Ē.Stašinskis: ‘Prognoze situācijas attīstībai lauksaimniecībā’

Analizējot lauksaimniecības biznesa attīstības tendences turpmākajiem gadiem dažādos vadošajos lauksaimniecības uzņēmumos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, salīdzinot tos ar iepriekšējiem gadiem, kā arī vērojot un analizējot to kas notiek, varu izdarīt šādus secinājumus.

„Trekno” gadu efekts.
Straujš investīciju pieaugums, iegādātas dārgas zemes platības (2000 – 4000 ls/ha), sapirkta jauna tehnika, īstenoti dažādi celtniecības projekti. Sakarā ar produkcijas cenu pieaugumu, vairākas saimniecības plānoja (un arī sasniedza 500 Ls/ha) operatīvo peļņu ar rentabilitāti 35 – 50% gadā!. Daudzas investīcijas tika plānotas ar ātru atdevi 2-3 gados. Ražošanas izejvielu un realizācijas cenu kāpums ievērojami palielināja saimniecību resursu apgrozījumu, kas mānīgi lika domāt par ekonomisko rādītāju strauju uzlabošanos. Operatīvās peļņas pieaugums salīdzinot ar 2005.-2006. gadu bija pat 100 – 150%, kas daudziem bija kā pamats investēšanai attīstībā. Saimniecības, kuras ražošanas optimizāciju plānoja un realizēja savlaicīgi (jau no 2006. gada), sasniedza ļoti augstu ražošanas efektivitāti un peļņu..

Pavērsiens 2009. gada plānos.
Visu salīdzināto saimniecību biznesa plāni 2009. gadam rāda strauju operatīvās peļņas kritumu, salīdzinot ar iepriekšējiem 2 gadiem. Uz iepriekšējo 2 gadu fona saimniecību peļņa rādās būt ievērojami zemāka, bet dažām tā joprojām ir 2006. gada līmenī. To, galvenokārt, ietekmēja izejvielu cenu pieaugums (dīzelis, darbaspēks, minerālmēsli, sēklas materiāls) pat līdz 100%, un realizācijas cenu kritums vidēji par 30 – 40%. Saimniecībās, kurās neveica nekādus savlaicīgus optimizācijas un restrukturizācijas  pasākumus, peļņas samazinājums ir dramatisks, rentabilitāte vairs tikai 2 – 3 %. Pārējās, kuras īsteno ievērojamus taupības un efektivitātes palielināšanas pasākumus – rentabilitāte vairs tikai 10 – 15% līmenī. Šis līmenis praktiski ir subsīdiju un atbalsta maksājumu daļa. Bez atbalsta maksājumiem operatīvā peļņa un rentabilitāte ir tuvu 0% vai mīnusos (lielākajai daļai 2009.g.). Biznesa plāni sastādīti pie kviešu cenu līmeņa 115 – 120 Ls/t un rapša 220 – 230 Ls/t un optimistiskām ražu prognozēm. Ja faktiskās realizācijas cenas būs zemākas vai netiks saņemta daļa subsīdiju un ja raža nesasniegs iepriekšējo gadu līmeni, tad peļņas daļa ievērojami samazinās un var nebūt vispār (zaudējumi). Tā kā lielākā daļa ieguldījumu (ziemājiem) 2009. gada ražai ir veikti par augstākajām izejvielu cenām tad nekādus būtiskus taupības pasākumus atlikušajā izmaksu daļā īstenot nevar. Iespējamie taupības pasākumi tieši ietekmē arī iegūstamās ražas potenciālu (mazāk N, mazāk pesticīdu). Pie šādiem rādītājiem ražošanas riski ir ļoti augsti. Vairākām saimniecībām, kurām ir lielas hipotekāro kredītu saistības, tās jau tagad netiek nosegtas ar plānoto peļņu. Tādā situācijā lauksaimniekiem šogad uz labiem panākumiem nav ko cerēt – šis būs ļoti grūts gads. Tomēr daudz labāk ir to saprast un apzināties savlaicīgi, pieņemt laicīgus lēmumus, nekā pēkšņi atskārst, ka nu ir „iebraukts auzās”. Tikai veiksmes (laba raža + augsta cena) gadījumā saimniecības var sasniegt un pārsniegt plānotos rezultātus.

