J.Putriņš: ‘Ko mēs gribam no rītdienas?’

„Mēs dzīvojam apmātības laikmetā. Un mēs to zinām,” – ar šiem vārdiem Johans Huizinga sāk savu grāmatu «Rītdienas ēnā». Bija vēl tikai 1935. gads. Pakts starp Hitleru un Staļinu vēl nebija noslēgts, bet mums pieejamā Eiropas daļā ar īpašu centību tika ieviesta kārtība.

Austrumos tautas kalpus kārtības, stabilitātes un gaišās rītdienas vārdā mainīja pret vēl uzticamākiem, rietumos uzticamos ap sevi pulcēja fīrers. Kārtība bija ieviesta arī Baltijas valstīs, ari mūsu mīļajā latvju zemītē, kur mūsu vadonis klaigājošo simtu, citādi sauktu arī par Saeimu, jau bija atlaidis, un mūsu bāliņu zeme droši varēja raudzīties nākotnē. Kurpnieki bija pieķēdēti pie liestēm, katrs bija savā vietā, un nekas, šķiet, nevarēja apdraudēt tēvu, fīreru un vadoņu iedibināto kārtību… Vadoņa aicināti, mēs katrs palikām savā vietā arī tad, kad kārtības labad mūsu zemē ienāca sveša vara. Mēs bijām pieradināti pakalpot, paklausīt, varai uzticēties un kaimiņu turēt aizdomās, mēs bijām atbrīvoti, pareizāk sakot, atbrīvojušies no nomācošās nepieciešamības lemt un uzņemties atbildību pašiem. Kā citādi lai izskaidro, ka tieši mūsu pašu vidū visai ātri atradās pietiekami liels līdzskrējēju skaits, kas ar divkāršu centību sāka kalpot jaunatnākušajai varai, ir aci nepamirkšķinot, kad lopu vagonos ceļam uz Sibīriju bija jāsasēdina savi tautieši.

Pēc kārtības mēs tiecamies arī šodien, panākumus šajā kārtības ieviešanā nevar noliegt. Un tomēr mēs esam neapmierināti un satraukti. Kāpēc?

Atbildes nav. Vai patiesībā atbilžu ir tik daudz un tās ir tik pretrunīgas, ka neviļus nākas domāt, ka patiesu atbildi mēs nemaz negribam iegūt. Varbūt šis satraukuma, aizdomu, aizvainojumu un savstarpējās neuzticēšanās stāvoklis mums ir vitāli nepieciešams, tas it kā piedod jēgu mūsu esamībai, un mēs esam it kā labāki un pārāki par tiem, kuri zog, melo, laupa, slepkavo, kuri nodod mūsu zemīti un kuri ielaižas kompromisos ar šiem nodevējiem un ir varaskāri, rupji, izvirtuši un Dievs vien zina vēl kādi. Savā svētajā sašutumā mēs kļūstam tik pareizi, ka pat vairs nepamanām, pa kuru laiku esam aizmirsuši smaidīt, mīlēt, priecāties par dzīvi. Jo smaidīt var tikai no aizdomu un neuzticības nastas brīvs cilvēks, jo mīlēt var tikai par otru atbildību uzņemties gatavs un par otra panākumiem priecāties spējīgs cilvēks. Bet, pazaudējot sava svētā sašutuma vai nicinājuma objektu, mēs nonāksim aci pret aci ar savu nespēju priecāties par dzīvi vai, modernā valodā runājot, ar savu impotenci šā vārda plašākā nozīmē. Atzīt to būtu katastrofa mūsu (mūsu aizejošā gadsimta vai mūsu civilizācijas) uz laika plūstošajām smiltīm būvētajai izpratnei par dzīves jēgu, katastrofa katra atsevišķa indivīda iedomātai izpratnei par savu nevainojamību, taisnīgumu, prātīgumu, īpašo gudrību vai svētulīgumu.

Un tomēr mēs – gan pie varas piederīgie, gan tai pakļautie – to zinām. Vai tā būtu naudas vara, valsts vai kādas ticīgo sektas vara pār mūsu spriešanas spējām vai mūsu aizdomu un neticības vara pār mūsu jūtām – mēs to zinām. Un tieši tālab, lai šīs zināšanas no sevis noslēptu, mēs ar sevišķu atjautību un neatlaidību meklējam un būvējam paslēptuves, kurās no sevis aizbēgt. Aizejošais gadsimts piedāvā izvēlei surogātus katrai gaumei, un to uzskaite vien jau krietni pārsniegtu šī raksta ietvarus. Aizmirsties var visādi – gan izpriecās, gan bēdās. Var sevi nodedzināt orģijās, var notrulināt, iegrimstot TV ekrānā, vai vienkārši nodzerties. Var paslēpties kādā ticīgo sektā, kura uzved uz „pareizā” ceļa un iesvēta „pareizā” mācībā, īpašu gara piepūli neprasot. Var dzīvot svētā sašutumā par notiekošām bezjēdzībām uz zemes un sev apkārt, bet var dzīvot arī nicinājumā par šo sašutušo niecību.

Vara vienmēr ir bijusi ieinteresēta valdīt pār cilvēku prātiem. Arī pār varas nesēju prātiem. Izmantodama visu, kas ierobežo cilvēka kritiskās spriešanas spējas. Bet tikpat labi var teikt, ka arī mēs paši esam ieinteresēti pakļauties varai. Bez šīs mūsu ieinteresētības, atzīsim, vara pār mums nevarētu pastāvēt, un mēs atrastos vieni bezgala dziļas, noslēpumainas un neaptveramas kraujas malā, mēs aptvertu, ka katrs mūsu solis ir solis Neizdibināmajā, kur neviens nekad pirms mums šajā laiktelpā vēl nav bijis, un ka šo soli nespert nav iespējams. Un tomēr katru mirkli, kamēr mēs esam, mēs šos soļus Neizdibināmajā speram. Tikai kālab mēs to darām aizvērtām acīm?

„Prasme būt vienam ir nosacījums spējai mīlēt,” rakstīja Ērihs Fromms savā darbā „Māksla mīlēt”. Pareizāk, iespējams, būtu teikt „drosme būt vienam”. Bet tad tikpat pareizs būtu apgalvojums, ka mūsu nespēja mīlēt rada šīs bailes būt vienam un reizē ar to vairāk vai mazāk neapzinātu pakļaušanos varai, autoritātei, partijas līderim, ģimenes galvai, bandas vadonim vai svētajam tēvam. Visi viņi veic vienu un to pašu brīva cilvēka paverdzināšanas funkciju, visi viņi prasa pakļaušanos sev, visi viņi par šo pakļaušanos savus padotos apbalvo un ieceļ izredzēto kārtā, visi viņi nepaklausīgos soda. Iespējams, ka baznīca, solot nokļūšanu paradīzē un draudot ar pekles ugunīm aizsaulē, uzturēja morāles normas sabiedrības un sevis pastāvēšanai nepieciešamajā proporcijā, taču mēs nezinām, vai baznīcas ietekmē izvēle starp labo un ļauno ir bijusi cilvēka brīva un apzināta izvēle. Turklāt paralēli tam pastāvēja iespēja grēkus nožēlot un izpirkt – divkosība acīm saskatāma. Un tomēr gadsimtiem ilgi nesaredzēta. Grūti pierādīt, ka brīva saprāta apzināta izvēle par labu labajam būtu mazvērtīgāka. Drīzāk otrādi – grūti iedomāties, ka brīvais saprāts izvēlētos postošo, ļauno, izvēlētos patoloģisko.

