J.Putriņš: ‘Finita la commedia – izrāde beigusies’

Kādas bija t.s. pārbūves (“perestroikas”) iniciatoru patiesās intereses – to varam tikai minēt, bet viens aiz pārbūves karoga aizslēpies savstarpēji cieši saistīts interešu pāris šodien ir saskatāms pietiekami labi, lai varētu novērtēt tā ietekmi.

Kas ir lielvalstu intereses un to, kādā veidā tās tiek īstenotas, simtiem citu necilu tautu starpā arī mēs esam izjutuši uz savas ādas. Bet, atceroties miljoniem un miljoniem nonāvēto, pazemoto, nabadzībā iedzīto un nāvē dzīto, neaizmirsīsim, ka vienmēr ir bijis pietiekami liels skaits to, kuru personiskās intereses saskanēja ar okupējošās valsts interesēm, kuri bija ieinteresēti tās īstenot vai tām pakļauties. Ekonomiskais un ideoloģiskais varai paklausīgo izpildītāju (rokaspuišu) sagatavošanas mehānisms ir slīpēts, pieslīpēts un arvien no jauna uzlabots jau gadsimtiem ilgi.

Par Maskavas interesēm pakļaut sev Latviju vai vismaz paturēt to savas ietekmes zonā (ar nolūku agri vai vēlu to pievienot Krievijai) varam nešaubīties. Atzinums, ka Latvijas valsts var būt vai nu okupēta, vai atrasties stāvoklī, kad draud okupācija, nemaz tik pārspīlēts nav, un nav arī paredzams, ka tuvāko gadu laikā kaut kas būtiski mainīsies. Jo skaidrāk apzināsimies šo apstākli, jo labāk mums pašiem. Kā eifēmisms vārdam «kolonija» Krievijas politiskajā terminoloģijā ielavījies jēdziens «tuvējā pierobeža», un tas runā pats par sevi.

Tikpat neapšaubāmi ir tas, ka pārbūves scenāriji visiem iespējamiem gadījumiem tika izstrādāti jau krietnu laiku pirms 1989. gada vasaras dziesmotās revolūcijas sākuma. Milzīgā, laika garam nepiemērotā un neefektīvā mašinērija bija sākusi buksēt, bet, lai īstenotu pārmaiņas, tajās vajadzēja ieinteresēt pie kloķiem esošos.

Vietējās nomenklatūras intereses vajadzēja tuvināt Maskavas interesēm un vismaz sākuma posmā iegūt arī plašu tautas masu atbalstu.

Kā viens, tā otrs izdevās lieliski. Pirmie uzņēmējdarbību regulējošie likumi un normatīvie akti tika pasniegti kā varens sasniegums. Bet, ņemot vērā, ka līdz 1990. gada 4. maijam pieņemtos likumus sagatavoja ieinteresētā puse (un diezin vai pēc 4. maija tā pēkšņi būtu zaudējusi iespējas ietekmēt likumdošanas gaitu – pārāk liels bija, atkārtoju, interešu svars dolāros), tad nevar nopietni runāt par LPSR AP spēju analītiski novērtēt tajā laikā pieņemtos likumus un paredzēt to darbību nākotnē. Apzinoties, ka par šo likumu pieņemšanu ieinteresētā puse tika informēta savlaikus, kļūst skaidra arī notikumu tālākā gaita. Liecinieku tam, kādā veidā uzņēmumos un iestādēs sākās iekārtu norakstīšana un pārcenošana (lasi: nocenošana), netrūkst. Lielajos valsts uzņēmumos tika radīta vesela mazo uzņēmumu virkne, kuriem tika nodoti valsts līdzekļi. Vēlāk – pēc attiecīgo likumu un normatīvo aktu stāšanās spēkā – bija pavisam vienkārši, un nu jau likumīgi par desmitām reižu zemāku maksu tos privatizēt. Nomenklatūrai jeb, Precīzāk, kompartijas spicei, uzņēmumu vadītājiem un privileģētiem komjaunatnes aktīvistiem radās iespēja visas privilēģijas, kas pirms tam bija baudītas pusslepus, tagad izmantot pavisam atklāti. Valsts un tautas mantas pārvaldītāji kļuva par šīs mantas īpašniekiem. Līdz ar to tika radīts pārbūvē dziļi ieinteresētais un savas intereses nosargāt protošais slānis jeb, kā mēs varētu teikt, tika radīts tā saucamais pārbūvi virzošais spēks. Arī tautas atbalsts tika iegūts bez sevišķām grūtībām. Gaišās komunistiskās nākotnes vietā tika atļauta karogota un dziesmota šodiena. Sajūsma nedaudz pieplaka, kad izrādījās, ka brīvās Latvijas nākotnes vārdā drusciņ jāpievelk josta. Kā kabatās un vēderā tika pārpumpēta manta un labumi, par to tika klusēts. Vārds «komunisms» tautas apmuļķošanas lozungā tika aizvietots ar saldeno vārdu «brīvība», bet gaišā rītdiena, tāpat kā pirms tam, tika atstāta tālajai nākotnei. Gaišo šodienu sāka baudīt izredzētie. Jaunizcepto bagātnieku intereses nonāca dziļā pretrunā ar tautas interesēm.

