Tautas Forums

Politekonomija, citiem vārdiem, pilsoņu, īpašumu un valsts savstarpējās attiecības materiālo vērtību radīšanas procesā ir jebkuras politiski ekonomiskās sistēmas jeb sabiedriskās iekārtas pamatā. Jāsaprot, ka jebkuras sabiedriskās iekārtas valdošās elites jeb virsšķiras spēks vispirms slēpjas tās varā (valstiski aizsargātajās īpašuma tiesībās) pār kapitālu. Līdz 21.gadsimtam visu sabiedrisko iekārtu pamatā bija īpašuma tiesības: sākot ar vergu, zemi un beidzot ar visu kapitālu. Kaut gan vergs, zeme, pirmatnējā sabiedrībā pat atsevišķs kolektīvo medību un zvejas rīks tas pats kapitāls vien bija. Tikai kapitāls kā sabiedrības matērija 21.gadsimta sākumā, šķiet, sasniedzis pilnību savā atdevē - paplašinātajā atražošanā. Ja zinām, ka bez kapitāla cilvēce pastāvēt nevar, vai tas nozīmē, ka kapitālisms kā sabiedriskā iekārta būs mūžīgs, vismaz, kamēr eksistē cilvēce? Lai uz šo jautājumu atbildētu, vispirms jānoskaidro, ko mēs šodien saprotam ar jēdzienu kapitālisms. Runa būs par īstāko – Rietumu kapitālismu. Austrumos dzimst pavisam kas jauns, pagaidām neskaidrs. Tātad Rietumu kapitālisms ne visas tautas apmierina.

Vispār 20.gadsimts bija raksturīgs sabiedrisko iekārtu pilnveidošanas meklējumos kapitālisma, sociālisma un komunisma sistēmu ietvaros, jo katrai ir savi plusi un mīnusi. Kopējs tām ir mērķis – vara un bagātība! Aplūkosim tās, izejot no īpašuma, darba, valsts tiesībām, neiedziļinoties detaļās un tikai mazliet aizskarot sociālos un morālos aspektus.

Saites uz sadaļām:
Kas ir sociālisms un komunisms?
Kas ir kapitālisms?
Kapitālisma un sociālisma nākotnes izredzes.
Taisnīgāka sabiedriskā iekārta.

Kas ir sociālisms un komunisms?

Īstu sociālismu un komunismu neviens redzējis un izbaudījis nav, bet spriest par to var no PSRS teorētiski plānotā un reāli sasniegtā.

Sociālismam raksturīgais:
1. Strikti nošķirts no kapitāla un limitēts tiek personiskais īpašums. Viss kapitāls tiek uzskatīts kā sabiedrības darba rezultāts un it kā tiek atstāts visas sabiedrības īpašumā, bet faktiski ir tikai valsts kapitāls, jo sabiedrība tā pārvaldīšanā nekādu dalību neņem. Visu kapitālu vada valsts, tā augļus piesavinās un pēc sava prāta sadala valsts. “Privātīpašums” tiek pasludināts par lielāko ļaunumu.

2. Sociālisma ideoloģiskā pārākuma pamatā esot apzināta cilvēka darbība sabiedrības labā. Izslēdzot kapitālisma pretrunas, centralizēti vadot un kolektīvi ražojot tikai sabiedriskam patēriņam (ne peļņai), no augšas nolaižot un sadalot saražoto, cerēts veidot bagātus pilsoņus.

3. Sociālistiskās ražošanas un sociālisma ekonomikas pārākuma pamatā esot valsts saimniecības centralizēta plānošana un vadība, kā līdzeklis sociālisma augstākas par kapitālismu ekonomiskās efektivitātes sasniegšanā materiālo un cilvēku resursu izmantošanā ražošanā tikai patēriņam.

4. Sociālistiska valsts maksimāli iejaucās cenu regulēšanā, faktiski aprēķinu ceļā sasaistot vērtību ar cenu un pēdējo ieviešot direktīvā veidā. Kapitālismam raksturīgie “tirgus likumi” komunistiskajā valstī darbojās tikai zemletes tirdzniecībā.