Mūsu nostalģija pēc laikiem, kad augstāk stāvošie deva mums visu notikumu skaidrojumu, ir neizbēgama. Mēs nedz protam, nedz gribam šajā ziņā būt brīvi. Un nav arī laika. Vismaz tā mēs uzskatām. Un tomēr tie laiki, kad par mums augstāk stāvošie iekārtoja mūsu dzīvi, ir aizgājuši uz neatgriešanos. Šodien mēs visi it kā esam vairāk vai mazāk izglītoti, zinām bezgalīgi daudz, varētu pat teikt, ka plūstošās informācijas straumē esam noslīkuši. Sensācijas, tūkstošreiz briesmīgākas par pastnieku izdarībām ar suņiem, zem satraucošo ziņu lavīnas paliek nepamanītas, tās vairs mūsu apziņu nesatrauc, un mums kā narkomāniem sava uzbudinājuma uzturēšanai vajag arvien lielākas un lielākas narkotikas devas. Šodiena šajā ziņā neskopojas, solīdama rit būt vēl dāsnāka.

Ko tad mums sola rītdiena? Jautājums visai spekulatīvs, jo patiesais šodienas jautājums ir: ko tad mēs gribam no rītdienas? Un, kad mēs uz šo jautājumu būsim atbildējuši, vēl svarīgāk būs atrast atbildi uz jautājumu: ko tad mēs gribam no rītdienas patiesībā?


Fragments no Jura Putriņa grāmatas

“Zem šo debesu smaguma”
(1995.gads)
Pilns raksts publicēts arī “Atmoda Atpūtai”, 1994.g. 9.novembrī


  • Interesanti, kadēļ komunistiem vajadzēja tos daudzos latviešu tūkstošus nogalināt un izsūtīt uz sibīriju, ja jau latvieši savā brīvvalstī bija tā pieradināti pakalpot un paklausīt, bija tik neizlēmīgi un varai padevīgi? Un kas bija tie, kas līdz pēdējam brīdim cīnījās pret uzbrūkošo pārspēku Kurzemes cietoksnī? Laikam jau tie nevarēja būt padevīgie un pakalpīgie komunistu līdzskrējēji latvieši.
    Pazaudējot sava svētā sašutuma vai nicinājuma objektu, latvieši nemācētu priecāties par dzīvi??? Kaut ko tādu gan es, būdams latvietis nezināju. Man liekas, ka problēmas ar priecāšanos par dzīvi ir tiem cilvēkiem, kam apziņā iznīcināta nacionālā piederība. Tādiem ļaudīm nav kopības un piederības apziņas, nav savas mentalitātes, savu tradīciju, savu fundamentālu kultūras vērtību. Viņu izpriecas vairāk līdzinās dzīrēm mēra laikā, bez dziļākas jēgas un nozīmes. Kā tajā dziesmiņā dzied: “Un kad nekas nav palicis tevī…” Un patvērumu alkoholā, sektās vai televizorā meklē tieši šāda tipa cilvēki, kuru šodien, pateicoties pēdējā pus gadsimtā veiktajai negatīvajai izlasei, latviešu vidū tiešām ir ļoti daudz.
    Vara vienmēr ir bijusi ieinteresēta valdīt pār cilvēku prātiem? Te nu es gribu teikt ka paverdzināt cilvēku prātus ir ieinteresēta ļaunprātīga vara, lai sasniegtu savus ļaunprātīgos mērķus. Vara nav lieta pār sevi. Valsts varu iemieso valsts pārvalde un tajā strādājošie cilvēki. Ja valsts pārvaldē nav ļaunprātības, tai nav nekādas vajadzības ierobežot “cilvēka kritiskās spriešanas spējas”, bet gan, tieši otrādi – tās veicināt. Jo tikai veicinot cilvēku kritiskās spriešanas spējas var panākt to, ka cilvēki ( tai skaitā šīs grāmatas autors) sapratīs ka dzīvojot sabiedrībā, nevienam sabiedrības loceklim absolūta brīvība nav ne iespējama, ne arī vajadzīga. Ir jācīnās nevis par pilnīgu individuālu brīvību, bet gan pret ļaunprātīgu indivīda brīvības ierobežošanu. Ne katra pakļaušanās ir apziņas paverdzināšana. Jebkurš kopdarbs ir zināmā mērā pakļaušanās. Mēs dzīvojot sabiedrībā esam savstarpēji saistīti, zināmā mērā atkarīgi viens no otra. Mums ir jārespektē citu viedoklis, citu vajadzības, citu intereses un arī citiem ir jārespektē mūsu viedoklis, vajadzības intereses. Tas ir normāli un citādi tas nemaz nevar būt. Pretējā gadījumā cilvēce vēl šodien staigātu pa zemi ar akmens cirvjiem un rungām meklējot sev barību. Tādēļ nevajag šo jēdzienu “brīvība” par daudz vispārināt. Tā var pārāk tālu un neauglīgi aizteoretizēties.

  • “Pretējā gadījumā cilvēce vēl šodien staigātu pa zemi ar akmens cirvjiem un rungām meklējot sev barību.”
    http://www.tribine.lv/foto/Senas-apsleptas-zinasanas/9932
    Žuli, pastāsti kaut ko vairāk par vēsturi ;)! Skolā man arī mācīja daudz ko…
    Vēlme tikt pie VARAS un valdīt pār kādu jau pati par sevi ir anomālija.
    Brīvība – iekļaujoties dabas likumu ietvaros, tā kā par “absolūto brīvību” tiešām varam bezjēdzīgi teorizēt, kamēr internets iztērējās.. :)

  • Mentālajā pasaulē laiks neeksistē. Tā gaidot, ka mēs mainīsimies ārējam laikam ejot, mēs sagaidīsim savu nāvi – tā arī sevī neieskatījušies.
    ———————–
    Rakstā sacīts:”„Prasme būt vienam ir nosacījums spējai mīlēt,” rakstīja Ērihs Fromms savā darbā „Māksla mīlēt”. Pareizāk, iespējams, būtu teikt „drosme būt vienam”"
    ———-
    Es nepiekrītu, ka ir vajadzīga drosme, jo drosme ietver sevī bailes – tātad drosma un bailes ir viens un tas pats. Tātad – prasme.

  • Es nepiekrītu konceptam par cīnīšanos – es nepiedzimu uz šīs planētas, lai cīnītos ar teroristiem un valsts pārvaldi vai vēl nezinko.
    =======================
    “Man liekas, ka problēmas ar priecāšanos par dzīvi ir tiem cilvēkiem, kam apziņā iznīcināta nacionālā piederība. ”
    —–
    Khm, khm – nazionalā piederība ir tik pat šķeļoša (no tā izriet – bailes par drošību, par savas kultūras saglabāšanu, par valodas iznīkšanu – cilvēki dzīvo nemitīgā spriedzē), kā reliģija, ideoloģijas, sistēmas politiskās, ideāli, vērtību sistēmas…

    P.S. Es neesmu antinacionāls vai nacionāls. Cilvēks, kas ir nacionāls ir vienlaicīgi arī anti nacionāls. Ja nesprati, ko es tikko patiecu – dod ziņu.
    ======================
    Tu saki: “Valsts varu iemieso valsts pārvalde un tajā strādājošie cilvēki. Ja valsts pārvaldē nav ļaunprātības, tai nav nekādas vajadzības ierobežot “cilvēka kritiskās spriešanas spējas”,”

    Valsts vara sevī ietver ļaunprātību, jo tā organizē manu ārējo dzīvi, to ierobežo pēc saviem ieskatiem – es (tu, visi) tai nelūdzu to darīt – tomēr tā organizē, rīko, pakļauj… Es (tu, visi) piedzimu uz šīs planētas pilnīgi brīvs – tagad man (tev, visiem) liek pakļauties likumiem (vienalga – valsts varas radītiem, ideoloģiskiem, sabiedrības normu…), kurus es (tu, visi) neizdomāju, par kuriem neesmu parakstījies, kurus pat nezinu. Ir pat teiciens – neiznāšanas nav attaisnojums.
    ———-
    Tas nozīmē, ka man (tev, visiem) ir jāzina un jāpakļaujas likumiem – kurus es (tu, visi) neesmu lasījis, par kuriem neesmu (neesi, nav) dzirdējis un neko nezinu – kuri man ir vienaldzīgi.
    ——-
    Likumos pat esot ierakstīts, ka man ir dažādas tiesības – nesmīdiniet mani – es (tu, visi) piedzimu ar visām savām tiesībām – tās nevar ar likumu ne piešķirt ne atņemt.
    =========
    Uzskats, ka vienreiz 4 gados iezīmējot ķeksīti uz papīra gabaliņa, ir demokrātija – augstākā brīvība, ir LIELĀKIE PASAULES MELI, kam noticējuši miljradiem ticīgie – PATIESI TICĪGIE, kas Kritisko domāšanu (iedziļinašanos, uzzināšanu…) no savas dzīves ir izmetuši miskastē.

