J.Kučinskis: ‘Kooperācija. Ievada eseja.’

Pirms iedziļināties sadarbības, kooperācijas un savstarpējās uzticības pasaulē, gribu pievērst lasītāju uzmanību jautājumam: kā mēs dzīvojam PAŠLAIK, kā uztveram mūsu pasauli un savu vietu šajā pasaulē? To sevišķi svarīgi saprast mūsu laikos, kad sabiedrībā iestājusies zināma vērtību krīze, kad daudzi uz dzīvi raugās un notikumus vērtē caur vispārpieņemtu stereotipu prizmu.
Stereotipi vai sabiedrībā dominējoša domāšanas paradigma bijusi un būs vienmēr. Taču, lai dzīve virzītos uz priekšu un mums labvēlīgā gultnē, reizēm ir lietderīgi šos stereotipus kritiski pārskatīt, pārliecināties, vai tie patiešām atbilst mūsu vajadzībām un dzīves mērķiem, vai tie nav balstīti uz aplamiem pieņēmumiem? It īpaši šajā nenoteiktības laikā, kad bieži tiek apšaubītas objektīvas likumsakarības, tradicionālā vērtību skala, vadības un plānošanas nozīme rezultātu sasniegšanā, kad parastajam masu cilvēkam tiek piedāvāta pasīva loma globālajā pasaulē, kurā visu nosakot tirgus loģika, ko pat liberālisma pamatlicēji mēdz saukt arī par neredzamo roku, kā arī daži ietekmīgi indivīdi ar izcilām spējām un viņiem vien saprotamu, elitāru loģiku.

Pastāv vairāki sabiedrisko attiecību modeļi. Vienu no izplatītākajiem psihologi mēdz saukt par “Tirāna un upura” attiecībām. Šajā modelī cilvēks ir atstāts viens pats naidīgā, svešā pasaulē. Jau Ņūtons un vēlāk marksisti matēriju pasludināja par objektīvu realitāti, kas pastāv neatkarīgi no cilvēka apziņas, turklāt matērija nosaka apziņu. Tātad tiek izslēgta savstarpēja, abpusēji bagātinoša mijiedarbība. No cilvēka it kā nekas nav atkarīgs. Ja viņam neveicas, tad tāds viņa liktenis vai karma, ja paveicas – atkal liktenis un laimes spēle. Tikai ne pats cilvēks.

Ja cilvēks šo attiecību modeli pieņem, viņš spiests dzīvot gandrīz nepārtrauktā sasprindzinājumā jeb stresā. To pastiprina masu informācijas līdzekļi, kuru ziņās dominējošo vietu aizņem īpaši atlasīta negatīva informācija par notikumiem pasaulē: Āzijā zemestrīce, Dienvidamerikā finanšu krīze, Āfrikā kārtējais dumpis un genocīds, Vācijā vilciena katastrofa, Indijā plūdi, vēl citur terorisms, Latvijā ugunsgrēki, skolās narkotikas, bērnudārzā maniakāla slepkavība u.tml. Mēs ikdienas tiekam bombardēti ar negatīvu informāciju, mums jājūtas vājiem un bezspēcīgiem kā nieka putekļiem. No mums it kā nekas nav atkarīgs.

Dzīve sasprindzinājumā un stresā aprij cilvēka enerģiju, laupa radošās spējas. Stresā dzīvojošam cilvēkam neatliek enerģijas darbam, pienākumiem, priekam, laimei. Visa tiek atdota izdzīvošanai, nemitīgai konkurencei, cīņai, kas ilgākā perspektīvā nevienam nenes nekādu labumu.

Jau vairākus gadsimtus tiek sludināta doktrīna par zemes pārapdzīvotību un drīzu resursu izsīkšanu. Te beigsies nafta, te jauna enerģijas krīze, te veselos reģionos pietrūcis pārtikas, augsne pakļauta erozijai, cilvēku saimnieciskā darbība izraisot ekoloģisku krīzi utt. Resursu paliek arvien mazāk un visiem nepietiks. Secinājums: katram jācīnās par savu vietu zem saules, jākonkurē, jācīnās par izdzīvošanu, jo visiem nepietiks. Ja negribi palikt par upuri, kļūsti par tirānu. Ja gribi izdzīvot, meklē sev sabiedrotos šajā globālajā cīņā. Sadali pasauli labajos un sliktajos, sabiedrotajos un ienaidniekos. Uzbrukumu savām pozīcijām gaidi kuru katru brīdi: vai nu Tevi pārsteigs krīze, vai arī – terorisms, kura rēgs klaiņo pa visiem kontinentiem un valstīm. Tātad mūžīga cīņa pret terorismu. Neviena atslābuma mirkļa. Neko nevar zināt – vakar smaidīgs kaimiņš, bet varbūt jau rīt – terorists.

