J.Kučinskis: ‘Kā dzīvosim Post-Amerikas laikmetā?’

Vai virsraksts sasmīdināja?… Atceros, kā pirms kādiem 25 gadiem (no 1983. līdz 1986. gadam), kad es kādā kompānijā, parasti pie šņabja glāzes, sāku klāstīt par drīzo PSRS sabrukumu un iespēju Latvijai kļūt neatkarīgai, par maniem vārdiem vienkārši smējās. Labsirdīgi, bet tomēr smējās. Tas gan pēc pāris gadiem tiem pašiem cilvēkiem netraucēja pavisam nopietni ar spožām acīm stāvēt mītiņos zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Un smieties ir veselīgi. Smiekli izkrata vecas, sapelējušu domu konstrukcijas, mazina emocionālo spriegumu.

Nē, neesmu nekāds Eižens Finks vai Pāvels Globa, un uz gaišreģa spējām nepretendēju. Taču kopš bērnu dienām mani intriģē pasaulē notiekošie procesi. Tieši reālie procesi, nevis to līdz nepazīšanai sagrozīts atspoguļojums t.s. masu informācijas līdzekļos! Neskatos futbolu, nedz TV Panorāmu vai raidījumu „Kas notiek Latvijā”, nedz citus realitātes šovus. Standartformātā tiražētās ziņas mani labākajā gadījumā garlaiko. Turklāt tās neuzlabo garastāvokli, jo pārsvarā ir negatīvas. Taču cenšos ielūkoties un izjust to, kas notiek aiz šīs fasādes. No tā varu krist azartā, pat naktis negulēt. :)

Jau gadiem sekoju līdzi tiem vērotājiem un pētniekiem, kuri prognozē ASV impērijas drīzu sabrukumu, tomēr pats ilgi šaubījos, vai par to rakstīt, tāpēc šādu iespēju minēju tikai garāmejot un drīzāk kā publicistiem raksturīgu pārspīlējumu.

Cilvēki, tāpat kā valdības, tiecas turēties pie tā, kas ir un kas ir pazīstams, pat ja tas pazīstamais ir indīgs, pazemojošs, atkarību izraisošs un citādi nebaudāms. Viss jaunais baida, tāpēc ierastai domāšanai un uzskatiem ir milzīga inerce. Tas ir fakts, ka visas impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk, taču vai tiešām mums vienas paaudzes laikā lemts būt par lieciniekiem divu globālu impēriju sabrukumam, kas visu pasauli vēlreiz apgriezīs ar kājām gaisā?

Lai par to mierīgi domātu, jābūt psihiskai gatavībai, iekšējai brīvībai un atvērtam prātam. Tāpēc es jūs neaicinu man noticēt. Turpiniet ticēt, ka notikusi tikai kārtējā biznesa cikla korekcija, ka pēc dažiem jostas savilkšanas gadiem vai mēnešiem ekonomika brīnumainā kārtā atveseļosies, un viss turpināsies pa vecam: bankas izsniegs kredītus, lielveikali ar lētām precēm cīnīsies par mūsu maciņiem un kredītkartēm, biržas un sociālie fondi plauks, investori nāks iekšā un sēs jaunu labklājību; galu galā arī starptautiskais terorisms tiks sakauts uz mūžiem un iestāsies F. Fukujamas pasludinātais vēstures gals – tūkstošgadīgā liberālisma valstība.

Šajā rakstā pat nevēlos neko pierādīt, izvirzīt kādus loģiskus apsvērumus, vilkt paralēles ar citām no vēstures zināmām impērijām. Par to ir sarakstīti biezi sējumi. Meklējiet, un jūs atradīsiet, ja ir tāda vēlme. Interesējieties un domājiet paši! Šoreiz aicinu tikai piedalīties pavisam nenopietnā prāta spēlē par tēmu „Kā dzīvosim pēc Amerikas sabrukuma”. Varam uz brīdi iztēloties, ka tā tāda stilīga datorspēle. Vienkārši pafantazēsim! :)

Kas notiek, kad sabrūk impērijas un sistēmas?
Nekas vairs nedarbojas tā, kā vēl nesen. Vakarējie tikumi un ierašas vairs neder. Nekas, kas gadiem lolots un cerēts, vairs neskaitās. Viss liekais un uzpūstais pazūd. Atklājas daudzi meli, bet tam vairs nav praktiskas nozīmes. Vecais prestižs un kādreiz rūpīgi būvētās karjeras pārvēršas par ļaunu joku. Nedarbojas bijušās iestādes un institūcijas. Jebkādi pūliņi glābt sistēmu nozīmē tukšu laika un izdevību zaudēšanu. Taču īstenās universālās vērtības, kuras iepriekš varbūt tika noniecinātas, aizmirstas un izsmietas, paliek un iegūst nebijušu spēku. Arī pēc sistēmas sabrukuma dzīve turpinās (lai gan daudzi, kas nav tam sagatavojušies, iet bojā), tikai tā iegūst citus vaibstus, citas prioritātes. Cilvēki pēkšņi apjauš, kas dzīvē ir patiešām svarīgs, bet kas bijis tikai maldi, ilūzijas un sevis izniekošana.

Patiesībā tas sabrukums, ko piedzīvojām pēc PSRS krišanas, bija tikai tāds pussabrukums. Taču tam bija daudzas īsta sabrukuma iezīmes, kuras izjuta un arvien vēl izjūt liela sabiedrības daļa. Un mēs nesabrukām līdz galam, jo ātri vien pārlēcām uz citu platformu, kurā bija mums jau pazīstamas iezīmes.