  • Paldies Autoram. Parunāsim katrs ar sevi – no visas sirds.

  • Lai notiek, tu nepiedzimi uz šīs pasaules lai cīnītos. Arī nacionālā piederība tev liekas šķeļoša. Valsts vara ietver sevī ļaunprātību, jo organizē tavu dzīvi ( pēc tavām domām a priori ļaunprātīgi organizē) liekot pakļauties kaut kādiem likumiem, kas tev ir vienaldzīgi un tavu brīvību ierobežojoši.
    Viss šeit pārskaitītais ir minēts tavā komentā. Vienīgais, ko, cik sapratu tu atzīsti, tad tā ir Kritiskā domāšana.
    Tad nu tagad es tavā rīcībā nododu 6,5 miljardi cilvēku ar Kritisko domāšanu un nevēlēšanos savu brīvību pakļaut kaut kādiem likumiem. Lūdzu organizē viņu kopdzīvi uz šīs planētas, ievērojot paša izvirzītos kritērijus. Domāju, ka tu ar to viegli tiksi galā. Ar interesi gaidīšu īsu un loģiski pamatotu šīs kopdzīves ieskicējumu tavā nākošajā komentā. Pretējā gadījumā man nāksies atzīt, ka viss tavs iepriekš teiktais ir tikai tāda pļāpāšana bez nopietnas attieksmes pret paša un citu teikto.

  • Jā, tiešām ir daudz interesantu vēsturisku atklājumu un mīklu, daudz hipotēžu, daudz pretrunu. Kā pēdējās par šo tēmu esmu lasījis Etjēna Kassē grāmatas, kas izdotas krievu valodā. Grūti pateikt, cik kur ir patiesības, cik izdomājumu. Par piramīdām ir arī vairākas dokumentālas filmas, kur labi parādīta šo celtņu neatbilstība tā laika mums zināmās cilvēku sabiedrības tehniskajām iespējām. Viens jau nu ir skaidrs, cilvēces vēsture nav tāda, kā mums to zīmē skolas mācību grāmatās.
    Diemžēl, nezinot pagātni, mēs maz ko varam spriest par nākotni. ( Starp citu, http://www.aisbergs.lv ir sācis publicēt samērā interesantu rakstu par trešo tūkstošgadi)

  • Žuli, Tu esi nožēlojams demagogs,kas manipulē ar mītiem. Ja latvieši nebūtu padevīgi, viņi cīnītos pret iebrucējiem Latvijas armijas, aizsargu vai citu organizētu pašaizsardzības vienību rindās zem sava karoga (kā to darīja, piemēram, somi), un nepiedalītos nodevēja Ulmaņa personības kultā (tieši Ulmanis deva Latvijas armijai pavēli draudzīgi uzņemt sarkano armiju un parakstīja aizsargu atbruņošanas pavēli). Un beigās savu neatkarību nosargātu. Vai arī turpinātu apsēt savus laukus, izvairoties no jebkādas sadarbības ar jelkādiem okupantiem.
    Komunists nav tautība, un starp komunistiem un derīgiem idiotiem, kas atbalstīja komunistisko projektu, bija pat ļoti daudz latviešu. Kolaboranti ir suga, kas vienlīdz labi kalpo jelkādām paverdzināšanas ideoloģijām. Izsūtīja un nogalināja ne tikai latviešus, bet arī pārējos, jo tā bija neatņemama komunisma iedzīvināšanas projekta sastāvdaļa un neatņemama “saasinošās šķiru cīņas” ideoloģijas sastāvdaļa, ko jau krietni iepriekš precīzi prognozēja Dostojevskis savā grāmatā “Velni”. Izsūtāmo sarakstus sastādīja ne tik daudz komunisti, bet visādi vietējie skauģi un denuncianti (vistuvākie kaimiņi), pārsvarā paši latvieši. Domājošajiem viss taču bija sen skaidrs, bet dominēja patstāvīgi nedomājošie zombiji visu varu vergi un līdzskrējēji.
    Arī Kurzemes katlā latvieši arvien bija superpaklausīgi, līdz pēdējam brīdim ticot murgam par drīzo Lielvācijas uzvaru, pēdējo Lielvācijas brīnumieroci utt. Vienīgi daži kurelieši pēdējā brīdī kaut ko mēģināja darīt Latvijas vārdā, un arī tikai paļaujoties uz solīto britu “atbrīvotāju” iejaukšanos.
    XX gadsimts bija viens nedomājošo un akli paklausīgo triumfs, kas turpinās arī pašlaik. Arvien mūsu sabiedrības vairākums nepaļaujas uz sevi un normālām attiecībām ar kaimiņiem, bet uz kaut kādiem ārējiem “glābējiem” Rietumos, kuri nu mūs metodiski aplaupa. Nacisms, komunisms, brīvais tirgus u.tml. ir tikai ideoloģijas cilvēku manipulācijai, kuru dēļ neviens brīvs cilvēks necīnītos. Bet latviešu kolaboranti arvien vēl cīnās par “zaudēto lietu”. Arī Tu, žuli, arvien cīnies un jauc latviešiem prātus ar saviem verdzību maskējošajiem mītiem.
    Ja Tu būtu latviešu patriots, tad par Latvijas karavīra ideālu izvēlētos latviešu brīvības cīnītāju, nevis svešu varu pakalpiņus SS vai vienalga kādās svešās uniformās. Tu esi kolaboracionisma apoloģēts un muļķības slavinātājs.

  • Anekdotiskais apgalvojums, ka komunismu Krievijā uzslēja ar “žīdu prātiem, latviešu durkļiem un krievu muļķību” nav gluži bez pamata. Tāpat par turpmāko nozīmīgo latviešu līdzdalību vairākās komunisma celtniecības fāzēs, tai skaitā čekas un Gulaga radīšanā. “Ļeņina gvardes” tīrīšanas 1930. gados, tai skaitā latviešu tautības aktīvistu novākšanas, notika plašas kampaņas ietvaros, kuras mērķis bija novākt Staļina konkurentus – galēji kreisos trockistus un samērā labējos buharinistus. Tās bija likumsakarīgas razborkas starp “savējiem”. Un tad jau 1940. gadu var uzskatīt arī par pašu radītā briesmoņa atgriešanos mājās. :)
    Tāpēc svētā nevainībā sludinātais latviešu antikomunisms labākajā gadījumā ir liekulīgs. Ar to parasti nodarbojas cilvēki, kas vēl nesen paši bija ļoti aktīvi komunistiskās partijas biedri. Tas tāds kompleksiņš, kas raksturīgs visiem kolaborantiem. No vēstures zināms, ka aktīvākie latviešu komunisti spēja ātri transformēties par ne mazāk aktīviem Hitlera rokaspuišiem un pēc tam atpakaļ.
    Žuli, vai Tu biji komunists? Un vai Tu biji labs komunists? :)
    Citiem Tautas foruma dalībniekiem atvainojos par ironisko toni. Taču man allaž bijis nepatīkami saskarties ar tiem svešu varu ideoloģiskajiem cīnītājiem. kam gan patīkami, ja viņam kāds par varīti karina uz ausīm ideoloģiskus makaronus? Taču es centīšos laboties un līdzīgos gadījumos neiekarst. :)

  • Tu raksti:”Lūdzu organizē viņu kopdzīvi uz šīs planētas, ievērojot paša izvirzītos kritērijus.”…kā arī “Ar interesi gaidīšu īsu un loģiski pamatotu šīs kopdzīves ieskicējumu”
    ——————
    Otrais punkts.
    1. Es negribu tevi vai kādu citu pārliecināt par kaut ko, vai arī uzvarēt argumentējot vai arī organizēt kādu.
    2. Līdz ar to visu pamatot vari tikai tu pats sev, tieši tāpat visi pārēie 7 miljardi cilvēku var sev pamatot visu, ko viņiem uzskata par vajadzīgu sev pamatot.
    3. Tavs priekšlikums to darīt īsi ir ļoti ierobežjošs.

