J.Kučinskis: ‘Kā izvēlēties jauno valdību tā, lai izvairītos no Pelšes-Vosa sindroma?’

Mēs nedrīkstam ļaut sevi bīdīt un manipulēt svešām varām – pirmā vietā allaž stādāmas latviešu un Latvijas intereses.” – latviešu vēsturnieks un domātājs Uldis Ģērmanis.

Latvieši ir neparasti spējīga un talantīga tauta, diemžēl garie gadsimti citu tautu aizbildniecībā mums līdz šim nav ļāvuši sevī izkopt brīvai un patstāvīgai attīstībai nepieciešamos principus, stāju, pašapziņu un gudrību. To jūtam ikdienā. Patiešām svarīgās lietās mēs reti kad paļaujamies uz savu gudrību un savām spējām kaut ko priekš sevis panākt paši, mēs reti atzīstam savu tautiešu talantus un sasniegumus. Mēs pat apsmejam tos, kuri vēlas kaut ko paveikt savas valsts labā, un viņiem neticam. Mēs bieži apskaužam savus izcilākos cilvēkus un metam tiem spieķus riteņos. Daudzi izcili latvieši, kā, piemēram, pasaules līmeņa tautsaimnieks Kārlis Balodis, savu mūžu beiguši tautiešu apmeloti, izsmieti, izstumti un aizmirsti. Jādomā, vai mēs vispār ticam savas valsts nākotnei? Toties mēs pielūdzam svešus kungus, pat ja tiem nav nekādu nopelnu un ja tie īsteno Latvijai naidīgu politiku. Atcerēsimies milzīgo cilvēku pieplūdumu, kad Latvijā viesojās ASV prezidents B. Klintons un dažādas „karaliskās eminences”.

Tiesa, daudzi latvieši ir spoži iekārtojušies gandrīz visos pasaules kontinentos, visās varās un iekārtās, daudzi arī Latvijā sev iekopuši lepnas mājas un unikālas sētas. Mums bijuši izcili zinātnieki, mākslinieki, karavadoņi, nesalaužami cīnītāji, dedzīgi revolucionāri, jaunu saimniecisko jomu dibinātāji, organizatori, jaunatklājēji, pat valstsvīri, taču šie cilvēki savu talantu un censonību likuši citu valstu labklājības un varenības pamatā, kalpojuši svešām, amorālām varām. Tieši latvieši bijuši visuzticamākie kalpi gan Ļeņinam, gan Staļinam un Hitleram, par ko līdz šai dienai saņemam citu tautu lāstus un nicinājumu. Un arī tagad latvieši izrādījuši izšķirošu iniciatīvu, sekmējot vienas lielvaras globālās ambīcijas, kas balstītas uz meliem un savtīgām interesēm. Latvieši, kas vēl arvien mēdz Krievijai atgādināt 50 gadu okupāciju, nu paši kalpo okupācijas spēku formācijās, palīdzot atņemt brīvību citām tautām. Faktiski tieši Latvijas valdība pavisam nesen sašķēla Eiropas vienoto nostāju saistībā ar Irākas karu, par ko izpelnījāmies „jaunās Eiropas” līderu apšaubāmo reputāciju. Šis politiskais aklums pat tiek slavējoši apdziedāts mūsu tautas dziesmās: „Mūžam tavi bāleliņi svešos karos jās…”

Taču ko mums dod varoņdarbi svešos karos un revolūcijās, ja nespējam sakārtot paši savu valsti, savu pilsētu, savu pagastu un ģimeni, ja nespējam uzaudzināt Latvijai lojālu jauno paaudzi?

Pirms savās nelaimēs vainojam citas tautas, ieklausīsimies patriotiskā vēsturnieka Ulda Ģērmaņa vārdos: „Ilgajos nebrīves laikos rāts un pērts, latvietis lielā mērā pierod, ka “dziļākā gudrība, zināšanas un skunstes” piemīt sveštautiešiem un svešzemju kungiem.” Lai slimību ārstēt, vispirms tā jāatzīst, t.i., jānosaka diagnoze. Tāpēc arī šai gadījumā ir svarīgi vispirms apzināties savu vājo vietu, kas tad arī ir dziļākais mūsu tautas neveiksmju cēlonis. Jo tikai to, ko atzīstam un apzināmies, mēs varam arī labot un vērst par labu.


