Uldis Ģērmanis (1915 – 1997). Domu graudi (99+1).

Mosties, celies, strādā!


Apkarosim latvisko lētticību un vientiesību!

1. Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.
2. Latvieši pārāk bieži ir bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji, bet pārāk maz – domātāji un plānotāji.
3. Neviens nekur un nekad nav kļuvis par pravieti jeb vadoni ar racionālu argumentu palīdzību.
4. Jo neticamākas un neiespējamākas lietas kāds sludina un apsola, jo lielāki sekotāju un piekritēju bari tam rodas.
5. “Radības kronim” ir gluži nevaldāma tieksme uz vislielākām plānprātībām un visnejēdzīgākām izdarībām.
6. Arī samērā mazas korekcijas, ja pagūst tās laikā izdarīt, var būt izšķirīgas.
7. Vienmēr ir zināmas iespējas izvairīties no vienas otras bīstamas un kaitīgas rīcības, ierobežojot postīgo notikumu sekas un pašiznīcināšanās vietā cenšoties darīt ko konstruktīvu.
8. Ko cilvēks apzinās un izprot, to vienmēr iespējams labot.
9. Jācenšas arī ļoti nepatīkamas domas izdomāt līdz galam un jāizdara pareizi secinājumi.
10. Pat vislielākās katastrofas un zaudējumi parasti atstāj savās pēdās arī kādu – kaut nelielu – jaunu izdevību turpmākai dzīvei un darbam.
11. Ir divas iespējas raudzīties uz pasaules lietām: tā, kā tas ir un notiek vai arī tā, kā mēs vēlētos, lai tas notiktu.
12. visās lietās jācenšas pēc vienkāršības un skaidrības.
13. Gudrība nepielīp.
14. Daudzi, dažā ziņā pat ļoti patīkami cilvēki nav pieejami loģiskai argumentācijai, jo viņi vēlas dzīvot paši savā iedomu un emociju pasaulē.
15. “Mazs” un “liels” ir ļoti relatīvi jēdzieni, kas saistīti ar aktuālā momenta īpatnībām.
16. Lasītāja nesaprašanas iemesls nav rakstītāja gudrība, bet nekompetence vai arī steidzīga paviršība – grafomānija – un atbildības trūkums pret rakstīto vārdu.
17. Latviešiem jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības.
18. Piedzīvojuši makšķernieki labi zina, ka viena otra zivs mēdz uzķerties arī uz plika āķa.
19. Kas gan var cienīt tos, kas necienī paši sevi?
20. Mēģināt kādu parādību izprast ir svarīgāk, nekā to pelt vai slavēt.
21. Vairāk plānot, aplēst un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālo.
22. Cerības uz kaut kādu “kompromisu ar bendi” pieder pie cilvēcisko ģeķību un sakāvniecisma visaugstākajām izpausmēm.
23. Politdarbā nav nenozīmīgu vai sīku jautājumu.
24. Nezūdīsimies un velti nežēlosimies – raudātāji un čīkstētāji nevienam nepatīk!
25. Tas, ko pazīstam un saprotam, nav vairs bīstams.


Prom no bijības un kalpības!

26. Latviešiem jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu un nevis svešo gudro kungu viedokļa.
27. Mēs nedrīkstam ļaut sevi bīdīt un manipulēt svešām varām – pirmā vietā allaž stādāmas latviešu un Latvijas intereses.
28. Ilgajos nebrīves laikos rāts un pērts, latvietis lielā mērā pierod, ka “dziļākā gudrība, zināšanas un skunstes” piemīt sveštautiešiem un svešzemju kungiem.
29. Nesludināsim paši un vienmēr apkarosim sakāvniecismu latviešu domās un darbos.
30. Mums jāsaprot, ka bez politiskas domāšanas un rīcības nav domājama brīva tautas eksistence un brīva Latvijas valsts.
31. Latviešiem jācenšas visiem spēkiem izvairīties un neļaut sevi izmantot svešu kungu un svešu mērķu labā.
32. Mūsu izmantotāji vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā labu un derīgu materiālu un drosmīgus karavīrus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt.
33. Prom no bijības un kalpības uz patstāvīgu un latvisku orientāciju.
34. Vismazākos zaudējumus esam cietuši un vislielākos panākumus guvuši, cīnīdamies zem saviem karogiem un par saviem nacionālpolitiskajiem mērķiem, bet smagi cietuši, izmantoti un pat zaimoti esam tad, kad labās cerībās dūšīgi kāvāmies svešu kungu un viņu mērķu interesēs.
35. Pilnīgi izvairīties no krievu un vāciešu imperiālistu piekoptās brutālās un nesaudzīgās izmantošanas latviešiem nav bijis iespējams. Bet, saprātīgāk rīkojoties un pasīvāk izturoties, mēs būtu varējuši ievērojami mazināt zaudējumus un to postīgās sekas.


