Platons par mūsdienām

Pēdējā laikā zināmi Marksa atzinumi ir izpelnījušies lielu interesi un guvuši plašu popularitāti. Tomēr vēlos norādīt, ka ne jau tikai Markss mūsu sabiedrībā saskatīja un atklāja šādas tādas problēmas. Šīs problēmas, ar kurām cilvēce patlaban saskaras, ir cikliskas – tās bija, ir un visticamākais, ka būs. Par tām, nebūt ne sliktāk kā Markss, rakstīja jau pat Platons savā dialogā Valsts.

Godīgs cilvēks kļūst par oligarhisko šādi.
— Kā tad īsti?
— Dēls sakumā cenšas būt tāds pats kā viņa tēvs un iet viņa pēdās, bet viņš redz, ka tēvs pēkšņi, it kā klintij uzskrējis kuģis, cieš pilnīgu neveiksmi, sanāk naidā ar valsti un jūrā tiek noskalots viņš pats un viņa krava. Ja viņš ir stratēgs vai izpilda citu augstu amatu, tad pret viņu tiek celta sūdzība, viņu apmelo sikofanti, viņu soda ar nāvi vai izraida trimdā, viņš zaudē pilsoņa tiesības un visu savu īpašumu.
— Tas var būt.
— To, mans draugs, redzēdams, viņa dēls, daudz cietis un savu īpašumu zaudējis un, es domāju, pat ļoti izbijies, savā dvēselē nesaudzīgi gāž no troņa godkāri un sava gara dedzību. Nabadzīgs tagad un pazemots viņš pievēršas sīkumainai naudas raušanai. Skopulīgi dzīvodams un grūti strādādams, viņš mazpamazām uzkrāj līdzekļus. Vai tu domā, ka tagad šis cilvēks nenosēdinās uz troņa savu alkatību un mantkārību, nepadarīs savā dvēselē tās par Lielo ķēniņu, kas, greznots ar kakla rotu, apjozts ar akinaku un valdnieka tiāru?
— Es piekrītu.
— Tieši uz zemes, pie šī valdnieka kājām viņš nosēdinās kā vergus saprātu un cildeno dedzību. Tiem atļauts domāt tikai par to, kā no mazas naudas taisīt lielu; apbrīnot un godāt vajag tikai bagātību un bagātos; vienīgais godkāres mērķis ir naudas iegūšana un tas, kam ar to kāds sakars.
— Nav citas pārvērtības tik straujas un dziļas kā tā, kas jaunekļa cenšanos pēc goda un ievērības padara par cenšanos pēc naudas un mantas.
— Un vai šāds naudaskārs cilvēks nav oligarhisks?
Šāda atsevišķas personas pārvērtība atbilst tai pārvērtībai, kas notiek ar valsts iekārtu, kad tā kļūst par oligarhiju.
— Paskatīsimies, vai tās abas ir vienādas.
— Paskatīsimies.

Sokrāts un Adeimants vienojas par kopīgām iezīmēm oligarhiskai valstij un oligarhiskam cilvēkam. Kā viens, tā otrs augstāk par visu vērtē naudu, ne vienā, ne otrā nav vienības un harmonijas: iekāres cīnās ar iekārēm, ļaunās parasti gūst pārsvaru pār labajām.