5. Savu sūtību valsts redz valsts iekšējā un ārējā aizsardzībā, sabiedriskotā īpašuma vadībā, tās uzlabošanā, sabiedriskā kopprodukta “taisnīgā” sadalē, rūpējoties par iedzīvotāju ekonomiskās labklājības nivelēšanu. Iedzīvotāju sociālo aizsardzību, kā arī nodrošināšanu ar darbu, uzņemas valsts.

6. Ja kapitālismā notiek pastāvīga ekonomiskās varas koncentrācija, tad sociālismā tā vienā revolucionārā rāvienā nonāk valsts rokās. Sociālismam nav pieļaujama demokrātija. Tāpēc obligāta šķiras vai personīga diktatūra ar valdošo oligarhiju priekšgalā. Pēdējās rokās tad arī sakoncentrēta visa politiskā un ekonomiskā vara. Par tiesisko vienlīdzību arī sociālismā nav ko sapņot.

7. Valsts īpašums uz kapitālu, kapitāla un ražošanas vadībai no valsts puses teorētiski it kā vajadzētu nodrošināt ražošanas līdzekļu (spēku) efektīvāku izmantošanu visas sabiedrības interesēs, sasniedzot augstāku darba ražīgumu nekā kapitālistiskajā iekārtā (pasaulē). Taču šī teorija izrādījās neīstenojama, jo teorētiski labi izprojektētā un realizētā PSRS valsts pārvaldes un daļēji arī sabiedrības vadības sistēma nonāca pretrunā ar objektīviem cilvēka un sabiedrības attīstības likumiem, kā rezultātā:
1) netika sasniegts cerētais indivīda darba ražīgums, jo šis indivīds ne pārāk bija ieinteresēts sava darba rezultātos;
2) kompartijas agresīvā ietekmē politiskie pasūtījumi pastāvīgi tika jaukti ar ekonomikas likumiem, kā rezultātā antizinātniskā cenu veidošana valsti noveda pie pastāvīgas deficīta ekonomikas. Visu resursu deficīta rezultātā, centrālās varas ekonomiskās regulēšanas funkcija pārvērtās par kārtējā cauruma lāpīšanu. Šādā režīmā valsts ekonomisko resursu efektīvāka izmantošana novirzījās otrajā plānā;
3) iepriekšminētā rezultātā zuda katra jēga zinātniski pamatotai valsts vadīšanai un tā, līdz ar kompartijas oligarhijas gaišreģu kastas izveidošanos un nostabilizēšanos, pārvērtās valdīšanā.

8. Tā kā viss kapitāls atrodas valsts rokās, notiek valstiski regulēta masveida algota darbaspēka ekspluatācija un pilnīgi valstiskota sabiedriskā kopprodukta sadale, pamatojoties uz valsts varas noteiktu taisnīgumu. Bet tā kā algotam darbaspēkam liegtas jebkādas izvēles iespējas, notiek tā pati K.Marksa “valstiskā ekspluatācija”, tikai šoreiz ne no atsevišķu kapitālistu, bet no vienīgā kapitālista - valsts puses. Darba ņēmēju (strādājošo) izvēle sabiedriskotās ražošanas sfērā ierobežota – tikai valsts sektorā.

9. Sociālisms savu ideoloģisko pamatu izplatīšanai pasaulē kā uzpirkšanas līdzekli nekautrējās izmantot valsts kapitāla augļus vai pat pielietot fizisku vardarbību.

Kas ir kapitālisms?

Kapitālistiskās sabiedriskās iekārtas valsts tiesību sistēmu pamatos likts nevis cilvēku sabiedrības, bet kapitāla pašsaglabāšanās instinkts.

Kapitālismam raksturīgākais:
1. Kapitālisms ar nolūku neatšķir personisko īpašumu no kapitāla. Apvienojot abus jēdzienā “privātīpašums”, un pasludinot privātīpašumu par īpašu svētumu, kapitālisma teorētiķiem vieglāk no tautas noslēpt sabiedriskotās ražošanas augļu (jaunradītās jeb pievienotās vērtības) privāto piesavināšanos. Šā paša iemesla dēļ kapitālisma teorētiķiem ne visai patīk politekonomija kā sabiedriskā zinātne par cilvēces attīstību.

