I.Verners: ‘Kā ietaupīt uz Izglītības sistēmas rēķina?’

Izglītības sistēma attiecas uz ikvienu no mums. Pirmkārt, mēs visi esam mācījušies kādā no Latvijas mācību iestādēm, tajās mācās mūsu bērni, kāds no mums ir skolotājs utt. Otrkārt, skolas tiek finansētas ar mūsu – nodokļu maksātāju naudu. Treškārt, izglītības sistēma atstāj iespaidu (pozitīvu vai negatīvu – tas nebūs šī raksta galvenais temats) uz ikvienu augošu sabiedrības pārstāvi, ar kuru ir un visdrīzāk arī būs jādzīvo vienā valstī, vienā sabiedrībā visu savu mūžu.

Likšu lietā iztēli un ieskicēšu to, kādi, manuprāt, varētu būtu dažādu sabiedrības grupu – izglītojamo, skolotāju, vecāku, direktoru – tipiskākie viedokļi par savu mācību iestādi. Tas arī dos priekšstatu par visu izglītības sistēmu kopumā, – kā es to redzu.

Vecāki, kuriem ir pirmsskolas vecuma bērns: „Iestājāmies bērnudārzu rindā uzreiz, kad saņēmām dzimšanas apliecību, bet garantijas, ka dārziņu dabūsim, nav. Labprāt bērnu audzinātu paši, bet nevaram to atļauties. Jāpelna abiem. Vai varēsim maksāt par privāto bērnudārzu? – Raugoties uz situāciju valstī, kā arī mūsu iespējām – izskatās, ka diemžēl nevarēsim.”

Bērns, kurš pēc gada ies 1. klasē: „Gribu uz skolu! Gribu mācīties! Man būs daudz jaunu draugu! Gribu izaugt ātrāk liela!”

Otrās klases skolnieks: „Mamma saka, ka jāmācās, tādēļ arī mācos.”

Piektklasnieks: „Garlaicīgi… Kaut ko jau mācos, bet vispār man tā arī nav skaidrs, kādēļ man visu šito māca.”

Devītās klases skolnieks: „Sviests kaut kāds! Vēsturi māca tā, ka bildi nevar salikt kopā, ķīmiju – vispār caur …..u! Viss atkarīgs no skolotāja.”

Divpadsmitās klases audzēknis: „Kaut kā jau līdz galam noļurināšu. Fizikas mācību vielas sastādītājam gribētu paspiest roku. Viņš ir darījis visu iespējamo, lai tikai cipargalvas te kaut ko varētu saprast. Kur stāšos, kad pabeigšu? – Nav ne jausmas. Tagad jādomā par izdzīvošanu. Šajā pārmaiņu laikā neko nevar saprast. Beigšu studēt, varbūt tāda profesija nemaz vairs neeksistēs!?”

Domājot par vecāku līdzdalību mācību procesā, – viņi pieprasa rezultātus. Vecāki tiek iesaistīti maz un arī paši neiesaistās sava bērna izaugsmē. Labākajā gadījumā par atvases sekmēm viņi uzzina ar SMS palīdzību, ko nodrošina modernās tehnoloģijas, sliktākajā – viņiem šis pakalpojums nav pieejams un piedalīties vecāku sapulcēs arī nav laika. Arī mājās bērna audzināšanai laika tik pat kā neatliek. Vecāki ir pārguruši un audzināšanas darbu viņu vietā veic mīlestību starojošais televizors un „viedais dators”.

Par skolotājiem…
Ģimnāziju beidzu 1998.gadā – tātad esmu no tiem, kurš aktīvākos skolas gadus aizvadīja jau atjaunotā Latvijā. Mācījos divās atzītās un augsti novērtētās vispārizglītojošajās mācību iestādēs – līdz 10.klasei vienā, pēc tam – otrā. Līdz ar to, man ir iespēja salīdzināt divu skolu skolotājus. Abās mācību iestādēs bija
1) skolotāji, kuri kopumā savu darbu dara labi, īpaši neiespringst, tomēr viņiem rūp, lai bērni pienācīgi apgūtu viņu mācīto priekšmetu.
2) skolotāji, kuri tikpat labi varētu strādāt arī šampinjonu audzētavā vai fabrikā pie konveijera. Viņi strādā skolā, acīmredzot apstākļu sakritības dēļ, un bērni viņiem rūp itin maz.
3) un trešais skolotāju veids ir – Skolotāji. Tie ir Skolotāji, kuri būtiski maina cilvēku dzīvi. Tie ir Skolotāji, kurus es iedomājos, ja man kāds jautā: „Kas bija tavi labākie Skolotāji?”

Uzskatu, ka man ir veicies gan ar skolotājiem, gan Skolotājiem, jo tikai aptuveni 10% ir bijuši ‘ne tie labākie varianti’, un otri 10% ir bijuši Skolotāji, kuri vislabākajā nozīmē ir palikuši manā sirdī līdz pat šai dienai. Pārējās četras piektdaļas bija vienkārši labi skolotāji.

