Paralēles. Argentīna 2001 – Latvija 2009?

Šis ir pavecāks raksts (publicēts 2003.gadā iekš ‘pretspars#1′), bet, šķiet, diezgan aktuāls par līdzīgu situāciju. Šo to var mācīties. Atšķirība ir tā, ka iespējams Latvijā tas viss vēl priekšā.

Que Se Vayan Todos: viņiem visiem jāaiziet. Zem šāda saukļa, 2001. gada 19. decembrī, Argentīnā sākās nemieri, tautas sacelšanās pret valdību un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) uzspiestajām “brīvā tirgus reformām”. Kopš tā laika, Argentīnieši, par spīti pieaugošajām represijām no varas puses, ir spējuši iedibināt praksē tiešo demokrātiju un raduši ticību savam spēkam, kas rodas, kad viņi apvienojas un solidarizējas.

Ekonomiskā krīze.
Argentīna cieta no 25 gadus ilgušām SVF “brīvā-tirgus reformām”, kuras nozīmēja visaptverošu privatizāciju – ūdens, komunikāciju sistēmas, pasts, dzelzceļš, elektrība, pat zooloģiskais dārzs – viss tika privatizēts. Pēc 1998. gada krīzes, kad sabruka Krievijas un Āzijas tirgi, ārvalstu investīcijas izsīka. Argentīna no tā stipri cieta un ārvalstu kreditori pieprasīja savu naudu atpakaļ.

SVF paziņoja, ka vienīgais veids kā Argentīnas valdība var atmaksāt 132 miljardu dolāru lielo parādu, kura lielākā daļa bija mantojums vēl no militārās diktatūras laikiem, ir samazināt sociālos tēriņus, it īpaši tādēļ, ka daudzi cilvēki, redzot politisko korupciju, bija pārstājuši maksāt nodokļus. Argentīnas valdība tā arī darīja – pensijas, bezdarbnieku pabalsti, veselības aprūpe un izglītības sistēma – visiem tika dramatiski samazināts finansējums. Pat visiem valsts dienestā strādājošajiem tika samazinātas algas par 13%. Viss noritēja pēc vecā, daudzās pasaules valstīs piedzīvotā plāna – valstis tiek iedzītas aizvien lielākos parādos un SVF “izslauc” to ekonomikas Ārvalstu banku un vērtspapīru tirgotāju labā.

Pēc četru gadu lejupslīdes, katrs piektais Argentīnietis bija bezdarbnieks. Tagad bezdarbnieku skaits ir jau gandrīz divreiz lielāks. Gandrīz puse iedzīvotāju dzīvo nabadzībā. Slimnīcām trūkst medikamentu, skolas taisās ciet, jo skolotājiem nemaksā, zīdaiņu mirstība un bads plešas plašumā – un tas viss vēl nesen vienā no pārtikušākajām pasaules valstīm. Valstī, kura gadu desmitiem tika rādīta kā neoliberālās attīstības veiksmes piemērs.

2001. gada decembrī, baidoties, ka visa ekonomika kā tāds kāršu namiņš sagrūs, ka nauda tiks devalvēta un viņu mūža iekrājumi pazudīs, vidusšķira sāka panikot un izņēma no saviem banku kontiem 135 miljardus. Finansu ministrs noteica ierobežojumus summai, kuru argentīnieši drīkstēja izņemt no saviem kontiem. Pazīstami kā corralito šie ierobežojumi noteica 1000$, kā maksimālo summu mēnesī. Ekonomika tika efektīvi paralizēta.

Dēļ šiem ierobežojumiem un parāda atmaksāšanas plāna vārdā, kas ietekmētu ārvalstu bankas, kurām Argentīna bija parādā 40% no visa parāda, SVF atteicās aizdot vēl vairāk un dažu nedēļu laikā Argentīna bankrotēja.


Kastroļu un pannu nemieri.

