J.Kučinskis: ‘Pienācis laiks atjaunot Latvijas neatkarību! (I daļa)’

Ko jūs domātu par cilvēku, kurš neko nedara savas dzīves labā, bet gaida, lai to viņa vietā izdarītu citi, un visās nelaimēs vaino citus? Kā jūs justos, ja šāds cilvēks būtu jūsu dēls, znots, vedekla vai pat dzīves biedrs? Un ja nu izrādītos, ka šāds cilvēks esat jūs pats? Taču mūsu gadījums ir vēl daudz traģiskāks: bezatbildīgu dzīvi savos 18 pastāvēšanas gados ir atļāvusies visa mūsu valsts – Latvija.

Divu Latviju salīdzinājums
Kad 1920. gadā Latvija pirmo reizi ieguva faktisku neatkarību, tā bija karu un revolūciju izpostīta un neskaitāmas reizes izlaupīta zeme, kuras pilsoņu liela daļa arvien bija bēgļu gaitās, kuras infrastruktūra bija pārvērsta drupās, rūpnieciskās jaudas izvestas uz Krieviju, lauki nodedzināti, sabombardēti un mīnēti, Latvijas teritorijā darbojās vairākas spekulācijām pakļautas un vērtību zaudējušas valūtas, tirdzniecībā dominēja melnais tirgus un pilsoņus apdraudēja neskaitāmi bandītiski grupējumi. Krievijā turpinājās postošs pilsoņu karš, bet arī rietumvalstis bija kara izpostītas. Ne uz kādu starptautisku palīdzību Latvija nevarēja cerēt, tāpēc bija spiesta paļauties vienīgi uz saviem trūcīgajiem resursiem. Pat starptautisko atzīšanu Latvija ieguva vienīgi pēc tam, kad to izdarīja Padomju Krievija. Kā izņēmumu var minēt ASV sniegto „palīdzību”: ASV Kara materiālu likvidācijas komisijas piedāvātās preces, kuras Latvijas Pagaidu valdība uzdeva iepirkt atdzimušajai patērētāju biedrību savienībai „Konzums”. Tā radās pirmais Latvijas parāds – divi miljoni dolāru (tajā laikā iespaidīga summa, kas vēlāk kalpoja par „Konzuma” maksātnespējas iemeslu), lai gan amerikāņu piegādātās preces izrādījās ne vien lietošanai nederīgas, bet arī saindētas.

Tomēr, paļaujoties tikai uz saviem resursiem, Latvija dažos gados pārvērtās par plaukstošu un turīgu Eiropas valsti. Vairāk par šo tēmu lasiet Viļa Selecka grāmatā „Latvija 10 gados – toreiz un tagad”.

Turīga un plaukstoša Latvija bija arī 1940. gadā, veiksmīgi pārvarējusi 1929. gadā sākušos pasaules Lielo depresiju. Visus pēdējos pastāvēšanas gadus Latvijai bija pārliecinoši pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, mantojumā tā atstāja lielas zelta rezerves, jaunas rūpnīcas, elektrostacijas, modernu infrastruktūru un monumentālas būves. Depresija tiktu pārvarēta vēl vieglāk un ātrāk, ja vien Ulmaņa valdība nebūtu vilcinājusies devalvēt Latvijas latu. Turēšanās pie „stipra lata” arī tolaik Latvijai nesa milzīgus zaudējumus. Tikai pēc lata devalvācijas strauji uzplauka Latvijas bekona, sviesta, šokolādes izstrādājumu un citu preču eksports.

Taču arī pirmajā Latvijas Republikā bija jomas, kurās valdība paļāvās uz starptautiskām struktūrām, it sevišķi uz Lielbritānijas iedomāto aizbildniecību un starptautiskām drošības garantijām. Šīs jomas bija ārpolitika, diplomātija un valsts drošība. Šī tuvredzīgā paļaušanās uz iedomātām Rietumu garantijām tad nu arī kalpoja par iemeslu Latvijas valsts bojāejai. Salīdzinājumam varam minēt Somiju, kura arī šajos jautājumos paļāvās uz saviem resursiem un gudru ārpolitiku, tāpēc savu neatkarību nosargāja pat PSRS militāras agresijas apstākļos.

Kad 1991. gadā Latvija savu neatkarību atjaunoja, tā bija nesalīdzināmi labākā stāvoklī. Latvija 1990. gadā bija attīstītākais un turīgākais PSRS reģions ar Eiropai raksturīgu dzīves līmeni. Mums nebija ne iekšējo, ne ārējo parādu, bija salīdzinoši laba infrastruktūra, spēcīgi lauku un mežu uzņēmumi, liels rūpniecības potenciāls, iespaidīgas tirdzniecības, tankkuģu un zvejniecības flotes, liela eksportspēja, jau apgūti eksporta tirgi. Tiesa, gan lauku lielsaimniecības, gan rūpniecības uzņēmumi bija jāmodernizē un jāpielāgo jaunajiem apstākļiem, ko paredzēja tautsaimnieku izstrādātās un Latvijas Tautas frontes programmā iekļautās saimnieciskā patstāvīguma koncepcijas. Taču pēc 1991. gada augustā notikušā puča izgāšanās Latvijas valdība par šīm programmām aizmirsa, bet devās pēc padoma pāri okeānam.

Šoreiz Rietumu pasaule Latvijai savu „palīdzību” neliedza, taču tā bija vēl indīgāka par 1920. gados amerikāņu pārdotajām precēm. Latvijas valdība absolūti nekritiski, bez jelkādām diskusijām, pieņēma t.s. Vašingtonas konsensa ietvaros izstrādāto tirgus reformu paketi, ko pareizāk būtu dēvēt par kolonizācijas un pakļaušanas instrumentu paketi. ASV caur tādām ASV valdības kontrolētām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Pasaules Banka (PB) piešķīra Latvijai kredītus (kuri tolaik bija absolūti nevajadzīgi), pretī prasot privatizācijas vārdā likvidēt mūsu ražošanas potenciālu, infrastruktūru privatizēt (pārdodot to ārzemniekiem), ieviest uz parādiem balstītu finanšu bardzības režīmu, likvidēt jebkādas barjeras t.s. starptautiskajiem investoriem, liberalizēt (t.i., vairs neregulēt un nekontrolēt) finanšu un pārējos tirgus, ārvalstu investoriem piešķirt īpašas privilēģijas un garantēt viņu peļņu, krasi samazināt valsts izdevumus un komercializēt tādas sociālās un attīstības jomas kā veselības aprūpe, izglītība un zinātne.

Efekts bija tāds, ka visam, kas bija nepieciešams attīstībai, vienkārši nebija naudas (ar šo argumentu 18 gadu periodā tika apstādinātas visas veselīgās ieceres). Proti, Latvijas Banka mērķtiecīgi emitēja nepietiekamu latu daudzumu, kamēr Latvijā neierobežoti apgrozījās nekontrolēta dolāru, marku, mārciņu un vēlāk eiro masa. Otrkārt, Latvija kā pēc burvju nūjiņas mājiena acumirklī zaudēja savu saimniecisko neatkarību, jo nonāca parādos, turklāt pat visnepieciešamākās preces nu nācās importēt. Līdz ar to jau no paša iesākuma Latvijas ārējās tirdzniecības bilance bija traumējoši negatīva. Reālā tautsaimniecība faktiski sabruka. Tāpat krasi negatīva kļuva dzimstība un pārējās tautas attīstību raksturojošās jomas. Pat paši reformu ieviesēji tās dēvēja par šoka terapiju. Varam piezīmēt, ka šā šoka sekas bija postošākas par zaudējumiem, kurus Latvija cieta abos pasaules karos kopumā.

Protams, ne mazāk svarīgas bija arī politiskās reformas. Arī politisko partiju sistēma tika komercializēta, padarīta atkarīga no finanšu grupējumu un ārvalstu investoru ziedojumiem. Faktiski šīs partijas nepārstāv nekādus Latvijas iedzīvotāju slāņus vai kārtas, tās ir tikai nelielas savtīgu interešu (politisko aktieru) grupas, kuras saviem finansētājiem iesniedz politiskā biznesa projektus, lai iegūtu naudu vēlēšanu kampaņām un pēc ievēlēšanas lielbiznesa investīcijas ar uzviju atstrādātu. Vēlēšanu kampaņās nemaz netiek runāts par konkrētiem valsts attīstības plāniem, – tās tiek organizētas kā izklaidējoši šovi, kuros PR speciālistu radīti politiķu tēli cīnās par popularitāti. Ideoloģiskajām nokrāsām ir tikai alus pudeļu etiķešu vērtība, jo visām „reālajām” (t.i., finansējumu saņēmušajām) partijām ir tikai viens mērķis:  pārstāvēt savu finansētāju intereses valsts līmenī un nodrošināt esošās sistēmas stabilitāti. Partijas, kuras vēlas mainīt pašu sistēmu, finansējumu vienkārši nesaņem. Jāņem vērā, ka liela finansētāju daļa savu risku izkliedē, finansējot vairākas, pat ideoloģiski pretējas partijas, tādējādi jebkura vēlēšanu iznākuma gadījumā nodrošinot savu interešu pārstāvību Saeimā un valdībā. Līdz ar to Latvijas valsts politika nav atkarīga no vēlētāju izvēles, – balso, par kuru vēlies, tik un tā politika no tā būtiski nemainīsies.

Mērķtiecīgā Latvijas neatkarības demontāža
1990. gadu sākumā Latvijas valdība paļāvās uz starptautiskajiem kredītiem, kuri likumsakarīgi tika izzagti un beigās izraisīja vispārēju banku krīzi. Tolaik ārzemnieki par to īpaši neuztraucās, jo galvenais viņu mērķis bija iedzīt Latviju parādos un padarīt to atkarīgu, kas arī tika sekmīgi panākts. Vēl vairāk – starptautiskās reitingu aģentūras pat palīdzēja novest bankas līdz bankrotam, jo līdz pat pēdējam brīdim apgalvoja, ka šīs bankas darbojas nevainojami un sekmīgi, ar to maldinot gan valdību, gan Latvijas sabiedrību.

Tad Latvijas valdība ķērās pie novājinātās rūpniecības, lauksaimniecības un infrastruktūras privatizācijas, vienlaikus sludinot, ka Latvijas attīstību nodrošinās ārvalstu investīcijas. Tikmēr tika sākts kurss arī uz Latvijas politiskās neatkarības zaudēšanu. Sekojot pirmās Latvijas Republikas sliktajam piemēram, Latvijas drošība un nākotne tika saistīta ar integrāciju starptautiskās struktūrās. Latvija centās iestāties visur, kur vien var iestāties, izņemot NVS un Šanhajas klubu. Tikpat aktīvi tika slēgti dažādi brīvas tirdzniecības un investīciju garantiju līgumi ar rietumvalstīm.

Te mazliet jāpaskaidro, ko nozīmē brīvā tirdzniecība un brīvā konkurence Rietumu lielvalstu izpratnē. Tā ir tāda pat ideoloģija kā komunisms, tikai to savulaik radīja Lielbritānija, lai atvieglotu un attaisnotu koloniju iekarošanu un vēlāku izlaupīšanu. Vēlāk šo ideoloģiju pārņēma ASV un citas valstis, kuras uzskatīja par vēlamu uzkundzēties citām tautām. Praksē šī ideoloģija izpaužas tā, ka upurvalstis tiek aicinātas atvērt savas robežas, atteikties no savu ražotāju atbalstīšanas, liberalizēt (t.i., atteikties no regulēšanas un kontroles) savus tirgus, piešķirt privilēģijas t.s. ārvalstu investoriem u.tml. Tikmēr pašas lielvalstis savus iekšējos tirgus turpina sargāt. Tātad brīvais tirgus ir ideoloģiska diversija, kas domāta tikai eksportam, lai pakļautu un izlaupītu atkarībā nonākušās valstis.

