Intervija ar A.Žīguri: ‘Pienācis laiks nošķirt graudus no pelavām’

A. Žīgure: „Sabiedrībai ir jāorganizējas biedrībās un jāpieprasa savas tiesības – izglītotā formā, bet skaļi, jo klusās, pārāk inteliģentās balsis neviens neuzklausa.” Kāpēc Latvija uzņēma kļūmīgu attīstības kursu? Kas ar valsti notiek pašlaik? Kā uz Latviju raugās ziemeļvalstīs? Kur rodama izeja no krīzes? Šos un citus jautājumus intervijā skaidro rakstniece, tulkotāja, bijusī diplomāte Anna Žīgure.
________________________________
Somu un igauņu lasītājiem esat rakstījusi par Latviju. Pērn gada nogalē latviešu valodā iznāca jūsu grāmata “Es stāstu par Latviju”. Ko pašlaik – ekonomiskās, politiskās un nu jau, šķiet, arī demokrātijas krīzes laikā – jūs nezinātājam varētu teikt par Latviju?

To pašu, ko esmu teikusi pēdējos 18 gadus. Mūsu tautai ir sarežģīta pagātne, bet iespējām pilna nākotne – joprojām. Latvija arvien vēl atrodas nepieredzētā pārejas laikā – tā bijusi okupēta valsts un spējusi atjaunot neatkarību. Bet sociālistisko tautsaimniecību, pieļaudami lielas kļūdas, pārveidojam par brīvo tirgus ekonomiku. Diemžēl neesam pratuši atrast, neesam meklējuši vai pat esam atgaiņājuši labus padomdevējus. Igauņi šajā ziņā bijuši gudrāki. Galvenā kļūda, manuprāt, bijusi tā, ka laikus nav pamanīts, kā pašu cilvēki izzog valsti. Valdījusi pārāk liela uzticība, ka tautas ievēlētie priekšstāvji un viņu palīgi darbosies godprātīgi. Uzticības krīze Latvijā sākās jau vairākus gadus pirms globālās ekonomikas krīzes. To saprata visi, atskaitot tos, kuriem neuzticējās. Viņi aizvainojās, un aizvainojums šajā laikā tikai audzis.

Kāds priekšstats par Latviju, jūsuprāt, dominē Somijā un pārējās ziemeļvalstīs?

Tieši tāds, kāds tas ir. Reāls un mazliet ar nožēlu iekrāsots. Viņi redz, ka mēs neesam izmantojuši savas iespējas. Mēs paši savu situāciju pamanījām ievērojami vēlāk, nekā to redzēja Somijā un citās ziemeļvalstīs.

Ja ziemeļvalstu un arī pārējo rietumvalstu sabiedrībā iespaids par Latviju, iespējams, ir caurmērā pozitīvs, tad kāda pašlaik, īpaši pēc prezidentes V. Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām, varētu būt Latvijas reputācija diplomātu un politiķu aprindās?

Diemžēl iespaids par Latviju ziemeļvalstīs jau labu laiku nav caurmērā pozitīvs, tomēr vismaz Somijā tas bijis objektīvs. Ziemeļvalstu diplomāti un uzņēmēji taču te strādājuši visus mūsu atjaunotās neatkarības gadus un pat vēl mazliet pirms tam. Diplomāta pienākums ir ziņot par to valsti, kur viņš strādā. Tas arī ir darīts. Un tā viņi zina daudz labāk par mums, kurš, kad un ko nozadzis Latvijas valstij un kādi kukuļi prasīti par labvēlīgiem lēmumiem. Iegūto informāciju viņi dalījuši savām valdībām, ministrijām un uzņēmēju organizācijām. Noslēpums tas ilgi bijis mūsu valsts pilsoņiem.

Tuvojas 16. marta leģionāru atceres pasākumi Latvijā. Kā tos, ņemot vērā Turpinājuma karu un dažādi vērtēto Somijas līdzdarbošanos ar nacistiem pret PSRS Otrā pasaules kara laikā, uztver šajā ziemeļvalstī?

Somijā gadā ir viena Varoņu diena, kad piemin visos karos kritušos. Tajā dienā līdz pusdienlaikam karogs ir pusmastā, bet pēc tam pacelts, lai plīvo, jo Somija ir uzvarējusi, tā ir saglabājusi savu neatkarību. Pret Somiju Krievija nekad neatļaujas tik apvainojošas replikas, kādas dzirdamas attiecībā pret Latviju un citām Baltijas valstīm.