Komediantu diriģētais varoņeposs bija pārvērties par farsu. Galvenajiem lomu tēlotājiem tika sagatavoti straujajai žanra pārmaiņai piemēroti teksti – uz politiskās skatuves bija jāpatur vīri, kuri vajadzīgā brīdī pratīs aizstāvēt varas intereses. Šīm lomām piemēroti demagoģijas meistari padomju režīma laikā bija sagatavoti pietiekamā skaitā.


Šo interešu ekonomiskā puse.

Gan jaunizcepto bagātnieku, gan Maskavas interesēs bija (un joprojām ir) nepieļaut plaša vidējā slāņa izveidošanos. Maskava un, protams, arī paši scenārija īstenotāji bija ieinteresēti, lai ekonomiskā vara (uzņēmumi, bankas, nekustamais īpašums) piederētu komunistiskajai nomenklatūrai, kuras intereses ir cieši saistītas ar Maskavu, kuri savu iepriekšējo sakaru dēļ ir viegli ietekmējami un vajadzīgos gadījumos arī šantažējami. Liecība tam ir, maigi sakot, neveiklā īpašumu un zemes reformas gaita, bet šodien uzskatāmi to parāda stāvoklis bijušajās PSRS republikās: jo lielāka kādā reģionā ir bijušo komunistu ietekme, jo nabadzīgāk tur dzīvo tauta. Bijušie ir ieinteresēti turēt tautu nabadzībā un sašķeltu – tas ir bijušo dzīvības un nāves jautājums. Paēdušu un vienotu tautu apmuļķot un uzmesties tai par pieredzējušiem glābējiem vairs nav tik vienkārši.

Spilgts piemērs ir Igaunija, kur līdz ar Savisāra krišanu tika sabojāts Baltijas valstīm sagatavotais scenārijs. Savisārs, Godmanis un Prunskiete, VDK pilnībā kontrolējot notikumu gaitu, valdības krēslos varēja iesēsties tikai kā noteiktas ekonomiskās politikas un ideoloģijas īstenotāji. Igaunija, atstūmusi no varas bijušo nomenklatūru un «neaizvietojamos» padomju laika speciālistus, šodien kļūst par paraugu, kā iztikt bez bijušajiem. Vai ne tādēļ informācija par notikumiem Igaunijā šodien pie mums ir tik skopa?

Tāpat kā informācija par patieso ekonomisko stāvokli pie mums Latvijā. Pretējā gadījumā kāds vēl ņems un izokšķerēs patiesos iemeslus, kālab bijušie tik pašaizliedzīgi un tik ļoti grib palikt pie smagās un atbildīgās valsts stūres. Vai tiešām par kungiem kā uz burvja mājienu pārtapušie biedri tik ļoti grib būt par tautas kalpiem?

Neaizmirsīsim: bijušie likumu nesakārtotībā ir ieinteresēti personīgi, jo tieši šī nesakārtotība un haoss dod iespēju kļūt par kungiem. Tas – pirmkārt. Otrkārt, tas dod iespēju pilnīgā saskaņā ar Maskavas interesēm bremzēt arī Latvijas tautsaimniecības attīstību un tātad paturēt Latviju Krievijas ietekmes zonā. Un treškārt (par to tiek runāts vismazāk), tas dod iespēju atbaidīt rietumu investorus – izvirzot valsts priekšgalā bijušos, tiek nošauts vēl viens zaķis, jo kālab lai nopietna firma ieguldītu savu kapitālu valstī, kuras priekšgalā ir bijušās kompartijas spice? Kālab?