13. decembrī lielākās arodbiedrības izziņoja ģenerālstreiku. Uz 24 stundām valsts apstājās. Sešas dienas vēlāk, 19 decembrī, ļaudis bija nobrieduši kam vairāk un sāka izlaupīt lielveikalus, lai pabarotu savas ģimenes. 12 gadus agrāk, tieši lielveikalu izlaupīšanas iezīmēja valdību krišanu. Kolektīvā atmiņā lielveikalu izlaupīšana argentīniešiem asociējas ar režīmu krišanu. Prezidents De la Rua izziņoja ārkārtas stāvokli, likvidējot visas konstitucionālās tiesības un aizliedzot cilvēku pulcēšanos. Tas ne tikai cilvēkiem atsauca sāpīgas atmiņas par militāro diktatūru, kuras laikā tika nogalināti 30 000 cilvēku, bet arī nozīmēja to, ka valsts taisījās atņemt izsalkušiem un izmisušiem iedzīvotājiem pēdējo – viņu brīvību.

Miljoniem cilvēku, dauzot pannas un kastroļus, izgāja ielās un pieprasīja neoliberālās politikas un korumpēto valdību galu. Atkāpās finanšu ministrs. Diennakts laikā, ielu cīņās policija nogalināja septiņus demonstrantus galvaspilsētā un vēl piecpadsmit provincēs. Atkāpās arī prezidents, kurš tika evakuēts ar helikopteri. Nākamās nakts laikā krita vēl četras valdības. Argentīnieši pateica – viņiem visiem jāaiziet! Neviens nedrīkst palikt. Ikvienam politiķim no jebkuras partijas, tiesai, SVF, transnacionālajām korporācijām, bankām, visiem, lai cilvēki paši var lemt savas zemes un savus likteņus.


Populārās Asamblejas.

Sabrūkot valsts ekonomiskajai un politiskajai struktūrai, cilvēki paši sāka radīt alternatīvas. Visredzamākā no visām ir asembleas populares – kaimiņu asamblejas, kuras spontāni radās praktiski visos pilsētas rajonos un daudzviet provincēs. Šīs asamblejas ir kļuvušas par autonomiem cilvēku līdzdalības centriem. Vairums šo asambleju notur sanāksmes reizi vai pat divas nedēļā. Sanāksmes parasti notiek ielu stūros, parkos, laukumos vai pašizveidotos sociālajos centros. Katru svētdienu notiek asambleju asamblejas, starp-rajonu sanāksmes parkos, kuras apmeklē vairāki tūkstoši cilvēku un kuras ilgst stundām. Deleģēti runātāji no bagātajiem, vidusšķiras un nabadzīgajiem rajoniem ziņo par savu lokālo asambleju lēmumiem un ieteikumiem, dalās idejām un apspriež nākamo nedēļu stratēģijas mobilizācijai.

Lokālās asamblejas ir atvērtas gandrīz visiem, lai gan dažas asamblejas ir nolēmušas liegt līdzdalību partiju aktīvistiem vai mēdijiem. Dažās asamblejās piedalās līdz 200 cilvēkiem, dažās mazāk. Asamblejās piedalās visdažādākie cilvēki – mātes ar bērniem, juristi uzvalkos, studenti, noplukuši hipiji, veci taksisti, pensionāri, ikviens, kas vēlas. Visa Argentīnas sabiedrība, ielu stūros spriež kā atgūt kontroli pār savām dzīvēm. Kā to apraksta viens amerikāņu žurnālists-aktīvists “Tas viss liekas tik normāli un tai pat laikā tas ir savdabīgākais radikālās politikas pasākums, kādu man gadījies redzēt – parasti ļaudis nopietni diskutē par pašnoteikšanos, spontāni saprot tiešo demokrātiju un sāk to pielietot praksē savos rajonos.” Cilvēki noliedz politiskās partijas. Viņi izvēlas īstu politiku. Šīs cilvēku sanāksmes ielās ir fundamentāla politikas forma. Galvenie principi asamblejās ir līdzdalība un ne-hierarhiskums.

Bez iknedēļas asambleju sanāksmēm tiek veidotas arī dažādas komitejas, kuras parasti tiek veltītas kādam konkrētam sociālam jautājumam un tā risināšanai. Diezgan izplatītas ir veselības komitejas. Sagrūstot sociālās palīdzības sistēmai, cilvēki jūt nepieciešamību pēc alternatīvām. Daudzas asamblejas ir izveidojušas savas alternatīvo mēdiju komitejas un veido savas avīzes, radio stacijas un mājas lapas.