Kāpēc, jūsuprāt, veidojot valsts politisko un ekonomisko modeli, Latvija 90. gadu sākumā neaizgāja pa trūcīgai sabiedrībai piemērotāko sociāldemokrātisko tradīciju ceļu, bet uzņēma kursu uz plēsoniskajam kapitālismam lojālu virzienu, kurā, spītējot loģikai, kursējusi arī līdz šim?

Droši vien tāpēc, ka okupācijas gados cilvēki ieguva dziļu riebumu pret visu, kam kāds sakars ar sociālismu. Mūsu valsts nepiedodami ilgi nespēja izvēlēties piederību, un tikai samērā nesen esam uzzinājuši, ka Latvija vēlētos sekot ziemeļvalstu modelim. Līdz tam modeļa lomā bijušas gan Botsvāna, gan Taivāna, gan Honkonga. Kapitālisms ir īpaši plēsonīgs tajās valstīs, kur valda primitīva un tuvredzīga domāšana – zināšanas apgūtas apmēram populārās spēles “Monopols” līmenī. Šajā spēlē ir tikai pirkšana un pārdošana, nekas vairāk. Un tie, kas uz kādu laiku nonāk cietumā, savu naudu nepazaudē.

Rietumu “padomdevēji”, kuri sludināja primitīvo kapitālismu un uzsvēra finanšu tirgus nozīmi, piemirsa pateikt, ka valstij nepieciešama arī rūpniecība un eksports. Rezultātā mums ir 20 komercbankas, bet nevienas nopietnas rūpnīcas. Arī celulozes ražošanas projektu neīstenoja, koku joprojām ved uz ārzemēm bez pievienotās vērtības, par vislētāko cenu.

Vairāki redzami politiķi pēdējā laikā ir solījuši Latvijā radīt Skandināvijas tipa labklājības valsts modeli. Kā jūs to komentētu, ņemot vērā, ka jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ar to ir grūtības pašās ziemeļvalstīs?

Skandināvijas modelis vispirms prasa augstu sabiedrības izglītības līmeni, ētisko un morālo vērtību izpratni un godīgu attieksmi pret savu valsti, kā arī darboties spējīgu demokrātiju, progresīvos nodokļus un salīdzinoši vienādu ienākumu sadali. Ja mūsu politiķi ir nobrieduši mainīt savu domāšanu un rīcību, par to var tikai priecāties. Domāju, ka vēlētājiem tas būtu liels ieguvums.

Labklājības valsts modelis ziemeļvalstīs ir grūtībās kopš 90. gadu krīzes, tomēr galvenais princips ir un paliek: tos, kam klājas grūtāk, neatgrūž.

Ne reizi vien ir izskanējis aicinājums Latviju atdot Zviedrijai, lai tā ievieš kārtību. Ja atmet šīs idejas komisko pusi, tad paliek traģiskā. Vai patiesi latvieši nespēj pārvaldīt valsti?

Pēc Brīvības cīņām pagājušā gadsimta 20. gados latvieši pierādīja, ka, neraugoties uz lielajiem cilvēku zaudējumiem un sagruvušo tautsaimniecību, mēs spējām pārvaldīt savu valsti un ātri nodrošināt tautai visai augstu labklājības līmeni, kā arī plašas demokrātiskās tiesības.

Pašlaik tiešām var rasties iespaids, ka latvieši nav nobrieduši savai valstij, bet patiesībā šis ir tikai viens, tiesa, grūts posms mūsu attīstībā. Salīdzinot ar laiku pirms diviem trim gadiem, ir pieaugusi visas sabiedrības aktivitāte un ieinteresētība valsts lietās. Cilvēki ir sapratuši, ka nevar akli uzticēties ievēlētajiem pārstāvjiem, un tāpēc ir prasība pēc iespējas ietekmēt tos arī vēlēšanu starplaikā.

Kopš pērnā gada nogales virkne inteliģences pārstāvju, tajā skaitā arī jūs, par krīzi ir izteikušies arī kā par jaunu iespēju pavērēju. Vai tomēr šīs iespējas nav pārvērtētas, ņemot vērā graujošo iespaidu, ko, pēc katastrofālajām Latvijas ekonomikas tendenču prognozēm spriežot, krīze varētu atstāt uz valsts demogrāfisko stāvokli, tautsaimniecību, politisko kursu?