Gan PSRS, gan ASV bija daudz kopīgu iezīmju: industriālisma, militārās varenības, tehniskā progresa un materiālisma kults ar globālām ambīcijām. Abas impērijas balstījās uz mesiānisku ideoloģiju, kuru tiecās dažādiem paņēmieniem uzspiest pārējai pasaulei. Arī realitātē abas impērijas sacentās par cilvēces prātiem un sirdīm, no kā pasaulei pat atleca zināms labums. Piemēram, lai vairotu savu pievilcību, abas impērijas centās pasaulei parādīt, ka arī parastais cilvēks viņu sistēmas ietvaros dzīvo labāk. Lai pārspētu PSRS, arī Amerika bija spiesta ieviest astoņu stundu darba dienu, nodrošināt minimālo algu, vecuma pensijas un citas sociālās garantijas, ievērot arodbiedrību prasības utt.

Kad PSRS sabruka, Rietumos parasto cilvēku tiesības tika būtiski apgraizītas, lai nodrošinātu maksimālu peļņu lielā kapitāla turētājiem. Atbrīvoti no vajadzības ievērot parasto cilvēku intereses, finanšu sektors un korporācijas zaudēja jelkādu mērenību. Tieši šis apstāklis paātrināja šīs sistēmas iespēju izsmelšanu. Līdz ar to nonākam pie paradoksāla secinājuma: kapitālisma sistēmas bojāeju, ko pamatoti prognozēja izcilie domātāji jau XIX gadsimtā (ne tikai marksisti, bet arī humānisti, nacionālisti un dažādi sociālie reformatori), paildzināja eksistenciāla vajadzība konkurēt ar alternatīvu sistēmu, kuru iemiesoja PSRS parauga komunisms. Komunisma sistēmai sabrūkot, kapitālisms savā iedomātās uzvaras reibumā zaudēja pašsaglabāšanās instinktus, atteicās no svirām, kuras ilgstoši nodrošināja kapitālisma dzīvotspēju.

Arī sabrukuma galvenie cēloņi abām impērijām ir līdzīgi. Nosaukšu dažus būtiskos:

  • iestigšana neuzvaramos karos (Afganistāna, Irāka u.c.),
  • mērenības zaudēšana, nosakot militāro budžetu,
  • ieslīgšana nesamaksājamos ārējos parādos un iracionāla izšķērdība,
  • grūtības nodrošināt tehnoloģiskajam progresam nepieciešamos resursus,
  • korumpēta politiskā sistēma un smags valsts aparāts, kas nav spējīgs reformēties,
  • valdošo aprindu lieluma mānija, kas izslēdz atklātas, godīgas diskusijas un dialogu ar sabiedrību.

Un nosauciet kaut vienu labu iemeslu, kāpēc pasaulei būtu turpmāk jāpacieš parazītiska piramīdas shēma, kura pati neko neražo, tikai izlaupa pasaules resursus, savu morālo nepilnvērtību un garīgo tukšumu remdina patēriņa orģijās, nekaunīgi izmanto citu zemju darbaspēku, visiem uzspiež savu kroplīgo mācību, bet nepakļāvīgos iebombardē atpakaļ akmens laikmetā?

Tādas piramīdas shēmas sabrūk, tiklīdz tās zaudē tālākas izplešanās iespējas. Gluži kā „Banka Baltija” Latvijā, ja kas tādu vēl atceras.

Pēc Amerikas sabrukuma vēlreiz mainīsies ģeopolitiskais līdzsvars, un Latvijai vairs nebūs atpazīstamas platformas, uz kuras tik viegli pārlēkt. Ja nu vienīgi Krievija, taču pārmaiņas grūti prognozējamā veidā skars arī Krieviju, kura patlaban arī ir lielā mērā integrējusies Amerikas dominētajā pasaules kārtībā. Katrā ziņā jaunās kārtības izveidošanās prasīs zināmu laiku, kurā, iespējams, Latvijai neatliks nekas cits kā mēģināt beidzot nostāties pašai uz savām kājām. Vai arī – piedzīvot pilnīgu sabrukumu un dezintegrāciju.

Civilizācijas sabrukuma stadijas aizņemos no krievu izcelsmes amerikāņa Dmitrija Orlova raksta „Piecas sabrukuma stadijas”:
I. Finanšu sabrukums. Tiek zaudēta ticība ierastajam biznesa ciklam. Nākotne vairs neatbilst priekšstatam par pagātni tādā mērā, ka tas neļauj reāli izvērtēt risku vai garantēt finanšu vērtību nezušanu. Finanšu institūcijas pārņem maksātnespēja, iekrājumi pazūd, pieeja kapitālam zūd.
II. Komerciālo struktūru sabrukums. Zūd ticība, ka „par visu gādās tirgus”. Nauda tiek devalvēta vai arī saplok tās apjoms, atlikušās preces tiek slepeni uzkrātas ārpus komerciāliem uzņēmumiem, sabrūk importa un vairumtirdzniecības tīkli, par normu kļūst pirmās nepieciešamības preču trūkums.
III. Politiskais sabrukums. Zūd ticība, ka „par visu gādās valdība”. Jelkādi ierēdņu mēģinājumi nodrošināt izdzīvošanas preču pieejamību cieš neveiksmi vai dod tieši pretējus rezultātus. Politiskās institūcijas zaudē pēdējo leģitimitāti un nozīmi.
IV. Sociālais sabrukums.
Zūd ticība, ka „par mani parūpēsies cilvēki”. Vietējās sociālās institūcijas un labdarības organizācijas, kuras steidz aizpildīt radušos varas vakuumu, ātri vien izsmeļ savus resursus un/vai izšķīst iekšējos konfliktos.
V. Kultūras sabrukums. Zūd ticība cilvēces cēlajām īpašībām. Indivīdi zaudē spēju būt laipni, atsaucīgi, iejūtīgi, nesavtīgi, līdzjūtīgi, godīgi, viesmīlīgi, mīloši. Ģimenes izjūk un turpmāk katrs tās loceklis individuāli cīnās par izsīkstošajiem izdzīvošanas resursiem. Par moto kļūst teiciens – „kaut tu nomirtu rīt, lai es varētu izdzīvot līdz parītam”. Izplatās kanibālisms.

Vai Latvija bija neatkarīga?
Vispirms jātiek skaidrībā, kas ar Latviju (Amerikas impērijas perifērijas sastāvdaļu) noticis pēdējos 18 gados?

