V.Krauklis: ‘Kāpēc krīze un kas mūs sagaida?’

Bankroti, atlaišanas, neziņa par nākotni, stress, kriminogēnās situācijas pasliktināšanās – tā ir krīzes izraisītā realitāte un izskatās, ka tas ir tikai sākums. Pietiekami daudzi jau jūt, ka ziepes ir lielas, bet ko darīt šķiet reti kurš zina. Viedokļu ir daudz, bet pārliecība par to pareizumu maza.


Krīzes redzamie iemesli.
Pirmkārt jāsaprot, ka krīze ir vispasaules, tādēļ vainot pie notiekošā vietējo varu nav prātīgi. Konstruktīvi kritizēt par negatavību, nepareizām darbībām krīzes pārvarēšanā, ja šķiet zināmi labāki risinājumi – jā, bet nekonstruktīva vainošana, pieprasīšana, dumpošanās, tikai pasliktina jau tā objektīvi smago situāciju.

Kā galvenais krīzes iemesls un izpausme jāmin kaut kādu iemeslu dēļ notikusi ievērojama, pasaules mēroga naudas daudzuma samazināšanās, kas ir nopietni iedragājusi vispasaules ekonomisko sistēmu un izraisījusi ķēdes reakciju, kuras rezultātā naudas daudzums turpina samazināties.

Būtiskākā naudas funkcija ir nodrošināt sabiedrības ar darba dalīšanas metodi radītu vērtību sadali, kalpojot kā universālam maiņas līdzeklim šo vērtību iegūšanā. Tātad, katrs specializējoties savā jomā, palīdz radīt kopīgas vērtības, saņem par to universālu vērtību apmaiņas līdzekli – naudu, par ko var iegādāties attiecīgu daļu no kopīgi radītajām vērtībām. Ja nav naudas vai naudas daudzums samazinās, nav iespējams iegūt kopīgi saražoto un ar laiku pats ražošanas process samazinās par tik, par cik ir samazinājies naudas daudzums (nav motivācijas strādāt kopējam mērķim).

Pašreiz pasaules valstu valdošās aprindas mēģina no vienas puses drastiski samazināt izdevumus (jo nav naudas), bet no otras puses pieņem pārvalstisko varas aprindu piedāvātos risinājumus rūkošā naudas daudzuma palielināšanai, ņemot jaunus kredītus. Tiem, kas vēl nezina, esošajā pasaules finanšu sistēmā nauda = kredīti, jeb jo vairāk kredīti, jo vairāk naudas, jeb, ja nav kredītsaistību, nav arī naudas, attiecīgi ar valstu jauno megakredītu palīdzību visdrīzāk tiek mēģināts apturēt naudas daudzuma samazināšanās procesu un aktivizēt ķēdes reakciju tās pieaugumam, tādējādi uz kādu laiku atdzīvinot tautsaimniecību esošās ekonomiskās sistēmas ietvaros.

Kas notiek Latvijā?!
Tik tiešām nasing spešal. Ar Latviju notiek tas pats, kas notiek vai tuvākajā laikā notiks ar citām pasaules valstīm. Tas ir, valdošās aprindas (Latvijas gadījumā Ģimene, kas sastāv no vairākām, gariem zobiem draudzīgām Ģimenītēm) savas rīcībspējas, gudrības un morālās stājas ietvaros kā nu var ugunsdzēšanas režīmā glābj situāciju tagad un tūlīt, metot pār bortu (uz ielas) arvien vairāk un vairāk cilvēkus, tādējādi atstājot tos bez regulāriem naudas ieguves avotiem. Vissmukākais vārds šī procesa apzīmēšanai ir efektivizācija.

Par cik naudas apjoms ir sarucis pietiekami lielā apmērā, Ģimenei nākas (vai tūlīt nāksies) efektivizēties arī pašai, ne tikai atsakoties no pierastajām ekstrām, bet metot (arī uzmetot) pār bortu arvien vairāk un vairāk savējos. Tas savukārt, kopā ar arvien pieaugošo neapmierināto sakaitu un dažādām spēcīgām ārvalstu organizāciju interesēm, kas labprāt parisinātu daļu no savām problēmām uz citu rēķina, saasina cīņu par varu, kas ievērojami traucē veikt darbības grūtību mazināšanai un pārvarēšanai, tādējādi padziļinot krīzi vēl vairāk.

