K.Apinis: “„Kulturālā” vājprāta turpinājums, jeb nākamais piemineklis Demakovai?”

Šā gada 2.janvārī līdz Latvijas sabiedrībai nonāca ziņa, ka pēdējā 2008.gada darba dienā Kultūras ministrijas paspārnē esošā aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi”” noslēgusi līgumu ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju “AB.SZK” par Rīgas akustiskās koncertzāles būvprojekta izstrādi.

Precīza līguma summa vēl nav publicēta, bet ir ziņas, ka tā būs ap 6 miljoni latu. Kā izteicās aģentūras Komunikācijas nodaļas vadītāja E.Bīviņa – “Ne tas tika darīts pa nakti, ne pa tumsu”. Pa nakti un tumsu varbūt arī nē, bet klusu, nemanāmi un operatīvi gan. Izskatās, ka tieši pēc šiem principiem aģentūra arī veic visas savas darbības.

Pirms runāt par tālāko, man uzreiz gribētos pajautāt – kur tad pēkšņi atradās tādi līdzekļi? Jeb „J3B” eksistē kaut kur ārpus Latvijas un pasaules vispār, kur nevalda nedz krīze, nedz taupības režīmi, nedz arī kaut nelielas veselā saprāta pazīmes? Mēs jau esam uzsākuši būvi, kuras izmaksas tālu pārsniedz tās vērtību un par kuru pamatotību tika diskutēts līdz pat būvniecības līguma parakstīšanai. Un arī pēc tā daudzi eksperti ir pateikuši, ka Nacionālās bibliotēkas izmaksas par gatavo kvadrātmetru ir „uzskrūvētas” cik nu vien ir iespējams. Bet nu tas vilciens ir aizgājis – līgumu ar būvniekiem neviens nelauzīs, izmaksas nepārskatīs un pirmais piemineklis Demakovai taps uzcelts.

Pati jaunā projektēšanas līguma summa vien jau ir atsevišķas sarunas vērta – pēc „J3B” mājas lapā atrodamās informācijas Koncertzāles izmaksas (kuras par objektīvām var nosaukt tikai tas, kurš vispār nav iedziļinājies projekta būtībā) ir minētas 63 308 952 latu apmērā. Nav grūti sarēķināt, ka šajā gadījumā projektēšanas izmaksas sastāda aptuveni 10% no būvniecības izmaksām. Manā rīcībā ir informācija, ka pat laikos, kad arhitekti bija nokrauti ar darbiem un varēja izvirzīt savus nosacījumus, šis rādītājs reti kad pārsniedza 6% no paredzamajām objektu būvizmaksām. Tagad ir pienācis laiks, kad arī arhitektu biroji ir spiesti samazināt savas ambīcijas un tātad – arī cenas, par objektīvu būtu uzskatāms rādītājs ap 3-3.5% no būvizmaksām. Un arī tas būtu tikai tāpēc, ka tiek projektēta pietiekami unikāla būve.

Bet šokējošākais tajā visā tomēr ir tas, cik veikli Demakova un „J3B” turpina virzīt Koncertzāles projektu, neskatoties uz neskaitāmām iebildēm par tā lietderību, atrašanās vietas izvēli un paredzamajām izmaksām. Tieši šī, ne ar ko neapturamā liekulība, nekaunība un valsts naudas šķērdēšana ir pats briesmīgākais. Laikā, kad ir jādomā par to, ko un kā valstī sākt ražot, lai mēs beidzot sāktu kaut ko arī pelnīt, nevis tikai dzīvotu no ārvalstu kredītiem, tiek turpināts bīdīt projektus, kuru nepieciešamība pilnīgi noteikti ir tikai tālas nākotnes jautājums. Varbūt pa priekšu mēģināsim izvilkt valsti no totālās krīzes, kas mūs piespiedusi aizņemties miljardiem lielus kredītus, nevis klaigāsim, ka „tumsoņas cīnās pret latviešu tautas tiesībām izglītoties un būt kulturāliem” (kaut ko ļoti līdzīgu vienmēr piemin Demakova, kad kāds atļaujas iebilst pret kādu no „J3B” paspārnē radīto arhitektūras brīnumu)?