No dzīves spriedzē un negatīvām, graujošām emocijām rodas slimības. Jau sen noteikta tieša saistība starp negatīvām emocijām, emocionālām pārslodzēm un visdažādākajām slimībām. Pēc tavas slimības var noteikt tavas galvenās emocijas un bažas. Un otrādi – pēc emocijām var prognozēt tavu slimību. Ja vēl nav, tad drīz būs. Bet pāri visam – bailes. Bailes palikt bez naudas, bailes palikt bez darba, bailes palikt bez iztikas, mājas, prestiža lietām (automašīnas, villas u.c.), vietas sabiedrības hierarhijā, veselības, ģimenes iziršanas, nāves. Bailes no vientulības. Romas pāvests pirms dažiem gadiem šo baiļu kompleksu nosauca par nāves kultūru. Jā, izanalizējiet jēdzienu “izdzīvošana”!  – iz-dzīvošana! Tā nav dzīve, bet bēgšana no dzīves. Tātad tiekšanās pēc nāves.

“Tirāna un upura” modelī esam ienaidnieku ielenkti. Bandīti, teroristi, zagļi, blēži, slepkavas, narkotiku izplatītāji, nodokļu inspektori, ceļu policija, ierēdņi, kredītu piedzinēji, pat namu pārvaldes. Viņi visi kaut ko grib mums atņemt. Pat tuvākie cilvēki nodara sāpes, nodod, padara mūs par upuriem. Ja negribi palikt par upuri, kļūsti par tirānu! Tad tu pats varēsi darīt sāpes citiem, atņemt citiem. Taču miera tik un tā tev nebūs, jo uz tavu tirāna vietu daudz pretendentu, konkurences cīņa tikai saasinās, paliek arvien nežēlīgāka. Cīņa, nepārtraukta cīņa! Vēl nesen cīnījāmies par komunisma uzvaru, tagad – par izdzīvošanu. Bet kad sāksim vienkārši dzīvot?

Par laimi, pasaulē ir zināmi un pārbaudīti arī citi attiecību modeļi, kas sekmīgi darbojas arī mūsdienās un nes labus augļus. Pretējā modeļa centrā ir pats cilvēks, kas ir saimnieks pār savu dzīvi, sava likteņa veidotājs, bet kas labprāt un abpusēji izdevīgi sadarbojas ar citiem cilvēkiem un visu pasauli. Nosauksim to par “Dzīves saimnieka” modeli.

Dzīves saimnieka modelī mēs katrs esam svarīga un unikāla pasaules daļa, un šī pasaule ir vislabākā no visām iespējamajām (vācu filozofa un zinātnieka G.V.Leibnica atziņa). Tā ir MŪSU pasaule, un tieši mēs to esam tādu izveidojuši – ar savām domām, jūtām, idejām, nodomiem, darbiem. Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tātad apveltīts ar radošām spējām, piedalās kopīgajā radīšanas procesā. Pasaule un to apdzīvojošie cilvēki veido vienotu, dzīvu organismu, kurā katram ir sava svarīga vieta un uzdevumi. Visumu var salīdzināt ar organismu, kas sastāv no šūnām. Visas organisma šūnas ir savstarpēji saistītas un vienlīdz nepieciešamas sekmīgai organisma augšanai un pilnveidošanai. Katras šūnas galvenais mērķis ir visa organisma dzīvība, veselība, radīšana un kopīgās pasaules uzplaukums. Šī ideja cilvēkus nedala naidīgos grupējumos, bet gan apvieno, mudina sadarboties, no patērētājiem pārvērsties par jaunu vērtību radītājiem – gan materiālā, gan garīgā jomā, kuras arī savstarpēji saistītas. Katra šūna ir nodalīta, tai ir sava pasaule, taču tikai tāpēc, lai šī šūna spētu veiksmīgi un savstarpēji saskaņoti pildīt savus uzdevumus. To darot, tā no organisma saņem visu nepieciešamo. Ja tomēr kāda šūna izolējas un pārtrauc savas funkcijas, tā pārvēršas par vēža šūnu, kas izdzīvo un izplatās uz pārējā organisma rēķina. Līdz ar to organisms saslimst un nīkuļo. Te nu parādās jau minētais “Tirāna un upura” izdzīvošanas modelis. Tas ir neperspektīvs un tuvredzīgs, jo līdz ar organismu iet bojā arī parazitējošā šūna.