Tomēr, lai cik nepopulāri tas neizklausītos, bet krīzi pārvarēt ar iespējami mazākiem zaudējumiem var tikai Ģimenes vadībā, papildinot to ar racionāliem priekšlikumiem, pamatotu kritiku un neslēptām taisnīgām dusmām par atsevišķu tās pārstāvju negodprātīgu un necienīgu rīcību, nevis ieceļot to dēmonizētu ienaidnieku kārtā un akli un izmisīgi cīnoties pret to.

Uz ielas atstātie.
Pašreiz sabiedrību var nosacīti iedalīt trijās grupās. Pirmā ir Ģimene un tai pietuvinātie, kam kādu laiku vēl būs salīdzinoši pārtikusi dzīve. Otra daļa ir cilvēki, kam vēl ir sava bizness vai algots darbs, bet trešajiem darba un regulāru naudisku ienākumu vairs nav. Krīzei pieņemoties spēkā, otrā grupa paliks arvien mazāka, bet trešā arvien lielāka.

Uz ielas izmestajiem no vienas puses klāsies vissmagāk, jo viņiem bieži vien būs jācīnās par savu fizisku izdzīvošanu, tai pat laikā no viņiem arī būs visvairāk atkarīgs vai, kad un kādā veidā krīze tiks pārvarēta. Šai ziņā Latvijas cilvēkiem, salīdzinot ar daudzu citu valstu iedzīvotājiem ir virkne salīdzinošo priekšrocību – maz cilvēku, auglīga zeme, labvēlīgs klimats, salīdzinoši dzīvas radnieciskās dzimtu saites, vairākumam ir pa kādam radam laukos, padomju sociālisma pieredze, senas lauksaimnieciskas tradīcijas.

Tātad, lai bez regulāriem ienākumiem palikušie spētu izdzīvot, viņiem jāspēj sevi nodrošināt ar dzīvības uzturēšanai nepieciešamajām pamatvērtībām – pajumti, siltumu ziemā un pārtiku. Tam ir nepieciešams ar kredītiem neapgrūtināts mājoklis un kāds lauksaimniecības zemes pleķis. Ja kaut vienam no ģimenes ir šīs vērtības, tad dzimtai kā pingvīniem ir iespēja saspiesties un izdzīvot, ja vien vecas ķildas, alkatība, lepnums, skaudība, slinkums, izšķērdība, ārišķība un citi netikumi pat ekstremālos apstākļos neņem virsroku. Vislabvēlīgākā situācijā šai ziņā atrodas no kredītiem brīvi laucinieki un to radinieki. Bet ar to vien var izrādīties par maz, jo vēl jārēķinās ar sirojošo kriminālu, kas nespēs vai nevēlēsies sevi apgādāt ar godīgu darbu, kā arī jāņem vērā esošie un iespējamie valsts varas spaidi un ierobežojumi (nodokļi, šādiem apstākļiem muļķīgas normas, naudas (kuras nav) sodi to neievērošanu utt.).

Lai gan izdzīvot būs iespējams tikai ar naturālai saimniecībai tuvām saimniekošanas metodēm, šāds saimniecību modelis spēs veiksmīgi pastāvēt tikai īslaicīgi (pagaidu variantā) līdz mirklim, kad grūtībās un bezizejā nonākusī sabiedrība praksē radīs pilnīgi jaunas organizatoriskas formas, kas spēs veiksmīgi aizstāt esošās.

Lai esot „tur ārā” ne tikai izdzīvotu, bet arī attīstītos, cilvēku kopām (ģimenēm, citām saliedētām cilvēku kopām utt.) vismaz aptuveni vajadzētu atbilst sekojošiem kritērijiem:
- savstarpējs draudzīgums, cieņa, uzticēšanās, uzticība, nekonfliktēšana, saprašanās utt.;
- čaklums un darbaspējas;
- spēcīga taisnīguma izjūta vienlīdzīgi pret visiem (pieeja – savējie labāki par ne savējajiem neder) un pieticība;
- spēja sadalīt (bez nesaskaņām un konfliktiem) darba pienākumus un augļus;
- uz sadarbību vērsta attieksme pret jebkuru svešinieku un citu cilvēku kopu (citu ģimeni, valsti, banku, uzņēmumu; noziedznieku grupējumu, reliģisku organizāciju utt.);
- spēja bez konfliktiem ar jebkuru vienoties un mainīties ar vērtībām esošās naudas ekvivalentu neesamības vai ļoti minimālas esamības apstākļos;
- spēja aizsargāt sevi gan fiziski, gan juridiski, pirmkārt preventīvi, bet arī tiešu svešinieku uzbrukumu gadījumos;
- gatavība uzņemt savā vidū jebkuru cienīgu cilvēku, korekta distancēšanās no necienīgajiem un spēja atšķirt vienus no otriem.