Izmaiņas attiecībā uz 2010. gadu.
Ņemot vērā iepriekš uzskaitītos faktorus, lai padarītu ražošanu efektīvāku un, iespējams, saglabātu to, ir jāveic būtiska ražošanas pārstrukturizācija vairumā lauksaimniecības uzņēmumu. Lai to īstenotu, pasākumi ir jāveic ļoti savlaicīgi (2010. gada sēja sākas jau augustā). Daļa pasākumu, jau ir nokavēti, piemēram: Jauna tehnika 2010. gada sējai pasūtīta pie ražotājiem jau 2008. gada vasarā par augstākajām tirgus cenām (ņemot vērā prognozes, ka tās pieaugs vēl par 15 – 20%) un neizvērtējot patieso nepieciešamību. Lai uzlabotu ekonomiskos rādītājus nepietiek ar neievērojamu līdzekļu taupīšanu. Piemēram: samazinot, minerālmēslu un pesticīdu devas, var ietaupīt ne vairāk kā 5% no visām ražošanas izmaksām, pie tam tas tieši ietekmē ražas potenciālu. Sastādot daudz dažādas ražošanas un tehnoloģiskā plāna versijas, visefektīvākie risinājumi šajā situācijā ir ievērojama ekstensifikācija. Vislielāko līdzekļu ietaupījumu rādās var iegūt samazinot uzņēmumu fiksētās (administratīvās izmaksas). Lielākajā daļā uzņēmumu administratīvās un amortizācijas izmaksas sastāda 40 – 60% no kopējām izmaksām un šī ir tā vieta, kur veikt visievērojamākos optimizācijas pasākumus. Plānotās tiešās ražošanas izmaksas 2010. gadam būs zemākas ( 20 – 35%, iespējams sasniegs 2006. gada līmeni) pamatojoties uz degvielas, minerālmēslu, sēklas un darbaspēka izmaksu samazinājumu.

Efektivitātes palielināšanas iespējas.
Aprēķinos parādās izteikta tendence, ka, ievērojami samazinot ražošanas intensitāti, optimizācijas procesā resursu ietaupījums ir būtiski lielāks nekā ražošanas ieņēmumu kritums un gala rezultātā saimniecību ražošanas peļņa pieaug. Dažās saimniecībās īstenojama stratēģija, kad samazināma kāda daļa (10 – 30%) apstrādājamās platības (nesēj, atstāj papuvē) un par attiecīgo daļu samazina administratīvās un amortizācijas izmaksas. Rezultāti ir ļoti pārliecinoši, jo izmaksu ietaupījums pārsniedz ražošanas ieņēmumu samazinājumu. Papildus vēl ir subsīdiju ieņēmumi par neapstrādāto platību. Šādai sistēmai ir arī pozitīvi agronomiskie efekti sakarā ar augu maiņu un piemērotākiem darbu izpildes termiņiem. Ja vairākās saimniecības ir juridiski saistītas, bet darbojas atsevišķi, daudzus izmaksu posteņus var samazināt apvienojot saimniecību ražošanu un pārvaldi. Dažāda veida kooperācijai ir ļoti būtiska loma izmaksu samazināšanai. Ir jāpārkāpj pāri „latviešu mentalitātei”, ka „man visu vajag pašam un pie tam labāku kā kaimiņam”.

Ražošanas optimizācija  – produkcijas pašizmaksas samazinājums.
Viens no lielākajiem ražošanas izmaksu posteņiem augkopībā ir minerālmēsli. Aizstājot tradicionālos minerālmēslus ar alternatīviem mēslošanas līdzekļiem (organiskais mēslojums, dūņas, komposti) vai šķidrajiem minerālmēsliem tiek panākta ievērojama līdzekļu ekonomija, kurai papildus nāk agronomiskie efekti. Agrotehnisko pasākumu optimizācija ietver sevī minimalizētās augsnes apstrādes un sējas tehnoloģijas. Aizstājot tradicionālos intensīvās augsnes apstrādes veidus ar viena gājiena agregātiem var ievērojami samazināt tehnikas un darbaspēka nepieciešamību saimniecībās, pie tam to darot profesionāli, nav ievērojama ražas krituma. Ekstensīvās ražošanas tehnoloģijas pie šādām realizācijas cenām izrādās efektīvākas nekā intensīvās. Plānojot zemāku ražu ar zemākām izmaksām atklājas, ka rentabilitāte rezultātā ir augstāka pie tam ar samazinātu risku. Piemēram, samazinot minerālmēslu un pesticīdu izmantošanu par 50%, raža samazinās par 20 – 30%. Papildus samazinās arī tehnikas un darbaspēka izmaksas (mazāk jāmēslo, jāmiglo, jāvāc un jātransportē raža, mazāk jākaltē un jāuzglabā). Rezultāts – produkcijas pašizmaksa ir zemāka, kā intensīvas ražošanas procesā.

Profesionalitātes paaugstināšana.
Tie laiki ir beigušies, kad ar minimālām iemaņām un zināšanām varēja gūt vieglu peļņu lauksaimniecībā. Tagad saimniekam (vai viņa speciālistam) ir jābūt ievērojami profesionālākam gan agronomiskajā, gan ekonomiskajā jomā. Vairs nevar efektīvi darboties, izmantojot standarta ieteikumus vai iepriekš pārbaudītas tehnoloģijas – tā teikt: „apskatīt laukus pa džipa logu braucot ar ātrumu 100 km/h”. Izvēloties vieglāko un ātrāko ceļu – jāmaksā dārgāk!

