A.Siliņš: ‘Par vardarbību skolās’

Šis raksts nebūt nav domāts kā nosodījums jeb apsūdzība. Drīzāk jau šis ir mēģinājums izprast iemeslus, kādēļ notiek tas, kas notiek.

Es negribu mērot visu skolās notiekošo vardarbību un savstarpējo necieņu ar vienu mērauklu. Situācijas mēdz būt dažādas un arī iemesli var būt dažādi.

Savus novērojumus varu balstīt galvenokārt uz to, ko skolā esmu pieredzējis pats, būdams skolnieks, uz savu visai nelielo pieredzi darbā ar pusaudžiem, kā arī uz atziņām, kuras esmu guvis, kontaktējoties ar dažādu vecumu jauniešiem un pedagogiem.

Pēdējā laikā medijos atspoguļotie incidenti, kā arī virspusējas sarunas ar pedagogiem un pašiem skolniekiem, liecina par to, ka situācijai skolās ir tendence aizvien pasliktināties. Šajā gadījumā uzmanību gribu vērst uz aizvien pieaugošo neiecietību, naidu un agresiju pašu skolnieku savstarpējās attiecībās un arī viņu attiecībās ar skolotājiem.Un te nu ir jāsaka, ka pašreiz, skolās notiekošās lietas, var uzlūkot pat, kā savā ziņā pozitīvu parādību. Lai arī cik ļoti gribas problēmu aizmālēt, ”pabāzt zem deķa”, tā tomēr spītīgi lien ārā, un pieprasa sev uzmanību.

Lai pēc iespējas saprotami varētu izklāstīt savu domu, vēlos sākt ar vispārēju skolas būtības un nozīmes aplūkojumu. Un svarīgākais – kā visā šajā procesā, ko sauc par skolā iešanu, jūtas pats skolnieks.

Un tātad, mūsu priekšā ir pirmklasnieks, kurš pirmo dienu dodas uz skolu. Man šķiet ļoti svarīgi novērtēt visas tās pārmaiņas, kas vienlaicīgi notiek viņa dzīvē.

Ja viņš ir gājis bērnu dārzā, tad drošības un komforta sajūtas tur ir nodrošinājušas divas audzinātājas un viena auklīte, tātad uz visiem, aptuveni divdesmit bērniem ir bijušas trīs mātei līdzīgas būtnes. Tagad viņš ir spiests pāriet uz vidi, kurā ir tikai viena klases audzinātāja, pie tam pavisam sveša. Viņš pēkšņi zaudē iespēju meklēt palīdzību un atbalstu tā, kā viņš ir pieradis to darīt līdz šim. Pati skolas ēka ir daudz lielāka. Apkārt ir gana daudz nepazīstamu, tātad potenciāli bīstamu cilvēku. Te ir jauni noteikumi un jauna dienaskārtība. Nu vairs ne vecāku pavadībā, bet gan pašam ir jāmēro ceļš uz skolu un atpakaļ. Arī pati skola iespējams atrodas pavisam citā, nezināmā pilsētas daļā.

Droši vien tās vēl nav visas pārmaiņas, kuras notiek ar bērnu pēkšņi – vienas dienas laikā. Jau atkal es vēlos atgādināt, ka runa ir par cilvēku, kurš ir tikai septiņus gadus jauns. Nav vērts pat mēģināt iedomāties, kā es šobrīd varētu justies šī septiņgadīgā bērna vietā, jo diez vai izdosies padarīt par neesošu, daudzajos dzīves gados uzkrāto pieredzi. Tomēr, arī bez visa tā, ir jāatzīst, ka pēkšņās pārmaiņas ir visai ievērojamas, pat traumējošas.

Tālāk es gribu pakavēties pie skolnieka ierastā dienas ritma.

Ar lielām grūtībām, no rīta ir jāpieceļas, pusaizmigušam jāpaēd brokastis, vecāku steidzinātam, jāsapošas, jāpaņem plecos smagā soma, un jādodas uz skolu. Visa šī procesa laikā kaut kur iekšā nepārtraukti smeldz vēlēšanās neiet uz skolu, bet gan pēc iespējas ātrāk atgriezties siltajā gultā un drošajā vidē. Pieņemsim, ka tādēļ, lai 8.30 mūsu skolnieks varētu nokļūt skolā, viņam ir jāceļas vismaz pulksten septiņos. Kad nu viņš ir nokļuvis skolā, tad nākamās sešas līdz astoņas stundas, viņam ir pietiekami smagi jāstrādā, lai varētu apgūt pilnīgi jaunas, iepriekš nezināmas lietas. Es gribu īpaši uzsvērt to, ka mācīšanās ir ļoti smags darbs, kas nogurdina varbūt pat vairāk kā fizisks darbs.

Kad nodarbības skolā ir beigušās, atkal plecos tiek ņemta smagā soma, un tiek mērots mājupceļš. Kad skolnieks ir sasniedzis mājas, pulkstenis droši vien varētu rādīt 16.30 vai 17.00. Ar to viņa darba diena vēl nebeidzas. Tagad viņam vēl jāsagatavo mājasdarbi un jāsakrāmē soma rītdienas nodarbībām. Iespējams, ka ir jāpaveic vēl arī kādi ”mājas soļa” darbi. Visi šie procesi varētu aizņemt aptuveni divas līdz trīs stundas. Tagad ir laiks veikt vienkāršus matemātiskus aprēķinus. Rezultāts ir visai īpatnējs – bērna faktiskais darba dienas garums ir vismaz 10 stundas. Un vērā vēl arī būtu jāņem arī ceļš uz un no skolas, stiepjot smago somu. Šajā gadījumā nav tik svarīgi vai tās ir 10 stundas vai 9 stundas. Svarīgi, ka viņš taču ir bērns. Šeit nav vietā nekādi iebildumi par to, ka tas ir normāli. Redz mēs paši to esam pieredzējuši, esam paši tam izgājuši cauri, un tagad mūsu bērnu pienākums ir darīt to pašu. Šādi iebildumi neiztur saprātīgu kritiku, jo ir balstīti uz izdomātām un vispār pieņemtām (jeb drīzāk – vispār uzspiestām) normām.

Vēl es vēlos piebilst arī par to, ka atmosfēra skolā, lielākoties ir agresīva, pat bīstama. Uzturēšanās šādā vidē arī prasa ne mazums iekšējās enerģijas.

Un tagad es gribu aplūkot īpaši interesantu tēmu. Proti, kas tad skolās tiek mācīts, un kādas metodes tiek lietotas. Lai izprastu to, kā darbojas izglītības sistēma, nepietiek vien ar to, ka skatāmies uz bērniem un mēģinām analizēt, kas viņiem būtu vai nebūtu vajadzīgs. Mums jāatgriežas vismaz par vienu paaudzi atpakaļ. Vērošana jāsāk tieši tajā laikā, kad paši bijām skolnieki. Šķiet, ka īpaši lielas izmaiņas skolas programmā un mācīšanas metodēs, salīdzinot ar to laiku, kad paši bijām skolnieki, nav novērojamas arī šobrīd.