Loģika vēsta, ka, jo mazāk slikto piemēru un jo vairāk Skolotāju, ieguvēji ir gan audzēkņi, gan sabiedrība kopumā. Vai Latvijas izglītības politikas plānotāji un īstenotāji ir darījuši un dara visu iespējamo? Vai Latvijas, tā dēvēto, izglītības sistēmu viņi veido tādu, lai izcilo Skolotāju būtu pēc iespējas vairāk? – Uz šiem jautājumiem cienījamais, lasītāj, atbildiet Jūs pats!

Kā Jums šķiet, kādas domas par izglītības sistēmu ir, piemēram, nelielas provinces skolas direktoram – nemaz neaplūkojot mazo skolu likvidēšanas jautājumu vai sarežģīto pēdējā gada ekonomikas situāciju valstī kopumā? Direktors ir (bija, būs – tad jau redzēs, kā vēl viss beigsies ar teritoriālo reformu) atkarīgs no pagastveča iespējām, viņa veselā saprāta daudzuma un labvēlības. Viņš ir arī tas, kam uz saviem pleciem jānes atbildība par akreditācijām, un kuram jābūt gatavam uz kontrolējošo iestāžu gādīgajiem aizrādījumiem. Direktors ir tas, kurš lielākoties veido skolas dzīvi un gaisotni, un kuram, neskatoties ne uz ko, katra gada 1.septembrī ir jāspēj nokomplektēt pilna skolotāju saime.

Varētu turpināt par studentiem, augstskolu pasniedzējiem, rektoriem un zinātnē strādājošajiem un visbeidzot sportistiem, kuri arī ir atkarīgi no Izglītības un zinātnes ministrijas, bet neko ļoti labu uzrakstīt vis nevarētu…

Ko līdz šim ir domājuši mūsu premjeri?! Vai nav tā, ka izskolot un izaudzināt pēc iespējas krietnākus un visādā ziņā visai sabiedrībai vērtīgākus cilvēkus vajadzētu būt Valsts interesēs? Kā interesēs tas būtu, ja ne valsts? Varbūt izskolot un izaudzināt gudrus, domāt un lemt spējīgus cilvēkus nemaz nav vajadzīgs?

Latvija ir skaista zeme, par to šaubu nav. Latvijai ir meži, daži nepārdoti lauki, vēl ir arī dzelzceļa sliedes un ostas…

Milzīgie Latvijas aizņēmumi starptautiskajās finanšu institūcijās man lika aizdomāties – ko par tādas valsts kā Latvijas, savulaik arī Argentīnas, izglītības sistēmu varētu domāt, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vadītāji, vai ASV Federālo Rezervju bankas īpašnieki? Šī banka, kā zināms, ir privāta institūcija, un tās ietekme globālajās ekonomikas norisēs nenoliedzami ir bijusi ļoti liela jau daudzus gadu desmitus. Vai arī – lielo starptautisko korporāciju, piemēram, filmu un mediju biznesu īpašnieki, kuri ir izpletušies pa visu pasauli. Vai viņiem interesē mūsu valsts iedzīvotāju attīstība?

Labi, ka esam neatkarīgi gan no SVF, gan arī citu vispasaules vareno ietekmes, kas ne vienmēr ir tā labvēlīgākā tautām un parastajiem iedzīvotājiem…

Rakstā paustais nav gluži tikai manas iztēles augļi, bet gan neskaitāmu sarunu ar skolotājiem, direktoriem, izglītības pārvalžu darbiniekiem – rezultāts. Secinājumi ir veidojušies, pētot ar izglītības sistēmu saistītos Valsts kontroles ziņojumus, lasot masu medijos pieejamās publikācijas, apkopojot akcijas rezultātus, ko organizēju sadarbībā ar laikrakstu „Izglītība un Kultūra”, lai noskaidrotu izglītības sistēmā strādājošo domas (priekšlikumi iesniegti izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei, kā arī saņemta ilgi gaidītā ministres atbilde), interesējoties par pasaules progresīvākajām mācību metodēm, kā arī apmeklējot un pašam uzstājoties ar pedagoģiju saistītās konferencēs.

Šī raksta mērķis ir rosināt lasītāju uz pārdomām par to, kas vispār ir Izglītības sistēma, kāda ir šīs sistēmas jēga, un kādēļ tā ir izveidota un kam galu galā tā kalpo?

Atbildot uz virsrakstā uzdoto provokatīvo jautājumu – ar ietaupīšanu, stutējot pussabrukušu ēku, vajadzētu būt piesardzīgiem, jo risks, ka ēka var sabrukt pavisam, ir visnotaļ liels. Būtiski ietaupīt varēsim, ceļot jaunu ēku, kura būs atbilstoša 21.gadsimtam – straujo pārmaiņu laikmetam. Līdzšinējā un pašreizējā valsts politika attiecībā uz izmaiņām izglītības sistēmā, manuprāt, ir laikam neatbilstoša un bieži vien – tuvredzīga. Par to visu arvien konkrētāk – nākamajos rakstos…

Noslēdzot..
Ja teiksiet, ka Latvijas izglītības sistēma „ir galīgi garām”, tad aicinu padomāt, vai „galīgi garām” neesam mēs paši – sabiedrība kopumā, jo mēs taču esam tie, kuri veido izglītības sistēmu (ar mūsu izvirzīto visgudrāko tautas pārstāvju rokām), savukārt izglītības sistēma gatavo jaunpienācējus brašajām pilsoniskās sabiedrības rindām.

