M.Bērziņš: “Cūku kūts pasakas. Otrā pasaka”

Pēc pirmā raksta ar šādu nosaukumu sapratu, ka būs vajadzīgs turpinājums, ko biju domājis rakstīt jau pirms 13.janvāra akcijas, tomēr zināmu apsvērumu dēļ nogaidīju. Mans personīgais viedoklis bija: „Esiet piesardzīgi!”

Sākšu ar dažiem jautājumiem, kurus vēlētos uzdot mūsu „drošībniekiem” un valdībai. Ja pirmdienas vakarā bija zināms, ka iespējamas kaut kādas provokācijas (intervija Latvijas Radio 1, I.Godmanis), kāpēc netika veikti vēl daudz nopietnāki drošības pasākumi? Kāpēc, armijas papildspēki tika izsūtīti tikai pēc nekārtību apspiešanas? Kāpēc beigu beigās netika izmantots slavenais ūdensmetējs, lai nedaudz atvēsinātu sakaitētos prātus? Galu galā, kāpēc neripo Drošības policijas (DP), iekšlietu ministra (IeM), kādas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) amatpersonas galvas? Ar šiem jautājumiem gribēju likt noprast, ka mani tomēr māc bažas, ka kāds tieši vēlējās ne tikai „nolaist tvaiku” (ar to šajā situācijā bija par maz), bet arī asinis. Un šis kāds, iespējams nav jāmeklē Latvijā, vai kādā Austrumu lielvaras valstī, bet abās divās! Proti, šāda notikumu attīstība, iespējams, bija izdevīga gan vieniem, gan otriem. Mūsu pašu bāleliņu ieinteresētība, manuprāt, ir šāda: ierobežot vārda brīvību, iespējams, izraisīt vēl plašākus nemierus, kuru rezultātā notiktu revolūcija.

Notikumi attīstās līdzīgi kā spēlē „Monopols”, kur agri vai vēlu nonāk līdz situācijai, kad vienam ir viss, bet pārējie knapi velk dzīvību un ielien vēl lielākos parādos. Tad spēle arī beidzas, jo nav likumīga iemesla likt „biezajam” padalīties. Šajā brīdī aizdomājos par reālo situāciju dzīvē, un vai Latvija gadījumā nav nonākusi šādā stāvoklī? Neminēšu uzvārdus un cilvēkus, jo gluži vienkārši viņus nepazīstu, bet, ja pieņemam šādu hipotēzi, tad kas gan atliek pārējiem, kas sēž pie siles, bet skaidri redz, ka izejas nav? Revolūcija – lūk, visu problēmu risinājums. Atņemam tam vienam vai vairākiem, pārdalām un turpinām spēli. Līdz brīdim, kad atkal kāds būs „biezais” un vajadzēs jaunu revolūciju. Tas, ka pagaidām pie siles sēdošie vēl nav apvienojuši savus spēkus un resursus, ir tikai laika jautājums, un galvenokārt ar to es skaidrotu vakardienas nemieru ātro apspiešanu. Tātad varam secināt, ka šis bija tikai sākums. Bet kā gan panākt tādu neapmierinātību, lai bariņš iepriekš iesūtītu provokatoru panāktu pūļa paškontroles zušanu un nekārtību sākšanu? Metodes diemžēl ir zināmas jau sen. Trīspadsmitā datuma izvēle arī nebija nejauša. Bet kā panākt, ka latvieši, kas atnākuši gandrīz jau atkal barikādes stutēt, ar kādu sāktu kauties un grūstīties? Vajadzēja tikai pāris provokatorus – skinhedus, kuru mātes valoda nav šīs valsts pamatvaloda. Tādi atradās, un jau radio SWH ziņās (nemieri tikko bija sākušies) tika minēts, ka manītas vairākas Liepājā labi pazīstamas un citos provokatīvos pasākumos redzētas sejas. Šo pašu profesionālo provokatoru mātes organizācija jau paziņojusi, ka viņu Latvijas rekrūši piedalījušies grautiņos. Tad kāpēc DP jau uzreiz norobežojas un paziņo, ka grautiņi bijuši stihiski un nav tikuši plānoti? Ir dzirdēts, ka šīs radikālās organizācijas vai viņu filiāles, kā arī vairākas partijas tiek turētas aizdomās par finansējuma saņemšanu no dažas labas kaimiņvalsts struktūrām. Vai tiešām kāds būs tik naivs un mēģinās apgalvot, ka šie cilvēki nesaņem arī norādījumus? Bet, lai nāktu šādi norādījumi, ir jābūt ļoti labām attiecībām ar pašas Latvijas valdošo eliti. Un kurš gan apgalvos, ka tās tādas nav? Pirms laiciņa Kalvīša kungs pat bija kandidatūra Latvijas vēstnieka amatam Krievijā. Varbūt bija doma tikt tuvāk pavēļu devējiem?

