A.Ābele: Aizejošās sabiedriskās iekārtas. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta.

Politekonomija, citiem vārdiem, pilsoņu, īpašumu un valsts savstarpējās attiecības materiālo vērtību radīšanas procesā ir jebkuras politiski ekonomiskās sistēmas jeb sabiedriskās iekārtas pamatā. Jāsaprot, ka jebkuras sabiedriskās iekārtas valdošās elites jeb virsšķiras spēks vispirms slēpjas tās varā (valstiski aizsargātajās īpašuma tiesībās) pār kapitālu. Līdz 21.gadsimtam visu sabiedrisko iekārtu pamatā bija īpašuma tiesības: sākot ar vergu, zemi un beidzot ar visu kapitālu. Kaut gan vergs, zeme, pirmatnējā sabiedrībā pat atsevišķs kolektīvo medību un zvejas rīks tas pats kapitāls vien bija. Tikai kapitāls kā sabiedrības matērija 21.gadsimta sākumā, šķiet, sasniedzis pilnību savā atdevē – paplašinātajā atražošanā. Ja zinām, ka bez kapitāla cilvēce pastāvēt nevar, vai tas nozīmē, ka kapitālisms kā sabiedriskā iekārta būs mūžīgs, vismaz, kamēr eksistē cilvēce? Lai uz šo jautājumu atbildētu, vispirms jānoskaidro, ko mēs šodien saprotam ar jēdzienu kapitālisms. Runa būs par īstāko – Rietumu kapitālismu. Austrumos dzimst pavisam kas jauns, pagaidām neskaidrs. Tātad Rietumu kapitālisms ne visas tautas apmierina.

Vispār 20.gadsimts bija raksturīgs sabiedrisko iekārtu pilnveidošanas meklējumos kapitālisma, sociālisma un komunisma sistēmu ietvaros, jo katrai ir savi plusi un mīnusi. Kopējs tām ir mērķis – vara un bagātība! Aplūkosim tās, izejot no īpašuma, darba, valsts tiesībām, neiedziļinoties detaļās un tikai mazliet aizskarot sociālos un morālos aspektus.


Saites uz sadaļām:

Kas ir sociālisms un komunisms?
Kas ir kapitālisms?
Kapitālisma un sociālisma nākotnes izredzes.
Taisnīgāka sabiedriskā iekārta.



Kas ir sociālisms un komunisms?

Īstu sociālismu un komunismu neviens redzējis un izbaudījis nav, bet spriest par to var no PSRS teorētiski plānotā un reāli sasniegtā.

Sociālismam raksturīgais:
1. Strikti nošķirts no kapitāla un limitēts tiek personiskais īpašums. Viss kapitāls tiek uzskatīts kā sabiedrības darba rezultāts un it kā tiek atstāts visas sabiedrības īpašumā, bet faktiski ir tikai valsts kapitāls, jo sabiedrība tā pārvaldīšanā nekādu dalību neņem. Visu kapitālu vada valsts, tā augļus piesavinās un pēc sava prāta sadala valsts. “Privātīpašums” tiek pasludināts par lielāko ļaunumu.

2. Sociālisma ideoloģiskā pārākuma pamatā esot apzināta cilvēka darbība sabiedrības labā. Izslēdzot kapitālisma pretrunas, centralizēti vadot un kolektīvi ražojot tikai sabiedriskam patēriņam (ne peļņai), no augšas nolaižot un sadalot saražoto, cerēts veidot bagātus pilsoņus.

3. Sociālistiskās ražošanas un sociālisma ekonomikas pārākuma pamatā esot valsts saimniecības centralizēta plānošana un vadība, kā līdzeklis sociālisma augstākas par kapitālismu ekonomiskās efektivitātes sasniegšanā materiālo un cilvēku resursu izmantošanā ražošanā tikai patēriņam.

4. Sociālistiska valsts maksimāli iejaucās cenu regulēšanā, faktiski aprēķinu ceļā sasaistot vērtību ar cenu un pēdējo ieviešot direktīvā veidā. Kapitālismam raksturīgie “tirgus likumi” komunistiskajā valstī darbojās tikai zemletes tirdzniecībā.

5. Savu sūtību valsts redz valsts iekšējā un ārējā aizsardzībā, sabiedriskotā īpašuma vadībā, tās uzlabošanā, sabiedriskā kopprodukta “taisnīgā” sadalē, rūpējoties par iedzīvotāju ekonomiskās labklājības nivelēšanu. Iedzīvotāju sociālo aizsardzību, kā arī nodrošināšanu ar darbu, uzņemas valsts.

6. Ja kapitālismā notiek pastāvīga ekonomiskās varas koncentrācija, tad sociālismā tā vienā revolucionārā rāvienā nonāk valsts rokās. Sociālismam nav pieļaujama demokrātija. Tāpēc obligāta šķiras vai personīga diktatūra ar valdošo oligarhiju priekšgalā. Pēdējās rokās tad arī sakoncentrēta visa politiskā un ekonomiskā vara. Par tiesisko vienlīdzību arī sociālismā nav ko sapņot.

7. Valsts īpašums uz kapitālu, kapitāla un ražošanas vadībai no valsts puses teorētiski it kā vajadzētu nodrošināt ražošanas līdzekļu (spēku) efektīvāku izmantošanu visas sabiedrības interesēs, sasniedzot augstāku darba ražīgumu nekā kapitālistiskajā iekārtā (pasaulē). Taču šī teorija izrādījās neīstenojama, jo teorētiski labi izprojektētā un realizētā PSRS valsts pārvaldes un daļēji arī sabiedrības vadības sistēma nonāca pretrunā ar objektīviem cilvēka un sabiedrības attīstības likumiem, kā rezultātā:
1) netika sasniegts cerētais indivīda darba ražīgums, jo šis indivīds ne pārāk bija ieinteresēts sava darba rezultātos;
2) kompartijas agresīvā ietekmē politiskie pasūtījumi pastāvīgi tika jaukti ar ekonomikas likumiem, kā rezultātā antizinātniskā cenu veidošana valsti noveda pie pastāvīgas deficīta ekonomikas. Visu resursu deficīta rezultātā, centrālās varas ekonomiskās regulēšanas funkcija pārvērtās par kārtējā cauruma lāpīšanu. Šādā režīmā valsts ekonomisko resursu efektīvāka izmantošana novirzījās otrajā plānā;
3) iepriekšminētā rezultātā zuda katra jēga zinātniski pamatotai valsts vadīšanai un tā, līdz ar kompartijas oligarhijas gaišreģu kastas izveidošanos un nostabilizēšanos, pārvērtās valdīšanā.

8. Tā kā viss kapitāls atrodas valsts rokās, notiek valstiski regulēta masveida algota darbaspēka ekspluatācija un pilnīgi valstiskota sabiedriskā kopprodukta sadale, pamatojoties uz valsts varas noteiktu taisnīgumu. Bet tā kā algotam darbaspēkam liegtas jebkādas izvēles iespējas, notiek tā pati K.Marksa “valstiskā ekspluatācija”, tikai šoreiz ne no atsevišķu kapitālistu, bet no vienīgā kapitālista – valsts puses. Darba ņēmēju (strādājošo) izvēle sabiedriskotās ražošanas sfērā ierobežota – tikai valsts sektorā.

9. Sociālisms savu ideoloģisko pamatu izplatīšanai pasaulē kā uzpirkšanas līdzekli nekautrējās izmantot valsts kapitāla augļus vai pat pielietot fizisku vardarbību.



Kas ir kapitālisms?

Kapitālistiskās sabiedriskās iekārtas valsts tiesību sistēmu pamatos likts nevis cilvēku sabiedrības, bet kapitāla pašsaglabāšanās instinkts.

Kapitālismam raksturīgākais:
1. Kapitālisms ar nolūku neatšķir personisko īpašumu no kapitāla. Apvienojot abus jēdzienā “privātīpašums”, un pasludinot privātīpašumu par īpašu svētumu, kapitālisma teorētiķiem vieglāk no tautas noslēpt sabiedriskotās ražošanas augļu (jaunradītās jeb pievienotās vērtības) privāto piesavināšanos. Šā paša iemesla dēļ kapitālisma teorētiķiem ne visai patīk politekonomija kā sabiedriskā zinātne par cilvēces attīstību.

2. Kapitālisma ideoloģijas pārākuma pamatā esot pilnīga cilvēka brīvība ekonomikas sfērā, kas balstās uz saimnieciskā individuālisma psiholoģijas. Jo, lūk, indivīds, cenšoties savas labklājības labad, maksimāli atraisot savas Dieva dotās spējas. Tas, ņemot visu sabiedrību kopumā, esot vispārējās bagātības pamatā. Un tikai bagāti pilsoņi veidojot bagātu sabiedrību un valsti.