Latvijas Ģimene.
Ja uz valdošo aprindu uzdevumiem lūkoties virspusēji, tad viss ir vienkārši, viņiem par katru cenu jānoturas pie varas (valsts pārvaldē, uzņēmumos, biznesā), atbrīvojoties no liekiem balastiem (darbiniekiem, konkurentiem utt.). Tas ir, ja pīrāga lielums tiek samazināts, tad, lai dabūtu savu daļu, jāatbrīvojas no citiem ēdājiem. Daļa Ģimenes, īpaši sešinieku līmenis, visdrīzāk tā arī uzskata. Tomēr šāds viedoklis ir ne tikai amorāls, bet arī sakāvniecisks. Tas, ka Ģimene vēl joprojām valda, dod cerības, ka nozīmīgākos lēmumus tajā pieņem cilvēki ar augstāku morāli un dziļāku izpratni par lietu dabu.

Ja uz valsts vadību esošos apstākļos raugāmies no visas sabiedrības viedokļa, tad Ģimenes pārstāvji atrodas ļoti neapskaužamā situācijā, grūtākā nekā uz ielas izmestie, kuriem iespējama sabrukuma apstākļos, kad neviens īsti nezina ko darīt, nav jāatbild par visiem, bet tikai par sevi un saviem tuviniekiem.

Ģimenes vadībai ir jātiek galā ar iekšējo organizāciju un tuvākajiem konkurentiem uz Ģimenes vadības grožiem, jāsadzīvo un jāsavalda virkne ārējo spēku, kam katram ir savi plāni un intereses, kas bieži ir pretrunā valsts, sabiedrības un Ģimenes interesēm un jānodrošina valsts un sabiedrības pārvaldība. Krīzes apstākļos, kad resursu daudzums strauji samazinās, cilvēki kļūst kašķīgi, tiek apdraudētas pat viņu izdzīvošanas iespējas, šādu pretrunīgu uzdevumu veikšana ir īpaši grūta. Pašreiz mūsu vadoņi, līdzīgi citu valstu pārstāvjiem, bez iebildumiem ir pieņēmuši pārvalstiskās vadības pārstāvju recepti – kredītus banku sistēmas darbības stabilizēšanai. Cerēts acīmredzot tiek uz to, ka finanšu sistēmas kritienu tomēr izdosies apturēt pēc kura sekos sliktākajā gadījumā lēns un ilglaicīgs kāpums.

Kā būtiskākos valsts pārvaldnieku uzdevumus šādos apstākļos var minēt:
- valsts kā organizatoriskas vienības saglabāšanu;
- stabilitātes nodrošināšanu valstī;
- stabilas un salīdzinoši drošas izdzīvošanas vides nodrošināšanu tiem, kas palikuši bez iztikas līdzekļiem (tas ir krimināla apkarošana, banku bezatbildības un visspēcības samazināšana un valsts represīvā aparāta (VID, dažādu inspekciju utt.) savaldīšana).

Ja cerības uz pasaules finanšu sistēmas atveseļošanos neattaisnosies, tad uz Ģimenes pārstāvju pleciem gulsies milzīga atbildība par visas sabiedrības izdzīvošanu pasaules mēroga juku laikos. Šajā gadījumā valstis patreizējā organizatoriskā izskatā saglabāt nebūs iespējams (neapturot iesākušos naudas daudzuma sarukšanas procesu naudas kļūs tik maz, ka esošās sabiedrības darba organizācijas formas pārstās eksistēt). Tāpēc vajadzēs izdomāt un praksē ieviest pavisam citus darba organizācijas, motivācijas un vērtību sadales mehānismus. Un tas būs jāizdara vispārēja sabrukuma, haosa un panikas apstākļos gan valsts iekšienē, gan starptautiskā arēnā.