Jautājums, kurš mani ir urdījis visu to laiku, kamēr biju skolnieks, un biju spiests apgūt visas obligātās zinības – priekš kam tas viss ir vajadzīgs. Es daudzkārt esmu uzdevis šo jautājumu skolotājiem, tomēr neko prātīgāku, kā ”tas ir tādēļ, lai attīstītu prātu”, neesmu dzirdējis.

Te būs pārdomas par izglītību manā dzīvē.

Esmu ieguvis pamatizglītību. Ar lielām grūtībām un skolotāju žēlastību, esmu ieguvis arī vidējo izglītību vakara nodaļā. Laikā, kad vēl mācījos pamatskolā, nereti dzirdēju frāzi ”kad būsi pabeidzis skolu, tad tavai dzīvei visas durvis būs vaļā”. Vēlāk gan izrādījās, ka durvis ne tikai nav vaļā, bet nav arī pašu durvju. Ar to es gribu teikt, ka tika radīta ilūzija par to, ka tad, ja es būšu ieguvis labāku izglītību, tad man būs iespējas atrast labāku darbu. Mana pieredze gan liecināja par to, ka es tā īsti nebiju nevienam vajadzīgs ne ar, nedz arī bez izglītības. Tomēr manī bija mesta zināšanu sēkla, un tā bija devusi savus augļus. Proti, man bija stabila pārliecība par to, ka es esmu gudrs. Nu ne jau pats gudrākais, bet pietiekami gudrs. Gudrāks par daudziem citiem.

Kādu laiku, pēc skolas beigšanas, man radās neskaidra doma par to, ka vajadzētu atkārtot 11. un 12. klases vielu. Vislabāk jau visu vidusskolas kursu. Un pēc tam, ja pietiks laika, tad pieķerties arī pamatskolas mācību kursam. Visai ilgi es nespēju atrast saprātīgu izskaidrojumu šādām utopiskām idejām, līdz nesen mani pārņēma apskaidrība. Idejiskā gaisotne, kurā augu es, un kura būtiski nav mainījusies arī šodien ir sekojoša. Ja gribi dzīvot labi, tomēr tev nav bagāti vecāki, kuri varētu par tevi nepārtraukti rūpēties, tad vienīgais, ko vari savā labā darīt, ir – iegūt pēc iespējas labāku izglītību. Tad tu varēsi dabūt labi apmaksātu darbu, un būsi spējīgs uzturēt ģimeni. Tad tevi cienīs un godā turēs. Tad tu būsi laimīgs. Citiem vārdiem sakot, ja gribi būt laimīgs, tad iegūsti izglītību. Jau pamatskolas pirmajās klasēs man skolotāji mācīja to, ka lielākais mūsdienu cilvēces sasniegums esot tas, ka cilvēki var iegūt izglītību. Tik tālu viss ir ļoti jauki. Kad biju ieguvis pamatskolas izglītību, un nejutos īsti ar sevi apmierināts, tad sevišķi daudz par to neskumu, jo atcerējos skolotāju teikto, par to, ka vidējā izglītība esot ļoti svarīga. Tā esot gluži kā cilvēka attīstības stūrakmens. Vēl pēc kāda laika biju ieguvis arī vidējo izglītību. Tomēr laimes un pašapmierinātības sajūta tā arī neiestājās. Nav jau arī brīnums, ka gribēju vēlreiz pārlasīt vidusskolas grāmatas. Man taču teica, ka būšu laimīgs tad, kad būšu izglītots. Varbūt tiešām kaut ko būšu palaidis garām, jo godīgi sakot, mācību grāmatas nebiju lasījis diezin cik uzmanīgi.

Man ir gadījies redzēt Krievijas televīzijas spēli ”Kurš ir gudrāks par piektklasnieku?”. Tā ir intelektuāla cīņa starp pieaugušajiem un piektās klases skolniekiem. Atbildes uz visiem spēles jautājumiem var atrast piektās klases mācību grāmatās. Nezinu, ko īsti ir gribējuši parādīt šīs televīzijas spēles idejas autori. Varbūt to, cik stulbi mēdz būt pieaugušie un cik gudri ir viņu bērni. Varbūt, ka viņi vēlas parādīt to, kā pazemojumu piedzīvo pieaugušais, kuru spēlē ir sakāvis bērns. Tomēr mani pārsteidza kāds cits atklājums. Gandrīz nekas no tām intelektuālajām zināšanām, par kurām tik izmisīgi (lai arī ar smaidu sejā ) cīnījās šīs spēles dalībnieki, man nav bijis vajadzīgs ne piektajā klasē, ne arī manā turpmākajā dzīvē. Tā ir bijusi tikai iestāstīta pārliecība, ka šādas zināšanas man palīdzēs dzīvē. Faktiski šīs zināšanas ir bijušas augstākā mērā bezjēdzīgas. Un nav jābrīnās par to, ka neilgi pēc skolas beigšanas lielākā daļa no šīm gudrībām vienkārši tiek aizmirstas – padarītas par nederīgām. Šāds apgalvojums droši vien pieprasa sīkākus paskaidrojumus. Tūdaļ mēģināšu tos sniegt.

Līdz šim man dzīvē nav nācies lietot nekādas matemātiskus vienādojumus, kas būtu sarežģītāki par vienādojumu ar vienu nezināmo. Man ir nācies praktiski pielietot Pitagora teorēmas vienādojumu, bet tas nebūt nenozīmē, ka man būtu kāda sajēga par šo teorēmu vispār. Es praktiski lietoju lasīt prasmi un rakstīt prasmi. Tomēr es esmu spējīgs uzrakstīt kaut vai šo pašu rakstu nevis tādēļ, ka atcerētos jebko no savulaik skolā mācītā konjugāciju un deklināciju murga. Man ir pamatotas aizdomas par to, ka rakstītprasmi var attīstīt uz atdarināšanas spējas rēķina. Ja bērnu mēģinātu iemācīt staigāt, tikai piebāžot viņa galvu ar dažādām līdzsvara teorijām, tad visticamākais ir tas, ka viņš nespētu nostāties uz savām kājām nekad. Pie šī vēl gribu piebilst to, ka valoda ir radusies vispirms. Tā ir radusies kā dabiska nepieciešamība. Tikai pēc tam ir nākuši gudrinieki, kuri ir mēģinājuši un joprojām mēģina to pakļaut dažādiem likumiem.

Līdzīgai analīzei es varētu pakļaut katru mācību priekšmetu, bet tas prasītu pārāk daudz laika, un novirzītu mani no šī raksta būtības.

Tagad es vēlos veltīt nedaudz uzmanības atzīmēm. Šis patiesi ir visai grūti izprotams fenomens, un lai to varētu pēc iespējas labāk aplūkot un izprast, – mums būs nedaudz jāatkāpjas, jāiegūst zināma distance. Tas dos mums iespēju aplūkot šo fenomenu nedaudz ”platākā leņķī”.

