Aija Cālīte–Dulevska: Nu ko šie Briselē īsti dara?

“Kāpēc jūs nevarat panākt, ka Latvijā tiek paaugstinātas pensijas?” – “Jūs pieļāvāt, ka tika iznīcināta cukura ražošana!” – “Viss pie mums iznīcināts – tirgū par Latvijas ābolu vairs nav!” Un visbeidzot: “Kāpēc mēs tik slikti dzīvojam?”

Nereti seko nu jau tradicionālais un visnotaļ paradoksālais secinājums: “Bet re, kā Ždanoka strādā! Pārējie astoņi varētu no viņas pamācīties! Ja viņi būtu tik aktīvi kā Ždanoka, tad Latvijas labā būtu paveikts daudz vairāk.” Nesen lasīju pat tik cildinošu apgalvojumu, ka Tatjana Ždanoka, lūk, esot “nenoliedzami efektīgākā, visaktīvākā, vispamanāmākā un visatraktīvākā” eiroparlamentāriete. Tas bija “PR Stila” priekšvārds Ilmāra Latkovska intervijai Latvijas Televīzijā un viņa rakstam “Delfos” – “Latvieši un krievi. Dūres spēks un vienlīdzība”.

Pēc Eiroparlamenta kritērijiem pamanāms, autoritatīvs un atzīts ir tāds deputāts, kas labi un pamatīgi pārvalda tās jomas, kurās strādā, prot pārliecināt savus kolēģus no citām valstīm, māk izvērtēt, vai katrā konkrētajā gadījumā tiek ievērotas savas valsts intereses. Tāds deputāts zina, kā iespējams ne tikai iesniegt valstij labvēlīgu grozījuma projektu un sagatavot ziņojumu, bet arī panākt, ka viss EP par to arī nobalso. Tas ir patiesais un galvenais rādītājs, kurš svarīgs, lai izvērtētu mūsu pārstāvju darba kvalitāti. It kā sīkumi – nu, labojumi, nu, viens punkts kādā direktīvā mainīts… Taču likumdošanā viss svarīgākais un nozīmīgākais slēpjas tieši šajos formulējumos, detaļās. Protams, no mediju viedokļa tur nav nekā “seksīga”, reti kāda ziņa par šādu veikumu parādās avīžu pirmajās lapās, ja vispār parādās. Tas, ka, piemēram, viens vai otrs EP panākts labojums Eiropas Komisijas piedāvātā direktīvā ietekmēs veselu Latvijas saimniecības nozari – aviāciju, farmakoloģiju, kosmētikas ražošanu, tā uzreiz nav pamanāms. Īsi sakot – tas, kas Eiroparlamentā skaitās nozīmīgs veikums, vienkāršam vēlētajam liekas visai garlaicīga padarīšana. Nu, un tāpēc arī masu mediji neizrāda lielu entuziasmu, jo skatītāju, lasītāju, klausītāju intereses ir noteicošās. Sanāk tāds apburtais loks.

Vienas balss svars
Savulaik Tomass Henriks Ilvess, kurš tolaik kļuva par EP deputātu, intervijā man teica: “Eiroparlamentā vienam cilvēkam ir iespējams panākt vairāk nekā strādājot nacionālajā parlamentā.” Iedomājoties Latvijas Saeimas monolīto “koalīcijas balsošanas mašīnu”, nodomāju: diez vai mūsu vēlētājs pat var iztēloties, ko tas īsti nozīmē – reālas parlamentārās debates, īsti balsojumi, kur deputāti atbalsta savas politiskās grupas (frakcijas) viedokli, bet ja tas ir pretrunā ar savas valsts interesēm, tad cenšas balsot citādi. Un kā tas var būt, ka EP nav opozīcijas, ka vienai frakcijai vai pat frakciju grupai nav iespējams visu laiku uztiept savu viedokli citiem? Domubiedri dažādos jautājumos var atrasties atšķirīgās politiskajās grupās. Nav tā, ka lielā Tautas partiju grupa nekad neatbalstīs, piemēram, sociālistu ierosinājumu, bet labēji konservatīvā Nāciju Eiropas grupa tikai principa pēc balsos pret kreisās Zaļo/Eiropas brīvās alianses idejām. Jo atbalsts tiek sniegts konkrētam principam, ierosinājumam, nevis kādai politiskajai “krāsai”.