Dzīves saimnieka modelī runa nav par izdzīvošanu un savstarpēji graujošu konkurenci, bet gan par dzīvošanu, kopradīšanu un no tās izrietošo prieku. Mēs dzīvojam harmoniskā, taisnīgā un tīrā pasaulē, kurā katrs saņem atbilstoši saviem nodomiem un nopelniem. Cilvēka domas un jūtas materializējas, pārvēršas realitātē, jo domas ir universāla enerģijas forma. Ja mūsu domas un jūtas ir agresīvas, graujošas, mēs savu dzīvi veidojam nepatīkamu, sāpīgu, ciešanu pilnu. Ja mūsu domas tiecas uz radīšanu, ietver labus nodomus un mīlestību, dzīve veidojas patīkama un laimīga. Kādu pasauli veidot, tā ir mūsu brīva izvēle. Cilvēks pēc savas būtības ir pilnīgi brīvs, jo spēj izvēlēties starp labu un ļaunu.

Kā šajā modelī tiek redzēta pasaule? Katrai šūnai (cilvēkam) zemapziņas vai gēnu līmenī ir pilnīgas zināšanas par visu organismu. Pasaule ir bezgalīga, tās resursi un iespējas ir neizsmeļamas. Tas tāpēc, ka cilvēki apveltīti ar radošām spējām un tās aktīvi izmanto pasaules pilnveidošanai. Ja tā nebūtu, patiešām piepildītos angļu mācītāja T.Maltusa drūmie pareģojumi par drīzo zemes resursu izsīkšanu. Ja cilvēkiem nebūtu radošo spēju atklāt arvien jaunus zinātnes principus, viņi arvien enerģiju iegūtu, sadedzinot koksni. Tās jau sen būtu pietrūcis. Taču cilvēki iemācījās iegūt enerģiju no oglēm, naftas, ūdens plūsmas kinētiskās enerģijas, tad atoma kodoliem to kontrolējamā sadalīšanās procesā. Tagad atklāta torsiālā enerģija, kas mums dod praktiski neaptveramu un neizsīkstošu ekoloģiski tīras enerģijas avotu, tikai vēl jāapgūst šīs enerģijas praktiska izmantošana cilvēku labā.

No neaptveramās pasaules bezgalības cilvēks izvēlas sev piemērotas robežas, vienkāršotas shēmas, kuru ietvaros var justies pēc iespējas ērtāk un drošāk. Katrs cilvēks mūsu pasauli redz savādāk. Pat parastas, it kā acīmredzamas lietas, par ko var pārliecināties vienkāršā eksperimentā. Redzējums atkarīgs no katra cilvēka izjūtām, emocijām, domām, redzesloka. Drūms, saīdzis vai agresīvi noskaņots cilvēks var pat sauli nepamanīt. Apkārtējos cilvēkos viņš saskata ļaunus nodomus, ar savu uzvedību pievelk nepatikšanas. Viņam pasaule šķiet ļauna un nedraudzīga. Turpretī labvēlīgi noskaņots, priecīgs cilvēks pat mākoņainā dienā jūtas saules piepildīts, viņa pasaule – krāsaina un līksma. Viņš smaida un saņem atpakaļ citu cilvēku smaidus un labvēlību. Šāds cilvēks pievelk veiksmi, ātri un viegli iepazīst viņa centieniem nepieciešamos līdzcilvēkus, ātri vienojas par sadarbību. Viņa pasaule ir gaiša un laba, katrs solis un katra diena nes jaunu prieku un gandarījumu. Cilvēks ar drūmu noskaņu un nokārtu galvu savā ceļā redz tikai šķēršļus, bet optimistisks cilvēks ar paceltu galvu saskata augstus, dzīves cienīgus mērķus. Pat neveiksmes un kļūdas viņam ir tikai pakāpiens uz sevis pilnveidošanu, mācība, kurai viņš pateicīgs. Viņš pasauli nedala labajos un ļaunajos spēkos, bet labajos un derīgajos notikumos. Par labajiem viņš priecājas un ir laimīgs, par derīgajiem – pateicīgs. Savu prieku viņš nekavējas dalīt ar citiem, un atpakaļ saņemt vēl vairāk. No tā top skaidra Bībeles atziņa: “Kam ir, tam tiks dots vēl, kam nav – tam tas pats tiks atņemts.”

Tātad ārējā pasaule lielā mērā ir mūsu iekšējās pasaules atspulgs. Ar savām domām, jūtām, radošajām spējām mēs paši veidojam savu pasauli. Kādu izveidojam, tāda tā arī ir. Vislabākā un vistaisnīgākā. Katram tiek dots pēc viņa ticības – vēl viena Svēto rakstu atziņa.

