Diskusiju vakars „Ekovalsts ekonomiskās vīzijas” (PAPILDINĀTS ar Powerpoint prezentācijas failu)

22. novembrī, ceturtdien, 18:20 Rīgā, Barikāžu muzejā, Krāmu ielā 3 notiks diskusiju vakars „Ekovalsts ekonomiskās vīzijas”.

18.20 Filmas „Laimes ekonomika” (The Economy of Happines) prezentācija (ar subtitriem latviešu valodā).

19.30 Banku augstskolas profesora Ivara Brīvera prezentācija „Ekonomikas paradigmas maiņa” (LEJUPLĀDĒJAMA .ppt DATNE).

Pēc filmas prezentācijas turpināsies diskusiju vakars, kura gaitā meklēsim risinājumus šobrīd samilzušajām Latvijas problēmām. Aplūkosim permakultūras, tiešās pirkšanas, ekokopienu, ekoloģiskās lauksaimniecības u.c. videi un cilvēkam draudzīgu saimniekošanas un sadzīves formu iespējas, mūsu saimniecības, ekonomikas un kultūrvides atjaunošanā, iespējas katram indivīdam iesaistīties šajā darbā.

Mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikmetā. Šis ir laiks, kad izšķiras mūsu tautas liktenis. Vai spēsim izdzīvot kā tauta, vai mūsu vietu šeit aizņems kādi citi? Vai spēsim palikt saimnieki savā zemē, vai visu pārdosim un samierināsimies ar kalpa statusu? Kā gan mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad jārisina tik eksistenciāli jautājumi? Mūsu zeme ir skaista, auglīga, mežiem un ūdeņiem bagāta. Pie mums aug fantastiski ārstniecības augi. Šajā zemē ir pretdabiski būt nabagam un slimam. Tajā pat laikā mums mēģina iestāstīt, ka vienīgais ceļš labklājības sasniegšanai ir bezierunu pakļaušanās ārzemju investoru iegribām, savas vajadzības atstājot pabērna lomā. No augšas tiek dots nepārprotams signāls – „Latvieti pamet laukus”. Laukus, kas gadsimtiem ilgi bijis mūsu dzīvā spēka avots, laukus, kas ir mūsu kultūras šūpulis, laukus, kas ir bijis mūsu lielākais stabilitātes garants.

Absurdā situācija, kādā esam nonākuši nebūt nav unikāla. Šie, vidi un cilvēcību graujošie procesi ļoti uzskatāmi redzami filmā „Laimes ekonomika” (The Economy of Happiness). Cilvēce ir ieskrējusi absurda karuselī. Dzenoties pēc mistiskiem cipariņiem, kas saucās „Ekonomikas izaugsme” un „Iekšzemes kopprodukta pieaugums”, tiek sagrautas vietējās, videi un cilvēkiem draudzīgās ekonomikas, tās nomainot mākslīgi uzturētām globālajām korporācijām un citām vidi un cilvēku labklājību graujošām uzņēmējdarbības formām, un tas viss tiek saukts par progresu. Patiesībā šis uz izaugsmi balstītais progress padara cilvēkus nelaimīgus, vairo nedrošību, veicina dabisko resursu izniekošanu jeb neefektīvu izmantošanu, paātrina klimata izmaiņas, daudziem iznīcina iespējas nopelnīt iztiku, palielina konfliktus un nesaskaņas, dod priekšroku lielajiem uzņēmumiem un korporācijām un ir bāzēts uz aplamiem aprēķiniem.

Filmā „Laimes ekonomika”, atšķirībā no daudzām citām, globālajām vides un ekonomikas problēmām veltītajām filmām iekļauta ne tikai dažādu negatīvu faktu konstatācija, bet arī daudzi reāli risinājumi šobrīd samilzušajām globālajām un lokālajām problēmām. Laiks rīkoties!