3. Kapitālistiskās sabiedrības attīstības dzinējspēks jeb motivācija ir sabiedrības locekļu pirmatnejākās zemākās dabiskās tieksmes. Kapitālisma ekonomiskā pārākuma pamatā esot peļņas un privātīpašuma maksimalizācija. Tam paralēli darbojoties it kā darba ņēmēju (strādājošo) un patērētāju izvēles brīvība.

4. Kapitālistiska valsts cenu regulēšanā iejaucas ļoti minimāli, par galveno cenu regulētāju uzskatot brīvas konkurences tirgu (dabīgo piedāvājuma – pieprasījuma attiecību).

5. Savu sūtību valsts redz, ne valstiskā (tautas) īpašuma saimnieciskās darbības veicināšanā, ne nodokļu ieņēmumu pārdalē iedzīvotāju labklājības ekonomiskai izlīdzināšanā, bet pivātuzņēmējdarbībai labvēlīgas tiesiskās telpas un infrastruktūras nodrošināšanā un valsts iekšējā un ārējā aizsardzībā. Privātkapitāls ir fons, uz kura eksistē valsts! Visai minimālu sociālo aizsardzību valsts no budžeta garantē tikai mazspējīgiem un maznodrošinātiem. Darbspējīgiem pašiem jārūpējas par savu nodarbinātību un sociālo aizsardzību.

6. Kapitālismā notiek pastāvīga ekonomiskās varas koncentrācija un saaugšana ar politisko varu. Kaut, sakarā ar sīko personisko naudas līdzekļu ietaupījumu iesaistīšanu kapitālā sīko akciju turētāju veidā, tiek spriedelēts par tautas kapitālismu, patiesībā veidojas kapitāla oligarhija. Visa kapitāla privatizācija neizbēgami privatizē arī valsti. Valsts vara tiek izmantota kapitāla peļņas nodrošināšanai un palielināšanai. Sabiedrībai svarīgi lēmumi, ārpus tās kontroles, tiek pieņemti šaurā ar ekonomisku un politisku varu apveltītā personu lokā. Šāda tiesiskā nevienlīdzība sabiedrībā tiek nostiprināta ar attiecīgu likumdošanu. Kapitālisms vienādi labi iedzīvojas kā diktatūras, tā demokrātijas valstīs.

7. Līdz ar monopolistiskā kapitāla izveidošanos, peļņas maksimalizācijas nolūkā kapitāls koncentrējās un internacionalizējās līdz pat atsevišķu nozaru pasaulē monopolizācijai un valstu robežu kapitālam izzušanai. Agrāk to sauca par imperiālismu, tagad – par globālismu. Kapitāla koncentrācija, tā kustīgums radījis tādas negatīvas kapitālisma parādības, kā:
1) pārspīlēta finansu kapitāla vara, kad spekulatīvais finansu kapitāls (fiktīvais kapitāls), kas, neradot nekādu jaunu produkciju, rada spekulantiem milzīgu peļņu. Izmantojot jaunākos informācijas tehnoloģiju sasniegumus, neatejot no datora, uz valūtu maiņas kursu un preču vērtību un cenu starpību rēķina, tiek īstenotas spekulatīvo operāciju spēles miljardu dolāru apmērā. Tādejādi milzīgas peļņas tiek gūtas destabilizējot nabadzīgāko valstu monetārās sistēmas un aplaupot to iedzīvotāju vairākumu;
2) ražošana peļņai (ne patēriņam un attīstībai) noved pie periodiskām pārprodukcijas krīzēm, kad ražošanā un tirgū iestājas depresija un iet zudumā milzīgi sabiedriskotā darba augļu apjomi (īpaši ar nevajadzīgu bruņojumu);
3) parazītisms, kad kapitāla īpašnieki nav saistīti ne ar kādu sava kapitāla ražojošo darbību, ne kā citādi piedalās ražošanā, bet nodarbojas tikai ar sava kapitāla augļu vai paša kapitāla personisku patērēšanu.

8. Mūsdienu modernajā ražošanā, saglabājot privāto īpašumu uz kapitālu un valstiski nostiprinot kapitāla īpašnieka tiesības uz tā peļņu, neizbēgami notiek masveida algota darbaspēka ekspluatācija, ko K.Markss saprata ar jēdzienu “valstiskotā ekspluatācija”, kā nevienlīdzīgu un netaisnu ienākumu sadali. Tā kā visu kapitālu valstī praktiski vada privātīpašnieki, darba ņēmēju izvēle sabiedriskotās ražošanas sfērā ir ierobežota – tikai starp privātkapitālistiem.

9. Kā kapitālisma jaunībā (pirmatnējā kapitāla uzkrāšanās stadijā), tā mūsdienu monopolistiskajā kapitālismā (kapitāla saaugšanas ar valsts varu stadijā), savu interešu aizstāvībai: peļņas palielināšanai vai tās saglabāšanai iepriekšējā līmenī kapitālisms nekautrējas izmantot amorālus līdzekļus, līdz pat fiziskai vardarbībai.

Citas kapitālisma būtību skaidrojošas teorijas mēģina kapitālismu:
- atdalīt no īpašuma veida,
- atdalīt no valsts.

Piemēram, kapitālisms tiek definēts kā cilvēciskās darbības virziens uz ražojošā kapitāla saglabāšanu un vairošanu. It kā ar īpašuma veidu un valsti te nekādas saites nav? Tiek apgalvots, ja ražošanas līdzekļi nonākot privātpersonu īpašumā, tās dabiski uzvedoties kā kapitālisti, t.i., no ražošanas procesā gūtās peļņas vispirms rūpējoties par kapitālu, ražošanas procesā zudušās tā daļas atjaunošanu, un tikai pēc tam par savu personīgo un savu strādnieku atalgošanu. Arī valsts varot būt labs dabisks kapitālists, ja ievērojot šos principus. Ar to tiek secināts, ka kapitālisms no īpašuma veida nav atkarīgs. Bet ja kapitāls nonākot debilu rokās, kas tā peļņu vai pat pašu pamatkapitālu izmantojot sava vai citu dzīves līmeņa paaugstināšanai, t.i., noēdot to, tādus konkurence izputinot un viņu kapitāli drīz nonākot īstu kapitālistu rokās, kas ievērojot kapitāla atražošanas prasību.

Šajā teorijā kapitāla jēdziens, kapitāla īpašības tiek pielīdzinātas kapitālismam kā sabiedriskai iekārtai. Bet kapitāls eksistē visās sabiedriskās iekārtās, un dabiskais cilvēciskās darbības virziens uz tā vairošanu eksistēja jau pat verdzības iekārtā. Ja tā nebūtu bijis, cilvēce līdz kapitālismam nemaz nebūtu nonākusi, tās vienkārši vairs nebūtu. Turklāt cilvēce jau nesastāv vienīgi no īpašniekiem, kuri, nezin kā ieguvuši to kapitālu, nu uzvedas kā kapitālistiem pieklājas.



Kapitālisma un sociālisma nākotnes izredzes.

Humānismā.
Kapitālisms lepojas, ka, atšķirībā no verdzības, kapitālismā ar likumu aizliegts cilvēka spējas ražīgi strādāt pārvērst kapitālā, t.i., izmantot (ekspluatēt) to kā darba agregātu. Arī cilvēks pat pats sevi pārdot nevarot. Taču nav noslēpums, kā mūsdienu modernajā kapitālismā var tiesiski ieverdzināt cilvēka spējas un arī pašu cilvēku, kā cilvēks ar sava ķermeņa detaļām var brīvi tirgoties. Saprotams, pārdevēji vienmēr būs tie, kuru darbu pircēji aplaupījuši.

Cilvēka atzīšana par pamatvērtību ar tā individualitātes interešu attīstību un prioritāru aizsardzību, kaut pastāvīgi tiek bazūnēts par demokrātiju (vairākuma prioritāti), novedusi pie laupītājmorāles iesakņošanās sabiedrībā. Ja kāds spēj savtīgi izmantot savu tuvāko, tad tas ir tikumiski, jo, izrādās, Dievs speciāli visus cilvēkus neesot radījis ar vienādām spējām. Pamatīgi aptīrot savus tuvākos, var arī par nabagiem noliet kādu žēlsirdības asaru un atmest kādu nieku ziedojumiem. Kapitālismā arī žēlsirdība ir privatizēta. Tāds ir kapitālisma cilvēcīgums.