Latvija gan pasludināja politisko neatkarību, taču, lai izpatiktu saviem Amerikas aizgādņiem, mērķtiecīgi iznīcināja savas reālās ekonomikas bāzi, t.i., ražošanu. Kāpēc tas bija nepieciešams varenajai Amerikai?

Amerikas morāli apšaubāmās globālās ambīcijas noteica, ka pat uz saviem tuvākajiem sabiedrotajiem tā paļauties nevar, tāpēc tie jātur stingrā atkarībā. Amerika izvēlējās kursu uz „pilna spektra dominēšanu” pār visu pasauli. Amerika uz zemeslodes izvēlējās gan savas dabas resursu krātuves, gan lēta darbaspēka ražotnes, un to visu tiecās integrēt vienā globālā tīklā, kura pārvaldes sviras atdotas drošās anglo-amerikāņu oligarhijas rokās. Globalizācija (valstu suverenitātes deldēšana) nebija objektīvs process, bet gan mērķtiecīga ekspansija uz citu tautu rēķina.

Katra patiesi neatkarīga valsts šo globālo kārtību apdraudēja – gan burtiski, gan simboliski – kā paraugs citām valstīm. Izejvielu apgādātāju loma bija nozīmēta ar resursiem bagātām valstīm, bet lēta darbaspēka loma – Trešās pasaules valstīm, kuru klimats un īpatnības samazināja darba izmaksas. Latvija šajā shēmā neiekļāvās. Toties Latvija bija nozīmīga kā stratēģiska ģeogrāfiska vieta pie Krievijas un Baltkrievijas robežas. Jo attīstība Krievijā arvien bija neprognozējama, ko pierādīja arī vēlākie notikumi.

Ja Latvija būtu patiesi (gan politiski, gan ekonomiski) neatkarīga, tā kādā izšķirošā brīdī varētu iziet no globālās kontroles. Piemēram, kad ASV bija nepieciešams Rietumeiropas atbalsts karagājienam uz Irāku, Francija un Vācija atteicās sadarboties, jo paļāvās uz savu spēju pārdzīvot jebkādas iespējamās Amerikas sankcijas. Lai tomēr Amerika savos nodomos nepaliktu viena un izolēta, tā aktivizēja atkarīgās vasaļvalstis, tai skaitā Latviju, lai vismaz formāli izveidotu t.s. „gribošo koalīciju”, kas Amerikas rīcībai kaut nedaudz piešķīra to starptautiskās leģitimitātes auru, ko tā nespēja iegūt Apvienoto Nāciju forumā.

Kamēr Amerikas globālā piramīda darbojās, Latvijai vai zināmai tās sabiedrības daļai tika ļauts gūt no tā zināmu labumu. Visus šos gadus mums bija ļoti negatīva ārējās tirdzniecības bilance, t.i., mēs patērējām daudz vairāk nekā paši saražojām. Latvijas veikalos, ja neskaita daļēji pārtikas produktu plauktus, tikpat kā nav Latvijas ražojumu. Un Latvijas eksports sastāv galvenokārt no izejvielām un pusfabrikātiem ar zemu pievienoto vērtību, un arī šāds eksports apsīkst. Tā ir klasiska kolonijas iezīme. Tā eksistence, kas daļai sabiedrības (daudzi tomēr bija spiesti izbraukt un daudzi jau tagad dzīvo gandrīz naturālās saimniecības līmenī vai darbojas pelēkajā ekonomikā) vēl nesen tika nodrošināta, balstījās uz mūsu resursu izpārdošanu un kredītiem.

Skaidrs, ka tā tas nevarēja turpināties ilgi, jo katra piramīda sabrūk. Tiklīdz sākās globālā depresija, Latvija nonāca neapskaužamā stāvoklī, jo pati ir iznīcinājusi savu reālās ekonomikas bāzi. Esam nesamaksājamos parādos un atkarīgi no preču importa, kurš ir apdraudēts mūsu maksātnespējas dēļ.

Tā vietā, lai kaut tagad steigtu atjaunot nacionālo ražošanu (pirmām kārtām jau lauksaimniecību, kas nodrošinātu pietiekamus pārtikas krājumus), valdība, aiz inerces un pildot savu aizbildņu prasības, turpina apkalpot brūkošo globālo piramīdu. Latvijas valdība pašlaik glābj nevis reālo ekonomiku, bet gan ārvalstu spekulantus. Valdība nav pat slepenībā apsvērusi kaut vienu reālu pasākumu vietējās ražošanas atjaunošanai, lai gan to vēl iespējams darīt. Un arvien nav atcelti birokrātiskie un fiskālie šķēršļi tiem mūsu uzņēmējiem, kuri jau gadiem paši mēģinājuši sākt reālu ražošanu.

Post-Amerikas laikmeta prioritātes
Var jau būt, ka valdības vīri jau sev noskatījuši siltus kaktiņus kaut kur ārzemēs, uz kurieni doties kritiskajā brīdī, un lai viņiem veicas! Bet ko darīt mums, kuriem acīmredzot lemts palikt izlaupītajā un sevi apgādāt nespējīgajā Latvijā?

Ja nespējam un nevēlamies (vai kautrējamies, nespējam kūtrumu pārvarēt) jau tagad ar dažādām sabiedriskajām aktivitātēm pagriezt valdības seju pret tautu un piespiest valdību darboties valsts interesēs, tad atliek gatavoties sabrukumam un patstāvīgai dzīvei pēc sabrukuma.

Mums jau tuvākajā laikā jāgatavojas pēc iespējas labi izdzīvot apstākļos, kad nav naudas, nav vairumtirdzniecības tīklu, nav sabiedriskā transporta, nav importa (tai skaitā naftas produktu un gāzes) un nedarbojas arī vecās institūcijas (skolas, policija, tiesas, cietumi, pašvaldības u.c.). Vai tas vispār iespējams?