    Par oragnizēt “viņu kopdzīvi”.
    1. Kādēļ tu (es, citi) grib organizēt kāda (manu, tavu, citu) dzīvi? Ko tu domā ar organizēt? Ko nozīmē organizēt?
    2. Es sāktu pēc kārtas, ja nav nekas pret. Jautājums ir – vai man (tev, visiem, visai cilvēcei) turpinot rīkoties, kā līdz šim, ir nākotne – jeb kāda būs nākotne.
    3. Kā mēs rīkojāmies līdz šim, kā arī šobrīd, kad tu lasi šo?
    – mēs esam vardarbīgi un brutāli – karojam, slepkavojam, iebrūkam citās valstīs (arī Latvieši piedalās karos Afagnistānā un Irākā) apzogam, laupam, krāpjamies, iznīcinam dabas resursus un citas dzīvības (radības)…
    – mēs pārvēršam dzīvi par cīņas lauku – ģimenē, darbā, pret valsts aparātu, pret sistēmu, pret korupciju, pret aizrobežas kaimiņu, iespējams, ja parādītos citplanētieši, tad arī pret ārpuszemes civilizācijām.
    – mēs ilgojamies tikt pakļauti, mēs ilgojamies pēc vadītāja, kas mūs vedīs cauri grūtībām un mūs aizstāvēs, pēc līdera (viedokļu līdera, uzvedības parauga…), kas mums dos padomu, kā rīkoties un pat ko domāt, ko uzskatīt – to dara TV, Radio, reklāmas, avīzes…
    – mēs dzīvojam nemitīgās bailēs – zaudēsim darbu, nepietiks naudas, ko domā citi, ka kāds mūs apvainos, ka uzbruks teroristi, ka iestāsies finanšu krīze, ekonomiskā krīze, ka ir klimata maiņa un globālā sasilšana vai arī iestāsies ledus laikmets… bailes, bailes, bailes
    ——————–
    Tas viss ir fakts.
    ——————–
    Kāda man (tev, visiem) ir nākotne, ja mēs šādi turpināsim – cīnīties, dzīvot bailēs, būt vardarbīgiem, kā arī pilnvarot citus izdarīt lēmumus, kas skar mani (tevi, citus) manā (tavā, citu) vietā? Kāda ir nākotne?
    ============================
    Par organizēšanu esot valdībā, pagasta padomē, prezidējot pār pasauli, uzņēmumā vai gimenē vai vēl kaut kur.
    -
    Tātad uz posteni (ģimenes galva, menedžeris, domes priekšsēdētājs, Ministru prezidents, ASV prezidents…), kam ir autoritāte pieņemt lēmumus, kas attiecas uz citiem cilvēkiem (tas ir tālāk par sevi pašu), vienmēr ir konkurence. Tas ir dabīgs mehānisms, kas ļauj striprākajam, veiklājam, zinošākajam… nokļūt piramīdas augšā. Tev jābūt ir apveltītam ar plēsoņas instinktu un izsalkumu, lai sāncensībā par posteni uzvarētu. Šī konkurences kultūra tiek populraizēta no skolas vecuma – kuram labākas atzīmes, kurš ir ātrāks, kurš iet elitārākā skolā – pēc tam – kurš dabū labāku darbu, kam ir lielāka māja, kam lielāka vara un visvairāk naudas… kurš ir militāri spēcīgāks… Kādas tam visam ir sekas? Cīņa, vardarbība, bailes, korupcija… un viss pārējais.
    ———-
    No augstāk minētā izriet, ka pats fakts, ka tu (es, visi) grib organizēt kādu citu, noved pie konflikta (ar visām izrietošajām skām), jo vienmēr būs kāds cits, kas to grib darīt.
    ————-
    Ja atļauj, man ir jautājums tev – cik nopietni jautājumam pieej tu, ja piedāvā un mēģini iesaistīties rīcībā, kas saucas citu cilvēku organizēšana?

    Vai tu esi nopietni apsvēris visas no tava lēmuma izrietošās skeas?

  • Mēģināt kaislīgi saprast un uzzināt – tā nav iekaršana:D

  • Tava emociju pārbagātība nespēj mainīt Latvijas vēsturi. Tāpat kā man veltītie epiteti nespēj mainīt to, kāds vai kas es esmu. Tādēļ turpmāk vari šos apzīmējumus mierīgi paturēt pie sevis. Tie neiedarbojas.
    Mazliet tomēr paironizēšu par tavu komentu. Ja tu apgalvo, ka es manipulēju ar mītiem, tad kā ir ar tevi pašu? Vai tu biji Kurzemes katlā kopā ar tiem “superpaklausīgajiem” un tādēļ tik labi zini ko viņi domāja, kam ticēja, ko gaidīja? Par kuru Latvijas pagastu vai novadu savā grāmatā “Velns” runā Dostojevskis? Bet varbūt tu pats esi piedalījies izsūtāmo latviešu sarakstu sastādīšanā, ka tik labi pārzini tos ļaudis kas un kāpēc to darīja? Arī par to nepretošanos krievu ienākšanai Latvijā tu runā tik kategoriski nosodoši, it kā pats tur būtu visus cīņā saucis, bet neviens nebūtu tevi paklausījis. Tāpat Ulmaņa nodevība tev ir tik pat skaidra, it kā pats tolaik krievu čekā būtu strādājis.
    Nu neēsi tu šo notikumu dalībnieks! Un tāpēc arī es varu tik pat labi pateikt, ka viss tavā komentā rakstītais ir balstīts uz mītiem. Tikai šie mīti latviešus cenšas parādīt par gļēviem savas tautas un dzimtenes nodevējiem, bezierunu paklausīgām marionetēm.
    Taču, ja mēs visu vēsturi uzskatām tikai par mītu sakopojumu, tad man jāsaka, ka katrs cilvēks no šiem mītiem izvēlas tos, kas viņam šķiet tuvāki. Tu esi izdarījis savu izvēli, es – savējo. Dīvaini tikai, ka tu runā par latviešu brīvības cīnītāju kā Latvijas karavīra ideālu. Tas nu galīgi nesaskan ar tev tik simpātiskajiem mītiem par latviešu gļēvumu un nodevību. Bet arī to var saprast. Jo senāki notikumi un varoņi, jo mazāk jābaidās, ka tos slavējot vari sadusmot kādu no saviem krievvalodīgajiem draugiem. Tomēr, arī latviešu brīvības cīnītāji sita krievus un komunistus. Tādēļ varbūt tev būs drošāk, ja Latvijas karavīra ideālu meklēsi seno Tālavas varoņu vidū, piemēram,Rūsins, Dotis, Paiķis, Roboms, Veķis, Tālivaldis… Viņi savulaik vairāk ar igauņiem karoja.