Tieši šobrīd es gribu izteikt lūgumu sievietēm, kuras ir mātes. Turpmāk, manis teiktais ir uzskatāms vienīgi kā manas pārdomas. Tas nav vērsts pret kādām manis iedomātām nepareizībām. Būšu pateicīgs, ja spēsiet apvaldīt mātišķos instinktus (ja tādi rastos), lai varētu saglabāt vērojošu pozīciju.

Un tātad – kam ir vajadzīgas atzīmes. Vai tās tiešām būtu vajadzīgas pašiem skolniekiem, lai viņi zinātu cik izglītoti, jeb arī gluži otrādi – cik stulbi viņi īstenībā ir? Ja tas tiešām ir tā, tad ir augstākā mērā cietsirdīgi ar atzīmi vērtēt cilvēkbērna intelektuālos sasniegumus mācību priekšmetā, kas viņam ne pavisam nepatīk, vai pat izraisa riebumu. Man tomēr šķiet, ka skolniekiem atzīmes nav sevišķi vajadzīgas. Tās nav vajadzīgas arī skolotājiem. Skolotājs bez visām atzīmēm zina katra skolnieka intelektuālās attīstības līmeni.

Visvairāk atzīmes ir vajadzīgas tieši vecākiem. Un te varētu būt vairāki pietiekami nepatīkami iemesli. Iespējams, ka vecāki savu bērnu uztver it kā kādu orgānu vai ekstremitāti, kura viņiem ir piederīga. Tomēr ar šo ekstremitāti ir šausmīgi daudz problēmu. Tā negrib tā īsti pareizi darboties, un viņai ir tendence atļauties visādas vaļības. Līdzīgi kā zēniem notiek samērīšanās ar krāniņiem, arī dažādu vecāku starpā notiek samērīšanās ar saviem bērniem. Iespējams, ka vecākiem, laikā, kad viņi paši vēl bija bērni, gan skolotāji, gan arī viņu pašu vecāki, ar nosodījumu un pārmetumu palīdzību, iegalvoja, ka viņi nav un nevar būt labi cilvēki, ja viņu sekmes nav priekšzīmīgas. Tagad, kad viņiem ir jaunā ekstremitāte – bērns, viņi var reabilitēties savu iekšējo bubuļu – bijušo skolotāju un vecāku priekšā. Ar bērna, kas taču ir daļa no viņa paša, priekšzīmīgo sekmju palīdzību, viņi tagad var visai pasaulei pierādīt to, ka nav slikti cilvēki. Šādā gadījumā, bērns tiek lietots kā zāles savas vainas un mazvērtības sajūtu ārstēšanai.

Man ir padomā vēl viens nepatīkams skaidrojums.

Vecāki, sūtot skolā savus bērnus, veic savdabīgu atriebības rituālu. Tā ir kā atriebība par to, kas ir nodarīts viņiem pašiem viņu bērnībā. Un tas izskatās aptuveni šādi. Kad es pats biju bērns, tad man bija jāmokās konjugāciju un deklināciju agonijā. Tagad es noraudzīšos, kā to dari tu. Es stāstīšu tev, ka tas viss ir ļoti svarīgi un nepieciešami, bet pats gūšu iekšēju gandarījumu par to, ka beidzot varu redzēt, ka es nebūt neesmu bijis pats sliktākais un dumjākais cilvēks uz pasaules, kā man līdz šim ir šķitis. Man tiešām bija ļoti grūti iegaumēt visas tās sarežģītās lietas, kuras man bija jāmācās skolā. Un tagad es redzu, ka manam bērnam arī iet grūti.

Saprotams, ka arī šajā gadījumā bērns tiek lietots kā zāles, savas pašvērtības celšanai. Un gadījumā, ja šie mani spriedumi ir tuvi patiesībai, tad neviļus rodas jautājums. Kur tad ir paša bērna tiesības un izvēles brīvība, par ko taču mēs šodien tik kaismīgi iestājamies? Kā gan lai bērns protestē pret visu šo apjomīgo sistēmu, kurā viņa viedoklim un vēlmēm netiek piešķirta nekāda nozīme? Sliktas atzīmes, skolas neapmeklēšana, vardarbība – tie ir resursi, kurus viņš var izmantot, lai vismaz kaut kā pievērstu uzmanību savām problēmām.

Nav vērts jautāt, kāpēc skolā bērni kļūst cietsirdīgi un vardarbīgi. Pati skola, pati šī sistēma ir tā, kura liek bērniem tādiem kļūt. Gluži līdzīgi kā kādreiz armija, šodien arī skola, reizēm tiek izmantota kā savdabīga remontdarbnīca, kurā var salabot no ierindas izgājušo bērnu. Uztaisīt viņu par atbilstošu vispārpieņemtajiem parametriem. Un atkal tas pats jautājums – kur paliek bērna brīvība. Un kur ir radusies tik dzelžaina pārliecība par to, ka šīs sabiedrībā vispārpieņemtās normas ir pareizas?

Manuprāt, lai reāli kaut nedaudz uzlabotu pašreizējo situāciju, varētu pārtraukt mēģinājumus salabot ”sabojājušos” bērnus. Vismaz uz kādu laiku likt viņus mierā. Un šo laiku izmantot tam, lai ieskatītos sevī, uzdodot jautājumu ”vai es daru pietiekami, lai uzlabotu situāciju”. Ar soda sankcijām parasti neko labu nevar panākt. Bērnā tas tikai vairos atriebības kāri, cietsirdību un naidu. Katru reizi bērnam pārmetot – darbos vai domās, kādus viņa nodarījumus, mēs tikai radām aizvien lielāku diskomfortu pašā bērnā. Mēs palielinām viņa vainas sajūtas un aizvainojumus. Un šīm sajūtām vajag kaut kā izpausties. Tā izpaužas kā naids un agresija. Man šķiet, ka risinājums ir tajā apstāklī, ka bērns nevis tiek sodīts, jeb, ka viņam tiek pārmests tas vai cits nodarījums, bet gan vecāki vai līdzcilvēki mēģina pēc iespējas rūpīgi atrast iemeslus tādai vai citādai bērna rīcībai. Un tas, nenoliedzami prasa no vecākiem ellīgi smagu darbu. Viņiem vispirms jāiemācās iegrožot ne tikai savas reakcijas uz savām emocijām. Viņiem jāmācās iespēju robežās arī pārvaldīt savas emocijas. Un, vislabākajā gadījumā spēt izprast arī savas dziņas un instinktus.