Ticīgāki par pašu pāvestu?

Ar ko tad izcēlās Arvīds Pelše un Augusts Voss? Patiesībā viņi bija pelēkas, neizteiksmīgas latviskas izcelsmes būtnes, kuras Maskava padomju periodā iesūtīja, lai viņi vadītu kompartijas vietējo filiāli. Viņi bija tikpat pelēki cilvēciņi, kā mūsu patreizējie eirokomisāri. Viņi nekad neaizstāvēja Latvijas intereses, taču darīja visu iespējamo un vēl vairāk, lai izpatiktu impērijas centram. Ne jau Maskava savulaik aizliedza Latvijā svinēt Līgo svētkus. To izdarīja vietējie latviskas izcelsmes pakalpiņi, kuri gribēja sevi parādīt par lielākiem internacionālistiem nekā viņu Maskavas bosi; kuri gribēja paspīdēt citu padomju republiku vadītāju vidū, par to saņemot atzinīgu uzsitienu uz pleca vai kārtējo Maskavas medāli. Šad tad arī prestižu vietu Maskavas politbirojā. Latviju šie cilvēki nicināja un par mums kaunējās. Pat runāt latviski viņi kaunējās. Arī mēs bieži kaunamies. Arvien vēl kaunamies.

Ir tāds teiciens: „Ticīgāks par pašu pāvestu”. Ar šo teicienu var raksturot gan Pelšes un Vosa laika administrāciju Rīgā, gan vadošo politiķu plejādi mūsdienās. Ieskatieties mūsu valstsvīru sejās un ieklausieties viņu runās! Nekad tur neredzam sirsnības dzirksti vai entuziasma atblāzmu, nekad no viņu lūpām nedzirdam aizraujošu Latvijas nākotnes vīziju, kas iedvesmotu pārējos. Viņi pat nav spējīgi pateikt skaidru „jā” vai „nē”. Tikai vāvuļo riņķī un apkārt, nekad neuzņemoties ne par ko atbildību, nekad bez konsultēšanās ar „centru” neuzdrīkstoties pieņemt skaidru, Latvijas interesēm atbilstošu lēmumu. Nu jau pat atļauju indeksēt pensijas mūsu ministri lūdz Vašingtonā vai Briselē. Vašingtona un Brisele savas vēlmes var pat skaidri neizteikt. Tik un tā Latvijā katrs mājiens vai tā ēna tiks automātiski iztulkota kā absolūta Dieva griba un īstenota dzīvē ar uzviju. Protams, Vašingtonas un Briseles, nevis Latvijas interesēs. Verga dvēsele sevis noliegumā, pielūgsmē un mazohismā pārspēj svešo kungu mežonīgākās fantāzijas.

Kam šāda zemošanās vajadzīga?

Pat svešajos kungos tā izraisa tikai pretīguma sajūtu, jo ir pretdabiska, rāpulīga, pārāk lienoša un gluma. Arī potenciāli nodevīga, jo tie paši, kas tagad zemojas Vašingtonai, vēl nesen zemojās Maskavai. Lai arī kungu globālajām īstermiņa interesēm šāda zemošanās škiet visai noderīga. Starp citu, ar ko latviešu Waffen SS leģionāri atšķīrās no Somijas armijas karavīriem Otrajā pasaules karā? Ar to, ka somi cīnījās par savu dzimteni zem saviem karogiem un savas virspavēlniecības vadībā. Somija bija atklāta Hitlera Vācijas sabiedrotā, tātad līdztiesīgs partneris – ar saviem mērķiem un pašapziņu. Somu karavīrus nemētāja pa frontēm, nelika viņiem veikt netīrus darbus – viņi cīnījās par savu zemi un tikai pret PSRS. Bet leģionāri bija tikai Hitlera karakalpi. Un te vairs nav svarīgi, kādas cēlas ilūzijas varbūt savā sirdī loloja konkrēts latviešu leģionārs – viņš bija tikai beztiesīgs svešas varas kalps. Tāpēc vēl aizvien Somijas armija bauda vispārēju pasaules cieņu, bet latviešus mēdz saukt par fašistiem, pakalpiņiem un līdzskrējējiem.