Kapitālisms ar tā “brīvo konkurenci” par normālu uzskata un pat stimulē atsevišķu spējīgāko sabiedrības locekļu darba un patēriņa produktivitāti, kaut tā daudz vairākiem sabiedrības locekļiem liedz iztikai elementāri nepieciešamo darbu. Tā tiek radīta nevajadzīgu cilvēku masa, ko par sabiedrības sastāvdaļu uzskatīt ir visai grūti.

Sociālismā sabiedrības atzīšana par pamatvērtību ar sabiedrības interešu prioritāti pār atsevišķa cilvēka interesēm radījusi sabiedrībā bara morāli. Valsts piesavinās sev tiesības runāt visas sabiedrības vairākuma vārdā, pie kam šā vairākuma vārdā valsts var atļauties arī necilvēcisku vardarbību pret atsevišķu sabiedrības indivīdu. Sociālismā valsts ar tās “sociālo taisnīgumu” nivelē sabiedrības locekļu darba un patēriņa produktivitāti līmenī, kas lielākai sabiedrības daļai nodrošina iztikai elementāri nepieciešamo darbu. Tā tiek radīta nabadzīgu cilvēku masa. Sociālismā valsts ir monopolizējusi i žēlsirdību, i labdarību. Tāds ir sociālisma cilvēcīgums.

Kā kapitālismam, tā sociālismam ir vienaldzīgs viss etniskais un nacionālais, kaut šad tad to izmanto politiskajās spēlītēs. Reliģiju kapitālisms izmanto pārspīlēti, sociālisms vispār noliedz.

Nav īpaši jāpierāda, ka ne kapitālistiskam, ne sociālistiskam cilvēcīgumam nav nākotnes, protams, ja gaidāma civilizētās sabiedrības tālāka attīstība un kā tās dzinējspēks pārstās būt cilvēka zemiskākās tieksmes – mantas, baudas un varas kārība, bet pārsvaru ņems cilvēka augstākie, komplicētākie gara spēki. Tāda cilvēku attiecību sistēma jāveido, un tā var izveidoties tikai humānākā sabiedriskā iekārtā. Tajā vara un bagātība būs tikai līdzeklis mērķa – cilvēka cienīgas dzīves – sasniegšanai. Tā būs sabiedrība, kura radīs cilvēku, kas būs harmonijā pats ar sevi, kas šo harmoniju spēs atgriezt eksistences videi.

Labklājībā.
Kapitālistiskās jeb Rietumu ekonomiskās sistēmas fundaments ir indivīda pilnīgi brīva, no valstiskās varas iejaukšanās, uzņēmējdarbība un plašs atvērts tirgus, kuram tiek piedēvēts maģisks spēks – optimizēt ražošanu un sadali. Dzīve pierāda, ka tāds tautas kapitālisms, kas reklamēts kā vispārējās labklājības valsts, ir mīts jeb pasaciņa lētticīgajiem.

Tagad jau pilnīgi atklāti nekaunīgākie kapitālisma ideologi savās teorijās  meklē pamatojumu izredzēto miljardam uz zemes lodes un attaisnojumu pārējo nabadzībai. Lielākā pasaules iedzīvotāju daļa tiek izstumta no labumu sadales. Mazatalgojums un bezdarbs rada indivīda dīkdienību un nabadzību. Par šādu indivīda pazemojumu sabiedrība maksā ar pieaugošu alkoholismu, narkomāniju un noziedzību.

Šodien nekas nav pāri palicis arī no “vienādu iespēju” jeb “līdzenā spēles laukuma”, kurā it kā neesot vietas aizsargātām grupu interesēm. “Brīvā konkurence” no ražošanas un komerciālās sfēras sen jau izgājusi un ieguvusi jaunus ieročus cīņai par savu ražojumu noieta tirgiem:
1) kapitāla koncentrācija ar sekojošu iespēju virspeļņas gūšanai rada šādam kapitālam iespēju uzkrāt brīvus līdzekļus dempingu organizēšanai, kas iznīcina sīkos konkurentus;
2) kvalitātes uzlabošanas un ražošanas izdevumu samazināšanas vietā citreiz efektīvāk līdzekļus tērēt reklāmai, ja ar masu apziņas apstrādes industrijas palīdzību iespējams, citādi nekonkurētspējīgai, precei atraisīt noieta tirgu un stimulēt masas izšķērdīgai patērēšanai;
3) ražotāju ienākšana politikā dod tiem papildus iespējas to preces konkurētspēju palielināšanai, tās noieta tirgus aizsardzībai un/vai paplašināšanai.

Reizē jāatzīmē, ka kapitālisms tautas masu spiediena rezultātā bijis spiests ieviest dažādus ierobežojumus indivīda juridiskām īpašuma tiesībām uz kapitālu. Piemēram, ierobežot privātkapitāla mantošanas tiesības vai peļņas piesavināšanās apmērus no privātuzņēmuma īpašnieka puses u.c. Taču jāsaprot, ka kapitālisms kā sabiedriskā iekārta ir sistēma, kurā nelīdzsvarojas mazas saujiņas kapitāla īpašnieku pārmērīgā bagātība ar pārējās cilvēku masas dzīves līmeni un ka kapitālisma gals sakņojas privātkapitālistu neierobežotajā alkatībā.

Pārāk daudz pasaulē sakrājies smagu problēmu, kuras kapitālisms nespēj atrisināt vai pat padara vēl neatrisināmākas. Galvenā ir – nevienmērīga pasaules apdzīvotāko vietu attīstība. Pie pasaules garīgās un fiziskās komunikabilitātes ārkārtīgi ātras attīstības, liela dzīves līmeņa atšķirības saglabāšanās, kas šodien ne tikai izlīdzinās, bet pat padziļinās, ir briesmu cēlonis cilvēcei. Terorisma izplatība tam ir liecinieks. Pagaidām tā gan vairāk ir atsevišķi akti, taču pamazām tajos jau tiek ierautas atsevišķas valstis. Tāpēc progresīvākā cilvēces daļa jau šodien meklē izeju no neapšaubāmi gaidāmiem satricinājumiem pasaules sabiedriskajā iekārtojumā.

Izeja tiek meklēta kapitāla īpašību un kapitālisma sistēmas negatīvismu apzinātā ierobežošanā vai pat likvidēšanā, t.i., sistēmas dabisko tieksmju prātiskā iegrožošanā. Jau manāmi daži tādi prāta augļi, piemēram, ekoloģiskās vides aizsardzībā, taču tie ir tikai sīkumi, salīdzinot ar ļaunumu, ko šodien industriālais kapitāls nodara pasaulei. Pie pastāvīgi izsīkstošiem dabiskiem resursiem, tas atļaujas lielu to izšķērdību greznībai, prestižam un bruņojumam.

Kamēr kapitālisms spēj nodrošināt lielākai pārējās cilvēku masas daļai laikmetīgi ciešamu labklājību, mazākumu, kam jāeksistē necilvēciskos apstākļos, iespējams ignorēt. Taču šī sistēma šodien nespēj nodrošināt vienu piektdaļu pasaules darba spējīgo iedzīvotāju ar darbu, kas ļautu normāli uzturēt sevi un cienīgi iekļauties civilizētā sabiedrībā. Tas mazākums kļūst arvien lielāks. Arī masu informācijas līdzekļu ietekmē arvien sociāli izglītotāks. Pasaules mērogā kapitālisms jau šodien “pie varas” vairāk turas ar spēka metodēm, nekā ar savām sociāli ekonomiskām priekšrocībām. Pagaidām palīdz tam arī sociālisma (PSRS izpildījumā) izgāšanās, jo nav ko likt vietā. Bet tas nenozīmē, ka nebūs.

Par sociālismu jāsaka, ka kapitālisms nekad neparādīs tādas īslaicīgas resursu mobilizācijas spējas, kā arī tādu nesaimnieciskumu kopumā, kā sociālisms. Kapitālismā uz vienu pieprasīto un patērēto produkcijas vienību, brīvas konkurences uzturēšanai, saražo vairākas – sabiedriskam patēriņam nevajadzīgas. Sociālismā uz vienu domātā sabiedriskā patēriņa produkcijas vienību, plānveida ražošanas uzturēšanai, saražo tikai vienu. Ja plānotāja kļūdas dēļ tā nav pieprasīta vai nonāk tur, kur nav vajadzīga, tā tāpat kļūst sabiedriskam patēriņam nevajadzīga. Rodas jautājums, kurā no abām minētām ražošanas sistēmām “nevienam nevajadzīgais” ir tautsaimnieciski “efektīvāks”, kurā sabiedriskie ražošanas resursi velti tiek šķiesti mazāk?