Pienākuši grūti laiki un arī Skolotāji ir nospiesti uz ceļiem, tomēr cerību vieš tas, ka Gaismas nesēji – Skolotāji mostas, un jau 29.aprīlī pulcēsies Latvijas Skolotāju kongresā, lai izvērtētu, kas tad īsti ir nogājis greizi, kādēļ, labu gribot, pagaidām tik labi nesokas – mums daudziem un sabiedrībai kopumā.


Ivo Verners


  • Labs raksts, kas aicina palūkoties uz mūsu izglītības sistēmu no vairākiem skatu punktiem. Protams, ir lietas par ko šeit nav runāts, bet ne jau visu iespējams pateikt vienā rakstā. Droši vien, man atkal kāds iebildīs, bet es tomēr nevaru nepateikt, ka manuprāt, jebkura valsts veido tādas savu nozaru struktūras, pēc kādām tai ir nepieciešamība. Un tikai nacionālai valstij ir patiesa nepieciešamība pēc maksimāli efektīgas izglītības sistēmas.( Jo no tās atkarīga šis valsts nākotne) Kosmopolītiskas valsts nākotne nav atkarīga no ŠĪS VALSTS jaunās paaudzes talantiem un prāta spējām. Tādēļ izglītības sistēma, tāpat kā veselības aprūpes sistēma šādas valsts prioritāte ir tikai vārdos. Un kosmopolītiskā valstī IZM ierēdņi dodas uz darbu lai pelnītu algu sev un savai ģimenei, nevis lai rūpētos par jaunās paaudzes izglītību. Un šīs ministrijas iekšējā struktūra arī tiek pielāgota naudas pelnīšanai.Jo vairāk darba vietu, jo vairāk “speciālistu” gūst iespēju nopelnīt sev algu. Jo vairāk darbinieku, jo mazāka atbildības nasta gulstas uz katru no tiem individuāli. Jo vairāk darbinieku, jo vairāk dažādu lēmumu, rīkojumu, prasību, kuru vienīgais mērķis ir pierādīt katra tāda darbinieka “vajadzīgumu”.
    Ja IZM ierēdņi tiešām no visas sirds domātu par to, kā maksimāli uzlabot un progresam nepieciešamajā virzienā pārveidot skolu darbu un visu izglītības sistēmu kopumā, Latvijā būtu pilnīgi cita situācija. To pierāda kaut vai tas milzīgais daudzums visdažādāko priekšlikumu un ierosinājumu, kas nāk “no apakšas”, no cilvēkiem, kam faktiski nav ne tuvu tādu iespēju domāt par šīm lietām, kā valsts darbiniekiem, kam tas ir pamatdarbs.

  • Es esmu galīgi garām – man nav problēmu to atzīt. Esmu tipisks Latvijas izglītības rezultāts – neko nesaprotu un neko nemāku.

  • (…) Likšu lietā iztēli un ieskicēšu to, kādi, manuprāt, varētu būtu dažādu sabiedrības grupu – izglītojamo, skolotāju, vecāku, direktoru – tipiskākie viedokļi par savu mācību iestādi. Tas arī dos priekšstatu par visu izglītības sistēmu kopumā, – kā es to redzu.(…)

    Priecājos, ka ir arī kritiski raksti, tomēr vai nav arī tā, ka: šie “tipiskākie viedokļi” atspoguļo ne tikai konkrēto izglītības sistēmu, bet gan bērna un jaunieša emocionāli/ garīgos attīstības posmus? Lai rastos objektīvs viedoklis, atšķirt vienu aspektu no otra – nevar. Tāpēc manu prāt viennozīmīgu slēdzienu par izglītības sistēmu kopumā pieņemt nav iespējams.

    (…) Vecāki tiek iesaistīti maz un arī paši neiesaistās sava bērna izaugsmē. Labākajā gadījumā par atvases sekmēm viņi uzzina ar SMS palīdzību, ko nodrošina modernās tehnoloģijas, sliktākajā – viņiem šis pakalpojums nav pieejams un piedalīties vecāku sapulcēs arī nav laika. Arī mājās bērna audzināšanai laika tik pat kā neatliek. Vecāki ir pārguruši un audzināšanas darbu viņu vietā veic mīlestību starojošais televizors un „viedais dators” (…)

    Žēl, ka tik kategoriski uzskati.
    Vai raksta autors runā no personīgas pieredzes? Mana pieredze ir tieši pretēja rakstā paustam viedoklim: skolas un vecāku starpā risinās konstruktīva un informatīva komunikācija. (Mājās televizora – nav. Dators vecāku lietošanā, jo – darba rīks).
    Man šķiet, ka sajucis temats par ‘izglītības sistēmu’, ar pavisam citu tematu: ‘vecāku atbildība’…

    Paldies, raksts rosina uz pārdomām, bet varbūt nevis uz autora paredzētām? Nevarēju atrast nevienu ieteikumu, kā autors iesaka uzlabot izglītības sistēmu.