2. Kapitālisma ideoloģijas pārākuma pamatā esot pilnīga cilvēka brīvība ekonomikas sfērā, kas balstās uz saimnieciskā individuālisma psiholoģijas. Jo, lūk, indivīds, cenšoties savas labklājības labad, maksimāli atraisot savas Dieva dotās spējas. Tas, ņemot visu sabiedrību kopumā, esot vispārējās bagātības pamatā. Un tikai bagāti pilsoņi veidojot bagātu sabiedrību un valsti.

3. Kapitālistiskās sabiedrības attīstības dzinējspēks jeb motivācija ir sabiedrības locekļu pirmatnejākās zemākās dabiskās tieksmes. Kapitālisma ekonomiskā pārākuma pamatā esot peļņas un privātīpašuma maksimalizācija. Tam paralēli darbojoties it kā darba ņēmēju (strādājošo) un patērētāju izvēles brīvība.

4. Kapitālistiska valsts cenu regulēšanā iejaucas ļoti minimāli, par galveno cenu regulētāju uzskatot brīvas konkurences tirgu (dabīgo piedāvājuma – pieprasījuma attiecību).

5. Savu sūtību valsts redz, ne valstiskā (tautas) īpašuma saimnieciskās darbības veicināšanā, ne nodokļu ieņēmumu pārdalē iedzīvotāju labklājības ekonomiskai izlīdzināšanā, bet pivātuzņēmējdarbībai labvēlīgas tiesiskās telpas un infrastruktūras nodrošināšanā un valsts iekšējā un ārējā aizsardzībā. Privātkapitāls ir fons, uz kura eksistē valsts! Visai minimālu sociālo aizsardzību valsts no budžeta garantē tikai mazspējīgiem un maznodrošinātiem. Darbspējīgiem pašiem jārūpējas par savu nodarbinātību un sociālo aizsardzību.

6. Kapitālismā notiek pastāvīga ekonomiskās varas koncentrācija un saaugšana ar politisko varu. Kaut, sakarā ar sīko personisko naudas līdzekļu ietaupījumu iesaistīšanu kapitālā sīko akciju turētāju veidā, tiek spriedelēts par tautas kapitālismu, patiesībā veidojas kapitāla oligarhija. Visa kapitāla privatizācija neizbēgami privatizē arī valsti. Valsts vara tiek izmantota kapitāla peļņas nodrošināšanai un palielināšanai. Sabiedrībai svarīgi lēmumi, ārpus tās kontroles, tiek pieņemti šaurā ar ekonomisku un politisku varu apveltītā personu lokā. Šāda tiesiskā nevienlīdzība sabiedrībā tiek nostiprināta ar attiecīgu likumdošanu. Kapitālisms vienādi labi iedzīvojas kā diktatūras, tā demokrātijas valstīs.

7. Līdz ar monopolistiskā kapitāla izveidošanos, peļņas maksimalizācijas nolūkā kapitāls koncentrējās un internacionalizējās līdz pat atsevišķu nozaru pasaulē monopolizācijai un valstu robežu kapitālam izzušanai. Agrāk to sauca par imperiālismu, tagad - par globālismu. Kapitāla koncentrācija, tā kustīgums radījis tādas negatīvas kapitālisma parādības, kā:
1) pārspīlēta finansu kapitāla vara, kad spekulatīvais finansu kapitāls (fiktīvais kapitāls), kas, neradot nekādu jaunu produkciju, rada spekulantiem milzīgu peļņu. Izmantojot jaunākos informācijas tehnoloģiju sasniegumus, neatejot no datora, uz valūtu maiņas kursu un preču vērtību un cenu starpību rēķina, tiek īstenotas spekulatīvo operāciju spēles miljardu dolāru apmērā. Tādejādi milzīgas peļņas tiek gūtas destabilizējot nabadzīgāko valstu monetārās sistēmas un aplaupot to iedzīvotāju vairākumu;
2) ražošana peļņai (ne patēriņam un attīstībai) noved pie periodiskām pārprodukcijas krīzēm, kad ražošanā un tirgū iestājas depresija un iet zudumā milzīgi sabiedriskotā darba augļu apjomi (īpaši ar nevajadzīgu bruņojumu);
3) parazītisms, kad kapitāla īpašnieki nav saistīti ne ar kādu sava kapitāla ražojošo darbību, ne kā citādi piedalās ražošanā, bet nodarbojas tikai ar sava kapitāla augļu vai paša kapitāla personisku patērēšanu.