Labs piemērs ir Latvijas slēgtie brīvās tirdzniecības līgumi ar ES. To ietvaros ES valstis pilnīgi brīvi pārpludināja Latvijas tirgu ar savu bieži vien apšaubāmo produkciju, kamēr Latvijas eksportētājiem tika liktas nepārvaramas barjeras. Labākajā gadījumā Rietumi no Latvijas importēja lētas izejvielas un pusfabrikātus, piemēram, koksni.

Arī brīvā konkurence ir tāda pati ideoloģiska blēdība. Piemēram, Latvija pēc Rietumu sabiedroto norādījuma likvidēja savas lielsaimniecības, mežrūpniecības uzņēmumus un flotes, bet pēc tam neorganizētos un naturālā saimniekošanā iedzītos zemniekus, rūpniekus un zvejniekus aicināja konkurēt ar milzīgām starptautiskām korporācijām, kuru gada apgrozījums pārsniedz vairākus Latvijas nacionālos kopproduktus. Turklāt šīs korporācijas varēja baudīt īpašas privilēģijas, piemēram, nodokļu atlaides. Ja Latvijā būtu saglabāti spēcīgie mežrūpniecības uzņēmumi, vai te varētu bez konkurences ienākt zviedru un somu mežizstrādātāji? Ja būtu saglabātas lielsaimniecības, vai Latvijā varētu ienākt dāņu cūkaudzētāji, kuri turklāt saņem milzīgas ES subsīdijas un Dānijas valdības atbalstu? Ja Latvija administratīvi nelikvidētu savas cukurfabrikas, vai Latvijas veikalos tagad tirgotu dāņu cukuru?

Pildot Rietumu norādījumus, Latvijas valsts atteicās no jelkādiem saviem attīstības projektiem.  Gluži otrādi – tā administratīvā kārtībā likvidēja arī tos uzņēmumus, kuri bija pārdzīvojuši šoka terapiju un turpināja attīstīties. Līdz ar to Rietumi tika atbrīvoti ne jelkādas konkurences – gan Latvijas tirgū, gan tradicionālajos Latvijas noieta tirgos, piemēram, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā u.c. Latvija ne tikai izvēlējās eksportam nepiemērotu lata kursu, bet arī mērķtiecīgi sabojāja attiecības ar saviem kaimiņiem. Līdz ar to arī Latvijas noieta tirgus austrumos ieņēma rietumnieki. Politisku provokāciju iespaidā cieta pat mūsu tranzīts.

Nav noslēpums, ka paši Rietumi savus ražotājus aktīvi atbalsta un cīnās par viņu interesēm ārvalstīs. Piemēram, Lielbritānijas un vēlāk Skandināvijas diplomāti izdarīja rupju spiedienu, lai viņu uzņēmums varētu iegūt monopolstāvokli Latvijas telekomunikāciju jomā (Lattelekom pārņemšana, mobilie sakari). Lai monopols būtu absolūts, Latvijas valsts britu interesēs likvidēja pat savu tradicionālo lepnumu – pasaules līmeņa uzņēmumu VEF un citus.

Lai notiktu kaut kāda saimnieciska aktivitāte Latvijā, mūsu iestādēm un uzņēmumiem nācās aizņemties. Protams, no ārzemēm un uz ārzemnieku noteikumiem. Un noteikumi bija tādi, kas jebkuru darbību tikai apgrūtināja un nevajadzīgi sadārdzināja. Līdz ar to esam nonākuši stāvoklī, kad gandrīz visi ir parādā: gan pilsoņi, gan Latvijas uzņēmumi un pašvaldības, gan pati Latvijas valsts. Ja arī kāds personīgi nav parādā, tad tomēr viņš ir spiests maksāt uzņēmumu parādu iespaidā uzskrūvētos tarifus, kā arī ar saviem nodokļiem segt valsts un pašvaldību parādus. Tā kā arī mūsu banku un apdrošinātāju sektors ir atdots ārzemnieku kontrolē, tad katrs mūsu maksājums vai transakcija tiek aplikts ar nodevu, kuru iekasē ārzemnieki. Arī tirdzniecības peļņa no Latvijas aizplūst, jo arī tirdzniecības tīkli lielākoties pieder ārvalstniekiem.

Tomēr ar to vien mūsu Rietumu „sabiedrotie” neapmierinājās. Lai aprakstītais process noritētu pēc iespējas neatgriezeniski, viņi vēlējās laupīt arī Latvijas politisko neatkarību. Arī uz to mūsu korumpētie un Rietumu vilinājumu apžilbinātie politiķi, protams, parakstījās. Jau krietni pirms formālās iestāšanās ES, mūsu valdība sāka t.s. likumdošanas harmonizēšanas procesu, t.i., mūsu valsts sāka dzīvot pēc Briseles norādījumiem un pieņemot Briseles diktētās normas, kas mūsu dzīvi tikai sarežģīja un sadārdzināja. Tika darīts viss, lai izmaksas un cenas būtu kā Rietumos, lai gan algas vairāk līdzinājās Āfrikas līmenim. Tā bija blēdība, jo pašos Rietumos izmaksas nosaka, ņemot vērā viņu algas, Rietumiem raksturīgos nodokļus un administratīvās izmaksas. No tā varam secināt, ka izmaksu pieaugums Latvijā tika radīts mākslīgi – balstījās uz administratīviem lēmumiem un nekontrolētu alkatību. Līdz ar to Latvija zaudēja arī vienīgo augstā lata kursa priekšrocību – lētu importu. Ņemot vērā lata kursu, importa precēm mūsu veikalos būtu jābūt lētākām nekā valstīs ar zemāku nacionālās valūtas kursu. Tomēr tas nenotiek – gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Krievijā un Polijā, gan pašās rietumvalstīs tās pašas preces ir nopērkamas daudz lētāk.

Politiskā neatkarība tika zaudēta vairākās pakāpeniskās stadijās. Vispirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tolaik tā bija neatkarīgu valstu savienība ar dažiem kopējiem principiem, kas izpaudās galvenokārt saimnieciskajās jomās. Protams, arī šajā ziņā Latvija tika uzņemta uz diskriminējošiem noteikumiem: lai arī Latvija ES budžetā iemaksā tādu pašu dalības naudu kā citi, mēs zaudējām tradicionālās zvejas vietas, likvidējām cukura rūpniecību, mūsu zemnieki saņem daudz mazākas subsīdijas, tagad mums jau piedāvā atteikties arī no piena ražošanas utt. Taču kopš t.s. Lisabonas līguma parakstīšanas (kuru mūsu politiķi pat neizlasīja) stāvoklis ir būtiski mainījies – ES pārvēršas par centralizētu impērisku veidojumu, kurā Latvijai ir tikai provinces tiesības. Visi svarīgākie lēmumi tiek pieņemti Briselē.

Vienlaikus Latvija pievienojās NATO, ko dominē ASV. Arī šis akts būtiski ierobežo Latvijas politisko neatkarību un uzliek saistības, kuras ne mazākā mērā neatbilst Latvijas interesēm. Nu Latvijas karavīri ASV interesēs ir kļuvuši par okupantiem vairākās valstīs, maksā dalības maksu, rezervē garantētu budžeta daļu NATO izdevumiem, kalpo par placdarmu krāsaino revolūciju eksportam austrumu un dienvidu virzienā, kamēr pašas Latvijas drošībai nav izveidota neviena cīņas spējīga karaspēka vai zemessardzes vienība. Mēs kārtējo reizi esam sabojājuši attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem, lai iztaptu mēra sajūtu zaudējušajam aizokeāna onkulim, kurš Latviju tikai diskriminē, piemēram, ASV iebraukšanas vīzu un savstarpējās tirdzniecības jautājumā. Bet vai aizokeāna onkulis nopietnu briesmu gadījumā Latviju aizstāvēs? Ja vēl nav skaidrs, pajautājiet to Gruzijas prezidentam Saakašvili! :)

Līdz ar pasaules saimnieciskās depresijas sākšanos, kuru izraisīja galvenokārt ASV un Lielbritānijas biržu spekulanti viņu izveidotās sistēmas ietvaros, Latvija nonākusi patiešām neapskaužamā stāvoklī. Es nezinu, kā atbildēt uz jautājumu – kā iespējams neatkarību vienlaikus zaudēt vairākas reizes, bet Latvijas gadījumā tieši tā ir noticis. Lai gan mēs jau bez tā savu neatkarību bijām iztirgojuši gan Briselei, gan Vašingtonai, tagad esam nonākuši tiešā SVF pārvaldījumā. SVF ir starptautiska finanšu aģentūra, kuras politikas noteikšanā galavārds pieder ASV administrācijai, proti, tām pašām aprindām, kuras izraisīja globālo krīzi. Un tagad šī mūsu ASV „sabiedroto” vadītā iestāde faktiski nosaka visu Latvijas valdības politiku. Latvijas valdība ir kļuvusi par savdabīgu SVF parādu piedziņas kantori jeb tiesas izpildītāju, kurš rīkojas pēc SVF uzrakstītajām instrukcijām. SVF pieder pirmtiesības paņemt katru mūsu nopelnīto dolāru, taču SVF nav vienīgais Latvijas kreditors – arī pārējie parādi Latvijai nav atlaisti. Desmitiem ASV dominētās globalizācijas jūgā nonākušās valstis jau pārliecinājušās, ka vienošanās ar SVF līdzinās nāves skūpstam, bet SVF kredīti – bēru naudai, ar kuru apglabāt vēl dzīvo tautsaimniecības daļu.

Kā slīcēja akmens kaklā ir absolūtas slepenības apstākļos pārņemtā Parex banka, kas ir galvenais iemesls Latvijas nonākšanai SVF pārvaldījumā. Parex banka bija privāta starptautiska banka, kuras kapitālu sastādīja galvenokārt citu valstu pilsoņu ieguldījumi un konti, tostarp visai apšaubāmas izcelsmes nauda. Diemžēl jāatzīst, ka tradicionālā kolaboracionisma un korupcijas garā Parex bankā kontus bija atvērušas arī daudzas Latvijas valsts un pašvaldību (sevišķi Rīgas) iestādes (jo Parex banka taču finansēja arī politiskās partijas), lai gan Latvijas valstij taču pieder sava banka – Latvijas Hipotēku un zemes banka, kuru valsts spēj kontrolēt. Turpretī privātā Parex banka, piesedzoties ar negodprātīgiem reitingu aģentūru vērtējumiem, iesaistījās ārkārtīgi riskantās starptautisko spekulāciju orģijās, kā arī neprātīgi aizņēmās, lai spekulācijas turpinātu. Un zaudēja. Tas, ko slepenībā pārņēma Latvijas valsts, bija tikai izēsta bankas čaula ar milzīgu un iepriekš nenovērtētu parādu kaudzi – miljardiem dolāru. Latvijas valsts uzņēmās un uz savu pilsoņu mugurām uzkrāva privātu spekulantu sadzīvotos parādus! Un tipiskā korupcijas garā šī nekrietnā akcija pat netiek izmeklēta un novērtēta – neviens nav saukts pie atbildības. Kleptokrātijai lojālie žurnālisti par Parex afēru raksta neticami maz, sabiedrības uzmanību cenšoties novērst ar sīku blēdību un sīku elites pārmērību sīkmanīgiem atmaskojumiem. Piemēram, raksta par Gaismas pils modeļa izveidošanai tērētajiem tūkstošiem, bet neraksta par miljardiem, kuru atmaksāšana uzkrauta parastajiem nodokļu maksātājiem.

