējie likumi krīzes mazināšanai: tie regulēja vērtspapīru tirdzniecību un iekšējo tirgu. Pirmoreiz kopš 1929. gada IKP pieauga par 7,7%, bezdarbs samazinājās līdz 21,7%. Zviedrija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura pilnībā pārvarēja globālo krīzi – tās valdība bija rīkojusies analoģiski ASV pieņemtajai programmai.

> 1935. gads

Pēc prezidenta Rūzvelta iniciatīvas ASV Kongress radīja vēl trīs struktūras, kuru uzdevums bija nodarboties ar valsts pasūtījumu sadali, regulēt konfliktsituācijas ar darba devējiem un ņēmējiem, kā arī lauku rajonu elektrifikāciju. Kongress apstiprināja vēl virkni likumu, pateicoties kuriem pirmoreiz tika ieviesta sociālā apdrošināšanas sistēma un pastiprināta banku uzraudzība. IKP izauga līdz 8,1%, bezdarbs samazinājās līdz 20,1%.

> 1936. gads

Tiek palielināti nodokļi – maksimālās likmes sasniedz 79%. Amerikas IKP izaug līdz 14,1%, bezdarbs samazinās līdz 16,9%. Vācija kļūst par otro valsti, kura ir izķepurojusies no globālās krīzes: to nodrošina plaša mēroga budžeta izdevumi, kurus Hitlers novirza armijas bruņojuma modernizēšanai.

> 1937. gads

Vairāki amerikāņu ekonomisti izsaka bažas, ka, turpinoties tik plaša mēroga naudas tērēšanai, sāksies hronisks budžeta deficīts. Rūzvelts ieklausās brīdinājumos un būtiski samazina valsts asignējumus, bet seko kārtējā recesija. Tomēr IKP turpina palielināties un bezdarbs sarūk līdz 14,3%.

> 1938. gads

ASV iekšējais kopprodukts atkal nokrīt – līdz 4,5% līmenim, bezdarbs palielinās līdz 19,0%. Arī Lielbritānija paziņo, ka pārvarējusi krīzi (iemesls, tāpat kā Vācijā, ir armijas modernizācija).

> 1939. gads

Arī ASV sāk plaša mēroga bruņoto spēku modernizāciju. Pateicoties militārajiem pasūtījumiem, ražošanas apjoms aug līdz rekordlīmenim – 50%, IKP – par 7,9%, bezdarbs sarūk līdz 17,2%. Finišs. Lielā depresija ir beigusies, lai dotu vietu daudz lielākai jezgai un nelaimei. Sākas Otrais pasaules karš.

> 1945. gads

Beidzoties Otrajam pasaules karam, ASV jau ir pasaules vadošā ekonomiskā lielvalsts. Viens no pretkrīzes politikas “sausajiem atlikumiem” ir milzīgs nacionālais parāds: 1945. gadā – 123% no IKP. Atkal tiek pacelti nodokļi – līdz 91% (tos palaida uz leju tikai 1963. gadā). Tomēr ekonomiskā augšupeja turpinās vēl vairākus desmit gadus.

Rūzvelta “Jaunais kurss”
Interesanti salīdzināt, kā toreiz – pagājušā gadsimta globālās krīzes brīdī – rīkojās ASV vadība. Kā vaduguns prezidenta pasludinātajai ekonomikas glābšanas politikai kalpoja angļu ekonomista Džona Meinarda Keinsa darbi. Visi amerikāņu eksperti uzskatīja, ka krīzes laikā valstij jācenšas sabalansēt budžetu, proti – vienādot ieņēmumus ar izdevumiem. Kreisi orientētie ekonomisti (kapitālisma pretinieki) pieļāva, ka problēmu var risināt tikai ar drakonisku valsts iejaukšanos brīvā tirgus procesos, realizējot stingru ekonomisko procesu kontroli. Savukārt “neiejaukšanās” piekritēji (laissez faire) bija pārliecināti, ka ekonomikai pašai jāizkuļas no krīzes, un nekādas rekomendācijas neizvirzīja. Tomēr brīdī, kad bezdarbs sasniedza jau 25%, kļuva skaidrs, ka krīze pati no sevis “neuzsūksies” un viens no tās aktivizētājiem ir iedzīvotāju zemā pirktspēja. Tieši šīs tendences savā atklātajā vēstulē laikrakstam “The New York Times” 1933. gadā uzsvēra Keinss. Eksperts bija pārliecināts, ka ekonomiskās lejupslīdes laikā valstij nav jāķeras pie drudžainas budžeta balansēšanas, bet gan tieši pretēji – pie izdevumu palielināšanas, tādējādi atbalstot gan patērētājus, gan ražotājus.