  • Nu un ko tu pateici savā pēdējā man adresētajā komentā? Uzskaitīji visu, kas šajā pasaulē ( sabiedrībā) ir slikts. Es tev piekrītu, tā tas ir.Kāda mums ir nākotne, ja tā turpināsim? Drūma! Arī tur es tev piekrītu. Bet runa bija par ko citu. Es jautāju tev kā tu iedomājies cilvēku kopdzīvi uz šīs zemes, ja noraidi visu to, ko esi minējis savā pirmajā komentā. Nu nevari tu neko atbildēt, tev nav variantu. Pilnīgi brīvs savā rīcībā nevar būt pat viens cilvēks uz vientuļas salas ( jo viņa vientulība, savrupība un daudzu vajadzīgu lietu trūkums atņem viņa brīvību)Viņš daudz ko ir spiests darīt pret savu gribu, ar daudz ko samierināties. Tādēļ nevajag to brīvības jēdzienu vicināt kā karogu un pasludināt to par pašvērtību. Brīvība ir vērtība tikai par tik, par cik cilvēks savā dzīvē to var ziedot sev svarīgiem mērķiem. Tāpat kā nauda ir vērtība tikai par tik, par cik par šo naudu kaut ko var nopirkt. Padomā par to!
    Pēdējā laikā, demagoģiski manipulējot ar brīvības jēdzienu,galvenokārt jauniešiem tiek mācīts pašiem ar savām rokām iznīcināt savu brīvību. Esi brīvs! Smēķē zālīti, lieto alkoholu! Tu esi personība! Tev ir tiesības būt brīvam! Tev pienākas tas un šis! Un jaunieši dzer, lieto visādus citus draņķus, sabeidz savu veselību, notrulina smadzenes. Bet brīvs nevar būt ne slims, ne vārgs, ne dumjš vai no ķīmiskām vielām atkarīgs cilvēks. Īstajai personīgajai brīvībai tuvināties var tikai caur pašdisciplīnu un nogurdinošiem treniņiem fiziskajā un garīgajā jomā. Tas nav viegli. Vieglāk ir vicināt brīvības jēdzienu kā karogu.
    Tāpat arī šajā diskusijā par sabiedrības tālāko virzību. Var jau to brīvības jēdzienu turēt kā plakātu un teikt, ka es gribu būt brīvs, es neatzīstu nekādu varu par sevi, man riebjas cīņa par varu, jebkura organizācija ir netaisnīga, kur izvirzās nevis kristaltīrie, godīgie, bet nelieši un ierāvēji, man jau kopš piedzimšanas ir dotas tiesības, man tās pienākas u.t.t. Bet kas no tā visa? Kur ir risinājums? Tas, ka tu gribi būt brīvs nav risinājums. Visi parējie tev blakus arī grib būt brīvi. Bet tu viņiem traucē un viņi tev arī. Ko nu darīsim? Jāķeras pie mietiem. Bet tu jau esi pret cīņu. Toties tavs kaimiņs gan nē. Un viņam rokās ir miets. Bet nekādas valstiskas, jeb likumiskās varas, kas viņu savadītu nav. Tu pats ar saviem principiem par brīvību to esi likvidējis. Uzmini, kas notiks tālāk.

  • Mīlestība, kas dara otru svarīgu, ir mazāk nogurdinoša nekā pastāvīgais spiediens, kas rodas, kad cilvēkam vajag visu laiku uzvarēt otru. Pārlecot pāri uzvaras un sakāves līmenim, tiek aiztaupīta nemitīgās pašapliecināšanās cīņa. Un pēkšņi es atklāju daudz pozitīvu iespēju, kā apieties ar otru cilvēku. Es varu priecāties par viņa lielumu. Tas nepazemina manu vērtību, bet gan tieši otrādi – dod man daļu no viņa bagātības. Lai pārlēktu uzvaras un sakāves līmenim un līdz ar to sasniegtu otrās „paaudzes” risinājumu, ir vajadzīgs tikai daudz fantāzijas. Mīlestības būtībā jau slēpjas tas, ka tā vadās no intuīcijas, lai izgudrotu fantāzijām pilnus risinājumus, kas atklāj jaunus ceļus un iespējas. Mīlestība padara cilvēku atjautīgu. Dažreiz tā ir arī drusku traka. Bet tās trakie risinājumi ir cilvēcīgāki nekā nebeidzamā spēle uzvaras vai sakāves līmenī.

    (A. Grīns)

  • Nu pagaidi – neskrien, nesteidzies. Mēs divos komentāros visu nevaram uzrakstīt.
    Tātad mēs abi redzam, ka šādi nevar turpināties. Pirms es turpinu, es vēlējos noskaidrot vai arī tu to redzi. Ejam tālāk.
    =-=-=-=-=-=-=-=-=
    Kādēļ tev šķiet, ka kristāltīrs vai godīgs cilvēks var atrasties pie varas? Lai tiktu pie varas, tev ir jāizmanto dažādi paņēmieni, kompromisi, koruptīvas darbības, lai sīvas konkurences apstākļos tur nokļūtu. Pati vide ir koruptīva – jo, lai nokļūtu augšā pie varas, tev ir jābūt pārākam par saviem negodīgajiem sāncenšiem, kam ir daudz resursu (nauda no uzņēmējiem, kam vajag sakārtot likumus, cilvēkrusursi partijā, kam ir saskalotas smadzenes ar partijas ideolģiju un sloījumu, kādreiz tikt augšā…), ko grūst reklāmā, PR gājienos, pazīšanās iedibināšanā un draugu būšanu stiprināšanā. Laiks, kamēr esi pie vars ir īss, jo tavi “negodīgie”, mantkārīgie konkurenti darīs visu, lai tevi dikreditētu, iegrūstu spieķi riteņos un gāztu no troņa…:D. Tas viss ir fakts.

    Tātad. Tu (es, visi) raujies pie varas, lai piedalītos šajā koruptīvajā (savtīgajā) sistēmā. Sistēma, kas ir uzbūvēta veidā, ka savtīgājie parēķinātāji, kas māk vislabāk veikt koruptīvas darbības, apiet likumus… – tie tiek pašā augšā.
    Kāda nākotne ir manam (tavam, visu) mēģinājumam nonākt pie varas?
    ——————–
    Tomēr pirms es (tu, visi) varu runāt runāt tālāk, man (tev, un pārējiem) ir jānoskaidro, ko nozīmē brīvība. Ko tu saproti ar brīvību? Brīvs no kā? No kā cilvēks var būt brīvs, un, kas ir tas, no kā cilvēks nevar būt brīvs?
    ——————–
    Vai ir iespējama brīvība no kaimiņa ar mietu rokā, no narkotikām, no taviem 3D+laiks realitātes ieradumiem? Respektīvi – vai ir iespējams būt berīvam no lietām, pār ko tev nav kontroles? Vai tu vari kontrolēt svešzemju armijas iebrukumu (kaimiņš ar lāpstu), no vajadzības paēst, apģērbties, būt siltā pajumtē? Es (tu, visi) nevaru – tādēļ es to šobrīd neapskatu, jo tā ir tehnoloģsiska saruna, kas varētu būt tik pat nozīmīga – kā nodrošināt sevi ar pārtiku, apģērbu, mājokli, mobilitāti, materiālu enerģiju (siltums, elektrība…) un produktu, pakalpojumu apmaiņas sistēmu. Tātad tehnoloģiskas lietas apspriedīsim vēlāk.
    ———-
    Tātad. Tu saki:”Īstajai personīgajai brīvībai tuvināties var tikai caur pašdisciplīnu un nogurdinošiem treniņiem fiziskajā un garīgajā jomā.”

    Tātad es un tu apskatam brīvību, kas ir iespējama. Kāda tā var būt? Vai es (tu, visi) varu bút brívs no mantkārības? Vai es (tu,visi) varam būt brīvi no bailēm (par to, ko citi padomās, no kaimiņa ar lāpstu, ka darba zaudēšanu…), no spriedzes, no apjukuma, no savtīguma?

