E.Levits: ‘Satversmes preambulai būtu stabilizējošs efekts’ (Aprinkis.lv)

Latvijas pamatlikumā iederētos pārdomāts, juridiski saistošs ievads, kurā formulēta mūsu valsts pastāvēšanas jēga un pamatprincipi, uzskata Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits.

Kāds ir jūsu vērtējums par jauno Ungārijas konstitūciju un tās preambulu?
Jaunā Ungārijas konstitūcija, kas stājās spēkā 2012.gada 1.janvāri, nomaina 1949.gadā pieņemto konstitūciju, kura pēc sociālistiskās diktatūras gāšanas 1989.gadā tika revidēta un piemērota demokrātiskai iekārtai.

Jaunā konstitūcija ir kompakta, saturiski viengabalaina. Tā satur preambulu, pamattiesības, valsts institucionālo iekārtu, speciālos noteikumus valsts apdraudētības situācijā. Attiecībā uz pamattiesībām tā satur modernus, izvērstus noregulējumus, kas atbilst Eiropas Cilvēktiesību hartas standartiem. Valsts institucionālā iekārta ir parlamentārā demokrātija. Cita starpā, jāizceļ noregulējums, kas pieļauj un nosaka ietvaru Ungārijas tālejošai integrācijai Eiropas Savienībā.

Kritiku ir izpelnījušies noregulējumi, kas attiecas uz valsts bankas, datu aizsardzības iestādes un tiesnešu neatkarību. Iespējams, ka par šiem institucionālajiem jautājumiem vēl būs jālemj Eiropas Savienības tiesai. Kritiski diskutēts, cita starpā, ir arī jautājums par sabiedrisko mediju neatkarību – vai jaunajā konstitūcijā tā būs pietiekoši nodrošināta.

No salīdzinošo konstitucionālo tiesību viedokļa jāatzīmē jaunā, izvērstā konstitūcijas preambula. Tā pēc sava rakstura atgādina 1990.gada 4.maija Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu preambulu, lai gan rakstīta citā stilā. Abi teksti atklāj ne vien konstitucionālā likumdevēja motīvus, uzrāda sabiedrības un valsts mērķus, bet satur arī attiecīgajai nācijai svarīgu vēsturisko notikumu izklāstu un to vērtējumu (4. maija Deklarācijas preambula satur Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, kas saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumiem ir juridiski saistoša). Papildus tam, Ungārijas konstitūcijas preambula satur detalizētu valsts un sabiedrības pamatprincipu un pamatvērtību atspoguļojumu, kas jāņem vērā, interpretējot pārējās konstitūcijas normas.

Vai Ungārijas jaunā konstitūcija ir tikai izņēmuma gadījums, vai tomēr tas var liecināt par nākotnes tendenci Eiropā?
Ja salīdzina tās Eiropas konstitūcijas, kuras pieņemtas pirms Otrā pasaules kara, un tās, kuras pieņemtas vēlāk, sevišķi pēc demokrātiskās revolūcijas Austrumeiropā 1989./1990. gadā, ir redzama tendence konstitūcijai noteikt ne tikai valsts institucionālo iekārtu, bet atspoguļot arī saturiskas vērtības un principus, kas ir demokrātiskas sabiedrības un valsts pamatā. Visizteiktāk šī tendence ir redzama konstitūciju pamattiesību sadaļās, kā arī preambulās.

Satversmē pamattiesību nodaļa tika uzņemta 1998. gadā, un tā lielā mērā jau atspoguļo mūsu sabiedrības un valsts saturiskās pamatvērtības. Tomēr, manuprāt, tās vēl nav visas pamatvērtības, un es domāju, ka būtu adekvāti bez steigas, rūpīgās diskusijās mēģināt formulēt pārējās valsts pamatvērtības, un atspoguļot tās Satversmes tekstā. Piemērotākā vieta tām būtu preambula.