No kreditoru viedokļa racionālāk būtu Latvijā ieviest tiešo SVF pārvaldi, kas ļautu atteikties no uzpūstā valsts pārvaldes aparāta uzturēšanas. Taču tā būtu pārāk atklāta rīcība, kas varētu izraisīt asu Latvijas sabiedrības pretreakciju. Tāpēc kreditori nolēmuši rīkoties ar mūsu pašu valdības rokām, kā to savulaik darīja arī PSRS okupācijas iestādes, kuras Latvijas demontāžu juridiski ļāva noformēt K. Ulmaņa un A. Kirhenšteina valdībām. Līdz ar to Latvijas valdība tagad pilda trīs galvenās funkcijas: parādu piedzīšana, kreditoru instrukciju tulkošana un iestrādāšana valdības lēmumos, kā arī PR funkcijas.

Taču arī tas vēl nav viss. Latvija ir uzņēmusies saistības izpildīt visus noteikumus, kurus diktē vēlme ieviest eiro. Tie ir t.s. Māstrihtas kritēriji, kuri būtiski ierobežo mūsu budžeta struktūru, inflācijas un citus makroekonomiskos rādītājus, kā arī pakļauj Latviju citiem Eiropas bankas noteikumiem. Bet kur ir garantija, ka līdz 2012. gadam eiro un pati ES vispār pastāvēs un ka mūsu eiro ieviešanas nolūkā ziedotie upuri nebūs veltīgi? Vai eiro ieviešana, ja tāda vispār nepieciešama, nebūtu atliekama uz periodu pēc depresijas pārvarēšanas?

Ir vēl viens būtisks kapitāla aizplūšanas avots. Vēl arvien daudzu labu peļņu nesošu privatizēto uzņēmumu īpašnieki plašākai publikai nav zināmi, jo tie ir reģistrēti t.s. ārzonās. Reģistrācija ārzonās jeb t.s. nodokļu paradīzēs ir ar mūsu likumiem atļauts paņēmiens, kas ļauj nemaksāt nodokļus Latvijas valstij. Proti, šie anonīmie uzņēmumi brīvi ekspluatē Latvijas resursus, taču faktiski ir atbrīvoti no nodokļiem. Arī šajā krīzes periodā valdība neuzdrīkstas pat ieminēties par iespēju arī no šiem uzņēmumiem iekasēt nodokļus.

Pašlaik esam liecinieki tikai pasaules depresijas pirmajai stadijai. Īstais kritums vēl priekšā. Lai depresiju pārvarētu, Rietumeiropas valstīm nāksies veikt tiešas valsts investīcijas savās nacionālajās ekonomikās, ko nepieļauj ne Māstrihtas kritēriji, ne Eiropas bankas politika. Tātad, lai pārvarētu krīzi, no impēriskā diktāta nāksies atteikties. Jau tagad katra Rietumeiropas valsts sākusi rūpēties, pirmkārt, par savām nacionālajām interesēm un arvien vairāk sāk īstenot nacionālā protekcionisma politiku. Turpinoties līdzšinējām tendencēm un neatrodot citus dalībvalstu sadarbības principus, ES pastāvēšana tuvākajos gados var izrādīties vairāk nekā apšaubāma.

SVF nāves skūpsts
Vienošanās ar SVF Latvijas mēdijos tiek atainota kā kāds glābšanas akts, kurā galvenais glābējs un labdaris ir SVF. Bet vai SVF diktētie pasākumi var Latviju izvest no krīzes?

Spriediet paši! Pieļauju, ka piekritīsiet domai, ka nekas nevar rasties ne no kā. Proti, lai panāktu labus rezultātus, ir jāiegulda reāls darbs un jānodrošina šā darba augļu nonākšana mūsu rīcībā, lai tos tūlīt ieguldītu nākamajā attīstības ciklā.

Vai Latvijā ir sākušies mērķtiecīgi reālās ekonomikas atjaunošanas pasākumi? Vai budžeta un algu samazināšana, nodokļu palielināšana un uzņēmumu iedzīšana bankrotā, kā arī bezdarba vairošana pati par sevi var veicināt tautsaimniecības izaugsmi? Kādas būs pašreizējās politikas sekas?

Ja valdība samazina budžetu un algas, kā arī vairo bezdarbnieku skaitu, tad skaidrs, ka jau nākamajā mēnesī samazināsies arī nodokļu iemaksas un budžeta ieņēmumi. Tātad jau nākamajā mēnesī budžeta izdevumus nāksies vēlreiz pārskatīt un samazināt vēl vairāk. Nākamajā mēnesī – vēl vairāk, un tā līdz absolūtam valsts bankrotam.

Tas atstās graujošas sekas visās mūsu dzīves jomās, kuras jau esam sākuši izjust. Jo mazāk naudas cilvēkiem, jo mazāk viņi tērēs (arī kreditēšana taču ir apstājusies). No tā cietīs tirdzniecības un pakalpojumu ieņēmumi. Arvien mazāk cilvēku varēs atļauties maksāt komunālos maksājumus, tāpēc bankrotēs arī komunālās iestādes. Arvien mazāk cilvēku spēs apmeklēt poliklīniku, zobu ārstu, iegādāties grāmatas, zāles, pārtiku, apģērbu un citas ikdienā nepieciešamās preces un pakalpojumus. Arvien mazāk vecāku spēs savus bērnus sūtīt uz bērnudārziem, skolām, augstskolām, ekskursijām utt. Drīz vien valsts un pašvaldības vairs nespēs ieguldīt naudu ceļu remontā, elektrotīkla uzturēšanā, ūdens apgādē, apkurē, epidēmiju apkarošanā, sabiedriskās kārtības uzturēšanā utt. Atlikušie uzņēmumi bankrotēs, jo viņu precēm un pakalpojumiem vairs nebūs pietiekama noieta. Arī imports apsīks, jo vairs neatmaksāsies transportēt arvien dilstošās preču partijas. Un pavisam drīz valsts vairs nespēs kārtot arī savus ārējos un iekšējos parādus, nemaz nerunājot par eiro ieviešanu. Tāds ir SVF, Briseles un Vašingtonas diktētais un Latvijas valdības īstenotais Latvijas demontāžas kurss.

Vai ārvalstu kreditori to nesaprot?

Manuprāt, saprot pat ļoti labi, un tieši to vēlas. Tas arī ir viņu galvenais mērķis – iedzīt Latviju pilnīgā bankrotā. Jo bankrotējušus uzņēmumus un īpašumus taču var nopirkt par sviestmaizes cenu, bankrotējušiem cilvēkiem var diktēt noteikumus. Vispirms jau valsts, lai turpinātu parādu maksāšanu, būs spiesta lēti pārdot savus vēl neprivatizētos uzņēmumus: Latvijas mežus, Latvenergo, elektrostacijas, dzelzceļu, pastu, Lattelekom akcijas, valsts ceļus (privatizētāji turpmāk ieviesīs tiešo maksu par ceļu izmantošanu), pašvaldību infrastruktūras objektus (piemēram, attīrīšanas iekārtas, ūdensvadus, gāzes un naftas vadus, ostas, pazemes gāzes krātuves u.c.), pat valsts iestādes, kuras taču arī var privatizēt kā Lielbritānijā. Lai elementāri izdzīvotu, savus īpašumus ārzemniekiem būs spiesti pārdot arī uzņēmēji un pārējie Latvijas iedzīvotāji. Un Latvija nonāks pilnīgā kreditoru verdzībā.

Plānotais demokrātijas gals
Vai esat dzirdējuši stāstu par vardes uzvārīšanu?

Ideja tāda. Ja vardi uzreiz iemet katlā ar verdošu ūdeni, viņa sasprindzina visus savus spēkus, lai no katla izlēktu. Bet ja vardi vispirms ieliek remdenā ūdeni un katlu silda pakāpeniski uz lēnas uguns, varde pie siltuma pierod, un atjēdzas tikai pēc tam, kad jau ir par vēlu.

Tieši tādā veidā šos 18 gadus ir notikusi mūsu brīvības un iespēju atņemšana. Tā notikusi lēni un pakāpeniski, ļaujot pakāpeniski pierast pie arvien jauniem spaidiem un blēdībām. Kas aizvakar vēl dažos izraisīja vieglu sašutumu un neizpratni, tas šodien jau tiek uzskatīts par normu. Cilvēks pie visa pierod, arī pie savām važām un nebrīvības. Nu jau mēs uz saviem paverdzinātājiem un pasaules padibenēm raugāmies kā uz glābējiem, un esam gatavi viņu labā nest vēl vakar neiedomājamus upurus. Nu jau esam samierinājušies ar Latvijas neatkarības laupīšanu, dažādu ārvalstu aģentūru diktātu, politiķu „nepopulāriem” lēmumiem un vispārēju netaisnību. Bet viss taču sākās ar nelieliem kompromisiem, maldinošiem vilinājumiem, tukšiem solījumiem, nelieliem meliem un, kas galvenais – neticību savām spējām attīstīt savu valsti. Un re, – jau esam aizmirsuši, ka tieši mēs – Latvijas tauta – esam vienīgā un īstenā suverenā vara Latvijas teritorijā (skat. Latvijas Republikas Satversmi).

Kad aktīvākā Latvijas sabiedrības daļa atjēgsies, kādā slazdā esam ievilināti, iespējams, sāksies stihiskas protesta demonstrācijas, dumpji, dažādas sašutuma izpausmes un grautiņi, kā arī savstarpēja apkarošanās, ko varas iestādes spēs ievirzīt viegli izprovocējamās sadursmēs starp latviešiem un krieviski runājošajiem, starp pilsētniekiem un lauciniekiem u.tml. Taču arī to ir paredzējuši mūsu kreditori. Jau tagad Eiropas presē daudz raksta par jau šovasar gaidāmiem masu nemieriem – dusmu vasaru (Summer of Rage), kura Eiropas teritorijā pēc dažām prognozēm var turpināties 30 gadus. Miera un sabiedriskās drošības vārdā jau tiek plānota ārkārtas stāvokļa ieviešana un nemieru apspiešana ar NATO vienību un dažādu privātu drošības struktūru palīdzību. Arī Latvijas teritorijā nemieru apspiešanai var tikt uzaicinātas speciāli apmācītas NATO karaspēka vienības. Tās tad arī centīsies nodrošināt kārtību Latvijas totālas izpārdošanas periodā.

