J.Kučinskis: ‘Vērtību, uzskatu un ieradumu vētīšanas laiks. 5.daļa – Ekonomiska izmantošana’

Patiesa verdzība iespējama vienīgi tad, ja paši vergi savu stāvokli neapzinās un vergo brīvprātīgi. Latvijā un lielā daļā pasaules ir iestājusies krīze. Krīze pati par sevi nav ne laba, ne ļauna, – tā ir iepriekšējo ticējumu, uzskatu un rīcības likumsakarīgs iznākums.

Dzīvojot tā, kā mēs dzīvojām, cita rezultāta nemaz nevarēja būt. Taču krīze vēl nenozīmē pasaules galu. Drīzāk tā ir pat ļoti noderīga, jo piedāvā vienreizēju iespēju īsā laikā atbrīvoties no vecām ilūzijām un iesīkstējušiem stereotipiem, kuri līdz šim noteikuši mūsu rīcību, attieksmi un reakciju uz notikumiem. Krīze mudina atbrīvoties no visa neīstā, aplamā un liekā. Katru krīzi var transformēt atdzimšanā!

Tā nav taisnība, ka neviens nevarēja paredzēt globālo krīzi, kas tagad iestājusies un strauji padziļinās. Patiesībā tie, kam tas patiešām interesēja, par gaidāmo sabrukumu zināja jau 1990. gadu sākumā. Un pat sarakstīja bagātīgu pētījumu un grāmatu klāstu par to, kā no šīs krīzes varētu izvairīties, vai arī – kā to pārvarēt, ja noslīdēsim tik tālu. Pat manā 2000. gadā izdotajā grāmatā „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši” līdzīgu brīdinājumu varēja izlasīt. Tikai lielākā daļa cilvēku tolaik šajā vēstī nevēlējās ieklausīties. Krīze ir laba ar to, ka tā liek ieklausīties un pārdomāt.


Vai Latvija ir kara stāvoklī?

Cilvēku un tautu pārvaldīšanas metodes

  1. Pasaules uzskata izkropļošana
  2. Vēstures sagrozīšana
  3. Ideoloģijas un organizētā reliģija
  4. Ekonomiska izmantošana



Vai Latvija ir kara stāvoklī?

Ja atskatāmies vēsturē, mēs uzzinām daudz derīgu lietu. Par plaukstošām sabiedrībām, zinātnes atklājumiem, garīgām atdzimšanām, visuma izzināšanu, varoņiem (no vārda „varēt”). Bet arī par izzudušām civilizācijām, pagrimumu, kariem, postu, verdzību, nāvējošām slimību epidēmijām, impērijām, kuras uzkundzējās citām tautām un centās pakļaut visu pasauli, taču šai procesā nenovēršami sabruka pašas.
Tas nemaz nebija tik sen. Vēl pirms 150 gadiem lielākā latviešu daļa bija beztiesīgi dzimtcilvēki, bet Amerikā izmantoja vergu darbu. Un verdzība vēl nav izzudusi, bet drīzāk jau augusi apmēros. Piemēram, daudzas mūsu modes preces, kuras piepilda pasaules lielveikalu ķēdes un ar kurām ikdienā dižojas turīgi cilvēki, arvien tiek masveidā ražotas Trešās pasaules valstu sviedrētavās, kurās beztiesīgi vergi, sevišķi sievietes un bērni, par savu necilvēcīgo darbu saņem dažus ASV centus stundā. Kafijas pupiņas, kuru produktu dzeram, arvien milzīgās latifundijās vāc beztiesīgi cilvēki, kuru liktenis sūrāks nekā bijušajiem Amerikas vergiem. Šo parādību sauc par „brīvo tirdzniecību” vai globalizāciju. Koloniālisma seku arvien plosītajā Āfrikā savu nāves pļauju turpina AIDS un citas epidēmijas, turpinās brāļu kari un genocīds. Šo cilvēku nabadzība un izmisums, pat ja to censtos aprakstīt vārdiem, mūsdienu cilvēkiem Latvijā paliktu neizprotams.

Taču arī mēs neesam no tā pasargāti. Kādi vien iekarotāji nav centušies pakļaut Latvijas zemi un tautu! Un cik impērijas Latvijas teritorijā nav sakrustojušas savus zobenus, aiz sevis atstājot izdedzinātus laukus un mājas! Cik reižu mūsu senčiem nenācās visu atsākt no jauna, no nulles? Tāpēc līdz šai dienai latvieši ir slikti krājēji un plānotāji. Mums trūkst nākotnes vīzijas un kopīga darba šīs vīzijas īstenošanai. Jo ir ierasts, ka ik pēc laika mierīga darba augļus atkal noposta kārtējais karš, naudas un iekārtas maiņa, kā arī katrai ideoloģijai raksturīgās reformas.

Ir ierasts lielvalstu uzkundzēšanos saistīt ar militāru pārspēku un militāru agresiju. Patiešām vēsturē lasām par impērijām, kas savu ietekmi izplatījušas ar militāru pārspēku: Maķedonijas Aleksandrs, Romas impērija, Čingishans, spāņu konkistadori, krustneši, Britu impērija, virs kuras saule ne mūžam nenoriet, Hitlers un citi. Iekarojumu un koloniju pārdalīšana bija galvenais iemesls abiem pasaules kariem vēl XX gadsimtā. Taču zinām arī, ka militāra uzkundzēšanās nekad nenes paliekošus rezultātus. Jo militāra ekspansija ir pārāk brutāla, atklāta un redzama – tā drīz vien izprovocē aktīvu pretestību. Katra atklāta darbība ātri vien izraisa pretdarbību. Iekarotāji ir visiem redzami, ir skaidra frontes līnija. Līdz ar to impērijas nenovēršami iestieg nebeidzamos karos un ir spiestas cīnīties vairākās frontēs. Galu galā impērijas nobeidzas no gremošanas traucējumiem, jo militārie resursi, lai cik tie iespaidīgi, tiek sadrumstaloti neskaitāmos cīņas teātros, kā arī ne mazāk nāvējošā cīņā ar pakļauto zemju partizāniem. Patiesībā atklāts karš ir visnegudrākā iekarošanas stratēģija, un jau sen ir izstrādātas daudz efektīvākas citu tautu pakļaušanas metodes.

Kas notiek modernā militārā sadursmē, kuras mērķis ir citas teritorijas iekarošana? Aizsardzības spēki tiek sagrauti, atkāpjas vai arī padodas bez cīņas. Militārās sadursmēs dzīvību zaudē liels cilvēku skaits abās pusēs, sevišķi vīrieši. Pret mierīgiem iedzīvotājiem tiek vērsts terors un propaganda, lai tie atteiktos no jebkādas pretošanās un sadarbotos ar okupācijas iestādēm. Kara laikā tiek iznīcināta iekarotās zemes ražošana un infrastruktūra. Atlikusī tautsaimniecības daļa un visas pārējās jomas tiek pārkārtotas tā, lai tās kalpotu iekarotāju interesēm. Šo procesu parasti sauc par reformām. Faktiski visi resursi no iekarotajām zemēm nonāk iekarotāju rīcībā un kontrolē. Civiliedzīvotāji zaudē savu ierasto darbu, algas ir minimālas, iestājas bada un slimību periods, cilvēki cīnās par izdzīvošanu, kā vien to katrs prot. Plaukst kontrabanda, spekulācijas un melnais tirgus. Daudzi dodas bēgļu gaitās uz kara neskartām zemēm.

Bet tagad atskatīsimies uz mūsu valsts 18 pastāvēšanas gadiem. Ja salīdzina mirušo un dzimušo skaitu, Latvija šai periodā zaudējusi 209 415 cilvēku (oficiālie statistikas dati). Lielākā daļa priekšlaicīgi mirušo ir vīrieši (t.s. „zudušo vīriešu” fenomens, kas kopš 1991. gada novērots visās Austrumeiropas valstīs). Mūsu ražošana lielā mērā ir iznīcināta, infrastruktūra – sagrauta vai nolaista, īsti nedarbojas zinātnes, izglītības un veselības aprūpes jomas. Finanšu un pakalpojumu jomas lielā mērā pārņēmuši ārvalstnieki. Kapitāls no Latvijas aizplūst. Liela daļa sabiedrības iegrimusi nabadzībā. Desmiti, ja ne simti tūkstoši cilvēku ir devušies bēgļu gaitās, lai savu iztiku pelnītu reformu neskartajās vai maz skartajās valstīs. Visas dzīves jomas, izņemot parazitāro ekonomiku, šos gadus eksistējušas izdzīvošanas režīmā. Un, protams, Latvijas valsti visu šo periodu raksturoja plašs kontrabandas, spekulāciju, pelēkās un arī melnās ekonomikas uzplaukums.

Tātad militāra konflikta Latvijas teritorijā šajos gados nav bijis, taču iznākums ir tāds pats, kā pēc ilgstoša kara un okupācijas. Kā to izskaidrot?



Cilvēku un tautu pārvaldīšanas metodes

Maldi nepārvēršas par patiesību vien tāpēc,
ka to neskaitāmas reizes atkārto,
un patiesība nekļūst par maldiem vien tāpēc,
ka to neviens neredz.
/Mahatma Gandijs/


1. Pasaules uzskata izkropļošana
Pasaules uzskats ir ļoti svarīgs, jo cilvēks ikdienā rīkojas atbilstoši savai ticībai. Ja, piemēram, cilvēks tic, ka pasaule ir gaiša un labvēlīga, tad arī šis cilvēks jutīsies drošs, brīvi pilnveidos savas spējas un talantus, ar paļāvību iekļausies sadarbībā, attiecībās būs laipns un dāsns, viņa apziņu neaptumšos negatīvas jūtas un motīvi. Turpretī, ja cilvēks tic, ka pasaule ir naidīga bēdu ieleja, viņš dzīvos vienās bailēs un stresā, kas viņu lēni sagraus. Savus brāļus šāds cilvēks uzskatīs par naidīgiem konkurentiem, kuri jāpārspēj, jāpiemuļķo vai pat jāiznīcina, lai izdzīvotu pats.