Pirmais solis ceļā uz Dzīves saimnieka modeli ir pilnas atbildības uzņemšanās par savu dzīvi, savu pasauli. Mēs dzīvojam vislabākajā pasaulē, kas mums piedāvā bezgalīgas iespējas savu dzīvi padarīt vērtīgāku, bagātāku, labāku. Mums ir iespējas mijiedarboties un sadarboties ar citiem cilvēkiem, kā arī neaptverami daudzveidīgajiem dabas procesiem, līdz ar to uzlabojot gan savu, gan visas pasaules dzīvi. Šādā sadarbībā veidojas t.s. sinerģijas efekts, kad cilvēku darbības rezultāti nesummējas matemātiski, bet gan nes augļus, kuru savstarpējā pavairošanās mērāma ģeometriskā progresijā. Šī brīnumainā īpašība izskaidro arī t.s. ekonomiskos brīnumus. Piemēram, krājaizdevu sabiedrību kustību XIX gadsimta Latvijā, kas praktiski no nulles salīdzinoši īsā laika periodā deva milzīgu labumu un aptvēra visu Latviju. Jo vairāk kāds paveic, jo viņam rodas lielāka vajadzība savā darbā iesaistīt citus. No tā pieaug katra sadarbības dalībnieka iespējas, un līdz ar to sadarbība paceļas augstākā līmenī, iegūst lielāku mērogu un potenciālu.

Divi minētie attiecību pamatmodeļi uz pasaules sadzīvo, pastāv vienlaikus, periodiski mainoties to ietekmei sabiedrībā. Šo modeļu elementi visdažādākajās izpausmēs atrodami jebkurā kultūrā, katrā politiskajā iekārtā, katrā valstī, kā arī pasaulē kopumā. Vienmēr un visur pastāvējusi vairāk vai mazāk organizēta sadarbība, kā arī izolēšanās un konkurence. Nav grūti saprast, ka “Tirāna un upura” modelis ved uz entropiju, noplicina cilvēces potenciālu, izraisa morālu un saimniecisku krīzi, šķeļ un polarizē sabiedrību. Ja šis modelis būtu vienīgais, cilvēce jau sen būtu gājusi bojā, izmirusi. Tāpat kā sabruka un no pasaules bez pēdām pazuda vairākas visvarenas un šķietami nenorietošas impērijas, kurās pārāk ilgstoši dominēja “Tirāna un upura” attiecības un kas ilgstoši parazitēja uz citu tautu rēķina.

Bieži tieši vistumšākajos un bezcerīgākajos vēstures periodos parādās šķietami nenozīmīgas cilvēku saliņas, kas balstās uz savstarpēju uzticību, sadarbību, pašpalīdzību un augstiem ideāliem. Nemanot un bez liela trokšņa šīs saliņas aug, apvienojas un kā sniega lavīna pārskalo visu agonijā mocīto teritoriju. Tā savulaik pēc ilgstošiem kariem, morālā sabrukuma un Melnā mēra dzīrēm atdzima Eiropa, liekot pamatus mūsdienu Rietumu civilizācijai. Taču cilvēkiem mēdz būt īsa atmiņa. Briesmām attālinoties, sāk mosties “Tirāna un upura” tieksmes. Tā visai pasaulei ceļu rādošā Eiropa vēlāk kļuva par koloniju iekarotāju, cilvēku un tautu apspiedēju, vergu tirgoni.

Arī modernā kooperācijas kustība savulaik dzima šķietami nepārvaramas krīzes periodā un sākotnēji izskatījās pēc nenozīmīgām ideālistu saliņām, kuras nespēj “piemēroties laikmeta prasībām, atrāvušās no realitātes un nodarbojas ar tīrām blēņām”. Kredītkooperatīvu kustība Vācijā dzima masu bada un bezcerības laikā. Līdzīgi radās kredītkooperatīvi Latvijā, kad bijušie kalpi un dzimtcilvēki ieguva “putna brīvību” un bija atstāti bez mazākās cerības. Par savdabīgu kooperāciju var uzskatīt arī brāļu draudžu kustību Vidzemē XVIII gadsimta sākumā, kad šis karu, mēra un vispārēja alkoholisma ilgstoši mērdētais apgabals atdzima un kļuva par latviskās kultūras šūpuli.