Kas ļauj izdarīt līdzīgas prognozes? Lieta tā, ka Rietumu sistēmā elites ir iemācījušās vadīt un manipulēt sabiedrisko domu, kas pieradināta visu uztvert viegli prognozējamās patērētāju kategorijās. Lielā mērā tas notiek ar masu mēdiju starpniecību („Lielā brāļa” sindroms ekrānā). Vēl vairāk – tieši varas iestādes ar savu aģentu palīdzību centīsies izprovocēt vardarbību, lai gūtu iemeslu ārkārtas stāvokļa ieviešanai. Ārkārtas stāvoklis un demokrātisko brīvību apspiešana nepieciešama starptautiskās oligarhijas plānu īstenošanai, jo pastāv pamatotas bažas, ka cilvēki no savas brīvības labprāt neatteiksies. Ne Latvijā, ne vēl jo vairāk tādās valstīs kā Francija, Itālija, Spānija, Lielbritānija u.c.

Pēdējo 20 gadu tendences Rietumu pasaulē liecina par starptautiskās oligarhijas nodomu likvidēt suverēnas valstis un reālo varu no pilsoņu vēlētiem parlamentiem pārcelt uz tehnokrātu un birokrātu pārvaldītām pārvalstiskām organizācijām. Piemēram, Eiropas Savienībā reālā vara nepieder vis ES valstu pilsoņu vēlētajam Eiropas Parlamentam, bet gan Eiropas Komisijai, kurai nav jāatskaitās vēlētājiem. Līdzīgi procesi ir vērojami arī citos pasaules reģionos. Un tieši tagad Rietumu masu mēdijos aizvien biežāk un atklātāk tiek runāts par pasaules valdības nepieciešamību. Aizbildinoties, ka, lūk, globālas problēmas (starptautiskais terorisms, globālās klimata izmaiņas, globālās ekonomikas krīze u.c.) spēj risināt vienīgi globālas institūcijas. Tātad tieši tās globālās institūcijas, kas šo krīzi ir mērķtiecīgi izraisījušas, tagad tiek pasniegtas kā vienīgie glābēji.

Turpinājums sekos..


Jānis Kučinskis


  • Jáni, tas viss tá ir. Nemieri tiek plánoti, un tos apspiedís ar árzemju RAPID DEPOLOYMENT UNITS, kam nebús nekáda sentimenta pret vietéjiem iedzívotájiem.
    —————
    Ekonomikas Latvijá vairák nav – ir cilvéi, kam ir pieeja resursiem – zeme, izspieshana (rekets), mezji, ostas, elektríba… Shos resursus tirgojot tiek uztureetas dazjas industrijas.
    ==============
    ES dokumentos ir skaidri rakstíts – Latvijaa iedziivotaaju daudzumu plaanots samazinaat liidz 1,6 miljoniem – par 25%. Nekas netiek sleepts.
    ————-
    Ko daríít, ko daríit, ko daríít, ko daríít?
    ————-
    Probleema nav monetaara, kaa arii taa nav politiska. Izaicinaajums ir tehnologjisks. Tikai. Shobriid tehnologjijas tiek arditas, lai taas peec iespeejas aatraak sapliistu, jo preteejaa gadiijumaa nevareetu nopelniit. Izaarsteet cilveekus nav biznesa interesees – ja visi buus veseli, tad nebuus no kaa njemt naudu….
    ————-
    Taatad – kapitaalistiskaa sisteemaa nav ieintereseeta labaako risinaajumu ievieshanaa. No kaa sastaav sadziive:
    – pártika, údens
    – májoklis,
    – transports, mobilitáte
    – apgjeerbs un dazjas industrijas
    ————
    Lai to nodroshinaatu, nav vajadziigi politikji, nav vajadziiga nauda (sliktaakajaa gadiijumaa var ieveist pagaidu uzskaites sisteemu – LETS).
    ————
    Viss, kas nepiecieshams ir zeme un cilveeki, kas veelas atbriivot sevi no verdziibas naudai un politikjiem.

  • Sasodīti labi uzrakstīts.

  • To jau nojautu,bet jutos kā tā varde remdenajā ūdenī…Ko darīt?

  • (par tēmu)
    Sakritība vai kā?

    Divas dienas pēc kārtas autobusa pieturā noklausijos citu cilvēku sarunas. Precīzāk izsakoties viena tēvoča sarunu ar zemastoņpadsmitgadnieku. Onka jau pašos spēka gados, pozitīvais krievu baķka. Pieklājīgs un visādi citādi labs cilvēks vienvārdsakot.
    Stāstija viņš par tiko Baltkrievijā piedzīvoto.
    Tu netici tam ko te rāda pa televiozru. Pilnīgi meli un propoganda. Tur valdība rūpējas par cilvēkiem. Tur ir princips visu tautai. Ne tas kas te, ka tik sev ko nošmaukt. Kādi tur ceļi! Cilvēki tur dzīvo mierīgi bez stresa. Tur nav jāuztraucas par jumtu virs galvas, ko ēst un veselības aprūpi. Dzīvo mierīgi. Izgītību vari iegūt. Bet ko te ja tev nav naudas? Figuški!
    Un tā visu brauciena laiku/
    Nākošajā dienā pieturā atkal dziru to pašu sarunas tēmu. Šoreiz ar Gaļinu Petrovnu, kura Baltkrievijā bija pirms 3 gadiem. Arī viss ir līdzīgi. Cik tur viss sakārtots, noziedzības praktiski nekur nav, jo zagt tur nav jēgas. Un sods arī kārtīgs bez diskusijām par noziedznieku cilvēktiesībām. Priekš kam jālaupa, jo tu dzīvo labi? Un cilvēki tur DZĪVO labi. Iedomājies, tur viss tik sakopts un skaists, ka pat ieejot gājēju tunelī tu meklē kur kājas var noslaucīt pirms ienakšanas… Galvenais iemesls turienes attīstībai bija rūpniecības saglabāšana un nepieļaut visa PSRS laikos saceltā izvazāšanu, kas Latvijā tika piekopts.

    Pieņemu ka onka to visu stāstija šejieniešiem, jo tās bija lietas kas sevišķi skaidri ir saskatāmas pēc PSRS izjaukšanas. Neticu ka tas bija ļaunais aģents, kurš te vervēja tantiņas-teroristes. :D

    Gadījumā ja pat puse no viņa stāstītā ir tuva realitātei, tad tas ir uzmanības vērts signāls. No Baltkrieviem mums ir ko mācīties. Rupji ņemot turienes Lukašenko ir šejienes Lembergs, tikai valstiskā līmenī. Un tas cilvēkiem patīk, jo ir redzams rezultāts viņa politikai.
    Tapēc šejieniešu pakaļlaizīšana “starptautiskajai demokrātijai”, kas izpaužas kā bargais nosodījums Baltkrievijas autoritārajam režīmam, pēc savas būtības ir skaudības un nenovīdības izraisīta kvaukšķēšana. Kas ir būtiskāk? Tiesības brīvās vēlēšanās izvēlēties mērgļus, kuri tevi drāž, apčakarē un apjāj, pēc tam tiesības skaļi par to nopukstēt, bet neko tas nemaina. Vai arī daudz maz nodrošināts pamatvajadzību minimums, kas dod pārliecību par rītdienu un brīvo laiku savām lietām? Man ir dziļi pie kājas kādā režīmā es dzīvoju, ja tas par savu galveno mērķa vektoru izvirza iedzīvotāju nodrošināšanu un attīstību. Lai ir viena partija, kuras enerģija tiek veltīta valsts vadīšanai, nevis varas iegūšanai. Vadības efektivitāte ir cita tad…
    Vienīgais ko pie mums rāda teļevizoros ir turienes propogandistu “par cilvēktiesībām” arestēšana vai to darbības traucēšana. Viņi ir tie gaišie tēli, kurus apstiež. Piemēram kādas intereses Latvijā pārstāv vislielākie cilvēktiesību aizstāvētāji PCTVL? Nu ir taču analoģija?!

    Tapēc ir jābrauc uz turieni un jāredz pašiem. Kurš brauc?

  • Varētu Jūnija sākumā moš. Tad vīza laikam jāpērk – paņemtu kameru līdzi, safilmētu un iemestu inetā. Partiju sistēma un demokrātija ir prostitūtiska sistēma – jo vairaak maksaa (lobee), jo lielaaku pakalpoju klaastu mees piedaavaajam:D

  • jā nu kas vēl – vārda brīvības nav, kā šeit tā Baltkrievijā, no šāda viedokļa Baltkrievijas iekārtojums ne ar ko nav sliktāks par Latvijas iekārtojumu.

  • nu aizbrauciet un apskatieties. Teoretizēt var daudz.
    Vispār, gadus atpakaļ strādāju firmā, kam klienti bija Baltkrievijā, un viņi brauca pie mums uz apmācībām, utt. Godīgi sakot, viņi brauca uz šejieni kā uz brīvības & kultūras & bagātības salu, tāpēc stāstiem, ka Baltkrievijā viss ir labāk kā pie mums īpaši neticu.
    -
    Ja nu kas, kaut kad kaut kur bija info, ka viens baltkrievs bija uzcēlis pilnībā autonomu māju, un par ne pārāk lielām naudām. Es nezinu, man to stāstīja draudzene, kas kaut kur bija pati dzirdējusi, bet ja nu sadomājat braukt uz to pusi, tad varbūt ir vērts noskaidrot, kas tas par cilvēku, un apskatīt.

  • Netieku klāt izlasīt.
    Bet nekādi nespēju virsrakstā izteikto uztvert nopietni.

  • Tas gan nenozīmē, ka šo tēmu nevajadzētu “kustināt”.
    Ka nebūtu iespējams kaut ko darīt, un pat būtiski.

  • Tikai no komentāriem.
    Aigar!
    Tātad tikai tad “gaisma tuneļa galā”, kad
    nevergosim
    naudai un politiķiem.

    Tātad to vajag izskaidrot, lai Tevi atbalstītu. Ko tas nozīmē, ko tas vērts…
    Labprāt palasītu kaut ko vairāk.

  • Mjā. Izskaidrot vergošanu naudai un politiķiem.
    ——————
    Esmu pēc izglītības “izgudrojumu dizaineris – inovātors”. Man mācīja sekojošo
    – ir jārada produkti un pakaplojumi, kas būtu ilgtspējīgi (darbotos ilgi),
    – uz dabu un vidi iejvielām, ražošanas procesam, lietojot un pēc lietošanas izbeigšanas būtu 0 vai minimāls iespaids,
    – cilvēkiem tie noderētu – tādad lietotājs ir pašā centrā.
    ——————
    Izklausās ok.
    Tanī pašā laikā, dizainerim ir jārada produkti ar kuriem var pelnīt naudu.
    —————–
    Din Ding!!! Pretruna.
    —–
    Ja es ieliekot lietotāju produkta centrā uzdizainēju… hm, nu pieņemsism to pašu ēku dzīvošanai, kas ir 100% autonoma eneģijas (siltuma, elektrības) ziņā, gatavota no materiāliem, kas pieejami par velti (piemēram no zemes vai smiltīm), kas ir izturīga un ilgtspējīga.

    Lieotājam tas ir super – nauda nav vajadzīga, materiāli nav jāpērk, mājā stāvēs ilgi.