8. Mūsdienu modernajā ražošanā, saglabājot privāto īpašumu uz kapitālu un valstiski nostiprinot kapitāla īpašnieka tiesības uz tā peļņu, neizbēgami notiek masveida algota darbaspēka ekspluatācija, ko K.Markss saprata ar jēdzienu “valstiskotā ekspluatācija”, kā nevienlīdzīgu un netaisnu ienākumu sadali. Tā kā visu kapitālu valstī praktiski vada privātīpašnieki, darba ņēmēju izvēle sabiedriskotās ražošanas sfērā ir ierobežota – tikai starp privātkapitālistiem.

9. Kā kapitālisma jaunībā (pirmatnējā kapitāla uzkrāšanās stadijā), tā mūsdienu monopolistiskajā kapitālismā (kapitāla saaugšanas ar valsts varu stadijā), savu interešu aizstāvībai: peļņas palielināšanai vai tās saglabāšanai iepriekšējā līmenī kapitālisms nekautrējas izmantot amorālus līdzekļus, līdz pat fiziskai vardarbībai.

Citas kapitālisma būtību skaidrojošas teorijas mēģina kapitālismu:
- atdalīt no īpašuma veida,
- atdalīt no valsts.

Piemēram, kapitālisms tiek definēts kā cilvēciskās darbības virziens uz ražojošā kapitāla saglabāšanu un vairošanu. It kā ar īpašuma veidu un valsti te nekādas saites nav? Tiek apgalvots, ja ražošanas līdzekļi nonākot privātpersonu īpašumā, tās dabiski uzvedoties kā kapitālisti, t.i., no ražošanas procesā gūtās peļņas vispirms rūpējoties par kapitālu, ražošanas procesā zudušās tā daļas atjaunošanu, un tikai pēc tam par savu personīgo un savu strādnieku atalgošanu. Arī valsts varot būt labs dabisks kapitālists, ja ievērojot šos principus. Ar to tiek secināts, ka kapitālisms no īpašuma veida nav atkarīgs. Bet ja kapitāls nonākot debilu rokās, kas tā peļņu vai pat pašu pamatkapitālu izmantojot sava vai citu dzīves līmeņa paaugstināšanai, t.i., noēdot to, tādus konkurence izputinot un viņu kapitāli drīz nonākot īstu kapitālistu rokās, kas ievērojot kapitāla atražošanas prasību.

Šajā teorijā kapitāla jēdziens, kapitāla īpašības tiek pielīdzinātas kapitālismam kā sabiedriskai iekārtai. Bet kapitāls eksistē visās sabiedriskās iekārtās, un dabiskais cilvēciskās darbības virziens uz tā vairošanu eksistēja jau pat verdzības iekārtā. Ja tā nebūtu bijis, cilvēce līdz kapitālismam nemaz nebūtu nonākusi, tās vienkārši vairs nebūtu. Turklāt cilvēce jau nesastāv vienīgi no īpašniekiem, kuri, nezin kā ieguvuši to kapitālu, nu uzvedas kā kapitālistiem pieklājas.

Kapitālisma un sociālisma nākotnes izredzes.

Humānismā.
Kapitālisms lepojas, ka, atšķirībā no verdzības, kapitālismā ar likumu aizliegts cilvēka spējas ražīgi strādāt pārvērst kapitālā, t.i., izmantot (ekspluatēt) to kā darba agregātu. Arī cilvēks pat pats sevi pārdot nevarot. Taču nav noslēpums, kā mūsdienu modernajā kapitālismā var tiesiski ieverdzināt cilvēka spējas un arī pašu cilvēku, kā cilvēks ar sava ķermeņa detaļām var brīvi tirgoties. Saprotams, pārdevēji vienmēr būs tie, kuru darbu pircēji aplaupījuši.

