A.Dzenis: ‘Dzīve bez kungiem, valdniekiem un ierēdņiem. Brīvzemes Eiropā 8. – 16. gadsimtā’

Kopīgo jautājumu risināšana, mūsdienās dēvēta arī par „politiku”, pašreizējai sabiedrībai pagalam nesokas. To, kā cilvēki dzīvojuši nebūt ne tik senā pagātnē, pēta un izzina brīvvēsturnieks Agris Dzenis. Aicinām iepazīties ar viņa apkopotajām tēzēm.

  1. Līdztekus vēstures zinātnē pazīstamajām feodālajām monarhijām viduslaiku Eiropā ilgstoši pastāvēja vēsturniekiem maz zināmas plašas, pašpārvaldošas teritorijas bez centralizētas varas – brīvzemes: Frīzu Jūrzemes pie Ziemeļu jūras starp Emzas un Vēzeres upēm, Ditmarša uz pussalas uz austrumiem no Elbas grīvas, Hauenšteina Dienvidvācijā, Šveices brīvnovadu konfederācija.
  2. Patstāvīga politiskā un saimnieciskā pamatvienība brīvzemēs bija dzimtas. Dzimtu apvienības – novadus vai draudzes pārvaldīja dzimtu ievēlēti tiesneši, kuru galvenā funkcija bija strīdu izšķiršana starp dzimtām. Novadu apvienības – zemes pārvaldīja novadu tiesnešu sapulce, kas izdeva un rediģēja likumus, izšķīra novadu domstarpības, bija augstākā tiesas instance. Likumus apsprieda un akceptēja iedzīvotāji. Tiesnešus par netaisnīgu rīcību varēja atcelt un sodīt. Brīvzemju karaspēks bija visu cīņasspējīgo iedzīvotāju veidota zemessardze. Ņemot vērā šos apstākļus, brīvzemēs bija liekas valdnieku, feodāļu un ierēdņu institūcijas kā Eiropas feodālajos valstiskajos veidojumos.
  3. Brīvzemju tiesību pamatvērtības bija dzimtas īpašuma un dzimtu piederīgā – brīva cilvēka personas neaizskaramība, spēja apgādāt, aizsargāt un turpināt dzimtu, nepakļaušanās nevienam pret paša gribu. Brīvzemēs nepastāvēja nodarbošanās ierobežojumi un aplikšana ar nodokļiem, tādēļ tajās attīstījās amatniecība un tirdzniecība.
  4. Brīvzemju pamatvērtību saknes meklējamas senās Eiropas odalā jeb alodā – dzimtā un tās īpašumā, pār kuru nebija nekādas teikšanas nevienam, kas pie tās nepiederēja. Odalam piemita arī sakrāls raksturs – caur to pasaulē izpaudās dievišķais dzīvības spēks un kārtība, pie odala piederēja mirušie senči.
  5. Centralizētas varas un valdniecības idejiskais pamats Eiropā bija Romas impērijā izvedojies domināts, kas savukārt aizgūts no Austrumu despotijām. Saskaņā ar to, valdnieka vara ir vienpersoniska un dievišķa, valdnieks stāv pār likumiem, pavalstniekiem ir jāpakļaujas valdniekam un viņa gribas īstenotājam – pārvaldes aparātam un armijai, jāuztur tos ar savu darbu. Vecajā Derībā izklāstītās austrumu valdniecības idejas Eiropā saglabāja un īstenoja kristīgā baznīca. Valdniecības iekārtu Eiropā ar saviem iekarojumiem izplatīja Karolingu impērija sākot ar 8. gadsimtu.
  6. Kopš 11. gadsimta monarhijas centās pakļaut brīvzemes, bet saņēma bruņotu pretsparu. Pakļaušana izdevās tikai 16. gadsimta pirmajā pusē, kad Ziemeļjūras brīvzemes bija novājinājušas iekšējās nesaskaņas, ko izraisīja jaunizveidojušās aristokrātijas tīkojumi sagrābt varu. Brīvzemes tika iekļautas Romas impērijas hercogistēs un grāfistēs. Šveices brīvnovadu konfederācijas iekārtas pamati, pateicoties iedzīvotāju sociālajai viendabībai un tiesiskajai vienlīdzībai, ir saglabājušies līdz mūsdienām.
  7. Brīvzemju iekārtu var uzskatīt par mūsdienu politiskā ideāla – tiešās demokrātijas īstenojumu. Brīvzemju iedzīvotāju līdzdalība sava un sabiedrības likteņa veidošanā bija ievērojami plašāka nekā klasiskajā demokrātijas vēsturiskajā paraugā – sengrieķu pilsētvalstīs.
  8. Saimnieciskās un pārvaldes patstāvības ziņā Eiropas brīvzemēm tuvas bija brīvmājas Tukuma rajonā – Būguļi un Muižnieki tagadējā Jaunsātu pagastā. To saistība ar valsti bija visai nosacīta.
  9. Kari, revolūcijas un ekonomiskās krīzes liecina, ka uz valdniecības idejām balstītā centralizēta valsts pārvalde un ekonomika sevi nav pierādījušas kā sabiedrību vienojošu un ilgtspējīgu, tāpēc brīvzemju iekārtu, kas respektē personas un mazo kopienu pašvērtību un pašiniciatīvu, var pieņemt kā ilgtspējīgas nākotnes dzīves modeļa pamatu.