Krīzes patiesie iemesli.
Var minēt vairākus krīzes iemeslus, kas daļēji varētu būtu pareizi, tomēr vispilnīgākais laikam būs apgalvojums, ka krīzes iemesls ir vairuma cilvēku nepilnība un netikumi. Kā būtiskāko no tiem var minēt daudzu cilvēku vēlmi darīt pēc iespējas mazāk, saņemot pēc iespējas vairāk. Tātad strādāt negribam, bet darba augļus saņemt gribam un, ja ne savādāk, tad uz cita (tuvākā) rēķina. Bet tas vēl nav viss, kad saņemam ko gribam, ar to izrādās ir par maz un mums vajag vēl, vēl, vēl un tā līdz bezgalībai daudziem. Tas ir paņemam no cita ne tikai pajumtei un pārtikai, bet arī lepnai pilij, krutam autiņam, šikām spēļmantiņām, regulāriem plezīra braucieniem utt. Ja nespējam dabūt arvien jaunas kārotās mantiņas, tad tā nav dzīve, bet tikai nožēlojama izdzīvošana. Un arī tas vēl nav viss. Saņemot ko gribam, mēs vēl pamanāmies noniecināt saņemto un noniecināt tos, kuru darbs mums saņemto ir sagādājis. Ja kāds mūsu labā strādā, mums kaut ko dod, tad jau noteikti viņš ir kaut kas zemāks par mums (ja nekas cits, tad muļķis noteikti) un tāpēc darīt darbu mums, kundziņiem, par prieku ir obligāts viņa pienākums. Tās ir mūsu tiesības un ja kāds šīs vai citas mūsu tiesības sāk apšaubīt, tad tas ir personīgs apvainojums uz ko attiecīgi ir jāreaģē. Un protams, tam, kurš dara, darāmais ir jādara iespējami labāk un vairāk, ko mēs viņam (radam, kolēģim, darbiniekam, valdībai, ražotājam, pakalpojuma sniedzējam utt.) arī regulāri liekam manīt. Bet arī ar to vēl nav gana. Lai gan mums ir pieejams viss nepieciešamais, mēs pamanāmies kašķēties par sīkumiem un sastrādāt dēļ tā lielas glupības. Mēs strīdamies ar tiem pašiem radiem, kolēģiem, biznesa partneriem, vienkārši svešiniekiem par tik idiotiski sīkiem iemesliem, ka jābrīnās kā gan tādus stulbeņus pasaule panes. Pasaulei laikam sāk apnikt un tāpēc arī ir krīze.

Par cik mazajam cilvēkam ērtāk ir apgalvot, ka viņam šādi netikumi nepiemīt vai piemīt tikai mazliet, mazos apmēros, rodas visādi mīti un teorijas par ļoti ļaunajiem citiem, kas ir vainīgi ja ne pie visām, tad vairuma cilvēku nelaimēm. Un pat, ja tiešām eksistē šie ļaunie spēki, tad tāpat to eksistence ir iespējama dēļ daudzo mazo cilvēku mazo nepilnību summas.


Dažas konkrētākas krīzes iemeslu versijas.

1. Sazvērestība.
Krīze nav nejauša, to mākslīgi ir izraisījusi kāda pasaules mēroga, visdrīzāk slepena organizācija (pasaules valdība, banku karteļi, žīdi, cionisti, masoni, bagātākās pasaules ģimenes utt.) kaut kādu savu mērķu sasniegšanai, kas visdrīzāk ir slikti (cilvēku paverdzināšana), bet varētu būt arī labi (laikam atbilstošākas sabiedrības pašorganizēšanās formas ieviešana).
2. Objektīvas ekonomiskās sistēmas grūtības.
Krīzei ir objektīvs sistemātisks raksturs, neviens to nav iepriekš plānojis un izraisījis, daži iespējams paredzējuši. Krīze noteikti tiks pārdzīvota, kam sekos augšupeja, kam savukārt pēc kāda laika atkal sekos krīze kā jau kapitālismā ierasts.
3. Sevi izsmēlušas ekonomiskās sistēmas agonija.
Krīzei ir sevi izsmēlušas ekonomiskas sistēmas agonijas, kam ir objektīvs raksturs, neviens to nav iepriekš plānojis un izraisījis, daži iespējams paredzējuši. Krīzes rezultātā visdrīzāk kapitālisms patreizējā izskatā pārstās pastāvēt un radīsies jauna sabiedriska iekārta (iespējams komunisms vai kaut kas tamlīdzīgs).
4. Augstāku spēku radīti apstākļi.
Cilvēki ir pārāk grēcīgi un krīze ir augstāku spēku (Dieva, dievu, kosmosa enerģiju utt.) iejaukšanās rezultāts, kas ir vēstnesis jaunam laikmetam (pastardiena, ūdensvīra laikmets, indigo bērni, maiju kalendāra gals utt.). Mēģinājumi glābt veco dzīvesveidu būs nesekmīgi.