Daudzi no asambleju dalībniekiem pirmo reizi savā mūžā piedalās šādās tieši demokrātiskās aktivitātēs. Viņi visi kopā rada telpu, kur uzklausīt vienam otra problēmas un vēlmes pēc pārmaiņām. Viņi ir sapratuši kā viņu ikdienas cīņas ir saistītas ar citu cilvēku cīņām, ka visi dažādo problēmu ceļi patiesībā ved uz līdzīgiem avotiem, vai tās būtu valdības, bankas, SVF vai visa sistēma kopumā. “Nekad savā mūžā man nesatrauca līdzcilvēku problēmas. Mani neinteresēja politika. Bet šoreiz esmu sapratis, ka ir gana, un kaut kas ar to visu ir jādara,” saka pavecs veikalnieks, kura pieredze ir līdzīga kā daudziem citiem.

Tradicionālās kreiso uzrunas “biedrs” (companero) vietā ir radusies jauna – “kaimiņš” (vecino). Tas ir vienkāršs piemērs, kurš parāda pārslēgšanos no autoritārajiem politiķiem, kuri balstās uz varu un partijām, uz līdzdalības politiku, kuru rada paši cilvēki savās mājās. Daudzas jo daudzas sienas pilsētā ir noklātas ar tādiem uzrakstiem kā “Populārās asamblejas – izejiet ielās un paņemiet to, kas ir jūsu.”


Piqueteros

Bez asambleju organizētajiem, ar pannām bruņotajiem demonstrantiem – cacerolazos, kas regulāri taisa demonstrācijas un caur tiešo rīcību izcīna sev uzvaras, savu rajonu dzīves nodrošināšanai, vēl viens liels spēks ir piqueteros. Piqueteros ir kustība, kura izaugusi no neapmierinātības ar korupciju, oficiālo arodbiedrību nepārtrauktajiem kompromisiem ar politiķiem un politisko partiju nespējas aizstāvēt viņu intereses. Šī kustība radusies galvenokārt no nabadzīgākajām kopienām provincēs. Galvenokārt tie ir bezdarbnieki, kas autonomi organizējās savos graustu rajonu geto. Jau no deviņdesmitajiem viņi izmanto tiešās rīcības akcijas, lai iegūtu pārtiku, izglītību un veselības aprūpi. Viņu galvenais cīņas veids ir lielo satiksmes maģistrāļu bloķēšana. Kā viens no viņiem skaidro: “Mēs redzam, ka kapitālisms funkcionē caur preču cirkulāciju. Bloķējot lielceļus mēs varam nodarīt kapitālistiem vislielākos zaudējumus. Tādejādi, lai liktu viņiem maksāt to, kas mums pienākas, lai parādītu, ka mēs netaisāmies padoties vai mirt viņu ambīciju dēļ, mēs radām viņiem grūtības, traucējot lielus distribūcijas ceļus.”

Šī taktika ir izrādījusies ļoti veiksmīga. Cilvēki ģimenēm piedalās blokādēs, veido kolektīvās virtuves un ceļ teltis ielu vidū. Lielākā daļa no piqueteros ir sievietes un vairums cilvēku ir jauni. Gadu laikā šai autonomajai federatīvajai kustībai MTD (Nenodarbināto Strādnieku Kustība) ir izdevies nosargāt tūkstošiem darbavietu un iegūt pārtiku. 2001 gada augustā vispārējās mobilizācijas laikā viņiem izdevās nobloķēt 300 lielceļus. Blokādēs piedalījās vairāk nekā 100 000 un ekonomika tika efektīvi paralizēta. Par spīti tam, ka tūkstoši tika arestēti un pieci nogalināti, kustībai, pateicoties nehierarhiskajai organizēšanās formai, ir izdevies paplašināties. Tiešā demokrātija un autonomija, kas valda asamblejās, tika praktizētas jau gadus iepriekš piqueteros kustībā. Vairākās vietās Argentīnā viņiem ir izdevies radīt pilnībā brīvas no valsts zonas. Piemēram, kādā agrāk ar naftu bagāta pilsētā General Mosconi, kurā bezdarbs pārsniedza 40%, kustība ir ņēmusi lietas savās rokās un veido vairāk nekā 300 dažādus projektus, ieskaitot maizes ceptuves, organiskos dārzus, slimnīcas un ūdens attīrīšanu.

