J.Putriņš: ‘Ekonomika ir nonākusi pretrunā ar ētiku.’

«Brīvību var dot tikai gudram cilvēkam, demokrātija nav domāta muļķiem.» (Valdurs Lulla, 1993.g. 5.augusts).

Un tiešām, raugoties šodienas (raksts tapis 1993.gada augustā) notikumos, ar skumjām jāsecina, ka pusgadsimts ērtajās gaišās nākotnes ilūziju skavās ir atņēmis cilvēkam vēlēšanos un prasmi uzņemties atbildību, tas ir, vēlēšanos būt patiesi brīvam, un vārdi «brīvs» un «brīvība» ir kļuvuši par visbiežāk lietotiem spekulācijas objektiem.

Cilvēka apziņā, jāatzīst, būtiskas pārmaiņas norit gaužām lēni. Lielākā daļa no mums joprojām ar aizdomām (un slēptām bailēm) raugās uz tiem, kuru domāšana atšķiras no vispārpieņemtiem standartiem. Standarti, protams, savu krāsu ir mainījuši, bet paradums būt neiecietīgam pret citiem ir palicis. To apstiprina arī Saeimas vēlēšanu rezultāti.

Igaunijas atdzimšanas fonda dibinātājs Jākobs fon Vekskils teicis, ka šodien pastāv jaunas briesmas: svešā ideoloģija var tikt aizvietota ar jaunu, kura, tiesa, ir ievērojami pievilcīgāka, taču tieši tādēļ ievērojami bīstamāka mazai zemei un mazai tautai.

Valdurs Lulla raksta, ka pašlaik mēs ļoti daudz runājam par attīstību, it īpaši par ekonomisko attīstību. Un nebūtu nekādu problēmu, ja vien attīstība neietvertu sevī arī ētisko sastāvdaļu. Kad ar visas pasaules attīstības gaitu tiek saprasta tikai ekonomiskā attīstība, turklāt liekot uzsvaru uz konkurenci un individualitāti, tad neizbēgami nonākam pie secinājuma, ka katra tauta, katrs indivīds pats ir atbildīgs par savām neveiksmēm. Tieši tā ir radies attīstītās rūpnieciskās valstīs tik izplatītais viedoklis, ka nabadzība ir netikums, ko nabagi paši ar savu neprasmi un nevarēšanu ir uzkāruši sev kaklā. Šāds „apgaismots” egoisms nav spējīgs radīt vispārcilvēcisku ētisko apziņu. „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” pirmkārt nozīmē ekonomiskā egoisma pārvarēšanu. Šī ētiskā norma radās laikā, kad cilvēce vēl nepazina nedz cilvēka darbības postošo ietekmi uz apkārtējo vidi, nedz migrācijas radīto atsvešinātību, nedz urbanizācijas izraisīto indivīda anonimitāti. Visi šie apstākļi ir samazinājuši ētisko normu īpatsvaru sabiedriskās dzīves regulācijas mehānismā, un indivīds savā rīcībā arvien vairāk orientējas uz personisko labumu: biržas mākleru spekulatīvā darbība, mahinācijas, kurās tiek izmantota slepena informācija papildu peļņas iegūšanai, utt. – tas viss ir radījis fantastiskas iespējas iedzīvoties uz citu rēķina. Postkomunistiskā sabiedrībā šīs iespējas ieguva jau kompartijas varas laikā izveidojies priviliģēto slānis.

Daudz nopietnāka šī problēma ir globālā skatījumā. Pasaule (un it īpaši mēs, pusgadsimtu pasaules attīstības ceļa malā stāvējušie) vēl joprojām atrodas ekonomikas straujas attīstības hipnozes varā. Bet tajā pašā laikā jau vairāk nekā 20 gadus gan Romas kluba, gan zaļo kustību pārstāvji ir rakstījuši un runājuši par negausīgās ekonomiskās attīstības ierobežošanas nepieciešamību, jo cerību viesošais neierobežotais ekonomikas pieaugums ir pretrunā ar cilvēces stratēģiskajām interesēm. Cilvēks, jāatzīst, ir kļuvis pats sev bīstams. Un tas, cik negribīgi šī atziņa tiek pieņemta, ir visai traģiski.

Kamēr ar sabiedrisko apziņu ir iespējams manipulēt, tikmēr tā arī notiek.

Jā, var teikt, ka tauta savu likteni lemj pati un ka katrai tautai ir tieši tāda valdība, kādu tā pelnījusi. It īpaši demokrātijas apstākļos, kad mazākums ir it kā pakļauts vairākuma gribai un kopēji pieņemtās savstarpējās uzvedības normas kontrolē šim nolūkam iecelti ierēdņi. Taču šai medaļai ir ari otra puse. No kurienes gan lai tik ilgi bijībā un padevībā pret autoritātēm turētā tauta pēkšņi iemantotu spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus?