Nav īpaši jāpierāda, ka tautsaimnieciski efektīvāka būs kaut kāda vidēja starp abām minētām sistēma, kurā konkurence un plāns būs līdztiesīgi partneri. Tajā pastiprināsies abu pozitīvais un samazināsies negatīvais. Tāda ražošanas sistēma jāveido, un tā var izveidoties tikai humānākā sabiedriskā iekārtā. Tās laiks šķiet pienācis.



Taisnīgāka sabiedriskā iekārta.

Jaunāko laiku pasaules vēsturē tikpat kā nav valstu, kas ar parlamentāri demokrātisku valsts pārvaldes sistēmu guvušas ātrus un atzīstamus attīstības panākumus tautsaimniecībā. Taisni pretēji, tādas ir starp monarhu, diktatoru vai pat prezidentāli demokrātiskām valstīm. Ir piemēri, ka pozitīva vadoņa vadīta tauta var sasniegt ievērojamus rezultātus tautas labklājībā. Tātad autoritāra vara jeb vadonisms izrādās efektīvāka par kolektīvo, ja runa ir par ar dzīves līmeni saistīto valsts kopējo attīstību. Taču tā nav pietiekami droša tautai un valstij izšķirošu lēmumu pieņemšanā.

Smagie dzīves apstākļi var tautu spiest labprātīgi atteikties no demokrātijas un sveikt vadoni. Taču tāda piespiedu izdzīta, kad gans domā un aitas tikai padzenā, labklājības sistēma kā sabiedriskā iekārta nav stabila un droša. Kārtējais vadonis var gadīties padumjš, tas var tautai un valstij letāli kļūdīties, tas var tikt uzpirkts, nomainīts vai nogalināts, tam var arī prātiņš saiet grīstē. Piemērus teiktajam tālu nemeklēsim. Vadonismā spilgtākie ir PSRS, Kuba, pat Čīle, Latvijas vēsturē Kārļa Ulmaņa laiki, līdz viņa liktenīgajam lēmumam “palikt savā vietā”. Stabila ir sistēma, kurā visi vai lielākā daļa domā vienu humāno un sociālo domu, kurā nav ideāla un uzticības trūkuma. Tāda sistēma jāveido tikai uz demokrātisma pamatiem, likvidējot vai mazinot demokrātijas kā valsts pārvaldes sistēmas trūkumus.

Lai tālāk runātu par šo jauno sabiedrisko iekārtu, vispirms tā kaut kā jānosauc. Šai iekārtai būs daudz kopēja ar solīto, bet nepieredzēto un tā arī teorijā palikušo sociāldemokrātismu un sociālismu. Bet vārds sociālisms ir no pagātnes un nākotnes, arī citām pusēm, tā apķēzīts, ka bail to lietot, jo daudzos izsauks negatīvu priekšnoskaņojumu. Biju domājis izmantot rainisko “jauno laiku”, taču arī to jau kāds paspējis apķēzīt. Tāpēc pagaidām, kamēr neizveidosies jauns termins, sauksim to par humanitārismu. Humanitārismam ir nākotne – ja vispār tā ir cilvēcei! Humanitārisms iespējams tikai sabiedriski aktīvā demokrātiskā valstī. Tikai demokrātiskā valstī iespējama arī tiesiskā vienlīdzība.


Alfrēds Ābele


  • Sabiedriská iekárta = pilsonji, ípashumi un valsts.

    Véletos papildinát jeb atgádinát jau pashá sákumá – visi shie trís jédzieni ir cilvéku izdomáti un tie ir nostádíti, ká pashi par sevi saprotamas parádíbas, kas protams tá nav:
    – es esmu cilvéks. Pilsonis es kljústu, kad mani pieregjistré valsts regjistrá – bút pilsonim ir ká valkát apgjérbu – pilsoníba ir ká apgjérbs no ká tu vari atteikties jebkurá mirklí
    – ípashums ir mákslígs veidojums un ilúzija, jo visu var atnjmet. Vienígais, ko mums nevar atnjem, lídz ar to tas mums pieder ir músu domas. Patiesíbá arí tás mums vairs pieder tikai daljéji – tehnologjiju un informácijas laikmetá domu manipulácija ir jau zinátne.
    – valsts ir hierarhiska sistéma, kas, protams ir nedabíga, jo káds lemj káda cita vietá par vinju likteni. Cilvéku brívíba tiek ierobezjota.

    Sabiedriska iekárta var buut arii ir brívu cilvéku savieníba ar vadiibau, kas nav hierahiska, kur kaa pamats visam ir resursi un tehnologjijas, kaa preteeji iipashumtiesíbas.

    Par terorismu.
    Tev iespéja nomirt no terorisma ir faktiski vienlídzíga nullei. Terorisms ir uzpuusts un idomaats bailju iedzíshanas mehánisms, lai izbídítu savas shtellítes. Cilvéi mirst autoavárijás, no vézja… simtiem reizju vairák neká no terorisma, ka sir pasludináts par ienaidnieku NO 1.

    Resursi nekur neizsíkst – tie tiek párstrádáti, to ir pietiekami visiem 10 miljardiem iedzívotáju. Resursu menedzments ir neefektívs – otrreizéja párstráde, materiálu efektíva izmantoshana, nodilumizturíba (kapitaalisms nav ieintereséts detalju ilgaa darbiibaa – vinjiem auto servisu bizness ir ienesiigaaks nekaa autp paardoshana).

    Kolektívais vs Vadoniskais.
    Open Source kustíba ir pierádíjusi, ka vadonígais microsoft un citi komercprojekti ir neefektívs un es pat teiktu nevajadzísu n traucéjoshs.

    “palikt savā vietā”

    Kaut arí es esmu absolúti pret jebkádu hierarhiju…
    Ulmanis izvéléjás saglabát kultúru un tautu zaudéjot valsti, otra iespéja bija pamatígi izputinát kultúru un valsti, un tik un tá iznícinát valsti.

    Autoram – tehnologjijas un resursi músdienás ir tik attístíti un tádá daudzumá, ka nauda, naudas sistéma, kredíti un kredítsistéma, vara, hierarhija, konkurence, sociálisms, demokrátija, oligarhija un kapitálisms ir nevajadzígi.

    Cilvéku vértíbu sistémas mainja un vides mainja – uz to ir jákoncentré uzmaníbu.
    Músdienu nevienlídzíbas problémai ir tehnisks raksturs, jo enrgjija resursi un tehnologjijas ir ljoti attístítas. Politika uz shís sapratnes fona ir nesvaríga – tai nav kapacitátes atrisinát sho tehnisko problému – tas ir jáuztic tehnologiem un inenieriem. Deficítam nav nekáda pamata músdienás – tas, ka káds ir kaut kur badá, ir rezultáts tam, ka vértíbu augshgalá ir vélme nopelnít, nejau tas, ka ir produktu vai resursu deficíts.

    Vértíbas, tehnologjijas, resursu menedzjments – jávérshas ir uz pmatproblému risináshanu.

    Nauda ir tik pat bezjédzíga, jo, ja nebús deficíta, tad nevienam nebús iespéja kaut ko párdot.

  • Aigar, nauda nav bezjēdzīga, tā ir ļoti ērts apmaiņas uzskaites līdzeklis. Cita lieta, ka mūsdienās tai nav nekādas objektīvas vērtības, un notiek manipulācijas ar valūtu kursiem.
    Kas attiecas uz tieksmi pēc hierarhijas: cilvēks ir attīstījies kā bara dzīvnieks, tāpēc vienmēr tieksies veidot hierarhijas. Tas ir instinkts, un to mēs neizmainīsim. Taču varam izmainīt, pēc kādas pazīmes veidojas hierarhijas – vai tā ir noderība citiem, spēja uzkrāt naudu/mantu vai “gods”, tas katrā kultūrā ir citādi.