Detalizēti jāizvērtē katrs izmaksu postenis, tā nepieciešamība un efektivitāte. Bieži vien daudzus pasākumus var aizstāt ar izdevīgākiem. Piemēram, paņemt pakalpojumu tajā brīdī, kad tas tiešām ir nepieciešamas, nekā iegādāties un turēt īpašumā kādu inventāru, kuram noslogojums ir neliels. Jāmeklē jaunas nišas – jāražo produkcija ar augstāku pievienoto vērtību (sēklas materiāls, alus mieži, enerģētiskās kultūras). Jāattīsta papildus nozares (graudu pārstrāde, lopkopība (ja ir piemēroti apstākļi), dažādi servisa pakalpojumi …). Jāizvērtē katrai platībai atbilstošu ražošanu. Piemēram, nav efektīvi ražot pārtikas kviešus, neauglīgās, neproduktīvās platībās. Jāiegulda daudz lielāks intelektuālais potenciāls, jo profesionalitātei būs daudz lielāka atdeve nekā iepriekš, un tagad nauda būs jāpelna vecmodīgi – strādājot.

Rezumē.
Šeit vietā varētu būt vairāki teicieni : „Izdzīvos tas, kurš mainīsies”, „kurš augstāk kāps, zemāk kritīs”, „jāpaskatās ārā no alas”, „ko sēsi, to pļausi” , „kamēr ir aitas, ir kas tās cērp”…

Negribētu piekrist dažu demagogu apgalvojumiem, ka lauksaimniecība kā nozare Latvijā ir iznīcināta. To nevar iznīcināt – vismaz Latvijā noteikti nē. Mūsu zemi neviens nevar paņemt un aizvest prom, tā vienmēr ir bijusi un paliks. Otra un galvenā lieta ir panākt, ka lauksaimniecība ir ekonomiska nozare, un cilvēki ir motivēti ar to nodarboties. Mēs varam saražot daudz pārtikas un izejvielas rūpniecībai, kas nāk no laukiem, tā, ka pietiktu pašiem un vēl pabarotu kaimiņus. Lauksaimniecībai vienmēr būs potenciāls. Produkcija, ko mēs ražojam, ir nepieciešama cilvēces pastāvēšanai – pārtika, apģērbs, enerģija. Tā ir pastāvējusi sen un pastāvēs vienmēr. Galvenais jāmāk pielāgoties straujajām situācijas izmaiņām. Jāsaprot, ka jāpaļaujas tikai pašam uz sevi, jo no malas (valdības, Eiropas) nekāda ievērojama palīdzība nenāks. Lauksaimniecība, tāpat kā citas ražošanas nozares, ir bizness, un galvenais uzņēmēja darba instruments ir – kalkulators. Vēlu veiksmi un izturību.


Ēriks Stašinskis
,
Agro Biznesa un vadības konsultants, 06.03.2009.


  • Par kādu zemi iet runa – tā jau izpārdota Dāņiem pa pirmo.

    Tagad nāks otrais zemju pārdošanas vilnis – kad visa zeme būs pārdota ārzemniekiem, tad Latvijā būs lauksaimniecībai labi laiki, tikai tie nebūš Latviešu labie laiki, jo visi Latavieši strādās (kā tas jau ir šobrīd) pie zemes kungiem (īpašniekiem). Drīz atgriezīsimies 200 gadus vecā situācijā – vienīgie cilvēki, kas sevi varēs saukt pat Latviešiem būs Latvijas teritorijā uz ārvalstnieku zemes strādājošie bāleliņi. Pārējie visi būs izbraukuši no Latvijas, pēc tam, kad bezdarbnieku pabalsti būs beigušies.

    Kad laukos smagi strādājošie cilvēki sacelies pret netaisno kārtību (paši savā zemē nav saimnieki), tad arī notiks Latvijas atdzimšana. Pārējais viss ir tukša runāšana un filozofija – neviens neko neadarīs, lai radikāli šo visu mainītu.

  • Skatoties no viena uzņēmuma skatu punkta ideja ir ļoti apsveicama, bet…. ja visi uzņēmumi piekops šādu stratēģiju, tad varēsim priecāties par izmanīgo kaimiņvalstu importētajām precēm, kas kā jau ierasts izrādīsies mazliet gudrāki un attapīgāki….
    Katrs šāds uzņēmums sevi it kā būs īslaicīgi paglābis, bet nez vai nozare kopumā būs ieguvēja no šādas stratēģijas un tad jau vairs “izlietu ūdeni nesasmelt”!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.