Cilvēka atzīšana par pamatvērtību ar tā individualitātes interešu attīstību un prioritāru aizsardzību, kaut pastāvīgi tiek bazūnēts par demokrātiju (vairākuma prioritāti), novedusi pie laupītājmorāles iesakņošanās sabiedrībā. Ja kāds spēj savtīgi izmantot savu tuvāko, tad tas ir tikumiski, jo, izrādās, Dievs speciāli visus cilvēkus neesot radījis ar vienādām spējām. Pamatīgi aptīrot savus tuvākos, var arī par nabagiem noliet kādu žēlsirdības asaru un atmest kādu nieku ziedojumiem. Kapitālismā arī žēlsirdība ir privatizēta. Tāds ir kapitālisma cilvēcīgums.

Kapitālisms ar tā “brīvo konkurenci” par normālu uzskata un pat stimulē atsevišķu spējīgāko sabiedrības locekļu darba un patēriņa produktivitāti, kaut tā daudz vairākiem sabiedrības locekļiem liedz iztikai elementāri nepieciešamo darbu. Tā tiek radīta nevajadzīgu cilvēku masa, ko par sabiedrības sastāvdaļu uzskatīt ir visai grūti.

Sociālismā sabiedrības atzīšana par pamatvērtību ar sabiedrības interešu prioritāti pār atsevišķa cilvēka interesēm radījusi sabiedrībā bara morāli. Valsts piesavinās sev tiesības runāt visas sabiedrības vairākuma vārdā, pie kam šā vairākuma vārdā valsts var atļauties arī necilvēcisku vardarbību pret atsevišķu sabiedrības indivīdu. Sociālismā valsts ar tās “sociālo taisnīgumu” nivelē sabiedrības locekļu darba un patēriņa produktivitāti līmenī, kas lielākai sabiedrības daļai nodrošina iztikai elementāri nepieciešamo darbu. Tā tiek radīta nabadzīgu cilvēku masa. Sociālismā valsts ir monopolizējusi i žēlsirdību, i labdarību. Tāds ir sociālisma cilvēcīgums.

Kā kapitālismam, tā sociālismam ir vienaldzīgs viss etniskais un nacionālais, kaut šad tad to izmanto politiskajās spēlītēs. Reliģiju kapitālisms izmanto pārspīlēti, sociālisms vispār noliedz.

Nav īpaši jāpierāda, ka ne kapitālistiskam, ne sociālistiskam cilvēcīgumam nav nākotnes, protams, ja gaidāma civilizētās sabiedrības tālāka attīstība un kā tās dzinējspēks pārstās būt cilvēka zemiskākās tieksmes - mantas, baudas un varas kārība, bet pārsvaru ņems cilvēka augstākie, komplicētākie gara spēki. Tāda cilvēku attiecību sistēma jāveido, un tā var izveidoties tikai humānākā sabiedriskā iekārtā. Tajā vara un bagātība būs tikai līdzeklis mērķa – cilvēka cienīgas dzīves – sasniegšanai. Tā būs sabiedrība, kura radīs cilvēku, kas būs harmonijā pats ar sevi, kas šo harmoniju spēs atgriezt eksistences videi.

Labklājībā.
Kapitālistiskās jeb Rietumu ekonomiskās sistēmas fundaments ir indivīda pilnīgi brīva, no valstiskās varas iejaukšanās, uzņēmējdarbība un plašs atvērts tirgus, kuram tiek piedēvēts maģisks spēks - optimizēt ražošanu un sadali. Dzīve pierāda, ka tāds tautas kapitālisms, kas reklamēts kā vispārējās labklājības valsts, ir mīts jeb pasaciņa lētticīgajiem.

Tagad jau pilnīgi atklāti nekaunīgākie kapitālisma ideologi savās teorijās  meklē pamatojumu izredzēto miljardam uz zemes lodes un attaisnojumu pārējo nabadzībai. Lielākā pasaules iedzīvotāju daļa tiek izstumta no labumu sadales. Mazatalgojums un bezdarbs rada indivīda dīkdienību un nabadzību. Par šādu indivīda pazemojumu sabiedrība maksā ar pieaugošu alkoholismu, narkomāniju un noziedzību.