  • Pēterim
    Par hierarhijām tev nebūs taisnība. Hierarhija ir vadības mehānisms, un vadības stili ir dažādi, sākot no “lauku kluba” vadības stila līdz ļoti dzelžainam un autoritāram vadības stilam. Vadības stili arī ir atkarīgi no apstākļiem, un tieši atbilstība apstākļiem ir tas kritērijs, kas nosaka, vai stils ir “labs” vai “slikts”.
    -
    Nevar vadīt kosmosa kuģi, vai ķirurģisku operāciju, vai karaspēka vienību kaujas apstākļos, komandai demokrātiski balsojot par katru sīkumu, un pieļaujot, ka katrs komandas loceklis var veikt patstāvīgus eksperimentus un izmēģinājumus.
    -
    No otras puses, sabiedrībā, kura (kā rakstīja Aigars) spēj nodrošināt savas pamatvajadzības, nav nepieciešamības pēc stingras hierarhijas. Cita lieta ir tā, ka varbūt šādu nepieciešamību izjūt tie, kas ir vai ir pabijuši šo kāpņu augšgalā. Patlaban šī hierarhiskā sabiedrības uzbūve ir tas, kas mums traucē tikt galā ar krīzi, jo ir skaidrs, ka vecā hierarhija strādā vvz kādās interesēs, bet citu organizācijas mehānismu pagaidām īsti nav.
    -
    Vēsturiski, šāds demokrātijas piemērs ir grieķu polisas – nevis impērija ar galvaspilsētu un provincēm, bet vairāku pilsētu sadraudzība, un katrā pilsētā lēmumus pieņem tautas sapulce. Ja mēs spēsim organizēties dzīvot- un darboties spējīgās polisās, varbūt – virtuālās, varbūt – reālās, tad mūsu iespējas pretoties krīzes nodarītajam ļaunumam ļoti pieaugs.
    -
    Starp citu, Tarvids savā rakstā http://www.apollo.lv/portal/news/articles/148616 pasaka tieši to pašu, varbūt vienīgi skarbākā un nepatīkamākā veidā.

  • to XXX..
    ehh.. Aivars Tarvids – vēl viens, kurš padevies. Šobrīd ļoti daudzi ir padevušies – laižas dibenā, bēg prom, nekam netic, netic sev, netic nevienam. Galvenokārt ekonomiskās situācijas dēļ, masu apziņas manipulēšanas rezultātā, kur viens no galvenajiem līdzekļiem ir nekas cits kā masu mediji, ir panākta MASU bezspēcība. Tie, uz kuriem šīs tehnoloģijas neiedarbojas, vai kuri prot izvairīties no to ietekmes, skaidri redz, ka tas viss tiek mērķtiecīgi darīts, jo tas ir tieši tas, kas kādam ir izdevīgi – lai visi padotos, vai lai aizbrauktu ‘strādāt’ citur.
    Nesaku, ka pilnībā viss ir tikai mūsu prātos, bet, ja esi padevies, tad esi jau miris vēl fiziski nenomirstot.
    ..
    Ierosinu veikt šādu eksperimentu:
    * neskatīties TV un nepatērēt arī citus masu medijus (tikai tos, kas ir uzticami, pārbaudīti un nevājina kritisko domātspēju). Ja esi saņēmis ziņu par vērtīgu dokumentāli analītisko filmu, tad to gan der noskatīties.
    * pavadīt vairāk laika kopā ar savu ģimeni, bērniem – vislabāk brīvā dabā;
    * arī darba dienās, neskatoties uz lielo darba apjomu, ieplānot kaut 1/2 stundu sev – pārdomām. Šī sistēma mums pilnībā atņem laiku pārdomām, tā vietā mums nepārtraukti gāž virsū grandiozas negatīvās informācijas šaltis.

    Kas gan cits no mums pāri var palikt kā tikai nelaimes čupiņas, ja sakņūpam un tik vien kā spējam sūkstīties, ka daži mūs drāž un tā tam būs būt?
    Jo tikai Tu pats esi tas, kurš pieļauj, ka Tavu nākotni veido daži nelgas, nevis Tu pats!

    Skat. arī http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/latvijas-valsti-uzcels-jauniesi

  • Resursi un Tehnoloģijas uz pasaules ir pietiekoši.
    Patiesībā pārpilnēm.
    Deficīts – līdz ar to top cena. Nav cena nav nauda. Ir pārpilnība, nav nauda, nav deficīta, nav mantkārīgu noziegumu, nav hierarhijas, nav sāncensības, kas virza uz hierarhiju….

    DOMĀ

  • Telefonaa ir neeerti rakstiit, taapeec iisi. Kapitaalisms ir slimiiba, kas mirst vienlaiciigi ar organismu, kuru taa izteereejusi. Vai arii organisms to speej uzveikt… Ciinja saakas no vienas shuunas nevis no smadzeneem, tai pievienojas citas… Organisms ir racionaals. Mums truukst individuaalu pretoshanaas speeju, jo shuunas ir notrulinaatas ar muljkjiigas informaacijas guuzmu. Es sevi virzu uz RACIONAALISMU un ceru, ka citas shuunas dariis liidziig.

  • Lekcija “Globālā krīze un Politekonomija”, kas izraisa pārdomas par globālās saimniekošanas māku (ekonomiku):
    * I un II daļas
    - No kā sastāv preces izmaksa (стоимость)?
    - Ar ko atšķiras izmaksa no cenas?
    - Kas tas ir – “prece”?
    - No kā sastāv darbaspēka izmaksa (стоимость)?
    - Preces “darbaspēks” īpatnība
    - Kapitālistiskā mehānisma 2 daļas
    - 2 dažāda ātruma procesi
    - Kredīta būtība šajā sistēmā
    - Sistēmas iziešana ārpus stabilas funkcionēšanas zonas
    - Par 1-konkrētu ekonomisko mehānismu
    - Galvenā pārejas problēma
    * III daļa
    - Krīzes termiņi un mēri, kas tiks pieņemti

    Treileris (1,5 minūtes)
    http://www.youtube.com/watch?v=e_QJAn7Ycto

    Pilna lekcija (I daļa – 1 stunda; II daļa – 1,5 stundas; III daļa – 17,5 minūtes)
    http://www.nadprof.ru/library/books/kl_global_crisis.shtml

    [informācija pārpublicēta no anonīma komentāra..]

  • Šis ir labs. 2009.g.7.feb. LNT TOP 10: Vai kapitālisma sabiedrībai pasaulē pienācis gals? (VIDEO) – http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/zinas/top10/article.php?id=332394

  • “Ja zinām, ka bez kapitāla cilvēce pastāvēt nevar”

    Pilnígs bulshits, veciit.

    Cilveece var pastaaveet bez kapitaala – beidz smiidinaat tautu. Vai tad cilveece pirms kapitaala izgudroshanas nepastaaveeja?

    Pastaaveeja, un diezgan kvalitatiivi.

  • !!?? – Šī zinātniskā revolūcija ir revolūcija sociālajās zinātnēs ; revolūcija šai jomā ir visai plaša; faktiski vēl nepamanīta; !!!??
    —————

    Autore> Tāpēc pagaidām, kamēr neizveidosies jauns termins, sauksim to par humanitārismu. Humanitārismam ir nākotne – ja vispār tā ir cilvēcei! Humanitārisms iespējams tikai sabiedriski aktīvā demokrātiskā valstī. Tikai demokrātiskā valstī iespējama arī tiesiskā vienlīdzība.
    -*-*/
    |

    Man personiski ir ļoti aktuāli no noskaidrot patreizējās sabiedriskās iekārtas pazīmes,
    diezgan regulāri to daru, šādas pārdomās iegūtās atziņas noder,
    turu acu priekšā vienu Forbes.ru ar frāzi – sociālā revolūcija turpināsies vēl vismaz 10 gadus
    un
    T.S. Kuhn – The structure of scientific revolutions
    Šī zinātniskā revolūcija ir revolūcija sociālajās zinātnēs ; revolūcija šai jomā ir visai plaša; faktiski vēl nepamanīta; tās vel galiigi svaigos un karstos rezultātu gandrīz nekavējoši izmanto mēdiji un citas varas; tas visu to lietiņu padara vel putraināku un traucē vērot un izdarīt jēdzīgus secinājumus

  • <Ivars 13.03.2011., 14:51
    (..)
    Man personiski ir ļoti aktuāli no noskaidrot patreizējās sabiedriskās iekārtas pazīmes,…..
    ========================================================
    Ar divdesmit gadiem personīgi pieredzētā uzplaukuma un attīstības labumiem vēl nepietiek? Vēl desmit gadus vajag? Daudziem patreizējās sab. iekārtas cēlājājiem tagad trakoti sagribējies to noskaidrot –
    Iveta Šulca, EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja :
    ''(..)Cēloņsakārību meklēšana, protams, ir svarīga:tā ļautu izdarītās kļūdas nākotnē neatkārtot. Bet kļūdu seku labošana gaidīt nevar. Jautājums, vai var izārstēt slimību, ja tās cēloņi nav līdz galam apzināti, protams, paliek atklāts'' ('Skatīties kopasakarībās'.12.03.2011.LA)
    - JAUTĀJUMS 'Kas notiek Latvijā?- jeb ko esam uzcēluši 20 gados paliek atklāts' – šovs 'ezīši miglā' turpināsies…..
    - Saturīgākais materiāls, lekcijas izklāsts par post-padomju sistēmu, ko esmu lasījis –
    Постсоветизм Лекция Александра Зиновьева
    http://www.polit.ru/lectures/2005/09/21/psizm.html

  • “Lai tālāk runātu par šo jauno sabiedrisko iekārtu, vispirms tā kaut kā jānosauc. Šai iekārtai būs daudz kopēja ar solīto, bet nepieredzēto un tā arī teorijā palikušo sociāldemokrātismu un sociālismu. Bet vārds sociālisms ir no pagātnes un nākotnes, arī citām pusēm, tā apķēzīts, ka bail to lietot, jo daudzos izsauks negatīvu priekšnoskaņojumu. Biju domājis izmantot rainisko “jauno laiku”, taču arī to jau kāds paspējis apķēzīt. Tāpēc pagaidām, kamēr neizveidosies jauns termins, sauksim to par humanitārismu. Humanitārismam ir nākotne – ja vispār tā ir cilvēcei! Humanitārisms iespējams tikai sabiedriski aktīvā demokrātiskā valstī. Tikai demokrātiskā valstī iespējama arī tiesiskā vienlīdzība.”