Ļoti neparasti – Eiroparlamentā atbalsts kādam balsojumam netiek pirkts par naudu. “Jūrmalgeitas” principu vietā te ir smagi ideoloģiski cīkstiņi komitejās un kuluāros, šķietami nevērīgas sarunas pie kokteiļa glāzes, solījumi atbalstīt kaut ko, ja pretī dabūts atbalsts citā jautājumā. Reizēm domubiedri meklējami kaimiņvalstu deputātu vidū, bet citreiz tieši kaimiņi ir konkurenti. Nepastāv princips, ka “vecās” valstis vienmēr balso pretēji “jaunajām”. Katru reizi taktika jāplāno atbilstoši situācijai.

Tāpēc naivi iedomāties, ka Eiroparlamentā kāds – piemēram, Saskaņas centra EP deputāta kandidāts Nikolajs Kabanovs, kā viņš pats solīja, nāks un “izsitīs” kaut kādu naudu Latvijai. Nu, kā vecajos labajos laikos, kad “Melnais balzams” bija “cieta valūta” Maskavas varas gaiteņos. Ne balzamu paņems, ne naudu tā uzreiz dos.

EP lielākā atšķirība no citiem parlamentiem ir tā, ka likumdošanas aktus izstrādā Eiropas Komisija, bet tos pieņem ES Padome, kur strādā valstu vadītāji un ministri, un – tā sauktajā koplēmuma procedūrā, kas ir spēkā lielākajā daļā jomu – šo lēmumu atbalsta, groza vai nepieņem Eiropas Parlaments. Te arī slēpjas EP deputātu iespēja šo likumdošanu kaut kā ietekmēt.

Tikpat svarīga joma ir Eiroparlamenta politiskā viedokļa veidošana un ieteikumi ES Padomei. Te nu jāsaskaras ar reālpolitiķiem no “vecajām dalībvalstīm”, kuri joprojām rūc, ka Centrālās un Austrumeiropas eiroparlamentārieši galīgi samaitājuši attiecības ar Krieviju. Taču nu jau klimats mainījies. Skats uz Krieviju un citām Austrumu kaimiņvalstīm kļūst arvien reālistiskāks, un arī Latvijas deputāti daudz darījuši, lai tā notiktu. Piemēram, baltiešu brīdinājumi savlaicīgi netika ņemti vērā par to, ka Gruzijā tiek masveidīgi izdāļātas Krievijas pases, bet Krievijas spēki Dienvidosetijā un Abhāzijā nevis uztur mieru, bet gatavojas karam, un nu Eiroparlaments kož pirkstos.

Trešā joma – EP deputātu ārpusparlamentārās aktivitātes. Piemēram, darbošanās Baltijas intergrupā, kura izstrādāja Baltijas reģiona attīstības stratēģiju, darba grupas “Vienota Eiropa. Vienota vēsture” izveidošana, Latvijas kultūras sasniegumu popularizēšana, konferenču organizēšana un grāmatu izdošana Briselē un Latvijā – tostarp filmas “Padomju stāsts” finansiāla un politiska atbalstīšana.

Tā kā visu Latvijas eiroparlamentāriešu darbam sekoju jau kopš 2004. gada, kad strādāju presē, bet patlaban to vēroju “no iekšpuses”, strādājot EP Nāciju Eiropas grupas sekretariātā, manuprāt, tas ir pietiekams pamats, lai varētu izdarīt arī secinājumus. Nekādus “desmitniekus” vai “sešiniekus” katram no mūsējiem nelikšu, taču uzskatu, ka vismaz pieci deputāti pelnījuši krietnu “astotnieku”.

Eiropā – reņģe, Latvijā – līdaka?
Taču visus šos gadus vēroju arī to, ka arī Latvijā galvenais kritērijs EP deputāta darbam ir viņa vai viņas iekšpolitiski saceltais troksnis. Te nu Ždanokai līdzvērtīgu eiroparlamentāriešu nav – neraugoties uz to, ka pašā Eiroparlamentā viņa ir nepamanāma un neko nav panākusi. Pirmkārt jau tāpēc, ka “uz Ždanoku” strādā visa krievu valodā iznākošā prese, kā arī vairāki TV un radio kanāli, kā arī dažas Krievijas ziņu aģentūras. Otrkārt, deputātes spēja EP mērogos nenozīmīgu lietu pasniegt kā Eiropas līmeņa sensāciju ir grūti pārspējama. Krievvalodīgie mediji sit plaukstas un līksmo, bet latviešu lasītāji par to ir saniknoti, jo patiešām notic, ka Ždanokai izdevies “sacelt kājās visu Eiropu”. Latviešu medijiem reti ienāk prātā pārbaudīt, vai viss ir tā, kā stāstīts. Treškārt, PCTVL pārstāve savus politiskos zaudējumus EP Strasbūras plenārsēžu zālē prasmīgi prot pārvērst par “neiedomājamiem sasniegumiem”, par to stāstot Latvijas publikai. To vislabāk raksturo pēdējais notikums – jautājums par Latvijas nepilsoņu iespējamām tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Neraugoties uz to, ka naksnīgajā Strasbūras plenārsēžu zālē bija vien kādi piecpadsmit deputāti, turklāt EK tieslietu komisārs Barro skaidri un gaiši pateica, ka šis jautājums ir tikai un vienīgi katras valsts iekšējā kompetence, un ne EK, ne EP tur teikšanas nav, tas netraucēja parādīties ambiciozajiem, bet aplamajiem rakstiem ar virsrakstu “Eiropa aizstāv nepilsoņus” un līdzīgiem.