Vecāki, paši sevī iekšā var uzdot dažus vienkāršus jautājumus. Kāpēc es gribu, lai mans bērns ietu skolā, kāpēc es gribu, lai viņam būtu labas atzīmes, kāpēc es gribu, lai skolotāja slavētu manu bērnu. Pirmajā acu uzmetienā, šie jautājumi liekas stulbi. Atbilde taču ir vienkārša – tāpēc, ka tā vajag. Tomēr dažreiz gadās arī tā, ka īstās, nepatīkamās atbildes slēpjas aiz gluži labpatīkamā vienkāršās īstenības ilūzijas plīvura. Un, vai šajā gadījumā nav tā, ka bērnu skolā sūtu tikai tādēļ, ka visi tā dara. Visi to uzskata par pareizu, bet kāpēc tas ir pareizi, to neviens pateikt nevar. Man vienkārši ir bailes, es pat nevaru iedomāties tādu situāciju, ka mans bērns varētu neiet skolā. Ko tad par mani domās mani līdzcilvēki? Tātad šeit svarīgākais ir nevis tas, kāpēc bērns iet vai neiet uz skolu, bet gan vecāku bailes no sabiedrības nosodījuma. Faktiski bērns nemaz vairs nav svarīgs. Vecākiem ir svarīgi pašiem nejusties slikti, respektīvi – nejust kauna un vainas sajūtas.

Otra lieta, ko varētu darīt – izbeigt pārmest savam bērnam to, ka viņa atzīmes ir nesekmīgas. Pieļaut iespēju, ka bērns ir nesekmīgs nevis tādēļ, ka viņš būtu stulbs vai dumjš, bet gan tādēļ, ka viņā iekšā darbojas apbrīnojami skaists mehānisms, kas gluži dabiski pretojas visām tām lietām, kuras viņam pašam šķiet nevajadzīgas. Galu galā, ja viņam pat četrdesmit gadu vecumā pēkšņi uznāks nepārvarama tieksme apgūt kvdrātvienādojumus, tad viņš taču to varēs darīt. Nekādi šķēršļi taču tam netiks likti.

Augstākā pilotāža, droši vien ir saskatāma iespējā, ka vecāki uz savu bērnu skatās nevis kā uz savu ekstremitāti, pagarinājumu vai, dažreiz pat – ārējo dzimumlocekli, bet gan kā uz absolūti autonomu būtni, kura viņiem nepieder. Uz tādu būtni, kurai ir pašai sava griba, savi mērķi un savi ideāli. Un viņiem, kā šīs būtnes vecākiem ir tikusi izrādīta visaugstākā laipnība un uzticība, rūpēties par šo bērnu, līdz laikam, kamēr viņš pats būs spējīgs patstāvīgi dzīvot un attīstīties. Šobrīd bērni tiek ražoti, gluži kā ievārījuma burciņas. Sieviete, kura sasniedz savu reproduktīvo vecumu sāk apsvērt iespēju, kļūt laimīgai, laižot pasaulē bērnu. Tas, lielākoties, tiek darīts pilnīgi bezatbildīgi, bet saprotams, ka ar labiem nodomiem. Aizbildinoties ar visādām skaitām un labskanīgām atrunām par to, ka ”katras sievietes pienākums ir vairoties”, sieviete pat negrib pieļaut ne mazāko domu par to, ka viņa grib tikt pie bērna ne jau paša bērna vai reproducēšanās dēļ, bet gan tādēļ, ka tieši bērns viņas fantāzijās ir tas vienīgais un īstais, kuram vajadzētu spēt darīt viņu laimīgu.

Būt noderīgam pasaulei, tas nozīmē būt noderīgam saviem bērniem . Būt noderīgam saviem bērniem, nozīmē – upurēt savas egoistiskās tieksmes bērnu, un tātad cilvēces nākotnes vārdā. Var teikt nevis upurēt, bet dāvināt sevi cilvēces attīstībai un nākotnei. Tā ir iespēja, kuru var iemantot cilvēki, kuri ir dvēseliski pietiekami stipri, lai varētu pieņemt lēmumu, kļūt par vecākiem.

Un nobeigumam – ir ļoti grūti ir pārtraukt darīt kaut ko tādu, kas jau sen ir kļuvis par ieradumu.


Andris Siliņš
, pārpublicēts no www.delfi.lv


  • Labs raksts, kas liek aizdomāties.
    Mūsdienu skola ir daļa no cilvēka salaušanas un pielāgošanas sistēmai aparāta. Tāda, kā tā tagad ir, skola nav cilvēka izglītošanai, bet gan indoktrinācijai.
    Skolā ierēdņi izvaro skolotājus, skolotāji izvaro bērnus, daži bērni tiranizē skolotājus, vecākus, citus skolniekus: daļa vecāku metas palīgā vienam no šiem elementiem utt.
    Vecākiem skola ļauj ne tikai lāpīt savus kompleksus, bet arī atkratīties no bērniem.
    Drausmīga dehumanizēšanas mašinērija.
    Tas nenozīmē, ka skola nav vajadzīga. Taču ne šāda skola. Un vēl – bērna izglītošanās pamati tomēr liekami ģimenē.

  • Par šo rakstu var teikt, ka atmaskojot vienas nejēdzības kas valda mūsdienu skolās un izglītības sistēmā kopumā, tiek sludinātas citas nejēdzības.

  • Kādas nejēdzības tiek sludinātas?

  • Jā, nu es ar šo sistēmu esmu saistīta un tāpat zinu, ka īpaši puišiem ir grūti darīt to, kas neinteresē. Vīriešu, no kuriem ņemt vīrišķīgas izturības piemēru, skolās tikpat kā nav.Pusaudžu vecumā hormoni galvā, kā tos savākt, nav ne jausmas(ja vecāki laicīgi nav ietramdījuši kādā sportā) un mācības pie kājas un devītā klase ar visiem eksāmeniem no skolas atsijā aptuveni 50% zēnu. Ja nu pēc tam domāšana nostājas vietā, tad ir tikdaudz ielaists, ka mācību turpināšana pārvēršas par mocībām.
    Meitenes, pateicoties savai psiholoģiskajai ievirzei, tiek cauri vieglāk. Bet dabisku cilvēcisku jūtu trūkums apkārtējā pasaulē viņus visus padara par truliem vilcēniem. Apcelšanās veidojas sadistiska, humors pārvēršas par ņirgām un ja tu pavaicā- kāpēc jūs domājat, ka visa pasaule ir jūsu ienaidnieks? atbilde skan- bet vai tad tā nav? Ko lai viņiem šodien saka?

