Hermanis Hese: ‘Eiropietis’

Beidzot Dievs Tas Kungs bija attapies un tai zemes dienai, kas bija beigusies ar asiņaino pasaules karu, pats pielika punktu, uzsūtīdams lielos plūdus. Ūdens straumes līdzcietīgi aizskaloja prom to, kas apkaunoja novecojošo zvaigzni: asiņainos sniega laukus un kalnus, kuros rēgojās lielgabalu stobri, trūdošos līķus kopā ar tiem, kas tos apraudāja, sašutušos un asinskāros kopā ar nabadzībā iegrimušajiem, salkstošos kopā ar tiem, kam aptumšojies prāts.

Zilā pasaules debess laipni noraudzījās lejup uz spodro lodi.

Tiesa, Eiropas tehnika bija spoži aizstāvējusies līdz pēdējam. Nedēļām ilgi Eiropa bija apdomīgi un sīksti pretojusies lēnām kāpjošiem ūdeņiem. Sākumā – ar milzīgiem dambjiem, kurus dienām un naktīm cēla miljoniem karagūstekņu, pēc tam – ar mākslīgiem paaugstinājumiem, kuri auga pasakainā ātrumā un vispirms izskatījās pēc varenām terasēm, bet vēlāk arvien vairāk un vairāk nosmailinājās par torņiem. Šajos torņos cilvēka varonība aizkustinoši nelokāmi aizstāvējās līdz pēdējai dienai. Kamēr Eiropa un visa pasaule bija nogrimusi un noslīkusi, no šiem beidzamiem staltajiem dzelzu torņiem spilgti un nesatricināmi starmeši joprojām zvēroja bojā ejošās zemes drēgnajā puskrēslā, un no lielgabaliem elegantos lokos šurpu turpu šaudījās granātas. Divas dienas pirms beigām vidējā karaspēka vadoņi nolēma ar gaismas signāliem raidīt ienaidniekiem miera piedāvājumu. Taču ienaidnieki pieprasīja nekavējoties pamest vēl atlikušos, nocietinātos torņus, un tam nebija gatavi pat visapņēmīgākie miera piekritēji. Tāpēc tika varonīgi šauts līdz pēdējai stundai.

Nu visa pasaule bija applūdusi. Vienīgais izdzīvojušais eiropietis glābšanas vestē peldēja viļņos un ar pēdējiem spēkiem centās pierakstīt beidzamo dienu notikumus, lai cilvēce vēlāk zinātu, ka tieši viņa tēvzeme noturējusies dažas stundas ilgāk par pēdējo ienaidnieku bojāeju un tādējādi uz laiku laikiem nodrošinājusi sev uzvarētājas laurus.

Te pie pelēkā apvāršņa, melns un milzīgs, parādījās kāds neveikls kuģis, kas lēnām tuvojās pārgurušajam. Gandarīts viņš pazina varenu šķirstu un, pirms zaudēja samaņu, vēl pamanīja, ka uz peldošā nama klāja stāv mūžvecais patriarhs, liels, ar plandošu, sudrabainu bārdu. Gigantisks nēģeris izzvejoja peldētāju no ūdens, viņš bija dzīvs un drīz atjēdzās. Patriarhs laipni smaidīja. Viņa darbs bija veiksmīgi izdevies, no visiem zemes dzīvo būtņu veidiem bija izglābts pa vienai sugai.