Jā, un tam ir pat savas gaišās puses. Piemēram, būs tīrs gaiss un nepiesārņota vide, cilvēki atkal dzīvos draudzīgās kopienās, apgūs derīgus amatus, darbus un prasmes, atbrīvosies laiks, lai kontaktētos ar ģimenes locekļiem un kaimiņiem, ēdīs veselīgāku barību, daudz kustēsies, kļūs priecīgāki, veselāki, atsaucīgāki un draudzīgāki, cieņā atkal nāks gudrība un gods. Tā dzīvoja mūsu nesenie senči. Apskatiet vecas fotogrāfijas savos ģimenes albumos. Pat tās, kuras uzņemtas Sibīrijas izsūtījumā. Mūsu senči dzīvoja patiešām smagos apstākļos, bet kāpēc viņiem tik priecīgas, apgarotas un dzīvas sejas? No kurienes šī iekšējā apskaidrība? Ieskatieties šajās sejās un padomājiet!

Galvenais ir nenolaisties līdz 4. sabrukuma stadijai, un to taču mēs varam?

Lai izdzīvotu un dzīvotu, nevajag daudz: pārtiku, pajumti, mūsu klimatam piemērotu apģērbu, drošību, pārvietošanās līdzekļus, kuri var darboties bez degvielas, un stipru garu.

Es nezinu, vai šis raksts ir vajadzīgs un nav pāragrs? Vai tas jāturpina? Vien zinu, ka tāds raksts būs novēlots tad, kad būsim noslīdējuši trešajā sabrukuma stadijā. Pašlaik esam pirmajā stadijā un jau vērojamas dažas otrās stadijas iezīmes. Tāpēc aicinu izmantot iespēju, kamēr mēs varam šeit tā ērti sazināties, lai katrs sniegtu savas domas un idejas – kā dzīvosim Post-Amerikas laikmetā?

Parunājiet par šo tēmu arī ar saviem tuviniekiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām! Parunājiet kaut ar sevi! Tas noderēs jebkurā gadījumā, jebkura attīstības scenārija apstākļos. Tas nepieciešams jau tagad!


Jānis Kučinskis


  • Orlova ASV/PSRS salīdzinājums: http://www.energybulletin.net/node/23259
    Notikumi pēc Ekonomikas sabrukuma 2001.g. Argentīnā: http://ferfal.blogspot.com/2008/10/thoughts-on-urban-survival-2005.html

  • Neapšaubāmi.

    Ja Civilizāciju definē, kā resursu un cilvēku koncentrāciju (piemēram pilsētās), tad sabrukums ir noderīgs, jo atjaunos līzsvaru resursu izvietojumā. Pilsētas veidojas, ja tiek saražots vairāk nekā vajadzīgs. Pilsēta faktiski ir produktivitātes pārpalikums. Ja nav pārpalikuma – nav pilsētu.

    Sabrukumu šādā plāksnē pavadīs varas koncentrācijas izplūšana, hierarhiju sašķobīšana, cerams arī monetārisma sabrukums.

    Pie neapskatītiem riskiem – militāras intervences iespējamība Latvijā – gan no Krievijas, gan ASV, gan Ķīnas. Ka jau minēji – Latvijā par laimi nekā izņemot dažus cilvēkus un Krievijas pieeju neaizsalstošiem ūdeņiem nav – tādēļ visi, izņemot Krieviju, liks mierā.

    Pasteidzoties laikam priekšā – jebkurā gadījumā pēc laika uzradīsies jaunas platformas, kuras, sludinot labumus cilvēkiem, izpletīsies, lai sagrābtu varu. Tas ir Animal Farm – no tā neizbēgt, ja cilvēks neveiks mentālo revolūciju.

    Nākamās paaudzes par šodienu lasīs grāmatās sagrozītus faktus un būs tik pat nohipnotizēas un mierā ar nākotnes sistēmu, ka nepamanīs (tāpat kā mēs, tāpat kā ASV 30-ajos gados, tāpat, kā 2.PK laikā…), ka tās lēnām zaudē savu brīvību, ka tiek izmantotas un atrodas kārtējā cikla vidū.

    :D

  • Aigar, kāpēc no Tevis tāda nolemtība?
    Ja viss pasaulē notiktu pēc ļaunu, egoistisku spēku scenārija (un šādu scenāriju ir bijis bezgala daudz), tad jau viss sen būtu gājis bojā. Tomēr dievišķā radošā dzirksts cilvēkus paceļ un ļauj atkal un atkal apliecināt dzīvības triumfu.
    Tiesa, reizēm bijis daudz pilnīgi bezjēdzīgu upuru. Tad nu šoreiz mēs varam parūpēties, lai to nebūtu tik daudz.

  • Droši vien ir jāsāk ar norēķinu sistēmas ieviešanu, kas darbosies arī lata vai eiro sabrukuma gadījumā. Bez apmaiņas nav iespējama specializācija, un bez specializācijas civilizācija ir grūti uzturama.
    Cik ir nācies novērot, cilvēki ļoti labi organizējas paši, ja ir daudzmaz kopīgas intereses un mērķi, pašpārvalde strādā vienmēr. Ja nestrādā, tā parasti ir iejaukšanās “no augšas”.
    Kā pēc pirmā pasaules kara, arī tagad mums ir izdevība iegūt neatkarību, ar to atšķirību, ka karš ir ekonomisks un brīvība jāizcīna ar savām galvām un darbu, nevis ieročiem rokās.

  • Nu, man šķiet, ka beigu beigās tik un tā viss notiks haotiski.
    Skaistais un pareizais ceļš, kā rīkoties, būtu šāds:
    - saorganizējas cilvēku grupa, kas visi piekrīt, ka būs ziepes
    - savstarpēji konsultējoties, veic sagatavošanās darbus, gan katrs individuāli sev, gan arī kopējām lietām. Izveido sev nometni kaut kur laukos.
    - nu un, vai nu pakāpeniski, vai, sitot “stundai X”, pārvācas dzīvot uz turieni.
    ======
    Reāli, man šķiet, ka vēl nav nobriedusi tā vēsturiskā situācija, kad visi baigi tiektos pulcēties, līdz ar to atliek domāt tikai individuālos mērogos. Man arī izskatās, ka cilvēki netic, ka var būt pavisam slikti. Domā, ka ne jau nu pie mums, civilizētajā Latvijā. Nu un, ja jau viss būs labi, tad nav par ko satraukties. Kaut kā tā.