  • http://nra.lv/latvija/84146-diskusija-nav-dziva-speka-nav-tautas-attistibas.htm
    Viktors Avotiņš intervē divus inž.zin.doktorus par lauku harmoniju un attīstību.
    Andris Feldmanis uzskata, ka Latvijai vajadzīgi lieli projekti:
    “Šajā brīdī ir svarīgi attīstīt valsti ātri un labi. Tātad – vajadzīgi lieli projekti, megaprojekti ar lielām finansēm. Ar ļoti lielu nodarbināto skaitu. Ļoti labi, ka Lietuvā nojuka atomelektrostacijas būve, kurā gribējām ieguldīt miljardu. Nevis Latvijā, bet Lietuvā. Par to naudu var trīs HES uz Daugavas uzbūvēt. Tad tur būtu nodarbināti mūsu cilvēki un tā būtu arī Daugavas stratēģiskā attīstība. … Latvijai izdevīgākas būtu saimniecības ar vidēji 2000 hektāru, kur strādātu 50–60 cilvēku. Kopā ar ģimenēm. Cilvēks varētu strādāt un arī bērnus izskolot. Ģimene attīstītos un dzīvotu Latvijā. Špata modeļa līdzāspastāvēšanu es neizslēdzu.

    Uz lielāku apjomu es skatos ar domu, kā attīstīt visu valsti. Jo šobrīd diemžēl daudz kur esam atpalikuši. Rūpniecības tikpat kā nav, zeme, lauksaimniecība būtu viena vieta, kur nodarbināt cilvēkus. Taču viss ir pareizi stratēģiski jāizplāno. Jo, kur nebūs attīstības, no turienes cilvēki brauks projām.”
    Andris Ansis Špats pamato nelielu, harmonisku, gudru saimniecību priekšrocības:
    “Es uzskatu, ka lauku nākotne pieder nelielām, harmoniskām saimniecībām. Man šobrīd ir piecpadsmit hektāru purvāja un trīs pie mājas. Mēs uz to dzīvojam četras, nu jau piecas ģimenes. Labi dzīvojam. Un, tā kā šobrīd pieprasījums no Somijas ir liels, man ražīgums jādubulto. Man nav tikai dzērvenes. Man ir upenes, pīlādži, cidonijas. Ar cidoniju naudu es uztaisīju upeņu plantāciju, ar šitām abām naudām uztaisīju smiltsērkšķu plantāciju, un, visu naudu apkopojot, tagad iet uz priekšu dzērvenes. … pasaule ieiet krīžu zonā. Cik ilgi tas būs – desmit gadu, divdesmit, piecdesmit, to neviens nezina. Mana intuīcija saka, ka krīžu zona ilgs vēl vismaz divdesmit gadu. Klimata krīzes, teritorijas krīzes, arī politiskās krīzes utt. Klimata krīžu gadījumā, ja ņemam ilgtermiņa projektus, vienmēr visvairāk cieš liela mēroga projekti. Turklāt tie cieš arī bioloģiski. Kaut vai – ābolu audzēšana AlmaAtā un Moldāvijā padomju laikā. Kas notika? Lielās platībās savairojās tik daudz kukaiņu, ka bez grandiozas ķīmijas ar tiem nevarēja tikt galā.

    Es uzskatu, ka Latvijai jāizmanto tie resursi, kas tai ir. Bioloģiski aktīvā zeme, laba enerģētika. Pie resursiem skaitāmi arī nokrišņi, klimata zona, apgaismojums… Jāizvēlas precīza tehnoloģija, kas atbilst mūsu dabas resursiem. Pamatojoties uz šiem resursiem, ja tos visus saskaitām, mums daudz izdevīgāk audzēt nevis kaut ko lielu milzīgos apjomos un tonnās, bet kaut ko vieglu un smalku. Kaut vai tos pašus mārrutkus. Asinszāli. Raspodiņus. Veselu rindu produktu, ko klasiskā lauksaimniecība nezina, bet kuru pieprasījums pasaulē ir milzīgs. Šajā nišā Latvija var iet iekšā ar lieliem lozungiem, lielām idejām. Zinātnieki mums ir – mikrobiologi, biologi…”