Kamēr šķirsts omulīgi slīdēja pa vējam un gaidīja noplokam duļķainos ūdeņus, uz klāja izvērsās raiba dzīve. Lielas zivis biezos baros sekoja kuģim, krāsainos, sapņainos pulkos pār vaļējo nojumi virmoja putni un kukaiņi, katrs dzīvnieks un katrs cilvēks bija pilns sirsnīga prieka par to, ka ir glābts un saglabāts jaunai dzīvei. Raibais pāvs augsti un spalgi izbrēca pār ūdeņiem savu rīta saucienu, jautrais zilonis smejot mazgājās, no pacelta snuķa apšļākdams ar ūdeni sevi un savu sievu, vizuļodama tupēja ķirzaka uz saules sasildītiem baļķiem; indiānis ar ašu šķēpa dūrienu izcēla no bezgalīgā ūdens mirdzošas zivis, nēģeris, berzēdams sausus sprungulīšus, uzšķīla pavardā uguni un no prieka ritmiskā taktī sita savai resnajai sievai pa plakšķošajām ciskām, kalsns un kraujš sakrustotām rokām stāvēja hinduists, pie sevis bubinādams mūžvecus pantus iz pasaules radīšanas dziesmām. Eskimoss kūpēdams gulēja saulē un, smiedamies ar mazām ačelēm, labsirdīga tapira apošņāts, izsvīda ūdeni un taukus, un mazais japānis bija nosmailinājis tievu nūjiņu, ko rūpīgi balansēja te uz deguna, te uz zoda. Eiropietis izmantoja savus rakstāmpiederumus tam, lai sastādītu klātesošo dzīvo būtņu sarakstu.

Veidojās grupas un draudzības, un tur, kur dzīrās izcelties strīds, patriarhs to novērsa ar vienu mājienu. Visi bija biedriski un jautri; tikai eiropietis bija vientulīgi aizņemts ar savu rakstu darbu.

Tad visu šo daudzkrāsaino cilvēku un dzīvnieku vidū radās jauna spēle, kurā katrs sacenšoties vēlējās parādīt savas spējas un mākslas. Visi gribēja būt pirmie, un pašam patriarham nācās ieviest kārtību. Viņš savietoja atsevišķi lielos dzīvniekus un mazos dzīvniekus, un atsevišķi cilvēkus, un katram vajadzēja pieteikties un nosaukt veikumu, ar kuru tas nodomājis paspīdēt, un tad citam pēc cita pienāca kārta.

Šī lieliskā spēle turpinājās daudzas dienas, jo allaž kāda grupa aizskrēja prom un pārtrauca savu spēli, lai noraudzītos kādā citā. Un katru skaistu veikumu visi apbrīnoja ar skaļām gavilēm. Cik daudz brīnišķa tur bija, ko redzēt! Kā ikviens Dieva radījums tur rādīja, kādas dāvanas viņā slēpjas! Kā tur atvērās dzīves bagātības! Kā tur smējās, skaļi uzgavilēja, ķērca, sita plaukstas, rībināja ar kājām, zviedza!

Brīnišķi skrēja zebiekste, un burvīgi dziedāja cīrulis, vareni soļoja piepūties tītars, un neticami veikli kāpelēja vāvere. Mandrils atdarināja malajieti un paviāns mandrilu! Skrējēji un kāpelētāji, peldētāji un lidoņi nenogurdami sacentās, un katrs savā veidā bija nepārspējams un parādīja sevi. Bija dzīvnieki, kuri mācēja izmantot burvestības, un bija tādi, kuri prata kļūt neredzami. Daudzi izcēlās ar spēku, daudzi – ar viltību, daži – ar uzbrukumu, daži – ar aizsardzību. Kukaiņi mācēja sargāties, izskatā kļūdami līdzīgi zālei, kokam, sūnām, klintsakmenim, un citi vājie guva piekrišanu un piespieda smejošos skatītājus bēgt, aizsargādamies pret uzbrukumiem ar neciešamām smakām. Neviens nepalika iepakaļ, neviens nebija bez dotībām. Tika pītas, lipinātas, austas, mūrētas putnu ligzdas. Plēsīgi putni no briesmīga augstuma spēja saskatīt katru sīkumiņu.

Un arī cilvēki izcili prata sevi parādīt. Bija vērts paskatīties, kā lielais nēģeris viegli un bez pūlēm traucās augšup pa koka sijām, kā malajietis trijos tvērienos uzmeistaroja no palmas lapas airi un prata stūrēt un grozīties uz niecīga dēlīša. Indiānis ar vieglu bultu trāpīja vismazākajā mērķī, un viņa sieva no divu veidu lūkiem nopina paklāju, kas izraisīja lielu sajūsmu. Visi ilgi klusēja un brīnījās, kad priekšā iznāca hinduists un parādīja dažus burvju trikus. Bet ķīnietis rādīja, kā ar čaklumu var trīskāršot kviešu ražu, izraujot visus jaunos dīgstus un iedēstot tos vienmērīgos atstatumos.