Fragments no Jura Putriņa grāmatas

“Zem šo debesu smaguma”
(1995.gads)


  • Tas, kas valda pasaulē nav ekonomiskā attīstība. Pasaulē valda neliela bagātnieku slāņa ( Transnacionālās korporācijas, transnacionālais banku tīkls, miljardieri) interesēm pakārota finansu un politiskā sistēma, kuras mērķis ir panākt totālu diktatūru pār visas pasaules ekonomiku un dabas resursiem. Pagaidām šī mērķa sasniegšana vēl ir tikai “darba procesā”. Ja padomājam rūpīgāk, tad ekonomiskā attīstība pasaulē labākajā gadījumā pēdējos simts gadus ir stāvējusi uz vietas,nevis gājusi uz priekšu. Attīstījies ir tikai tehniskais progress un līdz ar to, uz šī tehniskā progresa rēķina, pieaugušas ekonomiskās iespējas .Bet ekonomiski valstis ir kļuvušas savstarpēji atkarīgākas, neaizsargātākas, ievainojamākas. Arī atsevišķa cilvēka eksistence ir kļuvusi nedrošāka, no dažādiem ārējem faktoriem atkarīgāka. Visu laiku mākslīgi stimulētais patēriņš un dzīšanās pēc peļņas nav radījusi pasaulē ekonomiski stabilu finansu sistēmu un ekonomiski pamatotu, lietderīgas ražošanas sistēmu. Ir notikusi varena dabas resursu un darba spēka izšķērdēšana, bet ekonomiskais pamats cilvēces pastāvēšanai tā arī nav radīts. Šobrīd pasaulē ir radīts ekonomisks juceklis, kura aizsegā notiek resursu pārdale un sagrābšana. Cilvēks nav kļuvis sev bīstams. Cilvēkiem bīstami ir kļuvuši tie, kas plāno un vada ekonomiskos procesus pasaulē. Jo viņi savas savtīgās intereses ir pacēluši globālā mērogā. Faktiski šobrīd pasaulē notiek cīņa starp diviem spēkiem, diviem pasaules uzskatiem, diviem sabiedrības eksistences principiem, diviem saimniekošanas veidiem. Viens no tiem ir nacionālisms, otrs – globālisms. Viens ir vērsts uz nācijas un tautas kopību, kopēju interešu aizsardzību,nacionālo progresu, izaugsmi un attīstību,tautu un valstu mierīgu līdzāspastāvēšanu un sadarbību. Otrs ir vērsts uz tautu un valstu, kā cilvēku kopības faktora, iznīcināšanu un vispasaules verdzības iekārtas nodibināšanu virs zemes, kur par paverdzināšanas un izmantošanas instrumentu tiek izmantota nauda. Un kur visus procesus diktē un savās interesēs vada tie, kas pārvalda šo naudu. Pagaidām pārliecinoši uzvar otrais princips. Diemžēl.

  • Ar vārdu ‘cilvēks’ droši vien ir domāts ‘cilvēce’… un līdz ar to tas nav nepareizi, jo tiešām šobrīd virsroku gūst ‘otrais princips’ un cilvēce kopumā, kā nohipnotizēta turpina uzturēt un darbināt nelielas cilvēces daļas radīto ‘sistēmu’. Bet pārmaiņas uzņem apgriezienus…

  • Izskatās ,ka globalizācijas maniahi ,par poligonu savas programmas īstenošanai austrumeiropā ir izvēlējušies tieši Latviju. Skaidri redzams, ka Latvijas līdzšinējās valdības šo globalizācijas ietekmi ir tikai veicinājušas un visādi atbalstījušas. Par banku vergiem ir veikli pataisīti apmēram 70 % darbaspējīgo Latvijas iedzīvotāju. Zemes resursi -Latvijas lielākais ražošanas līdzeklis tiek pārdots ,ieķīlāts bankām, zemes platības par grašiem tiek nodotas rūpīgai ES interešu sfēras kontrolei ,pretī saņemot grašus -platību maksājumus . Stratēģija te ir skaidra -informācijas iegūšana un pārvaldīšana. Lauksaimniecības ražošanas kontrole un plānveidīga iznīcināšana. Trakākais ir arī tas ,ka nacionālo skolu kontrolē globālistu uzspiestas mācību programas ,mācību standarti ,ko iesaka ,regulē ES globbālais tīkls. ES, ASV ir piemeklējusi kapitālisma sistēmas krīze, agonija turpinās un izklūšanai no tās var tikt pielietotas neparedzētas ,bīstamas un nacionālu valsti graujošas metodes . Cilvēki esiet modri !!!!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.