Tātad pastāv divi pretēji uzskati, kurus ērtības labad nosaukšu par apliecinošo un noliedzošo.

Apliecinātāji tic, ka Dievs ir Mīlestība, pasaule ir Dieva mīlestības auglis un cilvēki ir Dieva bērni. Viss, kas nav mīlestība, ir ilūzija un maldi. Pasaulē valda pārpilnības princips. Ja iesēsi vienu graudu un to kopsi, pretī iegūsi vairākas vārpas ar daudziem graudiem. Ja pasaulei dāvāsi savu sirsnīgu smaidu (kas tev neko nemaksā), pretī saņemsi daudz labvēlības, siltuma un atsaucības. Ja kādu sasildīsi, arī pašam paliks silti. Ja klauvēsi, tev tiks atvērts, ja meklēsi, tad atradīsi, ja lūgsi, tad saņemsi. Cilvēku Dievs apveltījis ar brīvu gribu. Atšķirībā no dzīvniekiem, kuri vadās no instinktiem, un ieprogrammētiem robotiem, cilvēks katrā savā dzīves brīdī var brīvi izvēlēties, kā rīkoties. Katram cilvēkam ir dvēsele, kas pauž viņa dziļāko būtību un ir mūžīga, kā arī gars, kas iedvesmo uz labiem darbiem. Dzīves krustcelēs dvēsele vai sirdsapziņa ir drošākais orientēšanās kompass, jo caur satrauktu prātu bieži runā baiļpilns ego, kas ir slikts padomdevējs.

Arī savstarpējās attiecībās cilvēkiem jāvadās pēc mīlestības principa (mīli savu tuvāko kā sevi pašu), kas visu paceļ, dod jēgu un piepildījumu; padara ražīgu. Tieši mīlestība ļauj cilvēkiem sadarboties vispārējam labumam, vēl vairāk vairojot pārpilnību un ar to piedaloties lielajā Dieva radīšanas darbā. Apliecinātājus raksturo atziņas: dots devējam atdodas; lai mans kaimiņš uzplaukst, tad arī es viņu vidū plaukšu. Un tas nav tikai abstrakts ideālisms. Arī praktiskā dzīvē redzam, ka turīgā cilvēku kopienā trūkumcietēju nav un nevar būt. Viss ir savstarpēji saistīts. Došana ir saņemšanas otrā puse, kas nodrošina mūžīgu garīgo un materiālo vērtību apriti.

Apliecinātāji tic, ka pasaule ir kaut kas vairāk nekā tās materiālās lietas un parādības, kuras mēs uztveram ar saviem jūtu orgāniem: redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti. Patiesībā pasaulē ir daudz noslēpumu, kuri mums tikai pakāpeniski atklājas. Apliecinātāji tic brīnumam. Un brīnumu viņu dzīvē netrūkst.

Noliedzēji tic, ka Dievs ir bargs, godkārīgs, greizsirdīgs soģis, kuram baudu sagādā cilvēku mocības un zemošanās. Viņš mūs nemitīgi pārbauda un bez viņa ziņas ne mats no mūsu galvas nenokrīt (tātad cilvēkam nav brīvas gribas). Pasaule ir jau iepriekš nolemta, tajā valda trūkuma princips – pasaules resursi ir stingri ierobežoti un jau tuvojas izsīkumam. Visi procesi ir entropiski. Tāpēc pasaulē ne mirkli neaprimst savstarpēja cīņa un konkurence par tiesībām kontrolēt un savās interesēs izmantot šos izsīkstošos resursus, – notiek nerimstoša cīņa par izdzīvošanu – visu karš pret visiem. Tikai stiprākie un viltīgākie kontrolē galvenos resursus (sociālais darvinisms darbībā).

Ja kāds paņem daļu no vienīgā dotā pīrāga, citiem paliek mazāk, un daudzi paliek bez savas daļas. Starp cilvēkiem ir Dieva izredzēto kārta (iesvētītie, oligarhija), kuriem jāuzņemas barga aizgādnība pār tiem neapzinīgajiem slāņiem, kuri paši neprot sevi pārvaldīt un neapzinās savu vietu un labumu. Šie zemākie slāņi ir nemitīgi jākontrolē un jāvirza, un viņiem viss nav jāzina. Tāpēc tiek veidota haotiska, primitīva līmeņa izglītības sistēma, kas neļauj apjaust pasaules kopainu; izklaides un baudu industrija (Romas impērijā piekoptā „maizes un izpriecu” kultūra modernā izpildījumā); mēdiju tīkls, kurš uzbur oligarhijai vēlamo pasaules notikumu versiju.

Reāls ir tikai tas, ko varam izjust, apjaust un precīzi izmērīt. Tātad materiālā pasaule un tās izpausmes. Mīlestība ir tikai sentimentāla muļķība. Patiesais vēlamo procesu dzinējspēks ir peļņa, konkurence un cilvēka zemākās dziņas (nauda, vara, miesiskās baudas, materiālais komforts, ārējais prestižs, skaudība, godkāre, atriebība, alkatība). Noliedzējus raksturo princips: lai mans kaimiņš iznīkst.

Ja atskatāmies, visus pēdējos 18 gadus mums tiek sludināta noliedzēju dzīves filozofija. Jau no skolas sola mums tiek potēta konkurence un pasaules resursu izsīkšana. Pirms dažām dienām svinējām 20 gadu jubileju, kopš bērnu žurnāls „Zīlīte” sāka bērniem mācīt seksu. Ar to tad arī sākās kontrolētā „atmoda” jaunās oligarhijas versijā, kas izvirtušās varas „elites” tradīcijā izvērtusies par pedofilijas biznesa privilēģiju.

2. Vēstures sagrozīšana
Vēsture ir visu mūsu iepriekšējo paaudžu pieredze, kurā atspoguļots gan mūsu spēks, gan vājības. Nezinot savu patieso vēsturi, mēs tiecamies vecās kļūdas atkārtot, kā arī nezinām, kā mūsu priekšteči nodrošināja savu attīstību un pārvarēja savas krīzes. Lai gan mēs dzīvojam modernajā laikmetā, tie likumi un principi, kas noteica mūsu tautas uzplaukumu vai pagrimumu, arvien ir spēkā.

Ieviesusies mazliet ciniska atziņa – cilvēki no vēstures neko nav mācījušies. Mēs ātri aizmirstam pat pavisam nesenu vēsturi, kuras liecinieki bijām paši. Vai gan citādi mēs ik pēc 4 gadiem būtu vēlēšanās atbalstījuši tos pašus politiķus dažādās kombinācijās, kuri mūs šajā krīzē sākotnēji ieveda un kuru savtīgie motīvi bija visiem labi redzami?

Ja mēs labi zinātu savu vēsturi, tad varbūt būtu laikus pamanījuši līdzību starp pirmajiem vācu misionāriem XIII gadsimta sākumā un ES misionāriem 1990. gados, starp Ivana Bargā karapūļiem un Staļina „atbrīvotājiem”, starp mītu par „labajiem zviedru laikiem” XVII gadsimtā un „labajām” zviedru bankām un zviedru mežizstrādātājiem XXI gadsimta sākumā, starp britu imperiālo politiku XIX un XX gadsimtā un ASV imperiālo politiku mūsdienās.

Ja esam lasījuši Dž. Orvela antiutopiju „1984”, tad zinām par Patiesības ministriju, kuras galvenais uzdevums bija nemitīgi pārrakstīt vēsturi, lai tā atbilstu kārtējiem Lielā brāļa politiskajiem mērķiem. Tieši tas pats noticis ar oficiālo Latvijas vēsturi pēdējos 150 gados. Patiesībā mums par senču dzīvi saglabājušās vien fragmentāras liecības folkloras materiālu līmenī un poētiskā izteiksmē. Arī no tā var daudz ko izlobīt un izprast, taču vai mēs to darām?

Ja runājam par hronoloģiskiem vēstures izdevumiem, tad XX gadsimtā latvieši zināšanas par savu vēsturi varēja smelties no dažādiem cariskās Krievijas izdevumiem, baltvācu iespaidā sarakstītiem darbiem, partiju laika Latvijas vēstures, Ulmaņa laiku Latvijas vēstures, vairākām padomju laikā izdotajām vēstures versijām, Rietumu trimdā sarakstītajiem darbiem (kuros arī bija dažādi vērtējumi) un mūslaikos izdotās oficiālās vēstures. Ja šos darbus paanalizējam, varam secināt, ka tās ir tikai versijas, kuras atbilst tajā laikā valdošo aprindu tā mirkļa politiskajām prioritātēm. Turklāt šīs versijas sarakstītas kā savstarpēji nesaistītu sensacionālu notikumu kaleidoskops, kurš nesniedz kopējo ainu un vienojošo pavedienu.

Lai gūtu īstāku priekšstatu par notikušo, lietderīgāk palasīt tā laika notikumu liecinieku personīgās atmiņas. Parasti tās ir pašu līdzekļiem izdotas grāmatas, kurās daudzi notikumi atspoguļoti pavisam citādi. Par XX gadsimtu varam uzzināt no vectēvu un vecmāšu stāstījumiem par reālajiem notikumiem un cilvēku likteņiem.