Finita la commedia – izrāde beigusies

Bailes, arī nepamatotas bailes, ir reālas bailes, un ar tām ir jārēķinās.” – Rodžers Fišers un Viljams Urijs (Kā uzvarēt strīdos un sarunās).

Arī satraukums par savas tautas nākotni ir reāls satraukums, un tas ir jāapzinās.

Kur ņemt dzīvinošo sulu, kas dotu tautai ticību un spēku savu likteni lemt pašai? Lai gan šis jautājums satrauc daudzus un visai nopietni, šāda jautājuma nostādne pati par sevi ir ar apšaubāmu vērtību. Pēdējo gadu notikumi – bet mēs esam izlīduši caur adatas aci – liecina par sāpīgi ievainotās tautas neizsmeļamo iekšējo spēku, tā ka jautājums var būt tikai viens: kā atmodināt šos tautu dzīvinošos spēkus?

Jā, mūsu priekšā ir mūris, kas šķir mūs no sabiedrības, kurā mēs vēlētos dzīvot un kādu mēs gribētu novēlēt saviem bērniem. Taču šis mūris jau sen ir sadrupis un tikai biedē mūs ar savu atbaidošo ārieni. Ne mazāk atbaidošais, bet daudz taustāmākais Berlīnes mūris sabruka vienā mirklī. Mūri mūsos veido vairāk nekā 52 padomju varas un okupācijas gadu atstātais mantojums. Homo soveticus vulgaris (skat. šo fragmentu) jeb vienkāršā, savu dvēseli padomju varai nepārdevušā cilvēka attīrīšanās no noziedzīgā režīma atstātiem sārņiem sākas ar atzinumu, ka mēs visi vairāk vai mazāk bijām pielāgojušies šim režīmam. Bijām spiesti to darīt, lai sevi saglabātu. Turklāt daudziem no mums trūka informācijas par šī režīma necilvēciskuma patiesajiem apmēriem. Tāpat kā šodien, postsoveticus triumfa un agonijas laikā, mums trūkst informācijas (kā arī fantāzijas un sabojātības), lai novērtētu patiesos apmērus, kādos tiek izlaupīta valsts un aplaupīta tauta. Niecīgie procenti, kas no valsts budžeta tiek atvēlēti izglītībai, kultūrai, zinātnei, veselības un dabas aizsardzībai, sociālajai rosināšanai un veco ļaužu aprūpei ir smieklīgi mazi, salīdzinot ar to naudas masu, kas plūst budžetam garām. Bet tas viss, tāpat kā patiesība par līdzskrējēju sadarbību ar čeku, agri vai vēlu tik un tā izpeldēs gaismā. Kad? Tas ir tikai laika jautājums. Starptautiska mēroga afēru ar narkotiskajām vielām izdevās veikli piesegt ar mākslīgi uzkurinātu «Selgas lietu», vēl kādu brīdi tautas uzmanību no varas augšējos ešelonos notiekošā izdosies novērst ar pakalpīgu žurnālistu palīdzību, tautas sašutumu novirzot uz kādu pašvaldību līderi, kurš pēkšņi, pateicoties tam, ka Godmanis savu iepriekšējo lēmumu ir atcēlis, izrādās, rīkojies nelikumīgi. Tā izrāde, kurā zaglis kliedz: ķeriet zagli! – redzēta jau ne reizi vien, bet tas, ka parlaments vai premjers nolaižas no saviem augstumiem, lai pieņemtu tādu likumu vai lēmumu, kas vērsts pret kādu konkrētu varai netīkamu personu, ir kas jauns šajā mūžam vecajā komēdijas žanrā, ko sauc gan par acu aizmālēšanu, gan par tautas muļķošanu.