  • Gribētos zināt, kā prof.Brīvers iedomājas “mazu, autarķisku valstu” veidošanos 21.gs. globālajā realitātē.
    Es saprotu globalizāciju kā objektīvu vēsturisku procesu, kurā daudzu gadsimtu laikā notikusi arvien lielāka un apjomīgāka īpašumtiesību uz ražošanas līdzekļu koncentrācija. Varētu likties, ka loģisks iznākums būtu kaut kāda viena globālā vara – kaut kāda visvarena “pasaules valdība”. Žaks Atalī apgalvo, ka jāaptur globālā finanšu kaptāla neierobežotā vara un jāiedibina vispasaules sadales sistēma(neesmu lasījusi, atsaucos uz: http://www.youtube.com/watch?v=FuuDMfP4uxM. Daudzi pēdējo gadu notikumi pasaulē tomēr liecina,ka virziens veidojas kaut kāds cits, nosacīti runājot, nevis globāla “federācija”, bet … varbūt globāla – drīzāk gan vairākas reģionālas – konfederācijas? Atsaucoties uz M.Hazinu, A.Fursovu, D.Slavoļubovu, Rokfelleru klans joprojām mēģina spēlēt pēc Bžezinska-Kisindžera-Hantingtona scenārijiem (ASV – globālās tehnotronās pasaules līdere), bet Rotšildu klans ir spēris soļus globāli reģionālo valūtas zonu (jeb tehnogēno zonu) veidošanās koordinēšanas virzienā. Domāju, ka tāds “projekts” nav pretrunā ar I.Brīvera prezentācijas materiāla 19.slīdu, kur viņš citē Dž.S.Millu – ka, apstājoties izaugsmei, nav jāapstājas attīstībai – sabiedriskajai, morālajai utt. No šāda viedokļa raugoties, arī PSRS pamazām izveidojās par noteikta veida konfederāciju, kur par izdzīvošanu nebija jādomā, bet “Dzīves Mākslas pilnveidošanai” (pēc Milla) varēja tiešām nodoties ne mazāk kā tagad (ja neskaita tos ierobežojumus, kurus objektīvi uzlika komunikācijas tehnoloģiju mazattīstība tajos gados). katrā ziņā, manuprāt, tikko izteiktā doma pilnībā atbilst I.Brīvera prezentācijas nākamajam, 20.slīdam – galvenā problēma ir cilvēku prātos, jo viņi vēlas nevis to, kā labāk, bet kā vieglāk (konkrēti – rietumu dzīvesveidu un materiālās labklājības līmeni, kas, izrādās, nemaz nav iespējams ne ilgtermiņā pašiem rietumiem, ne arī, vēl jo mazāk, visai pasaulei. Tālāk i.Brīvers uzdod jautājumu: “Kam ir jānotiek, lai cilvēki būtu gatavi izmainīt savus iracionālos priekšstatus par
    izaugsmi kā mērķi,
    naudu kā labklājības pamatu,
    morāli un tikumību ne tikai kā filosofu un teologu diskusiju priekšmetu, bet kā ekonomikas pamatu?” Un ad man prātā nāk atbilde: varbūt tieši tādai vispasaules sistēmiskajai krīzei bija jānotiek? Tādam Latvijas valsts pagrimumam un sabiedrības atomizācijai un izmiršanai, kā tas pašlaik jau pavisam skaidri visiem redzams, un tikai pavisam slinkie par to nerunā? Pasaule “pēc krīzes” būs tāda, kādu tuvāko 20-50 gadu laikā to veidos – kas? Tie, kuri stāv aiz tagadējām elitēm, aiz tagadējiem klaniem, – tie, kuri spēj aptvert vecās sistēmas konceptuālo pamatu kopumā un kuri PROT (kuri iemācīsies) nostāties DZĪVĪBAS pusē. Visbeidzot nāk 22.slīds, un tur prof.Brīvers raksta apmēram to pašu – ko mēs jau šodien varam darīt. Un tur ir tādi vārdi “diendienā kontrolēt sevi…”, “atteikties no…” Un tad mans jautājums, savukārt, ir šāds: vai nav tā, ka bailes no NWO, no kaut kādas gaidāmās totālās kontroles un noteiktu pierastu labumu un dzīvesveida iespēju atņemšanas cilvēki baidās tāpēc, ka jūt paši sevī šo lielo ATKARĪBU no tā, kas ir, un tā ir kā jebkura atkarības slimība, kad cilvēks saka, ka nē, ar mani viss kārtībā, bet katra nākamā diena aizet tāpat kā iepriekšējā – jaunā atkarības riņķī, un patiesībā neko darīt ar sevi viņš nevar. Tāpat pelnīt algu katru dienu, tāpat iepirkties lielveikalos, lietot junk food un junk information, nodarboties ar seksu, nevis mīlēt, baidīties no baznīcas un dieva, nevis iet un runāt ar brāļiem un māsām, vai arī kalpot baznīcai, atpirkties ar ziedojumiem un labdarību pāris reizes gadā, dzemdēt bērnus un laist viņus skolā… Varbūt visas šīs NEATRISINĀMĀS problēmas varētu atrisināt viena vienīga likuma izmaiņa – IZGLĪTĪBA NAV OBLIGĀTA. varbūt izkalusās absurdi, bet aicinu patiešām nopietni padomāt par to!