Tomēr vēsturē nav nekā tāda, ko vēstures pārrakstītāji varētu uz visiem laikiem noslēpt, padarīt par nebijušu. Ir teiciens, ka manuskripti nedeg. Tā vai citādi, bet nopietni meklētāji un pētnieki spēj rekonstruēt patieso vēstures gaitu; haotisko un savstarpēji it kā nesaistīto notikumu kaleidoskopu pārvēršot organiski vienotā vēsturisko procesu mozaīkā. Tas nu būtu mūsu tautas vēsturnieku un katra latvieša svarīgs uzdevums.

3. Ideoloģijas un organizētā reliģija
XX gadsimtā latviešiem ir uzspiestas vairākas ideoloģijas: „Viens cars, viena ticība un viena valoda”, marksisma ļeņiniskā versija, liberālā daudzpartiju demokrātija Veimāras republikas stilā, korporatīvā vadonības sistēma K. Ulmaņa izpildījumā, marksisma staļiniskā versija, Hitlera nacionālsociālisms āriešu izredzētības mērcē, attīstītais sociālisms Brežņeva laikā un visbeidzot „brīvā tirgus” ideoloģijas neoliberālā versija mūsdienās.

Ideoloģijas ir mākslīgi radītas intelektuālas konstrukcijas, kuru mērķis ir mitoloģizēt un attaisnot konkrētu politiku, kuras patieso mērķi no vienkāršās sabiedrības slēpj. Visas ideoloģijas jau pēc savas definīcijas ir melīgas un utopiskas, taču to vārdā tiek pastrādāti briesmīgi noziegumi.

Ja atceramies, Trešās atmodas jeb Dziesmotās revolūcijas laikā cilvēkus vienoja tikai abstrakta Latvijas neatkarības ideja. Katrs tajā ielika savu saturu, sajūtu un sāpi, jo dzīvot pa vecam vairs negribēja. Taču nebija skaidra un vienojoša priekšstata, kā iegūto neatkarību pēc tam izmantot un kādi būs neatkarīgās republikas mērķi. Daudzi vienkārši gribēja lielāku autonomiju PSRS sastāvā, citus vadīja idealizēta Ulmaņa laiku restaurācijas vīzija, citus vilināja ārēji spožie Rietumu patērētāju sabiedrības brendi, citus vienkārši aizrāva Latvijas Tautas frontes (LTF) organizētie masveida pasākumi. Atceros, kā vēl 1989. gada pavasarī Rīgā Daugavmalā savākušies tūkstoši ar vienlīdz lielu entuziasmu atbalstīja pilnīgi pretējas rezolūcijas un uzsaukumus. Gandrīz vienbalsīgi. Tas bija vēsturisks mirklis, kad sabiedrību varēja pagriezt jebkurā virzienā, izņemot atklāti definētu atgriešanos vecās ideoloģijas sliedēs. Starp citu, arī Interfrontes vadītāji noraidīja veco padomju ideoloģisko doktrīnu. Tagad skaidrs, ka mūsu sabiedrība patstāvīgai dzīvei brīvībā tolaik vēl nebija gatava.

Grūti prognozēt, kā virzītos notikumi, ja pārejas periods pēc 1990. gada 4. maijā LPSR AP pieņemtās Neatkarības deklarācijas (kas nepasludināja pilnīgu atdalīšanos no PSRS) būtu ieildzis gadiem. Taču visu kardināli mainīja 1991. gada 19. augustā Maskavā izprovocētais pučs. Padomju Savienība sabruka kaut vai tāpēc, ka no tās izstājās tās kodols – B. Jeļcina administrācijas vadītā Krievija. Neatkarība iekrita klēpī ne vien Baltijas republikām, kuras bija to pieprasījušas, bet arī visām pārējām PSRS republikām, kuras nemaz tādu vēlmi nebija izteikušas. Turklāt šīs pārējās republikas pārņēma lielāku PSRS mantojuma daļu. Piemēram, Ukraina un Baltkrievija pilnībā pārņēma arī viņu teritorijā esošās militārās bāzes un pat kodolieročus un stratēģisko spēku infrastruktūru, kas iepriekš PSRS nodrošināja superlielvalsts statusu. Baltijas republikas nez kāpēc no tā visa atteicās.

Tieši 1991. gada augustā aktivizējās tie Latvijas politiķi un ekonomisti, kuri jau iepriekš bija sagatavoti „brīvā tirgus” reformu un šoka terapijas straujai ieviešanai Latvijā. Par šo jautājumu nebija nekādu diskusiju, par sabiedrības viedokli neviens neinteresējās. Viss bijušais tika nomelnots un demonizēts, par vienīgo patiesību pasludināja jau minēto „brīvā tirgus” neoliberālo modeli.

Un tad jau nebija grūti sabiedrību pierunāt atteikties arī no tikko gūtās valsts neatkarības. 50 gadus cietuši no Maskavas diktāta, tagad tikpat pacietīgi ciešam Vašingtonas un Briseles diktātu. Mainījušās tikai ideoloģijas.

Uzdrīkstos apgalvot, ka Latvijā tā arī ne mirkli netika īstenota patstāvīga, valsts interesēm atbilstoša politika. Tiklīdz Maskavas diktāts izbeidzās, LTF programma tika izmesta, bet LTF sastādītās I. Godmaņa valdības emisāri tūlīt devās pāri okeānam, lai Latviju piedāvātu citiem aizbildņiem, kuri pārstāvēja globālo spekulantu karteli. Vēl pēc pāris gadiem Latviju uz klaji diskriminējošiem noteikumiem sāka integrēt arī lielbiznesa intereses pārstāvošajā Briseles reģionālajā zonā. Visus šos gadus Latvijas valdības politiku diktēja SVF, PB un citas globālās kontroles institūcijas, kā arī Briseles direktīvas. Faktiski Latvijas t.s. politiskā un finanšu elite (kompradoru kārta) pārvērtās par saprātu zaudējušu spēlmani, kurš Latvijas bagātības un likteni metodiski paspēlēja globālajā kazino.

Reliģija ir jūtīgs jautājums, par kuru ārkārtīgi viegli sastrīdēties. Patiesībā reliģijas vārdā un ar organizētās reliģijas svētību ir notikuši gandrīz visi cilvēces vēsturē zināmie kari un konflikti.

Baznīca un priesteru kārta faktiski pārējiem cilvēkiem piedāvā savu starpniecību attiecībās ar Dievu. Daudzi priesteri saka atklāti – ceļš pie Dieva iespējams tikai caur mums. Organizētās reliģijas doktrīnas un to iedzīvināšanas paņēmieni ir izstrādāti gadu tūkstošos, un ir pielāgoti katra laikmeta, katras sabiedrības īpatnībām. Nav tā, ka baznīca palikusi nemainīga. Piemēram, ideāls XXI gadsimta katolis ar saviem uzskatiem un principiem, ja viņš kaut kādā veidā spētu ierasties un dzīvot XIV gadsimta katoļu draudzē, visdrīzāk tiktu apvainots sakaros ar pašu nelabo un sadedzināts uz sārta. Tāds pats liktenis viņu sagaidītu, ja viņš ierastos XVI gadsimta luterāņu draudzē.

Līdzīgi cauri gadsimtiem ir mainījies organizētās reliģijas sludinātais priekšstats par Dievu. Un arī katra baznīca un reliģiskā kustība savā attīstībā ir izgājusi caur vairākiem evolūcijas periodiem, sākot no pirmajām ideālistu draudzēm, beidzot ar dogmatisku un stingri ritualizētu sistēmu, kas darbojas ciešā saistībā ar pastāvošo laicīgo varu. Tāpēc reliģijas vārdā ir veikti gan neskaitāmi garīgie varoņdarbi, gan neskaitāmi noziegumi.

Kāpēc tas tā?

Katra cilvēka dvēselē ir vieta Dievam. Katrs cilvēks instinktīvi un intuitīvi meklē saikni ar savu Radītāju. Reliģija piemīt katram cilvēkam. Arī tiem cilvēkiem, kuri sevi dēvē par agnostiķiem vai ateistiem. Reliģija ir katra cilvēka intelektuāla, garīga, emocionāla un intuitīva vajadzība – izpratne par pasauli un savu saistību ar šo pasauli. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ uz laiku vai ilgstoši zaudē saikni pats ar savu dvēseli, viņam ir viegli pieņemt Dieva surogātu. Piemēram, viņš ar lielu (tātad reliģisku) degsmi var pielūgt materiālus priekšmetus, dabas parādības, baudas vai citus cilvēkus, t.i., elkus.

Tieši šo cilvēcisko vājību prot izmantot organizētā reliģija. Tā cilvēkos tiecas iepotēt sagrozītu priekšstatu par Dievu. Ar savu mācību, sakramentiem un rituāliem baznīca tiecas kontrolēt visu cilvēka dzīvi. Priesteri, kas tulkojumā nozīmē kalpus vai kalpotājus, uzkundzējas savām draudzēm un pieprasa sevi dēvēt par baznīckungiem, mācītājiem, cienīgtēviem, ekselencēm. No savām draudzēm tie pieprasa absolūtu pakļāvību, pazemību, pielūgsmi un stērbeļu bučošanu.