Iespējamie scenāriji.

1. Pasaules finanšu sistēmas sabrukumu izdodas apturēt.
Tas nozīmē, ka naudas daudzuma sarukums uz laiku tiek apturēts un ir vērojams tās pieaugums (visdrīzāk ļoti lēns un mazs). Atlaišanas un bankroti iet mazumā, izdzīvojušas ir spēcīgākās un efektīvākās biznesa struktūras un atlaisto darbinieku pūlī rodas jaunas, inovatīvas idejas un struktūras. Ja ir kādi ļauni sazvērnieki, kas grib paverdzināt pasauli vai atsevišķus tās reģionus, tad šis ir viņu scenārijs, jo krīzes rezultātā ir ievērojami pārdalīti resursi un ir iespējams vērtību uzpirkšana pa lēto. Latvija un citas valstis, šai gadījumā nokļūst neatmaksājamā parādu verdzībā, kas neizbēgami būs iemesls jaunām, vēl smagākām krīzēm.
2. Pasaules finanšu sistēma sabrūk mierīgos apstākļos, paralēli veidojoties jaunai ekonomiskai sistēmai.
Naudas daudzumu samazināšanos neizdodas apturēt, bet valstis glābjoties pa vienai ievieš savus maksāšanas līdzekļus, jaunas sabiedrības pārvaldes un darba organizācijas formas. Starptautiskās attiecībās izdodas konfliktu risināšanu noturēt sarunu līmenī un ieviest jaunas starpvalstu vērtību apmaiņas sistēmas.
3. Pasaules finanšu sistēma sabrūk nemierīgos apstākļos.
Šis ir pats bēdīgākais scenārijs. Šai gadījumā pasaules valstis un tautas cīnīsies par resursiem ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Sliktākajā no sliktākajiem gadījumiem, niecīgais daudzums izdzīvojušo uzsāks cilvēces attīstību no tās vietas, kur cilvēce bija vairākus tūkstošus gadus atpakaļ. Ja ir kādi sazvērnieki, kuru mērķis ir samazināt cilvēku skaitu, tad tas ir viņu scenārijs, kura veiksmīgas realizācijas gadījumā, būs vietas, kuras sabrukums un iznīcinoši kari skars minimāli un kur izdosies saglabāt kārtību un augstu tehnoloģiju attīstības līmeni.


Ko darīt?
Kad viss jūk un brūk ir grūti ko precīzi prognozēt, lai iepriekš tam pielāgotos. To ir jāmēģina darīt, bet jāsaprot, ka tikai ar to nebūs līdzēts. Vienīgais, kas var palīdzēt skarbā vidē – paša cilvēka gara un no tā izrietošais fiziskais spēks. Mums katram un visiem kopā ir jāpārvērtē ļoti daudzas vērtības un jātiek galā ar saviem netikumiem, jo ne jau krīze un tās izraisītās grūtības mūs var pazudināt, bet gan nepareizi uzskati un rīcība ekstremālos apstākļos. Pēdējā laikā mēs dzīvojām siltumnīcas apstākļos, bet tagad siltumnīca tiek nojaukta un pat visniecīgākais netikums var kalpot par iemeslu nespējai piemēroties jaunajai videi.


Valdis Krauklis

Pārpublicēts no Tribine.lv


  • labs raksts. Samērā vienkāršs, ar pāris mīnusiem, bet labs, jo pasaka konkrēti vairākas diezgan patiesas lietas un apkopo vairākas vērtīgas domas un atziņas.
    Vēlos pievienot vēl vienu krīzes iemeslu – uz nepareiziem pamatiem būvēta sabiedrība, civilizācija. Tas iekļauj arī ekonomikas problēmas.
    Vēlos norādīt, ka pirmais scenārijs noteikti nepiepildīsies, jo ir iekustināti procesi, kurus nekādi nevar apstādināt un uzlabot ar nekādām naudas ‘injekcijām’ vai kādu citu līdzekli, kas atbilst līdzšinējajai domāšanai.
    Un vēlos papildināt otro scenāriju- vai nu mierīgos, vai mazāk mierīgos apstākļos indivīdi mainās, sabiedrība mainās un viss jaunais tiek būvēts uz citādākām vērtībām, kā līdz šim.