  • Tiešām paldies Tautas forumam par atkārtotiem labas kvalitātes materiāliem saistībā ar I.Brīvera “Ekonomiskās paradigmas maiņas” aktuālo, daudzsološo tēmu!
    Te vēl viena publikācija, kur I.Brīvers izsaka savus apsvērumus par to, ka “gaidāms pavērsiens uz ekonomikas lokalizāciju”: http://www.diena.lv/blogi/ivars-brivers-gaidams-paversiens-uz-ekonomikas-lokalizaciju-13981041
    Prof. Brīvers tur arī komentē Latvijas jauno NAP 2014.-2020. – tikšot taisīts “ekonomiskis izrāviens”, taču plāna teksts uzrakstīts tā, ka skaidrs, ka tas tulkots no angļu valodas, bieži vien nesakarīgās, bezjēdzīgās frāzēs – jo tas jau tāpat nevienam nav vajadzīgs, izņemot Latvijas saimniekus, kuri dod naudu, tātad jāraksta tā, kā viņi grib. Tā ka to var izsviest. Bet kādu stratēģisko pieeju pa īstam vajadzētu meklēt un īstenot?
    I.Brīvers:
    “Es negribu teikt, ka valstij vispār nav vajadzīgs eksports un imports, bet tikai uz to nedrīkst balstīt ekonomiku un attīstību. Plāns atbilst pašreizējās varas koncepcijai, ka Latvija ir pārāk maza, lai izdzīvotu. Tādas pašas idejas tika izteiktas 1918. un 1919. gadā, kad Latvijas valsts vēl tik veidojās. Tolaik ekonomists Kāris Balodis uzrakstīja grāmatu, kurā aicināja neticēt apgalvojumiem, ka Latvija ir pārāk maza. Tiklīdz globalizācijas tendences nomainīs virziens uz ekonomikas lokalizāciju, tad atklāsies, ka efektīvākais būs nevis pats lielākais, bet gan tie, kas ir mazāk atkarīgi no ārējas ietekmes. Apstākļos, kad limitējošais resurss ir kapitāls, patiešām izdevīgākas ir lielsaimniecības, kas audzētu daudz vairāk kviešu, nekā Latvijai nepieciešams pašu patēriņam. Ja limitējošie ir dabas resursi (kā tas ir patiesībā), tad ilgtermiņā mazās saimniecības ir efektīvākas, salīdzinot ar lielajām. Pasaulē no 2009. gada ir vērojamas pazīmes par transformāciju ekonomikas lokalizācijas virzienā. Šo tendenci pastiprina naftas cenu kāpums. Koncentrējot ražošanu vienā vietā, samazinās pašizmaksa uz vienu produkcijas vienību, bet palielinās transporta izmaksas. Jo koncentrētāka ražošana, jo lielāki būs izdevumi, lai no ražošanas vietas preci nogādātu patēriņa vietā. Lielražošana ir efektīvāka tikai tik ilgi, kamēr transporta izmaksas nepārsniedz zināmu slieksni. Laikā, kamēr Latvijas vidējās cenas pieauga divas reizes, degvielas cena pieauga četras reizes. Degvielas cenām pieaugot, palielinās ekonomikas lokalizācijas izdevīgums, bet lielražošanas ekonomiskais izdevīgums pakāpeniski samazināsies. Tad atklāsies, ka Latvija nav par mazu, lai ražotu pati sev.”

