I.Gerčikovs: ‘Šodien – rīt būs par vēlu’

To, kas šodien notiek mūsu valstī, drīkst nosaukt tikai par haosu. Aprautie, ar veselo saprātu un iepriekš teikto pretrunā esošie mūsu ministru paziņojumi pilnīgi dezorientē iedzīvotājus.

Valdībā valda pilnīgs apjukums un trūkst vienota vektora. Tiek pastiprinātas bailes un nedrošība, stipri jūtams, ka ne ministri, ne premjers nezina, ko darīt.

Izbrīnīja, lai neteiktu vairāk, Zaļo un zemnieku frakcijas priekšsēdētāja un zemkopības ministra runas. Viņi pieprasa protestējošo zemnieku prasību izpildi, kā arī atbalsta naudas iedalīšanu tiem, citādi atstāšot valdību un koalīciju.

Vēl vairāk izbrīna premjera paziņojums par piena pārprodukciju!

Pirmkārt, nekādas pārprodukcijas nav, otrkārt, tas ir liels sasniegums, ka ir gan govis, gan piens. Bēda ir premjerā un Zaļo un zemnieku partijas deputātos. Kur viņi bija agrāk, ka nesaskatīja problēmu? Līdz krīzei visi mudināja zemniekus attīstīties, palielināt lauksaimniecības produktu ražošanu un ņemt kredītus. Kur bija visi šie partijnieki un deputāti, kad zemnieki nespēja izmantot Eiropas naudu un attīstīt piena pārstrādes nozari – būvēt pārstrādes rūpnīcas, sausā piena ražotnes u. c., to, ko šodien importējam.

Ja tas būtu paveikts laikus, nebūtu krīzes lauksaimniecībā un šodienas apstākļos tas būtu mūsu glābiņš.

Nezināšana, nemācēšana, nevēlēšanās raksturīgas gan bijušajam zemkopības ministram Rozes kungam, gan visiem zemnieku intereses pārstāvošajiem deputātiem Saeimā.

Visiem derētu pamācīties no Kārļa Ulmaņa. Tajos gados līdzīgās krīzēs, attīstot lauksaimniecību, bija pa spēkam ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīt valsti. Braucām pa visu pasauli, meklējām noietu, bet mājās mācījām zemniekiem saimniekošanas jaunās metodes, nodibinājām Zemes banku kreditēšanai un visu citu attīstībai nepieciešamo. Tieši tajos gados tika uzbūvētas trīs cukurfabrikas, kuras Jūs, Rozes kungs, likvidējāt. Tad zemniekus iemācīja Latvijā audzēt cukurbietes. Jūsu un Jūsu partijas biedru politika noveda pie visa tā iznīcināšanas. Bet izdevīgākas kultūras par cukurbietēm šodien Latvijā nav.
Domāju, ka vēl var labot situāciju lauksaimniecībā, tikai nepieciešama skaidra attīstības programma ne mazāk kā 10 gadiem, lauksaimniecībā mazāks termiņš nedarbojas.

Kas attiecas uz premjeru Godmaņa kungu un Šlesera kungu – “saraut” saites.

Žēl, ka viņi tikai tagad sāk saprast, kas noticis Latvijā tirdzniecības jomā. Jau 1997. gadā, kad sākās supermārketu būve, uzrakstīju rakstu Supermārketizācija un tās sekas, kurā īsumā izklāstīju, kādas sekas paredzamas, ja procesu nekontrolēs. Nevienas valsts galvaspilsētā pasaulē nav tik daudz supermārketu. Esam neapdomīgi atdevuši ārzemniekiem tirdzniecības stratēģiskās pozīcijas. Tagad ir, kā ir.

Slēgti desmitiem tūkstošu mazo veikalu un ražotāju, kuri objektīvi nespēja konkurēt ar lielajiem tīkliem. No ekonomikas sektora pazudis mazais bizness, citās valstīs tas ir pamatā.

Visur pasaulē supermārketi izvietoti ārpus pilsētas – savā atsevišķā nišā, bet pie mums aizņem visu pilsētas centru, iznīcinot pamatu – mazo biznesu.

Par to gan runāja, gan brīdināja – un vai tikai par to! Nevienā valdībā, nevienā Saeimā nebija neviena politiķa, kurš iepriekš saskatītu problēmas apmērus.