    Es tev jautāju. Kāds trenniņš ir nepieciešams, lai no tā būtu brīvs? Parádi man vienu cilvéku, kas ir uztrenéts bút brívs. Saproti – tu (es, neviens) neatradīsi cilvēku, kas ir uztrenējis sevi būt brīvs no tā visa. Kādēļ?

    Kas ir trenniņš? Piemēram, es sevi gribu uztrenēt sevi mest šautriņas. Es trenējos un praktizējos – pēc laika es to māku diezgan labi. Ja es (tu, visi) gribu būt brīvs no bailēm. Káds treniņš šeit ir nepieciešams? Nekāds – es (tu, jebkurš) es esmu brīvs no bailēm acu mirklī. Ja (es, tu) es nebēgu no savām bailēm un pieņemu tās, kā daļu no sevis, kā daļu no cilvēces – kā to, kas es esmu.

    Fakts ir – cilvēks var izbeigt baidīties acumirklī – treniņš tam ir bezjēdzīga laika nosišana. Tomēr cilvēks (tu, es, visi) to nedara – viņš bēg uz otru galējību – drosmi (kas ir tās pašas bailes). Tāpat ir ar jabkuru mentālo stāvokli – es (tu, visi) to varu izbeigt jebkurā mirklī, ja apzināti šo mentālo stāvoklī pētu, aplūkoju un pat apbrīnoju.
    ===========
    Tātad brīvības viicināšana karoga veidā nav vajadzīga – es tev piekrītu.

    Kur novedīs jeb kāda ir nākotne darbībai (tavai, manai) darbība, pirms es (tu, visi) esmu ieraudzījis savas bailes, izmisumu, dusmas, mantkārību… un visu pārējo?
    ======
    Lídz ar to fakts ir – visas ārējās izpausmes – kari, dabas degradācija, kamiņi ar lāpstu, ekonomiskās un finanšu krīzes, sabiedrības modeļi, iekārtas…. tas viss ir mana (tava, visu) mentālā stāvokļa izpausme jeb sekas manām (tavām, visu) darbībām apjukuma, baiļu, mantkārības… stāvoklī.

    Ja tu (es, visi) nesteigtos ar šo visu, tad mēs varētu redzēt, ka novēršot cēloņus – tas ir cilvēka mentālās kondīcijas – ārējās 3D+laiks lietas mainītos.

    Ko tu (es un daudzi citi) dari – tu ieraudzījis šo savas (manas, visu) rīcības sekas (krīzes, varas piramīdas, kari, cīņas (ideoloģiju, raliģiju, nacionalitāšu…)…), gribi likvdēt iznākumu – nepievēršot uzmanību ierosinātājam.

    Tas ir tāpat, kā skriet ziemas laikā plikam pa āru, saslimt, un tad apkarot klepu ar antibiotikām, lai atkal varētu dragāt pa āru pliks ar cerību (vai pat pārliecību), ka tūliņ Janvāra vidū temperatūra pacelsies līdz +25 – +30 pēc Celsija.
    ============
    Vai joprojām gribi zināt ko darīt?

  • Atbildot žuļa demagoģijai, – nu nav īsti zināms, vai Rūsiņš ir bijis reāls cilvēks vai arī A. Grīna vēsturiskā romāna mitoloģizēts varonis. Bet arī tajā romānā Rūsiņš bija Zviedrijas karaļa uzticams karakalps. Arī daudzi Tālavas varoņi tika izcelti un/vai izfantazēti tautiskā romantisma laikmetā, kad jaunlatvieši radīja tautisko mitoloģiju. Un tālaviešu sakari ar Krievzemi bija daudz senāki un ciešāki nekā ar Rietumiem. Bet iekrita un neatkarību zaudēja viņi tieši sapinoties ar Rietumiem. Kaut cik droši var apgalvot, ka par savas zemes brīvību cīnījās zemgaļu ciltis, kuras beigās, kad draudēja nonākšana verdzībā, izvēlējās atstāt savu zemi un saplūst ar leišiem. Gan senie zemgaļi, gan latgaļi savulaik nikni kāvušies arī ar krieviem, kā arī savā starpā. Tā ka nekāds blats pie krieviem viņiem nebija.
    Jā, nekas nav absolūti melns vai balts. Taisnība arī tas, ka senlatviešu ciltis ļāva sevi manipulēt, un Latvijas un Igaunijas pakļaušana diemžēl tika veikta ar pašu vietējo cilvēku rokām, izmantojot skaldi un valdi principu. Tāpēc jau vēsture jāzina un jāizprot, lai vecās kļūdas neatkārtotu. Nevis jārada kolaboracionismu slavinoši mīti.
    Starp citu, manis minētie jaunlatvieši par tuvākajiem sabiedrotajiem cīņā pret vācu baronu kundzību izvēlējās slavofīlus, t.i., krievus. Arī Melnais bruņinieks eposā Lāčplēsis neapšaubāmi simbolizē vācu bruņiniecību. Kr. Valdemārs un citi latviešu tautiskie censoņi vienlaikus bija arī Krievijas patrioti. Piemēram, lai mazinātu pārvācošanu, viņi vāca parakstus par krievu valodas ieviešanu un Krievijas parauga zemstu iekārtas ieviešanu Latvijā. Tieši Iekškrievijā (ārpus vācu ietekmes zonas) tika iespiesta visa tautiskās atmodas literatūra un dzima Latvijas neatkarības ideja. Pirmajā pasaules karā (tā sākuma periodā) latvieši ienāca kā Krievijas patrioti. Tā mūsu senčiem bija sariebuši vācieši…
    Ar brīvības cīņu karavīriem es domāju tos dažādu tautību studentus, zemniekus, pilsētniekus un pat skolniekus, kuri 1919. un 1920. gadā, cīnoties zem Latvijas karogiem, no Latvijas iztrieca gan vācu armijas paliekas, gan Krievijas monarhistus, gan Stučkas komunistus, kuri arī bija galvenokārt latvieši. Gadās arī tā: ja pārāk daudz latviešu aizraujas ar kolaboracionismu, iznāk cīnīties vienam pret otru. Tā tas bija gan pirmajā, gan otrajā pasaules karā.
    Tāpēc uzskatu, ka latvieši var vienoties tikai uz dzimtenes brīvības sargāšanas bāzes, nevis uz kolaboracionisma bāzes. Svešās varas nāk un iet, bet dzimtene mums tikai viena.

  • Tīri zinātnisksi runājot ir tā – cilvēks domā ar trīs vietām – kreiso smadzeņu puslodi, labo smadzeņu puslodi un sirdi.
    ——–
    Kreisā smadzeņu puslode
    - loģiska,
    - analītiska,
    - racionāla
    - pievērš uzmanību detaļām
    =-=-=-=-=-=-=
    Labā smadzeņū puslode
    - intuitīva
    - nejauša
    - holistiska (kopēja, pilnīga)
    - radoša
    - pievērš uzmanību kopējai bildei
    =-=-=-=-=-=-=
    Sirds – maz pētīta, tomēr fakti ir runā paši
    - sūta uz smadzenām vairāk signālus nekā saņem pretī
    - rada lielāko pulsējošo magnētisko lauku ķermenī, kura ietekme uz apkārtējiem cilvēkiem sniedzas līdz par 3 metru attālumam
    - mīlestības un citas sajūtas civēks jūt sirds rajonā
    - sirds darbība ietekmē cilvēka iekšējo balansu, emocilnālo stāvokli
    Par sirdi pētījumi šeit
    http://www.heartmath.org/research/research-science-of-the-heart.html

  • Interesanti :)

    Ceturtā domāšanas vieta varētu būt neatkarīga no cilvēka fizioloģiskā ķermeņa.