  • Piekritu raksta autoram. Cerams, ka musu tik centigi slapetas, garigas vertibas un spejas atmodisies pavisam driz un mes atradisim izeju. ‘Krize’ kinieshu valoda nozimejot briesmas un iespejas reize.

  • Labs raksts ! Ļoti reālistisks un viegli uztverams. Skaidrs ir viens – līdzšinējā lielākās sabiedrības dalas pasaules uztvere ir sevi izsmēlusi. Ja vēlaties – ir beigusies konkrēta ēra. Notiks pāreja jaunā kvalitātē. Ja pasaule nebūs gatava šim eksāmenam, tā tiks atsviesta atpakaļ.

  • Cilvēks, kurš patiešām ir intersējies, domājis un spriež ļoti loģiski un pamatoti. Tikai pāris piezīmes:
    1) “Tas, ka Ģimene vēl joprojām valda, dod cerības, ka nozīmīgākos lēmumus tajā pieņem cilvēki ar augstāku morāli un dziļāku izpratni par lietu dabu.” – lai Dievs dod, ka tā! Lai arī ātrāka krīzes pienākšana Latvijai mums var dot lielas priekšrocības attiecībā pret citām valstīm, kurām viss vēl priekšā, nedomāju, ka mūsu Ģimene ir tik gudra, ka speciāli nolaidusi valsti uz grunti, paredzot, ka ilgtermiņā tas nāks par labu mums pašiem. Drīzāk sliecos domāt, ka ar morāli un izpratni viņiem nav diez ko labi, un viss ir mūsu pašu rokās. Bet vēl nav par vēlu Ģimenei visu saprast, uz ko paļauties būtu mūsu lielākā muļķība, tādēļ jāvirza lietas tā, lai sabiedrībai būtu pašu radīts izdzīvošanas plāns.
    2) Nākotnes sabiedriskajai iekārtai, kurā ir būtisks naturālo saimniecību (NS) īpatsvars, ir ļoti loģisks pamatojums, bet arī piekrītu, ka pilnībā uz to pāriet un tādu sistēmu nodrošināt ilglaicīgi nebūtu iespējams, jo ir virkne jautājumu, ko tīrs NS modelis nespēj atrisināt – valsts infrastruktūra, iekšējā un ārējā drošība u.c. Par drošības jautājumiem vien varētu veselu rakstu uzrakstīt. Vēl jāņem vērā, ka 1/2 Latvijas iedzīvotāju dzīvo Rīgā, kas ir īpaši apdraudēts reģions šādos iespējamos krīzes apstākļos. Kriminogēnā situācija pasliktinās strauji – “Cilvēki bailēs par drošību izpērk gāzes baloniņus”: http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/zinas/article.php?id=333232
    3) KO DARĪT? – noteikti ir jādara vēl viena rakstā neminēta lieta – jāinformē un jārosina domāt pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku, jo viens nav karotājs. Kooperējoties arvien lielākās grupās būs vieglāk izdzīvot. Tas pats attiecas uz starpvalstu attiecībām. Ja izdodas radīt kādu labu risinājumu (darbu organizācija, valsts pārvalde, enerģētika.. jebkas), nekavējoties jāpalīdz igauņiem, lietuviešiem, ukraiņiem, krieviem utt. Ja globālā krīze pāries globāla mēroga jukās (haosā), tad Latvija (tāpat arī Krievija) pret, piemēram, Ķīnu ir bezpalīdzīgs knislis..

    Mums ir nesabojāta zeme, mums ir mežs, tīrs ūdens un cilvēki beidzot sāk domāt! Lai visiem veicas!

  • Jāpiebilst – ja pastāv varbūtība, ka krīzi izraisa augstāki spēki, tad pastāv iespēja, ka tie arī to risinās. Ļoti iespējams, ka ar aptumšoto prātu roku palīdzību. Tātad arī naturālā saimniecība ir tikai agonijas paildzināšana un pārejas process uz krahu. Pat ja cilvēki sāk domāt (ko ir grūti nomērīt), tāpat ir par vēlu, jo pēc nozieguma nāk sods. Vienalga – ar vai bez domāšanas starpposmā.