Valstiski domājošiem cilvēkiem šādas nianses ir skaidri jāizšķir. Tā ir neatņemama valstiskās apziņas sastāvdaļa. No šā viedokļa jāvērtē arī 16. marta svinību lietderība un vēlamie lozungi. Arī bijušais leģionārs Uldis Ģērmanis rakstīja: „Mūsu izmantotāji vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā labu un derīgu materiālu un drosmīgus karavīrus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt. Vismazākos zaudējumus esam cietuši un vislielākos panākumus guvuši, cīnīdamies zem saviem karogiem un par saviem nacionālpolitiskajiem mērķiem, bet smagi cietuši, izmantoti un pat zaimoti esam tad, kad labās cerībās dūšīgi kāvāmies svešu kungu un viņu mērķu interesēs.”
Lai ko mums agrāk un tagad cenšas iestāstīt, latvieši allaž bijuši gana čakli un sekmīgi. Arī padomju laikā mūsu republika savā attīstībā bija viena no pirmajām – priekšā Lietuvai un Igaunijai. Bet kā mēs izmantojām savas centības augļus?

Gan Latvija, gan Lietuva un Igaunija bija spēcīgas lauksaimniecisko produktu ražotājas. Tā kā PSRS bija vienota ekonomiskā telpa, daļa produkcijas bija jānodod vissavienības fondā jeb kopējā katlā. Lietuva un Igaunija vispirms piepildīja savus veikalus, un tikai pārprodukciju nodeva vissavienības fondā. Bet mūsu Pelšes un Vosa administrācijas arī šajā ziņā izvēlējās savu īpašo ceļu: vispirms pārpildīja nodošanas plānu vissavienības fondā un tikai tad, ja kaut kas atlika, to „izsvieda” mūsu veikalu pustukšajos plauktos. Tāpēc pēc desām latviešiem bieži bija jābrauc uz Lietuvu vai Igauniju, toties Latvijas vadībai tika gods par kārtējo pārcenšanos uz savas tautas rēķina – plāna pārpildīšanu.

Turpretī Lietuvas vadība (arī formāli kompartijas biedri) gribēja, prata un nebaidījās aizstāvēt savas republikas intereses, izmantojot savas republikas labā arī vissavienības fondus. Tā Lietuva par PSRS naudu uzbūvēja sev labus lielceļus un citus infrastruktūras objektus, kā arī uzbūvēja atomelektrostaciju. Bet Latvija to nedarīja, tāpēc arvien braucam pa sliktiem ceļiem, bet enerģētikas jomā arvien esam atkarīgi no Krievijas un citiem enerģijas eksportētājiem. Un vēl arvien Latvijas veikalos ir grūti atrast Latvijas preci, un arī paši veikali lielākoties nepieder Latvijas pilsoņiem. Tādējādi peļņa no Latvijas aizplūst – mums atstājot tikai visai nožēlojamas aldziņas un nodoklīšus, kā arī aplaupošu cenu diktātu.


Kāds tam sakars ar jauno Latvijas valdību?

Vistiešākais. Arī mūsdienās visas Latvijas valdības ir darbojušās pēc Pelšes un Vosa shēmas: noniecināt savējos, izkalpoties svešiem. Turklāt valdošajās aprindās šī tendence jūtama daudz izteiktāk nekā vidusslānī vai parasto cilvēku vidū. Latvijā nav grūti atrast patriotisku uzņēmēju, patriotisku zemnieku vai pat patiesi patriotisku sētnieku, taču gandrīz neiespējami atrast patriotisku politiķi. Gadsimtos kultivētā negatīvā atlase arvien darbojas – latvieši arvien bijuši arī teicami vagari, kas paverdzinājuši savus tautiešus.