Brīvajam tirgum jābūt, bet kādēļ Zviedrijā un Vācijā to kontrolē valsts savās interesēs. Jābūt gan maziem veikaliem, gan supermārketiem, bet līdzsvarā. Mēs esam tīklu atkarībā un to rokās.

Ja novērtētu radušos situāciju, vēl daudz ko varētu paveikt. Jānoskaidro tīklu un dažādu veikalu darbības politika attiecībā uz piegādātājiem izvirzītajām prasībām, bonusiem, mārketinga pakalpojumiem, bezgalīgajām akcijām ar absurdajām atlaidēm. Svētkos un sezonas kolekciju maiņas laikā tas ir saprotami, bet bezgalīgi – tas nav racionāli.

Pirmām kārtām piegādātājiem, jo visas cenu atlaides ir uz viņu, nevis veikalu rēķina. Veikaliem peļņa saglabājas jebkurā gadījumā. Situācija izdevīga tikai veikaliem, jo būtībā akcijas ir pircēju pārvilināšana.
Arī pircējs ir ieguvējs tikai mirkli, jo vakarā viņš ir pircējs, bet dienā ražotājs. Ja tiek samazināta preces iepirkuma cena, ražotājs samazina izejvielu iepirkuma cenu (kā pienam), darba algu utt. Tas nav izdevīgi arī valstij un sabiedrībai. Visur jārīkojas ar prātu, lai pieņemtie lēmumi būtu kopīgās, ne tikai dažu veikalu interesēs. Vilciens ir aizgājis. Bet kaut ko vēl var iespēt.

Jāņem vērā galvenais – patēriņa stimulēšana ekonomikas atbalstam, protams, ievērojot savas valsts intereses.

Krīzes apstākļos bezdarba samazināšanai un savas rūpniecības atbalstam jābūvē savi nacionālie tirdzniecības centri Rīgā un perifērijā. Jāpiedāvā vietējiem lauksaimniecības produktu un rūpniecības preču ražotājiem nomas vietas par zemu cenu. Tad vietējo izstrādājumu cenas būs konkurētspējīgas ar veikalu tīklu cenām.

Vienlaikus tiek risināti vairāki uzdevumi: vietējo ražotāju atbalsts, bezdarba samazināšana, nodokļu samaksas palielināšanās. Izdotot Ministru kabineta noteikumus, vajag regulēt vietējo ražotāju produktu daudzumu procentos veikalu tirdzniecības tīklos. Jāpastiprina preču kvalitātes un cenu kontrole šajos tīklos, vienādas prasības arī vietējiem ražotājiem.


Ko darīt nekavējoties?

Pirmkārt, atcelt tā saukto stabilizācijas plānu. Izstrādāt principiāli citu.

Atcelt nodokļu paaugstināšanu, jo galvenais ir patēriņa stimulēšana, tādējādi attīstot reālo ekonomiku.

Nodrošināt reālās ekonomikas subjektu pārkreditāciju, dodot reālas darba vietas, pievienoto vērtību un papildinot budžetu. Ja aortas un vēnas ir bankas, tad ražošana ir sirds, kurai apstājoties aortas un vēnas nestrādās. Nekavējoties jāpalīdz saņemt pieejamus kredītus apgrozāmo līdzekļu papildināšanai. Reālās ekonomikas sektors ne tikai jāatbalsta, bet jāattīsta.

Jāatjauno iepriekšējā PVN likme.

Jāsamazina apmaksāto darba nespējas dienu skaits, apmaksāto svētku dienu skaits, jāsamazina īpašuma un ienākumu nodokļi, jāpaaugstina ar nodokli neapliekamais izdzīvošanas minimums, jāpārtrauc PVN iepriekšējās samaksas.

Tikai tā var mazināt krīzes negatīvo ietekmi un palīdzēt pārvarēt to. Nevar lietot budžeta caurumu lāpīšanas principu, vēl jāsamazina arī vadības izdevumi, likvidējot dažāda veida departamentus un aģentūras. Valsts iestādēm aizliegt uzturēt padomes ar to locekļu nesamērīgajām algām. Jāpiespiež monopolistus samazināt elektroenerģijas un gāzes tarifus, krasi samazinot administratīvā aparāta, to atalgojuma un citus neražojošos izdevumus.

Visiem pasākumiem jābūt ar mērķi samazināt nevajadzīgos izdevumus, sniegt reālu palīdzību reālajai ekonomikai.