  • Man vienkārši jau ir apnicis runāt un rakstīt par tām nejēdzībām, kas manuprāt apzināti ir ieviestas mūsdienu skolās, lai grautu nākošo absolventu izglītības līmeni. Bet šajā rakstā parādās kaut kas, zināmā mērā interesants. Skolā valdošās nejēdzības tiek izmantotas kā arguments,kā pamatojums kaut kam tādam, kas vēl vairāk padziļinātu jau tā bēdīgo situāciju. Faktiski tādu īstu, konkrētu priekšlikumu šeit arī nav, ir tikai emocionāls viedoklis par to, ka tas, ko māca skolās, dzīvē nav vajadzīgs, sekmju vērtējums kalpo tikai kā skolotāju un vecāku perversās tieksmes apmierinošs faktors un vēl tiek pausts sarūgtinājums par to, ka raksta autors bērnībā ir apmānīts un solītā laime, ko sniegs viņam izglītība pati no sevis nav atnākusi. Te būtu par ko gari un plaši iebilst, bet runāsim tikai par vienu. Piemēram, vai arī Tu, Ivo domā, ka sekmju vērtēšana skolās nav vajadzīga? Vai tad tās nav muļķības? To, ka šī desmit ballu sekmju vērtēšanas sistēma pamatskolām nav piemērota, tas ir skaidrs. Tādēļ jau tā tika ieviesta, lai radītu jucekli. Un vēl juceklis tika radīts ar to, ka pirmajās trijās klasēs vispār sekmju vērtēšana tika pārtraukta. Bērniem pazuda viens no svarīgākajiem stimuliem, kas viņus disciplinēja pievērsties mācību darbam. Pārcelšana uz nākošo klasi notika neatkarīgi no zināšanu līmeņa ( vai tas nav absurds?!) Šīs bezjēdzības rezultātus mūs tagad redzam dabā. Bet raksta autors izsaka domu, ka sekmju vērtēšana vispār ir nederīga lieta. Kur vēl tālāk?!
    Tam, ka būtiski jāpārstrādā mācību programmas, es pilnībā piekrītu. Bet ne jau tam, ka zināšanas nav vajadzīgas un laba izglītība neko nedod dzīvē. Es, iespējams piekristu, ja raksta autors apgalvotu, ka tāda pirmskolas obligātā apmācība bērniem nav vajadzīga, ka pamatizglītību pilnībā var ietilpināt astoņās vai pat septiņās klasēs un pēc tam bērniem dot izvēles iespējas vai nu iet uz vidusskolu, vai profesionālo apmācību. Iespājams, ka es pat piekristu tam, ka likumdošanā pamatizglītību kā obligātu skolēnam, aizvietotu ar pamatizglītības nodrošināšanu kā obligātu valstij. Jo tas iespēju iegūt pamatizglītābu nodrošinātu visiem,KAS TO VĒLAS, nevis visiem piespiedu kārtā. Bet šie temati jau ir tāli no šī raksta.

  • Es tomēr sliecos domāt, ka skolā (vismaz pamatskolā un sākumskolā) atzīmes tomēr nevajadzētu lietot, jo tas savā mērā rada tādu kā konkurenci (kas lielā mērā ir mūsdienu greizās sabiedrības pamats), greizu patērētāju izpratni – vairāk, tātad labāk un skolēnu nepamatotu pašvērtējuma izjūtu. Varbūt varētu vienīgi kaut ko līdzīgu ieskaitīts un neieskaitīts, bet var arī bez tā. Manuprāt, ja skola būtu balstīta uz pareiziem pamatiem un tajās būtu patīkama vide, bērniem patiktu nākt uz skolu un mācīties bez jebkāda liela pamudinājuma (vispār uzskatu, ka lielākā daļa skolēnu mūsdienās vismaz daļēji mācās baiļu mudināti). Man simpatizējošākais variants būtu ļoti daudzas lauku un ciematu skoliņas netālu no dzīves vietām, kurās bērni mācās to, kas viņiem patīk bez nekādas piespiešanas un mudināšanas, kā arī varētu plašāk izplatīt mājapmācību. Augstskolas pamatā varētu būt līdzīgas tagadējām, protams, tikai ar izmainītiem balstiem uz ko tās vērš cilvēkus (uz sabiedrības labumu un izzināšanu kopumā). Tajās varētu iestāties, piemēram, nokārtojot iestājeksāmenus, kuri apliecinātu, ka tavas zināšanas ir pietiekamas, lai studētu, varētu būt arī šāda tāda atzīmju sistēma, jo šajā vecumā cilvēkiem jau būtu jābūt kaut cik saprašanai (būtu, bet bieži vien nav) par to, ka mūsu vērtību nenosaka atzīmes un tas, ko par mums domā citi.

  • Pieļauju, ka Tavus uzskatus ir iespaidojušas mūsu valstī ieviestās pseidopedogoģikas teorijas, kuru mērķis ir pamatot izglītības sistēmu degradējošo pasakumu ieviešanu Latvijas skolās. Sākšu ar to, ka termins “konkurence” nav piemērots runājot par skolu. Konkurence rodas tad, jai vairāki kandidāti pretendē uz kaut ko vienu, vai arī vairāki ražotāji ražo kaut ko vienu. Skolēnu vidū esošās attiecības var nosaukt par sacensību vai sāņcensību.Protams, šo sāņcensību var sakāpināt tā, ka tā iegūst kroplas, degradējošas formas. Bet tas ir atkarīgs no konkrētā skolas pedagogu kolektīva. Pats par sevi šis sāņcensības, jeb sacensības gars ir neatņemama bērnu izaugsmes sastāvdaļa un tur nav nekā ne traumējoša, ne depresīva, kā to mums cenšas iestāstīt pseidopedagoģijas teorētiķi. Visi mazuļi (kā dzīvnieku, tā cilvēku) savā starpā rotaļājas,nepārtraukti sacenšas, ķildojas un mīlējas. Tā ir dabīgā attīstība. Tā ir dzīves pieredzes iegūšana dabīgā ceļā. Tā ir saskarsmes un komunikācijas prasmes apgūšana. Atņemot šo sāņcensību, tiek atņemts gan stimuls, gan iespējas iegūt šo pieredzi. Un nekāda ieskaidrošana par to, ka “mācīties ir ļoti labi un vajadzīgi”, nevar aizvietot šo veselīgo sāņcensību. Bet par to, lai sāņcensība nepārkāptu pieļaujamās robežas ir jāraugās pedagogiem. Un tas nu pilnīgi nemaz nav arguments, lai pārtrauktu sekmju vērtēšanu.

  • Piekrītu, ka var būt arī veselīga sacenšanās, spēkošanās (bez vēlmes kādu pakļaut vai būt labāks nekā citi, bet vienkārši savu spēku pārbaudīšana), bet šī brīža skolas vidē tas, manuprāt, pārāk labi nestrādā, jo vide pati par sevi vairumā gadījumu ir diezgan nomācoša, destruktīva, kā arī nav daudz tādu no kā ņemt paraugu. Bet skatoties uz šī brīža situāciju man liekas, ka tomēr atzīmes ļoti iespaido bērnu pašvērtējumu, kā arī citu cilvēku (skolnieku, skolotāju, vecāku uc.) vērtējumu attiecībā uz skolnieka varēšanu un kvalitāti kā cilvēkam. Bet tas savukārt ir nevēlams un cilvēku uzskatus kropļojoši, jo visi cilvēki ir vienlīdzīgi (bet ne vienādi). Piemēram, kāds bērns, kuram mācībās neiet pārāk labi, un tātad nav augstas atzīmes, var sākt domāt, ka viņš ir tā teik sliktāks un nevērtīgāks kā citi, kas savukārt var notiekt visu viņa turpmāko dzīvi un tā visbiežāk arī notiek. Manuprāt, tas arī ir viens no iemesliem kāpēc mūsdienu sabiedrība ir tik domāt nespējīga un sevi zemu vērtējoša. Piemēram, esmu dzirdējis aptuveni tādus vārdus “es esmu tikai strādnieks, ko tad es…”
    Protams, situācija nav viennozīmīga un jāapskata no dazādiem aspektiem, bet tāda man liekas šobrīd visbiežāk sastpamā situācija.