    Biznesam tas nekam neder – kā es tagad varēšu uz tā visa uzvārīties???
    ==================
    Tieši tas pats attiecas uz jebkuru sfēru – tehnoloģski es, mēs kopā varam uzdizainēt cilvēka ikdienu tādā manierē, ka cilvēkam nevajadzēs pirkt enerģiju, pirkt pārtiku, maksāt par materiāliem, izejvielām, maksāt par zālēm, jo cilvēki būs veseli (ja nu vienīgi par ķirurģiskām operācijām).
    —————
    Visa mūsu ikdiena ir tehnoloģisks izaicinājums – politiķiem par to nav nekāda sajēga, viņi to arī negrib, nevar un nekad nezinās, jo ir rezultējušies no monetārisma jeb naudisma.
    ===================
    Ja mēs uzdizainējam ikdienu tā, ka mēs kvalitatīvi dzīvojam, bet mums tam nevajag naudu. Valsts aparāts izbeidzas pats par sevi, jo viņiem nav ienākumi naudā, jo
    – tirdzniecība, kas ir pamats naudas ekonomikai, izzūd,
    – nodarbinātība uzņēmumos (kas ir peļņas pasākums – nav peļņas – nav uzņēmuma) beidzas – protams, visi strādā pie sadzīves dizaina uzlabošanas.
    ============
    Problēma
    ———–
    – paliek zemes un dzīvošanas nodoklis, kuru cilvēki nevar samaksāt, jo nelieto naudu.
    ——————————
    Līdz ar to ierēdņi valdības uzdevumā, atņem visiem zemi, visus īpašumu, cerībā tos pārdot ārzemniekiem, kas turpinās verogot naudai un politikai.
    ———————
    Tātad – lai tam būtu ilgtspējība un lietotājs paliktu centrā, tam visam ir jānotiek globāli un vienoti. Pretējā gadījumā, ja tehnoloģiski atbrīvosimies no naudas, politiķi ieviesīs elopšanas nodokli, pārvietošanās nodokli (šobrīd pie tās ieviešanas strādā UK).
    ======================
    Vai ir jautājumi?

  • jautajums ir – kur tādu izglītību tu dabūji? man interesētu mesties iekšā līdzīgā izglītībā…
    jātaisa paraugmāja, vajadzīgs ir dzīvais piemērs. kur redz – ģimene dzīvo, neatliekamie izdevumi ir ~10Ls mēnesī – par internetu. viss pārējais ir nahaļavu. un lūk, te kaimiņos – cilvēks maksā ik mēnesi cauru gadu 95ls par gāzi, 15Ls par elektrību, utt utt…
    cipari runās paši par sevi, ti pareizās lietas reklamēšanas labad.

  • Eksperimentālo māju (mazu – lai pārbaudītu, kā strādā dažādi koncepti) es un izskatās arī kāds no TF palīdzēs uzmest laika posmā no 20. maija līdz 10. jūnijam.
    ===============
    Mani mēģināja pārkodēt Open University vairākos kursos – tieši dizainu apguvu – http://www3.open.ac.uk/courses/bin/p12.dll?Q01D43

  • Jā, vajadzīgs piemērs, ko parādīt reāli. Tas pārliecina labāk par 10 grāmatām.

  • Par faktu, ka Latvijas iedzīvotāju skaitu taisoties samazināt līdz 1.6 miljoniem.
    Vai būtu iespējams saņemt atsauci uz kādu puslīdz oficiālu ES dokumentu?
    Nav tā, ka es tagad gribētu nodarboties ar provocēšanu, tomēr šāda dokumenta norādīšana būtu lielisks arguments tālākai cīņai. Citādi sanāk, ka kuļam pa tukšo…

  • Cīņai par vai pret ko?

  • Population projections 2008-2060
    From 2015, deaths projected to outnumber
    births in the EU27
    Almost three times as many people aged 80 or more in 2060
    The EU27 population is projected to increase from 495 million on 1 January 2008 to 521 million in 2035, and
    thereafter gradually decline to 506 million in 2060. The annual number of births is projected to fall over the period
    2008-2060, while at the same time the annual number of deaths is projected to continue rising. From 2015 onwards
    deaths would outnumber births, and hence population growth due to natural increase would cease. From this point
    onwards, positive net migration would be the only population growth factor. However, from 2035 this positive net
    migration would no longer counterbalance the negative natural change, and the population is projected to begin to
    fall.
    The EU27 population is also projected to continue to grow older, with the share of the population aged 65 years
    and over rising from 17.1% in 2008 to 30.0% in 2060, and those aged 80 and over rising from 4.4% to 12.1% over
    the same period.
    These population projections
    1
    for the period 2008-2060 come from a report
    2
    issued by Eurostat, the Statistical
    Office of the European Communities. Population projections are what-if scenarios that aim to provide information
    about the likely future size and structure of the population, and should therefore be considered with caution.
    Strongest population growth in Cyprus, Ireland, Luxembourg and the United Kingdom
    There are projected to be considerable differences between the individual Member States. Between 2008 and
    2060, the population is projected to rise in thirteen Member States and fall in fourteen. The strongest population
    growth is projected to be found in Cyprus (+66%), Ireland (+53%), Luxembourg (+52%), the United Kingdom
    (+25%) and Sweden (+18%), and the sharpest declines in Bulgaria (-28%), Latvia (-26%), Lithuania (-24%),
    Romania (-21%) and Poland (-18%).
    In 2060, the Member States with the largest populations would be the United Kingdom (77 million), France
    3
    (72 mn), Germany (71 mn), Italy (59 mn) and Spain (52 mn).
    30% of the EU27 population to be aged 65 or more in 2060
    The EU27 population is projected to become older throughout the projection period, due in particular to persistently
    low fertility and an increasing number of survivors to higher ages. This ageing process would occur in all Member
    States. In 2060, the share of the population aged 65 or more is projected to range from 23.6% in Luxembourg,
    24.7% in the United Kingdom and 25.0% in Denmark to 36.2% in Poland, 36.1% in Slovakia and 35.0% in
    Romania.
    In consequence, the old age dependency ratio in the EU27, i.e. the population aged 65 years and older divided by
    the working age population, is projected to increase from 25% in 2008 to 53% in 2060. In other words, there would
    be only two persons of working age for every person aged 65 or more in 2060, compared with four persons to one
    today. The old age dependency ratio is projected to be more than 60% in Bulgaria, the Czech Republic, Latvia,
    Lithuania, Poland, Romania, Slovenia and Slovakia, and less than 45% in Denmark, Ireland, Cyprus,
    Luxembourg and the United Kingdom.

  • Cīņai par brīvību, protams.
    Lai varētu apgaismot tos, kuŗi diemžēl ir pārāk zombēti, lai spētu orientēties milzīgajā informācijas plūsmā un saprastu, kas ir kas, ir vajadzīgi ARGUMENTI. Šis ir lielisks arguments, lai motivētu cilvēkus domāt. Tas šobrīd ir mūsu galvenais ierocis cīņai par brīvību.

  • Augstāk minēta prognoze.
    ‘projected to be found’ = paredzamais rezultāts… balstoties uz 2008. g. statistiku.
    (Population projections are what-if scenarios that aim to provide information
    about the likely future size and structure of the population, and should therefore be considered with caution.)

    -

    Kur paliek pozitīvie piemēri? Lai modinātu mūsu kreatīvās spējas? Tas te atgādina smadzeņu skalošanu uz to ne tik foršo virzienu. Tas, ka informācija atbilst patiesībai nav arguments – jo ir vēl citas patiesības.

  • Jānim.
    Jūs paveriet acis cilvēkiem par reālo situāciju, taču paskatoties, kā Jūsu minētās shēmas jau pietiekami sen efektīgi strādā pasaulē, nolaižas rokas. Vēl jo vairāk, redzot gadiem ilgi, Latvijas tautas nespēju vai negribēšanu vienoti darboties kopējam mērķim, kā arī bailes stāvēt ar taisnu muguru un paceltu galvu, pieņemt patstāvīgus lēmumus, pārņem rūgtas domas par izredzēm pašdarbības rezultātā izkļūt no situācijas. Ir dažādi pareģojumi saistībā ar mūsdienu situāciju, kuri stāsta par to, ka viss beigsies ar radikāli neparastu vērtību un sadarbības modeļu izveidi krīzes spiediena rezultātā. Arī fizika un ķīmija liecina par kvalitatīviem lēcieniem pie ļoti kritiskiem parametrim. Mēs esam piektās rases pārstāvji saskaņā ar dažu austrumu filozofisko skolu norādēm un mūsu attīstības pakāpes simbols ir sfinksa – seja kā cilvēkam, bet visa pārējā būtība vēl joprojām atbilst zvēru valstij. Ārēji cilvēki, bet iekšēji joprojām zvēri. Vēsturiski ir pienācis tas laiks, kad intelektam jāsāk apgaroties, pretējā gadījumā tas pats sevi iznīcinās. Arī Vanga pareģoja, ka būs ļoti skarbi izdzīvošanas apstākļi visā pasaulē, kurus pārciešot, cilvēku prāti un sirdis kļūs apgaismoti. Kā jaunās apgarotās pasaules šūpuli viņa min Krieviju apmēram pēc 60 gadiem. Šo pareģojumu viņa izteica apmēram 20 gadus atpakaļ.
    Gribēju Jums Jāni jautāt, vai ir sava vīzija par izeju gan Latvijai gan visai Psasaulei kopumā, jo diez vai varam sevi apskatīt atrauti no pārējās Zemes lodes?

  • Nu jā – jāuzver ar piesardzību – nu 25% pieaugumu vai kritumu par 1% nav reáli gaidīt. Reālitāte būs – Latvija ir pustukša un paliks ar vien tukšāka.
    ————
    Salīdzinājumam
    Anglijas teritorija aptuveni 120km2 50 miljoni (un pieaug)
    Latvijas teritorija aptuveni 60km2 2,2miljoni (un samazinās)

  • Ja Latvijā būu līdzīgs blīvums kā Anglijā – tad būtu 25 miljoni iedzīvotāju.

  • Latvijā jau 2025. gadā iedzīvotāju skaits būs dubultojies.

    -

    Vakar atkārtoti dzirdēju par tādu lietu, ka – smadzenes neatšķir dzirdēto informāciju no reāli piedzīvotā. Tātad katru reizi, kad Tu raksti par baiļu scenārijiem, ikviens lasītājs šo scenāriju redz savu acu priekšā itkā pats būtu tā liecinieks. Iedomājies, ja mēs iedomātos tā vietā pozitīvo scenāriju?!?!

  • Aaa – es palaidu šito garām – tev pozitīvs scenārijs šķiet iedzīvotāju pieaugums, bet negatīvs scenārijs samazinājums.
    —————
    Nu, ok. Lai jau būtu – man priekšstats, kurš ir labais, kurš “sliktais”. ir migalins.
    1. Ja samazinās – tad vide, daba un attiecības (iespējams dēļ personīgākas attieksmes – varbūt arī nē) uzlabojas – blīvumam samazinoties, zuadēs servisu pieejamības – slimnīcas, skolas…, kā arī tauta var eventuāli sasniegt kritisko punktu, kad tā aiziet samazināšanās progressijā, līdz izmirst līdzīgi kā Ķelti.
    2. Palielinoties – lielāka ekonomika, vairāk ideju, lielāka ietkme reģionā, lielāks tirgus (ja tāds termins vēl pastāvēs) – liels melnīgsnēju un slāvisku iebaraucēju skaits, kas vēlas būt daļa no eksplozīvās izaugsmes, liela birokrātija, spriedze uz dabu…
    ————
    Man tuvāks šķiet neliels samazinājums vai neliels pieaugums

  • Nesaprati. Vienīgais ko es izdarīju: uzstādīju apgalvojumu.