Pa šo laiku vairākkārt ir paaugstinājušās medicīnas pakalpojumu cenas, tas nozīmē tautas orientāciju uz protestiem. Kas par to atbildēs, vai tagad to var darīt?

Mums ir skaidri jāapzinās, ka iepriekšējos gados ir uzpūsts IKP, par ko daudz tika runāts un rakstīts, bet ne valdība, ne Saeima neieklausījās, nesaprata, un, lūk, rezultāts.

Kad tika ieviests lats, daudzi teica, ka tā ir mīna zem Latvijas ekonomikas.
Jā, tagad nav pieņemts par to runāt, bet pēc manas dziļākās pārliecības šodienas lata vērtība pielīdzināma kaut vai kronai vai litam, tad nebūtu nevienlīdzīgās konkurences mūsu starpā un uzlabotos stāvoklis tautsaimniecībā. Tiesa, to vajag darīt tajā momentā, kad inflācija ir 5–6%, un divos paņēmienos, nepieļaujot summāro inflāciju (no devalvācijas un pašas inflācijas) augstāku par 15–16%. Citas izejas nav, tas ir sabiedrības vairākuma interesēs.

Jāslēdz spēļu bizness. Tajā gadījumā patēriņa palielināšanai papildus varētu ienākt ap 200 miljonu latu, kas mūsu situācijā ir ļoti nozīmīgi.

Protams, neliela grupa uzņēmēju cietīs, arī valsts zaudēs ap 20 miljonu peļņas, bet iegūs divreiz vairāk, radot iespēju izlietot līdzekļus patēriņa palielināšanai, iegūs gan sabiedrība, gan ģimenes.

Rezumējot teikto – nepieciešams jauns reāls stabilizācijas plāns, orientēts galvenokārt uz reālās ekonomikas sektora stimulēšanu.

Rodas jautājums, vai to spēs izdarīt tagadējā Saeima un tās valdība?

Domāju, ka ne. Neatbalstu visu Kārļa Ulmaņa rīcību, bet uzskatu, ka bija pamats atlaist Saeimu 1934. gadā. Viņš uzņēmās atbildību par valsti un ar godu to paveica. Šodienas Saeima, vairākums deputātu tajā no valsts atjaunošanas laika diemžēl noveduši mūs līdz sabrukumam, un šīs Saeimas atlaišana ir pamatota.

Jāizveido pagaidu valdība neatkarīgu bezpartejisku profesionāļu sastāvā. Valdība būs darbspējīga, ja tās locekļi nebūs atkarīgi ne no vienas partijas. Šai valdībai jāfunkcionē līdz valsts iziešanai no krīzes. Šajā laikā referendumā, ievērojot demokrātiju un likumus, balsot par būtiskiem Satversmes grozījumiem: mažoritāro vēlēšanu sistēmu, Saeimas atlaišanas iespēju, prezidenta pienākumu nozīmēt valdību, lai nekādā gadījumā viena un tā pati koalīcija nepārvaldītu Saeimu un valdību – sadalīt varu divos atzarojumos, nenodot vienās rokās.

Jāsaprot, ka tas jādara šodien – rīt būs par vēlu!


Iļja Gerčikovs
, ekonomikas doktors, profesors
16.februāris, 2009, NRA, www.nra.lv


  • … viss kaa parasti ir daudz, daudz vienkaarshaak ! Shos visus gadus nav jau bijusi nekaada ekonomiski paardomaata un saimnieciska riiciiba valsts paarvaldes liimenii! Tikai darbibas imitacija, lai piesegtu zagshanu! Kad Jus cilveki to beidzot sapratiisiet ?!!!

  • tāpēc arī šie vilcinās ar risinājumu. jo ja devalvēs lats -cietīs biezākais Latvijas slānis, tobiš viņi paši. bet par cik viņu ir tikai 100 ar ķeksīti. vienkārši šie vel nezina -kas viņus sāpīgāk sitīs uzņēmēji kas par pēdējo naudu var samesties un nolīgt kādu reālām darbībām. vai reņģēdāji, kas var nomētāt ,tā pa vienkāršo ar bruģi-jo agri vai vēlu kāds no šiem soļiem būs jāsper.un mani mierina doma -ka piečakarēto skaits abos krastos būs ļoti liels… pacieties mazliet . un jūs redzēsiet, kādi te pigori vel gaidāmi

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.