    Esmu stipri aizkavējusies. Tomēr jautāju, lai arī pieļauju, ka autors nodarbojas sen ar citām problēmām:
    Vai Jūs interesējaties tikai par to, kā nosaukt „taisnīgu sabiedrības iekārtu”?

    Lai arī Jūsu idejas šķiet pārņemtas no kāda rietumu autora, tomēr nojaušu Jūsu attieksmi pret iekārtām.

    Vai tiks šī tēma par „taisnīgu sabiedrības iekārtu” izvērsta un turpināta, vai tā ir vienkārši retorika?
    Kurš un kad sāks ar šo neatliekamo iekārtas jautājumu beidzot nodarboties?

    Vai mēs tādēļ esam uz šīs zemes, lai tikai spriedelētu par esošo, bijušo un iespējamo, bet necenstos tiekties uz priekšu savā attīstībā? Vai vēl nav pienācis īstais laiks? Vai esam par vāju, lai uzsāktu plānot un veidot savu jaunu „taisnīgu sabiedrības iekārtu”? Protams mēs esam iebaidīti kā aitas un auni. Un mēs baidāmies, ka mūsu progresīva domāšana varētu nepatikt mūsu kungiem.

    Lai neizbiedētu un nesatrauktu mūsu kungus, varbūt, vajadzētu iesākt pakāpeniski virzīties „taisnīgas sabiedrības” un vēlāk arī iekārtas virzienā? Nevajag jau revolūciju organizēt. Lai arī mūsu kungi mūs uzskata par aitām un auniem, tomēr mums piemīt arī saprāts, un ne vājāks, kā mūsu kungiem. Mūsu vājā puse ir informācijas trūkums un baidīšanās organizēties, un dažkārt arī egoisms.

    Ļoti ceru, ka tautasforum 14.5 tikšanās laikā tiks pieņemti progresīvi lēmumi sabiedrības attīstības veicināšanai. Ceru, ka tie būs konkrētāki un drosmīgāki par Zatlera pēdējā runā minētajiem abstraktajiem mērķiem. (Šo salīdzinājumu biju jau minējusi iepriekš.)

  • Intervija ar Zadornovu: “Stulbeņi tic Rietumu demokrātijai”
    http://nra.lv/latvija/85707-zadornovs-stulbeni-tic-rietumu-demokratijai.htm

  • Alfrēds Ābele nepasaka pašu galveno – ka taisnīgāka sabiedriskā iekārta ir iespējama tikai globālā līmenī. Šodien to jau sauc par konverģenci – sociālisma un kapitālisma pieredzes apvienošanu, tikai vieni mēģina ar šo konverģenci paildzināt kapitālisma izdzīvošanu par jebkuru cenu, bet citi tiešām meklē kādu TAISNĪGU “zelta vidusceļu”. Pasaulē ir pat tāda teorija radīta – Sabiedriskās drošības koncepcija “Nedzīvais ūdens”. Sk. http://www.vodaspb.ru

  • Pasaulē ir pat tāda teorija radīta – Sabiedriskās drošības koncepcija “Nedzīvais ūdens”. Sk. http://www.vodaspb.ru

    Šajā sakarā gribu atgadināt, ka Petrova darbs – Taini upravlenija čelovečestvom ir iekļauts ekstrēmo darbu sarakstā http://www.kpe.ru/partiinaya-rabota/resheniya-i-zayavleniya-kpe/3468-v-knige-petrova-net-extremizma

    tā ka subordinācija ir jāievero, kurš ir noteicējs un cilvēces skaidrības vedējs

  • Jā, Novosibirskas pilsētas kaut kāda tur rajona tiesa izsprieda, ka grāmata iekļaujam “aizliegtās literatūras” sarakstā. Ļoti labi saprotot, ka aizliegt kaut ko uzzināt jau šodien vairs nav iespējams. Varbūt ka vietējā grupa pat apzināti uz to gāja – “ekstrēmajiem” jau drošības iestādes un ārvalstu “eksperti” pievērš īpašu uzmanību, un Koncepcija nav domāta tikai tikai šauram domubiedru lokam, bet vispārējai lietošanai, – vispārējai virzībai uz cilvēcisko apziņas līmeni un konceptuālo pārvaldi.
    Te ir video, kur var noklausīties šo tēmu videolekciju veidā: http://www.kpe.ru/video-foto-materialy/lekcii-po-kob/tainy-upravleniya-chelovechestvom

  • Pēterburgas reģionālās grupas pēdējā analītiskajā videoseminārā ir informācija par dokumentāli pētniecisku filmu, kura ASV esot ļoti populāra, bet pie mums nav pat dzirdēts par to: “Amerika pēc Obamas 2016.gadā” – http://www.kpe.ru/video-foto-materialy/seminary-po-kob-vystupleniya/3581-velikaja-shahmatnaja-toska

  • Ja gadījumā kāds vēl nav noskatījies The Century of the Self, tad to var izdarīt http://kobtv.narod.ru/documental/vek-egoizma.html, tur arī visas 4 sērijas.

    Atslēgas vārdi: Crowd,Crowd psychology,Crowd manipulation utt.

  • Inguna Sudraba valsts pārvaldi dēvē par “bezjēdzīgu vidi”:http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=368983:sudraba-valsts-prvaldi-dv-par-bezjdzgu-vidi&Itemid=436
    “Sudraba skaidroja, ka vispirms visam darbam ir jābūt organizētam tā, ka ir kopējas stratēģijas, izvirzītie mērķi, sasniedzamie rezultāti.” Mērķu nav, tas tiesa, beidzot tak kādam tas bija jāpasaka. Koncepciju un informatīvo ziņojumu ražošana valsts iestādēs tiek uzskatīti par “rezultātiem”! Tāda darba vide degradē cilvēku.
    Viens mans draugs vasarā sāka strādāt FM audita daļā, un izmisis un apjucis sūdzējās, ka nav taču iespējams veikt auditu struktūrai, kurai nav definēti mērķi.

  • http://kobtv.narod.ru/film/menyayuschie-realnost.html

    PAREIZI – mērķi ir jādefinē

    Un par mērķiem jādomā gan premjeriem, gan sētniekiem, gan skolotājiem, gan “vienkārši vecākiem”. Daži par TO sāka domāt pirms 100 gadiem, diezgan masveidā pirms 50 gadiem. Un tagad? tagad par TO atkal domā tikai … dīvaiņi vai visai ambiciozi ….

  • Mērķus orientēt uz demogrāfiski un ģenētiski nosacīto vajadzību, nevis degradējoši-parazītisko vajadzību (patērēšanas spektra) jeb vēlmju nodrošināšanu.
    Ikvienam cilvēkam tagad vispirms ir jāsaprot tas, KĀDA INFORMĀCIJA viņam VAJADZĪGA. Un galvenais ir mācīties nevis izvēlēties no tās, ko skola un mediju telpa pienes klāt, bet meklēt sevī iekšā, savos iekšējos orientieros, rakt augšā to “dieva balsi” sevī.
    Sabiedrībā vajadzīga konceptuālā skaidrība.
    Sabiedrība pazīst iekšējo un ārējo politiku. Bet izšķirošā nozīme ir globālajai politikai (aptverošajai sistēmai)! Mēs kļūstam par tās ķīlniekiem, ja neapzināmies šīs pārvaldes metodes.
    Sabiedrība pazīst likumdevēju varu, izpildvaru, tiesu varu. Bet izšķirošā nozīme ir konceptuālajai varai! Globālā pārvalde notiek vai nu pēc sadalošās koncepcijas (“skaldi un valdi!”), vai pēc Dievcentriskās (saMĒRošanās ar visu esošo).