Manuprāt, pašlaik, kaut arī grūts, šis tomēr ir pozitīvs laiks, kas varētu ievirzīt valsts attīstību sekmīgākā gultnē. Attiecībā uz politisko kursu vēlētājiem ir jābūt modriem, un vēlēšanas taču tuvojas. Tagad vairāk nekā jebkad redzams, kādu kļūdu vēlētāji pielaiduši, neiedami balsot vai bez domām noticēdami daudzsološiem reklāmu klipiem. Domāju, ka vēlētājiem jāuzņemas daļa vainas par valstī notiekošo, jo acīmredzot bijis nepietiekami, ja savu neapmierinātību pauž vien draugu vidū vai kaimiņiem.

Sabiedrībai ir jāorganizējas biedrībās un jāpieprasa savas tiesības – izglītotā formā, bet skaļi, jo klusās, pārāk inteliģentās balsis neviens neuzklausa. Tikko partijas iesniegs kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām, ikvienam rūpīgi jāpārdomā, kam atdot savu balsi. Ja deputāti ir pievīluši vai bijuši negodīgi, no tā jāizdara secinājumi. Doma, ka savu attieksmi var izteikt, nedodoties balsot, var novest pie tā, ka pazaudēsim savu valsti.

Tas, kas Latvijā notiek pašlaik, ir lielas grūtības. Katastrofa bija 1940. gadā, kad valsts zaudēja neatkarību un demokrātiskas vēlēšanas vairs nebija iespējamas. Ekonomiskā situācija ir smaga, bet, ja izdosies ievēlēt tādas pašvaldību domes un tādu Saeimu, kam cilvēki spēs uzticēties, sāksies valsts atveseļošanās laiks, kas atnesīs sev līdzi gan dzimstības pieaugumu, gan tautsaimniecības atveseļošanos.

Lai konsolidētu dažādās pilsoniskās nesamierināšanās izpausmes, sabiedrībā zināmi dažādu jomu pārstāvji iecerējuši radīt Latvijas forumu, kura ierosinātāju vidū esat arī jūs. Šī kustība, kā var saprast, iecerēta kā pilsonisko aktivitāšu koordinētāja sabiedrības interešu īstenošanai politiskās un ekonomiskās krīzes apstākļos. Ko plānojat darīt, ņemot vērā, ka līdzīgām pilsoniskajām grupām līdz šim nekas daudz vairāk par valdošās elites kritizēšanu nav izdevies?

Forums pašlaik ir pašā ceļa sākumā, un par ko tas kļūs, atkarīgs no cilvēkiem, kuri tam pievienosies. Ir svarīgi radīt telpu, kur var apmainīties domām par situāciju valstī un veidiem, kā to varētu labot. Valdošā koalīcija to acīm redzami nespēj. Varbūt kopīgi izdosies noformulēt tik veiksmīgu ideju, kam noticētu un varētu sekot liela daļa sabiedrības.

Kā vērtējat miermīlīgu pilsonisko aktivitāšu iespējas, ņemot vērā, ka politiķu kaut cik jūtamu piekāpšanos, kā to apliecina 13. janvāra notikumi un zemnieku akcijas Rīgā, var panākt, tikai liekot lietā spēka paņēmienus.

Miermīlīgas akcijas piederas demokrātijai, un, protams, nav sevi izsmēlušas. Tas, kas notika 13. janvārī, daļēji bija izprovocēts, vismaz tādu iespaidu guva daudzi klātesošie. Patiesību sakot, man nav atbildes uz jautājumu, kā lai ietekmē tos, kuri ieveduši valsti tik dziļā uzticības un pārējās krīzēs. Līdz šim viņi tēlojuši, ka neko neredz – tiesa, izlikdamies, ka visu zina. Nevar saprast, cik tur muļķības, cik nekaunības – šīs parādības pārklājas. Katrā ziņā man ir žēl un kauns par to, kā Latvijas priekšstāvji atkal un atkal demonstrē pilnīgu ignoranci pret saviem vēlētajiem. Kauns par to, ka citas valstis mūs žēlo, citas – par mums smejas, bet vēl citas ir ļoti apmierinātas. Mūsu jaunajai paaudzei būs grūti iegūt spēcīgu pašapziņu, kas palīdzēs dzīvē.