  • Es arī ticu labajam.. (kāds jau izdzīvos ;))
    Mentālā revolūcija jau notiek… pie tam ne tikai Latvijā. Saka, ka pat bērni dzimstot kaut kādi savādāki. Un ja tā, tad diez vai bez iemesla.

  • Lūk kur optimisms “…Es arī ticu labajam.. (kāds jau izdzīvos ;))…”

    Nav, Ivo, labā vai sliktā – kas tev ir labs, citam ir slikts:D Ja pēc plāna ir mūs visus apvākt (es tā pats nedomāju),izdzīvos tie, kas sekos Kaspara Omula plānam – pamatīgi gatavoties stundai X.
    Cik es zinu, tad mērķis ir nākamos 20-30 gadus pieradināt visu pasauli pie jaunas kārtības, to veidos ar nemitīgu un dziļu krīze (jeb pieeju resursiem), vardarbībām un protestiem. Cilvēks šobrīd tiek pieradināts dzīvot bailēs visu laiku – caur mēdijiem ir tikai baiļu kurināšana, filmās viss balstīts uz konfliktu – tātad bailēm, datorspēles ir agresīvas un asiņainas…. Pamatresurss – pārtikas ķēde būs milzīgu korporāciju rokās – tas ir vēl viens maipulācijas veids – biedē un biedēs ar badu.
    ————
    Pēc 30 gadiem jaunā paaudze dzīvos pastāvīgās bailēs un tolerancē pret vardaarbību, būs paklausīga, vadāmaa… toties pasaulē salīzinot ar šodienu būs miers.
    ——-
    Neesmu pesimists. Esmu reālists. Apziņa par drīzu nāvi atbrīvo no ilūzijām.
    ——
    Uh – tā tik ir tēma ģenētiska mentāla evolūcija. Pagājuš gadsimtā eksperimentēja ar narkotikām, lai tu paātrinātu – nekas nesanāca – cilvēks joporjām ir brutāls.
    ——–
    Es šaubos vai var evolucionēt prom no brutalitātes un vardarbības – tas var būt tikai mentāls un apzināts process.
    ———————
    Jāni,
    Jāskatās – kādi viņiem ir ilgtermiņa mērķi. Piemēram Zelta Miljards patiesībā neparedz pārējos 6 miljardus nogalināt – tie vinekārši būs (šobrīd ir) vergi. Ir bijušas reizes, kad Zināšanu turētāji vēlējās masveida nāvi – kā jau zini vēsturi, eksperiments beidzās veiksmīgi – to nebija problēmas noorganizēt.
    —–
    Protams, ka dzīvība triumfēs – jautājums – ar vai bez cilvēka – ja šis haoss tiek radīts, lai atrastu iemeslu izšķaidīt milzīgu krāteri Tuvajos Austrumo… viss ir iespējams :D

  • Labs ir tas, kas ir vērsts uz dzīvību, slikts – uz iznīcību. No tā izriet viss pārējais: savtība/nesavtība, brīvība/bailes un verdzība utt. Protams, ka varam teikt, ka viss ir relatīvs, bet savstarpēji varam arī par kaut ko (neformāli) vienoties, lai paši neapmaldītos pašradītos argumentu/pretargumentu labirintos, kas nevienam reālu labumu nedod. – Tas arī ir tas, pret ko tu tā iebilsti – vērtību sistēma, morāle utt.
    Piekrītu, ka dabā, ja paņemam nost cilvēku (augstākos līmeņos neiesim..), nav nedz labā un nedz sliktā. – Ir tikai elementi, kas iekļaujas dabas likumos, vai neiekļaujas (šeit derētu raisīt iztēli un iedomāties šo planētu tādu, kura nekad nav piedzīvojusi tādu parazītu kā cilvēks. Kāda, tavuprāt, šī planēta būtu?). Varētu teikt, ka ir kārtība un ir haoss, bet gluži pareizi tas nebūtu, jo haoss var sākt formēties pietiekoši organizēts un darboties pret dabas kārtību un to graut. Cilvēks (civilizācija) ir iemācījies pašorganizēties un izveidot savu kārtību, kas visdrīzāk nesaskan ar kārtību dabā. Tātad cilvēks ir slikts ;), jo darbojas kā ļaundabīgais audzējs. Jautājums ir – kāda ir šī ‘kārtība dabā’ un kur tajā ir cilvēka vieta?

    Aigar, kamdēļ “Jaunās pasaules kārtības” organizētājiem augsto tehnoloģiju laikmetā būtu vajadzīgi tik daudz vergi?

  • Nju, par “Jaunās pasaules kārtības” organizētāju plāniem diez vai kāds no mums ir lietas kursā.
    -
    Domāju, ka tas ko par tuvāko laiku var daudz maz droši pieņemt – laikam ir neizbēgami, ka daudz kas no tām pirmās nepieciešamības, un arī ne pirmās nepieciešamības lietām, kas mums ir pieejamas tagad, vairs nebūs tik viegli pieejamas. Kamēr netiks radītas alternatīvas, tikmēr būs grūti.

  • Par ‘jaunās pasaules kārtības’ organizētāju plāniem var spriest pēc šodienas aktivitātēm – masveida obligātās vakcinācijas, ģenētiski modificētas pārtikas un ar kancerogēnām vielām piesārņotas pārtikas ieviešanu, farmācijas industrijas attīstību, sabiedrības masveida degradāciju caur izglītības sistēmu, t.s. ‘mūsdienu mākslu’, kas īstenībā perverso pasniedz kā normu un augstu garīgās attīstības līmeni, Holivudas filmām, datorspēlēm utt.