Kāpēc esam tādi, kā esam?

36. Ir derīgi reizēm apstāties darba un dzīves steigā, nomierināties un rāmā garā šo to pārdomāt – par mums pašiem, par mūsu izdarībām, ievirzēm un nosliecēm.
37. Tikai to, ko pilnībā pazīst, var arī patiesi iemīlēt. Iemīlēt – ar visām kļūdām un trūkumiem.
38. Latviešu daudzinātais individuālisms, nespēja un neticība kopējiem pasākumiem ir vēsturiski nosacīta. Latvietim netika dota iespēja vingrināties sabiedriskā un kolektīvā darbā, strādāt kopējiem mērķiem un pasākumiem. Viņš pierod, ka jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem.
39. Vēstures gaitā latvietim nemitīgi iepotēta paklausība un bijība pret kungiem, pazemība, pieticība un strādība; ar visādiem līdzekļiem tam iedvesta mazvērtības sajūta.
40. Latvietis netic saviem spēkiem un cieš no mazuma kompleksa.
41. Vēsturisku apstākļu spiests, latvietis izveidojas visnotaļ par materiālistiski ievirzītu praktisku aprēķinātāju tipu. Latvietis apgūst māku dzīvot, izdzīvot un izkulties cauri visādiem spaidiem un grūtumiem.
42. Latvieti mēs redzam dažādu laikmetu maiņās ar cepuri rokā, ar līku muguru, ar sieciņu padusē, bet blēdīgu smīnu ūsās.
43. Latvietis ir gatavs aprunāt, apsūdzēt un nodot citus, ja pašam kas atlec, bet bieži vien arī, ja nekas neatlec – aiz paraduma.
44. Latvietis ir izdarīgs, izturīgs, centīgs – nereti pārcentīgs – visādās blēdībās izmanīgs – dažkārt arī zaglīgs – bez solidaritātes un lojalitātes pret savas kārtas brāļiem, jo – “katrs rauj, cik var un kur var”.