Tīri atkārtošanai es pievienošu dažus faktus par AB dambi. Šī informācija ir sen zināma, taču gan „J3B”, gan Kultūras ministrija izliekas, ka par to neko nezina un tas arī nav būtiski. 2005. gada sākumā SIA „Geo Consultants” veica dambja izpēti un viennozīmīgi secināja: «Dambja krastmala ir avārijas stāvoklī. Apakšējā krote apdraud cilvēku dzīvības, kas pa to pārvietojas. Dažāda izmēra dzelzsbetona plātnes ir salūzušas un saplaisājušas. Virsbūves stāvoklis ir neapmierinošs ― tajā ir neskaitāmi daudz plaisu, atšķēlumu, kā arī atsevišķās vietās tas ir sagrauts līdz pat stiegrojumam. Pāļu pamatne ir neapmierinošā stāvoklī, jo tā ir pilnā apmērā izsmēlusi savus resursus un ir jārekonstruē.»

AB dambi par piemērotu dažādām būvēm oficiāli atzina tikai pavisam nesen. Atbilstoši Rīgas Attīstības plānam tas līdz 2005. gadam bija dabas pamatnes teritorija. Savukārt jaunais Rīgas Attīstības plāns 2006.-2018. gadam dambi paredz izslēgt no Rīgas Brīvostas teritorijas un piešķirt tam sabiedrisku teritoriju zonējuma statusu. Latvijas Ģeotehniķu savienība savukārt ir pārliecināta, ka koncertzāles projekts jāpārvērtē «dambja sliktā tehniskā stāvokļa, sarežģītās ģeotehniskās un transporta situācijas dēļ». Ģeotehniķu savienības izplatītajā paziņojumā teikts: «Kā obligāti veicamos pasākumus šāda projekta ietvaros varam minēt dambja rekonstrukciju (apmēram 0,55 km garumā) un krasta atbalsta sienas izbūvēšanu apmēram 1,1 km garumā. Šajā vietā Daugavas dziļums ir 6―8 metri. Dūņu slānis ir apmēram 15 metru biezs. Nesošā grunts sākas aptuveni 15-20 metrus zem Daugavas līmeņa. Turklāt celtniecības laikā iespējami neparedzēti darbi, kas saistīti ar iespējamiem akmens krāvumiem, dambja savilcēm un veco pāļu iecirkņiem. Līdz ar to var rasties tehnoloģiski sarežģījumu un neparedzētas papildu izmaksas. Šādi, tikai AB dambim raksturīgi, papildu darbi ievērojami palielina būvdarbu izmaksas.»

Tāpat nav veikta dambja pilnīga izpēte un konstatēts, ko tur drīkst vai nedrīkst celt, kā tas jānostiprina. Koncertzāle uz AB dambja bija plānota 22 000 kvadrātmetru platībā. Iecerēts, ka lielajā zālē būs 1400 skatītāju vietas, bet mazajā zālē – 350 vietas. Mēģinājumu zāle būs aptuveni 375 kvadrātmetrus liela. AB dambī paredzēta apakšzemes autostāvvieta 400 automašīnām. Valsts aģentūras “Jaunie trīs brāļi” direktors Zigurds Magone aģentūrai savā laikā aģentūrai LETA skaidroja, ka koncertzāle būtībā tiks celta uz pāļiem Daugavā. Upes “līcīti” uz viesnīcas “Radisson SAS” pusi, pēc Magones domām, nāksies aizbērt.(Magone gan nevarēja nosaukt nevienu Eiropas pilsētu, kur upes vidū būtu uzcelta zemūdens autostāvvieta, kā to iecerēts būvēt Rīgā – zem Daugavas.)