Kā šos Keinsa ieteikumus uztvēra Rūzvelts? Viņš nolēma aktīvi iesaistīties valsts ekonomiskajos procesos. Sākotnēji uz neilgu laiku tika aizvērtas visas bankas. Pakāpeniski darbību atsāka tikai maksātspējīgās. Protams, tika akcentēta arī bezdarba problēma. Jauniešus vecumā no 18 līdz 25 gadiem nosūtīja uz speciālām nometnēm, kur viņus iesaistīja visdažādākajos sabiedriskajos darbos: koku stādīšanā, upju gultņu tīrīšanā, dabas rezervātu ierīkošanā. Par darbu maksāja 20–30 dolārus mēnesī. Turklāt atsākās arī lauksaimniecības augšupeja. Fermeriem tika piedāvātas subsīdijas apmaiņā pret labprātīgu ražas samazinājumu. Šis solis bija vilinošs: graudu piedāvājums saruka, bet cenas pieauga. Ap 1935. gadu fermeru ienākumi patiešām palielinājās līdz 50%. Tomēr iemesls tam nebija prezidenta jaunais ekonomikas kurss. Ameriku pārņēma nepieredzēts sausums un katastrofāla dabas parādība (lielā mērā cilvēku izraisīta). RB jau savulaik rakstīja (12.06.08.) par postošajām putekļu vētrām “Dust bowls”, kuras brāzās pāri ASV (1935–1938), iznīcinot savā ceļā fermeru saimniecības un padarot lauksaimniecības zemes lietošanai nederīgas. Liktenīgā kārtā tās skāra tieši Lielo līdzenumu, kas bija visas Amerikas maizes klēts (Ārkanzasu, Misūri, Teksasu, Oklahomu). Gāja bojā sējumi un tehnika, izputēja daudzas saimniecības. Aptuveni 800 000 cilvēku bija spiesti pamest fermas un doties bēgļu gaitās, lai atrastu jebkādas izdzīvošanas iespējas lielpilsētās un citos štatos. Protams, tās saimniecības, kuras putekļu vētras neskāra, guva krietnu peļņu.

Pakāpeniski ASV ekonomika atdzīvojās. Kā jau tika teikts, lielā mērā šīs reanimācijas funkcijas veica Otrais pasaules karš. Tā kā Amerika sākotnēji karadarbībā aktīvi nepiedalījās, nekas netraucēja apgūt noieta tirgu Eiropas valstīs, kuras iepirka kara vajadzībām domāto produkciju. Aizsardzības izdevumi strauji izauga no 1 miljarda dolāru 1939. gadā līdz 81 miljardam 1945. gadā ( 82% no budžeta). Šie izdevumi nodrošināja ar pasūtījumiem gandrīz 40% rūpniecības. Bezdarba līmenis nokrita no 19 līdz 2%. To sekmēja gan jaunradītās darba vietas, gan iesaukums armijā (ASV iesaistoties karadarbībā). Beidzoties karam, ekonomikas uzplaukums bija vēl lielāks, jo iedzīvotāji sešu gadu laikā bija uzkrājuši aptuveni 250 miljardu dolāru. Pēc demilitarizācijas attīstības līmenis paaugstinājās vēl krasāk, jo ļaudis sāka dāsnāk tērēties. Ekonomikas mašīna atkal uzņēma ātrumu… lai strauji nobremzētu, atduroties pie nākamā gadsimta globālās krīzes.