Latviešu politiskā vārgulība

45. Ilgus gadsimtus latviešiem bija atņemta iespēja politiski darboties. Latvieši varēja tikai strādāt, lasīt ogas un sēnes – medīt bija aizliegts – uzdziedāt un iedzert kungu celtos krogos.
46. Pārāk daudz latviešu piedalās un atbalsta politiskus murgus.
47. Būdami vāji politiski domātāji un vērtētāji, latvieši vairumā nododas vēlmju domāšanai.
48. Latviešu marksisti bija teorētiski vājinieki. Viņi nespēja piemērot jaunās idejas Latvijas apstākļiem. Latviešiem nav neviena izcila marksista teorētiķa.
49. Marksistiskā “priecas mācība” latvietim deva iespēju piedalīties lielā kustībā, bet aizrāvies ar to, viņš aizmirst latviešu intereses.
50. Latvieši vienmēr bijuši vāji vēstures, filoloģijas un filozofijas zinātnēs – vāji teorētiskajā un ideoloģiskajā plāksnē.
51. Arī šodien nopietnāks kulturāls nacionālisms lielai latviešu daļai joprojām ir visai svešs, jo tāds var rasties tikai tad, ja cilvēks tiešām pazīst savu vēsturi un kultūru.
52. Brīvības atgūšana un nosargāšana ir politiska problēma, kas prasa politisku darbu un cīņu.
53. Latviešu sociāldemokrāti 1904. gadā nodibina pirmo lielo latviešu politisko partiju, ko pilsoņi nespēj līdz pat 1917. gadam, kad daudz kas jau nokavēts.
54. Pilsoņi nespēja radīt latviešu nacionālpolitisko ideoloģiju – to izdarīja neliela sociālistu grupa.
55. Raksturīgi, ka pirmie, kas jau 1917. gada vasarā deklarē prasību pēc suverēnas Latvijas ir bijušie sociālisti un nevis pilsoņi.
56. Pirmās latviešu politiskās partijas bija revolucionāri sociālistiskas pagrīdes organizācijas – LSDSP un LSS.
57. Līdz pat 1917. gada februāra revolūcijai latviešu pilsoņiem nebija savu politisku partiju, jo politiska aktivitāte līdzinājās “buntavniecībai” un kārtīgs pilsonis taču nav “buntavnieks”.
58. Latvieši pārāk bieži mēdz cerēt un gaidīt no citiem.
59. Latviešu sociāldemokrātiem nāktos rūpīgi izstudēt savas partijas vēsturi, lai tā neatkārtotu kļūdas, kad latviskās un valstiskās orientācijas trūkuma dēļ tā nespēj nosargāt savas partijas neatkarību un valstisko demokrātiju. Šīm kļūdām jau atkārtoti bijušas liktenīgas sekas Latvijas vēsturē.
60. Latvijas patstāvības laikmets (1918-1940) bija par īsu, lai organiski nostiprinātu latviešu nacionālo apziņu, lai padarītu to noturīgu un pašsaprotamu.
61. Latvijas brīvvalsts gados nepaguva nobriest mūsu politiskā kultūra rietumu demokrātiju garā.
62. Latvieši kā čaklas darba skudras daudz ko savāc un uzceļ, bet tad atčāpo kāds viltīgs un badīgs skudrulācis un pievāc gan visu sarūpēto, gan arī pašas skudras.
63. Pēdējos brīvvalsts gadus dzīvojām autoritārā iekārtā, kas mūs joprojām diskreditē pasaulē.
64. Latvijas autoritārās iekārtas laikā, tāpat krievu boļševiku un vācu nacistu okupācijas gados, mēs atkal tikām “atradināti” no politiskas domāšanas un darbības.
65. Mums nav jāmeklē atbalsts pie reakcionārām aprindām, kas mūs pašus tikai kompromitē.
66. Saimnieciskās dzīves atjaunošanā mēs neatkarības gados sasniedzām lieliskus rezultātus. Tai pašā laikā, vājas politiskas domāšanas dēļ, mēs aizmirsām nodrošināt savas valsts politisko eksistenci.
67. Jācenšas ierobežot muļķību.
68. Mums nav jāgaužas par savu mazumu un nevarību. Pietiekami bieži esam pierādījuši, ka ciešā un konstruktīvā sadarbībā ar maziem spēkiem spējam veikt lielas lietas.
69. Atsevišķa indivīda mūžu nevajag sajaukt ar tautas mūžu. Tas ir muļķīgs egocentrisms.
70. Mums nav jānodarbojas ar pasaules glābšanu vai cilvēces atpestīšanu. Tā ir veltīga mūsu laika un enerģijas izšķiešana.
71. “Vēstures tiesa” droši vien mūsu tautu par daudz ko attaisnotu. Taču tas mums maz ko līdzētu kā nācijai.


Tas ir liels gods – būt latviešu tautas loceklim!

72. Latviešu tautas likteņgaitas ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.
73. Neviens upuris nav veltīgs, ja tas dod spēku, ticību un lepnumu dzīvajiem. Nicina tos, kas izvairās no cīņas un nodod savu tautu.
74. Tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama.
75. Latviešu tauta cieta lielus zaudējumus ilgajās gadsimtu cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli.
76. Mūsu uzdevums ir cīnīties par latviešu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu.
77. Mīlēt savu tautu nenozīmē nonicināt citas.
78. Mūsu šīsdienas darbi ir mūsu rītdienas vēsture.
79. Visos laikos arī mums bijuši savi šaubīgie, mazticīgie, atkritēji un nodevēji. Tie ir nelaimīgi ļaudis, kas bez piemiņas ir nozuduši vēstures tumsā.
80. Daudzkārt latviešu varaskārajiem kaimiņiem izdevies uz laiku Latviju ieņemt, bet neviens nav spējis to paturēt. Atkal un atkal latviešu vīri ir cēlušies, lai atbrīvotu savu tēvu zemi.
81. Latviešu tautas brīvības centieni nav iznīcināmi.
82. Kur latviešiem radies šis spēks izturēt un beigās uzvarēt? Tas nav bijis tikai viņu roku un muskuļu spēks vien, bet lielā mērā viņu spēcīgais gars un gaišais prāts.
83. Mēs nezinām otras tautas, kam būtu tik daudz senu dziesmu ar senču gudrību un vērojumiem.
84. Latvietis izdzied savu prieku un bēdas, savus dzīves vērojumus un pieredzi. To viņam neviens nekad nav spējis aizliegt. Savas ilgās nebrīves laikos latvieši kļūst par izcilu dziedātāju tautu. Vai brīnums, ja lirika joprojām ir latviešu rakstniecības spēcīgākā nozare?
85. Par spīti vienaldzīgajiem un neticīgajiem, mēs, pārvarot kā krievisko, tā vācisko orientāciju, tikām pie savas neatkarīgas valsts.
86. Mēs nu reiz esam tādi, par kādiem vēsture un nemitīgie likteņa triecieni mūs veidojuši.
87. Latvijas vēstures gaitas ir bijušas tik dramatiskas un interesantas – mēs vairākkārt esam atradušies lielu pasaules notikumu “atslēgas pozīcijās” – ka ir vērts nopietni iepazīties ar latviešu tautas vēsturi un kultūru. Iemīlēt to ar visām kļūdām un trūkumiem.
88. Kaut arī Latvijas neatkarības posms (1918-1940) nav bez savām kļūdām un maldiem, tas vēl arvien ir pats spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens nespēj ne atņemt, ne iznīcināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lappusēm.