Vai jūs atbalstītu kristīgu un nacionāli konservatīvu vērtību iestrādāšanu arī Latvijas Satversmē?
Ņemot vērā Latvijas sabiedrības zināmas grūtības orientēties savā demokrātiskā, latviskā, eiropeiskā valstī, kuru iemesli meklējami galvenokārt mūsu nācijas destrukcijā, apspiešanā, izolācijā un mankurtizācijā triju paaudžu garumā okupācijas periodā, šīs nesenās vēstures intelektuāli vēl joprojām nepārstrādātajās sekās, tāpat mūsdienu globalizētās pasaules jaunajos izaicinājumos, es uzskatu, ka labi un pārdomāti formulēta Satversmes preambula varētu radīt zināmu stabilizējošu efektu. Tā varētu kalpot par orientieri, lai sabiedrība labāk izprastu savas valsts mērķus, jēgu un uzdevumus, ievadītu rīcībpolitiku konstruktīvākā gultnē. Preambulai būtu jāatspoguļo mūsu sabiedrības un valsts pamatvērtības un pamatuzdevumi. Tai būtu jābūt juridiski saistošai.

Nācijas pamatvērtību saknes vienmēr meklējamas vēsturiskajā pieredzē, līdz ar to tām automātiski piemīt zināms konservatīvs raksturs. Tādēļ Latvijā tās katrā ziņā atspoguļo arī kristīgas, konservatīvas, nacionālas vērtības. Tās tomēr nedrīkst traktēt pārāk šauri, likt vienlīdzības zīmi starp šīm vērtībām un politisko konservatīvismu. Piemēram, nedrīkst aizmirst, ka kristietībā var atrast ne vien konservatīvu, bet tikpat labi arī liberālu un sociālu ideju saknes. Nacionālas, latviskas vērtības, pasaules redzējums, kas ietver latviešu nācijas specifisko vēsturisko pieredzi, ir plašāks nekā tikai politiskais konservatīvisms. Pie tam pamatvērtības neatspoguļo tikai nācijas vēsturisko mantojumu, bet ir arī atvērtas nākotnes attīstībai. Arī šim aspektam jābūt pienācīgi ietvertam iespējamajā pamatvērtību formulējumā Satversmes preambulā.

Ko, jūsuprāt, vajadzētu ietvert šādā Satversmes preambulā?
Satversmes preambulas formulējumam būtu jābūt tādam, ka tajā varētu sevi atpazīt pēc iespējas visi latvieši, visi Latvijas patrioti.

Man šķiet, ka preambulā vispirms vajadzētu ierakstīt tiešā tekstā to, kādēļ Latvijas valsts vispār ir dibināta – proti, lai nodrošinātu latviešu nācijas, latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Tā ir mūsu valsts primārā pastāvēšanas jēga. Šis formulējums atbilstu Igaunijas konstitūcijas preambulas formulējumam.

Tāpat tur varētu minēt modernas demokrātiskās iekārtas virsprincipus – tātad demokrātijas, tiesiskas valsts, sociāli atbildīgas valsts, nacionālas valsts virsprincipus. Bez tam tur, cita starpā, varētu minēt arī to, ka Latvija ir kultūras valsts un ka tā ir ekoloģiska valsts. Tur varētu arī iezīmēt Latvijas vietu un līdzatbildību Eiropā un globalizētajā pasaulē.

Es vēlētos uzsvērt, ka Satversmes preambula, ja tā tiktu izstrādāta, pirmkārt, nenozīmētu, ka šīs vērtības un principi Satversmē līdz šim nebūtu bijuši ietverti, un tie tad tur tiktu uzņemti pirmo reizi – tieši otrādi, šāds preambulas teksts būtu jāsaprot kā pamatā jau pastāvošo Latvijas kā Eiropas nacionālas valsts konstitucionālo vērtību atspoguļojums teksta līmenī. Bet skaidrs arī tas, ka tas var saturēt – un šo izdevību vajadzētu izmantot – arī jaunus akcentus.