  • Zini, vis kaut kas varētu būt – tomēr man šķiet aizraujošāk uzzināt to, kas ir:) Tik daudz daudz daudz… ka nepietiek laika domāt par to, kas varētu būt:)

  • Tad nu gan esat pastrādājuši.
    Es gan tikai pārskrēju.
    Autoru varētu arī analizēt un atrast vājas vietas.

    —-
    Par vēsturi. Protams, ka tas ko mums māca, ir iespēja iepazīt ir tāds visai vājš materiāls. Un vispārējā teorija, kuru visi gandrīz vairāk vai mazāk esam pieņēmuši (par to rungu un tml.), varētu būt uz mums atstāj ne to labāko iespaidu. Maz ticams, ka tuvākajā laikā spēsim nonākt pie labākas, precīzākas vēstures izpratnes, bet kaut ko
    katram no mums vajadzētu pārdomāt.
    Arī par pavisam neseno vēsturi tāpat.
    Arī par to, ka ļoti seni (daudzu tūkstošu gadu) notikumi, kārtība vēl joprojām iespaido mūsu dzīvi, uzskatus, rīcību.

    Par brīvību man protams ir savs uzskats, bet te laikam nevaru neko bilst, jo tad aizvainošu kādu/us. Un par cik, CEĻŠ var būt dažāds, neuzskatu ka to vajadzētu.
    Ja nu tomēr, tad, par piemēru,
    nevari būt brīvs, ja noliedz sevi.
    —-
    Froms man patīk. Katram iesaku to izlasīt un ne tikai.
    Rezultāts gan var būt atšķirīgs – un tomēr. Lai nu kā, bet Fromu lasot sliktāks nepaliksi. Tā es domāju.
    Un par to
    būt vienam ar sevi.
    Pavērojiet, kāda ir mūsu tendence pēc trokšņa, pēc sabiedrības…
    mēs no kaut kā bēgam, vai ne? Mēs esam ļoti koncentrēti attiecības viens uz otru.
    Pamats bēgt arī it kā ir, tikai vai bēgot var cerēt uz panākumiem!

    Tas baigi šķiriskais un tamlīdzīgs šķirojums mums par labu nenāk.

    Pēc taisnības, tā es domāju, manuprāt to pierāda pati esamība kā tāda,
    svarīgākais, galvenais, visspēcīgākais
    cilvēkā ir izdzīvošanas princips, tendence. Vai to vajadzētu uzskatīt par sliktu?
    Apmērām tā.
    Nu nevar pagrabā meklēt iespēju sasildīties, bet saulē atvēsināties…


    Piedodiet, ka neko neteicu par galveno:
    ko mēs gribam…
    no rītdienas.
    Pareizāk būtu jautāt, ko mēs gribam no
    šodienas.
    Un ne tika jautāt, bet arī meklēt atbildes.
    Ar to gan nenoraidu, ka nevajag plānot rītdienu.
    Tagad par piemēru atkal sarosījušies
    plānotāji…
    … varbūt vajag arī te kaut ko tajā sakarībā.
    Es no šodienas gribētu visvairāk, lai mēs
    nenoliegtu sevi.
    Lai mēs ceturto bausli spētu tulkot, izprast daudz plašāk kā tas līdz šim dzirdēts.
    Lai mēs no vienas puses pierimtu, un vienlaicīgi arī aktivizētos. Pierimtu tajā mums piemītošā “taisnvirziena kustībā”.
    Aktivizētos mieram, klusumam, skatam uz sevi…
    Nu kaut kur tā.

  • Ko nozīmē noliegt sevi, visvaldisvi? Kā tu sevi noliedz? Es nesaprotu, ko tu domā?
    ========
    Vai kāds šeit, ka šo lasa, noliedz sevi?

  • Un kā lai es Tev palīdzu.
    Laiks varbūt drīzāk Tev palīdzēs.
    Izteikts ir jau pietiekami, lai vēl kaut ko klāt neliktu.
    Un, tas vai mēs kaut ko atzīstam, vai neatzīstam… vai tas ir pietiekami lai tā nebūtu.
    Piemērs. Kad cilvēki neko nezināja par magnētismu – vai tāpēc tie nebija pakļauti tam.
    Man Tu mācīji atslābināties. Ne pilnīgi vienmēr, bet ļoti daudziem gadījumiem, tas vērtīgs padoms.
    Ieklausies,
    ieskaties,

    neskrej kā viesulis.
    Ar to nesaku, ka liela daļa no tām gudrībām, ko lasi, kam piekrīti, būtu sliktas, pat ļoti interesantas, labas (ja vien tā varētu teikt).
    Gan jau būs labi,vismaz maksimāli iesējamais.

  • iespējamais,
    bet var ja arī būt
    iesējamais.

  • Tu palīdzētu, ja paskaidrotu kā tu šobrīd noliedz sevi, vai kā tu agrāk noliedz sevi (tas faktiski ir viens un tas pats).
    ———–
    Noliegt sevi, es pieļauju, ir mentāls stāvoklis – līdz ar to pakļaujas tiešam personīgam novērojumam.
    ===========
    Es sevi šobrīd mirīgi esot ar sevi novērorju, tomēr pamanīt sevis noliegšanu kļūdos – tādēļ, ja tev nav nekas pertī, bez atlīdzība paskaidro, ko nozīmē “noliegt sevi”.
    ——–
    Visideālāk būtu, ja tu dotu piemēru par to, kš tu noliedz sevi.
    ——-
    Izgāšanās gadījumā frāzei “noliegt sevi” potenciāli ir tāda pati vērtība un nozīme, kā frāzēm “kartona oksīds” vai “pitonveida kubs” – tas ir nekāda.

    Tā teikt, izklausās gudri, bet neko nenozīmē. Tomēr visi klausās ar uzmanību un neuzdrošinās iebilst, lai neizskatītos citu acīs par muļķiem, jo domā, ka tādas lietas saprast ir lemts “apskaidrotajiem” un “svētajiem”. Tā teikt gan jau arī es vienu dienu progresēšu un uztrenēšos līdz tādam sapratnes līmenim – “sevis noliegšana”:D – wow.

  • Kādēļ tu pārcel laika konceptu uz mentālo pasauli? Apziņai laika dimemsija nav – tas ir tavs izgudrojums.

  • Ar tevi viss skaidrs. Man tev jautājumu vai iebildumu vairāk nav. Izrādās, ka tev ir tā sauktā dzejiskā domāšana. Paskaties labi, gandrīz no katra tava komenta mazliet pārfrazējot var uztaisīt moderno dzeju. Atliek tikai uzlikt vēl kādu dziļdomīgu virsrakstu, piemēram, “Domu mezgli”, “Saprāta labirinti”, “Krīzes dēmona čuksti” vai ko tamlīdzīgu un droši var sūtīt publicēšanai kaut vai uz to pašu Delfu esplanādi.( Noteikti būs panākumi) Man nesen rokās gadījās viena dzejnieka Eduarda Aivara dzejoļu krājums “Jauns medus”. Krietni brīnījos kā kaut ko tādu var uzrakstīt un galvenais izdot grāmatā. Ja iznāk, iesaku izlasīt. Tev noteikti patiks.

  • Nezinu, ko par Rūsiņu ir rakstījis A. Grīns savā romānā, bet zinu, ko par Rūsinu ir rakstījis hronists Indriķis, stāstot par notikumiem kas seko 1208.gada Beverīnas aplenkumam.
    Bet ne jau tas tevi interesē.Tev pietiek ar paša izgudrotiem mītiem par to, ka Rūsins ir Zviedrijas karaļa uzticams karakalps, ka senajiem Tālaviešiem bija cieši sakari ar Krievzemi un visi jaunlatvieši bija lieli Krievijas patrioti,bet Latvijas neatkarību izcīnīja internacionālais proletariāts iztriecot no Latvijas “gan vācu armijas paliekas, gan Krievijas monarhistus, gan Stučkas komunistus, kuri arī BIJA GALVENOKĀRT LATVIEŠI”. Diskusijās ar tik “spēcīgiem” mītiem man nav ne mazākās patikas šķiest savu laiku. Nesaprotu tikai par kādu latviešu vienotību “uz dzimtenes brīvības sargāšanas bāzes” tu runā sava komenta beigās, ja pats visu laiku sludini prokrievisku internacionālismu un nozākā latviešu tautu par gļēviem kolaborantiem un superpaklausīgām vergu dvēselēm .

