K.Apinis: ‘Svešs starp savējiem, savējais starp svešajiem. Mūsdienu latvietis’

Viens no vēstures faktiem, kas man vienmēr ir šķitis dziļu pārdomu vērts un licis aizdomāties par latviešu tautas vēstures līkločiem, ir tas, kā 1290.gadā zemgaļi nodedzināja savu pēdējo nozīmīgo pili – Sidrabeni (Sidrabi) un, atsakoties kļūt par vācu iebrucēju kalpiem, pārcēlās uz Žemaitiju tagadējās Lietuvas teritorijā.

Šāds lēmums tolaik bija kaut kas grūti iedomājams. Pamest iekoptos tīrumus un bišu dravas. Aiziet no tēvutēvu celtajām mājām. Nodedzināt pašu rokām būvētās pilis. Un aiziet. Aiziet, lai nebūtu jāliec galva nesaprotamās krusta zīmes priekšā un jāmaksā desmitā tiesa no saviem sūrā darba augļiem priesteriem, kuri laistās ar ūdeni un murmina nesaprotamajā latīņu valodā. Un šis lēmums bijis tik vienprātīgs, ka vācu krustnešiem nācās vēl ilgus gadus šajā tukšajā novadā ievest jaunus lauku apstrādātājus no citām pakļautajām zemēm. Šis vēstures fakts ir viens no tiem, kas skaidri parāda latviešu tautas spītīgo un nepakļāvīgo dabu. Mūsu senči atteicās no visiem grūtā darbā radītajiem materiālajiem labumiem, lai tikai saglabātu savu neatkarību, savus dievus, savu ticību un dzīvesveidu. Tas, protams, man ir būtisks iemesls lepoties, ka esmu latvietis. Un tajā pašā laikā liek padomāt un objektīvi atbildēt pašam sev uz jautājumu: cik daudz no šīs latviskās rakstura stingrības mūsos ir palicis? Par ko mūsu tautu ir pārveidojusi vēstures gaitā un daudzās svešās varas, kas nākušas un gājušas daudzu gadsimtu garumā?

Laika posmā kopš 13.gadsimta latviešu tauta ir cietusi tik daudzos karos un pieredzējusi tik daudzu svešu valstu varas, ka grūti pat būtu to visu uzskaitīt. Pār Latviju ir vēlies mēris, bads un iznīcība. Bet, neraugoties uz to, neraugoties uz nelielo Latvijas teritoriju un latviešu nācijas periodisku iznīcināšanu, neraugoties uz nacionālas rakstības neesamību, latvieši ir pratuši saglabāt sevi, saglabāt savu kultūru un identitāti. Ja par to padomā un salīdzina ar pasaules pieredzi līdzīgās situācijās – nu, kaut vai ar Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas indiāņu iznīcināšanu un izmiršanu, tad atliek vien apbrīnā nogrozīt galvu un atzīt, ka mūsu senčiem tiešām ir bijis pamatīgs raksturs un milzīga vitalitāte.

Cik daudz no tā esam pratuši saglabāt mēs? Ar vārdu “mēs” es apzīmēju Latvijas iedzīvotājus pēdējā gadsimtā. Vēl 20.gadsimta sākumā latvieša spītīgais raksturs un savas taisnības apziņa bija jūtama gan domās un rakstos, gan darbos – atliek pieminēt kaut vai latviešu strēlniekus, kas bez iebildumiem gāja noasiņot Krievijas impērijas nemākulīgi organizētajās kaujās ar vāciešiem. Pirmās neatkarīgās Latvijas pilsoņi dažu gadu laikā izveidoja starptautiski pazīstamu un strauji augošu valsti, kuras attīstību diemžēl pārtrauca Molotova-Ribentropa pakta īstenošana dzīvē. Kas sekoja tālāk, to zinām mēs visi.

PSRS okupācijas gadi, kā šķiet, panāca to, kas nebija izdevies daudzām vēl brutālākām un agresīvākām varām. Tie panāca, ka mūsdienu latviešos vairs īsti nejūt kādreizējo iekšējo spēku un pārliecību. Nesaimnieciskums, slinkums un bezatbildība – šī visas bijušās PSRS kopēja nelaime – un sistēmas radītā apziņa, ka esam tikai mazas skrūvītes kopējā mehānismā, bija galvenie iemesli, kas cilvēkos veidoja sajūtu, ka viņu paveiktie darbi un pieņemtie lēmumi ir maznozīmīgi un neko būtiski neietekmē. Cilvēki pierada paļauties uz citu lēmumiem un nedomājot klausīja sistēmai. Piecdesmit gadi radīja Latvijā tāda cilvēka tipu, kuram ir zudušas daudzas visos laikos cienītās un koptās latviešu cilvēka īpašības. Un šo 50 gadu ietekmes sekas ir viens no galvenajiem iemesliem tam, ka šodienas Latvijā ir tik milzīga plaisa starp dažādiem iedzīvotāju slāņiem, sociālā un materiālā nevienlīdzība, augstāko varas ešelonu nihilisms un vienaldzība pret valstiski svarīgu jautājumu risināšanu tā, lai attīstītu valsti un darītu bagātākus un apmierinātākus mūs visus.

Nākamajā rakstā mazliet dziļāk palūkosimies, kādas rakstura iezīmes un kādā veidā ir ietekmējušas pēdējo 17 gadu Latvijas attīstību un radījušas to, ko mēs saucam par šodienas Latviju…


Kaspars Apinis


  • Pēdējo 19 gadu laikā esam zaudējuši vairāk, nekā visus okupāciju laikus kopumā.Ko neuzspēja Napoleons,Hitlers,to veica Veročka-VVF.
    Raksts ir uzmanības vērts.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.