  • Daiga, tad jau viss ir lieliski! Mēs dzīvojam lieliskā valstī, lieliskā pasaulē, ar izglītības sistēmu, masu medijiem, valdībām, pārtiku utt. viss ir vislabākajā kārtībā!

    “Par to visu arvien konkrētāk – nākamajos rakstos…”
    Ar priekšlikumiem būšu uzmanīgs un nesteigšos.. Tam ir ļoti nopietni apsvērumi, par kuriem publiski šobrīd nerunāšu. Atbildi atradīsi http://www.tautasforums.lv/?p=727 .. Atvaino par īso komentāru, bet izvērstāk rakstīt šobrīd nevaru atļauties.. Būs Skolotāju Kongress, būs raksti utt. Līdz tam droši raksti savus priekšlikumus, ja tādi ir!

  • Domāju ka nevajadzētu baidīties atklāti rakstīt par alternatīvām mācību programmām, ja tādas tiek praktizētas un atzītas ar likumu, jo Satversmes 100.pants nosaka:
    „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

  • kā students, es šodien saņēmu informāciju, ka tagad man stipendiju maksās šādā veidā: [skolas stipendija]+[ESF stipendija +41Ls].

    Likās, ka tēmā iederēsies.

  • Atvainojos, ka ne par tēmu, lai gan tas skar vienu no kriminālām aplamībām, ko pastiprināti potē arī skolās un pat bērnudārzos. Tikko noskatījos brīnišķu un izglītojošu filmu par t.s. klimata izmaiņu reliģiju. Tā saucas The Great Global Warming Swindle. Šo nosaukumu var ierakstīt guglī un atrast vairākas internetā skatāmas versijas. Ja vēlaties skatīt kvalitatīvu video, tad pamaeklējiet torentos. Labs torentu meklētājs šeit: http://torrents.to/

  • Laikā, kad skolotājus izcērt gluži kā mežus runāt par izglītības sistēmas kļūdām ir tā nedaudz dīvaini.

    Bet parunāt jau var atkal un atkal, it sevišķi, ja kā tas ir Latvijas Skolotāju kongresa vadītājiem nav jāiztiek ar skolotāja algām :)

    Atvainojos par sarkasmu līdzībās, bet…
    Laikā kad ir pieņemts lēmums izcirst Latvijas mežus, organizēt Kongresu par mežu ekosistēmas uzlabošanu, tiešām var atļauties tālu no mežsaimniecības un reālās situācijas jautājumiem esoši cilvēki :))

  • Daudzējādi piekrītu Ivo.

    Pirmkārt, var jau teikt, ka tagad cērt mežus, ko tur domāt par ekosistēmu. No otras puses, ja jau tādas ziepes ir, tad kāpēc nepadomāt par šo lietu fundamentāli? Tai skaitā, varbūt viens no sistēmas trūkumiem ir – tieša atkarība no valsts finansējuma? (minējums, neesmu domājis par to)

    Otrkārt, var likties, ka Ivo bērnu atbildes ir atkarīgas no vecumposmiem. Piemēram, 15 gadus vecs pusaudzis vispār uztrauksies tikai par to, kā zaudēt nevainību, un viņam nepatiks pilnīgi nekas. Un tas, ka viņam nepatīk mācības, ir dabiski. Bet vai tā ir?

    Varbūt (un tas ir atkal minējums) tai izglītības sistēmai būtu jābūt tādai, kas palīdz bērnam tikt galā ar konkrētām problēmām. Ja fizika, tad kā salabot sadzīvē sastopamus verķus. Ja jau ģimenes dzīves ētika (vai kā tas tagad saucas), tad kā zaudēt nevainību :) Katrā ziņā, mērķim vajadzētu būt – lai bērns saprastu, ka mācīties vajag nevis tāpēc, ka “mamma tā saka”, bet tāpēc, ka tas dod viņam pašam taustāmu labumu. Tad viņš spēs iemācīties arī to, kas ir sarežģīti un ko negribas.
    Es gan uzreiz atzīstu savu neprofesionalitāti pedagoģijas jomā, vienkārši spriežu pats pēc sevis – man patīk mācīties lietas, kuru noderību es tiešā veidā izjūtu. :)

    Ir tāds projekts Dzīvesprieks riska grupu jauniešiem. Man liekas ļoti saprātīgi, ka viņu programmā ir ne tikai profesionālo iemaņu iemācīšana, bet arī elementāras sadzīves lietas, kā piemēram, nomaksāt bankā rēķinus vai sava budžeta veidošana. Skat. http://www.dzivesprieks.lv/Default.asp?id=165&sid=174

  • Vēl, patlaban ir kaut kāda jocīga situācija:
    bērns, nosacīti, 12 gadus mācās, un tad viņš “sāk dzīvot”. Daži “sāk dzīvot” vēl pēc 3-5 gadiem augstskolā.
    Varbūt viņi varētu “sākt dzīvot” uzreiz, un lidojumā piemācīties klāt to, kas ir vajadzīgs + astītes no tā, kas var noderēt nākotnē.