  • Labadiena!
    pie A.Feldmaņa viedokļa – “…izdevīgākas būtu saimniecības ar vidēji 2000 hektāru, kur strādātu 50–60 cilvēku. Kopā ar ģimenēm”.
    REALITĀTĒ mūsu laukos tādu platību apstrādā 2-3 ģimenes, pārējioe staigā apkārt…zagdami. Citādāk nevar atdot kredītus par kombainiem. Atkārtojas tā pati padomju ekonomikas stulbība – ražot ražošanas pēc…

  • Diezgan cieši saistīta video lekcija ar to, ko saka prof. I.Brīvers – H.Sverdrups: PASAULE RESURSU KATASTROFAS PRIEKŠĀ – http://youtu.be/AjtLKk2rsXM

  • Agnese: “Varbūt visas šīs NEATRISINĀMĀS problēmas varētu atrisināt viena vienīga likuma izmaiņa – IZGLĪTĪBA NAV OBLIGĀTA.”
    Es teiktu: “Viedizglītība ir obligāta.” Un tāds likums jāuzraksta.

  • “Viedizglītība” nevar būt obligāta, tas ir absurds, obligāts var būt tikai kaut kas vidējs, kaut kas tāds, ko var nodrošināt ar kontroli un valsts pārvaldes institūtu administratīvā resursa piespiedu piemērošanu.
    a mēs vēlamies Latvijā tādu cilvēku un visas sabiedrības attīstības kvalitāti, ko varētu saukt par “viedizglītību”, tad tiešām ir vajadzīga tikai viena būtiska, izšķiroša korekcija: IZGLĪTĪBA NAV OBLIGĀTA.
    Mūsdienās, kad galvenie informācijas nesēji nav grāmatas un skolotāji, bet sociālā vide, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, neviens nepaliks neizglītots tajā ziņā, ka ārpus sabiedrības (kā “mežā audzis un pa spundi barots”). Vecākiem, ģimenēm, cilvēkam pašam būs galvenā atbildība par to, ko un KĀPĒC viņš mācās, kam velta savu laiku, uz ko tiecas. Skolām ir jābūt atvērtām kā informācijas bāzu un tehnoloģiju vietām, kā arī konsultāciju, sarunu, jautājumu un problēmu risināšanas vietām. VIEDS cilvēks var kļūt tikai tad, ja pats uzņemas atbildību, pats izvēlas un iet savu ceļu, pats meklē savu aicinājumu un neviena (pat ne ar labiem nodomiem) nenovirzīts seko tam. Viedumam nav jārada normatīvi, bet tikai apstākļi, kur cilvēkam neviens neko nesaka priekšā, kur nav jādara nekas visiem vienādi, kur neliek atzīmes un reitingus par pareizajām atbildēm un skolotāji nepelna naudu par liešanu ar karotīti mutē (un savādāk nebūs, kamēr noteikts izglītības līmenis būs obligāts), tātad – netraucēt tam viedumam izveidoties.

  • Jānim Kučinskim laba publikācija Dienas blogā:

    Manuprāt, viņš beidzot sāk saprast, ka cīņa ved uz arvien lielāku konkurēšanu (nevis auglīgu sadarbību), ekonomisko (būtībā – militāro) izaugsmi, arvien netaisnīgāku (samudžinātāku) likumdošanas un tiesu praksi, arvien lielāku kaleidoskopu galvās. Un tā visa rezultātā – uz arvien lielāku manipulējamību.
    Jānis šajā rakstā runā par cīņas alternatīvu – “…jāgatavo daudzveidīgas un neformālas tautas izdzīvošanas stratēģijas svešas pakļautības apstākļos, kuru mērķis ir saglabāt un vairot tautas dzīvo spēku līdz laikam, kad būs iespējama mūsu valstiskuma atjaunošana. Mums vairs nav jātēlo neatkarīga valsts un tās apzinīgi pilsoņi; cik vien iespējams, nav aktīvi jāpiedalās šai demokrātijas teātrī, bet jāatzīst pagaidu sakāve un jāgatavojas ilgstošai izdzīvošanai svešas pakļautības apstākļos. Latviešiem šai ziņā ir bagātīga vēsturiskā pieredze, jo mūsu senči jau ilgstoši dzīvojuši un izdzīvojuši zem mums svešām varām.”
    Izdzīvos, kas pārmainīsies!
    Tagad jāpēta, jādomā, jāmeklē tāda pārvaldes koncepcija, kas atceļ neauglīgas cīņas un pašus manipulāciju priekšnoteikumus un to vietā reāli veido sadarbības vidi un cilvēcisku kopveseluma apziņas spēju.
    Tagad jānotiek procesam, kuru var salīdzināt ar smēķēšanas vai alkohola atmešanu – neatkarības reālu (ne deklaratīvu, ideoloģisku) atgriešanu.