Eiropietis, kurš baudīja pārsteidzoši maz mīlestības, vairākkārt bija iemantojis savu ciltsbrāļu nepatiku, citu veikumus noniecinādams ar skarbu un izsmējīgu spriedumu. Kad indiānis bija trāpījis putnam augstu debesu zilgmē, baltais bija paraustījis plecus un apgalvojis, ka ar divdesmit gramiem dinamīta varot aizšaut trīsreiz augstāk! Bet, aicināts to parādīt, viņš to nespēja un tikai klāstīja – jā, ja viņam būtu šis un tas, un vēl kaut kas, un vēl desmit citu lietu, tad gan viņš to varētu izdarīt. Arī ķīnieti viņš bija izzobojis, teikdams, ka jaunu kviešu pārstādīšana gan prasot bezgalīgu čaklumu, bet ka tik verdzisks darbs jau nu gan nevarot darīt tautu laimīgu. Ķīnietis, izpelnīdamies piekrišanu, bija atteicis, ka tauta ir laimīga tad, ja tai ir ko ēst un ja tā godā savus dievus; bet arī par to eiropietis bija nicīgi pasmējies.

Turpinājās jautrās sacīkstes, un pēdīgi visi, gan dzīvnieki, gan cilvēki, bija parādījuši savus talantus un mākslas. Iespaids bija liels un priecīgs, arī patriarhs smējās savā baltajā bārdā un slavēdams sacīja, ka nu ūdens varot mierīgi plūst prom, lai uz šīs zemes sākas jauna dzīve; jo vēl esot saglabājies katrs krāsainais dzīpars Dieva drānās un netrūkstot nenieka, lai zemes virsū nodibinātu bezgalīgu laimi.

Tikai eiropietis vēl nebija parādījis nevienu meistarstiķi, un nu visi pārējie vētraini pieprasīja, lai viņš iznāk priekšā un rāda, ko māk, un lai tiek redzams, vai arī viņam ir tiesības elpot Dieva jauko gaisu un vizināties patriarha peldošajā mājā.

Ilgi vīrs pretojās un meklēja aizbildinājumus. Bet tad pats Noass pielika viņam pie krūtīm pirkstu un aicināja sekot.

“Arī es,” tā nu sāka runāt baltais cilvēks, “arī es esmu augstu attīstījis un izkopis kādu prasmi. Ne jau acs man ir labāka nekā citām būtnēm un arī ne auss vai deguns, vai roku veiklība, vai kas tamlīdzīgs. Manas dotības ir augstāka veida. Manas dotības ir intelekts.”

“Parādi!” iesaucās nēģeris, un visi pievirzījās tuvāk.

“Tas nav parādāms,” baltais iecietīgi atteica. “Jūs laikam neesat mani īsti sapratuši. Tas, ar ko es izceļos, ir saprāts.”

Nēģeris mundri iesmējās, rādīdams sniegbaltus zobus, hinduists nicīgi savieba plānās lūpas, ķīnietis viltīgi un labsirdīgi smaidīja savā nodabā.

“Saprāts?” viņš lēni atkārtoja. “Tad, lūdzu, parādi mums savu saprātu. Līdz šim no tā nekas nav bijis redzams.”

“Redzams tur nevar būt nekas,” eiropietis īgni aizstāvējās. “Manas dotības un savdabība ir šāda: savā galvā es uzkrāju ārpasaules ainas un no šīm ainām pats sev spēju radīt jaunas ainas un virknes. Savās smadzenēs es varu izdomāt visu pasauli, tātad radīt to no jauna.”

Noass pārvilka ar plaukstu sev pār acīm.