Avoti: Hall Thomas E. and J. David Ferguson. The Great Depression: An International Disaster of Perverse Economic Policies, 1998

***

Fakti: Lielās depresijas bilance ASV
> Laika periodā no 1929. līdz 1933. gadam bezdarbs pieauga no 3,2% līdz 33% (17 miljoni bezdarbnieku:120 miljonu iedzīvotāju).

> 2,5 miljonu cilvēku zaudēja mitekli.

> Izputēja 135 000 uzņēmumu.

> Par 2/3 kritās automobiļu ražošana (no 5,4 miljoniem gadā līdz 1,3).

> Ap 1933. gadu izputēja aptuveni 900 000 zemnieku saimniecību (katra sestā), gandrīz 5 miljoni fermeru kļuva par klaidoņiem.

> No bada izraisītām slimībām (1930–1939) mira aptuveni 2–6 miljoni cilvēku.

> Statistika liecina, ka krīzes laikā bankrotēja vairāk nekā 110 000 tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu, 19 lielas dzelzceļa kompānijas, izputēja vairāk nekā 5760 banku.

Sekas
> ASV rūpniecība tika atmesta 1911. gada līmenī.

> Rietumvalstīs bezdarbnieku armija sasniedza 30 miljonus cilvēku.

> Dramatiski pasliktinājās fermeru, sīktirgotāju un vidusšķiras stāvoklis – daudzi kļuva par nabagiem.

> Krīzes dēļ pasaulē sāka zelt komunistiskā ideoloģija un pozīcijas nostiprināja labējie ekstrēmisti – Vācijā 1933. gadā pie varas nāca Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistiskā darba partija.


Iveta Mediņa,
pārpublicēts no NRA.lv


  • Kas to varēja iedomāties? Tie, kas to visu izplānoja 80 gadus atpakaļ, tie to izplānoja arī tagad – tie to izplānoja un izdarīja arī tagad.
    ————
    Hello – pasaule tiek plānota pa 5, 10, 25, 50 un 100 gadiem uz priekšu. Vai šeit ir kādas, kas domā, ka tas, kas notiek pasaulē, tā ir sagadīšanās.
    ————
    Mēs visi esam iekodēti veidā, kas paredz mūsu uzvedību visās situācijās. Atkārtoju – visām situācijām ir zināms, kā cilvēki reaģēs – tā nav nekāda slepena mācība – tā ir politsocioloģija – cilvēka programmēšana un uzvedības paredzēšana, sabiedrības viedokļa veidošana.
    ————
    Nekas, ko tu domā nav tava paša domas – tev piepumpē informāciju caur mēdijiem sen izpētītā manierē.
    ===============
    Ja autore lieotu spriešanas spējas, tad sapratīš, ka, lai izvilktu ASV no depresijas, tuvāko 5-10 gadu laikā ir plānots Pasaules Karš.

  • A.B.
    Vai ar revolūcijas…. ar visām ta izrietošām sekām,genocīd(ar jaunakiem bio-ķimisk-nano-mehanisk) līdzekļiem utt……
    Un nevis ASV(vismaz ne šā brīža iedzīvotājs) bet,viņ sistēm glābt,social inter(nacional),mans ta domāt!
    :)

  • Nemieri tiek plānoti nākamos 20-30 gadus. Tas arī ir rakstīts dokumentos. Cilvēki tiek pieradināti pie vardarbības un nemieriem – tas pēc 30 gadiem nesasniegs ziņas, ja būš demonstrācijas, protesti, nemieri…
    ———-
    Vai izraisīs karu – visdrīzāk ka jā – ja jā, tad ar Izraēlas palīdzību izprovocēs agresiju no Tuvējiem Austrumiem tādā apmērā, ka ne Krievija, ne Eiropa, Ne Ķīna, ne ASV nepaliks malā vērojot – kas notiks tālāk – to es nezinu.
    ========

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.