Vēl viens DP kompetences paraugs. Vēl 13.janvārī pie dažiem komentāriem internetā bija pieejama saite, kura noveda uz izslavinātajām Molotova kokteilīšu mājas lapām (kopā bija trīs). Kas tad bija šo lapu veidotāji, ja DP viņus nespēja izskaitļot? Arī Godmanis otrdienas vakarā uzsvēra, ka šos brašuļus noteikt neesot iespējams – serveri neesot Latvijā utt. Arī tas nav bijis pietiekams iemesls, lai piedzītu Vecrīgu pilnu ar armijniekiem un pat nepieļautu ko līdzīgu?

Tātad vai nu nevarēja, vai negribēja. Ja nevarēja, tad jāatzīst, ka mūsu drošībnieki ir zaudējuši vai nu hakeru bariņam, vai kādiem citiem drošībniekiem. Ja negribēja, tad jau te sāk ost pēc apzinātas kaitniecības. Katrā gadījumā šodien nevienas no interneta adresēm vairs nav, un pēdu arī nekādu.

Taču visvairāk manas aizdomas apstiprināja Šlesera pirmdienas reveranss Krievijas virzienā. Ko tad īsti pasaka cienījamais Satiksmes ministrs? Ja Latvija ar likumu aizliegs skandināvu bankām nodarboties ar savu biznesu, to visdrīzāk nesapratīs ne SVF, ne zviedri, ne igauņi. Parādīs mums treknu pigu, uzgrūdīs valstij visus nekustamo īpašumu parādniekus, aizies no tirgus un ko tad? Protams, tad Latvija diez vai tiks pie tik ļoti nepieciešamā finansējuma ekonomikas stabilizācijai. Kas gan cits mūsu bāleliņiem atliks? Nolaistiem deguniem brauksim uz Maskavu naudiņu izlūgties. Rezultātā par šo naudiņu tiks paprasīta kontrole pār ostām utt. Pie tam mūsu ostas, manuprāt, Krievijai ir vitāli nepieciešamas. Karot ar Ukrainu ir grūtāk, jo viņu ir vairāk, bet Latvijai pieteikt karu – nevar. NATO un citas starptautiskās struktūras mūs vaļā vis nevēlas laist. Ne velti pat naudiņu iedeva. Vai 13. janvāra notikumi varētu būt atbildes trieciens Rietumiem? Saprotu, ka ne visi manis minētie fakti ir traktējami tieši šādā kontekstā, bet šo faktu savirknēšana visai neticamā ķēdītē tomēr pasargāja mani, manus tuviniekus un draugus no tā, ka neesam šo vandālisma aktu aculiecinieki, kā arī neesam nedz cietuši, nedz apsūdzēti nez kādos noziegumos.

Ja būtu šādu rakstu publicējis otrdien, diezgan droši varu apgalvot, ka tiktu nodēvēts par paranoiķi vai pat tautas ienaidnieku utt.

Tas, ko varam darīt, – sekot līdzi, domāt un nepaļauties provokācijām. Iespējams, tikai tad DP nevarēs teikt, ka tas nebija tā, kā izskatījās, bet gan sekos reālas demisijas, krimināllietas u.c. Ka Segliņa kungs neaprobežosies ar dažu savu politisko konkurentu nosaukšanu par idiotiem, bet atkāpsies, jo nav spējis nodrošināt ne tautas, ne savu padoto drošību un veselību. Ka dažs labs vecāks nelaidīs savu pubertātes vecuma tīni, lai tas ar bruģakmeni katrā rokā pozētu fotogrāfam satrakota pūļa vidū.

Spēja domāt un analizēt ir vienīgais ceļš, kas var izvest mūs no draudošā strupceļa un neļaut atgriezties divdesmit gadus senā pagātnē. Ja tas tā nebūs, varu iepriecināt – arī tādā gadījumā smadzenes īpaši nebūs jāpiepūlē. Jaunās himnas melodiju zinām gandrīz visi, atliks tikai iemācīties vārdus.


  • 2009.g. 13.janv. notikumi nedrīkst mūs atstāt vienaldzīgus, tomēr bez rūpīgas atbilžu meklēšanas uz tādiem jautājumiem,
    - Kam tas patiesībā ir izdevīgi?
    - Kas ir šo provokāciju patiesie autori?
    - Ko galu galā iegūst Latvijas sabiedrība?
    - Vai gadījumā nav tā, ka patiesie ieguvēji no 13.janvāra nav sabiedrība, kura jau tā mērķtiecīgi novesta līdz izmisuma robežai, bet valdošā koalīcija, viņu mantinieki, vai varbūt pat vēl citu valstu intereses?