  • “Ezoteriskajā gadagrāmatā 2013″ izlasīju burvīgu astropsihologa Mārtiņa Geidas rakstu “Stress Rietumu un Austrumu kultūrā” – par vadītājiem, zinātniekiem, padotajiem, par katra cilvēka sūtību realizēt savu būtību. Pameklēju Googlē, atradu vēl šo:
    http://www.ventasbalss.lv/videos/view/201+&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv
    Arī burvīgi! Par tiesībām un pienākumiem, par sievietēm un vīriešiem.

  • Pagājušajā gadā iznākusi interesanta pilnmetrāžas dokumentāla filma – “2016: Obama’s America” (torentos var dabūt). Šķiet, ka ir stipra opozīcija tam, lai šī filma tiktu plaši izplatīta un būtu pieejama ikvienam interesentam pasaulē (ņemot vērā ASV nesamērīgi lielo ietekmi pasaulē, skatītāju būtu daudz). Filmu veidojis indiešu izcelsmes amerikāņu pētnieks, kurš saredz lielas līdzības savā un Obamas dzīvē (gadu skaitļi, izglītība utt.), bet it sevišķi – tajā apstāklī, ka viņi abi cēlušies no ‘trešās pasaules valstīm’. Filmas autors par pamatu sižetam ņēmis Obamas grāmatu “Dream from My Father” (nevis “mana tēva sapnis”, bet “sapnis no mana tēva”) – nosaukums liecina, ka Obama ir pārņēmis sava tēva sapni un turpina to īstenot. Obamas tēvs (gājis bojā autokatastrofā 1982.gadā) bijis pazīstams un aktīvs anti-koloniālists. Būtībā secinājums, kurš izriet no filmas, ir tāds, ka Obamam dots uzdevums vest ASV uz sociālismu. Tas saskan ar Sabiedriskās drošības koncepcijas ietvaros tapušajām analītikām, kuras var atrast http://www.kpe.ru un http://www.vodaspb.ru

  • Kopumā KOOB ir kārtējais skaistais un daudzsološais strupceļš vai kāda slepenā dienesta (vai tā kontrolētas grupas) mums pasviests kauls.

    Man nav pieņemams KOOB ievestais cilvēku sadalījums četru šķiru cilvēkos. Tam nav nekāda dabaszinātniska vai teoloģiska pamata.

    ASV ir tikai ap 3,5% pasaules iedzīvotāju, bet tā tomēr ir viena no būtiskākajām cilvēces intelektuālajām citadelēm.

    Obama ( un citi ASV prezidenti un pat ASV pēdējo simts gadu laikā -? )nav paveikuši nevienu īsti lielu vai mazu darbu – “viņi vienkārši bijuši savā vietā” kā … nu piemēram Ulmanis un latvieši.

    Visaptverošs, visiem pieejams saziņas līdzeklis, varas instruments un realitāte ar ko jārēķinās varai, katra mūsu instruments un realitāte ar kuru mums jārēķinās. Draudzes, ordeņi un dzimtas kā valstu ( un /vai korporāciju) pamatšūniņas un dzīvais pretstats. Galu galā izglītības sistēma, kurā būtu likumdošanas līmenī ieviesta obligātās valsts noteiktās un neformālās un “pirmszinātniskās” izziņas un saziņas elementi. Par to ir jādomā un jādara

  • Sabiedriskās drošības koncepcija (kr. концепция общественной безопасности – КОБ) nedala cilvēkus šķirās, bet runā par četriem psihes attīstības līmeņiem.
    ASV ir bijusi ļoti netaisnīga valsts, jo 5% zemes iedzīvotāju patērē gandrīz 50% no zemes resursiem. Arī liekulīga un melīga, jo varas nolūkos propagandēja, ka ieviešot “demokrātiskos” režīmus Latvijā un daudzās citās valstīs, viņiem būs tāda pati labklājība, tomēr tas nav loģiski un dabaszinātniski iespējams. Un mazdūšīga valsts, jo neuzņemas atbildību par to, ka kļūdījusies un maldinājusi. Var jau to saukt par “intelektālu”, tikai tad jājautā, KaTs, kam pēc Tavām domām strādā tas intelekts?
    Par izglītības sistēmu – ja kaut ko noteiks kā obligātu, tas nesīs tikai vilšanos un lielus resursu pārtēriņus – ieviešanai, kontrolēšanai, pastāvīgai koriģēšanai. Par obligātu jānosaka tikai izglītības neierobežota pieejamība.

  • 1. P.S KaTs 30.12.2012., 23:17 – PAREIZI – mērķi ir jādefinē -> MĒRĶI, protams VAR saukt arī par MĒRU vai pat par VIEDU, vai pat par ABA vai ABBA ( JĀ, es ar to domāju zviedru grupu). Nu .. vis patiesībā ir atkarīgs no tā kādu TEOLOĢISKO SISTĒMU katrs .. gudrinieks uzskata pat autoritatīvāko vai vienīgo autoritatīvo. КОБ uzskatāma par vipārTEOLOĢISKU sistēmu. JEBKURĀ teoloģiskā vai uz vispārteoloģisku vai vispārLOĢISKU (logoss) sistēmu pretendējošā sistēmā ir RAKSTI, kas sastāv no VĀRDIEM. Tad nu tā es par RAKSTIEM un VĀRDU uzskatu VISAS un JEBKURAS dzīvās būtnes ģenētisko kodu un JEBKURU valodu (arī DNS).
    2. JEBKURAS skolas mācību procesam ir jāsatur gan obligātie, gan tikai sai skolai obligātie mācību priekšmeti un disciplīnas. Tas nozīmē, ka jebkurā “parastajā skolā” ir jābūt gan mācību priekšmetu, gan tā sauktajām fakultatīvajām vai pulciņu nodarbībām.

  • КОБ nav ABBA, ja skatamies kādā mērā mēs to varam pielietot savā dzīvē praktiski. Mērķis, arī mans personīgais ir – taisnīgāka sabiedriskā iekārta.
    Galvenais priekšnosacījums – izslēgt iespēju ekspluatēt cilvēkam citu cilvēku.
    Visu līmeņu pārvaldniekiem tagad nākas atbildēt nevis pēc likuma bet pēc rezultāta.

  • “Mērķis, arī mans personīgais ir – taisnīgāka sabiedriskā iekārta.”
    To nodrošina laba audzinātība un izglītotība. Likumība: kā augšā – tā apakšā.

  • Ko nozīmē “laba audzinātība un izglītotība”, Laura?
    Vai vari minēt kādu vēsturisku piemēru, kad valdījusi taisnīga sabiedriskā iekārta, pateicoties “labai audzinātībai un izglītotībai”?
    Audzināšana un izglītošana ir informācijas un pārvaldes pirmās (konceptuālā), otrās (tautu vēsture, dzimtu biogrāfija) un trešās (ideoloģija – likumi, zinātne, masu mēdiji, kultūra) prioritāte.
    Informācijas vadība un pārvalde var notikt pēc taisnīgas un netaisnīgas (ekspluatāciju uzturošas) koncepcijas.
    Pūļa-elites sistēmas pārvaldes koncepcija ir netaisnīga, lai arī vēsturiski objektīva un saprotama. Informācijas laikmetā ir iespēja pāriet uz pašpārvaldi, pašorganizēšanos, pašnoteikšanos, pašattīstību. Es varu iedomāties par taisnīgu tikai tādu sabiedrisko iekārtu, kur šie PAŠ-procesi notiek neierobežoti un nekavēti telpā un laikā. Un vienīgais likums, kas tam vajadzīgs – cilvēku bezierobežojumu pieeja informācijai. Tas arī būtu reāls Dievcentrisms.
    Likumi ir tas, kas šo pāreju uz taisnīgāku sabiedrisko iekārtu bremzē, jo veido visāda veida greizos spoguļus, sagroza pavisam skaidras lietas un rada neskaitāmas kļūdas pārvaldē, kuru pārvarēšanai tiek bezjēdzīgi radītas jaunas likumu normas, patērēti (izšķiesti) milzīgi resursi – tai skaitā cilvēku emociju enerģija, laiks, veselība, attiecību kvalitāte) un kontrolējošās institūcijas. Likumi vēsturiski bija vajadzīgi ierobežotas informētības un ļoti ierobežotu komunikācijas iespēju laikā. Tie ir vēsturiska pūļa-elites sistēmas liecība, socioloģisks atavisms. Un reāli jau mēs arī redzam, ka tie “darbojas” arvien sliktāk un sliktāk, vairāk pēc inerces un uz ticības, tradīcijas pamata.

