J.Miezītis: “Par naudu, kuras nav”

Valstij nav naudas! Tā paziņo valdības vīri. Kam viņi to paziņo? Viņi to paziņo cilvēkiem, kuri visus šos gadus apzinīgi darījuši savu darbu, godīgi maksājuši nodokļus, pildījuši savu pilsoņa pienākumu pret valsti un uzticējušies savai ievēlētajai valdībai.

Neviens cits, kā vien šie paši valstsvīri, būdami vēl deputātu kandidāti, pirms vēlēšanām ļaužu priekšā slavēja savu „izcilo prasmi”, „lielās spējas”, „augsto profesionalitāti”. Liekot roku uz sirds, viņi solīja rūpēties, attīstīt, pilnveidot, uzlabot, optimizēt, renovēt…. Tauta noticēja un viņus ievēlēja. Šodien viņi saka, ka valstij nav naudas. Kā tas var būt?! Kur tad paliek visi jūsu ilgtermiņa un īstermiņa valsts attīstības plāni, projekti un no tiem izrietošā finanšu politika? Visas valsts iestādes ir pilnas ar papīru kalniem. Tur ir likumi, lēmumi, noteikumi, statistikas dati, situāciju analīzes, instrukcijas, atskaites, priekšlikumi, pārbaužu un pētījumu rezultāti, akti, projekti, vīzijas, aprēķini… Tas viss taču tika darīts tikai tādēļ, lai mērķtiecīgi un nekļūdīgi realizētu valsts varu. Lai valdība varētu kontrolēt un koriģēt vajadzīgajā virzienā visu nozaru darbību. Lai valsts spētu darboties kā vienots, saskanīgs mehānisms. Kāda tam visam vērtība, ja šodien valsts kasē vairs nav naudas? Iznāk, ka visi šie papīri ir par velti sastādīti, par velti sarakstīti, par velti sasmērēti?

Salīdzinot ar citām valstīm, mēs visu šo laiku esam maksājuši ne jau tos mazākos nodokļus, bet naudas valstij nav. Kāpēc? Kāpēc mums tagad ir jāaizņemas miljardi? Vai tādēļ, lai valstsvīri pēc dažiem gadiem atkal varētu paziņot, ka valsts kasē nav naudas?

Mēs neesam speciālisti, tādēļ varam arī paturēt pie sevis domas par to, cik dārgus tiltus, bibliotēkas vai hokeja halles Latvijā par valsts naudu var atļauties celt un kuras bankas krīzes gadījumā jāglābj. Par to mums nav jālauza galva. Priekš tā mums ir valdība. Mēs uzticam tai savu nodokļos maksāto naudu, mēs pildām tās norādījumus, respektējam tās lēmumus. Pat Eiropas Savienībā mēs iestājāmies galvenokārt paklausot valdības vīru un pašas prezidentes aicinājumam. Mēs esam paklausīga tauta.

Mēs neceļam iebildumus, ja valdības vīri, nepieciešamības gadījumā, kā padomniekus sev pieaicina augsti kvalificētus nozaru speciālistus, zinātniekus, brauc paši pieredzes apmaiņā uz ārzemēm vai lūdz ārzemju speciālistus atbraukt uz Latviju. Valdībai labāk par mums ir jāzina, ko tā var un ko tai vajag darīt. Un to arī valdības vīri visu šo laiku ir darījuši. Neviens viņiem neko nav liedzis, neviens nekādus šķēršļus nav licis. Viņi par mūsu naudu ir braukuši, kur vien vēlas un algojuši sev padomniekus, kādus vien uzskatījuši par vajadzīgiem. Ja apzinīgi strādā, rezultāti nevarētu būt slikti. Bet te pēkšņi – valsts bankrota priekšā.

Nē, mums nevajag tās tukšās runas par treknajiem gadiem, ekonomikas pārkaršanu, cieto vai mīksto piezemēšanos! Treknos gadus mēs neesam redzējuši, ekonomika nav mērāma ar termometru, bet piezemējas tikai lidojoši objekti. Salīdzinājumus un metaforas atstāsim daiļliteratūrai. Kur palikusi mūsu nodokļu maksātāju nauda?

Jūs esiet tautas kalpi. Ne jau skaldīt matus no tribīnes, spēlēt koalīciju spēles un dalīt ietekmes sfēras tauta jūs sūtīja uz Saeimu! Jūs solījāt godprātīgi vadīt valsti. Neviens jums nespieda to darīt. Jūs paši pieteicāties. Un jums tika piešķirtas šādas tiesības. Tagad ir skaidri redzams – jūs neesat izpildījuši savus solījumus. Jūs neesat izpildījuši savus pienākumus. Jūs esat piekrāpuši tos, kas jums ticēja. Pat to naudu, ko saņēmāt kā savu atalgojumu, jūs neesat pelnījuši. Tā jums nepienākas! Jo no jūsu darbošanās, ja to tā var saukt, ir cēlies liels kaitējums mūsu valstij un tautai. Jums par to ir jāatbild! Un te nelīdzēs nekāda atrunāšanās ar nezināšanu, neparedzētiem apstākļiem, kļūdainu izvēli, nelabvēlīgu politisko un ekonomisko situāciju pasaulē vai vēl kādiem citiem faktoriem. Jums tika dotas pārāk lielas tiesības un iespējas, lai tās apzinīgi izmantojot nevarētu gūt panākumus. Arī aizrādījumus, kritiku, brīdinājumus un ierosinājumus savā darbības laikā, jūs pietiekoši daudz esat saņēmuši no tautas. Pietiekoši, lai pievērstu tam uzmanību un rūpīgi vēl un vēlreiz pārskatītu savas rīcības pareizību. Bet jūs to neņēmāt vērā! Jūs bijāt pārāk augstprātīgi savā iedomātajā varenībā un gudrībā.