  • Vēl mazliet mēģināšu pamatot savus uzskatus. ( Bet tas nav domāts kā mēģinājums uzspiest savu “patiesību” par katru cenu)
    Droši vien esi dzirdējis par to, ka satraucoši un negatīvi notikumi gan pieaugušos cilvēkos, gan bērnos rada stresu. Pseidopedagogi šo stresu raksturo kā kaut ko ļoti sliktu, no kā bērni ir jāpasargā. Nenoliedzami, sliktas atzīmes bērnos izraisa stresu. Tātad, bērni ir jāpasargā no sliktām atzīmēm. Lai pasargātu no sliktām atzīmēm, vienīgā iespēja ir sekmes vispār nevērtēt. ( Viss loģiski, vai ne?)Tālāk nez kādēļ vairs runāts netiek. Bet tālāk ir lūk kas. Cilvēka dzīve ir pilna ar stresiem, ar konkurenci, ar “sekmju vērtējumiem”. Bērns ir cilvēks, kurš vēl nav pieaudzis. Tas nozīmē, ka viņš vēl nav pilnībā apguvis visas tās iemaņas un zināšanas, kas nepieciešamas dzīvei. Viņš vēl mācās. Sekmju vērtējumu zināmā mērā var uzskatīt par lielajā dzīvē sagaidāmās konkurences un sāņcensības skolu. Ja no tā pasargā bērnu, tam tiek laupīta šī pieredze. Laupīta šīs pieredzes apgūšanas iespēja saudzējošā režīmā. Šādi pasaudzēti bērni izejot lielajā dzīvē ar savu personības apziņu, diemžēl salūzt ( krīt histērijā, pieņem neadekvātus lēmumus,noziegumus, pat izdara pašnāvības).
    Starp citu bērnība ir tieši tas vecums, kad cilvēka organisms ir visvairāk piemērots apgūt jaunu pieredzi un piemēroties dažādām pārmaiņām. Un stresa teorijas tēvs Hanss Seljē, savā mācībā par stresu saka, ka stresu iedala divos paveidos – eistresā un distresā. Distress ir kaitīgais, cilvēka psihi kropļojošais, bet bez eistresa (kas ir pozitīvais stress) vispār nav iespējama cilvēka attīstība. Mūsu skolās bērnu “saudzēšana” ir novesta tik tālu, ka bērniem tiek liegtas pilnvērtīgas attīstības iespējas. Bet bērnu pieaugošā vardarbība un savstarpējās ķildas skolā, kā arī pieaugoši ciniskā attieksme pret skolotājiem nav nekas cits, kā no bērnu zemapziņas nākoša neapzināta izmisīga prasība pēc viņu attīstībai nepieciešamā eistresa. Un tieši šādu eistresu bērniem var dot gan disciplīna, gan zināšanu vērtējums, gan saprātīga sodu sistēma skolā.
    Žēl, ka īsā komentā nav iespējams plašāk un saprotamāk ar piemēriem to visu pamatot.

  • Par atzīmēm piekrītu žulim. Un vēl der atcerēties vēl vienu aspektu. Agrāk un sevišķi ģimnāzijās bērniem bija vienādi formas tērpi. Turklāt ģimnāzisti ar saviem tērpiem lepojās.
    Tagad bērni nāk kā uz modes skati vai savas subkultūras demonstrējumu. Daudzu bagātu vecāku bērni atļaujas ģērbties stilīgi, nest uz skolu dārgus mobilos u.tml. Tie, kuri nevar to atļauties, bieži vien jūtas nevērtīgi, jo sabiedrībā dominē tādas nostādnes, reklāma nežēlīgi diktē utt. Manuprāt, šis faktors daudz vairāk grauj bērnu pašapziņu nekā atzīmes. Starp citu, labas atzīmes tagad skaitās nestilīgi, teicamniekus apsmej.
    Rietumu elitārajās skolās, kas parasti ir laukos izvietoti internāti, starp citu, arī tagad ir skolnieku formas, rīta līnija, kurā pārbauda ārējo kārtību un tīrību, kā arī bargi sodi. Tā elite gatavo nākamo eliti.

  • Sekmju vērtēšana ir sarežģīts un, protams, ļoti nozīmīgs jautājums. Debatēs varētu iesaistīties neskaitāmi “profesionāļi”, diskutējot par
    - vērtēšanas mērķi (uzlabot sekmes, atskaitīties)
    - kam tā vispār vajadzīga? (vecākiem, skolniekiem, ministrijai)
    - veidu, kā vērtēt (teikumiem, cipariem, procentiem…)
    , netiekot gudri, kāds tad ir “pareizais” vērtēšanas/nevērtēšanas variants.

    Manuprāt, svarīgi ir saprast, ko drusku citu – pašreizējā izglītības sistēma ir aplama pašos PAMATOS, līdz ar to, piemērojot ‘pareizu’ sekmju vērtēšanas modeli, kas ir labs (piemērots) vienā mācību sistēmā, nav nekāda garantija, ka tiks panākts uzlabojums kopumā šīs mācību sistēmas ietvaros. Pat varētu sanākt vēl sliktāk! Piemēram, ja mēs Zaparožecā iemontēsim kosmosa kuģa vadības bloku, vai signāllampiņu paneli, tad, Zaparožeca veiktspēja ar to visdrīzāk nepalielināsies.

    Ar to gribu teikt, ka, pēc manām domām, IZM kļūda ir “raustīt” pašreizējo kroplo izglītības sistēmu attiecībā uz sekmju vērtēšanu (kā arī cietiem jautājumiem). Labāk lai tas Zapars kaut kā ripo ar savām zapara detaļām, nekā grābstīties gar kosmosa kuģiem (par pāreju uz būtiski savādāku izglītības sistēmu un zaļo gaismu alternatīvām, šoreiz nerakstīšu). Nav svarīgi 5 balles, vai 10, bet, manuprāt, pašreizējai sistēmai atbilstošāka ir sekmju vērtēšana ballēs. Ieskaitīts/neieskaitīts var piemērot 1.klasītēs. Jāņem vērā vēl daudzi citi faktori, piem., skolotāju noslogotība un viņu spējas “aprakstīt” visus vērtējumus vārdiem pašreizējos apstākļos, utt.

    Tad, kad sabiedrība kopumā uz bērnu audzināšanas/skološanas vērtību skatīsies savādāk, un līdz ar to arī izglītības sistēma būs realizēta citā kvalitātē, tad arī pienāks laiks runāt par to, kā šajā sistēmā mērīt un vai vispār mērīt cilvēka saprasto, nesaprasto, kļūdas, izaugsmi utt..