Tradicionālo baznīcu priesteri paši tiek īpaši sagatavoti un šai procesā atsijāti. Jebkāda brīvdomība tiek izskausta. Baznīcā pastāv stingra varas hierarhija, kas rūpējas par sludināto principu stingru ievērošanu. Jelkāda pašdarbība vai pašiniciatīva netiek atalgota. Brīvāk domājošus priesterus vai nu nosūta pārmācīt uz kādu klosteri vai arī aizkomandē uz nomaļu, mazapmeklētu draudzi. Tos, kuri turpina savu neatkarīgo ceļu, vienkārši ekskomunicē, t.i., pasludina ārpus baznīcas, izslēdz, apvaino ķecerībā, uzliek baznīcas lāstu. Tikai juku laikos, kad baznīcas stingrā hierarhija sašķobās, priesteri ideālisti var brīvāk un ar degsmi sludināt savu patieso izpratni par Dievu, un paveikt daudz laba iedvesmojoša darba savās draudzēs.

Vēsturē ir zināmi priesteri, kuri veikuši patiešām izcilus varoņdarbus, izveduši cilvēkus no verdzības, tumsonības un pagrimuma. Ideālistiski priesteri bieži vien, ja apstākļi tam labvēlīgi, nodibina savas draudzes, kuras izved no garīgi mirušās mātes baznīcas. Vēsturē pazīstami daudzi priesteri un mūki, kuri veicinājuši savu tautu atdzimšanu pēc grūtiem periodiem. Piemēram, pēc Melnā mēra epidēmijas Rietumeiropā tieši katoļu mūki pieņēma savā paspārnē bāreņus, tos izglītoja un līdz ar to izveidoja izcilu valstsvīru un kultūras atdzimšanas darbinieku paaudzi. Līdzīgi svētīgu darbu veica hernhūtiešu Brāļu draudzes kara, mēra un alkoholisma izpostītajā Vidzemē XVIII gadsimtā.

Es nevēlos apgalvot, ka no organizētās reliģijas nenākas gaidīt neko labu. Arī mūsdienās daudzi apmaldījušies cilvēki, iekļaujoties reliģiskās draudzēs, ir spējuši sakārtot savas dzīves, atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem un apmātībām, iegūt savai dzīvei augstāku jēgu un mērķi. Arī mūsu tradicionālās kristiešu baznīcas kritiskos brīžos reizēm ir nostājušās sabiedrības interešu un augstāko principu pusē. Piemēram, mūsu katoļu, luterāņu, baptistu, ortodoksālo kristiešu un vecticībnieku vadība vairākkārt ir kopīgi protestējusi pret valdošo aprindu politikas necilvēcīgākajiem aspektiem.

Taču kopumā pasaules vēsture ir pārpilna ar noziegumiem, kuru īstenošanai svētību devuši augstākie organizētās reliģijas priesteri. To pašu viņi turpina darīt arī mūsdienās. Viņi svētījuši neskaitāmus karus, veselu tautu iznīcināšanu un pakļaušanu. Arī Latvijā tradicionālās baznīcas savulaik centās savām draudzēm ieaudzināt bijību un paklausību svešajiem kungiem, nodarīdamas lielu ļaunumu. Arī mūsdienās redzam, kā priesteri laicīgās varas pārstāvjiem savos Dievnamos ierāda īpašas vietas, aicina draudzes balsot par konkrētiem politiķiem, aicina ticīgos pacietīgi nest savu pārbaudījumu nastu, paciest netaisnību u.tml. Bez tam vairāku konfesiju priesteri savu draudžu locekļiem tiecas iedvest grēcīguma, vainas un mazvērtības sajūtu, ar to netieši mudinot būt vājiem un grēcīgiem, ar zemu pašapziņu. Aizmirstot, ka katrs cilvēks ir Dieva bērns ar dievišķu dzirksti dvēselē, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības.

Kad Jēzus Kristus veica brīnumus, viņš teica, ka arī mazākais no viņa draudzes spēj paveikt to pašu un pat vēl vairāk. Tad nu daudzi priesteri, kuri runā Jēzus vārdā, nez kāpēc cenšas to noliegt. Vai viņi nekalpo citiem dieviem?

Visbeidzot, tradicionālās baznīcas tiecas cilvēkus atbrīvot no personīgās atbildības un personīgā ieguldījuma Debesu valstības radīšanā. Pārāk daudzi kristieši priesteru ietekmē uzskata, ka ar pasīvu ierašanos baznīcā un pasīvu piedalīšanos rituālos reizi nedēļā, kā arī kaut ko ziedojot baznīcas darbībai, viņi ir izpildījuši savu kristieša pienākumu. Bet aiz baznīcas mūriem var turpināt savu veco dzīvi un neko nemainīt, un neko savā dzīvē nepilnveidot. Līdz ar to baznīca daudzus apzināti vai neapzināti atbrīvo no vajadzības garīgi augt un pilnveidoties. Tas veicina liekulību, garīgu panīkumu un dubultu dzīvi.

Kā Dieva baznīcu atšķirt no korumpētas baznīcas?

Ja tavā baznīcā vai draudzē (pat ja tā nav kristiešu draudze) sludina mīlestības darbus un veicina garīgu izaugsmi, un to dara ar īpašu degsmi (entuziasms sengrieķu valodā nozīmē Dieva klātbūtni dvēselē), tad tā ar lielu varbūtību ir Dieva baznīca. Jo Dievs ir mīlestība.

Turpretī, ja baznīcā dzirdi galvenokārt tiesāšanu, iebaidīšanu, augstprātīgu moralizēšanu, mazvērtības un vainas sajūtas iedzīšanu, vienaldzību, tukšu daiļrunību, vairāk vai mazāk atklātu atbalstu ļauniem darbiem; ja baznīcā vērojama cilvēku dalīšana pēc īpašiem „nopelniem”, pretstatīšana, intrigas un manipulācijas; ja gaisā jūti konformismu, liekulību, stīvu neiecietību un dubultstandartus, kā arī barjeru starp priesteri un parastajiem draudzes locekļiem, tad labāk turp vairs neej. Ticība bez darbiem ir mirusi, un vai aklais aklajam spēj pareizo ceļu rādīt?

4. Ekonomiska izmantošana
Latvijā tiek daudz runāts un rakstīts par valdības, parlamenta, ierēdņu un partiju korumpētību. Pārsvarā ar to saprot kukuļu ņemšanu vai došanu, partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas likumu pārkāpumus un reizēm arī likumu pieņemšanu kāda konkrēta iekšējā grupējuma vai spēlmaņa interesēs. Taču ēnā atstātas daudz dziļākas, būtiskākas un plašākas korupcijas izpausmes, piemēram, mērķtiecīga, iepriekš plānota un sistemātiska valdības politika, kas vērsta pret savas valsts un sabiedrības interesēm, jeb politika, kas ilgstoši un mērķtiecīgi tiek īstenota kādu ārēju spēku interesēs. Otrkārt, es redzu arī paralēles ar organizēto reliģiju. Arī politiķus (tāpat kā priesterus) taču dēvē par tautas kalpiem, diemžēl mūsdienās ar rūgtu ironiju. Jo politikas sākotnējā būtība bija kalpošana savas tautas interesēm, tās pārstāvēšana gan iekšējos procesos, gan starptautiskā mērogā. Diemžēl mēs saviem politiķiem esam ļāvuši šo cildeno misiju aizmirst. Viņi jau sen no kalpiem pārvērtušies par augstprātīgiem kungiem un vagariem, politisko intrigu spēlmaņiem. Viņi jau sen aizmirsuši, ka, saskaņā ar Satversmi, suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, nevis partijām, valdībai vai Starptautiskajam Valūtas fondam. Diemžēl to ir aizmirsusi arī sabiedrība kopumā. Tieši to tad es arī uzskatu par dziļāko un kliedzošāko valsts varas un arī pašas sabiedrības korupciju. Ne valdība, ne sabiedrība vairs nepilda savas funkcijas.

Kāds tam sakars ar ekonomiskiem tautu pakļaušanas instrumentiem?

Pat vienkāršo ļaužu vidū ir visai izplatīta atziņa, ka pasauli pārvalda nauda jeb kapitāls. Un daudziem cilvēkiem arī praksē naudas pelnīšana, krāšana, tērēšana un „naudas taisīšana ar naudu” ir izvēlēta par galveno dzīves mērķi. Citi savukārt naudai piedēvējuši kaut kādas dēmoniskas, ļaunumu vairojošas īpašības. Naudu šie cilvēki uzskata par netīru.

Patiesībā nauda nav ne laba, ne ļauna, – tai piemīt vien tās īpašības, kuras tai piešķīruši paši cilvēki. Nauda ir tikai simboliska vērtību mērvienība, par kuru vienojušies cilvēki, un kas sākotnēji ieviesta, lai atvieglotu dažādu vērtību apmaiņu starp cilvēkiem. To pašu vērtību apmaiņu varētu veikt arī bez naudas, un šādu apmaiņu mūsdienās dēvē par bartera darījumiem. Starp citu, tieši ekonomiskās depresijas periodos, kad naudas apritē izveidojas sastrēgumi, bartera loma būtiski pieaug. Naudas nozīme pieauga līdz ar plašākiem darba dalīšanas procesiem un sadarbības iespēju pieaugumu starp dažādos Zemes reģionos dzīvojošiem cilvēkiem un tautām.