Kas zīmīgi, ļoti kareivīgās taktikas, kādas izmanto šī kustība, nav izraisījušas negatīvu reakciju no citām sabiedrības daļām. Liela daļa sabiedrības atbalsta to, jo: “cacerolazo vai piqueteros, cīņa ir viena – la lucha es una sola.”


Rūpnīcu okupēšana

Gada laikā, kopš 2001 gada decembra strādnieki ir okupējuši simtiem rūpnīcu un darba vietu. Sākot ar izolētiem Brukman un Zanon fabriku piemēriem pašā sākumā, okupāciju kustība ir izpletusies pa visu Argentīnu, veidojot sadarbības tīklus un noturot konferences par to, kā rīkoties visas Argentīnas līmenī.

Pašlaik pastāv divu veida okupētās rūpnīcas. Viena daļa ir tādas, kuras darbojas tieši savas kopienas nodrošināšanai, attīstot tiešo demokrātiju un pašnoteikšanos sabiedrībā, un otra daļa, kas darbojas sadarbojoties arī ar valsts institūcijām, cenšoties vienkārši saglabāt sev darbu un ekonomisko stabilitāti.

Strādnieki paši, bez priekšniekiem, vada savas darba vietas, nezaudējot saikni ar savām saknēm savās kopienās. Šīs okupētās rūpnīcas ir viens no galvenajiem spēkiem, kas nodrošina visas sociālās kustības autonomitāti un neatkarību no valsts institūcijām.


Populārā ekonomika, solidaritāte un sociālo vajadzību apmierināšana.

Ņemot vērā ekonomisko krīzi, kas daudzus noveda līdz nabadzībai, svarīgs visu sociālo kustību uzdevums bija dažādu sociālo vajadzību apmierināšana. Sākot no pārtikas, ūdens un apģērba un beidzot ar veselības aprūpi un dzīves vietām.

Viens no galvenajiem un veiksmīgākajiem sociālo nepieciešamību apmierināšanas veidiem izrādījās vienkārša solidaritāte. Visur, kur ir asamblejas, okupētas rūpnīcas, kur cilvēki izjūt, ka viņi visi ir vienas cīņas dalībnieki, viņi dara visu, lai palīdzētu viens otram. Solidaritāte konkurences vietā ir tas, kas cilvēkos rada vislielāko sociālo drošību. Ir izveidoti plaši sadarbības tīkli, starp rūpnīcām un asamblejām.

Piemēram, piqueteros vairākās vietās izveidojuši ķieģeļu cepļus, un ceļ mājokļus tiem, kam tādu nav. Tāpat, vairākas privātās slimnīcas, kuras tika pamestas, tika okupētas un to darbība atsākta. Daudzviet izveidotas vienkāršas maizes ceptuves.

Tāpat, ļoti bieži, kad valsts vai nama īpašnieks cenšas izlikt kādu no dzīvokļa, vietējā kopiena veic akcijas, lai aizstāvētu savu kaimiņu.