Vienojoties ar brīvvēsturnieku par transporta izmaksu segšanu, Agris Dzenis šo informāciju piedāvā izklāstīt lekcijas veidā. Priekšlasījums/lekcija sagatavota, apkopojot ziņas, kas savāktas viņa pētnieciskā projekta „Brīvciemi Eiropā” ietvaros. Projekts ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu tiek īstenots kopš 2008. gada 1. decembra un noslēgsies 2009. gada 31.maijā.

Nodrošinot aparatūru, priekšlasījumā iecerēts izmantot digitālo vizuālo materiālu: Frīzijas, Ditmaršas un Hauenšteinas vietu, vēsturisko priekšmetu, būvju, tērpu, personu attēlus, kas ilustrē brīvzemju kultūras savdabību.

Aicinām sekmēt iesāktā darba tālāku attīstību – diskutējot, pulcinot interesentus, domubiedrus, jo ļoti iespējams, ka, veidojot nākotnes sabiedrības modeli, vērtīgas atziņas varēsim aizgūt, izzinot mūsu senču pieredzi.


Sazinieties, sūtot ziņu no TautasForums.lv, vai rakstot Agrim Dzenim – agrisdzenis[AT]inbox.lv


  • Būtu baigi interesantā lekcija. Gribu apmeklēt, esmu ar mieru maksāt :)

  • Jādomā, ka ķoniņi savulaik rīkojušies tāpat. Bet ir viens īpašs apstāklis, kas Šveicei ļāvis saglabāt struktūru – tie ir visai nepieejami kalni. Mūsu viduslaiku neatkarību sargāja meži. Šodien tie vairs neattur neko, ir lidaparāti un visurgājēji.Savukārt atsevišķai kopienai vajadzīgs bruņojums, jo apdzīvotība blīva un morālu pagrimumu nebremzē reliģija.

  • Paldies par izrādīto interesi! Arī kuršu ķoniņi ir pieskaitāmi pie Eiropas brīvļaudīm, un kopš 17. gadsimta viņiem nemitīgi nācās pretoties centralizētas valsts pakļauttieksmēm.
    Kopienām neatkarību ar ieročiem nosargāt ir samērā grūti, tomēr, kā uzskatīja senie frīzi, vienmēr var izvēlēties starp nāvi un verdzību. To pašu izsaka stedingu parunas: “Mīļāk miris, nekā vergs”, “Miris, bet nenospiests ceļos.”
    Brīvļaužu kopienas un tā dēvētā “barbaru demokrātija” jeb, pēc Engelsa, “militārā demokrātija” Eiropā ir pārsteidzoši mazpētītas lietas, informācija ir izkaisīta, tāpēc vēlos rosināt topošos un esošos vēsturniekus, politologus, sociālos antropologus, kas nodarbojas vai vēlas nodarboties ar senās tautvaldības (pareizāk gan būtu teikt – dzimtvaldības) izpēti, sakontaktēties un koordinēt savu pētniecisko darbību.

  • No – John Taylor Gatto – Dumblig us Down

    Reimsas katedrāle ir spožākais piemērs tam, ko var paveikt Kopiena un ko mēs riskējam pazaudēt, ja neizpratīsim atšķirību starp šo cilvēcisko brīnumu un sociālo mehānismu, ko sauc par Organizāciju. Reimsas katedrāli cēla simt gadu laikā cilvēki, kuri strādāja cauru diennakti bez jebkādu jaudīgu mehānismu palīdzības. Visi strādāja brīvprātīgi, nebija nekādas verdziskas piespiešanas. Nevienā skolā nebija mācīts tāds priekšmets kā katedrāļu celtniecība.
    Kas lika cilvēkiem simt gadu laikā strādāt kopā? Lai kas tas arī nebūtu, to ir vērts pamācīties. Mēs zinām, ka cilvēki bija saistīti ar ģimenes un draudzības saitēm un zināja, kāds dievnams viņiem vajadzīgs. Pāvestiem un arhibīskapiem ar to nebija nekādā sakara – gotiskā arhitektūra kā tāda radās no tīras cenšanās; gotiskā katedrāle stāv kā bāka, kas apgaismo to, ko var radīt brīvu cilvēku vienība. Tā ir tas orientieris, pēc kura var novērtēt savu dzīvi.
    Reimsā dzimtcilvēki, fermeri un zemnieki aizpildīja milzīgas platības satriecoši skaistām vitrāžām, bet neviens no viņiem pat neiedomājās atstāt kaut kur savu parakstu. Neviens nezina, kas izprojektēja un radīja šīs vitrāžas, tā kā tajā laikā vēl nepastāvēja mūslaiku institucionālās dižošanās forma, kas samaitā Kopienas garu. Pēc visiem pagājušiem gadsimtiem tās joprojām parāda, ko nozīmē būt īstam cilvēkam.

    ——–
    Vai mums ir kāda uzceļama “katedrāle” ?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.