    -

    Kas ir pozitīvs? Kas tādā gadījumā negatīvs?

    -

    Kāpēc Tu interpretē?

  • Vai tu dotu priekšroku, ka es interpretēju tevis teikto par “pozitīvo scenāriju” un frāzi “Latvijā jau 2025. gadā iedzīvotāju skaits būs dubultojies.” kā vispārīgus bezpersoniskus apgalvojumus?
    —–
    Laikam tagad sapratu, kā biji domājusi.
    ===============
    Pozitīvs ir negatīvs, jo bez negatīva nav pozitīva – tātad tas ir viens un tas pats:
    – Bailes ir drosme (bēgot no bailēm rodas drosme)
    – mīlestība…iemīlēt, pieķerties – greizsirdība un naids
    – Seksualitāte ir aseksualitāte
    – laba uzvedība ir slikta uzvedība
    – savtīgums ir devīgums (ja radies bēgot no savtīguma)
    – slikts kļūstot par labu ir sliktums jeb labums
    —————
    Mulsinoši – kā teica visvaldisvi (šķiet nesaprasdams, ko saka) – Esi Tagad – bez domām, kas ir pieredze, zināšanas – tātad pagātne, bez idejām, uzskatiem, ideoloģijām, mācībām – kas ir nākotne, jeb ilūzijas (iedomāta nākotne).
    ————–
    Esot Tagad, pagaist pozitīvais negatīvais.

  • NEDRĪKST PIEĻAUT LISABONAS LĪGUMA STĀŠANOS SPĒKĀ LV TERITORIJĀ!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

  • Par veelu tu naac
    Peec manaaa riiciibaa esoshaas informaacijas referendums par iestaashanos ES Latvijaa tika viltots

  • Aigars te ir pierunājis daudz… tikai, maigi izsakoties, es neko nesapratu par lietām, procesiem,…, varbūt drusku labāk sapratu viņu pašu. Bet ko man tas dod?
    -
    Par vergošanas izbeigšanu naudai un politiķiem…
    ar atbildi esmu neapmierināts. Ja nu vienīgi kādam citam kaut kas tika skaidrāks, tad labi. Man ne.
    Aigars to te “uzstādīja”, manuprāt pareizi, bet tas arī viss. Vai kādam palika skaidrs.?
    -
    Par sfinksu.
    Nenoliedzot tās teorijas, pieņēmumus, bet apejot tās teikšu,
    ka, ja mums patiesi būtu CILVĒKA seja/galva, un zvēra ķermenis, tad nemaz tik slikti nebūtu kā ir. Mēs pilnīgi nevietā apvainojam lopus savas “sugas” sliktākos pārstāvjus nosaucot to vārdā. Varat uztvert kā joku; es to saku nopietni, taču skaidrojums tam nav īss, neesmu gatavs te izplūst.
    -
    Lisabonas līgums, ES-a, … un Latvija.
    Pilnīgi noteikti nevajag aizrauties, runājot par Latviju, atraut to no pārējā pasaules “ķermeņa”. 90-ajos (+,-…) mēs pilnībā pierādījām savu nespēju uz savu neatkarīgu valsti (to veidot, celt, attīstīt,…).
    (Diemžēl nekas šinī sakarībā nav mainījies.)
    Es balsoju par iestāju ES-ā.
    Pat, ja es būtu zinājis, ka mums tiks “uzsūtīta” šī krīze
    un viss tamlīdzīgais ko es tad vismaz pilnībā nepatvēru…,
    es vienalga būtu balsojis.
    Tikai tad jau ar vēl smagāku sirdi, kā par Latvijas ‘kapa vietu’ES-ā. Tad tas tā tika novērtēts ar mazāku varbūtību.
    Uzskatu, ka
    jebkas, jebkāds veidojums, radījums…
    grib/ēs izdzīvot.
    Cerībā, ka ES-a darīs kaut ko radikālu, nopietnu
    lai glābtu savu “dzīvību”/pastāvēšanu,
    esmu aizvien.
    Uz to lai (stiprināt, … izdzīvot, attīstīt) aicinu ikvienu.
    Tikai pagaidām tām cerībām nav tāda īsti laba pamata, ne te, ne tur “BRISELĒ”.

    Politikā ir tā, ka
    ir reizes, kad labākais risinājums ir arī krāpšanās, viltošana. To autoriem jābūt ar lielu izpratni par
    atbildību,
    tās izpausmes veidiem.
    Tātad, tad (krāpjoties) jāuzņemas atbildība par apkrāpto.
    (Un nemaisiet ne man, ne sev galvu par katra paša atbildību, te pat nav pretrunas).
    …un arī, ja nevaram pierādīt, ka rezultāti ir/bija viltojums, tad tagad par to nav vērts pat minēt.

    Ja Aigars būtu atbildējis, par to vergošanu naudai un politikai, būtu labāk.
    Bet bez POLITIKAS, POLITIĶIEM
    ES VALSTU pastāvēšanu neredzu.
    Par pareizāku lietu kārtību šinī sakarībā ir skaidri norādījumi. Arī publicēti, bet to visu uzskatam par māņiem.
    Neriskēšu te skaidrot, bet par to vajag domāt ikvienam, gan jau…

    Savukārt vergošana pati par sevi ir jau citas pakāpes jautājums.
    Lai “pakutinātu” Aigaru teikšu tā:
    Ja negribi vergot, tad JĀKALPO.
    Ko es te domāju ar kalpošanu, kam kalpot, kā to darīt, ko tas nozīmē… to visu var meklēt (visiem pieejamos) tekstos, un ja
    esi redzīgs, dzirdīgs,
    tad teksti nav vajadzīgi.
    Sakiet: es Pats, un neprasiet man skaidrot.

    Lai gan esmu par ES-u…
    Tās idejas, domas, … par Latvijas neatkarību, un visu ko tamlīdzīgu ir
    kustināmas, pārdomājamas, …
    Arī tāds darbs ir ES-as patiesajās interesēs.
    Ņemot vērā ka uz šodienu ES-a neizrāda
    dzīvot un attīstīties gribu pēc būtības,
    tad vēl jo vairāk mums jādomā par sevi.
    Tikai līdz pat pēdējam mirklim ir jādomā arī
    par
    ES-u,
    par visu pasauli.
    Vai nu ES-ā, vai ārpus tās mēs nebijām, nebūsim izolēti no pārējās pasaules.

    Valsts, tauta iet bojā, tad, kad tās svarīgākās daļas zaudē dzīvotgribu, spēju dzīvot.
    Un tas ko te mēs darām, ir vai nu
    bēru runa,
    vai runa rauguļos,
    vai arī dzimšanas dienā.

  • Shalom ;)
    -

  • Vēl neesmu izlasījis visu, bet droši varu tiekt, ka ir aplams uzstādījums jau pašā sākumā uzdot visu tautu par vainīgu. Ikvienu sabiedrību vienmēr vada un iedvesmo tās labākie pārstāvji vai nekaunīgākie, ar alkatību slimākie uut., jo viņi savas slimības dēļ ir kā slimi pēc varas…

    Tāpēc nekad tauta nebūs atbildīga, bet gan tās “gaišākie prāti”, un vēl mazāk atbildīgi ir arī gaišie prāti, ja valsts ekon un polit vara ir nozagta, kā tas ir Latvijā.

    Par pārējo vēlāk.

  • Nē, nu ko Juri, mums sabiedrību veido cilvēki, kas alkst kalpot, tikt vadīt, kas grib, ka pār viņiem valda, tos krāpj – daži te TF to pat neslēpj.
    —–
    Lūk visvladisvi to visu redz šādi:”…ir reizes, kad labākais risinājums ir arī krāpšanās, viltošana…”
    —-
    Ko tur vēl piebilst – ārējā pasuale ir savu iekšējo kroplību un korumpētības rezultāts – tādi, kā visvladisvi uztur šo degradējošo sistēmu.

  • Aigar! Tev politikā ir lielas izredzes.
    Un kur Tu esi tajā
    “ārējās pasaules iekšējā kroplībā”.
    Nu labi, Tu cīnies pret mani, ja tā var saprast.
    Bet kā vēl Tu cīnies.

    Bet kā lai arī nebūtu, galvenais ir izteikt vārdus.
    Kam gan būs laiks un pacietība iedziļināties.
    Tātad:
    visvaldisvi
    ir
    krāpnieks, to atbalstītājs,
    uztur ārējo pasauli un tās kroplīgumu, korumpētību,
    ir
    pakalpiņš (tikai nezināmu iemeslu dēļ neiztop Aigaram), iztapoņa, viņam patīk ka viņu apkrāpj, viņam patīk būt par plebeju…
    utt.
    Jauku vakaru,Aigar!
    Šodien Tavs plāns ir izpildīts, vai ne?

  • Pēc raksta izlasīšanas manī neviļus radās tāda doma par to grandiozo mājokļu siltināšanas projektu, kas laikam it kā ir obligāts, kur noteiktu skaitu, ja nemaldos 400 mājām pusi izdevumus finansē ES struktūrfondi, bet otru tās iedzīvotāji. Runa tur ir par kolosālām naudas summām… Vai tikai tas nav vēl viens veids, kā arī tos, kuriem nav parādu nastas, iedzīt verdzībā… to būtu interesanti papētīt. Protams pati ideja, ka mājokļi būtu jāsiltina ir nenoliedzami laba, jo tas ļautu ekonomēt uz siltuma rēķina, bet vai tikai kārtējo reizi nav vietā teiciens, ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts… Patiesais mērķis ir vēl viens kātīgs naudas kāsiens… Kas būs ar tiem, īpašumiem, kas perespektīvē nespēs šo kredītu maksāt…

  • Atvainojos- Tas bija domāts visiem, ne tikai Aigaram

  • Ja to domu attīsta tālāk, tad sanāk ka ES Struktūrfondi piešķir noteiktu naudas summu- līdzfinansējumuēku siltināšanai, mēs par šo naudu un vēl savējo iegādājamies nepieciešamos būvmateriālus (tādējādi būtībā nauda nonāk atpakaļ), vēl ņemam aizņēmumus tai daļai, kuru jāsedz pašiem, tad mūsu krīzes apstākļos salīdzinoši lētais darbaspēks nosiltina ēkas un ar to arī viss beidzās, mums tikai atliek maksāt kredītu… Apkure iespējams ar laiku nebūs, jo nebūs kas to nodrošina…

  • par to siltināšanu skaitļi runā paši par sevi.
    normālā situācijā kvadrātmetrs ēkas sienas ar akmensvati (akmensvate ~3x dārgāka par ekovati) un apmetumu un sietu, un krāsu kopā ar darbu maksā 12-17Ls.
    šajā kopfinansētajā projektā atbalstāmā summa ir līdz 70Ls par kvadrātmetru.
    nākamais solis – jāpavēro kādām firmām tad tas pasākums tiks uzticēts, un vēl – galīgā izvēle tomēr ir pašu iedzīvotāju rokās, ja tiem ir galva uz pleciem, tad dabiski ka nepirks mākslīgi pārdārdzinātu produktu. savukārt ja pensionāriem sastāsta, ka ka nupat nupat, baisā steigā ir jāiemaksā naudiņa, savādāk ja šo nokavēs, tad eiropa vairs pusi nenofinansēs, vajdzēs visu maksāt pašiem, nepieminot protams, ka šis “viss” normālos apstākļos nepārsniegtu 17Ls kvadrātā, kamēr steidzamais superizdevīgais eiro projekts – 35ls no iedzīvotājiem, otrus 35Ls samaksā eiropa:)
    te nāk prātā jaukais piedzīvojums ar kaut vai Jelg cukurenes nojaukšanu – nojaukšanai piešķirtie vairāki milj lati vienkārši bij gardkumoss, ko viensundiv paķēra vietējie aktīvisti, i nepadomājot jaukt vai nejaukt. ja tev nauda no debesīm nāk, tad jāgrābj, un piekājas tur visādas filozofēšanas..