AB dambis patlaban ir 550 metrus garš un 42 metrus plats. SZK projektētā koncertzāle ir apmēram 190 metrus gara un aptuveni 60 metrus plata – tātad par 18 metriem platāka par AB dambi. Turklāt Latvijas būvnormatīvos iekļautās ugunsdzēsēju prasības obligāti nosaka šādām būvēm vismaz desmit metru platu piebraukšanas ceļu no visām ēkas pusēm, lai ugunsgrēka gadījumā varētu piebraukt ugunsdzēšanas tehnika. Tātad AB dambja platums būtu jādubulto. Un pēc visa augstāk minētā, skaidri saprotot, ka jebkādu būvju veidošana uz ūdens- jo dambis pats jau nav spējīgs šo monstrozo svaru turēt, ir ārprātīgi dārgs prieks, apzinoties, ka būvējot autostāvvietas zem ūdens līmeņa nāksies saskarties gan ar hidroizolācijas, gan pašas būves risinājumiem tik izsmalcinātos veidos, ka cenas lēkšus aizlēks debesīs, „Trīs Brāļu” preses „barotāja” E.Bīviņa tomēr atļāvās publicēt sekojoši absurdu apgalvojumu, kā aģentūras oficiālu viedokli – „No būvniecības viedokļa AB dambis būtiski neatšķiras no citām vietām Rīgas centrā un tā tuvākajā apkārtnē, jo ēkas pamati tik un tā jāstiprina uz pāļiem, kas balstās 20-25 metru dziļumā esošajā dolomīta iežu slānī. Vienkārši izsakoties, šajā gadījumā vienīgā atšķirība ir tā, ka pāļi tiks dzīti, izmantojot dambi kā platformu. Starp rekonstrukcijas gaitā nostiprinātajām dambja sienām, protams, var sabērt būvgružus, tomēr racionālāk ir izveidot apakšzemes stāvvietu, pielietojot tās pašas tehnoloģijas, kas izmantotas citur Latvijā, kur gruntsūdeņi atrodas 1,5 – 2.0 m zem zemes līmeņa.” Te nu man atliek tikai secināt, ka Bīviņa varēja tomēr atrast laiku un mazliet painteresēties arī par tehniskām lietām. Tad varbūt viņa saprastu, ka tik vienkārši būvniecība uz ūdens tomēr nenotiek un nevajag spriest par lietām, no kurām pašai nav ne mazākās sajēgas. Labāk tad būtu paklusējusi un ieteikusi šos jautājumus uzdot projektētājiem.

Mani vienkārši šausmina, ka šādi projekti tiek turpināti bīdīt tik sarežģītos laikos, kad pat valdība (beidzot!) ir atzinusi, ka būs grūti gadi, būs jātaupa un „jāsavelk jostas”. Uz Kultūras ministriju tas laikam neattiecas. Es tā aizdomājos, vai visiem zināmam politiķim dotā iesauka „buldozers” nebūtu jāatņem un jāpiešķir to kādai sievietei, kura pamanās absolūti ignorēt visas krīzes, sabiedrības viedokli, veselo saprātu un turpina bīdīt cauri savus projektus, kuru katra izmaksas ir mērāmas simtos miljonu latu. Vai tiešām tas tiek darīts sabiedrības labā?! Absurds un muļķības. Mēs vēl gana ilgi varētu baudīt kultūru jau pieejamajās vietās – teātros un koncertzālēs.

Ir skaidrs, ka sabiedrība neko nav spējīga iesākt pret šādu „kultūras” uzspiešanu – mūsu viedokli jau sen šai valstī neviens neņem vērā. Tad nu jājautā, kas šo Kultūras ministrijas ārprātu spētu apturēt? Uz valdību mēs varam necerēt – tā savu attieksmi jau ir parādījusi. Nez ko vajadzētu darīt sabiedrībai, lai arī mūsu viedokli beidzot sadzirdētu? Jaunu valdību mēs varēsim vēlēt tikai pēc diviem gadiem. Jebkādi citi risinājumi – piketi, iešana ielās, „lietussargu revolūcijas” līdz šim ir palikuši bez ievērības. Nez kam un cik radikālam ir jānotiek šajā valstī, lai apturētu tik atbaidošu naudas tērēšanas politiku? 20.gadsimta sākumā notiekot kam līdzīgam jau būtu saorganizēts un realizēts valsts apvērsums. Tagad mēs esam demokrātiski un, lai cik absurdi tas arī nebūtu, pilnīgi bezpalīdzīgi vismaz līdz 2010.gadam. Un arī tad nav garantijas, ka kārtējās „pozitīvisma kampaņas” neatstās savā vietā visu esošo eliti…


  • Es pagaidām varu iedomāties tikai vienu iespējamu legālu ceļu, kā apturēt šo monstru. Pirms kāda laika izskanēja informācija, ka būšot iespējams rīkot referendumu pašvaldības ietvaros. Ja tāda iespēja tiešām būs, tad arī nekavējoties būtu jāuzsāk parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par k-zāles projekta atcelšanu. Tas nebūtu nekas neiespējams. Un, ja vien referendumā nebūs vajadzīgs savākt kārtējo muļķīgo un praktiski nesavācamo kvorumu, lielākā daļa noteikti nobalsos pret šo monstru.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.