  • Novēlu Jums veiksmi (autoram pirmkārt).
    Nezinu cik apzināti, bet galvenos vilcienos Jūsu doma ir ļoti vietā un laikā.
    Žēl (apollo.lv) ka daudzi to vienkārši nesaredz… Kā arī nav skaidrs kāpēc tieši citi Jums piekrīt.
    Pilnīgi noteikti vajag daudz strādāt lai izmeklētu labākos piemērus (publikas saprašanai…) un no apšaubāmajiem, vai pat nepareizajiem atteikties.
    Ar interesi gaidu
    “turpmāk vēl”.
    Izlasīšu šo kom., tad varbūt vēl kaut ko piebildīšu.

  • Labi šķita Jāņa pirmāk kom. otrā rindkopa. (Vismaz līdz tam svešvārdam.)
    Žulis! Žēl protams, bet tādi nu mēs esam “apžulīti”. Un tad arī runājam, domājam līdzvērtīgi. Tā ir vienkārša “aritmētika”… Bet katram jau jāstartē no vietas kur viņš ir, tātad lai Jums tomēr “neapniktu”.
    Ivo! Tāds vairāk diplomātiskāks. Arī iespējams vistuvāk “gaismai tuneļa galā”. Laba tā ideja, par sistēmu saderību, ja pareizi sapratu.
    Bet nav jau tik traģiski, ka arī tagad nevar neko, vai nevajadzētu neko mainīt. Tikai ar tām maiņām ir tā kā ir. Tās netiek pienācīgi ne sagatavotas, nedz īstenotas… ideja vispār kaut kur jau sen pazudusi un tml., tad arī iznāk, ka labāk būtu atstāta vecā nepareizā kārtība, nekā…

    Temats ir ļoti plašs, ietver sevī daudz ko no tāda, par kuru mēs pat negribam runāt.
    Bet tas arī ir sava veida
    atslēgas jautājums.

  • Par ko mēs negribam runāt? Drīzāk nevaram. Ja skolā ap 60% ir “ķeizara bērni”, proti, tie, kas nav piedzīvojuši pirmo cīņu par ienākšanu pasaulē, tad viņi arī turpmāk nesaprot, kāpēc par kaut ko būtu jācīnās. Skolotāji- lielākais vairums, zina un saprot, ka par visu ko ir jācīnās un te ir pirmā lielā nesaprašanās, kas sliktākajā no gadījumiem izraisa agresivitāti. Ja skolotājam- audzinātājam tiek atvēlēts arvien mazāk un mazāk informācijas par sava skolēna personīgo dzīvi, uz kā lai viņš balsta savu individuālo attieksmi, kas ir pilnīgi nepieciešama? Par programmām vairs nerunāšu, esmu jau sausu muti izrunājusi. Patiešām, jāpārskata izglītības pieejamība un obligātums, jo masveidā piespiest cilvēkus kļūt par personībām nevar un tas arī nav iespējams principā. Kā parasti- kas pašiem rokā- to necienām pēc nopelna, bet- tiklīdz zaudēts- lejam asaras.(V.Šekspīrs)

  • lurike!
    Vai vispār ko un kā var piespiest.
    (Neapšaubīsim taču, ka DRESĒT VAR, un tā arī notiek.)

    Par to nepārtraukto cīņu! Ir jau tā cīņa reāli, un arī vispār, bet tā… kā Jūs un n-tie citi! -Tas ir pamatīgs klupšanas akmens. To vajag pārdomāt.
    Kā arī par to “piespiest” tāpat.

  • Es cīņu saprotu kā cīņu ar savu slinkumu, bailēm, neprasmi, neizpratni, nesavaldību. Ja man pretī nāk cilvēks un saka- kāpēc tas vajadzīgs- es saku- tāpēc, ka tu dzīvo starp cilvēkiem. Bet nupat mēs arvien biežāk runājam, ka cilvēks ir labs tāds, kāds viņš ir( tātad bez visa augstāk minētā?)Par dresūru- to es esmu redzējusi tikai fizkultūrā, un uzskatu par īpašu gadījumu. Kustību disciplīnās filosofija nav vietā. Man tāds priekšmets, kuram dresūra nepiestāv. Interesanti, ka pret izglītības sistēmu saceļas galvenokārt vīrieši, bet matriarhāts īsteno visas idejas, kuras sacerējuši tie paši vīrieši. Viņi jau gan tagad skolā ir retumi- un varbūt tieši tāpēc tada situācija, ka skolā grūti atrast vīrieti audzinošu attieksmi?

  • Žuli!
    Es vēl te paskatījos Jūsu domu graudus.
    Manuprāt vislabākais būtu, ja Jūs tomēr izteiktos plašāk, dziļāk, PAMATĪGĀK.
    (Īpaši vērtīgs ir jūsu te trešais komentārs, kur Jūs jau sākat skaidrot “pozīcijas”.)
    Noteikti Jums arī atrastos daudz domu biedru (man vismaz tā šķiet).
    Būtu pateicīgs, ja es tad varētu uzdot Jums jautājumus un papildus jautājumus, lai tā skaidrāk varētu izprast jūsu/Jūsu “platformu”.

  • Lurike!
    Cīņa. Lai būtu tā Jums. Taču laikam jau tā ir tikai Jūsu versija, un realitāte ir pavisam jau daudz kas vēl. Un kur nu vēl kā kurš gribam to definēt, un kur piesaukt kā argumentu.
    Dresūra. Vajadzētu tomēr iedziļināties šinī jautājumā vairāk. Tas vispār ir nepelnīti aizmirsts. Vajadzētu vadīties mazāk no pedagogu un tml-u darbiem, bet gan pašai piestrādāt.
    Līdzīgi tāpat par matriarhātu…. Bet tas ir svarīgs jautājums kā tāds. Es gan nevaru piekrist, ka palielinot vīriešu skaitu skolā, varētu kaut ko būtisku izmainīt.