Latviešiem – skepse, krieviem – sajūsma
Ir vēl kāds aspekts, kuru jāpiemin. Proti, pārējo astoņu EP deputātu aktivitātes, kuras notiek Latvijā, nereti tiek uztvertas visai skeptiski. Košākais piemērs ir nu jau slavenā Edvīna Šnores filma “Padomju stāsts”. Kad pērnā gada nogalē vairākos medijos tā tika nosaukta par vienu no Gada notikumiem, nāca prātā milzu pūles, kas man bija jāpieliek, lai “izlauztos cauri” vienaldzības sienai un pierunātu šo mediju žurnālistus atbraukt uz filmas Briseles pirmizrādi. Interesi izrādīja divi ārvalstu mediji – “The Economist” un Edvards Lūkass, kā arī Krievijas propagandas raidījums “Russia Today”, un trīs mūsējie: “Latvijas Avīze”, Latvijas Radio un LTV. Pārējo Latviju “atmodināja” tikai Lūkasa raksts. To atgādināju, jo šis ir diezgan tipisks stāsts. Radies iespaids, ka latviešu mediju attieksme pret Latvijas eiroparlamentāriešu darbu EP ir piesardzīga skepse un…cerība, ka kāds izgāzīsies.

Turpretī krievu mediju jūtas pret Ždanoku ir nekritiskas mīlestības pilnas. Vissīkākais darbs un mazākais izteikums tiek piepacelts varoņdarba augstumos.

Nu ja, ir gan viens pastāvīgs intereses objekts – nauda. Cik viņi, eiroparlamentārieši, pelna? Kā tērē? Kur nakšņo? Kāpēc un cik bieži ceļo? EP nauda sastāv arī no Latvijas iemaksām ES budžetā, tāpēc to nevar uzskatīt par mazsvarīgu jautājumu. Taču, kad maciņi ir izpētīti un izvētīti, un žurnālistam tiek jautāts: “Kas vēl jūs interesē EP deputātu darbā? Kuras tēmas? Kāda informācija nepieciešama?”, atbilde tā arī vēl jāgaida.

Politiķu trimda vai Latvijas iespēja?
Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, arvien biežāk izskan jautājums: ko mūsu eiroparlamentārieši Briselē un Strasbūrā pa šiem pieciem gadiem ir sadarījuši? Kāds no tā bijis labums Latvijai?

“Kāpēc jūs nepalīdzat mūsu piensaimniekiem? Kāpēc aizliedzāt tādus un tādus pesticīdus? Kā jūs pieļaujat, ka pensijas Latvijā tik zemas?”

Cilvēki grib skaidru, tiešu un nepārprotamu atbildi. Tiklīdz sākas detalizēts skaidrojums, proti, viens jautājums jārisina ES Ministru padomei, kur strādā Latvijas nozaru ministri, bet cits ir tikai mūsu pašu valdības kompetencē, cilvēki saka: “Nu, taisnojieties, taisnojieties, jums jau tāpat vienalga, kas Latvijā notiek. Aizbēgāt uz Briseli labā dzīvē, mūsu problēmas nemaz i nezināt. Jūs tur nekā nedarāt un Latvijai jau esat zuduši!” – skarbais verdikts izskan gan anonīmajās lamās interneta portālos, gan sarunās no vēlētāju mutēm, un pat politiķi neslēpj savu viedokli, proti, atrašanās EP ir politiska trimda, no kuras tā pa īstam politikā atgriezties nevar.

Neko darīt – ne jau tikai Latvijā, arī citās ES valstīs vairums iedzīvotāju tā īsti nezina, ar ko Eiroparlaments nodarbojas. Tas ir normāli, jo ikdienā mēs lauzām galvu par savu pašu, nu labi, vēl pilsētas, valsts dzīvi. Taču šo nīgruma pilno attieksmi pret ES un arī EP kā vienu no tās nozīmīgākajām institūcijām pastiprina populārais viedoklis, ka Latvijā pie visām nelaimēm vainojama Eiropas Savienība. Trīs gadu laikā man uzrakstot sešus nacionālos ziņojumus, atklājās nemainīga aina: Latvijas pilsoņu attieksme pret Eiropas Savienību ir piesardzīga, kritiska, aizdomīguma pilna, bet tajā pašā laikā ES liekas kā glābiņš, kā pienīga govs, kurai nabadzīgā Latvija jāpabaro. Tāda divdabīga pieeja.