  • Lai jau būtu. Nekā personīga – atsaucos uz tevis teikto.

  • Cilvēku aplaupīšanas un no Latvijas izdzīšanas shēma, kas ir tik caurspīdīga, ka slikti paliek no bezkaunības ar kādu to pasniedz.
    ——————-
    Efektivitātes uzlabošanai būs “atlēciena” raksturs – iedzvotji zaudēs visu. Kā tas darbojas?
    ———-
    Vienkārši.
    ———-
    ==
    1.Viesiem liks siltināt mājas, kad nosiltinās, tad būs jāsāk atmaksāt kredīts bankām, ja vienu mēnesi paslīdēs kāja – bankas operatīvi iesūdzēs tiesā un izmetīs no dzīvokļa. Nekāda auklēšanās no banku puses nebūs.
    ==
    2. Gan siltumam (elektrībai, ja to tērēs ēkas sildīšanai) paaugstinās cenu, lai siltuma piegādātājiem nesamazinātos apgrozījums dēļ energoefektivitātes.
    ——————
    =========================
    Rezultāts – cilvēki maksās tieši tik pat daudz par siltumu, cik agrāk + vēl kredītu daudzu gadu garumā par siltināšanu.

  • Aigar!, pēc Tava paša paustā,nepersonisks nemaz nevar būt.
    Tā “atsaucoties” Tev var sanākt krimināls… Tevi papaijās, bet Tu atsaucoties nositīsi.

    Tātad mājas nevajag siltināt?
    Vai ko īsti nevajag?

  • Jāņa rakstītais nav nebūt ne jaunums. Vis ir tā kā rakstīts un niansēs vēl nejaukāk.

    Arī es šis tēmas jau gadiem cilāju un cenšos atrast atslēdziņu, lai Latvijas pilsoņus rosinātu.
    Taču…

    Jāsaka, ka laikam tas tik tiešm ir uzsildītās vardes efekts. Un pilsoņu vairākums, gluži kā vardes siltā pienā priecājas par siltumu un atraida jebkuru, kurš saka, ka apakšā tam siltumam ir liesmas, kuras mūs izvārīs.
    Arī tagad, kad paliek jau par karstu, vardes kuļājas un saka, ka nav laika par muļķībām spriedelēt, jo jārūpējas par to, lai nekļūst pārliku neizturami.

    Tiešām nezinu, kā, lai parāda to bildi un nākotnes vīziju, kuru labi Jānis aprakstījis pilsoņu vairākumam, tā, lai tie sāktu domāt par to, kā no katla izkļūt un vēl vairāk par domāšanu, sāktu darīt?

    šis tas jau mums tomēr ir, tā ir formālā demokrātija, kuru pilsoņi joprojām var iedarbināt, iestājoties, izveidojot partiju, partijas, un pārņemtru valstī varu, lai veiktu nepieciešamās reformas, lai rakstā aprakstītais tiktu likvidēts.

    Taču arī šeit aktīvākie ir domās sašķelti.
    Vieni, kā es, domā, ka jāveido pilsoņiem pašiem savas partijas, jāveido alternatīvu preču un pakalpojumu apmaiņas sistēmu, kā LETS (Latviski man labāk tīk BATS -bezmaksas apmaiņas tirdzniecības sistēma).

    Taču citi domā, ka jāķeras kaut kādā veidā pie partiju sistēmas demontāžas. Bet bez revolūcijas nezinu kā ko tādu var paveikt.

    Citi atkal domā, ka jāveido autoritārs nacionālistisks režīms, kā pie Pinočeta, vai tā paša Lukošenko.

    Vēl citi saskata, ka kristīgā ticība, katolicisms var apvienot un būt par glābiņu pašreizējās situācijā.

    Vēl citi saskata iespēju atjaunot PK un tālāk 1934. gadā likvidēto republiku. Bet arī tam nepieciešams pilsoņu atbalsts, kura nav.

    Tā, ka būtu gan interesanti uzzināt, kāda vēl ir reāla un ātri realizējama iespēja Latvijas Republiku reanimēt?

  • Vilni!
    Bija tāds kompartija darbinieks Gorbunovs.
    Viņš teica (te viņu pieminu tikai “ponta” pēc), ka, lai vienotos, vajag meklēt vadzvaigzni. Jeb saprotamāk, ja divām “zvaigznēm” jāvienojas, tad tas jādara abām tiecoties uz vienu kopīgo zvaigzni.
    Tajā uzskatījumā visiem sava taisnība (ja vien nav kādi citi īpaši plāni, zemteksti).
    Cits jautājums, kas vajadzīgs lai tas būtu kā “ierosas strāva”.
    Pirmkārt, tam būtu jābūt,lai daudzi varētu vienoties, atrast kopsaucēju.
    Un pats galvenais, lai tas “karogs” zem kura vienojas, būtu ar
    absolūtu taisnību.
    Tas ir – Lai tā nebūtu tikai andra vai māra, vai… taisnība, vai mirkļa izdevīgums…

    Šobrīd es kā visīsāko ceļu (teorētiski) es saredzu mums “pelītēm” iekustināt ES-as “tačku”. Iekustināt tā, lai mēs varētu izdzīvot, lai ES-a taptu par plaukstošu valsti…….
    Teiksiet fantastika! Man grūti būt ko iebilst.

    Cilvēkiem (arī man) ir tā, ka viņi grib kaut ko labot no kaut kādas atsevišķas vietas, kur nu viņiem šķiet ir sākusies kļūdīšanās, bet tā var un varbūt vajag analizēt, domāt, bet tā nav iespējams reāli kaut ko labot. Katrā ziņā ne bez zaudējumiem, t.sk. lieliem zaudējumiem.

    Būt neatkarīgiem,
    tas pirmkārt ir dzīvot, izdzīvot un ne tikai, bet attīstīties
    ar to kas mums ir.
    Jautājums,
    kas mums ir?
    Tāds īsti mūsu, ar mūsu autortiesībām un tml……..
    Bet domas ko attīsta raksta autors nav sliktas. Arī tā un par to ir jādomā, vismaz sākumam.

    Vadzvaigzne protams ir. Tikai daudziem pret to ir alerģija, pat pamatīga. Varētu patapināt kaut ko zemāka līmeņa, bet tad atkal citas briesmas.
    Te TF ir rakstījuši rakstus ( A.Belovs, A.Siliņš, I.Verners, arī vēl, un arī šur tur komentāros) tā mierīgi
    uzskaitījuši pa punktiem, vai kā to labāk man paskaidrot.
    Siliņš, par piemēru, ar savu tekstu diezgan skaidri norādīja, ka izgl.sistēmā neesam ievērojuši, palaiduši garām BĒRNU.
    Nezinu vai paši autori to darīja apzināti.

    Turpiniet savu uzskati, arī īsu galveno IDEJU katram.
    Tā mēs apzināsim
    platformu uz kā ir jābalstās.
    Tad mazliet jāieskicē situācija pār un pa mums.
    Tad arī var sākt domāt ko ar to visu iesākt.
    Ja vien …
    ja vien būsim uztvēruši pareizo ceļu. Ja vien pa “ceļam” ja nebūsi sakašķējušies.
    Bet nesakašķēties varētu palīdzēt, ja katrs pateiks visu
    ko viņš ar to grib, ko no tā grib, ko viņš ar to domā.
    Ja mēs nenoliegsim to kas ir (nevis balstīsimies uz to tikai tik tālu cik tas ir izdevīgi)
    Politiķiem jāņem vērā visi.
    Un ja tam valstī ir
    vieni, kas ienīst režīmus, tikai tāpēc kā tā esot pareizi,
    vieni, kas ienīst baznīcas, vai pat Dievu,
    vēl citi, kuri tūlīt grib revolūciju, jo neieredz partiju sistēmu…,

    Tad kaut ko taustāmu izdarīt būs apgrūtinoši.
    Nepietiks ka politiķi
    ieklausīsies.
    Tas jādara visiem, vismaz jācenšas.
    Es tā pa īstam pat sīku centību ar grūtībām saskatu.
    Jautājums.
    Vai tiešām esam nolemti…
    Taisi sarakstu ar to, ko un kā kurš virziens, strāvojums…
    Pagaidām atturēšos sākt kaut ko…

  • Sveicināti, draugi! :)
    Lai mēs varētu vēl ilgi diskutēt tādā garā, vispirms ir maksimāli jāapsēj lauki, jāsāk audzēt ekonomiski mājdzīvnieki, kā kazas un ēzeļi, u.tml. Jo ir sācies pavasaris, un šim gadam jānodrošina vismaz pārtikas pašpietiekamība.
    Te vairs nevar turpināt “biznesu kā parasti”, jo tas ir ārkārtējs pasākums. Daudziem zemniekiem nav naudas degvielai, sēklai utt. Zemes īpašnieki varētu uz zināmiem noteikumiem iznomāt zemi tiem, kuri grib ko audzēt. Uz vietām vajadzētu veidot krājaizdevu sabiedrības vai pašpalīdzības kases, kur strādāt gribošie un varošie varētu aizņemties apgrozāmos līdzekļus. LETS nevar nodrošināt visu, bet iespēju robežās var veicināt arī to. Lai to visu koordinētu, katrā apdzīvotā vietā jāpulcējas aktīvākajiem pilsoņiem, lai izveidotu pastāvīgi strādājošas, BEZPARTEJISKAS rīcības un koordinācijas komitejas. Kā tās saukt – pilsoņu komitejas, Satversmes atjaunošanas vai konstitucionālās komitejas? Būtība tā, ka to uzdevums ir atjaunot Satversmes 2. panta darbību un nodrošināt kārtību periodā, kad sabrukums pārsniegs kritisko robežu. Lai te nebūtu haosa un bandītisma, un visi būtu paēduši (skat. arī http://blogs.krustaskola.lv/2009/04/26/failed-state-latvija/).
    Kopumā tas varētu veidot kustību, ko es piedāvāju saukt par “Mēs paši”, lai uzsvērtu, ka, atšķirībā no pastāvošā režīma, kustība balstīsies galvenokārt uz pašu resursiem un strādās pašu (visas sabiedrības) interesēs. Tas neizslēdz starptautisku sadarbību uz abpusēji izdevīgiem principiem, bet pat beidzot to padarīs par īstu un iespējamu (nevis spēli vienos vārtos). Sīkie kašķi, sektantisms un vecie stereotipi uz laiku ir jāatmet, jo tagad ir svarīgākas lietas. Daudz kas būs jādara uz brīvprātības principiem, nejautājot – kas man par to būs…
    Būs brīva Latvija brīviem cilvēkiem!
    Atttiecībā uz režīma pasākumiem pamazām jāsāk “nevardarbīgas nesadarbošanās” politika. Jāatbalsta un jāstiprina tikai savējās iestādes (banka, apdrošināšana, veikali, firmas), vai jāveido tās no jauna. Zviedru bankas un līdzīgi iestādījumi jāboikotē. Kad kustība nostiprināsies, varēs sākt arī plašas, nevardarbīgas neatkarības manifestācijas, kas vainagosies ar Satversmes atjaunošanu un varas atgūšanu.
    Kā jūs domājat, vai cilvēki būtu gatavi uzņemties šādu izaicinājumu?