Vēl svarīgi atšķirt reālo jeb produktīvo ekonomiku (ar visām palīgnozarēm) no parazitārās ekonomikas. Reālā ekonomika rada jaunas vērtības, kas nepieciešamas cilvēku dzīvei un attīstībai. To var salīdzināt ar dažādu orgānu saskaņotu funkcionēšanu cilvēka organismā, kurā katrs orgāns ir svarīgs cilvēka dzīvības nodrošināšanai. Savukārt parazitāro ekonomiku var salīdzināt ar parazītorganismiem vai ļaundabīgiem audzējiem, kuri cilvēka orgānus nomāc, patērē cilvēka enerģiju saviem savtīgiem mērķiem.

Par šādu parazītjomu jau senatnē uzskatīja augļošanu, t.i., naudas aizdošanu maksimālas peļņas nolūkā, nosakot iespējami lielus augļu procentus. Kā arī spekulāciju. Parasti augļošana un spekulācija kļuva iespējama, mākslīgi izraisot saimnieciskas krīzes, mākslīgi radot trūkumu un monopolstāvokļus.

Starp citu, gandrīz visas reliģijas un garīgās mācības augļošanu un spekulāciju pasludināja par smagu grēku, jo tās bija pretrunā ar apliecinošo pasaules uzskatu, kurā Dievs ir mīlestība.

Islama reliģija augļošanu kategoriski aizliedz, lai gan praksē vairāku musulmaņu valstu korumpētie vadītāji paši iesaistījušies globālajās augļošanas un spekulācijas orģijās. Arī katoļu baznīca, kurai viduslaikos bija liela ietekme un gandrīz absolūta vara, augļošanu aizliedza. Taču pati arī atrada apkārtceļu, kā šo aizliegumu liekulīgi apiet un nomaskēt. Ar augļošanu atļāva nodarboties jūdu reliģijas pārstāvjiem, ar ko arī mūsdienās izskaidrojams lielais ebreju īpatsvars bankās un citās finanšu institūcijās (jūdaisms atļauj aizdot uz augļiem citu reliģiju tautām:
5. Mozus grāmatā 23:20; 28:12 rakstīts: „Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot. No sveštautieša tu vari prasīt augļus, bet savam brālim ne, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu pie visa, ko tavas rokas dara tanī zemē, uz kuru dodies, lai to iemantotu.”
„Un Tas Kungs tev atvērs Savu labumu krātuvi, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei un svētītu visu tavu roku darbu, un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies.”).

Protams, netieši jau tolaik augļošanā iesaistījās arī kristieši, sākot jau no pašiem karaļiem (kuri sevi dēvēja par Dieva iesvētītajiem), kuri labprāt un milzīgos mērogos izmantoja augļotāju pakalpojumus, iedzenot savas valstis parādos un pat bankrotā. Mūsdienās kristīgās baznīcas lielākoties augļošanu vairs pat nenosoda un bieži tajā iesaistās pašas.

Ar laiku Rietumos finanšu sektors pilnīgi atdalījās no reālās ekonomikas un sāka patstāvīgu, uz augļošanu un spekulācijām orientētu darbību. Valstu valdības pakāpeniski atteicās no savām suverenajām tiesībām emitēt naudu, un sāka naudu aizņemties no privātbankām, maksājot privātbanku noteiktos procentus (piemēram, ASV šāda sistēma tika ieviesta 1913. gadā, pretēji ASV Konstitūcijai nodibinot no valdības neatkarīgu Federālo rezervju banku). Naudas emitēšanu uzticēja pēc Lielbritānijas bankas parauga dibinātajām centrālajām bankām, kuras pārstāvēja lielāko privāto baņķieru intereses un vairs nebija pakļautas valstu valdībām.

Mūsdienās var droši apgalvot, ka ASV un daudzās citās valstīs finanšu sektoram faktiski ir atdota arī visa politiskā vara (ASV prezidents Franklins Rūzvelts, lai pārvarētu Lielo depresiju, baņķieru varu gan uz laiku ierobežoja un pašus baņķierus nodēvēja par banksteriem – no vārda „gangsters”). Tās nosaka, kādi kandidāti tiks izvirzīti vēlēšanām un diktē arī šo valstu politiku. Prezidenti un parlamenti ir tikai publikai demonstrētie realitātes šova aktieri, kuri īsteno starptautisko finanšu centru diktēto politiku. Arī Latvijas Banka faktiski Latvijas valdībai nav pakļauta un īsteno starptautisko finanšu centru diktēto monetāro politiku. Lai Latvijas Banku piespiestu darboties Latvijas interesēs, tā būtu jānacionalizē.


Jānis Kučinskis


  • Kopš expremjeru diskusijas, kur Godmanis ar norūpējušos seju runāja par eksportu” metāls neaizgāja”, sapratu, ka kapu pieminekļu demolēšana un elektrosadales skapju, liftu demolēšana bija valdības sankcionēta biznesa sastāvdaļa. Vai tas nav brīdinošs signāls- rauj un plēs, kur vari? Vai mums bija metāla raktuves? Kā varēja cerēt uz tāda biznesa izdošanos? Pirms nedēļas Latvijas karogu nolaida rūpnīca “Furniers”. Vai Latvijā izbeigušies koki? Kas noticis? Zemūdens, jeb pelēkā ekonomika visu laiku ir blakus un strādā ar pārsteidzoši nelabvēlīgiem priekš mums rezultātiem.

  • Ja pašlaik notiek ekonomiskais karš, tad mums arī jāpretojas ar atbilstošām metodēm. Ja ekonomiskā kara ieroču pārsvars ir iekarotāju pusē, tad mūsu atbildei ir jābūt asimetriskai: jārada apstākļi, kuros viņu ieroči, tas ir, starptautiskā finansu sistēma, nebūtu izmantojami. Tas ir tas pats, kas militārā karadarbībai Afganistānā un Irākā, kur vietējie ar salīdzinoši primitīviem ieročiem pretojas modernām armijām.
    Iespējams, tas nozīmē iedzīvināt principu, ka par naudu nevar nopirkt visu ko vēlas; un lai to panaktu, jāizmaina pats naudas darbības princips, ka nauda – tas ir kredīts.
    Ja cilvēkam nav izmisīgas vajadzības kaut ko pārvērst naudā, tad viņš var brīvi rīkoties ar esošajiem resursiem, lai saglabātu tos savām priekšdienam, un konkurences vietā pievērsties sadarbībai.

  • …Patiesībā atklāts karš ir visnegudrākā iekarošanas stratēģija…

    atkláts karš ekonomiski ir visizdevīgākais – tiek finansētas abas puses, pēc tam abiem tiek pārdoti ieroši, kad viss iznīcināts, kara finansētāji aizdod naudu, lai visu uzceltu no jauna.

    Karš jau labu laiku ir vienkārš bizness – nekā personīga.

    Par Godmani runājot – tauta ir nozombēta tā, ka bijušais Čekists acis nepamirkšķinot vada valsti vēl 2009. gadā. Ja tauta ir tik akla, ka tādiem slīpētiem slīmestiem, kā Šķēle, Repše, Godmanis un Šlesers atļauj atrasties pie tautas radīto resursu organizācijas un pārdales… par kādu saprašanu un pilsonisko aktivitāti var iet runa?

    Saprotiet taču – neviens neko nesaprot, negrib saprast un, ja arī visu saprot – nekad neko nedarīs.

    Vai tas ir pareizi? Jā, tas ir pareizi – konflikts rada konfliktu. Laba mācība uz vienu vai divaam paaudzeem būs kredītņēmējiem – tos būs jāatdod mūsu bērniem un mazbērniem. Visus Latvijas resursus paņems kreditoti – zeme, Latvenergo, meži….

    Kad viss būs atņemts, tad tie cilvēki, kurri vēl nav cilvēcīgi, par tādiem vienā vai divās paaudzēs kļūš.

    Kad tie sūdi šī gadu tūkstoša sākumā būs izstrebti – personīgie un valsts parādi nomaksāti – tad varbūt būs aiznākamā paaudze mazāk ignoranta pret savu vēsturi.

    Īsumā – divas paaudzes norakstītas un izsvīrtotas no Latviešu vēstures – nekas, kam negadās – mūšu ir daudz – pusotrs miljons – kaut kā izkulsimies, NĒ.

  • Nu nav karš izdevīgs, ja paskatās kopējo bilanci. Varbūt tas ir izdevīgs šaurai grupai vienā vai abās karojošās pusēs, un nereti šī labumu gūstošā grupa nepieder ne pie vienas no pusēm, tā vienkārši uz sūriem procentiem finansē karotājus, kuriem nu ir divas izvēles: ielīst parādos, lai pirktu ieročus un varbūt uzvarētu, un pēc tam maksātu kreditoram ilgi un dikti, vai arī tapt sakautiem un maksāt procentus uzvarētāja vietā. Jebkurā gadījumā, visu ar savu darbu un asinīm apmaksā nodokļu maksātājs.

  • kristietiiba savaa buutiibaa ir balstiita uz noliedzeeju princiepiem. desmit pamat baušļi- universaalais pareiziibas un svētuma kodeks.. izklausās fašistiski. šī universālā morāle ir modernā cilvēka mīts.
    baznīca kā institūcija ir šīs sisteemas, rietumu monokultuuras, vērtību un esoshaas situaacijas stūrakmens. cilvēku pakļaušanas un samierināšanas instruments.
    pasties uz vatikānu, kas neskaapēc pilns ar falliskiem ēģiptes dievu pieminekļiem. liekulība ir norma.