  • Ir trīs veidu skolotāji – tādi, kuri tikai stāsta, tādi, kuri izskaidro un tādi, kuri iedvesmo.

  • Jā, daži sāk dzīvot, bet vēl daudzi “daži” pēc izglītības iestādes nonāk rehabilitācijas iestādēs.
    Un tas jau ir nedaudz tas lauciņš ar ko es darbojos, darbojos, lai kaut daži no dažiem sāktu dzīvot, nevis nonāk rehabilitācijas iestādē.

    Jā, varbūt atkarība no valsts ir tā problēma. Varbūt nodokļus nevajag maksāt valstij, bet izglītības iestāžu arodbiedrībai, mediķu arodbiedrībai, pensionāru apvienībām, lai tie tad arī rūpējas par to par ko valsts negrib rūpēties.

    Var jau galēji nošķirties no tā ko dēvējam par valsti un veidot atkal savu sistēmu, kura tā pati valsts vien ir.

    Valsts ir iedzīvotāju veidots iedzīvotāju lietu pārvaldības institūts, kas nodrošina drošību un tiesības. Un valsts iedzīvotāji, kuri veido valsti ir pilsoņi. Valsts nav kaut kas pats par sevi esošs.

    Ja valsts nepilda savas pamatfunkcijas, tad tās vadītāji ir jāmaina un, ja skatāmas viņu darbībā nesamērības un izšķērdība, tad tie tiesājami un to nodarījumi atlīdzināmi, protams iespēju robežās.

    Ja runā p0ar valsts funkciju deleģēšanu, jeb kā tiesiski pareizi saukt valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu pilsoniskajām apvienībā, jeb kā tos dēvē NVO, tad protams, ka tas tiek pielietots daudzās demokrātiskās valstīs ar labiem rezultātiem. Tikai ne pie mums.

    Par šo tiek diskutēts visnopietnākajā veidā vismaz 8 gadus. Bet neko diži tas nav izkustējies.

  • Var jau galēji nošķirties no tā ko dēvējam par valsti un veidot atkal savu sistēmu, kura tā pati valsts vien ir.
    —-
    Tieši tā.
    Varbūt pārformulējot – šo sistēmu iedzīvotāji nevar ietekmēt.
    Tā ir problēma. Būtu jābūt iespējai nemaksāt nodokļu naudu valsts izglītības sistēmā, bet alternatīvā.

  • Vai aplami organizētā valstī vispār var būt laba izglītības sistēma? Ko un kam tā gatavo jauno paaudzi? Vai par savas zemes pārvaldītājiem, saimniekiem, vai arī par vergiem-izpildītājiem, statistiem kaut kādās ārējās shēmās? Ja pašai valstij nav mērķa, tad kā noteikt mērķi izglītības sistēmai?
    Manuprāt, vispirms jānoskaidro, vai mums vajadzīga valsts? Ja vajadzīga, tad kādam mērķim? Un tad viss jāpakārto šim mērķim. Tad arī kļūs skaidrs, kas nepieciešams, kas lieks, kaitīgs vai aplams. Citādi mums vienkārši nav kritēriju, pēc kā to visu vērtēt.
    Tas, protams, nenozīmē, ka mēs katrs nevaram sevi izglītot. Atbilstoši tam, ko mēs katrs uzskatām par cienīgu mērķi.

  • Šķiet man ir totāls izpratnes trūkums par to kā tā politika darbojas. Man veicot novérojumus šķita, ka politia ir cīņa par pēc iespējas lielāku varas iegūšanu, lai varētu to izmantot personīgajam labumam. Vai es esmu kaut ko palaidis garām?
    ————-
    Politika nav domāta, lai uzlabotu iedzīvotāju lagklājību – tieši pretēji – politika ir māka paņemt no tautas ar vien vairāk, pretī dodot ar vien mazāk.
    ————-
    Tas, protams, nav nekas nosodāms, jo sistēma ir dabīgi iekārtota, tā, ka iegūstot vairāk līdzekļus partijai, tev ir lielāka iespēja manipulēt sabiedrības domu par labu tavai partijai.
    ————-
    Citiem vārdiem sakot – jo vairāk māki salaupīt resursus, jo labāku PR (imidžu) vari uztaisīt. Balansam pirms vēlēšanām kaut kādi lēmumi, kas izskatās tautai labvēlīgi arī tiek pieņemti, lai panāktu ticamíbas efektu.
    ============
    Vilni, palasi jaunāko laiku literatūru par tiesām, lai saprastu, ka tavs ierosinājums tiesāt pie varas esošos, ir … foršs :D
    ============
    Visas lietas var notikt divos veidos:
    – No augašas uz leju (top down approach)
    – No apakšas uz augšu (grassroots movement)
    Par cik šeit cilvēkiem ir ierobežota iespēja ieviest un uzspiest lietas caur likumdošanu un varu (kas man šķiet absurds koncepts savā būtībā), tad atliek to darīt no apakšas pa bišķim (grassroots movement)