    … nedrīkstētu izdarīt pārsteidzīgus lēmumus, kur nu vēl spert pārsteidzīgus rīcības soļus. Skat. arī šo vēstuli:
    http://www.tautasforums.lv/wp-content/uploads/2009/01/vestule_13_01_09.doc

  • Zanders par šo visu arī labi vakardien Radio SWH izteicās:
    http://www.tvnet.lv/zinas/intervijas/article.php?id=577613
    .
    Būtu ļoti labi, ja sādi materiāli būtu un izplatītos. :)
    Vēl, man gribas piekrist vairāk vakardienas Domburšovā dzirdētajam viedoklim, ka situācija būtu atrisinājusies, ja kāds būtu reaģējis. Kaut vai policisti būtu brīdinājuši, ka nepakļaušanās gadījumā pielietos spēku. Tie cilvēki jau mētāja bruģi tamdēļ, ka gribēja izraisīt reakciju.

  • Papildinot – man liekas, ka lūgties pēc ūdenslielgabaliem ir muļķīgi. Jūs neticat, ka Godmanis noorganizēs mums ūdenslielgabalu? Es ticu, ka viņš to izdarīs, un vēl pateiks, ka mēs paši esam to gribējuši.

  • Daži citāti par šo tēmu no aculiecinieka:
    - “Kad sāka lidot pudeles un akmeņi, redzēju kādu pulciņu, kurā viens no dalībniekiem gatavoja pudeli mešanai. Pienācu un palūdzu: „Lūdzu nedari to”, kam sekoja jautājums: “a počemu ņet?”"
    - “Ar acīm sekoju šiem cilvēkiem un meklēju policistus, lai norādītu uz iespējamiem provokatoriem, taču neviena tuvumā nebija, jo tie, kas apsargāja perimetru, nebija tiesīgi to pamest.”
    - “Vēl brīdi atradāmies ierindā, taču drīz vien varējām doties mājup, jo policijas pārstāvji bija pietiekošā daudzumā. Zīmīgi, ka jau atrodoties uz ietves, bet vēl drošības vestēs, mums garām gāja kāds drukns un manāmi “uzvilkts” puisietis, kurš paskatījies uz mums izmeta frāzi : “Rosija nam pomožet” … Nam??!! Kas ir šie “mēs”?”
    … no raksta:
    http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156318587

  • Citējot: http://www.orb.lv/blog/?item=51262

    “Atgriežoties Vecrīgā, automašīnu es atstāju 11. novembra krastmalā. Dodoties pa Poļu gāti Pils laukuma virzienā, vēlāk – līdz pat Vaļņu un Smilšu ielas krustojumam, visas ieliņas Vecrīgas centra virzienā bija policistu un specvienību nobloķētas. Tomēr no nekārtību cēlājiem tur nebija ne miņas – ja neskaita salīdzinoši nedaudz cilvēkus ar fotoaparātiem un bez nekādām agresivitātes pazīmēm, un salīdzinoši milzīgo kārtībsargājošo iestāžu darbinieku skaitu. Tā, virzoties ielu pēc ielas, nonācu Aldara un Smilšu ielas krustojumā, kuru bija nobloķējuši aptuveni 15 specvienības vīru, starp kuru augumiem aptuveni 10 cilvēki aktīvi fotogrāfēja pūļa aktivitātes, kas bija atvirzīts jau līdz Parex bankai. Bet vispārsteidzošākais bija tas, ka pūlim pretim stāvēja kādi 20 vīri – neskatoties uz faktu, ka no 11. novembra krastmalas līdz Aldara ielai bija vismaz 100-150 kārtībsargu! Nākošais ceļa mērķis, protams, bija Meierovica bulvāra, Vaļņu un Smilšu ielas rajons. Šajā vietā bija sapulcējušies kādi 700-900 cilvēku, no kuriem aptuveni 100 bija tie, kuri meta pa minētajiem 20 vīriem. Pārējie bija skatītāji, kas vai nu centās nomierināt trakojošos, vai nu – iemūžināt fotoobjektīvos.
    Lai nenāktos ciest kāda bruģa, stikla lausku vai specvienības vīru cīņas ar nekārtību cēlājiem dēļ, devos pa Meierovica bulvāri un Kaļķu ielu atpakaļ uz Doma laukumu. No šīs puses nebija neviena kārtībsarga. Nonākot uz Smilšu ielas nu jau caur Doma laukumu, pūlim pretim stāvēja jau ievērojami lielāks skaits kārtībsargu. Laiks, ko minētie 20 specvienību vīri pavadīja, spiežot no Vecrīgas ārā trakojošo jauniešu baru, bija no 40 minūtēm līdz 1 stundai. Tik ilgs laiks pagāja, kamēr minētajiem vīriem palīgā atsteidzās vēl 20-30 cilvēku!”

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.