    Pirmie divi risinājumi ir naivi. Reāli paliek trešais (un ceturtais).

    Ko Einšteins teica, sakot, ka pastāv tikai 2 bezgalīgas lietas? Šeit nav ko glābt un vietas par maz, lai noslēptos. Protams, ka mazliet žēl…

  • Cēlonis pašreizējam stāvoklim ir viens: finansu sistēma, kurā nauda apgrozībā nokļūst galvenokārt caur kredītiem. Tas nozīmē, ka vienmēr ir jāatdod vairāk nekā paņemts, un naudas vienmēr trūkst. No kā arī izriet pārmērīgi saasināta konkurence, kad dažādi ražotāji/finansētāji veicina patērēšanu, lai varētu pelnīt un atdot kredītus. Tāpat, šāda sistēma veicina visu vērtību izteikšanu un pārvēršanu naudā, jo naudu var aizdot uz procentiem.
    Cilvēki nav stulbi pēc dabas, pašreiz novērojamais stulbums ir iemācīts.
    Tātad, varu tikai piekrist autora ieteikumiem:
    1. Saglabāt esošo sabiedrisko kārtību, jo juku gadījumā notiks totāla vēl esošā kapitāla sagraušana.
    2. Jāveido kārtība, kad nauda apritē nonāk nevis ar kredītu palīdzību, bet, piemēram, apmaiņā pret valsts uzturēšanā veiktu darbu, tādējādi līdzsvarojot naudas un preču daudzumu. Tad būtu iespējams diezgan ātrs uzplaukums, jo visi strādātu, kam nav slinkums. Vienlaikus, šādā gadījumā nāktos lauzt daudzus starptautiskus līgumus, atdaloties no “starptautiskās ģimenes”, tāpēc politiķi šo soli nespers.
    3. Drošība un pārticība ir atkarīga no sadarbības, tāpēc tā jāveicina visos iespējamos veidos. Cilvēks var dzīvot pārticībā, jebkurā gadījumā, pat strādājot visai maz, ja vien darba augļi netiek dažādos veidos atņemti, un ja vien vajadzības nav pārmērīgas.

  • Nav zināms iemesls naudas daudzuma samazinājumam?
    Tā nu gluži nav. Naudas daudzums nav samazinājies, – gluži otrādi – ASV Federālā banka to turpina drukāt un elektroniski radīt veseliem triljoniem! Vienkārši nauda ir izsūkta no reālās ekonomikas, pārgājusi starptautiskās finanšu oligarhijas seifos un rēķinos. Veidojas jauna varas “elite”…
    No kontroles atbrīvotās finanšu institūcijas ir emitējušas tik milzīgu apjomu spekulatīvu, ar reālām vērtībām nesegtu vērtspapīru (dažādu derivātu), ka to nominālā vērtība dolāros vairākas reizes pārsniedz visas pasaules bagātību kopumā. Radītās saistības nav samaksājamas, tāpēc būtu vienkārši norakstāmas un aizmirstamas. Taču viņi to nevēlas darīt. Tā vietā noplicina reālo ekonomiku un aplaupa cilvēkus.
    Ja kāds indivīds grib nospēlēt naudu kazino, tad tā viņa personīgā darīšana. Bet ja to dara valsts valdība, tad es to nesauktu par nevainīgu rīcību. Tieši mūsu valdības Latviju mērķtiecīgi pieslēgušas globālajam kazino. Un to darījušas visu mūsu vārdā, visus padarīdamas par ķīlniekiem un parādu vergiem. Mūsu tiesības un pienākums ir Latviju atslēgt no šās spēles un saimniecību organizēt uz veselīgiem pamatiem.
    Jā, raksts populāri izklāstīts, taču ļoti miglains un nekonkrēts. Mums tiek ieteikts klausīt tos pašus aizspēlējušos kungus un pašiem nožēlot savus grēkus, un šķīstīties. Līdzīgi mūs kādreiz pamācīja vācu baroniem lojālie baznīckungi: pacieties, debesīs labāki ies …

  • Piekrītu Jānim, ir jāapzinās cēļoņi, kuru dēļ mēs esam tur kur esam, un tā varēja nebūt, ja konkrēti cilvēki ar konkrētu kaitniecisku rīcību negrautu Latviju.
    Viņiem ir jāsaņem sods.
    Dievs viņus sodīs, tikai mums jānorganizē viņu tikšanās.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.