Fragmenti no Kārļa Ulmaņa rakstiem un runām (3.daļa – ‘Darbam un garam’)

Nav citas veselīgākas un derīgākas vingrināšanās kā taisni grūtību pār­varēšana.

Vislielākie vīri allaž būs tie, kuri sava dzīves darbā sākuši strādāt no pašas apakšas. Tiek teikts, ka augstā­kās spējas, apdāvinātība un censība 10000 reiz biežāk nāk no zemnieka mājām nekā no kungu pils.

Apbrīnojami ir, cik daudz darba iz­tur cilvēks, kura gars ir brīvs, un cik maz turpretim tas, kura gars ir mie­sas kalpībā. (1915)

Es ticu, ka cilvēka darba un nodar­bošanās cienību un vērtību noteic ne­vis tas, ko viņš dara un strādā, bet gan tas, kā viņš savu darbu padara.

Es tomēr ticu arī tam, ka cilvēks nedzīvo vienīgi darbam un maizei, es ticu, ka viņam jārūpējas arī par prāta un sirds izglītību, par savas dvēseles izdaiļošanu, jārūpējas par to, lai va­rētu padarīt savu un savu līdzcilvēku dzīvi pilnīgāku un cilvēka cienīgāku. (1922)

Bailes — vienkāršas bailes — ir ļoti bieži par iemeslu tam, ka cilvēks vilcinās un kavējas tur, kur vajag rī­koties.

Ja pēc rūpīgas un vispusīgas pār­likšanas viens ceļš ir atzīts par la­bāko — nekavējoties ķeries pie darba. Darbu darot, tavas izspriešanas un izlemšanas spējas pieaugs un uzlabo­sies. (1924)

Bez vārda runas, ir slaveni tikuši tie vīri, kas izdomājuši un uzstādījuši plānus augstajiem baznīcu torņiem, bet pat pēc brīnišķīgākā plāna celtais tornis sagāztos, ja tie, kas liek akmeni pie akmens, ja tie, kas joņo augšā un lejā pa stalažām, ja tie nebūtu savu pazemīgo un kluso darbu labi iz­veduši. (1928)

Ja gribi tu panākumus gūt, tad ne­domā, ka tas izdarāms bez sajūsmas un aizrautības.

Tavs mūža darbs ir tavs piemineklis. Katrs solis, ko tu sper, katra vēstule, ko tu raksti, katra vaga, ko tu tīrumā dzen, katrs kūlis, ko tu sasien, katrs vārds, kas pār tavām lūpām nāk, katra tava doma — it viss, ko tu dari vai domā, ir kalta grieziens, kas daiļo vai maitā tavu pieminekli. (1929)

Katram zemturim jāzina, ka jāpa­iet zināmam laikam līdz pļaujai un ka nevar pļaut tur, kur nav sēts. Pamazām jūsos nostiprināsies atziņa, ka katrai lietai ir sava vieta un savs laiks. Bez šīs zināšanas dzīve un darbs nekad nedod zelta pļauju un ražu. To atminiet!

Pieķērušies mazajam zemes stūrītim, jūs pieķersaties arī visai mūsu zemei, tēvuzemei; jūs mācīsaties arī to cienīt un mīlēt; jūs centīsaties ar to iepazī­ties un gribēsat to kopt, glabāt un sargāt kā savu dārgāko mantu. (1934)

Latvietim ir iedzimta darba griba, darba mīlestība un arī darba spējas. (1935)

Mums vēl dzīvē bieži trūkst tā, ko varētu nosaukt vienā vārdā, kas mums ir vēl svešs un neparasts, kas ir ņemts varbūt no karadienesta, no aizsargiem: šo īpašību, šo jauno spēku un spēju sauksim vārdā «stāja». Lai mēs katr­reiz kā nazis nesaliecamies, lai mēs arvien varam nostāties, lai citi cilvēki, kad viņi atnāk pie mums, zina, ka vi­ņiem ir darīšana ar cilvēkiem, kas zina, ko viņi grib, un zina arī to, ko viņi var, un zina, kā viņi visu izvedīs līdz galam, ko iesāks. Lai pa­darītu šo īpašību un spēku, par ko es runāju, mums vēl tuvāku, es pateikšu, ka vienā punktā mēs drīz vien sevi noķersim un teiksim, ka mums šīs stā­jas trūkst, jo tai stājai jābūt ne vien uz ārieni, bet arī iekšējai, garīgai. Pie šīs jaunās īpašības un jaunā spēka pieder viena lieta — tā ir mazvērtī­bas sajūta. Mēs bieži izliekamies paši sev mazvērtīgāki, nekā mēs esam pa­tiesībā un nekā drīkstam būt. Es gri­bētu teikt, ka šī mazvērtības sajūta ir izskaužama, galīgi ar uguni izdedzi­nāma! (1936)

Tikai garīgi un tikumiski veselīgai tautai pietiks spēka savu ceļu iet un noiet, savu misiju pildīt un piepildīt. (1937)

„Redzu jaunu dienu nākam”, Rīga, izdevniecība „Avots”, 1992. gads
Grāmatu ieteica Zane; publicēšanai sagatavoja Agnese.