“Atļauj jautāt,” viņš ierunājās, “kāds no tā labums? Vēlreiz radīt pasauli, ko jau radījis Dievs, turklāt tev vienam pašam tavas mazās galvas iekšienē, – kam tas var noderēt?”

Visi sāka piekrītoši klaigāt un bārstīt jautājumus.

“Pagaidiet!” iesaucās eiropietis. “Jūs mani nesaprotat. Saprāta darbu nevar parādīt tik viegli kā roku veiklību.”

Hinduists pasmaidīja.

“Kā nu, ne baltais ciltsbrāli, var gan. Parādi taču mums sava saprāta darbu, piemēram, rēķināšanā. Rēķināsim uz sacensībām! Tātad: kādam laulātam pārim ir trīs bērni, no kuriem katrs savukārt nodibina ģimeni. Katram jaunajam pārim ik gadu piedzimst pa vienam bērnam. Cik gadu paies, līdz būs sasniegts simts?”

Visi ziņkārīgi ieklausījās, sāka skaitīt uz pirkstiem, un skatiens viņiem drudžaini saspringa. Eiropietis sāka rēķināt. Bet jau pēc mirkļa pieteicās ķīnietis, kas bija atrisinājis uzdevumu.

“Ļoti skaisti,” baltais atzina, “bet tā ir tikai veiklība. Mans saprāts ir domāts nevis tam, lai taisītu tādus mazus trikus, bet gan tam, lai risinātu lielus uzdevumus, uz kuriem balstās cilvēces laime.”

“O, tas man patīk!” uzmundrināja Noass. “Atrast laimi – tas noteikti pārspēj jebkuru citu veiklību. Tur tev taisnība. Žigli izstāsti mums savu mācību par cilvēces laimi, mēs visi būsim tev pateicīgi!”

Visi kā apburti, elpai aizraujoties, skatījās uz baltā cilvēka lūpām. Nu tas atskanēs. Lai gods viņam, kurš parādīs mums, kur glabājas cilvēces laime! Lai viņš, zintnieks, piedod par katru sliktu vārdu! Kam viņam acu, ausu un roku māksla un veiklība, kam viņam čaklums un rēķinu prasme, ja viņš zina tādas lietas!

Eiropietis, līdz šim rādījis lepnu seju, pamazām apjuka, redzēdams šo godbijīgo ziņkārību.

“Tā nav mana vaina,” viņš vilcinādamies ierunājās, “bet jūs vēl arvien mani pārprotat! Es neteicu, ka zinu laimes noslēpumu. Es tikai teicu, ka mans saprāts strādā pie uzdevumiem, kuru atrisinājums veicinās cilvēces laimi. Ceļš līdz tai ir tāls, un tā galu nepieredzēšu nedz es, nedz jūs. Vēl daudzas paaudzes prātos par šiem smagajiem jautājumiem!”

Ļaudis stāvēja svārstīgi un šaubu pilni. Ko tas vīrs runāja? Arī Noass novērsās un sarauca pieri.

Hinduists uzsmaidīja ķīnietim, un, kad visi citi mulsi klusēja, ķīnietis laipni sacīja: “Mīļie draugi, šis baltais ciltsbrālis ir joku plēsējs. Viņš grib mums iestāstīt, ka viņa galvā risinās darbs, kura augļus varbūt kādreiz pieredzēs – vai arī nepieredzēs – mūsu mazmazbērnu mazmazbērni. Es ierosinu atzīt viņu par jokdari. Viņš saka mums tādas lietas, ko neviens no mums nespēj īsti saprast; taču mēs visi nojaušam, ka tad, ja tiešām saprastu šīs lietas, tās dotu mums iemeslu bezgalīgiem smiekliem. Vai tad jums arī neliekas tāpat? – Nu, labi, tad lai dzīvo mūsu jokdaris!”

Vairums piebalsoja, priecādamies, ka šim neizprotamajam notikumam pienācis gals. Bet daži bija sapīkuši un noskaitušies, un eiropietis palika stāvam viens un nemierināts.