No kaut kādām aprindām, varbūt no Krievijas, kur valda līdzīgi uzskati, radies atsevišķu politiķu redzējums, ka nevalstiskās organizācijas ir gandrīz noziedzīgas, valstij naidīgas un tās manipulē “no ārzemēm”. Visās demokrātiskās valstīs NVO ir svarīga demokrātijas sastāvdaļa. Bez tām nav demokrātijas.

Kā viens no paņēmieniem, kas turpmāk varētu likt politikai darboties sabiedrības interesēs, tiek minēts iedzīvotāju masveida stāšanās politiskajās partijās, lai mainītu tās no iekšienes. Kā vērtējat šāda scenārija izredzes?

Tas būtu labi, bet diemžēl vairākas partijas ir tā diskreditējušas sevi, ka es brīnītos, ja vēlētāji vēlreiz dotu iespēju sevi apmuļķot. No otras puses, ikvienā partijā ir cilvēki, kam var uzticēties. Šķiet, ir pienācis laiks nošķirt graudus no pelavām.

Arvien biežāk izskan secinājums, ka Latvijai pašlaik nav skaidras nākotnes vīzijas. Vai jūs tādu saskatāt?

Mūsu ģeopolitiskais novietojums vienmēr izraisījis lielus satricinājumus, kaut dabas katastrofas gājušas secen. Arī pašreiz notiekošo redzu kā Rietumu un Austrumu ietekmju cīņu mūsu teritorijā – šajā tūkstošgadē tas notiek bez lielu karapūļu klātbūtnes. Pirmo reizi vēsturē mēs varam būt samērā droši. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, un kā tādai mums ir vīzija – uz Rietumu vērtībām būvēta.

Latvija ir tik maza valsts, ka mums nav iespējas sadalīt tautu bagātos un nabadzīgos, mums nepieciešams, lai visi bērni neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, iegūtu labu izglītību. Nav iespējams scenārijs, ka valsts tūkstoš miljonārus apkalpos pārējie – viņi dosies uz tām vietām, kur cilvēks tiek cienīts un var saņemt par savu darbu algu, ar ko var izdzīvot.

Guntara Laganovska intervija ar rakstnieci, tulkotāju un bijušo diplomāti Annu Žīguri, Latvijas Vēstnesis.
23. februāris (2009)


  • “Galvenā kļūda, manuprāt, bijusi tā, ka laikus nav pamanīts, kā pašu cilvēki izzog valsti. Valdījusi pārāk liela uzticība, ka tautas ievēlētie priekšstāvji un viņu palīgi darbosies godprātīgi.”

    Es tālāk nevaru lasīt, piedodiet.
    1. Vai tiešām ir kāds, kas nepamanīja, ka valsts tiek izzagta?
    2. Valda uzticība, a ko citu darīt – vēlēsanas reizi četros gados – sistēma ir viltīgi izdomāta tā, lai cilvēki, kas neuzticās neko nevar izdarīt.
    3. Godprātība netiek atalgota, ja esi pie varas – to jau cienījamā kundze varbūt būs pamanījusi. Ja esi godprātīgs tad sākumā uz tevi skatās, kā uz zemāku radījumu. Ja tavs godīgums traucē, tad ar tevi izrēķinās vai tomēr pierunā uzpierkties. Hierarhiskās sistēmas labi atalgotas tiek citas īpašības – alkatība, viltība, manipulācija ar citiem – tas tikai daži piemēri.