Kooperācija neapšaubāmi pārstāv “Dzīves saimnieka” attiecību modeli. Tā nešķeļ, nediskriminē, nedala partijās, nekonkurē, negrauj, nekaro pret ienaidniekiem, neplāno mūžīgu cīņu par izdzīvošanu. Taču tā apvieno, ceļ, vairo, meklē un atrod labo, un – aug! Tāpēc kooperācija allaž tiek analizēta tieši kā KUSTĪBA, kas iesaista arvien vairāk cilvēku, aptver arvien plašākas teritorijas. Tā nav īsta kooperācija, ja tā neaug. Protams, labi, ja kāda pagasta cilvēki spēj apvienoties kooperatīvā, bet ja ar to vien samierinās un no pārējās sabiedrības izolējas, tad šis kooperatīvs nenovēršami degradēsies par parastu peļņas uzņēmumu un zaudēs savu nozīmi.

Kooperācija ir kustība, turklāt garīga kustība. Tā pierāda, ka tomēr gars jeb apziņa nosaka matēriju. Kooperācija cilvēkus paceļ pāri politisko partiju, interešu grupējumu dalījumam un neproduktīviem ķīviņiem. Kooperācija ir atvērta kustība – tai svešs jebkāds sektantisms vai pretenzijas uz izredzētību. Vienlaikus kooperācija ir arī praktisks mehānisms, kas ļauj pārvarēt krīzi un likt pamatus jaunai attīstībai.

Līdz ar materiālo labklājību uzplaukst arī garīgā kultūra. Precīzāk gan būtu teikt, ka vispirms nāk kultūra, kas cilvēkus iedvesmo un mobilizē arī materiālās labklājības radīšanai. Un zīmīgi, ka kooperācija neapdraud pastāvošo politisko iekārtu! Jo tā nav agresīva, nedz orientēta uz vardarbīgu revolūciju. Tā nesola atriebību, nedraud nevienam neko atņemt vai pārdalīt, neuzņemas tiesāt, ieviest pasaulē augstākā taisnīguma principus vai pierādīt savu pārākumu. Vēl vairāk – kooperācija parasti ir īpaši lojāla valstī pastāvošajai tiesiskajai kārtībai. Kooperācija veiksmīgi plauka gan Franko Spānijā, gan sociālistiskajā Polijā, gan kapitālistiskajā Amerikā, gan demokrātiskajā Rietumeiropā, gan savdabīgi komunistiskajā Ķīnā, gan pašlaik Fidela Kastro Kubā. Ja neskaita retus izņēmumus autoritāra režīma konsolidācijas periodā, varas iestādes, neatkarīgi no valdošās ideoloģijas, pret kooperatīvo kustību atklāti nevēršas, lai gan cenšas to kontrolēt un izmantot. Cik nu iespējams kontrolēt radošu kustību.

Katra patiesa uzplaukuma pamatā ir kooperācija, spēku apvienošana un koncentrēšana attīstībai svarīgākajos virzienos. Kooperācijas mērķis nevar būt peļņas gūšana kādai cilvēku grupai – lielākai vai mazai. Mērķis ir vispārējais labums, kura ietvaros labumu gūst katrs. Līdzekļi šā mērķa sasniegšanai – sadarbība, uzticība, savstarpēja palīdzība, solidaritāte, izglītošana, garīga pacelšana un radošs darbs. Kooperācijas kustības ietvaros nevar būt zaudētāju, jo ieguvēji ir visi, kas vien sirsnīgi pieņem kooperācijas principus un ideālus. Kooperācijas iedvesmotais radošais pacēlums izraisa jaunu izrāvienu arī zinātnes jomā, atklājot jaunus principus un iespējas, padarot nevajadzīgas vakarējās dogmas un pieņēmumus. Jau sen ievērota šāda likumsakarība: jo plašāka un spēcīgāka kooperatīvā kustība, jo attiecīgā valsts ir attīstītāka, demokrātiskāka un turīgāka.

Kāds no minētajiem cilvēcisko attiecību modeļiem pašlaik dominē Latvijā? Neapšaubāmi, tas ir “Tirāna un upuru” modelis. Sabiedrības polarizācija; hronisks līdzekļu un investīciju trūkums attīstībai svarīgākajās jomās; līdzekļu pietiekamība, pat pārpalikums, spekulatīvajās, uz vieglu peļņu orientētajās jomās; patērētāju sabiedrībai raksturīgais dzīvesveids; kapitāla, darbaspēka un “smadzeņu” aizplūšana no Latvijas; katastrofālais demogrāfiskais stāvoklis; līdz farsam neproduktīvā politisko partiju cīņa par varu (nevis sabiedrības labklājību) – tās ir tikai dažas minētā modeļa iezīmes. Protams, sadarbība pastāv, taču vairāk stihiskās, neformālās formās, kas vairāk līdzinās gadījuma sakariem, bez noteikta virziena un mērķa. Tikai izdzīvošanas nolūkā. Turklāt pārsvarā pelēkās ekonomikas sektorā.