Bet nēģeris, eskimosa, indiāņa un malajieša pavadīts, pret vakaru ieradās pie patriarha un teica tādus vārdus:

“Godātais tēvs, mēs gribam uzdot tev kādu jautājumu. Mums nepatīk šis baltais zellis, kurš šodien par mums uzjautrinājās. Es lūdzu tevi apsvērt: visi cilvēki un dzīvnieki, katrs lācis un katra blusa, katrs fazāns un katra mēslu vabole, tāpat kā mēs, cilvēki, varēja parādīt kaut ko tādu, ar ko mēs apliecinām godu Dievam un sargājam, uzlabojam vai izskaistinām savu dzīvi. Neparastas mākas mēs redzējām, un dažas mūs arī sasmīdināja; bet katrs mazākais kustonis taču spēja rādīt kaut ko priecējošu un jauku, – tikai un vienīgi šis bālais vīrs, kuru mēs izzvejojām pašu pēdējo, nezina dot neko citu kā vien dīvainus un augstprātīgus vārdus, mājienus un jokus, kurus neviens nesaprot un kuri nevienam nespēj sagādāt prieku. – Tāpēc mēs jautājam tev, mīļais tēvs, vai gan ir pareizi, ka tāds radījums līdz ar citiem dibinās jaunu dzīvi uz šīs mīļās zemes? Vai tas nevarētu nest nelaimi? Paskaties jel uz viņu! Acis viņam ir miglainas, piere vienās grumbās, rokas bālas un vārgas, seja nikna un skumīga, no viņa nedzird nevienu gaišu skaņu! Nudien, ar viņu kaut kas nav labi, – Dievs vien zina, kālab tāds zellis atsūtīts uz mūsu šķirstu!”

Sirmais sentēvs laipni pacēla pret jautātāju savas gaišās acis.

“Bērni,” viņš sacīja klusi un labsirdīgi, tā ka viņu sejas tūdaļ atplauka, “mīļie bērni! Jūsu vārdiem ir taisnība un reizē arī nav taisnība! Bet Dievs jau ir devis savu atbildi, pirms jūs esat paguvuši jautāt. Man jums jāpiekrīt, šis vīrs no kara zemes nav sevišķi patīkams viesis, un nav īsti izprotams, kālab tādiem dīvaiņiem vispār jāpastāv. Bet Dievs, kurš šo sugu nu reiz radījis, noteikti skaidri zina, kādēļ ir to darījis. Jums visiem ir daudz jāpiedod šiem baltajiem vīriem, viņi ir tie, kas nu reiz atkal samaitājuši mūsu nabaga zemi tiktāl, ka pār to nākusi atmaksa. Bet, redziet, Dievs ir devis zīmi, kura liecina, kas viņam padomā ar šo balto vīru. Jums visiem, tev, nēģer, un tev, eskimos, ir līdzi jūsu mīļotās sievas, tev – tava nēģeriete, tev – tava indiāniete, tev – tava eskimosiete, ar kurām ieiet jaunajā zemes dzīvē, ko mēs drīz ceram sākt. Tikai vīrs no Eiropas ir viens. Ilgi es par to bēdājos, tak tagad sāku apjaust tā jēgu. Šis vīrs ir mums saglabāts kā brīdinājums un dzinulis, kā spoks varbūt. Bet vairoties viņš nespēj, ja vien nedomā ienirt atpakaļ daudzkrāsainās cilvēces straumē. Jūsu dzīvi uz jaunās zemes viņam nebūs ļauts sabojāt. Esiet mierīgi!”

Iestājās nakts, un nākamajā rītā austrumos, smaila un maza, no ūdeņiem pacēlās svētā kalna galotne.