  • PAŠ-izglītībai:
    “Mediji ir valsts pirmā un ietekmīgākā vara. Kancele, no kuras iespējams diktēt un noteikt procesu attīstību.” (S.Veinberga, 01.10.07. http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%E2%80%93-valsts-vara-nr-1/

    Un vēl.
    Ieskats A. Maslova grāmatā KONFŪCIJS – Visas pasaules filozofija 30 minūtēs.
    (Citāti no grāmatas un komentārs – sagatavoja Irēna Saprovska.)
    Konfūcijs (551.- 479.g.p.m.ē.), kura vārds ķīniešu valodā skan kā Kundzi vai Kungs Fu Cu (Viedais kungs). Viņu dēvē par ķīniešu nācijas Simbolu un Skolotāju.
    Par sevi Konfūcijam nepatika stāstīt, un savu dzīves ceļu viņš spēja aprakstīt dažās rindiņās: „Piecpadsmit gadu vecumā es pievērsu savas domas mācībām. Trīsdesmit gadu vecumā biju ieguvis patstāvību. Četrdesmit gadu vecumā spēju atbrīvoties no šaubām. Piecdesmit gadu vecumā es iepazinu Debesu gribu. Sešdesmit gadu vecumā iemācījos atšķirt patiesību no meliem. Septiņdesmit gadu vecumā es sāku sekot savām sirds vēlmēm un nepārkāpu rituālu.” Šis viņa ceļš kļuva par visas ķīniešu tradīcijas tikumisko orientieri. Viņa mācība ir ļoti daudzšķautnaina: tā ietver sevī garīgās un sociālās normas, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē gandrīz divarpus tūkstoš gadu garumā. Šīs normas attiecas uz cilvēka audzināšanu, noteica viņa uzvedību ģimenē, dienestā un sabiedrībā, kā arī ievirzīja noteiktā gultnē domāšanu. Līdz pat šim laikam tieši konfūcisms ir tas avots, no kura izplūst milzīgs garīgais lādiņš, kāds piemīt visai ķīniešu nācijai.
    Kas ir Konfūcija laika Ķīna?Pirmām kārtām tā ir ķildu plosīta, daudzās valstiņās sašķelta zeme . . Tas viss liecina, ka „Padebešu valsts ir zaudējusi harmoniju” un, kā uzskatīja pats Konfūcijs „cēlās senatnes” zelta laikmets palicis pagātnē. Konfūciju vispār kopš jaunības gadiem valdzināja aizgājušo gadu laikmetu likumu pievilcīgums, to laikmetu, kad pastāvēja ideāla pārvalde, kad vēl nebija sarauta saikne starp cilvēkiem un gariem. Viņa ideāls ir atgriešanās pie aizgājušo gadsimtu stabilitātes, ideāla valdnieka meklējumi – valdnieka, kurš līdzinātos senlaiku gudrajiem, kas „dzīvoja saskaņā ar Debesīm”. Pēc būtības viņš meklē valdnieku – magu, kas nesaraujami saistīts ar Debesīm un translē uz zemi Debesu svētību. Tas ir arī aicinājums katram cilvēkam ievērot veselu rituālo noteikumu kompleksu un pat domāt noteikta veida domas, kas ļauj pastāvīgi uzturēt saikni starp Debesīm un zemi. . Viņš nav atsvešināts no jūtu un emociju pasaules kā budists, nav tik brīnumains savos stāstos kā Džuandzi, viņam nepiemīt pārdabiskas spējas kā daoistu magiem. Viņš ir tāds pats kā visi un tomēr daudz vairāk mistisks nekā desmitiem citu garīgo skolotāju Senajā Ķīnā. .viņš ir apbrīnojami viengabalains. „Mans ceļš ir visu sasaistīt vienkopus,” Konfūcijs saka savam skolniekam. Viņu saprast ir vienkārši – viņš nekad nerunā par transcendentām, apslēptām, mistiskām lietām, jo ir lietas, kas mūsu apziņai nav pieejamas. . Viņš domāja nevis par Debesu un Zemes rašanos, bet par to, kā cilvēkam saprast augstāko „gribu” un nebūt pretrunā ar to. Konfūcija mācība pirmām kārtām ir zināšanas par katrai personībai piemītošo cilvēcisko, un šajā sakarībā Visums viņam ir antropocentrisks, proti, cilvēks tajā ir Debesu impulsu un garu gribas iemiesojuma centrs.Taču ir jābūt arī kādam īstena cilvēka paraugam. Konfūcijs to nosauca par „cildeno vīru”, kas iemieso sevī visas tikumiskās īpašības: vīrišķību un humānismu, patiesīgumu un cilvēciskumu, mērenību vēlmēs un uzticību, pienākumu un taisnīgumu.
    Uzskata, ka konfūcisms ir izcils ķīniešu filozofiskais un garīgais mantojums. .tomēr konfūcisma būtība meklējama dziļāk.Tā nav pat nacionālā ideja – tā ir nacionālā psiholoģija. . Konfūcisms ir politiska ideja, kas apvieno Ķīnu.Tas ir arī absolūts ķīniešu tautas nacionālā rakstura nospiedums..Viņš apcerēja „šīszemes” lietas, brīnumainā kārtā reducējot jebkuru svēto rituālo principu līdz ikdienas darbībai. .„paveiktu atbilstoši rituālam. . Konfūcisms Ķīnā veica faktiski visas reliģijas funkcijas un tādējādi kļuva par nacionālu kvazireliģiju.Katrā ziņā cita veida reliģisko apziņu Tālie Austrumi nav pazinuši. . Konfūcijs – filozofs.Daļēji tā ir nodeva ķīniešu zinātniekiem, kuri 20. gs.pirmajā pusē centās konstatēt savā vēsturē „filozofiju” un pielīdzināt savu attīstību Rietumu tradīcijai. . Neviena filozofiska mācība, ko mums snieguši pat visspožākie Rietumu gudrajie, ar Aristoteli un Seneku sākot un ar Hēgeli, Nīči un Kirkegoru beidzot, nekad neviena nav kļuvusi nedz par valsts doktrīnu, nedz daudzu paaudžu dzīves jēgu. Pēc dažiem gadsimtiem, bet dažkārt arī krietni vien ātrāk, šīs filozofijas skolas ir atstājušas pēc sevis nevis sekotāju skolas, bet gan tikai zinātniekus sholastus, kas metodiski studē iepriekšējo paaudžu darbus. Uz filozofisku pētījumu pamatiem Rietumos ir radušās universitātes un akadēmijas, bet nekādā ziņā ne valstiskas kopības.

  • Ļeņins laupīšanas ratos un ar vienlīdzības nedievu mutē, Hitlers tankā un ar pašdieva vārdu mutē. Un tagad žīdu diaspora zelta teļa mugurā un ar Jahves vārdu mutē. Acīmredzamais – neticamais? Lasot, lūdzu, nesatraucieties par vārdu ‘žīds’; segvārds ‘ebrejs’ ir daudz divdomīgāks un necienīgāks. Mums, gojiem jeb nežīdiem, kamēr dzerstamies, ķildojamies, esam melīgi, prātā kūtri un žīdu izgudrotajā liberastijā grimstoši, ir daudz, ko no Toras un Talmūda vadītajiem žīdiem mācīties. Protams, zelta teļa mugurā stikla kalnā viņi netiks. Tomēr, nekad jau neiztiksim ar draudiem tikai no Krievijas puses un nekad Eiropa nebūs tikai Eiropa un diez vai Latvija jebkad spēs atbrīvoties no meslu maksāšanas kādiem svešajiem. Mums tomēr būs jātērē resursi, skatoties uz pirkstiem arī Eiropai un žīdu ‘Pasaules Valdībai’ un raugoties, lai Latvijas politāksti nepārpīpējas ne Krievijas, ne viltotās naudas zālīti. Vienlaikus mums nav jāaplipinās ar žīdu pašapmānu un naudaspielūgsmi, nedz jāpazeminās līdz viņu nicināšanai. Mācīsimies no latviešu tautasdziesmām.
    Saukļa “Caur sajukumu uz (mūsu) kārtību” ilustrācijai aiz sekojošā raksta piekabināju ‘nezinīša Sorosa’ teātra atreferējumu.

    ‘Lielisraēla’ kā reliģiozi-finansiāls projekts visai cilvēcei. O.Četverikova , skat.:

    http://tencinusarunas.wordpress.com/2013/01/29/lielisraela-ka-religiozi-finansials-projekts-visai-cilvecei-o-cetverikova/

  • http://janissils.lv/kapec-jasaglaba-lats-lnk-un-ts-viedoklis/#more-1308
    Euro – kārtējā tautas robotizācija, debilizācija, radošā gara iznīdēšana.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.