  • Taa ir – verdziibai, lai nepamaniitu ka taa eksistee, ir iedoti skaisti vaardi shodien – nodarbinaatiiba, briivaa tirdznieciiba, globalizaacija:D:D:D
    —–
    “…Kas notiek modernā militārā sadursmē…”
    Kaa saka Naomi, shoka staavoklii (it iipashi ilga) cilveeki ir gatavi uz visu, lai izbeigtu teroru.
    ___________________
    “…sirdsapziņa ir drošākais orientēšanās kompass…”
    Interesanti, ka Anglju valodaa vaardu sirdsapzinja nelieto vispaar – tas gan ir vaardniicaa.

  • > Pasaules uzskats ir ļoti svarīgs, jo cilvēks ikdienā rīkojas
    > atbilstoši savai ticībai.

    Tieši tā. Salīdzinot ar “praktiskām” lietām, šķiet, ka nav ko nodarboties ar filozofiju. Bet reāli, taisni šis daudz ko nosaka, turklāt, šī pārliecība bieži vien ir ieaudzināta, tai nav racionāla pamata.

  • Piedāvāju Lauķim pašam izlasīt 10 baušļus, lai nespriestu par tiem pēc citu interpretācijas, un tad padomāt, vai tas ir fašisms vai elementaras sadzīvošanas likumi. Un vai tie darbojas tikai seno ebreju kopienā, jeb varbūt tomēr ir vispārcilvēciski – nezodz, nenogalini, nepārkāp laulību, neskaud(neiekāro), cieni vecākus?

  • Es nepiekrītu lielākajai daļai Kučinska kunga apgalvojumu, tomēr sekoju viņa publikācijām ar lielu interesi.
    Jau nenopietna, lai neteiktu vairāk, ir, līdzība ar viena grauda sēšanu un kopšanu, uz ko tad pamatojas, J.Kučinska nosauktā, „apliecinātāju” pārpilnības principa filozofija.
    Ikvienam šīs planētas iedzīvotājam ir nepieciešamais vajadzību minimums, kuru, kā zināms, sastāda sekojošais: vajadzība pēc pārtikas, dzeramā ūdens, apģērba, mītnes, enerģijas. Lai nodrošinātu normālu (ne pārgreznu, ne uz izdzīvošanas robežas) dzīvi, tad šādu vajadzību apmierināšanai var izrēķināt aptuveni nepieciešamo zemes platību, jo visi resursi, ar ko mēs varam rēķināties, ir mūsu planētas Zeme resursi, citu mums nav un nebūs, vismaz tuvākajā laikā. Tātad, ikvienam planētas iedzīvotājam ir nepieciešami aptuveni 5ha zemes. (Par piemēru, Latvijā, ar apm. 8milj. ha, katrs pats var izrēķināt nominālo iedzīvotāju skaitu). Pasaulē, kurā pašlaik dzīvo aptuveni 6.5miljardi iedzīvotāju, katru gadu badojas aptuveni 1miljards, ar dzeramā ūdens problēmām saskaras 2.5miljardi. Kritiskā robeža tiks pārsniegta, iedzīvotāju skaitam sasniedzot 10-12miljardus, tad arī mūsu turpmākā izdzīvošana kā sugai būs visai problemātiska. Patreizējais ikgadējais iedzīvotāju skaita pieaugums turas apmēram 100milj. robežās. Katrs pats, kuram pietiek aritmētikas prasmju, var sarēķināt, pēc cik gadiem var gaidīt 10 miljardu robežas sasniegšanu (iespējams, ka to piedzīvos jau šodienas 30-gadnieku paaudze, tad mēģiniet paši iztēloties sekas).
    Jā, jā, es zinu, to sauc par „neomaltusismu”, bet, kā izrādās, tad ar nelielām korekcijām, tā ir viena no visdzīvotspējīgākajām ekonomiski-demogrāfiskajām teorijām. Viss apbrīnojami vienkārši.

  • “…Tātad, ikvienam planētas iedzīvotājam ir nepieciešami aptuveni 5ha zemes…”
    ————-
    NEPAREIZI – visss paareejais liidz ar to arii
    —————–
    1ha pareizi to apstraadaajot pabaro liidz 10 cilveekiem.
    Ja dziivo gudri, pietiek ar Autraaliju un Teksasu, lai pavarotu pasauli. Pietiek ar saules baterijaam sahaaras tuksnesii, lai apmierinaatu intensiivo energjijas paterinju.
    ———-
    Teema izbeigta – mees dziivojam paarpilniibaa. Ja lielaas kompaaanijas buutu spiestas ztziit, ka mees dziivojam totaalaa paarpilniibaa, taas nevareetu pelniit.
    ——-
    Deficiits ir vissssss biznesa pamatu pamats – radi ritguu vilkmi un piegriez kraanu!! Taa darbojas pasaule shobriid – BAD MANAGEMENT – tas arii viss.

  • Man liekas, ka te ir jautājums pašā vērtību sistēmā – vai nu mēs uzskatām, ka visus pabarot nevar, nu un tad ir klope, vai arī uzskatām, ka vajag pabarot visus, un meklējam ceļus, kā to izdarīt.
    -
    Es nevaru argumentēt ar skaitļiem, jo neesmu specs, bet kaut vai tipiskā problēma ar zemniekiem, kuriem nav kur likt produkciju, jo tiek importēta lētāka.

  • Un centralizēta likumdošana- kas to ārvalstu ķīmiju piegādā pat tur, kur cilvēki varētu paši sevi apgādāt ar vietējā ražojuma produkciju? Tirgus cīņu var regulēt, bet ja pa vidu ir X daudzuma starpnieki,kam var samaksat lielās firmas, bet mazie ražotāji ne?

  • Jānim u.c.
    Tas OK, ka man nepiekrīti. Es pats bieži sev nepiekrītu, un katru brīdi esmu gatavs savas domas mainīt, ja redzu labāku risinājumu.
    Es vienkārši rakstu par lietām, kas man pašlaik šķiet svarīgas, un labi zinu, ka tie nav nekādi svētie raksti. :)
    Taču turpinu domāt, šaubīties, rakstīt, rosināt, kļūdīties, putroties u.tml. Starp mums nav neviena, kas spētu uz sitiena uzlikt perfektu 100 gadu risinājumu pa punktiem, taču kopā mēs varam izdarīt daudz, lai pasauli padarītu jūtami labāku.
    Galvenais nepalikt par papagaiļiem, kas automātiski atkārto iepriekšējā vakara Panorāmas saturu vai kādu augsti algotu ekspertu “gudrības”.
    Pirms 210 gadiem publicētā T. Maltusa teorija gan ir pilnīgi izgāzusies. Maltuss bija britu koloniālisma ideologs (arī šāds tāds garīdznieks, bet ne zinātnieks), kas to trauksmi cēla, kad pasaules iedzīvotāju skaits tikai tuvojās vienam miljardam. Viņš ieteica cilvēku skaitu samazināt, izplatot epidēmijas, antisanitārus apstākļus, sabojājot apdzīvojamo vidi, izraisot karus un nemierus. Maltusa sekotāji izstrādāja un sāka īstenot t.s. eigēnikas programmu (cilvēku sugas selekciju, pilnvērtīgo eksemplāru pavairošanu, nepilnvērtīgā materiāla sterilizāciju vai iznīcināšanu), kurai liels fans bija Hitlers. Eigēnikas sekotāji pēc WW2 savu programmu dēvē par dzimstības kontroli, un tā tiek īstenota arī tagad.
    Lieta tā, ka maltuziānistu prognozes tiek balstītas uz ierobežotām pagātnes iespējām un uz šīm iespējām balstītiem lineāriem kompjūtermodeļiem. Taču cilvēces iespējas nemitīgi pieaug, jauni zinātnes principi mūsu iespējas vairo ģeometriskā progresijā.
    Pētījumi par zemes resursiem ir. Ar patreizējām iespējām Zemes resursu pietiek aptuveni 50 miljardu cilvēku turīgai dzīvei. Cita lieta, ka globalizatori, kas domā trūkuma paradigmā, vienkārši neļauj valstīm brīvi attīstīties. Piemēram, Latvijas lauksaimnieki spētu pabarot ne vien Latviju, bet daudz lielāku cilvēku skaitu. Taču pastāvošā kārtība viņus ierobežo un finansiāli žņaudz. Piemēram, Brisele ir noteikusi ražošanas kvotas, par kuru pārsniegšanu draud ar sankcijām. Un līdzīgi ir gandrīz visos pasaules reģionos. Tāpat iespējami dzeramā ūdens apgādes un gigantiski zemju apūdeņošanas projekti (tādus īsteno, piemēram Lībija, kas tuksnesi pārvērš par oāzi), taču globalizatori dara visu, lai šie projekti neīstenotos.