Masu informācijas līdzekļi, ierēdņi un politiķi nemaz neslēpj krīzes stāvokli vissvarīgākajās tautas attīstībai nepieciešamajās jomās. Un šī krīze ir pārāk ieilgusi. Daudzi sociālie slāņi kaut kādu optimismu vēl lolo saistībā ar ārējo palīdzību, Eiropas fondu līdzekļiem un tamlīdzīgi. Taču skaidrs, ka Eiropas nauda nav nekāds labdarības pasākums. Daļēji tā ir mūsu pašu Eiropas fondos iemaksātā nauda, kuras daļu varam pacensties atgūt. Turklāt jau esam pārliecinājušies, ka humānā palīdzība – lietotu apģērbu, apavu un pārējo citiem nevajadzīgo preču ieplūšana – neveicina mūsu pašu produktivitāti, bet padara atkarīgus, lielu sabiedrības daļu pārvēršot par tipiskiem lupatlašiem un lūdzējiem. Vai atkal paļausimies uz citiem un paši neko nedarīsim? Un ticēsim, ka no tā mūsu dzīve paliks labāka? Vai tomēr paši uzņemsimies atbildību par savu dzīvi un to veidosim, balstoties uz pašdarbību un kopdarbību?

Tieši tam veltīta šī grāmata. Lai tā mūs iedvesmo!


„Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”
Jānis Kučinskis, Rīgā, 2004. gadā


  • Pilnībā piekrītu šī raksta domai. Kā arī uzskatu, ka šeit piedāvātais risinājums, ir vienīgais, kas cilvēkus var izvest no garīgās un visāda citāda veida bedres.
    Lai mums izdodas!

    Par šajā rakstā izskaidrotajiem “tirāna un upura” kā arī “Savas Dvīves Saimnieka” modeļiem, kā arī par daudz ko citu var palasīt Valērija Siņeļņikova, kā arī citās grāmatās. Kā reiz šobrīd grāmatnīcās V. Siņeļņikova grāmatas krievu valodā nopērkamas par ļoti zemu cenu.

  • Šķiet, Voltēram pieraksta sacīto: Es nepiekrītu nevienam šā cilvēka apgalvojumam, bet esmu gatavs mirt, lai viņam būtu tiesības izteikties.
    Tas tā, ievadam, tagad, tuvāk tēmai. Mazliet precizēsim: esamība nosaka apziņu. Tas tad jāsaprot tā: I. es esmu un II. es to apzinos. Ir nepareizi pretstatīt apziņu un matēriju. Šodien precīzāk būtu sacīt, ka apziņa ir viena no bezgalīgi daudzajām matērijas formām, tādām pat, kā, piemēram, viļņi, lauks u.c. Šo formu esamību nevar konstatēt tiešos novērojumos, bet var redzēt mijiedarbību ar mums vairāk pazīstamām lietām. Kaut vai, piemēram, autora pieminēto torsionu (daži runā kā par informācijas) lauku, var konstatēt ar visiem laikam zināmo vienkāršo svārsta-elektrizētas adatas, iekārtas diegā (gravitācijas lauks + elektromagnēskais lauks) un cilvēka plaukstas (biolauks) mijiedarbību.
    Visai materiālajai pasaulei var atrast varbūt tikai vienu kopīgu īpašību, tas ir, viss pakļaujas kaut kādām, bieži vien ārkārtīgi sarežģītām, mums nezināmām, bet noteiktām likumsakarībām. Arī Jums, ideālistiem, tik tuvais Dievs-radītājs (augstākā apziņas forma), iesaistījies procesā (ja pieņemam, ka bija kāds, kam jānospiež poga, lai izraisītu kaut vai Lielo sprādzienu), kļūst atkarīgs no paša noteiktajām likumsakarībām, tātad ir materiāla būtne (apziņa-matērijas forma).

    Šobrīd, gan, jāsaka, mums vajadzētu atgriezties uz mīļās Zemes, lai atrastu visiem, gan mums – materiālistiem, gan Jums – ideālistiem, pieņemamu risinājumu, turklāt vēl ātri, vēlams, vēl šīs paaudzes dzīves laikā. Tur tad būtu nepieciešams visu domātspējīgo, neatkarīgi no pasaules uztveres, prātu apvienojums.
    Neviens jau neapstrīd, ka, piemēram, kooperācija būtu kas slikts, tikai mūsu gadījumā tas laikam ir tas pats, kas AIDS slimniekam plāksteris. Ar ticību laikam šoreiz būs par maz, vajadzīgi ārkārtas risinājumi. Par to tad derētu mums padiskutēt. Citādi sanāk tikai tādi stipri neauglīgi spriedelējumi.
    Konkrēti, kādi būtu ierosinājumi?
    Punkts I.-līdz kādam laikam ieviešams, kādi pozitīvie, kādi negatīvie aspekti;
    Punkts II. utt.
    Tādā gadījumā es piedalos, bet ja nekā konkrētāka nav, tad, kā mēdz teikt vecais, labais Karlsons, kurš dzīvo uz jumta, tā es nespēlējos.