Par interesēm, kas vieno bijušos, jau rakstīju. Varu tikai piebilst: tās pašas intereses, kas bijušos vieno, tās pašas intereses viņus arī šķir. Par veco padomju laikā radīto struktūru neatbilstību laika garam un to nepiemērotību neatkarīgai valstij nebūtu jāstrīdas. Savu dzīvotnespēju tās ir pierādījušas. Dziļā amoralitāte, ar kādu šīs intereses tika īstenotas, ļauj paredzēt, ka brīdī, kad bijušajiem nāksies glābt savu ādu, viņus vienojošās interešu saites tiks sarautas. Amorālais un padomju laikā tik saprotošais «katram sava āda tuvāka» bijušos neizbēgami savstarpēji sarīdīs. Pirmie ziediņi priekšvēlēšanu karstumā jau ir parādījušies, un, lai cik tas paradoksāli, var izrādīties, ka vislielāko ieguldījumu deboļševizācijā dos tieši bijušie spices komunisti, jo visa informācija taču ir viņu rokās.

1993. gada 7. jūnija rītā (1993. gada 5. un 6. jūnijā notika Saeimas velēšanas) padomju vara Latvijā formāli būs beigusi pastāvēt. Cik viegli kļūtu, ja tajā rītā varētu atviegloti nopūsties un teikt: lai miers viņas pīšļiem!

Tik vienkārši tas tomēr nebūs. Lai gan pašattīrīšanās process jau sācies, tomēr daudzi no mums joprojām lolo cerību, ka no posta mūs izvedīs tie, kas paši šo postu ir radījuši. Jo viņiem, lūk, esot nauda, ar ko maksāt. Bet ko no jums, plikadīdām, var gribēt.

Nezinu, kā ir ar to naudu, – lai cik liela tā būtu, bet, nelietderīgi izmantota, tā vienreiz izbeigsies. Pastāv iespēja pārdoties bagātajam (kurš dara, kā grib), bet te, nerunājot par šādas pārdošanās amoralitāti, jāpiebilst, ka atradīsies arī tādi, kas pārdosies tik lēti, ka cerība uz zaļu dzīvi pārdodoties izkūpēs tikpat negaidīti, kā parādījusies.

Tāpat šaubos, vai lielāko daļu cilvēku ilgstoši apmierinās varas dāvātās tiesības mums nīst, turēt aizdomās, nesaprast un nemīlēt citam citu.

Izrāde, kurā mums visžēlīgi atvēlēta nepieticīgā skatītāja loma, tuvojas beigām. Ir saprotama šīs jaukta žanra izrādes galveno lomu tēlotāju nevēlēšanās atstāt politisko skatuvi, noturēties lomā viņiem nozīmē noturēties seglos. Tikai šī izrāde jau sen ir kļuvusi garlaicīga, pat apnicīga, bet iejūgtais demagoģijas kleperītis diezin vai iemācāms iet arī pa vagu.

Bībelē neierakstītais bauslis varētu skanēt: neturi otru par muļķi! Tāpēc neuzskatiet savu tautu par tik dumju, dārgie politikāņi, ka tā nepratīs atšķirt patiesību no viltus!

Ilgi un cītīgi mums mēģina iestāstīt, ka politika ir netīra. Netīri, atgādināšu, var būt tikai cilvēki, kuri šo politiku veido. Politika tiem, kuriem rūp tautas liktenis, pirmkārt ir sabiedroto meklēšana. Prasme, atzīstot katra cilvēka tiesības aizstāvēt savu viedokli, atrast interešu kopību. Bet interešu kopība ir redzama kā uz delnas. Tas vieš optimismu. Atvērsim savu sirdi, nebaidoties, ka otrs, ieraugot dziļās rētas tajā, nošausmināsies. Atvērta sirds taču nenozīmē, ka galva tukša!


Fragments no Jura Putriņa grāmatas

“Zem šo debesu smaguma”
(1995.gads)


  • Noshausminaaties ir tagad modee un stiliigi, tomeer, ja nopietni – mums nemitiigi staasta un raada caur meedijiem, cik politika ir netiira, nezzjeeliiga speele, lai muus atbaidiitu no piedaliishanaas politikaa.

    Miits par politikas netiiriibu tiek uztureets ar vienu meerkji, lai Lielie Zeeni var palikt hierahijas augshgalaa

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.