  • Izglītība un tas viss pārējais ir sīkums – mūs drīž marķēs, kā govis.
    ——————
    Mums vakar bija konference kurā prezentēja Nottinghamas Universitātes studentiem dizaina izaicinajumus Visuresošajiem Cilvēku Datoriem.
    ——————
    Īsumā – divās 80 lpp biezās grāmatās ir aprakstīts un iedrošināts komentēt jautājumu – kā ieviest “Visuresošu Cilvēku Datorizáciju” (Ubiqutious Human Computing).
    —————–
    Kontrēta uzmanība bija uz dizaina un mārketinga aspektiem: – kā padarīt to pievilcīgu, lai cilvēki to pirktu valkātu
    - Miesá ieliktu mikroshēmu funkcijas – sirds ritms, atrašanāš vieta…
    - izmaiņas izpratnē par privātumu – privātums vairs nebūs
    ——————-
    Vīzija ir aptuveni tāda – tirgot to vecāka gadugājuma cilvēkiem, pozicionējot tos kā efektīva monitoringa produktus – ātra medicīniskās palīdzības sniegšana.
    Tālāk – mikročipu funkcijas būs – mājas un auto atslēgas, elektroniskie norēķini, atrašanās vietas noteikšana, identifikācijas karte, medicīniska rakstura monitorings – sirds ritms…
    ==================
    Ejiet atpūšties – par mums viss ir izdomāts un izplānots.
    Neutraucietes – viņi par mums parūpēsies – viss, kas būs nepieciešams – neliela ķirurģija.
    ———————
    Šeit ir pieejams viens no darbiem, kas ir iekļauts prezentācijā – http://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=1140445

    P.S. Spied Download un tad izvélies no kurienes tu vilksi.

  • Jā, redz, man jau kaut kā ar domājas, ka tā jezga ar Bin Ladenu, karu ar teroristiem, un arī tagadējā krīze ir inscinājums jaunās pasaules kārtības ieviešanai.
    Jo, protama lieta, ka cilvēks, kuram radus nolaupījuši, pašu gandrīz vai nogalinājuši, lai pasargātos labprāt ļautu sev čipu iešļircēt.
    Tāpat tagad, kad visapkārt korupcijas burbuļi lidinās un nauda tiek nekaunīgi, taču vienlaikus likumīgi no cilv’3eku darba pārvietoti kādu mantraušu kabatās, rodas vēlme atteikties no skaidrās naudas un visas naudas operācijas veikt vien elektroniski, tādejādi visai pamatīgi, no pirmā acu uzmetiena, apgrūtinot nelegālo ienākumu gūšanu.
    Taču gala beigās tam visam ir vispārēja kontrole un tehnoloģiski attīstītas ideālas vergturu iekārtas radīšana, kur saujiņai īpašo pārējie spiesti strādāt acis pārgriezuši. Un nekādas citas alternatīvas, pat naturālo saimniecību, vai komūnu neuztaisīsi.
    Vienīgi par bomzi, kas pārtiek no atkritumiem vari palikt un būt.

    Būtībā parasta medību tehnika ar dzinējiem un medniekiem.

    Mūsu valsts režīms ir vien dzinēji :)

    Un tas savukārt nozīmē, ka nav nekādas reāli krīzes. Par darbu tāpat nāk samaksa, kura viltīgā veidā tiek izputināta pa banku tīkliem un aizgādāta kādā galapunktā.
    ASV tukšās naudas triljonu pārdošana veikusi savu darbu.

    Nejaukākais ir tas, ka tie, kurus dzen, ko varam dēvēt par “mēs” savā starpā nesolidarizējas, lai dzinējus un medniekus itin viegli pievarētu. Tā vietā paļaujoties un pakļaujoties dzinējiem plūcas savā starpā, pierādot, ka nekā nedarīšana un lietu apcerēšana ir labāka, par dzinēju piespiešanu strādāt mūsu labā, vai patriekšanu :)

  • Kaa saka Bill Hicks (Latviehu versija):

    Ej atpakalj guleet Latvija – mees visu esam izdomaajushi
    Ej atpakalj guleet Latvija – un aizveries
    Tu esi briiva dariit, ko mees tev liekam, Latvija…