    Kad visas šīs darbības ir identificētas, kļūst zināmi arī veidi, kā tām pretoties. Par laimi, Latvijas sabiedrība labi apzinās kvalitatīvas pārtikas saistību ar tautas veselību, tamdēļ ir lielas cerības, ka Latvija tomēr tiks pasludināta par zonu, kas ir brīva no ģenētiski modificētiem organismiem.

    Tāpat arī šī krīze liks latviešiem atgriezties laukos un atsākt saimniekošanu pēc sentēvu metodēm, kā rezultātā mēs pamazām atgūsim arī savu senču zināšanas.

  • Svarīgi jautājumi.
    ———————–
    “Labs ir tas, kas ir vērsts uz dzīvību, slikts – uz iznīcību.”
    Varam par to vienoties, kad runaajam divataa – tas ir ok. Probleema ir tanii, ka, ja to lasa vai dzird veel kaads, tad tam ir sekojoshas sekas. Vaards “labs” ir ievazaats no religjijaam, kur ir koncepti par labu un ljaunu un par sodu. Ja ir slikts – tiek sodiits. Peec naaves nonaac ellee… (te var turpināt tālāk ar absurdo koneptu – dievs neierobezjoti miil, bet soda :D)
    ———————————–
    Cilveeki sho principu ir paarnesushi visaas jomaas – labs ir nesodaams, slikts ir sodaams. Es dotu priekshroju lietot, piemēram, PRĀTĪGS – sekas ir dzīvība. Varbūt ir vēl kāds priekšlikums kā formulēt? Neprātīgs, kā pretmetu – sekas ir destrukcija.
    —————————
    Katrai klutūrai radikāli atšķiras tradīcijas – rietumos dominē šāda ideoloģija Labs – tas, kas sev pelna. “Es” ir centrs – vide (planēta – baigi viņai interesē mūšu pūliņī to glābt – viņa šeit būs vēl ilgi pēc tam, kad cilvēku uz Zemes vairs nebūs) tiek glābta, lai SEVI pasargātu no apdraudējumiem.
    ————-
    “…Varētu teikt, ka ir kārtība un ir haoss, bet gluži pareizi tas nebūtu, jo haoss var sākt formēties pietiekoši organizēts un darboties pret dabas kārtību un to graut…”

    Ok. Tā ir un tā nav. Kārtība ir organizējies haoss, respektīvi jebkurš haoss ir kārtība – tikai savādāka – haotiska – nav pareizās un nepareizās kārtības. Kas notiek, kad divas kārtības grib atrasties, mitināties, pastāvēt vienā un tajā pašā vietā telpā un laikā? Paliek pēc laika dominējošākā un attīstītākā kārtība, kas otru iznīcina vai arī piespiež to doties uz citurieni, vai arī abas saplūst vienā jaunā kārtībā.
    ————–
    “Cilvēks (civilizācija) ir iemācījies pašorganizēties un izveidot savu kārtību, kas visdrīzāk nesaskan ar kārtību dabā. Tātad cilvēks ir slikts ;)”

    Es to pašā saknē apšaubu. Tas izklausās pēc dabas pielūgšanas kulta sākuma. Kādēļ viena kārtība ir labāka par otru, vai daba ir “labāka” par cilvēku? Lūk arī viss labā un sliktā koncepts ielido miskastē.
    —–
    Kamēr mēs, es, tu, cilvēki uztversim sevi kā atdalošos, nodalītu, atvienotu vienību no dabas – viss šitais it plivināšanās pa gaisu. Jāsalabo pats pamats – dzīvība ir VIENA – kamēr to nesapratīs, nekas nenotiks. Es grasos veit eksperimentu, līdzīgu kā šeit, lai to varētu arī šobrīd aktuāli (nevis evolucionāri) pierādīt http://video.google.com/videoplay?docid=4753736638977368381.
    ——–
    Punkts.
    ———-
    Cilvēce ir cilvēks. Visi cilvēki ir vienas lielas lietas fragmenti. Gan fiziski, jo visiem ir viens kopīgs sencis, kā arī mentāli, jo ir viena pieredze, vēsture un mentālās kativitātes – mīlestība, bailes….
    Kāda atšķirība vai uz zemes dzīvo 1 vai 3 cilvēki, kam ir vieni vecāli vai 7 miljardi cilvēku, kam ir vieni vecāki. Mēs esam viens – kamēr mēs sevi dalīsim kā atsevišķus, sekas būs konflikts.
    ———
    Beidziet vienreiz izlikties par akliem trušiem. Atdalīt sevi no dabas un citiem cilvēkiem ved strupceļā. Šeit es uzreiz saku – es esmu pret globalizāciju, par kultūru daāādību, valodu dažādību…. un visu pārējo daāždību, kas ir mūsu bagātība – vienreiz beidziet mērīties ar krāniem – kuram lielāks un pareizāks.

    “…, jo darbojas kā ļaundabīgais audzējs. Jautājums ir – kāda ir šī ‘kārtība dabā’ un kur tajā ir cilvēka vieta?”

    Augša ir atbilde – tu jau visu apskati no atdalītā pozīcijām.

    Iespējams, ka es murgoju, ka mēs esam atsevišķas vienības, ka mums, patiesībā, nav nekā kopēja, ka daba ir kaut kas cits, savādāks, atdalīts no manis, Ar šo svešo dabu mums jādomā kā sadzīvot tagad, vai arī jādodas prom uz citurieni… vai arī mums jābeidzas. Ka, mēs esam vēzis, kroplība slimība – izklausās nedaudz pēc EIGĒNIKAS, tomēr ir OK – dabas vārdā (kas protams neesam mēs) viss ir OK.
    ————————–
    “Aigar, kamdēļ “Jaunās pasaules kārtības” organizētājiem augsto tehnoloģiju laikmetā būtu vajadzīgi tik daudz vergi?”
    —-
    Labs jautājums.
    ——
    Ir lietas, ko vergi var darīt – apmierināt savu slimo un perverso kāri redzot citus cilvēkus pazemotus un dzīvojot mokās, ellē uz zemes. Bībele nerunā par aizsauli, kad piemin elli. Lucifers iespējams ir persona.
    ——-
    Tikai doma, ideja – nesadedziniet mani.