Bet, ja Eiropas Savienība ir kaut kas abstrakts, tad EP deputāti – konkrēti un reāli cilvēki, kuriem tad arī jāuzņemas visa atbildība par ES labajiem un sliktajiem darbiem, kā arī – pie viena – par tiem, kur atbildīga Latvijas valdība. Tādi ir šie spēles noteikumi, bet tas nebūt nesamazina Latvijas politiķu vēlmi tikt ievēlētiem Eiroparlamentā. Gribas ticēt, ka tieši priekšvēlēšanu kampaņa būs laiks, kad interese par EP darbu varētu pieaugt, tā kliedējot kādu mītu un puspatiesības.


Aija Cālīte–Dulevska

17. marts 2009


  • :) kā tai sistēmā esošs cilvēks tā var uzrakstīt, ka neko konkrētu (izņemot “Padomju stāstu” un Ždanokas PR) nepateikt?

  • Atzīstu, ka šo rakstu ievietoju ar smaidu uz lūpām.

    Bet tas, vismaz man, šajā rītā raisīja interesantas pārdomas par ‘atbildību’ un tukšiem, it kā gudriem pirmsvēlēšanu rakstiem, it kā kādam tas viss un vēl šādi tādi sīkumi, kuri medijos pēdējā laikā manāmi, patiešām rūpētu, ja vien nebūtu pirms-vēlēšanu laiks..

  • Ha, vai Sandris Točs nav kaut kur trāpījis?
    (http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=23561439)
    Galvenā Latvijas politikas problēma nav naudas trūkums. Galvenā Latvijas politikas problēma ir Latvijas trūkums. Baltijas valstis ļoti atšķiras savā starpā. Lietuva ir liela un veca valsts. Igaunija ir jauna un ļoti attīstīta valsts. Latvijas tikpat kā nav. Vienīgā Latvijas ideja bija nosargāt neatkarību, iestājoties ES un NATO. Taču tā faktiski bija ideja no kaut kā aizbēgt, nevis kaut ko sasniegt. Šī ideja ir īstenota, līdz ar to tā ir mirusi. Dzīvas, pozitīvas Latvijas idejas nav.

    Labāk lielas pilsētas mērs, nekā mazas valsts premjers. Zīmīgi, ka gandrīz vienīgais aktīvais politiķis, kam ir vīzija, pamet politikas nacionālo līmeni, lai dotos cīnīties par Rīgas mēra amatu. Rīga, Rīgas Dome kļūst par Latvijas politikas centru. Ne tikai tāpēc, ka Rīga ir divas trešdaļas Latvijas ekonomikas, bet galvenokārt tāpēc, ka pašvaldības robežās Latvijas politiķi vēl ir spējīgi pieņemt lēmumus, ja grib. Nacionālajā, valsts līmenī politiķiem nav varas. Latvija ir sasieta jau vairs ne tikai ar ES un NATO līgumiem, bet arī SFV parādsaistībām un nākotnē īstenojoties Lisabonas kritērijiem nacionālās suverenitātes līmenis vēl vairāk samazināsies. Nācijai nedraud vardarbīga izzušana, nācijai draud nāve no vecuma, kad nav vairs kā dēļ dzīvot, kad nav nācijas idejas. Latvijas valstī nevalda ministri, valda valsts sekretāri.

    Jaunie ministri, ienākot savās ministrijās vislabāk sajūt to, cik maz viņiem patiesībā ir varas. Un tā ir problēma. Nav ko runāt par tautas varu, lai īstenotu pārmaiņas, vispirms pašiem politiķiem, tautas priekšstāvjiem jāpārņem vara, kura pašlaik jau pieder birokrātijai. Birokrātijai kā šķirai valstī. Birokrātijai, kura sev uzurpējusi nācijas tiesības. Birokrātijai nevajag ideju, tā īsteno rutīnu, aug un dzīvo pati par sevi. Tā sevi uzskata par valsti.

