Vīvi Luika: ‘Par literatūru un par pasauli’ (vēstījums rakstniekiem)

Ir jāatzīst skarbā patiesība, ka ir palicis ļoti maz rakstnieku, kas var nest Radītāja vārdu, kuriem būt rakstniekam nozīmē nevis amatu, ar ko maizi pelnīt, bet gan nenovēršamību un nepieciešamību runāt par to, kas notiek cilvēka sirdī, līdz ar to arī par cerībām un nāvi, par nodevību un mīlestību, par patiesību un meliem.

Starp citu, lielākā daļa rakstnieku neizvirza sev tik augstu mērķi, jo kālab gan vajadzīgas radīšanas mokas un rūgtums, ja viņu mērķis ir pilnīgi cits – ražot, būt par ražotāju. Izpildīt pasūtītāja prasības ātri un kārtīgi. Viņi ražo arvien vairāk un vairāk teksta, arvien jaunas un jaunas grāmatas. Atstāj iespaidu un rada ilūziju par rakstniecības primitīvismu, par pliekanu rutīnu. Viņi ražo grāmatas tāpat kā virtuves mašīnas, gultas veļu, gaļu, ziepes, zobu bakstāmos. Grāmatu kaudzes, grāmatu kalnus, grāmatu lavīnas.

Pasaule ir pilna ar grāmatām, kas nevienu neinteresē un nevar interesēt, jo ir rakstītas bez sāpēm un bez mīlestības, pat bez rakstīšanas prieka. Pasaule ir pilna ar grāmatām, kas nevienam nav nepieciešamas, un visi to zina. Pasaule ir pilna ar produkciju, kas nevienam nav vajadzīga un kas cenšas šo pasauli iznīcināt. Viena vienīga plastmasas roze cenšas pārvērst par apsmieklu un par neticamām visas pasaules rozes. Viens skūpsts no zobu pastas reklāmas cenšas padarīt par banāliem visus skūpstus. Un tieši tas arī ir ražošanas kalpībā iejūgtās mākslas pamatmērķis, tās galvenā cenšanās – pārvērst patiesību par apsmieklu un neticamību, jo, ja patiesība ir smieklīga un neticama, tad par ticamiem kļūst meli, un, kad meli ir kļuvuši pietiekami ticami, pasaule kļūst nedroša un cilvēcei neciešami nepatīkama.

Un tomēr nekad nevajag aizmirst, ka šajā par pliekanu un banālu pārvērstajā pasaulē eksistē patiesība, cerība un mīlestība, tāpat ir arī īsti rakstnieki, kuru balsis pilnīgi negaidīti brīdi pa brīdim izlaužas cauri šai visu aptverošajai bezcerībai. Un ir īsti dzejnieki, kuru vārdi nekad vairs nekļūs slaveni, tāpēc, ka tas šajā mirkļa pasaulē vairs nav iespējams, jo dzejošana, kā zināms, ir sevišķi neizdevīga. Šie dzejnieki plaukst savam priekam un bez balss tāpat kā koki vai augi, to esamību neviens sen vairs neievēro, taču līdz ar viņu pilnīgu izzušanu izbeigsies arī dzīvība, jo elpošanai vairs nebūs skābekļa.

Bet es gribētu runāt nevis par šiem aizmirstajiem dzejniekiem, bet gan par veiksmīgiem rakstniekiem. Par tiem daudzajiem, kas lauzuši uzticību garam un patiesībai, kas tiem uzticētos vārdus pārvērtuši par gaļu un audzēt uzticētos ziedus par mēsliem – tā vietā, lai visu gaļu pārvērstu par vārdiem un mēslojumu par ziediem.

Iespējams, ka līdz garam un patiesībai mēs nokļūsim tad, kad iznīcināšana un meli zaudēs savu saldo un indējošo pievilcību, kļūs rūgti un pretīgi, kāda, pēc daudzu ieskata, ir kļuvusi pašreizējā pasaule. Vairs nav ticības nedz rakstniekiem, nedz politiķiem, nedz dieviem, nedz partijām. Vairs nav iemesla runāt par rakstniekiem kā par cilvēces atmiņu, par atmiņas saglabātājiem. Drīzāk būtu jārunā par rakstniekiem kā par atmiņas izdzēsējiem, tās aizslaucītājiem, par veikliem plaša mēroga māņu bilžu izgatavotājiem.

Kas gan nezina, ka vēsture ir pilna ar izdzēstām tautām, izdzēstiem asiņu traipiem, izdzēstiem cilvēkiem. Ikviens zina, cik daudzas valstis, tostarp ari Krievija, uz vairākiem gadu desmitiem bija no pasaules apziņas pilnīgi izdzēstas, pilnīgi izslaucītas.

Pasauli nebūt neinteresēja nedz asinis, nedz asaras, kuras šajās izdzēstajās zemēs tika lietas, jo šīs izdzēstās zemes un tajās dzīvojošo cilvēku sāpes pasaules apziņa vairs neeksistēja. Un to veicināja neviens cits kā tieši pasaulē par visveiksmīgākiem uzskatītie rakstnieki, kuri 20. un 30. gados izmantoja visas savas spējas, lai, piemēram, Krieviju un Krievijā notiekošo vardarbību izdzēstu no pasaules apziņas un tad tukšajā vietā ielīmētu melīgo māņu bildi. Ja kāds tagad senā bībeliskā manierē jautātu: uz kā sirdsapziņas ir nevainīgo asinis? – nebūtu citas atbildes kā: jā, tās gulstas uz to melīgo, panākumiem bagāto, ar glaimiem nopirkto rakstnieku sirdsapziņas.

Tie ir sen veikti darbi un jau miruši rakstnieki. Mēs šeit esam dzīvi rakstnieki, un katram no mums draud tas pats. Uz mums gulsies nevainīgo asinis, un mūs no jaunā gadsimta izslaucīs kā nederīgu krāmu, ja mēs tikai turpināsim un turpināsim ražošanu un ražošanas interesēs radīsim tās salkanās māņu bildes par pasauli, kura jau ir izbeigusies. Mums tomēr pašiem jānes ziņa par to, ka vienas pasaules beigas ir otras sākums!


Vīvi Luika
, igauņu rakstniece
Pilns raksts publicēts “Atmoda Atpūtai” (1993.g. 22.septembris)
un J.Putriņa grāmatā “Zem šo debesu smaguma”


  • Es tiecos domaat, ka populaarie ralstnieki (autori graamataam Da Vinci kods, Harijs Poters..) ir taadai pashi cilveeku zombeetaaji kaa Hollywood rezisori un scenaariju rakstiitaaji.

    Tas saucas Predictive Programming (meklee vairaak google)

  • Sirsnīgs un oriģināls priekšnesums E.Griškoveca izpildījumā (video, 4min): http://rutube.ru/tracks/41808.html?v=d031435d44c831bc0dddb0d6d773b037

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.