Gan masu mēdijos, gan internetā pašlaik tiek aptaujāti cilvēki – ko viņi vēlētos redzēt jaunā premjera amatā. Un priekšā tiek likti populāru un ne tik populāru politiķu sarakstiņi. Bet kādi ir izvēles kritēriji? Vai ārējais tēls un popularitāte (sliktā vai labā slava, par ko parūpējušies tie paši masu informācijas līdzekļi)?

Es piedāvāju valdības vadītāju izvēlēties pēc padarītiem darbiem, turklāt ilgstošā laika periodā. Ja kāds politiķis vai uzņēmuma vadītājs arī šajos graušanas un postīšanas laikos tomēr spējis būtiskāko saglabāt un attīstīt, ja viņam piemīt valstiska domāšana un vēriens, ja viņam netrūkst radošu ideju un drosmes, un ja viņam ir skaidra Latvijas nākotnes vīzija, kurā cienīga vieta mums visiem, tikai tad viņš vai viņa varētu arī visu Latviju izvest no krīzes. Un tādi cilvēki mums ir.

Nosaukšu tikai dažus. Piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs. Jā, viņš nav nekāds eņģelis (un starp mums vispār nav perfektu eņģeļu). Viņš šajā procesā neaizmirsa arī savas personīgās intereses. Tomēr savā pilsētā Ventspilī viņš nebija grāvējs un postītājs. Lembergs ne vien saglabāja tranzīta infrastruktūru un to iespēju robežās neiztirgoja ārzemniekiem, bet ir to arī modernizējis, uzcēlis jaunas ražotnes un labiekārtojis pilsētu, paglābis no pārdošanas ārzemniekiem vairākus objektus visā Latvijā. Tiem uzņēmumiem, kuri vēlējās ienākt, lai darbotos Ventspilī, viņš ir pieprasījis par to labi samaksāt, ieguldīt vispārējā labklājībā. Un tas mūsdienās nav maz. Turklāt Lembergam ir daudz labu ideju, kuras viņš nebaidās paust un aizstāvēt. Pat ja par to viņu vajā un tiesā.

Manuprāt, vērā ņemams ir arī ZZS Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa ierosinājums par premjerministru iecelt ilggadējo un sekmīgo Latvijas Hipotēku bankas prezidentu Inesi Feiferi. Tā kā saimniecisko krīzi Latvijā lielā mērā izraisīja tieši pasaulē patlaban dominējošā finanšu sfēra, sekmīgs bankas vadītājs varētu būt pat ļoti noderīgs.

I.Feiferis Hipotēku banku pārņēma visai bēdīgā stāvokli, taču faktiski bez valsts atbalsta un īsā laikā ir to pārvērtis par vienu no vadošajām Latvijas bankām, kura turklāt izveidoja hipotekārās kreditēšanas un ķīlu zīmju vidi Latvijā, ir nākusi ar daudzām valstiskām iniciatīvām, sekmīgi pārdzīvojusi vairākas valsts un pat globāla mēroga finanšu krīzes. Banka pasargāta arī no pavisam konkrētiem nodomiem to privatizēt. I.Feiferim ir liela un sekmīga starptautiskās sadarbības pieredze. Arī pats I.Feiferis personīgi pēdējos mēnešos ir nācis ar vairākām iniciatīvām krīzes pārvarēšanai, piemēram, programmu importa preču aizstāšanai ar Latvijas ražojumiem, vērienīgu mājokļu renovācijas programmu, kas mazinātu Latvijas energoatkarību. Ir sagatavoti priekšnoteikumi un idejas, lai Hipotēku banka uzņemtos Attīstības bankas funkcijas – nepieciešams tikai valdības akcepts. Attīstības banka ir valstisks attīstības mehānisms, ar kuru, piemēram, tika atjaunota Otrajā pasaules karā sagrautā Vācija. I.Feiferim, manuprāt, piemīt izcila valstiskā domāšana, vērienīgums, uzdrīkstēšanās, netrūkst ideju un gribas tās mērķtiecīgi īstenot. Viņam raksturīgas biedriskas attiecības ar padotajiem un citiem vienkāršiem cilvēkiem, varas un naudas perspektīva viņam nav „sakāpusi galvā”. I.Feiferis nav komformists, taču prot darboties komandā arī tad, ja pastāv viedokļu dažādība. Viņam ir spēja iedvesmot un motivēt.