Nu valsts ir izputināta. Miljardiem latu liels ārējais parāds, sagrautā tautsaimniecība, neapdomīgi noslēgtie līgumi un vieglprātīgi uzņemtās saistības mūsu valsts normālo attīstību ir nobloķējušas uz ilgiem gadiem. Tādēļ nepietiekami ir demonstrēt norūpējušās fizionomijas televīzijas kameru priekšā un stāstīt tautai par gaidāmajām grūtībām. Ir jāapzinās sava vaina. Ir jāapzina konkrētie vainīgie. Un vainīgajiem ir jāsaņem pelnītais sods. Bet normatīvajos aktos jāveic tādas izmaiņas, kas ievērojami pastiprina valstsvīru personīgo atbildību par saviem lēmumiem. Kaut vai tādēļ, lai tauta varētu noticēt, ka šāda situācija turpmāk neatkārtosies. Tikai uzticība nākotnē var vienot valdību un tautu cīņai par šīs krīzes pārvarēšanu.

Ko teiksiet, kungi?


Jānis Miezītis


  • Ámen, ko tu iesaki darít, Jáni?

  • Vajadzētu norādīt obligāti izpildāmos laukus.
    Komentāru pēc pāris dienām, jo jaunu/citu negribu sacerēt.
    Pagaidām
    Priecīgus Ziemassvētkus!
    Un veiksmi.

  • Jūsu raksts ir samērā labs. Interesanti uzrakstīts, no savdabīgi atšķirīga “redzes punkta” – vismaz salīdzinoši.
    Varbūt jācer, ka kāds valdības, valdošās aprindās nokaunēsies? (Ja pieņemam, ka izlasītu.)
    Diezvai vajadzētu pārmest literāru paņēmienu pielietošanu valdības pārstāvjiem… ja pats to pielietojat. Bet, ja jau esam tādi, ka to varam, lai jau būtu.
    Tātad, ja jau esam tādi nesaprātīgi, tad jau tieši literārs stils varētu būt tas labākais kādā ar mums runāt.
    Vai tā ir jābūt, ka mēs esam neprašas un vienkārši noticam solījumiem…
    Vai tiešām ir tā, ka valdība visu ko varēja darīt, ka tai “visi ceļi bija vaļā”?! (Piekritīšu, ka daudz vairāk kā tie izmantoja, bet vai tā kā Jūs sakat?)
    Atbildība!?
    Tas skan skaisti. Piesaukts tiek gan vietā, gan nevietā. Vēsture arī runā par to ļoti dažādi. Mums droši vien tuvāki tie varianti, kad neveiksminiekus likvidēja, vai uz gariem gadiem ieslēdza pils torni un važās… Jāsaka atklāti, ka man arī tas viss izskatās tā…. nu kā lai to pasaka… varbūt: sireāli? Jūs tāds aktīvs “rakstītājs” varbūt varētu konkretizēt kā to iztēlojaties? Vismaz būtu ko apspriest.
    Es, par piemēru, nebūtu ar mieru būt par premjeru, saņemtu to algu ( tikai dažus tūkstošus, dažus mēnešus, vai labākajā gadījuma pāris gadus, riskējot ar to ka mani pēc tam likvidē, spīdzina, pazemo…)
    Padomdevēji! Jā, te ir par ko padomāt. Lai gan tagad taupības apstākļos, vajadzēs iztikt ar tiem padomiem, kuri tiek sniegti par velti, vai tamlīdzīgi. Arī interesats temats par ko Jūs varējāt izteikties.
    Nauda!?
    Tā pa īstam nauda mūsu valstij nekad nav bijusi. Tāpat vien kaut kā “sitamies”, “kuļamies kā pliki pa nātrēm”. Nedomāju, ka par to briesmīgi skaļi jāklaigā, bet slēpts arī īpaši netika. Sliktāk ka par tādu sistēmu kopumā ir/bija pieņemts gandrīz vai lepoties, vai vismaz pieņemt par normu. Tas arī interesants temats – ko pieņemam par normu, par neapspriežamiem tematiem, kā pašu par sevi saprotamu? Kā par piemēru var iztikt tās zemes, kur nedrīkst ņemt procentus…
    Ticība!? Vai patiesi ticējām? Kam, par ko, īsti ticējām. Cik no mums… utt.
    Ak jā! Kam mēs ticam…
    Pieņemu, ka mums katram ir tiesības tā “skaisti parunāt”.
    Es gribētu arī Jums uzticēties, ka Jūs “tā to lietu neatstāsiet”.
    Lai ar kā būtu, Jūsu ieņemtā poza, nav tā labākā, mums nepieciešamā (tāds, to uzrādīt varētu būt mana komentāra mērķis). Bet kaut kur jau var nospēlēt arī tādu.
    Ņemiet par labu ko es te ātrumā spēju izteikt, cerībā, ka palīdzēšu Jums un varbūt arī mums.
    Lai Jums veicas!

  • Paldies, Visvaldi! Obligātie aizpildāmie lauki norādīti.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.