— [..] Oligarhiju raksturo nekad neremdināma vēlēšanās sasniegt savu par labu atzīto mērķi – kļūt pēc iespējas bagātākam.
— Kā tas jāsaprot?
Valsts valdītāji, kļuvuši bagāti, negrib ar likumu ierobežot izlaidīgus jauniešus un viņiem aizliegt iztērēt un izšķērdēt savu mantu, bet paši aizdod viņiem naudu un viņu īpašumus uzpērk, tā kļūdami vēl bagātāki un ievērojamāki.
— Skaidrāks par skaidru.
— Labi. Šajā valstī kļūst arī skaidrs, ka godāt bagātību un līdz ar to pietiekami gādāt par savaldību pilsoņiem nav iespējams. Viens viņiem būs jāievēro, otrs ne.
— Arī tas ir pietiekami skaidrs.
— Oligarhiskās valstis daudz neuztraucas par izlaidību, tai ļauj vaļu, un tāpēc arī ļaudīm no labas ģimenes dažreiz ir jānonāk trūkumā.
— Tas tiešām tā ir.
— Un tā šie ļaudis valstī ir bez darba, viņi ir apbruņoti, viņiem ir dzeloņi, daži parādos līdz kaklam, daži zaudējuši pilsoņa tiesības, ir arī tādi, kam abas šīs nelaimes. Viņi ienīst tos, kas ieguvuši viņu īpašumus, viņi rīko pret tiem un arī pret citiem sazvērestības un cerē uz apvērsumu.
— Tā ir.
Naudinieki, savu darījumu aizņemti, neliekas viņus pat redzam, viņi vēro citus, mazāk stingros, aizdod tiem naudu, iepin savos tīklos un dabū augļu veidā par aizdevumu vairākkārt lielāku summu. Daudz tranu un nabagu tā rodas valstī.
[..]
— Bet tagad visu šo apsvērumu dēļ valdītāji tieši tā noskaņojuši valstī viņiem padotos. Bet attiecībā uz pašiem valdītājiem un viņu tuviniekiem jāsaka, ka viņu jaunieši ir izlutināti, nav pieraduši ne pie fiziskām, ne citām grūtībām. Viņi nespēj panest ne baudas, ne ciešanas, viņi ir neuzņēmīgi.
— Noteikti.
— Valdītājiem pašiem svarīga ir tikai iedzīvošanās, ne par ko vairāk viņi nerūpējas, tikums viņiem ir tikpat vienaldzīgs kā nabadzīgajiem.
— Nemaz ne vairāk.
— Ja šādi valdītāji un viņiem padotie ir kopā kādā ceļā vai citā kādā kopējā pasākumā, piemēram, svētkos un karagājienos, vienā kuģī vai vienā karaspēkā, ja viņi redz cits citu kopējās briesmās, tad nabadzīgie bagātajiem nemaz neliekas nicināmi. Bieži turpretim kalsnais, saulē iedegušais nabadzīgais, atrazdamies kaujā blakus ar ēna augušo bagāto, kas aptaukojies no citu labuma, redz, ka bagātais elš un nezina ko iesākt – vai tev tad neliekas, ka nabadzīgais iegūst pārliecību, ka bagātie ir bagāti tikai nabadzīgo drosmes trūkuma dēļ. Vai nabadzīgais, saticis vienatnē otru tādu pašu, tam neteiks: «Mūsu vīri nekā nav vērti.» [Ja viņi nesaceļas pret šādu netaisnību.]
— Esmu pārliecināts, ka viņi tā arī dara.
— Kā slimīgam cilvēkam vajadzīgs tikai viegls grūdiens, lai kristu un saslimtu, bet dažreiz ari nav vajadzīgs nekāds ārējs iemesls, lai viena ķermeņa daļa saceltos pret otru, tāpat arī valsts, kas ir tādā pašā stāvoklī kā šis cilvēks, saslimst gluži niecīgu ārēju iemeslu dēļ, ja viena pilsoņu daļa dabū palīdzību no kādas oligarhiskas valsts, otra no demokrātiskas. [..]
— Un ļoti bieži.
— Demokrātija, manuprāt, rodas, kad uzvarējušie nabadzīgie nogalina dažus no saviem pretiniekiem, citus padzen no valsts, bet pārējiem dod vienādas pilsoņu tiesības un vienādu iespēju pildīt valsts amatus. [..]
Tā rodas demokrātija, ko dažreiz panāk ar ieroču varu, bet dažreiz tās pretinieki izbijušies atstāj valsti.

***
Protams, kāds varbūt iebildīs, ka fragmenti ir izrauti no konteksta, un tādējādi tiek pazaudēta patiesā nozīme, bet tas tika darīts, lai publikācija nebūtu pārlieku apjomīga un lai lasītājam būtu iespēja iepazīties ar tiem fragmentiem, kas ir īpaši atbilstoši pašreizējai situācijai valstī un pasaulē. Protams, ar demokrātiju Platons domā ko citu, nevis demokrātiju, kāda tā ir mūsdienu izpratnē. Tomēr uzmanību vajag pievērst domai, ka mūsdienu demokrātijas var būt vairāk vai mazāk demokrātiskas. Dažas no tām var stāvēt pat ļoti tālu no Demokrātijas dižās idejas. Dažas no tām var būt pat oligarhijas, nomaskējušās zem demokrātijas maskas..