Tie tikai divi piemēri, lasītājs droši vien atradīs arī citus cienīgus premjerministra kandidātus.


Valdībai jāļauj strādāt

Jau sarosījušies vecie tirgus reformu marodieri, kuri pieprasa krīzes pārvarēšanai iztirgot pēdējos lieluzņēmumus un valsts daļas uzņēmumos, kas vēl pieder Latvijas valstij. Tā ir Augusto Pinočeta cienīga recepte uz pilnīgu valsts izlaupīšanu un paverdzināšanu.

Netrūkst arī labu priekšlikumu par, piemēram, papīra rūpniecības atjaunošanu Latvijā (skat. NRA rakstu 2009. gada 21. februārī) un citu. Taču mūsu priekšstāvji valdībā un Saeimā izliekas tos nedzirdam – viņiem nav laika, jo jādala krēsli un ietekmes. Tāpat kā visus iepriekšējos 18 gadus. Tāpēc jau gan valdība, gan Saeima ir zaudējusi sabiedrības uzticību. Un diez vai pašreizējā sastāvā un ar pašreizējo attieksmi izdosies uzticību atgūt. Arī Saeimas ārkārtas vēlēšanas, manuprāt, tuvākajā laika periodā neko būtiski nemainīs. Jo arvien pastāv disfunkcionāla partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanas kārtība, kas partijas padara par dažādu lielbiznesa un savtīgu interešu ķīlniecēm. Nav arī izveidojusies alternatīva, valstiskas intereses pārstāvēt spējīga partija, par kuru varētu ar paļāvību balsot. Turklāt ārkārtas vēlēšanas tikai aizkavētu jau tagad nepieciešamos krīzes pārvarēšanas pasākumus.

Tikmēr Latvijas ekonomikas strauji noasiņo, simtiem uzņēmumu gaida konkrētus, skaidrus un mobilizējošus valdības lēmumus, skaidru politikas virzienu un taisnīgus noteikumus, bet valdība un parlaments turpina kašķēties par formāliem sīkumiem un pieņem nenozīmīgus 5. šķiras lēmumus. Vai mēs to varam atļauties? Es uzskatu, ka nevaram.

Pašlaik visā pasaulē notiek grandiozas pārmaiņas. Brūk ticība brīvā tirgus reliģijai, arvien vairāk valstu iztaisno muguras, lai noraidītu vienas lielvalsts globālo diktātu. Ļogās arī dolāra hegemonija, sevi piesaka jauni saimnieciskās aktivitātes centri, un tie vairs neatrodas Rietumos. Tiek pārskatītas vecās dogmas un aizspriedumi. Jā, vēl jau vecie dinozauri var izraisīt pasaules karu, taču skaidrs, ka nekas vairs nepaliks tā, kā bijis pēdējos 20 gadus. Kārtējais pasaules iekarošanas plāns ir izgāzies. Vai Latvija vēlas palikt kā pēdējais pasažieris uz grimstošā „Titanika” klāja?

Kāda tad varētu būt izeja, ja neskaita 1934. gada 15. maijam līdzīgu valsts apvērsuma scenāriju?