  • Ir jau labas tās Žīgures kundzes domas. Daudz kas no viņas teiktā ir pareizs. Mazliet tikai kaitina tā latviešu tautai piedēvētā kļūdīšanās, neprasme atrast pareizos padomdevējus, pārāk lielā uzticība ievēlētajiem priekšstāvjiem un valsts izzagšanas nepamanīšana. Tas ir tā ļoti, ļoti inteliģenti pateikts. Tik inteliģenti, ka faktiski neatbilst patiesībai. Bet patiesība ir tāda, ka Latvija neatkarību neizcīnīja. Latvijai formālā neatkarība tika piešķirta. Un nevis vienkārši piešķirta, bet gan pēc sīki izstrādāta plāna. Šī plāna galvenais uzdevums bija panākt, lai kompartijas darboņi mainoties valsts iekārtai, saglabātu savās rokās gan politisko, gan ekonomisko varu. Visa t.s.dziesmotā revolūcija bija tikai viltīgi inscinēts šovs, kur tautai bija no prieka jāapreibst un jākļūst daļēji aklai. Tik aklai, lai tā neredzētu, ka tās īstie ienaidnieki jau ir ielavījušies barikāžu iekšpusē. Virs barikādēm bija tāds lozungs „Ar Godmani un godu, pret varmākām un viltu!” Domāju, šeit komentāri lieki.
    Tālāk par to tautas kļūdīšanos un neprasmi veidot savu valsti. Palasiet to laiku laikrakstus „Pilsonis”, „Pavalstnieks”, „Atmata” un vēlākos „Latvietis Latvijā”, „DDD”. Šajos laikrakstos ļoti labi ir norādīts uz visām tā sauktajām „kļūdām”, kas faktiski ir rafinēti noziegumi. Šajos laikrakstos jau toreiz ir skaidri aprakstītas tās sekas, kas sagaida Latviju un ko mēs šodien reāli izjūtam uz savas ādas. Šajos laikrakstos ir pateikts arī ko un kā vajag darīt, lai Latvija attīstītos kā nacionāla, demokrātiska un tiesiska valsts. Kāpēc tas netika realizēts? Atbilde ir ļoti vienkārša. Pret latviešu tautu tika vērsta vēl nebijusi propagandas un smadzeņu skalošanas kampaņa. Meli, demagoģija, tukši solījumi, viltus teorijas – tas viss tika pielietots atbilstoši labākajiem informatīvā un psiholoģiskā kara likumiem. Tauta tika totāli apmuļķota, apstulbināta. Kāpēc igauņi un lietuvieši šodien ir mazliet labākās pozīcijās, kā mēs? Tāpēc, ka Latvijā šai informatīvajai apstrādei bija labāki rezultāti. Šeit darbojās kvalificētāki demagogi, provokatori no pārkrievoto latviešu vidus. Šeit arī cittautiešu procents bija lielāks, kuri tad arī prasmīgi tika izmantoti šajās manipulācijās. Vēl lieli „nopelni” tautas postā dzīšanā ir mūsu pašu ārzemju latviešiem. Nez kādēļ pēkšņi visas ārzemju latviešu tik patriotiskās biedrības un organizācijas palika pavisam klusiņas un nemanāmas. Un tādas tās ir līdz šai dienai. Neko vairāk par humpalu sūtīšanu uz Latviju , piemiņas vietu sakopšanu un atsevišķiem materiāliem pabalstiem atsevišķām personām neizdarīja. Toties no ārzemēm uzradās tāds Ritenis ( Labklājības ministrs, kurš iegājies vēsturē ar teicienu, ka „pensionārs ir augonis uz valsts kakla”) un citi viņam līdzīgie, ieskaitot V.V Freibergu kuru galvenā rūpe bija kā izpatikt krievvalodīgajiem, kā latviešiem iemācīt „toleranci”, „iecietību”, „integrācijas mākslu” Bet tieši ārzemju latviešiem jau nu vajadzēja būt tiem, kas labi iepazinuši Rietumu demokrātiju, Rietumu saimniekošanas metodes, visu to, ko Žīgures kundze šeit uzskaita, rādītu to pareizo ceļu, kas mums ejams, lai savu valstiskumu saglabātu un attīstītu. Bet īstenībā ārzemju latvieši ar „apskaužamu saskaņu” iekļāvās pašu tautas paverdzināšanas procesos.
    Un tagad mūsu valstī nevalda demokrātija, bet gan partokrātija. Nevalda tiesiskums, bet gan tiesiskais nihilisms. Izslavētās investīcijas valsts ekonomikā izrādījušās par visīstākajiem šīs ekonomikas grāvējiem u.t.t.
    Tagad pēkšņi arī „oficiālajos” laikrakstos parādījušies kritiski raksti no tā sauktās inteliģences aprindu puses. Ar it kā labiem ierosinājumiem, konstruktīviem priekšlikumiem asu kritiku. Tikai visiem šiem ierosinājumiem, priekšlikumiem un kritikai ir viena kopēja īpašība. Tie nāk par vēlu.