  • “Šīs problēmas, ar kurām cilvēce patlaban saskaras, ir cikliskas – tās bija, ir un visticamākais, ka būs.” – par šo gan izsaku cerību, ka nākotnē tā vairāk nebūs viss. Pamatojums tāds, ka diez ko sliktāk (muļķīgāk), kā šobrīd cilvēce uzdarbojas un vēl grasās uzdarboties vismaz pāris gadus, jau nemaz nav iespējams. – Būs vai nu labāk, vai nebūs nemaz..

    Bet tas Platons ir viens gudrs zellis bijis! Ja viņš dzīvotu mūsdienās viņam noteikti būtu savs blogs.. Un es.. gan jau ka būtu šī bloga regulārais lasītājs ;)

  • Domāšanas un valsts pārvaldes ziņā cilvēces progress tiešām bijis niecīgs kopš Platona laikiem. Iespējams, ka lielos mērogos ieviest kaut ko daudz progresīvāku valsts pārvaldes ziņā pat nav iespējams.
    Izmantot efektīvāk esošās sistēmas gan vajadzētu varēt.

  • Politika, likumdoshana un finases ir neveiksminieku veiksmīgs mēģinājums risināt tehniskas problēmas.

    Tādi tipiņi radīja konceptu par cilvēka kalpošanu valstij:D

    Cilvēkam, Platona laikos nebija pieeja pie tehnoloģijām un resursiem tādā apjomā, kā šobrīd. Šodien konkurence un vara un hierahija ir parazītiski principi, kas parastajai tautai ir nogriezuši kājas, un tagad tai sper un jautā, kādēļ tā nebēg projām.

  • Es runāju par monetāro uzspiesto sitēmu.

    Marks bija monarhu un finansistu finansēts un apmācīts.

    Ideja ir tāda, lai saglebātu hierahiju un varu, tiek rotētas divas sistēmas – sociālistiskā un kapitālistiskā.

    Abas šīs sistēmas rotē pietiekami lēni, lai cilvēku paaudzes nomainītos, un nebūtu sliktās atmiņas par veco sistēmu.

  • Aigar, doma skarba un laba! Bet vai nepiekrīti, ka tieši Latvijai šobrīd ir reālas iespējas apli pārraut? Mūsu pavisam svaigā atmiņā ir “izgāzies ceļš uz sociālismu”, un šobrīd piedzīvojam “skarbā kapitālisma sagrūšanu”.. Vai nav vispateicīgākie apstākļi tam, lai tie, kuri skaidri apzinās šī apburtā loka esamību (kāds teiktu ‘Matrixu’), sanāktu kopā un nopietni domātu par jaunas sabiedriskās iekārtas izveidi, kā arī izstrādātu plānu, lai to jau šodien sāktu īstenot?

  • Sokrāts un Platons dzivoja laikos, kad par naudu izmantoja zeltu un sudrabu, kas nerūsē un ko kodes neēd; līdz ar to jau toreiz “nauda taisīja naudu” šīs savas īpašības dēļ, un viņu aprakstītais stāvoklis oligarhiskā valstī ir pēc būtības tieši atbilstošs mūsdienām.
    Cilvēku tieksme pēc hierarhijas/varas ir iedzimta kā bara dzīvniekam, vienam vairāk, citam mazāk. Taču, kā tieši viņš to realizēs, jau ir atkarīgs no kultūras. Varbūt tieksies pēc naudas, varbūt vēlēsies kļūt cienījams, varbūt pēc varas pār tautiešu dzīvi un nāvi. Šī tieksme jāiejūdz lietderīgā darbā.

  • Tieksme pēc varas, jeb tieksme kontrolēt patiesībā ir atbildes reakcija uz bailēm.
    -
    Bailes, protams, var būt dažādas, sākot no bailēm tikt atmaskotam un sodītam par noziegumiem, un beidzot ar bailēm izskatīties neveikli pretējā dzimuma acīs :) Bet, neatkarīgi no baiļu veida, tās spiež pārņemt kontroli pār situāciju. Galējs veids, kā kontrolēt cilvēka rīcību – to nogalināt.

  • Visu zemju, juristi, apvienojaties!
    Ja ASV kāda atraitne uzvar cigarešu ražotāju koncernu, tad kāpēc nevar juridiski pamatot, ka bankas APMĀNOT savus klientus, novedušas tos parādu verdzībā. Un izbeigt šīs pazemojošās finansiālās augļošanas sekas.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.