Vēl viens alternatīvās ekonomikas veids, kuram ir ļoti liela nozīme, bet, kurš pēdējā laikā saskāries ar iekšējām problēmām, ir bartera klubi. Pa visu Argentīnu ir izveidoti vairāk nekā 8000 šādu klubu un tajos piedalās vairāk nekā seši miljoni iedzīvotāju. Šajos klubos izveidota sava valūta, kredīti, kurus iegūst pārdodot savas preces. Ja tev nav ko pārdot, tu vari šos kredītus iegādāties kluba bankā. Šajos klubos var iegādāties praktiski visu – gan ēdamu, gan neēdamu, gan arī pakalpojumus. Krīzes sākumā, kad nebija izveidotas nekādas citas alternatīvas, barteru sistēma bija svarīgs veids, kā nodrošināt sevi ar visu nepieciešamu. Savukārt tagad ar šo sistēmu radušās vairākas problēmas. Kredīti, kuri bija paredzēti, kā alternatīva, ierobežota (vieta un laiks) valūta, kļuva daudzviet par pastāvīgu valūtu, kas noveda pie tā, ka daudzi sāka tirgoties ārpus barteru klubiem, kas izraisīja cenu kāpumu, jo paši kredīti sāka kļūt par mērķi, nevis tikai līdzekli. Tas radīja sava veida lokālo kapitālismu.

Vēl viena notikusi svarīga sociālā pārmaiņa ir veids kā cilvēki uztver “ģimeni”. Ja kādreiz ģimene bija tikai asins radinieki, tad tagad šis jēdziens ir izpleties līdz lokālās kopienas biedriem. Cilvēki ir sapratuši, ka savas problēmas un savu cīņu daudz veiksmīgāk var risināt caur kolektīvo rīcību.


Sociālā kreativitāte

Sociālā kustība, kura radusies no „apakšas”, kura ir nolēmusi nevienam neatdot tiesības lemt pašiem, kura ir nolēmusi pati organizēt savu dzīvi, ir sākusi veidot savas institūcijas, neatkarīgas no valsts; svarīgākas par valsts, jo tās nāk no viņiem pašiem, tās attēlo to, kādu pasauli viņi vēlas. Cilvēki okupējuši daudzās pamestās ēkas ierīko tajās sociālos un kultūras centrus, kur dalās pieredzē un prasmēs, kur attīsta savas kultūras dzīves daudzveidību, kur veido un iespiež savas avīzes, no kurienes attīsta nacionālus vai pat internacionālus komunikāciju tīklus. Un tas viss no cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši iesaistīti nekādās politiskās, nemaz nerunājot par radikālām, aktivitātes. Mācoties no savas pieredzes un rīkojoties saskaņā ar to ko viņi vēlas, nevis ar kādas partijas programmu.


Valsts nepadodas

Argentīnas valdība atrodas neapskaužamā situācijā. No vienas puses cilvēku sociālā kustība, uz kuras atbalstu nav ko cerēt, no otras, SVF un ārvalstu bankas, uz kuru kredītiem var cerēt tikai tad, ja valdība atgūst varu, kura tai pašlaik praktiski ir tikai uz papīra. Noskaņojums, ko ir radījušas asamblejas ir tāds, ka cilvēki var valdīt paši. Šādos apstākļos valdība, kurai joprojām ir policija un cietumi, ir sākusi uzbrukumu.

Sākums “uzbrukumam” sociālās pašnoteikšanās kustībai bija jau 2002. gada jūnijā, kad pēc lielas kriminalizācijas kampaņas pret piqueteros masu mēdījos, kārtējo blokāžu laikā, policija vardarbīgi izdzenāja demonstrantus un nogalināja divus organizatorus. Valdība cerēja, ka šī kampaņa sašķels kustību un samazinās pārējo cilvēku simpātijas pret piqueteros. Rezultāts bija pretējs. Tūkstošiem izgāja ielās, lai paustu protestu. Prezidentam nācās atvainoties, tika atstādināti policijas un slepenpolicijas priekšnieki un atkāpās tieslietu ministrs. Tas parādīja, ka īstā vara ir tiem ielās un ka tieši tur Argentīnā notiek īstā politika.

Turpmāko gadu valsts tieši neuzbruka, bet ar viltu centās sašķelt kustību, atbalstot MNER (atgūto rūpnīcu nacionālā kustība) izveidi. Šīs organizācijas mērķis ir panākt to, lai okupēto rūpnīcu strādnieki legalizē savu darbību caur sadarbību ar valsti, kas izpaužas tajā, ka valsts ekspropriē rūpnīcu un tad, it kā izīrē to strādniekiem atpakaļ. Tas viss ir devis zināmus rezultātus un nostiprinājis valsts varas pozīcijas.