Manuprāt, saimniecisku atveseļošanos nedrīkst īstenot uz demokrātisko brīvību zaudēšanas rēķina. Tauta nevis jāpiespiež strādāt ar varu vai iebaidīšanu, bet gan jāiedvesmo – jāatjauno radoša darba tradīcijas, gods un arī darba poēzija. Darbs taču var būt jēgas pilns, cilvēkus pacilājošs un vienojošs, prieka un garīga gandarījuma pilns! Taču vienlaikus skaidrs, ka nepieciešama ātra, enerģiska un mērķtiecīga rīcība. Ātri, varbūt pat ik dienas, jāpieņem ļoti svarīgi lēmumi. Un šiem lēmumiem nav jābūt nepopulāriem, jo vai tad atveseļošanās vispār var būt nepopulāra? Vai kāds Latvijā ir pret atveseļošanos?

Ir skaidrs, ka Saeima ar līdzšinējo attieksmi jebkuras pozitīvas pārmaiņas tikai bremzēs un sabotēs. Pat vislabākie projekti vienkārši iestigs nebeidzamās un tukšās debatēs, kabinetu spēlēs un aizkulišu intrigās. Tāpēc Saeima no šā sloga ir jāatbrīvo. Kad tiks apstiprināta krīzes pārvarēšanai piemērota valdība, Saeimai jāpieņem tikai viens svarīgs lēmums: jāpiešķir premjerministram ārkārtas pilnvaras uz noteiktu laiku (diviem vai trim gadiem) visās jomās, kas saistītas ar krīzes pārvarēšanu un Latvijas saimniecisko attīstību. Saeima turpinās darboties, pieņemot zemāka līmeņa juridiskos aktus valdības izvēlēto attīstības programmu ietvaros. Tieši tā rīkojās ASV, kad bija nepieciešamība pārvarēt 1930. gadu Lielo depresiju. ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam tika piešķirtas ārkārtas pilnvaras, kādas raksturīgas kara stāvoklim. Visi lielie attīstības projekti Amerikā tika veikti, balstoties uz ASV prezidenta dekrētiem.

Vēl tik viena nianse, kas svarīga pašreizējām Latvijas īpatnībām. Ir noteikti jāizbeidz partiju komisāru vara un interešu sfēru dalīšana starp partijām. Nekādu partiju pārstāvju uzņēmumu padomēs, nekādu barošanās iespēju, kādas sniedz piederība tai vai citai varas partijai. Jaunajam premjeram jādod tiesības pašam izveidot sava darboties spējīga komanda. Visdrīzāk tā būs jāpiesaista no sevi pierādījušu speciālistu vidus, nevis no partijām.

Un tagad katrs iztēlosimies gaišu vīziju, kādu mēs nākotnē gribētu savu Latviju. Iztēlosimies savu un mūsu bērnu vietu tajā! Iztēlosimies arī savus darbus un devumus Latvijas labā! Iztēlosimies Latviju, kuru mēs mīlētu un ar kuru lepotos! Tad arī zināsim, par ko balsot, ko izvirzīt valdībai un ko atbalstīt. Arī grūtos brīžos atbalstīt.

Es ticu Latvijai! Mēs kopā varam to padarīt ziedošu un laimīgu!


Jānis Kučinskis


  • Nevaru piekrist rakstam. Pēc rakstītā sanāk, ka iecelsim smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto A.Lembergu par premjeru un iedosim viņam gandrīz neierobežotas tiesības rīkoties Latvijā ar ko un kā vien patīk. Pirmkārt, minētais kungs likvidēs visas apsūdzības pret sevi un ar masu mediju palīdzību nomazgāzies baltāks par baltu. Pēc tam visos svarīgākajos amatos tiks salikti tikai A.Lembergam uzticamie cilvēki, politiskie oponenti apklusināti, cik nu tas būs iespējams, mistiskā veidā A.Lembergs kļūtu vēl daudz, daudz bagātāks un varbūt kaut kas arī atlektu pārējiem. Nevajag aizmirst, ka Ventspils pašvaldībai bija pieejami proporcionāli daudz lielāki līdzekļi nekā jebkurai citai pašvaldībai, tāpēc arī ar masu mediju starpniecību ir izdevies izkopt un noturēt mītu, ka Ventspils ir saimnieciskākā pašvaldība visā Latvijā. Pastāstiet, kāpēc piektajai lielākajai Latvijas pilsētai ir savas ziņas privātajā radio kanālā, bet tādu nav ne otrajai, ne trešajai, ne ceturtajai? Vai tas ne par ko neliecina?