  • Šodienas krīze vēl nav nekāda krīze, tā ir tikai īstās krīzes prelūdija, līdz tai vēl kāds laiks paies.
    Lielās klopes var arī nebūt, toties mazās notiek nepārtraukti, un to skaits ar katru dienu tikai pieaugs: par naftu, par teritoriju, par pieeju ūdenskrātuvēm utt. Sauksies katru reizi citādāk, piemēram, cīņa pret terorismu, pret neticīgajiem, par nacionālo neatkarību un tamlīdz. Bet, faktiski, tā būs visu cīņa pret visiem dēļ izdzīvošanas.
    Mums ir zināmā mērā paveicies ar klimatu un ģeogrāfiju, bet, gribat man ticēt, vai ne, tas ir tikai laika jautājums, nonāks arī līdz mums.
    Es, personīgi, esmu pārliecināts, ka mūsu uzdevums ir bez risinājuma.
    Varam jau mēģināt paspirināties, tikai, pazīstot cilvēka dabu un spriestspējas, maz ticams, ka kaut kas varētu izdoties. Varētu, par piemēru:
    -mēģināt uzsākt jaunākās paaudzes vēja rotoru ar vertikālu asi ražošanu un
    ieviešanu, tāds ar jaudu līdz 3kW varētu stāvēt katras lauku mājas pagalmā (atkristu domas par AES utt.), tikai, vai Latvenergo to pieļaus un vai viņu tīkli to spētu pavilkt;
    -beidzot sākt praksē e-pārvaldes reālu ieviešanu, pilnībā atsakoties no jebkādu
    dokumentu papīra formas izmantošanas valsts un pašvaldības iestādēs; veikalu, noliktavu norēķinos utt., bet tas taču nav reāli, vai ne;
    -atslogot Rīgu no valsts pārvaldes iestādēm, ministrijām utt., teiksim, Satiksmes ministrija ļoti labi iederētos Smiltenē, Zemkopības, teiksim, Bēnē, Izglītības (ar visu Gaismas pili, kura pati par sevi, protams, nav nekas peļams) varētu būt Koknesē utt.
    Utopija, bez šaubām.

    Reālāk, būtu laiks sākt domāt par tautas kādas daļas evakuāciju (lūk, jautājums, tikai kādā virzienā) un jaunas dzīves telpas aprīkošanu bez ērtībām, bet ar pašpietiekošu ekonomiku, ja saprotams, ko es ar to domāju.
    Visi neizdzīvos.
    Šausmīgi to apzināties, bet derētu likt aiz auss.
    Ja tā drīkst izteikties, nevienu neaizskarot, tad šodienas Bībele manā skatījumā ir jau mazliet novecojušais un dažos aspektos apstrīdamais V.Ponomarenko darbs „2033. gada problēma”. Iesaku visiem ar to iepazīties. Ja ir grūtības ar krievu valodu vai nevar atrast, tad ir pieietams arī latviski, varu padalīties.

  • Te dažas Konfūcija atziņas. Ceru, esmu precīzi pārtulkojis :)

    Cilvēks, kurš pieļāvis kļūdu, bet to nav izlabojis, ir pieļāvis vēl vienu kļūdu.

    Tas, kurš vēlas nodrošināt labumu citiem, jau ir nodrošinājis labumu sev.

    Ja tēmē zvaigznēm, bet trāpi tikai Mēnesim, tas ir labi. Taču tev jāmēģina šaut. Pārāk daudz cilvēku pat nemēģina.

    Ja tu domā par vienu gadu, iesēj sēklu, ja domā par nākamajiem 10 gadiem, iestādi koku, ja domā simt gadu mērogā, izglīto cilvēkus.

    Neatkarīgi no tā, cik tu esi aizņemts, tev jāatrod laiks lasīšanai, vai arī tu sevi pakļausi paša izvēlētai ignorancei.

    Tikums nekad nepaliek pamestībā. Tam, kas piekopj tikumu, vienmēr būs kaimiņi.

    Ja valsts ir labi pārvaldīta, ir jākaunas par nabadzību un sliktiem apstākļiem. Ja valsts ir slikti pārvaldīta, jākaunas par bagātību un slavu.

    Vienas mīlošas, laipnas ģimenes piemērs var visu valsti padarīt laipnu un mīlošu. Bet pat viena cilvēka ambīcijas un samaitātība var visu valsti iegrūst nemieros un haosā. Tāda ir ietekmes daba.

    Lai pasaulē ieviestu kārtību, vispirms sakārto savu valsti; lai sakārtotu valsti, vispirms sakārto savu ģimeni; lai sakārtotu ģimeni, vispirms uzlabo savu personīgo dzīvi; lai sakārtotu personīgo dzīvi, iztaisno savu sirdi.

    Dzīve patiesībā ir ļoti vienkārša, taču mēs tiecamies to sarežģīt.

    Debesis nozīmē būt vienībā ar Dievu.

    Nav svarīgi, cik ātri tu virzies, galvenais ir neapstāties.

    Vaicā sev nepārtraukti: kā rīkoties pareizi?

    Zināt, kas ir pareizi, bet to nedarīt, nozīmē ļauties viszemākajam gļēvumam.

    Gudrība, līdzjūtība un drosme ir trīs universāli atzīti cilvēka tikumi.

    Ja sastopi vērtīgu cilvēki, tiecies viņam līdzināties; ja sastopi cilvēku ar pretējām īpašībām, ieskaties sevī un sevi pārbaudi.

    Izvēlies darbu, ko mīli, un tev vairs nekad savā dzīvē nebūs jāstrādā. 

  • Par dzīvniekiem gan nepiekritīšu. Tika veikti eksperimenti ar cilvēkiem un žurkām. Kaut kur PSRS kādā no institūtiem, kuri pētīja un joprojām pēta to īpatno parādību, kura izraisa kaunu, godu, dod “zināt” par drīzu negadījumu, to ko dēvē par trancentālo apziņu, sirdsapziņu un dainās par Dieva padomu.

    Protams tā pētīšana atkal, kā jau tas cilvēkiem parasts notiek militāros nolūkos, lai kaut kā pieslēgtos šim “kanālam” un varētu vadīt cilvēkus, manipulēt ar tiem.
    Pagaidām gan rezultāti ir visai nioecīgi un aprobežojas ar to, ko dēvē par psihotroniem ieročiem, psihotrono iedarbi. Kas vairāk ir masu hipnozes padziļināts veids, kam tomēr ir lokāla un nenoturīga būtība.

    Bet atgriežoties pie eksperimenta. Tika noskaidro, ka žurkām piemīt sirdsapziņa daudz izteiktāka nekā cilvēkiem. Un tas tāpēc, ka cilvēki jau gadu tūkstoti un daudzviet daudz ilgāk ir īpaši selekcionēti un tikuši iznīdēti tie, kuriem šī Dieva padoma izjūta un beznosacījuma pieņemšana, kā pašsaprotamu rīcības pamatu, piemitusi izteiktāk. Tie tikuši ilgus laikus vienkārši brutāli nogalināti. Kamēr dabā tieši šie dzīvnieki izdzīvo veiksmīgāk.
    Dzīvnieku pasaule darbojas pēc principa – “kas kauna neprot, mirst bada”. Tādi tiek padzīti no bara un spiesti dzīvot kā vienpatņi, kas skarbajos dabas apstākļos ir visbiežāk nāvējoši.
    Dzīvnieki, pat dažādu sugu un pasugu, meklē vienojošo un nereti kopdarbojas. Bet cilvēki gluži otrādi, pamatā meklē atšķirīgo.
    Un tas ir ilgu gadsimtu selekcijas iespaids. ka teiciens, – “kas kauna neprot, bada nemirst” ir kļuvis par veiksmīgas eksistences pamatu.

    Šāda eksistence var būt labvēlīga sugas eksistencei tikai neilgā laika periodā. Un 5 tūkstoši gadu ir priekš pasaules eksistences maz mazītiņš brītiņš. Un kā rādās ši brītiņa veiksme tuvojas noslēgumam. Un ne tikai ekonomiskā un politiskā krīze ir tās priekšvēstnesis. Tāpat ekoloģiskā un garīgā krīze ir šī atgadījuma beigu atzīmes.

  • Par genocīdu.
    Atceraties, pirms dažiem gadiem ilgu laiku mūsu bērniem un mums pašiem ieteica katru dienu lietot florīda tabletes. It kā zobu veselībai. Es nezinu, vai Latvijā kaut kur floru liek arī dzeramajā ūdenī.
    TE drusku emocionāls Alex Jones materiāls: http://www.dailymotion.com/video/x678p4_alex-jones-talks-about-flouride_news

  • alex ierullee
    ———
    Selekcija notiek – Kendeijs, Lenons ir tikai spilgtakie piemeeri sirdsapzinjas geena izniicinaashani. Ja tu esi mazs garinjsh ar sirdsapzinju, vinjiem vienalga, ja tu esi speeciigs, liels ar sirdsapzinju – ohohhh – babaahhh

  • Par Maltusu: viņš toreiz sprieda pēc novērotā, un novērot varēja politisko sistēmu un apstākļus, kādi rodas tad, kad ekonomikā lielu nozīmi spēlē augļošana un nauda ir koloniālās politikas ierocis. Praktiski visa līdz šim zināmā vēsture ir pagājusi zem augļošanas zīmes, un Maltusa teorija ir tikai loģiskas sekas šādai monetārajai sistēmai. Apgalvot, ka tas ir viss, kas iespējams, tomēr nevajadzētu.

    Jā, protams, pasaulē visam ir limiti. Taču kādi tieši, mēs nezinām, jo nekad nevaram apgalvot, ka zinām visu, ko vien iespējams zināt. Drīzāk jāformulē tā: ja lauksaimnieciskās ražības robeža ir x, tad pasaule ilgtermiņā var uzturēt x reiz y, ja ražība ceļas, tad z reiz y cilvēku. Ja katrs grib hummer džipu, tad iespējamais cilvēku skaits sarūk, ja tikai ēzeli, tad ne tik ļoti.
    Kur ir robeža cilvēka spējai izgudrot un izzināt, tas vēl jānoskaidro. Pagaidām varam tikai apgalvot, ka izšķērdējot resursus kā pašlaik, visiem vietas nepietiks. Varbūt tieši to pašu var panāk bez izšķērdēšanas?