  • Šoreiz izlasīju (neizstudēju) gan rakstu, gan komentārus.
    Esmu nedaudz apmulsis, laikam jau biju gaidījis kaut ko vairāk.
    – Rakstus var veidot dažādi, lai jau būtu šādi. Manuprāt arī šāda pieeja izklāstam, rakstam varēja būt bagātāka…
    Izbrīnīja viena frāze ko te citēšu tūlīt. Nesapratu vai tas ir sarkasms vai kaut kas tamlīdzīgs:
    “Labi, ka esam neatkarīgi gan no SVF, gan arī citu vispasaules vareno ietekmes, kas ne vienmēr ir tā labvēlīgākā tautām un parastajiem iedzīvotājiem…”
    Es šo, ja negribējās “ieslīgt” labāk tad vispār neminētu.
    – Izskatās, ka ceram uz SKOLOTĀJU KONGRESU. Lai jau tā būtu…
    – Vecāku un skolas sadarbība? Pat esot labai tai, tā tikai palīdz lietas vērst uz labo pusi – es tā domāju.
    – Nenoliedzami, ka ļoti labi cilvēki skolotāji var ļoti daudz ko izdarīt SISTĒMAS uzlabošanai. Tāpat arī vecāki.
    Cits jautājums, ko nozīmē tas mans “ļoti labi”.
    – Varbūt MUMS VISIEM vajadzētu
    aizdomāties ko nozīmē VERDZĪBA. Man tā šķita šo te pārlasot un mēģinot saprast pie kura gala ķerties.
    Varētu arī tā, ja “paskatītos” uz sevi, saviem bērniem, citu bērniem, uz CILVĒKU kā tādu.
    – T.i. “MĒS PAŠI”.

    Gaidu turpinājumu.
    Man labi šķita tas kā “jautājumam” piegāja Siliņš.
    Arī tas, kā konkrēti jau sāka izteiktie “Žulis”. Tur kur viņš runāja par bērnu kā neizaugušu cilvēku. Nevajag kautrēties, vajag izteikt savu viedokļu “bāzi”.

    Nav iespējams kaut ko nozīmīgu uz labo pusi mainīt, jau runāsim kaut ko vienu, domāsim citu, bet jutīsim vēl pavisam kaut ko citu.

    Pagaidām.

  • “Labi, ka esam neatkarīgi gan no SVF, gan arī citu vispasaules vareno ietekmes, kas ne vienmēr ir tā labvēlīgākā tautām un parastajiem iedzīvotājiem…”

    Tas bija sarkasms – iespeejams nevietā, jo var párprast, ka domáts ir nopietni:D

  • Tātad, te būs manas pādromas par izglītības sistēmu, kā tādu:
    jāsāk jau ar to, ka daļa no mūsu sabiedrības vispār negrib nekādas pārmaiņas…
    atceros, kad par Izglītības ministru bija iecelts jauns progresīvi domājoš cilvēks (diemžēl neatceros, kā viņu sauc, jo ilgi nenoturējās savā amatā sakarā ar to, ka vēlējās ieviest būtiskas pārmaiņas). Viņš gribēja pagarināt mācību gadu, līdz ar to samazinot ikdienas slodzi skolēniem. Un kāds bija rezultāts? ne, skolotāji, ne skolēni nevēlējās šķirties no 3 mēnešu brīvlaika vasarā…
    tālāk par pašu izglītību – un apgūstamajiem priekšmetiem
    pamatskola (divas nedēļas)jāpagūst:
    izlasīt literatūrā grāmata (ap 200 lpp) obligātā, vēl ir jāatrod laiks ārpusklases lasīšanai (par kuru arī tika likts vērtējums
    jāuzada zeķes – mājturībā
    vesels lērums ar jauniem vārdiem jāiemācās anglju valodā
    jāiemācās dziedāt kāda dziesma – mūzikā
    vēsturē arī jālasa dažādi vēsturiski fakti
    ģeogrāfijā – jāuzraksta referāts par kādu valsti, un vēl šādas tādas lietas jāapgūst
    ķīmijā – periodiskā tabula jāzin no galvas
    algebra, ģeometrija, fizika – regulāri mājas darbi ar dažādiem uzdevumiem, un teorēmas jāiemācās no galvas
    bioloģija – arī dažādas lietas ir jāsamācās
    un katrs skolotājs uzskata, ka viņa priekšmets ir tas svarīgākais…
    utt….
    protams, ka skolā tiek pavadīts no 8:00 – 15:00
    turklāt bērniem šajā vecumā notiek pubertāte, un gribās arī nedaudz izklaides, citiem ir sporta nodarbības…
    vidusskola:
    ļoti daudzās valstīs vidusskolā apgūst specifiskas lietas, kā rezultātā vienā mācību gadā ir 7 dažādi priekšmeti, taču pie mums vienā vidusskolas gadā tiek apgūti apmēram 15 priekšmeti, un katrs no tiem ļoti padziļinātā veidā…
    ir jau labi, ka ir tik vispusīga informācija, taču tiešām nesaprotu dažas lietas, kas bija jāmācās:
    priekškam man ir jāzin, ka ir peļu piena dziedzeru vīruss, un vēl piedevām man arī jāzin tā latīniskais nosaukums… visādi augu nosaukumi latīniski, kapēc man jāmāk visa Mendeļējeva tabula (lai gan tas man tagad noder minot krustvārdu mīklas), kapēc tās n-tās fizikas formulas ir man jāpārzin (varu aprēķināt pēc cik ilga laika noteiktā tilpumā samaisīsies siltais ūdens ar auksto ūdeni), kādu pielietojumu, lai atrodu trigonometriskajām formulām…
    kādu pielietojumu atradīšu ķīmijai – ja zināšu cik daudz molus iegūšu, ja trīs vielas sajaukšu vienā, un kā mainīsies atmomasas un elektroni ar neitroniem, un kas būs brīvā viela…
    skolā izdzīvo apņēmīgākie un izveicīgākie – tie kas māk pareizi izmantot paziņas un skolasbiedrus… acīmredzot šobrīd skolām ir tāds mērķis, kā iemācīties apmuļķot cilvēkus – skolā sākam ar skolotājiem, dabūjot citu sarakstītos domrakstus un referātus, mājasdarbus norakstot no klasesbiedriem, kontroldarbos nošpikojot no klasesbiedriem… nav jau brīnums, ka dzīvojam tādā sabiedrībā, jo skola mūs ir piespiedusi iemācīties krāpties un izmantot cilvēkus…
    un tie kas skolas laikā apzinīgi visu šo pārmērīgi lieko informāciju ir mācījušies, tie arī tagad pa dzīvi ir apzinīgi un godīgi un perās pliki pa nātrēm. Bet tie kas krāpās un izlocījas skolas gados tie arī shobrīd to turpina darīt – izmanto tos pārējos, lai gūtu sev labumu…