  • Lembergs šobrīd skaitās smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais, bet ne notiesātais. Dažās no tām “smagajām apzūdzībām”, cik varēja lasīt presē, viņš jau ir attaisnots. Par viņa vainu vai nevainību neņemos šeit spriest. Man nepatīk viens cits aspekts. Mūsu valstī nav viens likums un viena taisnība visiem. Ne jau Lembergs Latviju ir ievedis bedrē. Un tas ir ļoti smags noziegums! Kur šobrīd atrodas šī smagā nozieguma izdarītāji??? Viena daļa no viņiem sēž savos krēslos un spriež kādu kārtējo koalīciju sabīdīt! Tāpat kā Rubiks savulaik pasēdēja cietumā, bet Ždanoka sēž Eiroparlamentā.

  • Neizlasīju visu un ne pārāk nopietni.
    Var jau visu tā paust, bet varbūt šībrīža situācijai bija jāizvēlas citādi teksti, pieeja…
    Par Lembergu it kā izlasīju. Es gan nesapratu, ka viņu vajag par premjeru, bet gan kā
    attieksmes piemēru.
    Tāpat arī jāpiekrit “žulim” vismaz tiktālu cik te ir izteicies.
    Tātad manuprāt vajag vēl par visu šo problemātiku rakstīt, domāt…

  • “…mēs reti atzīstam savu tautiešu talantus un sasniegumus. Mēs pat apsmejam tos, kuri vēlas kaut ko paveikt savas valsts labā, un viņiem neticam. Mēs bieži apskaužam savus izcilākos cilvēkus un metam tiem spieķus riteņos…”

    1. Protams, ka neatzīstam talantus un sasniegumus, jo mēs esam kokurences un sāncesnsības transā – kondīcijā, jo ja kāds ir labāks par mani, tad man būš grūtāk “izsisties”
    2. Paveikšana valsts labā un izcilība – tas tiek noniecināts – protams, jo ar šādām īpašībām hierarhijas augšgalā netiksi – ir jābūt viltīgam, aprēķinātājam, ar pazīšanos visur, alkatīgam.

    Sistēma – ekonomiskā (naudas) un politiskā (demokrātija) – ir visas šīs uzvedības cēlonis. Ja tu vēlies nokļūt augšā, tad jāizmanto vientīrākie paņēmieni pret pārējiem. Visādi ideālisti tikai traucē darboties.

  • Nevaru nopietni uztvert nevienu rakstu, kurš sākas ar apnikušo klišeju tiražēšanu – galu galā par roklaižām mūs padarīja vergu laiki, bet pēc tam tieši nāca pašapziņas augšanas laiks(jaunlatvieši) Pēc tumsas vienmēr gaisma un otrādi un nav ko pašnoniecināties- gan citi to izdarīs labāk. Nu vajadzētu savstarpēji palīdzēties gan, bet nevar solidarizēties ar tiem, kas katrā kopdarbības mēģinājumā ar lielvarām(kad citādi nav iespējams!) meklē līdēja sindromu.Kurš nekad nav kļūdījies ceļa izvēlē? Nu ja, bet ne par to. Zaglis paliek zaglis, lai cik inteliģenti viņš zog. Arī valsts izlaupītāji ļauj dzīvot saviem pakalpiņiem, un tie balsos joprojām. Tāpat kā aizstāv Lembergu, tā aizstāvēs arī TP subsīdijas pašvaldībām oranžā krāsā to saņēmēji. Nesaku, ka tur ir cilvēki, kas neprot strādāt, bet pieļauju, ka prot arī citi, kas nav oranži.Un tad nav godīgi, tāpat kā nav godīgi, ka nav progresīvā ienākuma nodokļa joprojām …

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.