  • Jāsaka, ka tīri intuitīvi gan es, gan vēl viens otrs sajūt, ka briest pamatīgas pārmaiņas. Tāpēc arī nepieciešamas pārmaiņas sabiedrības, precīzāk, katra mūsu apziņā. Ir jāatliek malā pēc iespējas tas, kas mūs sašķeļ un pēc iespējas jākļūst vienotiem. Tāpēc, lai aizsargātu sevi.
    Jau rīt atkal dažādi politiski spēki izspēlēs savu tautu šķeļošo kārtējo kārtu, lai vāktu nepelnītus punktus drīzumā nākošajam vēlēšanu reklāmas teātrim.
    Nepārtraukta savstarpējā cīņa ir arī ne viena vien dzīves moto un sava iedomāta nozīmīguma apliecināšana.
    Un tie gluži bez maksas atsaucas katram aicinājumam cīnīties.
    Taču cīņa nav šī laika nepieciešmais sevis saglabāšanas vadmotīvs.
    Ir nepieciešama konsolidācija, vienošanās un dažādu alternatīvu pastāvošai kārtībai meklēšanu. Barteri, alternatīvā samaksas sistēma, lauku komūnas un tamlīdzīgas lietas. Un tās arī pašas no sevīm veidojas.
    Taču arī valsts līmenī nepieciešamas pārmaiņas. Šajā laikā nepieciešama aktīva tautas līdzdalība savu pašu likteņu lemšanā. Tas nozīmē, ka ir jātop politiskajam spēkam, kurā ir vismaz desmit procenti valsts iedzīvotāju iesākumam. Un kura iekšējā demokrātija ir tāda, ka neviens neliels grupējums nevar diktēt tajā noteikumus un viss pašos pamatos tiek lemts un noteikts no pašiem dalībniekiem. Pie tam tam jābūt tāda, ka jebkurš var viegli kļūt par tās dalībnieku, kaut vai vienkārši nosūtot paša parakstītu iesniegumu pa pastu un tādējādi kļūstot par dalībnieku.
    Tādi kopumā ir tie vienkāršākie veidi, lai pārmaiņas tik ļoti neskartu mūs visus un katru atsevišķi, tie, kurus es saskatu.

  • Protams, ka cilvēks un daba = viens vesels ;).. Jauki, ka beidzot sākam saprasties :), jo tieši to arī centos paust.

  • Es ignoreeju politiku un politikjus. Aicinu koncentreeties uz reaaliem risinaajumiem. Politilkji nav kompetenti un nekad arii nebuus kompetenti risinaat tehniskas un sociaalas lietas. Atceries – politika ir ciinja par varu un naudu.

    Jaarada un jaaizplata un jaarada pieejami risinaajumi un tehnologjijas cilveekiem, lai tie var dziivot kvalitatiivi un neatkariigi no politikas, monetaarisma un hierarhiskaam struktuuraam.

  • “Protams, ka cilvēks un daba = viens vesels ;).. Jauki, ka beidzot sākam saprasties :), jo tieši to arī centos paust. ”

    Vai cilveeki savaa starpaa nav viens vesels?

  • “Es ignorēju politiku…”
    Tas nozīmē – Es ignorēju valsts vadīšanu un tos, kuri to dara. Interesanti gan. Tas, ka vada ne tā, kā vairumam gribētos, tas ir skaidrs. Bet, kas tad vadīs pareizi, ja neviens to nedarīs un šo māku ignorēs.
    Ar valsts vadīšanas jautājumu ignoranci nelielas, tā ir sabiedrisko vajadzību ignorēšana, tikai savu interešu izcelšana.

    Daba ir biosfēra, kas izveidojusies uz neorganiska pamata. Un protams, ka cilvēks ārpus tā nevar būt, vismaz tikmēr kamēr nav evakuējušies kur citur kosmosā.

    Bet cilvēki nav gluži viens vesels. Jo tie ir atsevišķi subjekti, katrs ar savu apziņas un saprāta īpatnību. Cilvēki ir vienoti gan, ja tam nepretojas. Tos vieno apziņa, tas ko dainās dēvē par Dieva padomu un Dieva likumu.

  • Ja kādu nopietni interesē, varu piedāvāt viena gudra ukraiņa darbu, publiskots jau 2001.gadā. Pieietams latviski, mana e-pasta adrese: janiszavals@inbox.lv. Ja ir vēlme, pārsūtīšu. Jebkuras nākotnes prognozes ir tikai ar +; – ticamības pakāpi, bet tomēr, ieskatīties der.

  • “…vada ne tā, kā vairumam gribētos, tas ir skaidrs…”

    Neviena problēma, kas tieši attiecas uz dzīves kvalitāti, uz šīs pasaules nav politiska. Ņem, kuru jomu gribi – tā ir vai nu tehniska vai sociālipsiholoģiska.
    Politikas, kā jaunieviesuma mērķis, no aizsākumiem bija atņemt varu cilvēkam lemt par savu dzīvi pašam.
    ——
    Tas ir tik veiksmīgi ieviesies, ka tagad cilvēki nevar pat itēlotie VIENU veidu, kā realizēt savu brīvību, ir pieradināti sēdēt krātiņā tādā mērā, kur politiski ekonomiskā elite, kas ir ārpus krātiņa, dara ar krātiņa saturu, kā pagadās – visbiežāk liek visiem skriet pa vāveres riteni!!! :D:D
    —-
    Visi domā: “Ja es tiktu ārā no krātiņa, tad gan labi izturētos pret krātiņa iedzīvotājiem – pabarotu tos, labi maksātu par skriešanu vāvers ritenī….”