Hermanis Hese
,
pasaka no grāmatas “Pasakas”, 1918.gads


  • Rakstiita taisniiba, tomeer kopsh publikaacijas ir pagaajushi gandriiz 100 gadi, tomeer baltais cilveeks neapstaasies liidz nebuus viss pakljauts totaalai kontrolei – augi, dziivnieki, laika apstaaklji…:D:D
    ===============
    1. Smagais Superkontroles ritenis ir ieksutinaats, lai to apstaadinaatu (ja tas vispaar ir iespeejams) buus vajadziiga izveiciba no taa izlekt, speeks to apstaadinaat vai veel kaut kas, ko es veel nezinu:D
    2. 50-100 gadu laikaa bioroboti, kurus buus viegli kontroleet ir realitaate – tie izkonkurees parasto cilveeku, kas negribiigi pakljaujas vadiibai un kontrolei.
    3. Buutu interesantu uzzinaat cik ilgi un, kas notiks peec tam, kad bioroboti/pus dievi-pus cilveeki kontrolees un vadiis visu.

  • Daba ir taa kas nosaka visu. Shaubos vai shie cilveekdeemoni var radiit tehnologjijas kas pakljaus dabu to nebojaajot. Paaraak robustas tehnologjijas saliidzinot. Paaraak nenoturiiga buus shaada biorobotu civilizaacija. Un shaads scenaarijs nesakriit ar augstaaku speeku meerkjiem attieciibaa uz cilveekiem.

  • Ko tu domā ar dabu? Ja tu domā tikai dzīvību, tad atliek Mēnesim ietriekties Zemē, lai dzīvība beigtos.
    ============
    Ja tu domā ar dabu visu vidi, tad vārds “nebojāt” ir nepiemērots. Visumā rodas un iznīkst (uzsprāgst, ietriecas, sasalst…) vienlaicīgi neskaitāmas matērijas vienības – tātad destrukcija un radīšana ir mūžīga mijiedarbība, mijiedarbība, mijiedarbība…
    ——————
    Bioroboti būs ar daudz smalkāku aprēķinu apveltīti nekācilveki – tie mācēs precīzāk izkalkulēt savas rīcības sekas. Viņiem būs -
    1. papildus atmiņa
    2. papildus ātrdarbība
    3. lielāla pieejamība informācijai
    4. jauni maņu orgāni (infrasarkanā redze, radioaktivitātes uztvere…).
    ==================
    Cilvēce sadalīsies – vieni būs par – otri būs pret šo visu.
    Tiek, kas būs par, teiks, ka cilvēkam ir tiesības savu funkcionalitāti uzlabot. Tie, kas būs pret, apgalvos, ka uzlabotie cilvēki vairs nav uzskatāmi par cilvēkiem, kā arī protestēs pret priekšrocībām, ko iegūš bioroboti.
    —————–
    Drīzumā datortehnoloģijas sagāzīsies vienā katlā ar ģenētiku. Lai uzlabotu cilvkus, tiem iedos gēnu no zivju žaunām, lai cilvēks varētu gan elpot zem ūdens gan uz sauszemes. Šādi superātrdomājoši ģenētiski modificēti cilvēki kļūs par ikdienu pēc 100 gadiem. Šobrī mēs to nesaprotam – tāpat kā 100 gadus atpakaļ cilvēki nesaprata, ka pēc simts gadiem cilvēki lidos lidmašīnās un runās par mobīlajiem telefoniem.

  • Hmmm jūs jau ar viss tak “Baltie” ta attiriet zemi no sevīm…….. vai ar Jūs ka kangar?
    Nja nebūt tav Eiropiets,kur diez tag but Jūs mori,eskimosi,hindi austrum aziati u.c. viņš(a),jo “Baltais” varbot tikai no “Balta” viņa +”Baltas” viņas :) Tas pat PC,ko Jūs te lieto,to paš gramat tai 1918 gad nebūt iespejams,uz-ie-rakstīt. Gan lab,gan slikt,Jūs svētie mori,aziati,amerikaņ neko slikt vispār nav izdarijus,dara,darīs!
    Un ja “Baltais” pa tiešam kontrolēt pasaul,viņ sug neizmirt un netikt aizvietot ar citiem!?
    Hermanīts laikam Karlim darugos bijs=Ethnomasochism ;)

  • Rietumzemes noriets, reiz jau bija, bet kas to atceras.Tāpat kā precīzo tekstu par mirstamkrekla kabatām.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.