  • Daļa risinājumu ir, daļa jārada, bet līdz lielajām pārmaiņām:
    1. nepacietīgajiem jāpaciešas,
    2. vēlams sekmēt nepacietīgo skaita palielināšanos,
    3. ļoti vēlams pašiem nākt klajā ar risinājumiem, radīt piemērus.

  • Mateerija pastaav neatkariigi no cilveeka – tas neko neizsaka. daudz buutiskaaks ir fakts, ka cilveeks mijiedarbojas ar realitaati, ar citiem cilveekiem, ar dziiviibu un ar neorganisko mateeriju.
    ====================
    Meli par paarapdziivotiibu, terorismu un resursu izsiikumu ir manipulaacijas saakums – tas taisniiba.
    =====================
    Tomeer tu nepareizi skaties – visa saakumaa bija jautaajums – kaa efektiivi manipuleet ar masaam? Atbilde ir viena – izmantot rudimentaaru un evolucionaari izzuudosho emociju BAILES. Jau daudzus gadu tuukstoshus cilveeks ir iemaaciijies Miileet, jeb dot neprasot pretī.
    ———-
    Citiem vārdiem sakot – nav problēmu – ir tikai izaicinājumi.
    ===========================
    Saproti, “tiraana un upura” modelis ir sekas. Ceelonis tam visam ir deficiita popularizeeshana – droshiiba deficiits (tas jau PO, ka iespeejamiiba, ka tu uziesi gaisaa no terorista uzbrukuma ir mazaak, nekaa, ka tu iesi bojaa lidmashiinas avaarijaa), resursu deficiits, naudas deficiits…
    ———————-
    Deficiita nav – taa ir iluuzija – iedod cilveekiem briiviibu un sapratni par paarpilniibu un tiraanija dabiigi izbeigsies, jo tiraaniem nebuus ko tiranizeet.

  • Tas viss ir sīkums salīdzinot ar to ar ko mūšu bērniem un mazbērniem būs jāadarbojas – tie būs kiber GMO cilvēki http://www.dailygalaxy.com/my_weblog/2009/03/the-worlds-fi-1.html

  • biki par psiholoģisko pusi.
    -
    tirāna – upura modelis ir visai izplatīts, un darbojas daudzās situācijās. Ekonomika ir tikai viena no izpausmēm. No vienas puses, itkā nav sevišķi liela jēga cīnīties ar to ekonomikā, ja visās citās jomās cilvēku attiecības turpināsies tādā pašā stilā. No otras puses, ekonomika var būt labs paraugs, kā iet no šī cikla laukā.
    -
    Patiesībā, tas ir trīsstūris, kurā ir tirāns, upuris un glābējs. Piemēram, tirāns – sieva, upuris vīrs, un glābējs – šņabis. Vai tirāns – dzērājs vīrs, upuris – sieva, kas viņu vāc, un glābējs – bērns (lai noslēptu ģimenes nepatikšanas, no viņa prasīs būt teicamniekam, sportistam un komjaunietim).
    -
    Upuris un tirāns parasti diezgan strauji mainās vietām. Vīrs piedzēries atnāk mājās nakts vidū un pievemj grīdu (tirāns). Sieva (upuris) viņu lamā. Lamāšanas procesā par upuri kļūst vīrs, bet sieva – par tirānu. Viņš sāk savus apvainojumus, un viņi atkal samainās. Utt.
    -
    Kurš ir upuris un kurš ir tirāns? Veikala īpašnieks, kas liek strādāt strādniekiem virsstundas un par to nemaksā… lamā viņus, un saka būt laipniem pret klientiem? Vai strādnieki, kas zog un slaistās? Lomas visu laiku mainās, nav tā, ka viens ir ļaunais, otrs – labais.
    -
    Nu un protams, ka atrasties šādā riņķa dejā nav produktīvi.