Pēdējā laikā, kad visas pasaules acis bija pievērstas notikumiem Irākā, valsts atsāka uzbrukumu pašām asamblejām. Jau vairākus mēnešus nepaiet ne diena, kad kādas asamblejas okupētā ēka netiktu ieņemta un atdota kādai valsts institūcijai vai tās iepriekšējiem saimniekiem, kuri reiz aizbēguši nu sāk atgriezties. Īpaši uzbrukumi vērsti pret alternatīvajiem mēdijiem un komunikāciju centriem. Nesen, piemēram, tika izlikts Argentīnas indymedia birojs, kurš nodrošina komunikāciju starp daudzām lokālajam asamblejām.

Pēdējais skaļākais valsts uzbrukums sociālajai kustībai bija Brukman rūpnīcas, kura bija viena no pirmajām okupētajām un sava veida simbols, ieņemšana, kas izraisīja niknas sadursmes starp policiju un vietējiem iedzīvotājiem un strādniekiem.


Kas tālāk?

Lai gan valsts aizvien biežāk un neatlaidīgāk cenšas atgūt kontroli pār tās iedzīvotājiem, pašorganizētās iniciatīvas no apakšas, veiksmīgi turpina darboties ārpus valsts institūciju struktūrām. Lai arī valdība cenšas pabāzt sociālās kustības zem sava spārna, tam nevajadzētu izraisīt pesimismu, jo ir dabīgi, ka tad, kad cilvēki paši organizē savas dzīves un kopienas, tas izraisa reakciju no valsts, jo pati iniciatīva no apakšas, caur tiešo demokrātiju un pašnoteikšanos, ir pretvalstiska. Tas, ko mēs redzam Argentīnā, ir cilvēku cīņa pret valsti. Cīņa par brīvību. Argentīnieši ir sajutuši, ka tad, kad kolektīvā rīcība balstās uz kolektīvām vajadzībām, tā ir cīņa par pārmaiņām tajā virzienā, kādā viņi paši vēlas. Cīņa, kas pārmaina arī viņus pašus, ļauj apjaust savas spējas un savu spēku.


Pārpublicēts no www.tribine.lv
Autors: “bankrots”


  • Lasiet arī uzņēmēja-ekonomista Jāņa Ošleja rakstu “Latvijas lēmums saglabāt latu prasa citu valdības politiku”, kur arī tiek vilktas paralēles ar situāciju Latvijā un Argentīnā:
    1.daļa – http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=23116100
    2.daļa – http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=23116108

  • Ļoti īsu un kodolīgu Argentīnas situācijas aprakstu veicis Jānis Birks: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/latvijas-un-argentinas-krize-parsteidzosi-daudz-sakritibu

  • Manuprāt, vērtīgākais no šī raksta ir tas, ka tas liek aizdomāties par to, vai tikai nevajadzētu jau šobrīd sākt nopietni organizēties līdz esam piedzīvojuši pilnīgu krahu? Varbūt tādējādi mēs varētu tikt cauri vieglākā formā? …

    Tas, ka šobrīd virzāmies (tiekam dzīti) pa “Argentīnas taku”, ir pilnībā skaidrs.

  • Būtiski šķiet minēt to, ka Latvijas gadījumā SVF vairāk spēlē pastarpinātu lomu un faktiski pat mūsu lielie uzņēmumi, tādi kā Latvenergo, SVF izpratnē ir tikai small cup. Tas nozīmē, ka ASV savas interese šajā reģionā varētu virzīt tikai pastarpināti – caur kādu lielāku ekonomiku, piemēram, Zviedriju.
    Tāpēc, manuprāt, būtiskākais šobrīd ir dzirdēt ES un Sakndināvijas velstu konsolidētu viedokli, kas apliecinātu, ka iepludinātā nauda paliks Latvijā un caur banku sistēmu nonāks tautsaimniecībā. Papildus tam būtu nepieciešams dzirdēt SVF skaidrojumu, kāpēc bija jāpaceļ PVN?!
    Tas viss tādēļ, ka MK izteicieni liecina, ka viņi paši situāciju nekontrolē un nepārvalda.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.