  • :-) Kas attiecas uz pārtikas audzēšanu, vismaz es esmu novērojis pastiprinātu rosību pa mazdārziņiem, ir informācija par atsevišķiem pagastiem, piem. Jelgavas rajona Jaunbērzes pagasts, kur diezgan pieprasīti ir zemes pleķīši pārtikas audzēšanai, pēc tiem pagastā šogad ir īpašs pieprasījums. Arī paziņas cenšos rosināt pakustēties kaut tik, lai nodrošinātu sevi ar pārtiku. Arī pats protams šogad aktīvi rušināšos…

    Atiecībā par “nevardarbīgu nesadarbošanās” politiku uzskatu, ka visefektīvākais, kā šo pasākumu varētu reāli iekustināt- tas ir caur paziņu loku (no drauga, draugam utt), mums tak katram ir paziņas, draugi un draugu draugi, ja izdosies kaut ar trešdaļu vienoties par to, ka maksimāli atbalstīsim vietējos, tad šim pasākumam vajadzētu aiziet uz urrā, viņi savukārt līdzīgi informētu arī savus draugus un paziņas…

  • Būtu gatavi, Jāni!
    Tikai nezina, ka ir jābūt gataviem, jo pārējie varianti ir stipri bēdīgi.. Tikai viena nelaime – 99% vēl pagaidām snauž…

  • Skaiti mani iekšā.

  • Vajadzētu izvērst plašu audzināšanas kampaņu.Pārsvarā tauta ir inerta un manipulējama.Tādu kas saprot situācijas nopietnību ir ļoti maz.Bet ietekmīgākie līdzekļi joprojām irTV un radio ,kuri galvenokārt atspoguļo tikai to kas nepieciešams augšējiem humanoīdiem.Piemēram par Tautasforumu 90% no man pazīstamiem neta lietotājiem pat dzirdējuši nebija.Kā satikties domubiedriem un parunāt klātienē….Varbūt varam ko saorganizēt?

  • Protams, ka jā.

  • Ir jārod iespēja plašāk iepazīties ar Tautasforumu un šeit paustajām domām dažādiem sabiedrības slāņiem. Pats cenšos izplatīt vēsti par tā esamību un nozīmi, taču ar to par maz. Dīvaini, bet cilvēki netic, ka ir kāds risinājums – visi gaida palīdzību no citurienes – no Dieva, no valdības pamošanās, no Zviedrijas, no Krievijas, tikai ne no savas rīcības.
    Arī draudīgos signālus liela daļa sabiedrības vēl uztver inerti. Kad iestāsies X stunda, iespējams, ka nebūs vairs saziņas iespējas tāda apjomā kā tagad, tāpēc jāpasteidzas.
    Un vēl, vai šāds atklāts forums būtu īstā vieta, kur publiski un atklāti kalt plānus valsts aizsardzībai, kuri nesakrīt ar valdošās kliķes plāniem un iezīmēt ceļus, pa kuriem ies esošās sistēmas kritiķi?

  • Slepenībai nav nekāda nozīme, jo problēmas un risinājumi nav politiski vai naudiski – tie visi ir tehniski – kā paēst, kā apģērbties, kā sagādāt siltumu un elektrību, kā nodrošināt mobilitāti…

  • Lietas par kurām runājam, nākotnē var skart gan politiku, gan valdošās plutokrātijas maciņus. Neaizmirsīsim arī to, ko Ivo rakstīja par dezinformātoriem un citiem kungiem, kuri uzmana jebko, kas varētu apdraudēt esošās elites komfortu. Jebkurā organizācijā, reliģijā, partijā, ģimenē, sabiedriskā organizācijā vai bērnu dārzā ir ekzotēriskais loks (ārējais loks), kurā aprit informācija, kuru var saprast jebkurš bez priekšzināšanām, bez nopietnas iedziļināšanās, un šīs informācijas noplūde nevar radīt nopitnas sekas un ezotēriskais loks (iekšējais loks), kurā aprit cita līmeņa informācija, kura rada nopietnas sekas un prasa augstu, dzīvē pārbaudītu izpratni un atbildības pakāpi.

  • Pareizi tu saki – tieshi taaadeelj nedriikst buut nekaadas slepeniibas – tieshi preteeeji – vairaak jaainformee un jaaiedibina paradums izplatiit noziimiigu informaaciju, nevis to sleept.
    ============
    Organizaacija veesturiski sevi ir pieraadiijusi kaa neefektiivu liidzekli.
    Organizaacijas veido cilveeki, kur caur organizaacijaam, sisteemaam, idelogjijaam, ideaaliem, maaciibaam un veeertiibaam censhas mainiit, menedzeet, vadiit, valdiit, maaciit un kontroleet cilveeku:)
    ———–
    Taa sagadiijies, ka cilveeks ir nepakljaaviigs, un no aarpuses uzspiestaam lietaam nepakljaujas – tieshi preteeeji – pretojas ar visu sparu:D
    ———-
    Taadeelj tikai mainja pashaa cilveekaa var izraisiit noziimiigas izmainjas arii aareejaa videe.
    ———
    Citiem vaardiem sakot – tas, ko mees pieredzeejaam pagaatnee, shobriid un naakotnee, ir cilveeka mentaalo darbiibu rezultaats.
    ——–
    Lai mentaalaas aktivitaates paarveerstos un materializeetos,
    nevajag:
    – konkurenci
    – jaunas ideologjijas
    – jaunas maaciibas, organizaacijas
    – informaacijas, datu, zinaashanu izplatiibas apspieshana
    =============
    Tieshi preteeji – taatad vajag:
    – sadarbiibu
    – ideju gjenereeshanu, eksperimenteeshanu un ievieshanu
    – nemitiigas paarmainjas caur uzlaboshanu, buuveeshanu vienam uz otra idejaam (nevis statiska gudriiba vai maaciiba vai idelogjia)
    – informaacijas, datu, zinaashanu izlatiiba

  • Liidziigi, kaaa tu, domaaja Masoni, kad dibinaaja savu slepeno biedriibu ciinjai pret Monrahiem un pasaules valdniekeim – pilniiga slepeniiba.
    ===========
    Kur tas viss ir novedis?
    NEKUR, jo Masoni, kas ir pilniigi visaas valstiis, ir vienkaarshi konkureejoshs speeks – iespeejams, ka tie shobriid jau ir pilniibaa sapluudushi vienaa masaa ar tiem, pret kuru ietekmi ciiniijaas:D:D:D

  • Aigar! Tātad nost ar “Tautas forumu”. Tā tomēr ir organizācija.
    Nākošais solis, kā reiz kaut kur teici – jāgaida ir “vispasaules “revolūcija”". Vadīt jau nedrīkstot, tad radīsies politiķi…
    utt. un tml..

    Pamēģini tomēr visus savus komentārus salikt daudz maz kopā, un izvērtē tos. It kā paspīd tīri labas idejas, novērtējumi, bet teikums ar teikumu kopā nesaiet…

  • Tu esi pārpratis. TF nav oragnizācija, ja kas – nav reģistrēta, kā arī saorganizētās sekas (raksti, komentāri) ir rezultāts pašiniciatīvai.
    ——
    Revolūcijai ir jānotiek cilvēkā, visvaldivi. Beidz ņemties un spītēties – pats visu labi saproti, tikai izliecies par beigtu zivi.
    ——
    Konstruktīva kritika ir OK. Konkrēti kurš teikums ar kuru neiet kopā?

  • Neiet runa par slepenām organizācijām, bet gan par saprātīgu attieksmi pret realitātēm dzīvē. Grozi kā gribi, šobrīd notiek cīņa par valsti, par tautu, par katru cilvēku.

  • Es saprotu, ko tu saki, tomēr esmu kategoriski pret jebkādu cīņu.
    ====================
    Cīņa ir bezspēcības izpausme – tā ir destruktīva, jo meklē, kā iznīcināt esošo, nevis, kā radīt jaunu.
    ——————–
    Man personīgi nav ne laika, ne enerģijas, ne vēlēšanās cīnīties, kas nozīmēs izraisīt konfliktu.
    ——————–
    Cīņa sevī ietver arī BAILES, kuras ir visu visu visu (personīgo, ģimensiko, valstisko un globālo) nelaimju kodols – perfekts ierocis manipulācijai ar cilvēka apziņu.

  • Mēs ar vārdu cīņa izsakām visu ko.
    Tāpat arī jāņem vērā, ka reālajās situācijās (arī lai sasniegtu to ideālo…) šad tad ir jāpielieto situācijas diktēti noteikumi.
    Tātad arī cīņa, vardarbība (vārdu lietoju plašākā nozīmē kā parasti)… šad tad var būt nepieciešama.
    Tā nevar būt sistēma, bet gan vienreizēji gadījumi…
    Par piemēru: ja konflikts jau ir esošs… un tad arī tikai atsevišķos gadījumos.
    Un tā par daudz ko… par politiķiem, naudu… varu.

  • Es norobezjojos no tevis teiktaa par vardarbiibu un ciinju.

  • Dari tā.
    Tikai ar to, Tu “lej ūdeni uz mūsdienu nejēdzību dzirnavām”.
    Te ir tā, ka noliedzot patiesībā stimulē.
    Es Tev visdrīzāk piekritīšu, ja ir aicinājumi uz cīņu, (vārda tiešā nozīmē).
    Savukārt vardarbība ir daudz plašāks jēdziens kā mēs to gan ikdienā, gan likumdošanā, gan vēl kaut kur minam.

    Interesanti kā gan Tu darbotos daudzajās “situācijas diktētajos” notikumos, kur tas viss jau pilnīgi reāli (nerunājot par situācijām, kur tas ir slēptās formās), kur reāli jau cīņa, gan vardarbība (tās visu izpratnē).
    Norobežoties? Jā, droši ka tā var gandrīz vienmēr, tikai…

  • Pirms gadiem 3 biju Minskā – tur viss kā PSRS, tukši veikali, viss drūms, miliči pēc katriem 100m, stacija celta kā pils, bet tukši mūri, nav pat kafiju kur iedzert.
    Tagad man ir darbā kolēģis no Baltkrievijas, stāsta briesmu lietas, īsta diktatūra, valsts rekets un nabadzība. Jā dzīves pašu minimumu it kā nodrošina (kā bija arī PSRS), bet par piemēru tur nav ko runāt. Tumsonība.

  • Par nākotni, mērķiem un ko darīt runājot, neaizmirstiet, mūsu sabiedrība ir pamatīgi strukturēta un sašķelta inreršu grupās.Ja gulbis, vēzis, līdaka- būs maigi teikts, ir pretstati. Tātad…Problēma aplūkojama vispirms no iekšpuses, tā nav mazāk svarīga kā minētās ārlietas.

  • Jautajumu par PAREX pārņemšanu jau kops pārņemšanas brīža visu laiku aktualizē biedrība “Grupa A” http://grupaa.wordpress.com/2010/12/17/lugums-10-saeimai-izveidot-parlamentaras-izmeklesanas-komisiju/

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.