Šodien nekas nav pāri palicis arī no “vienādu iespēju” jeb “līdzenā spēles laukuma”, kurā it kā neesot vietas aizsargātām grupu interesēm. “Brīvā konkurence” no ražošanas un komerciālās sfēras sen jau izgājusi un ieguvusi jaunus ieročus cīņai par savu ražojumu noieta tirgiem:
1) kapitāla koncentrācija ar sekojošu iespēju virspeļņas gūšanai rada šādam kapitālam iespēju uzkrāt brīvus līdzekļus dempingu organizēšanai, kas iznīcina sīkos konkurentus;
2) kvalitātes uzlabošanas un ražošanas izdevumu samazināšanas vietā citreiz efektīvāk līdzekļus tērēt reklāmai, ja ar masu apziņas apstrādes industrijas palīdzību iespējams, citādi nekonkurētspējīgai, precei atraisīt noieta tirgu un stimulēt masas izšķērdīgai patērēšanai;
3) ražotāju ienākšana politikā dod tiem papildus iespējas to preces konkurētspēju palielināšanai, tās noieta tirgus aizsardzībai un/vai paplašināšanai.

Reizē jāatzīmē, ka kapitālisms tautas masu spiediena rezultātā bijis spiests ieviest dažādus ierobežojumus indivīda juridiskām īpašuma tiesībām uz kapitālu. Piemēram, ierobežot privātkapitāla mantošanas tiesības vai peļņas piesavināšanās apmērus no privātuzņēmuma īpašnieka puses u.c. Taču jāsaprot, ka kapitālisms kā sabiedriskā iekārta ir sistēma, kurā nelīdzsvarojas mazas saujiņas kapitāla īpašnieku pārmērīgā bagātība ar pārējās cilvēku masas dzīves līmeni un ka kapitālisma gals sakņojas privātkapitālistu neierobežotajā alkatībā.

Pārāk daudz pasaulē sakrājies smagu problēmu, kuras kapitālisms nespēj atrisināt vai pat padara vēl neatrisināmākas. Galvenā ir – nevienmērīga pasaules apdzīvotāko vietu attīstība. Pie pasaules garīgās un fiziskās komunikabilitātes ārkārtīgi ātras attīstības, liela dzīves līmeņa atšķirības saglabāšanās, kas šodien ne tikai izlīdzinās, bet pat padziļinās, ir briesmu cēlonis cilvēcei. Terorisma izplatība tam ir liecinieks. Pagaidām tā gan vairāk ir atsevišķi akti, taču pamazām tajos jau tiek ierautas atsevišķas valstis. Tāpēc progresīvākā cilvēces daļa jau šodien meklē izeju no neapšaubāmi gaidāmiem satricinājumiem pasaules sabiedriskajā iekārtojumā.

Izeja tiek meklēta kapitāla īpašību un kapitālisma sistēmas negatīvismu apzinātā ierobežošanā vai pat likvidēšanā, t.i., sistēmas dabisko tieksmju prātiskā iegrožošanā. Jau manāmi daži tādi prāta augļi, piemēram, ekoloģiskās vides aizsardzībā, taču tie ir tikai sīkumi, salīdzinot ar ļaunumu, ko šodien industriālais kapitāls nodara pasaulei. Pie pastāvīgi izsīkstošiem dabiskiem resursiem, tas atļaujas lielu to izšķērdību greznībai, prestižam un bruņojumam.

Kamēr kapitālisms spēj nodrošināt lielākai pārējās cilvēku masas daļai laikmetīgi ciešamu labklājību, mazākumu, kam jāeksistē necilvēciskos apstākļos, iespējams ignorēt. Taču šī sistēma šodien nespēj nodrošināt vienu piektdaļu pasaules darba spējīgo iedzīvotāju ar darbu, kas ļautu normāli uzturēt sevi un cienīgi iekļauties civilizētā sabiedrībā. Tas mazākums kļūst arvien lielāks. Arī masu informācijas līdzekļu ietekmē arvien sociāli izglītotāks. Pasaules mērogā kapitālisms jau šodien “pie varas” vairāk turas ar spēka metodēm, nekā ar savām sociāli ekonomiskām priekšrocībām. Pagaidām palīdz tam arī sociālisma (PSRS izpildījumā) izgāšanās, jo nav ko likt vietā. Bet tas nenozīmē, ka nebūs.