  • Labie saliidzinaajumi un piemeeri, Kaspar!!:D

  • :) Kaspara aprakstītais modelis ir raksturīgs atkarībām – tās ir attiecības starp atkarīgo (piemēram, dzērāju) un līdzatkarīgo (piemēram, dzērāja sievu, kas apņēmusies vīru glābt, vest pie prāta, sodīt utt.). Šādas sistēmas ir ārkārtīgi noturīgas. Ja, piemēram, dzērājs kaut kādu iemeslu dēļ nolems atbrīvoties no savas atkarības, sieva drīz vien sāks justies kā no laivas izmesta un nelaimīga. Viņa neliksies mierā, kamēr vīrs atkal sāks dzert. :)

  • atkarība ir vispārīgs jēdziens, tas neattiecas tikai uz dzeršanu vai narkotikām. Tur tikai ir acīmredzamas sekas

  • Rakstā daudz Siņeļņikova ideju. Arī latviešu valodā viņa grāmatas nav dārgas (apm.5 Ls), pievienojos ieteikumam izlaīt :)

  • esmu pagaidam apstajies pie taa ka vienigais iemesls kapec mes esot seit ieradusies ir cinities (parvaret grutibas) jo taa vieta no kuras mes ieradamies ir parpilnibas paradize kur absoluti viss ir un katra velme izpildas momenta bet nav tikai viena lieta – iespeja kadam palidzet/dalities jo visiem viss ir pec noklusesanas. tur situacija esot bijusi lidziga sajutai kad vecaki uzdavina bernam jau saliktu “puzli” un berns nezin ko ar to iesakt, jaa skaista, bet kaut kas pietrukst.. tapec vecaki pec berna luguma puzli izjauc un dod iespeju bernam pasam to salikt – un sis saliksanas process ir tas kas bernam rada prieku. musu pasaule esot taa puzle – un mums katram ir puzles gabalins. mums katram ir kaut kas ipass kas ir nepieciesams citiem. ar to daloties mes liekam kopa puzli. kad pietiekosi daudziem bus izdevies salikt kopa lielaku gabalu – parejie to pamanis un bus vieglak pielimeties klat – lidz visa puzle bus salikta. taa ka mes busim pasi ieguldijusi darbu sis puzles saliksana tad gatava puzle mums soreiz patiks un mes to novertesim un baudisim. man reizem tam ir loti gruti noticet un es parasti to aizmirstu. it seviski kad lasu zinas par dazadam briesmibam kas notiek pasaule.. man ir slinkums iziet ara no komforta zonas, es velos lai viss momenta ir atrisinats bez manas piepules. bet tad atkal bus sakotneja problema… slinkuma parvaresana un komforta zonas atstasana ari esot tas darbs kas mums te jaadara.

  • Labs komentārs. Tas saucas nemitīga mācīšanās un atbildības uzņemšanās par sevi un pēc tam atbildības uzņemšanās iemācīt mācīties citiem.

  • Mācīties nav izglītoties – tas ir mācīties teoriju, eksperimentēt, praktizēt (likt puzli kopā) un izvērēt padarīto (reflecting)

  • Tas, ko marksisti sludināja, un komunisma idejai ir pavisam cita sakarība. Materiālisms bija vajadzīgs un noderīgs, lai cilvēkus pārslēgtu no ticības Dievam uz ticību komunistiskai idejai. Cilvēkiem ideja nav mazāk vajadzīga kā ūdens. Tāpēc viņi arvien cīnās par savu un dažādi cenšas mazināt citas idejas vērtību. Tikai tāpēc tiek radītas dažnedažādas filosofijas un ideoloģijas. Šajos skaidrojumos pārsvarā ir cilvēkiem saprotamā un nedaudz ar prātu īsti netveramā daļa. Runājot par kādas ticības priekšrocībām, vajadzīgs konteksts un neitrāls viedoklis. Pretējā gadījumā tā ir tikai sludināšana.

  • nezinu, vai materiālims ir vajadzīgs vairāk par ideālismu? Varbūt taupīšanas nolūkā?

  • Man patika Žaka Fresko stāsts par Arābiem, kuri ticēja, ka zeme ir plakana. Jo viņi uzskatīja, ka ja Zeme būtu apaļa, tad visi cilvēki no tās nokristu nost.
    ============
    Žaks piepūta balonu, saberzēja to pret matiem un pielika pie kellogs un nodemonstrāja, kā tie aplīp apkārt balonam un nebirst nost.
    ============
    Galvenais Arābs pēc tam paskaidroja pārējiem Arābiem, kādēļ Zeme ir apaļa un viņi labāk sapratās.

  • Aigar, pilnībā Tev pievienojos. Būtu Arābs teicis, ka cilvēki dzīvo tikai zemes virspusē, būtu tas pats. Taču ar ideju es aicinu saprast dzīves mērķi. Un tad jautājums par to, kāpēc arābi baidījās nokrist?
    laikabērns, tā ir cilvēku dzīves jēga, kā var izvērtēt neizvērtējamo?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.