    Neveinam neienāk prātā, ka varbūt VARĒTU VISUS DZĪVNIECIŅUS IZLAIST ĀRĀ!!!!!!!?????

  • Man e pasts ir v.g.pooh@gmail.com
    Tas tā materiāla nosūtīšanai :)

  • “…Bet cilvēki nav gluži viens vesels. Jo tie ir atsevišķi subjekti, katrs ar savu apziņas un saprāta īpatnību. Cilvēki ir vienoti gan, ja tam nepretojas. Tos vieno apziņa, tas ko dainās dēvē par Dieva padomu un Dieva likumu…”
    —–
    Tava problēma ir tānī, kā tu skaties – tu mēģini atrast atšķirīgo – dažāds saprāts, apziņa…
    —–
    Tomēr, kā jau pats secini, VIENO Apziņa. Es lieku klāt – mīlestība (nevis sex vai iemīlēšanās), kas ir impulss uz āru. Vai augi mīl? Vai zivs, zīlnonis un akmens mīl?
    —-
    Lai nebūtu pārpratumi, īsumā, ko nozīmē mīlēt.
    Neracionāls, bez porsonīga labuma vai aprēķina došanas akts.
    —-
    Ja neesi no Marsa, tad sapratīsi, ka Visi cilvēki dzīvo ar šādu kapacitāti. Ne visi to apzināš, ļoti maz sajēdz, ka citi ir tādi paši.
    ——–
    Vai esi domājis par to, kas notiktu, ja visi to sajēgtu ar visu savu mentālo būtību. Saproti – sabiedrība un civilizācija esi tu. Mainoties tev mainās sabiedrība, jo Sabiedrība ir cilvēku mijiedarbības rezultāts vai sekas.
    ——-
    Tas nozīmē, ka konepts par indivduālu cilvēku, ir tikai tavās domās – ilūzija.
    —-
    Ok – es saprotu, to ir grūti pieņemt. Skaties savādāk – ja tu mēģināsi mijiedarboties (dusmosies, mīlēsi, sapratīsi, noliegsi, baidīsies….) ar akmeni vai puķi vai Lielu Zaļu Ledus Lāci (nemaz nemēģini to iztēloties :D), tu nekādu ietekmi uz tiem neatstāsi. Viņī nesāks tevi mīlēt pretī, dusmoties uz tevi, tevi saprast, vai baidīties no tevis.
    —–
    K Jau dzirdu, ka kāds teiks, ka ar Zaļo Ledus Lāci būs atgriezeniskā saite. Zini, jā – vai tas par kaut ko neliecina? Vai tas varētu liecināt, ka mēs esam savienoti ar pārējo dzīvību, citi skaka, ka ar neorganiskajiem materiāliem (skaties filmu par ūdeni)?
    ——
    Ja tu saproti, ko es rakstu, tad noteikti saprati, ka Visa šī jezga ir rezultās cilvēka mēģinājumam atdalīt, konceptualizēt un norobežot sevi no pārējiem cilvēkiem.

  • Viss kas notiek notiek uz labu. Izdzīvos tie, kuri domās pēc šī principa, ievērojot Kosmiskos principus. Jo tie apvieno savas sirdis ar Tiem, kuri gādā par mūsu planētu, runāju par Augstākiem Spēkiem. Dievs pēc būtības ir Mīlestība. Viss notiek tikai un vienīgi šī Principa vadībā. Katram tik atliek pateikt: “Es ar Jums Debesu spēki” un viņa dzīve iekrāsosies citādākos – gaišākos toņos. Kas izprot vārdu Hierarhija, tas saprot par kādu aizbildniecību, spēku un prieku runāju. Katrs esam izvēles priekšā – palikt par dzīvnieku vai dievcilvēku. Izvēle jāizdara nekavējoši, jo termiņi ir situši.

    Vienotība = Dzīvība.

    Aicinu apvienot spēkus!

    Ar prieku, Vilnis P.

  • Ko padarīsi! Pagājušo rakstu izkopēju, un mierīgi izlasīju. Daudz kas ir labs, bet… Arī šo tā nespēju izlasīt kā vien kādu rindkopu un tad pārskriet… Arī te laikam daudz kas labs un tml., bet ir jautājumi, kuri ir principā neizprasti pietiekami, lai runāt par tāda mēroga procesiem, lietām.

    Neapšaubu ka viss kas var sabrukt, pārstāt eksistēt esošā veida… Bet izskatās, ka trūkst, ir neievēroti
    daži ļoti svarīgi “mehānismi”, procesi… Tekstā tie it kā ir tādi neievērojami, mums ierasti izteicieni, ķeksīši”, bet galu galā ar milzu nozīmi.

    Varu teikt tikai tā (par piemēru).
    Ka psrs tā pa īstam nesabruka, bet to SABRUCINĀJA. Nevienam laimi tas nav atnesis. Sliktākais, ka neviens no tā nav arī neko iemācījies. Ja sabruks ASV līdzīgā izpratnē, arī līdzīgi no tā būs tikai bēdas…

    Es rosinātu (lai cik tas arī bezcerīgi liktos), domāt (var jau arī pieņemt to Latvijas izdzīvošanas scenāriju vispārējā haosā, postā… par vienu NO) par vajadzībām, procesiem, kas vajadzīgi lai pozitīvi attīstītos ES-a, t.sk. Latvija. (Neizslēdzu apsvērt scenāriju izstājai no ES, vai tml.) Par dzīvi uz visas pasaules. Un mēs patiesi varam daudz ko pēc būtības, ja vien apjaustu kur kura PUSE ir… uz ko “jāskatās”. (Labiem procesiem vajag “kristalizācijas centru”. )

    Neaizmirsīsim, ka īsto, rezultējošo politiku veido tā, ka praktiski visu paši nokārto ar sevi (paši iet uz karātavām).

    Mēs paši esam tie ieroči, ar ko pret mums karo. (Ierāmējiet šo izteicienu).

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.