  • Ok. Kā vēlies.

  • Pārformulēšu vienkāršākā valodā speciāli priekš tevis.
    ——–
    Izaicinājumi (nevis problēmas), kas saistīti ar enerģiju (lelktrība, siltums, degviela), mājokli, uzturu, produktu un pakalpojumu pieejamības (nauda, barteri…) un mobilitāti (transports, komunikācijas), ir tehnoloģiski.
    —–
    Vai tik daudz ir saprotams – 3d+laiks vidē, lai mēs vārētu būt apģērbti, paēduši, pārvietoties, komunicēt – mums ir vajadzīgas tehnoloģijas un iemaņas.
    —–
    Tas arī viss.
    —–
    Politika ir cilvēku izgudrota, lai kāds varētu valdīt, vadīt un kontrolēt citus. Politiķiem nav nepieciešamo tehnisko zināšanu. Ja arī būtu – viņam to izmantošanai politikā nav iespēju.

    Punkts.

  • Democracy: Three wolves and one sheep voting on what to have for supper.

    ———

    “Mr. Gandhi, what do you think about Western civilization?”:
    “I think it would be a very good idea.

    ———

  • Aigar!
    Tavos tekstos ir samērā daudz terminu ar kuriem rīkojies.
    Es ne tuvu nevaru zināt kā Tu tos definē. Man šķiet ka Tu izmanto arī tādas mācības, teorijas, kuras es nezinu, vai neesmu uzskatījis par pietiekami svarīgām. Jācer ka zini ka parasti “tiem” ir pat līdz vairākiem simtiem dažādu definējumu.
    Tur kur es saskatīju par iespējamu, vai arī vajadzīgu (nav iespējams par visu nedz uzprasīt un visu izanalizēt, jeb, pareizāk sakot, es to nedaru). Un kāpēc gan darīt, ja parasti tāpat atbildes faktiski nav. Vai atbildē atkal ir n-tie jautājumi jāuzdod.
    Bet tas, kā pats arī esi teicis, ir mazsvarīgi.
    Ja netiekam ar to pašu ko esam jau runājusi pie kaut kādas “jēgas”, uzskatu nav vajadzības vēl tālāk “paplašināties”.
    Pārlasi vismaz savus tekstus un ja vajag tos, uz kuriem atbildi.

    No visa kopumā man radies iespaids, ka sarunās TEv galvenais nav temats kā tāds, bet kaut kas cits (neminēšu). T.i. – nenopietni.
    Par noliegšanu es piemēru/us esmu devis ( varētu būt netiešu). Nejūtu ne mazāko vēlēšanos šeit “izlikt sevi uz tepiķa”, lai kādam, mēģinātu pierādīt, ka es sevi noliedzu, kurš vispār varbūt tādam procesam netic, par to nopietni neinteresējas, vai arī sarunu ved nenopietni.
    Man atliek Tevi uzskatīt par īpašu svēto no svēto vidus, ir arī citi varianti.
    Katrā ziņā Tu reizēm norunā pat vairākus teikumus pēc kārtas tīri sakarīgi un interesanti, un tas nemaz nav tik slikts rādītājs. Un es priecājos par TEvi.
    Bet par politiķiem… mūsu laikam mums vispār ir ļoti zemi, negudri, neprofesionāli politiķi. Diemžēl pasaulē ir arī cilvēki, kuri ļoti labi pārvalda POLITIĶA mākslu, amatu. Viņiem tas vienkārši lieliski izdodas (līdz šim).
    Un tātad mums vajadzīgi arī
    politiķi. Spēcīgi politiķi. JO TAVAS tehniskās zināšanas un iemaņas netraucē šiem politiķiem visus mūs čakarēt, un “priecāties” kā “aigars” te viņu darbu dara.
    Tavā variantā iznāk, ka šie politiķi ir “tavs nepārvaramais spēks”.
    Varētu vēl izteikt Tev pateicību, ka pieklusināji manī tieksmi skaidrot, mācīt…
    Diemžēl (ar maziem izņēmumiem) ir tā, ka
    padomi, pamācības,…
    par kurām nemaksā, kuras netiek lūgtas, …
    galvenokārt tiek noliegtas, aplamātas, apgānītas. Man to ir grūti pieņemt. Es vienmēr ceru, ka tie ir tikai gadījumi.
    (Palasi Ezopa fabulas, vai kā tur to grāmatiņu sauc, kur rakstītas ne fabulas, bet par Ezopa dzīvi.)

  • Man galvenais nav temats – tas taisība. Kā arī teorijas, filozofijas, mācības – tas viss ierobežo.
    —————
    Ja saruna ir nopietna, tad cilveki runā par sevi un faktiem, kas izriet no sevas pieredzes. Kā pretēji teorētiskai papļāpāšani par to, kas izlasts jeb ko citi domā.
    =========
    Mani neiteresē atkārotāju tradīcijas – cilvēki pārsvarā atkārto, ko kāds cits ir teicis, uzrakstījis, izdarījis, nevis paši pievērš subjektam vērību un to protas izprast.
    =================================================
    Es neko nelsaīšu, neesmu lasījis jau 14 gadus, ja neskaita, ziņas, tehniskas lietas un nevajadzīgu apdullinošu izklaidi.
    ============
    Viss, kas man ir nepieciešams zināt par cilvēku, ir manī.
    Viss, kas tev nepieciešams zināt par cilvēku, ir tevī.
    ———
    Tu esi visa pasaules sabiedrība, jo tu esi tieši tāds pats, kā pārējie 7 miljradi – baidies, uztraucies, esi īslaicīgi laimīgs, dusmojies… tas ir neapstrīdams fakts. Tiešām, ja vēlies teorētiski papļāpāt, tad nav mums jāturpina saruna.
    ===========
    Politika parādījās kopā ar verdzību.

    Pēc tam, kad cilvēks iemācījās saražot vairāk nekā viņam ir nepieciešams, cits cilvēks, kas bija spēcīgāks, pārpalikumu atņēma. Pārpalikuma atņemšanai, jeb cilvēku aplaupīšanai, izdomāja skaistus vārdus:
    – brīvba
    – demokrātija
    – republika (re – publika)
    – politika
    ————
    Politiķis neko neražo, neko nerada – tikai ņem, tērē un rāda norūpējušos ģīmi.
    ——–
    Tas ir FAKTS.
    —–
    Ko tu domā ar to visu tehnoloģijas uzplaukuma laimetā darīt? Jautājums ir – kas šobrīd varētu būt visefktīvākais resursu sadales mehānisms? Vai tiem cilvēks, kurš ir savtīgs, nenovīdīgs, slinks, krāpniecisks…
    =====
    Ja runa ir par 3D+laiks, tad es dotu priekšroku strādāt pie sistēmas, kas atļaus efektīvāk pārvaldīt resursus, atbrīvojot cilvēku no piespiedu darba, kas atļaus cilvēkam nodarboties ar radīšanu, došanu, papildināšanu, jo dabīgā stāvoklī (bez piespiedu) cilvēks ir darbīgs.

  • !
    “dabīgā stāvoklī cilvēks ir darbīgs”.

    Bet pārējo gan laiku pa laikam pārlasi ar kritisku “aci”.

  • Kamdeelj – veel tik daudz nepateikts :D

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.