  • Piekrītu rakstītajam, ka “Tas ir tā ļoti, ļoti inteliģenti pateikts. Tik inteliģenti, ka faktiski neatbilst patiesībai.” Par šo vairāk var uzzināt arī Jura Putriņa grāmatā “Zem šo debesu smaguma”, kur skaidrots sīkāk, kādēļ igauņi kļuva patiešām neatkarīgi atšķirībā no Latvijas (viss, protams, ir nosacīti un relatīvi). Būs vēl arī A.Ābeles publikācija. Pieļauju, ka vairāk par šo visu arī rakstīts Ābeles k-ga grāmatā, kurā esmu tikai nedaudz ieskatījies – http://www.aisbergs.lv/?cat=91

    No komentāriem par VVF atturēšos, jo manā rīcībā nav pieejama visa informācija par šo ‘lielo politiku’, lai izteiktu jebkādus apgalvojumus, līdz ar to spriedumi un apgalvojumi ar lielu varbūtību var būt kļūdaini. No VVF, tāpat kā no ikviena, aicinu mācīties to labāko, kas viņai neapšaubāmi piemita (piemīt) lielā apmērā, salīdzinot ar daudziem citiem valstsvīriem un valstsievām.
    Par ārzemju latviešiem piekrītu daļēji, jo manā rīcībā ir arī fakti, kad daļa ārzemēs dzīvojošo, kuri no sirds vēlējās palīdzēt, tika rupjā veidā piekrāpti no vietējo neprašu un arī ‘slīpo’ puses, tādēļ arī šeit ar vispārinājumiem ir jāuzmanās. Tiesa gan piekrāpt var tikai tos, kuriem nav pietiekoši daudz informācijas un izpratnes par notiekošo.

    Arī es laikam pamazām sāku apgūt diplomātiskā izteiksmes veida prasmi ;), bet, lai nu kā…., uzskatu, ka novirzīties no patiesības kursa nekādā gadījumā nedrīkst. Dažkārt gan jābūt pacietīgam un patiesību uz brīdi var nākties paturēt pie sevis…, līdz tiek atrasti pareizie vārdi, lai netiktu apdraudēts pats un citi, jo jāņem vērā visi faktori…

  • Alex Jones gan atrod pareizos várdus – kā ar ámuru pa pieri. Savádák jau nepielec Amerikāņu nācijai, ka viņus apjāj:D

  • Ir jāveido sevi kompromitējušo politiķu saraksts – cilvēku saraksts par kuriem nedrīkst balsot un cilvēku saraksts, kam būtu jāatkāpjas tādu vai citu iemeslu dēļ. Piemēram, Šlesers, ja iekārtoji sava šofera dēlu kādā tur valdē, tad sevi kompromitēji – bet tagad šis par Rīgas mēru taisās. Tā ir žurnālistu atbildība. Par cik Latvijā visi lielie masu mēdiji aizstāv kāda politiskā spēka intereses, bet savstarpēju informācijas karu laikam nevēlas uzsākt, mums šāda saraksta nav.
    Ja masu mēdiji patiesi aizstāvētu savas skatītāju intereses, nevis savas reklāmdevēju intereses, tad aiz katras politiskās reklāmas sekotu šāda saraksta reklāma, kas garantētu maksimāli daudz mīnusu politiķiem kas to pelnījuši un ļautu partijām pašattīrīties. Visu laiku ir valdījusi sistēma, ka mazliet sasmērējies jau nav nemaz tik slikts, bet patiesībā politiķis nedrīkst būt pat mazliet sasmērējies.

  • Izskatās ,ka globalizācijas maniahi ,par poligonu savas programmas īstenošanai austrumeiropā ir izvēlējušies tieši Latviju. Skaidri redzams, ka Latvijas līdzšinējās valdības šo globalizācijas ietekmi ir tikai veicinājušas un visādi atbalstījušas. Par banku vergiem ir veikli pataisīti apmēram 70 % darbaspējīgo Latvijas iedzīvotāju. Zemes resursi -Latvijas lielākais ražošanas līdzeklis tiek pārdots ,ieķīlāts bankām, zemes platības par grašiem tiek nodotas rūpīgai ES interešu sfēras kontrolei ,pretī saņemot grašus -platību maksājumus . Stratēģija te ir skaidra -informācijas iegūšana un pārvaldīšana. Lauksaimniecības ražošanas kontrole un plānveidīga iznīcināšana. Trakākais ir arī tas ,ka nacionālo skolu kontrolē globālistu uzspiestas mācību programas ,mācību standarti ,ko iesaka ,regulē ES globbālais tīkls. ES, ASV ir piemeklējusi kapitālisma sistēmas krīze, agonija turpinās un izklūšanai no tās var tikt pielietotas neparedzētas ,bīstamas un nacionālu valsti graujošas metodes . Cilvēki esiet modri !!!!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.