Jāturpina pacietīgs latviešu apgaismošanas darbs

89. Bez naida un uztraukuma jāturpina pacietīgs izskaidrošanas un apgaismes darbs, lai mūsu zaudējumi nākotnē būtu pēc iespējas mazāki.
90. Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē.
91. Ir daudz dažādu iespēju strādāt ideālu, mūsu vēstures nospraustu mērķu labā un tos atbalstīt. Tā nav uzupurēšanās – tā spēj dot garīgu apmierinājumu, vairot pašcieņu un pašapziņu.
92. Labi darbi nezūd – kaut tie reti dod tūlītējus, taustāmus rezultātus.
93. Ir svarīgi atstāt pēdas, atstāt latviskas vērtības, lai citiem vēlāk būtu “ko ņemt un aiziet tālāk” un tuvāk mūsu kopējiem latviešu mērķiem.
94. Ir nepieciešams, tālāk attīstīt un nostiprināt latvisko viedokli un orientāciju dažādos jautājumos.
95. Mums jāizturas pret saviem darbiem un vārdiem atbildīgi. Visas mūsu muļķības un neapdomības var tikt vērstas pret mums pašiem – mūsu tautu un valsti.
96. Lielākos panākumus laika gaitā dod pacietīgs, neatlaidīgs un sistemātisks darbs.
97. Latvietim vēl trūkst īstas izpratnes par to, ko dod garīgi pilnvērtīga dzīve, intelektuālas intereses un garīga bauda.
98. Latviešiem jāattīsta spējas ātri un mērķtiecīgi izmantot mūsu pretinieku kļūdas, pārsteidzības un muļķības.
99. Tikai tas, kas pats padodas un atmet ar roku, tiek galīgi sakauts. Mūs neviens nevar piespiest brīvprātīgi padoties vai izdarīt pašnāvību.
100. Darīsim savu darāmo ar jautru un spītīgu prātu – nekad nezaudēsim humoru!


Uldis Ģērmanis
, vēsturnieks un rakstnieks


  • Var būt neprecīzi,bet tomēr citēšu vienu no U.Ģērmaņa atziņām,ka:”Jebkura sadarbība ar bendi,tikai paātrinās mūsu nāvi”Šī atziņa ir attiecināma uz tiem,kuri turpina ievērot,pildīt 4.maija režīma politiskos noteikumus,kas ir ar dakšām ūdenī rakstīti.
    Viena no cīņas metodēm ir nevardarbīgā pretošanās.

  • Ļoti labs materiāls.
    Tādam apkopojumam jāpieiet nopietni.
    Visbīstamākais, ka mūsu skolas neapzināti, bet vēl aizvien tādā formiņā ieštancē mūsu bērnus: lai nav “buntavnieks”, bet gan paklausīgs, pakalpīgs un izmantojams kungu un svešu mērķu labā, vientiesīgs individuālists ar sakāvnieciskuma sajūtu domās un darbos.
    Rezultātā sanāk tāds, kāds nu ir: pazemīgs un paklausīgs, kamēr tas pašam izdevīgi, bet kad tiek klāt, tad rauj un grābj ko var, bez solidaritātes un lojalitātes pret saviem tautas brāļiem un māsām(pēc Ģērmaņa). Mums jāskatās, lai jaunie ir tādi, kas tic un paļaujas uz saviem spēkiem, necieš no mazuma kompleksa un nemeklē laimi no/pie citiem.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.