  • Nepiekritīšu, ka skolā (pamatskolā, vidusskolā) uzdotu tik ļoti daudz, ka nevar paspēt. Kopumā, manuprāt, apjoms ir diezgan atbilstošs, vismaz es paspēju visu, ko vajadzēja un vēl laiks palika pāri (vienkārši lielākajai daļai ir liels slinkums un negribēšana mācīties, jo viņi nesaprot (arī negrib saprast) priekš kam tas viss, kā arī bērnu prātus ļoti bieži novērš daudzi blakusfaktori). Manuprāt, nejau tas, ka skolā ļoti daudz uzdod vai māca it kā nevajadzīgas lietas ir galvenais, galvenais ir tas kā māca, kādā vidē māca un kāda mērķa vārdā māca un cilvēki mācās. Protams, skolotāja loma arī ir svarīga. Kopumā skolā varētu palikt gandrīz visi tie priekšmeti (protams, ar uzlabojumiem katrā no tiem), kas ir tagad, vienkārši vajag tiem visiem kopīgu satvaru, kā arī derētu arī tāds priekšmets kā “Domāšanas mācība”, kurā bērnus rosinātu saprast kas ir kas un kādas ir katras darbības sekas, tā teikt rosinātu bērniem pašiem izzināt pasauli, nevis pieņemt visu kā dogmu.

  • protams, ka tas viss ir paveicams, un izpildāms… iespējams šobrīd ir mazākas prasības skolā, jo pa šiem desmit gadiem vērtību sistēma ir ļoti mainījusies…
    un arī katrā skolā šis mācību process tiek savādāk organizēts, un tas ļoti ir atkarīgs no skolotājiem…
    zinu, ka daudzās skolās lika labākas atzīmes, jo tajos laikos universitātē notika atestātu konkursi – līdz ar to budžeta vietas ieguva lauku bērni, kaut ne vienmēr tas nozīmēja, ka viņu zināšanas bija labākas par pārējo…
    tāpat arī skolotāju attieksme paliek nevērīgāka…
    man nekad nav bijis problēmas ar to ka nesaprotu, kā jāpilda mājasdarbi, taču šobrīd saskaros ar tādu situāciju, ka nākas pirmās klases bērnam paskaidrot, kā jāpilda attiecīgais mājasdarbs…

  • Es nofilmēju Laumas pieredzi skolā, kur mācās savādāk.
    http://www.youtube.com/watch?v=K8lFXWtHvoU
    http://www.youtube.com/watch?v=V9K4tVI3JwU

    Par cik esmu mācījies gan Latvijā gan Anglijā, es tiecos uzskatīt, ka izaicinājums Latvijas izglītībā ir nevis apjoms un dažādība, bet gan:
    – intereses radīšana – skolotāju māka strādāt ar bērniem un to iesaistīšana
    – priekšmetu saliedēšana – ķīmija, fizika, matemātika ir savstarpēji ļoti cieši saistīta (arī bioloģija). Vēsture, literatūra, valodas, ģeogrāfija, psiholoģija, filozofija – tie savstarpēji cieši saistīti priekšmeti.
    – radošuma veicināšana – informcijas laikmetā zināšanām un faktiem ir maza vērtība, ja tu tos neproti izmantot radot un pilnveidojot pasauli
    ===================
    Citiem vārdiem sakot mācīšanās process ir nepilnvērtīgs – teorijai nav saiknes ar praksi – atceries mācīšanās ciklu – Teorija, Eksperiments, Prakse, Atskats uz padarīto, Teorija, Eksperiments, Prakse, Atskats uz padarīto…..

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.