  • Kā valsts bija spiesta pāriet uz naturālo saimniekošanu:
    http://www.youtube.com/watch?v=gb9JM8LRrqA

  • Paldies, ‘LV t-dziesmas’!
    Filma pieejama arī ar subtitriem latviešu valodā – http://www.tautasforums.lv/?p=2994

  • Kaspars Dimiters aicina pievienoties Tautas varas frontei – http://www.tautasvarasfronte.lv/

    TVF atvērusi mājaslapu «www.tautasvarasfronte.lv», kurā aicina veidot kustību par tautas varas atjaunošanu Latvijā un iesaistīties (pieteikties) ikvienu, piedalīties, jo «pavisam drīz visi, kas sevi apzināsies gatavus cīņai par tautas varas atjaunošanu Latvijā, varēs kļūt par TVF kustības oficiāliem biedriem».

  • Dienas blogos lasāms zinoša cilvēka ar segvārdu Suverēns Suverēns raksts par to, kā ražošanas un kopumā ekonomikas atjaunošana Latvijā saistīta ar naudas politiku (šķiet,. I.Brīvers par to nerunā, lai arī viņa darba vieta ir Banku augstskola… – bet būtu gan labi, ja tāda gatavība no cien.prof. puses tiktu izrādīta!!!):
    http://www.diena.lv/blogi/ar-razosanu-ir-par-maz-13993233

  • http://www.youtube.com/watch?v=AH3_gEJbMao
    Saule pilsēta = JAUNA TELPA, kur ĻOTI DAUDZAS LIETAS BŪS SAVĀDĀK

    JA “utopijas” realizēšanai, iemiesošanai, īstenošanai izmanto TIKAI ievērojamus finansu resursus TAD projekts NEREALIZĒSIES
    JA “utopijas” realizēšanai izmanto tikai entuziasmu un kopā ar JAUNO TELPU, JAUNO VALSTI nenāk innovatīvas = vai nu pilnīgi jaunas vai jaunā attīstības pakāpē jaunā līmenī paceltas tehnoloģijas, iespējams, pat visai senas tehnologijas , TAD projekts NEREALIZĒSIES

    Latvijā IR POTENCIĀLS nekur nebijušas avangardiskas ekozinātnes un mākslas LIELVALSTS izveidei. Runājot Ivara Brīvera kategorijās -gan ezītim, gan Šķēlem, gan Lembergam, gan Grostiņam un Kučinskim ( kuram – abiem) ir sen skaidrs, ka Latviju IR IESPĒJAMS izveidot par priekšžīmīgu mazo ekonomiku. Mēs to varam , visa ES nevar. Kāpēc ES nevar? ES nav motivācijas – Latvijai, Lietuvai, Polijai, Baltkrievijai ir.

    Iesaku paskatīties Baltkrievijas TV analīzi
    http://www.youtube.com/watch?v=nt-hxo4Pkqg

    Vai ekociemati ir šis risinājums, kas izvedīs Latviju uz ilgtošas, izlgtspējīgas, kvalitatīvi augšupejošas ekonomikas takas vai maģistrāles? Nē, kaut gan tie var būt viena no būtiskām šī plāna detaļām

    Faktiski Latvijā ir iespējams radīt no pedejo 100-200 gadu lauksaimnieciskās ražošanas sistēmas atšķirīgu ražošanas sistēmu, izmantojot permakultūras, biodinamiskās lauksaimniecības metodes un metodoloģijas elementus un savienojot to ar šī laika XXI gadsimta realitātei atbilstošu zinātni, KAS NO PATREIZĒJĀS VAR ATŠĶIRTIES KĀ flogistona teorija no vielas molekulāri kinētiskās teorijas. Būs vajadzīga arī pirmajā acu uzmetienā, šķietami pilnīgi nauja , iespējams tikai Latvijā lietojama ekonomikas zinātne

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.