  • Par fluorīdu: zobus tas uzlabo tikai tiešā kontaktā lokāli, taču nonākot asinsritē, rodas kaulu deformācijas un citi nevēlami efekti, esot pie zirgiem novērots ASV apgabalos, kur fluoridizē dzeramo ūdeni. 2. pasaules kara laikā fluora savienojumus likuši klāt karagūstekņu dzeramajam ūdenim, lai viņi būtu mierīgāki un pakļāvīgāki.

  • Bravo, Pēteri!
    Tāpēc arī mums un mūsu bērniem pēc neatkarības atgūšanas deva fluoru. Aptiekās pārdeva lielā izvēlē un tieši iekšķīgai lietošanai (sen neesmu bijis aptiekā, tāpēc nezinu, vai aizvien tirgo). Pat skolās bērniem to lika lietot. Lai mēs būtu paklausīgi un padevīgi vergi. Varbūt arī ar to izskaidrojama mūsu sabiedrības pasivitāte.
    Fluorīdu inde grauj ne tikai kaulus, bet arī smadzenes, pazemina IQ.

  • Mans pirmējais vērtējums pie pirmās daļas.
    Te “uzkritu” KARAM.
    Tas ir svarīgi,
    tikai ko mēs definējam par karu.
    Ko par tā aizstājēju…
    Un ir pie mums kara stāvoklis raugoties no dažādiem
    kara novērtēšanas kritērijiem,
    vai nav.
    Es uz šo jautājumu skatos atšķirīgi no n-tiem citiem. Tā nianse nemaz nav ar tik “biezu sienu”.
    Bet par F.
    Varbūt, pieņemsim.
    Tikai nemiers vai ir tas, kas mums vajadzīgs…
    1905., tad 17. un citi. Un tml..
    Īstenībā arī mūsu atmodas laiks (ar F jau laikam vēl nebaroja, vai tomēr…). Pagāja jau it kā mierīgi, bet vai patiesībā
    mierīgi un APDOMĪGI.
    Vai tik nebija tā, ka ar mums spēcīgi manipulēja…

  • Es domáju, ka par Fluorīdu jau sen visi zina!
    ————–
    To kopš zobapastu reklamēšanas sākuma man ieteica nelietot zobārsts (pretēji reklāmās teiktajam).
    —————-
    Manipulācija notiek visu laiku – es kādam kaut ko pasaku – šis būdams Patiess Ticīgais (nu tāds, kas iet uz vaznīcu, klausās ziņas, klausās tenkas un kā papagailis visu atkārto), to stāsta kādam citam.
    ——
    Daudz būtiskāk ir iemācīties atšķirt manipulāciju savtīgos nolūkos no manipulācijas, lai citam nesavtīgi dotu.

  • Domāju, tas fluors tomēr tik ļoti tomēr domāšanu neietekmē, kā TV un citi “masu suģestijas” līdzekļi.
    Nesen uzkrita viens citātiņš no izdzīvošanai veltītas grāmatiņas, ko sarakstījis kāds armijnieks: “Mūsdienu Rietumu cilvēka dzīve ir samērā mierīga, pat garlaicīga vispārējās birokrātijas apstākļos, kad visas pamatvajadzības ir nodrošinātas. Tāpēc daudzi cilvēki ir zaudējuši iniciatīvu, kļuvuši pasīvi un atkarīgi no komforta, un ļoti reti nākas pieņemt lēmumus, kas izšķir dzīvības vai nāves jautājumu. Ekstremālos apstākļos tiem draud divas briesmas – tieksme sglabāt komfortu īstermiņā, kas ilgtermiņā var nozīmēt nāvi, un pasivitāte, izvairīšanās no lēmumu pieņemšanas, ar tādu pašu prognozi.”

  • Daudz būtiskāk ir iemācīties atšķirt manipulāciju savtīgos nolūkos no manipulācijas, lai citam nesavtīgi dotu.
    ===
    Aigar, manipulācija vienmēr ir negodīga :) Staļins varbūt arī domāja, ka viņa koncentrācijas nometnes ir vajadzīgas cilvēces labklājībai un vispārības labā.
    -
    Pieaugušam cilvēkam ir pašam jāizvēlas, vadoties no apstākļiem.

  • Kaspar.O
    Bet izskatās ka nav devušas rezultātu :) Nevelies pats izbaudīt uz sav ādu šo labo manipulācij,Staļin Hitler….. Viņiem zem zols ta “tava” cilvecs,katram ir savs mērķs sav velmj apmierināšana un nekas vairāk!
    Kabbala ir daudz lab atzinum par Jūs labo” manipulāciju un -”labklājībai un vispārības labā.” Labklajib Staļinam” un viņ “čomiem” ,kas Tu vai Staļins ir,lai zināt,kas ir vispāribs labums-YHWh vai esi?
    Runa tikai un vienīg par sev,cit nav ne sliktak ne labak pa Tev,Tev pieder tikai tā dzīv ,ko es nodzīvojs un tikai.
    Apstakļs var iettekmēt,spēcig personīb! vāja pakļaujas!!

  • Par manipuláciju – jebkura saskrasme ir manipulácija. Ja tu notici kaut vai vienam vārdam, ko es tagad saku – tu esi jau manipulēts. VIenīgais veids, kā neļaut sevi manipulēt ir pāŗbaudīt pilnīgi visu informāciju pašam. Tas ir tehnoloģiski nereāli šobrīd. Līdz ar to mēs cilvēkiem uzticamies un ticam, ko tie saka – tātad ļaujam manipulēties.
    —-
    Manipulācijai nav ne laba ne slikta – svarīgi ir kādiem nolūkeim tā tiek izmantota.

  • Nju, pēc vispārpieņemtajām definīcijām saskarsme ir saskarsme, un manipulācija ir negodīgs veids, kā iespaidot, vienalga, vai ar viltus informāciju, vai noklusētu informāciju, mēģinot iedzīt bailes, vainas apziņu, utt..

  • Manipulēšanai var būt plusa zīme – ja tu manipulē, lai iegūtu uzlabojumu.
    Līdzīgi, kā ar informāciju – nav labas vai sliktas informācijas – ir tikai tas, ko tu ar to dari, kā tu reaģē uz ārējiem pastākļiem.

  • Hmm.
    Aigar, par kādu uzlabojumu tu runā, ja saki, ka nav “laba” vai “slikta”?! Tu esi pats ar sevi pretrunās.
    -
    Var jau būt, ka var atrast situācijas, kad pastāv “labie meli”, tomēr vairumā gadījumu tā nav.
    Vismaz, pret sevi vērstus manipulēšanas mēģinājumus es uztveru kā pret sevi vērstu kaitniecisku rīcību un attiecīgi reaģēju, un man ir po par to, kādi tam cilvēkam ir bijuši mērķi.
    -
    Un nevajag jaukt manipulēšanu ar saskarsmi. Protams, ka cilvēki viens no otra iespaidojas, un pats par sevi nekas slikts tur nav.
    -
    Tas nu par šo tēmu arī viss.

  • Manipulácija nav meli. Vai hipnoze ir meli?
    ————–
    Uzlaboot – vārds ietver sevī sakni – labi – tādēļ tev varbūt taisnība. Parfrāzējot – ko es varu dot, kā es varu uzņemties atbildību. Pretējais ir – sekot normām un domāt par to vai sabiedrība manu rīcību pieņems vai nepieņems.

  • Pārdomāts,arī piestrādāts raksts,apskatīta situācija no dažādiem skatupunktiem,varētu mēs teikt,ir atrasts kopsaucējs,bet galvenais jautājums ir un paliek aktuāls,kā pie šī zināmā “negatīvā kopsaucēja ” uzlabot situāciju savā valstī,panākt saprātīgu valsts pārvaldi,šaubos vai tas mums būs iespējams ar patreizējām politiskām metodēm,kur visus labos pasākumus ātri vien iemanās norakt strīdi,demogoģija,savtīgums,varbūt pienācis ir laiks dibināt slepenu tautas organizāciju,ar zvēresta nodošanu,ar reālu soda sistēmu nodevējiem ,ar atbildības pieprasīšanu no politiķiem,un ja nepieciešams arī ar ultimātu uzstādīšanu pastāvošajai varas sistēmai un tās sodīšanu nepakļaušanās gadījumā.
    Izklausās tas nu tā,bet vai reāli iespējams cits ceļš lai izkļūtu no šīs verdzības bedres?

  • Esmu vienisprātis, ka ar “pašreizējām politiskām metodēm” uzlabot situāciju nav iespējams. Tautas organizāciju vai varbūt labāk – ‘kustību’ gan ir laiks veidot. Vai slepenu? – Diez vai. Izaicinājums ir tur, ka sabiedrība šobrīd ir izveidojusies(-ota) tāda, kas (vēl īsti) nav gatava šādu kustību veidot. Vispirms jāsāk ar pašizglītošanos… Tikai tad iespējams spert nākamos soļus, lai “izkļūtu no šīs verdzības bedres”. Tātad – tādas informācijas izplatīšana visos iespējamos veidos, kas cilvēkus atmodina, rosina domāt un uzņemties iniciatīvu pašiem.

  • Video – Dāņu zinātnieki atklāj pierādījumus, ka 9/11 Torņu sabrukšana tika panākts ar variāku tonnu spridzekļiem, kas tika ielikti ēkās pirms tajāš ietriecās lidmašīnas.
    ============================================================
    http://www.youtube.com/watch?v=8_tf25lx_3o

  • Krieviskajā biibelee minētais citaats par augljoshanas buutiibu skan daudz preciizaak. Letinji tulkojot ir miikstinaajushi tur saciito, rezultaataa taads shljupstinjsh vien izklausaas.

  • Krišu, tad jau varēji nocitēt!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.