    Tie, kas šodien sevi sauc par politiķiem, ir aizgājuši birokrātijas pavadā. Dienaskārtībā ir tikai viens jautājums – valsts budžets. Tā ir birokrātijas dienaskārtība. Taču Latvija ir lielāka nekā valsts budžets. Nācija ir lielāka, nekā valsts darbinieku skaits. Tas ir nožēlojami, ka premjers savu ekonomisko vīziju var izteikt vienā teikumā – galvenais noturēties līdz 2012.gadam, kad ieviesīs eiro, tad varēsim aizņemties vēl.

    Vienīgais latviešu politiķu piedāvājums Latvijai ir “ideālā Latvija”. Turklāt šis piedāvājums pastāv tikai ļoti labējā spārnā. Citiem vispār nekāda piedāvājuma nav. Taču ideālā Latvija ir Latvija, kuras nav, jo ir reālā Latvija. Etnisks nacionālisms nevar būt Latvijas ideja. Tas draud ar pilsoņu karu valstī, kurā reāli runā divās valodās. Nācija to instinktīvi jūt, tāpēc etniskais nacionālisms un ideālā “latviešu Latvija” nav Latvijas ideja. Latviešu vairumam tā patīk, taču vairums ir pārāk pragmatisks, lai kaut ko tik neprātīgu mēģinātu īstenot dzīvē. Savukārt reālā Latvija, tā kurā mēs dzīvojam, neeksistē politiķu piedāvājumā tautai.

    Kāds politiķis kongresā nesen vicināja Baraka Obamas grāmatu. Jā, tas ir tas, kas vajadzīgs – vīzija. Melnādainajam Obamam ir Amerikas vīzija, šim baltādainajam politiķim Latvijas vīzijas nav. Taču patiesībā nevienam tādas nav. Un tā ir problēma, nevis naudas trūkums, jo nauda jau atgriezīsies. Latvieši nav vainīgi, ka pasaulē ir ekonomiskā krīze, latvieši ir vainīgi, ka viņiem ir tāda valdība. Nē, protams, ne tas, ka latviešiem vidējā alga pārsniedza nieka 500 latus izraisīja ekonomisko krīzi Latvijā, ko cenšas iestāstīt tie, kas saņem 5000 latus mēnesī un uzskata, ka tūkstotis ir tas, ko katrs mēnesī var ietaupīt restorānā. Ekonomiskā krīze beigsies un nauda atgriezīsies Latvijā. Skandināvi neļaus mums bankrotēt, jo kas gan atgriezīs viņiem kredītus. Ne jau cilvēka cienīgas algas izraisīja ekonomikas pārkaršanu Latvijā un pasaulē, bet vēlme dzīvot krietni pāri algai. Un krīze būs klāt atkal, ja dzīves vienīgie mērķi nācijas vairumam būs tikai dārgāks televizors, jaunāks auto un lielāka māja. Ja nācijas mērķus veidos vienīgi mārketinga nodaļas un reklāmas aģentūras, tad nācijas drīz nebūs, jo ir pilnīgi vienalga, kāda ir patērētāja nacionalitāte. Savukārt patērētājam ir pilnīgi vienalga, kāda ir viņa nacionalitāte, jo vērtība ir katrā istabā pa televizoram, bet par ideju banka aizdevumu nedod.

    Taču nācija ir ideja. Latvija ir ideja. Tā nav valsts robežas, kuru vairs nav. Tā nav tīrasiņu etnisko radinieku kopība. Un tā ir vairāk kā viena valoda, kurā runā valstī, jo runā divās, taču nācija ir viena. Nācija ir vērtība. Latvija ir vērtība, kura ir pazudusi no politikas dienaskārtības, taču gribas ticēt, ka tā vēl ir.

    P.S.
    Kā mēs dzīvosim un kā mēs gribam dzīvot? Tie ir tikai divi patiesi svarīgi jautājumi. No tiem ir atkarīgs, kāda būs Latvija un vai tā būs labklājīga. “Kā es dzīvošu?”, starp citu, nav tas pats kas “cik es tērēšu?” , un “cik es jutīšos labi?”, nav tas pats, kas “cik es varēšu iztērēt?”. Bet tas līdz krīzei juka.

  • Nu- smaids ne smaids, bet kaut kas jau par Briseles principiem ir jāzina, ja tuvojas EP vēlēšanas. Un ja daudziem Latvijas iedzīvotājiem vēl šobrīd nebūtu jāuztraucas, zem kāda jumta viņi reāli paliks, varetu arī gribēt, lai viņi iedziļinās lielākās problēmās. Tos, kuriem interesanti savu vērtību celt, jebkura priekšlikuma vai idejas autoru nogānot, par ekonomiku neieinteresēt.

  • Paldies,Kučinskim,nevis raksta autorei.Ar lielāku interesi izlasīju komentāru-pašu rakstu gan nespēju…

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.