  • Mana “platforma” spriežot par pedagoģiju un izglītības darba organizāciju vispār, ir viena vai otra priekšlikuma praktiskā labvērtība un atbilstība cilvēka psiholoģijai. Tātad katru priekšlikumu, katru jaunievedumu skolās es vērtētu no šādiem aspektiem:1) Kā šis jaunievedums saskan ar bērnu psiholoģiju, 2) Cik lielā mērā šis jaunievedums atbilst masveida izglītības sistēmai 3) Šī jaunieveduma mijiedarbība ar pārējām dotajā mirklī pastāvošajām skolas iekšējās kārtības un pedagoģiskās prakses normām, 4) Kas ir tas pozitīvais, kā dēļ šis jaunievedums ieviešams.
    Kā lielāko trūkumu vienai daļai no mūsdienu jaunievedumiem skolās gribas minēt to neatbilstību bērnu izaugsmes psiholoģijai. Varētu teikt tā, ka šie jaunievedumi nevis izriet no psiholoģijas, bet gan vispirms ir izdomāti un tikai pēc tam tiem pamatojums meklēts psiholoģijā. Un, ja šis pamatojums tur nav atrasts, tad tas vienalga, ir “aiz matiem” pievilkts, izmantojot fragmentāras, no kopainas atrautas psiholoģijas atziņas vai atsevišķu psihologu hipotēzes, kas pasludinātas par aksiomām. Otrs izplatītākais jaunievedumu trūkums ir tas, ka tie nav reāli piemēroti masu izglītības sistēmai. Nevar principus pēc kuriem individuāli strādā viens skolotājs ar vienīgo skolēnu, mehāniski pārcelt uz klasi, kur viens skolotājs strādā ar vismaz divdesmit skolēniem vienlaicīgi. Tā zināmā mērā ir tāda kā demagoģija – izvirzīt skolotājiem neizpildāmus noteikumus un pēc tam viņus vainot par to, ka nav pozitīvu rezultātu.
    Vēl tikai, lai mazliet ilustrētu to, kādu bērnu audzināšanas principu atbilstību bērnu psiholoģijai tad es uzskatu par pareizu, gribu jautāt: Vai esiet lasījis Dr.Džeimsa Dobsona grāmatas? Ja nē, tad vienu tādu var atrast interneta resursā http://www.aisbergs.lv/?cat=75

  • Nedaudz palasījos Jūsu ieteikto grāmatu par audzināšanu un izdarīju šādus secinājumus.
    Piekrītu, ka šajā grāmatā paustas daudzas noderīgas nostādnes, tomēr nejau visam piekrītu. Piemēram tam, ka otrs pedagoģijas veids (Jūsu vārdiem sakot pseidopedagoģija) ir tā teikt nekam nederīgs (manuprāt,grāmatā tas tiek diezgan tendeciozi noliegts).
    Vispār nepieslienos nevienai no šīm nostādnēm attiecībā uz bērnu audzināšanu (manuprāt, abās ir sava taisnība un savi maldi). Uzskatu, ka bērns ir jāmīl no visas Sirds un katrai darbībai attiecībā uz bērnu audzināšanu ir jānāk no Sirds, tātād ir jābūt balstītai uz saprātu(Sirdi) un šī mirkļa vajadzībām un situāciju. Tāpēc uzskatu, ka jebkura sistēma atiecībā uz bērna audzināšanu ir nevajadzīga, bet tas savukārt ir iespējams tikai gadījumā, ja vecāki ir patiešām saprātīgas un mīlošas būtnes (garīgi attīstītas). Tātad galvenais ir vecāku sapratnes un dziļuma līmenis, tāpēc katra vecāka (un cilvēku kopumā) galvenais uzdevums ir tā teikt audzināt un izzināt pašam sevi un tikai tad ir iespējama bērnu audzināšana. Manuprāt, ja bērns ir tā teikt grūti audzināms, tad cēlonis ir jāmeklē pašos vecākos, nevis bērnā, jo bērni ir mūsu spogulis.

  • Piekrītu, ka atseviķas nianses kas izteiktas arī šajā grāmatā ir diskutējamas vai arī plašāk paskaidrojamas ( pamatojamas). Kas attiecas uz to, ko es saucu par pseidopedagoģiju, tad par katru momentu šeit var diskutēt sīkāk pēc maniem iepriekšējā komentā minētajiem kritērijiem. Par bērna mīlestību, domāju, ka diskusija lieka, tas ir jāpieņem kā pamats. Cita lieta ir mācēt, ar savu mīlestību nekaitēt bērnam. Un te nu ir jāmācās daudz un dikti. Sirds cilvēkiem gan vairāk saistās ar jūtām, nevis saprātu. Un daudziem cilvēkiem šīs jūtas ņem virsroku pār veselo saprātu.Viņi grib savam mazulim sagādāt visu vislabāko, katru viņa vēlēšanos nolasīt no acīm, visur nepārtraukti viņu balstīt, palīdzēt, pakalpot. Un tā ir vistīrākā kaitniecība bērna attīstībai. Manuprāt, šajā manā minētajā grāmatā tieši uz šīm kļūdām ir norādīts ļoti labi. Iesaku vēl uzmanīgāk palasīt un pārdomāt šajā grāmatā teikto.
    Bet, kas attiecas uz sistēmu bērnu audzināšanā, tad ģimenē bērna audzināšana var notikt tikai ievērojot dažus pamatprincipus, bez tādas izstrādātas kopējas sistēmas, taču skolā šādai sistēmai ir noteikti jābūt. Citādi masveida izglītība nav iespējama. Es saprotu, ka katram bērnam visideālāk būtu izstrādāt individuālu audzināšanas un mācību programmu,izstrādāt tikai viņam atbilstošu pieeju, bet tas vienkārši nav iespējams. Izglītības masveidīguma dēļ daudz ko nākas upurēt. Diemžēl. Bet mūsu izglītības sistēmā ir milzīgi daudz ko uzlabot, lai to ievērojami tuvinātu katra bērna individuālajām vajadzībām.

  • “Dobsonu” lasīju. Pat cītīgi izlasīju.
    Varu ar autoru zināmā mērā “vienoties”, saprast viņu.
    Bet nekādā ziņā ne tālākos MŪSĒJO secinājumums un tml..
    Par psiholoģiju!
    Pats jau piemini (šķiet nejauši) šo to par šo “nozari”.
    Nav jau ka neatzīstu psiholoģiju kā tādu, bet TUR ir lielas “zemūdens bedres, atvari…”. Jāpieņem, ka mēs daudzi no tās neko nesaprotam (arī es tiem labprāt pievienojos).
    Bet, ja šis “priekšmets” būtu tik spēcīgs, pielietojams…, tad ASV būtu super situācija, arī mums problēmām būtu jāsamazinās.
    Diskusija par to ir grūti, varbūt pat neiespējami realizēt.

    Nupat izlasīju.
    Tajā pēdējā komentārā Kasparam Jūs tīri labi savu viedokli izsakat.
    Pārlasiet pats cītīgi un PAPĒTIET.

    Ja daudz maz sanāks varbūt mēģināšu. Lai gan labākais būtu, ja Jūs pats VĒL TURPINĀTU.
    Citiem vārdiem sakot,
    tas pamats ir švaks.
    Bet, tas kā runāji te iepriekš (šķjet tajā trešajā komentārā…) bija jau pavisam labi (ar to nesaku ka es piekrītu), bet tā bija konkrēta valoda.
    Es psiholoģijai (tās konkrētajai daļai pamatā…) piešķiru lielu lomu, bet kopumā tās vieta visā procesā ir nepareiza – tur manuprāt tas “suns ir aprakts”.

    Pēdējais teikums ir labs. Arī tāda plaša sistēmiska pieeja nav tā sliktākā.
    Bet vai to maz var saukt par “uzlabot”.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.