Par sociālismu jāsaka, ka kapitālisms nekad neparādīs tādas īslaicīgas resursu mobilizācijas spējas, kā arī tādu nesaimnieciskumu kopumā, kā sociālisms. Kapitālismā uz vienu pieprasīto un patērēto produkcijas vienību, brīvas konkurences uzturēšanai, saražo vairākas – sabiedriskam patēriņam nevajadzīgas. Sociālismā uz vienu domātā sabiedriskā patēriņa produkcijas vienību, plānveida ražošanas uzturēšanai, saražo tikai vienu. Ja plānotāja kļūdas dēļ tā nav pieprasīta vai nonāk tur, kur nav vajadzīga, tā tāpat kļūst sabiedriskam patēriņam nevajadzīga. Rodas jautājums, kurā no abām minētām ražošanas sistēmām “nevienam nevajadzīgais” ir tautsaimnieciski “efektīvāks”, kurā sabiedriskie ražošanas resursi velti tiek šķiesti mazāk?

Nav īpaši jāpierāda, ka tautsaimnieciski efektīvāka būs kaut kāda vidēja starp abām minētām sistēma, kurā konkurence un plāns būs līdztiesīgi partneri. Tajā pastiprināsies abu pozitīvais un samazināsies negatīvais. Tāda ražošanas sistēma jāveido, un tā var izveidoties tikai humānākā sabiedriskā iekārtā. Tās laiks šķiet pienācis.

Taisnīgāka sabiedriskā iekārta.
Jaunāko laiku pasaules vēsturē tikpat kā nav valstu, kas ar parlamentāri demokrātisku valsts pārvaldes sistēmu guvušas ātrus un atzīstamus attīstības panākumus tautsaimniecībā. Taisni pretēji, tādas ir starp monarhu, diktatoru vai pat prezidentāli demokrātiskām valstīm. Ir piemēri, ka pozitīva vadoņa vadīta tauta var sasniegt ievērojamus rezultātus tautas labklājībā. Tātad autoritāra vara jeb vadonisms izrādās efektīvāka par kolektīvo, ja runa ir par ar dzīves līmeni saistīto valsts kopējo attīstību. Taču tā nav pietiekami droša tautai un valstij izšķirošu lēmumu pieņemšanā.

Smagie dzīves apstākļi var tautu spiest labprātīgi atteikties no demokrātijas un sveikt vadoni. Taču tāda piespiedu izdzīta, kad gans domā un aitas tikai padzenā, labklājības sistēma kā sabiedriskā iekārta nav stabila un droša. Kārtējais vadonis var gadīties padumjš, tas var tautai un valstij letāli kļūdīties, tas var tikt uzpirkts, nomainīts vai nogalināts, tam var arī prātiņš saiet grīstē. Piemērus teiktajam tālu nemeklēsim. Vadonismā spilgtākie ir PSRS, Kuba, pat Čīle, Latvijas vēsturē Kārļa Ulmaņa laiki, līdz viņa liktenīgajam lēmumam “palikt savā vietā”. Stabila ir sistēma, kurā visi vai lielākā daļa domā vienu humāno un sociālo domu, kurā nav ideāla un uzticības trūkuma. Tāda sistēma jāveido tikai uz demokrātisma pamatiem, likvidējot vai mazinot demokrātijas kā valsts pārvaldes sistēmas trūkumus.

Lai tālāk runātu par šo jauno sabiedrisko iekārtu, vispirms tā kaut kā jānosauc. Šai iekārtai būs daudz kopēja ar solīto, bet nepieredzēto un tā arī teorijā palikušo sociāldemokrātismu un sociālismu. Bet vārds sociālisms ir no pagātnes un nākotnes, arī citām pusēm, tā apķēzīts, ka bail to lietot, jo daudzos izsauks negatīvu priekšnoskaņojumu. Biju domājis izmantot rainisko “jauno laiku”, taču arī to jau kāds paspējis apķēzīt. Tāpēc pagaidām, kamēr neizveidosies jauns termins, sauksim to par humanitārismu. Humanitārismam ir nākotne – ja vispār tā ir cilvēcei! Humanitārisms iespējams tikai sabiedriski aktīvā demokrātiskā valstī. Tikai demokrātiskā valstī iespējama arī tiesiskā vienlīdzība.

Alfrēds Ābele