Otrkārt, preambulas tekstu nedrīkstētu izprast tikai kā skaistus nodomus. Tās tekstam ir jābūt juridiski saistošam. Tikai tad šādai preambulai būtu jēga.


www.aprinkis.lv


  • Iespējams, ka nebūs īsti vietā mans sekojošais komentārs, (ja tā tad lūdzu izdzēsiet), bet tas katrā ziņā ir ļoti aktuāls, kas manuprāt nekavējoties jāieraksta mūsu Satversmē:

    „Privatizēšana ir sabiedrības apzagšana”*

    * Vakar 19:09
    * Alma Kopa

    Nemitīgi mums tiek skandināts, ka privātīpašums ir visaugstākais svētums, kuru likumam ir jāaizsargā. Visi mūsu likumi orientēti uz privātīpašuma aizsardzību. Ja Valsts, vai pat kāds privātuzņēmums iedomājas kādā izdevīgā vietā celt, piemēram, ceļu vai iepirkumu centru, Valsts maksā privātpersonai, kura zaudē daļēji vai pilnībā savu īpašumu kādu kompensāciju. Kompensācijas augstumu ir interpretējams lielums.

    Bet vai ir Latvijā kāds likums, kurš aizsargā sabiedrības kopīpašumu no Valsts privatizācijas politikas? Mūsu Valsts pārvalde, mūsu acu priekšā, nu jau 20 gadus plašā mērogā privatizē sabiedrības kopīpašumu: zemi, pludmali, mežus, uzņēmumus, medicīnisko aprūpi, slimnīcas, izglītības institūcijas, komunālo pakalpojumu sniedzējus, apkures mājas, valsts iestādes, dzelzceļu, ceļus, aviosabiedrības un daudzus citus Valsts, sabiedrības kopīpašumus. Vai mēs, sabiedrība, esam saņēmuši par to iztirgošanu kompensāciju? Es neesmu nekādu kompensāciju saņēmusi. Arī manā radu un draugu pulkā nepazīstu nevienu, kurš būtu saņēmis kādu kompensāciju par valsts kopīpašuma iztirgošanu.

    Izrādās, ka privātīpašums Valstīs, kuras sevi dēvē par demokrātijām, tiek ļoti akurāti aizsargāts, bet sabiedrības kopīpašums netiek aizsargāts nevienā konstitūcijā.Izrādās neviens likums neaizsargā sabiedrību un sabiedrības kopīpašumu no neoliberālas valdības.

    Valdība mazina savas nemākulīgās politikas katastrofālās sekas ar sabiedrības īpašumu izpārdošanu. Un tas ir tikai labākajā gadījumā. Latvijā sabiedrības kopīpašums tika izpārdots vienīgi zem maldīga propagandas saukļa, ka ar saimniecību jānodarbojas tikai privātajiem uzņēmumiem. Šodien ar saimniekošanu saprot pat skolas pārvaldi. Arī šeit taču prasmīgs uzņēmējs spēs iegūt peļņu. Šāda privatizācija aizsedz tikai uz īsu laiku daļēji budžeta caurumu. Nākošā budžeta laikā šis caurums kļūst tieši tādēļ vel lielāks, jo pati valsts bieži spiesta nu jau privātajam uzņēmumam maksāt patvaļīgu nomas maksu par iepriekš savu īpašumu.

    Neaizmirsīsim, ka mūsu Valsts suverēns esam mēs – tauta! Mums viesiem kopā pieder arī Valsts īpašumi. Ievēlētā valdība tikai uz laiku, četriem gadiem, ir pilnvarota pārvaldīt šo īpašumu. Pārvaldnieks nav tiesīgs šo īpašumu, bez īpašnieka (suverēna) piekrišanas izpārdot, kas nozīmē privatizēt. Šāds pamatojums ir nekavējoties jāieraksta arī mūsu Valsts Satversmē.

    Tieši Satversme ir tas pamatlikums, kurš mūs un mūsu kopīpašumu aizsargā no patreizējās (un jebkuras citas), patvaļīgās, ievēlētas Valdības. Mēs nevaram ignorēt kādas valdības bezatbildīgu rīcību. Ne jau tikai mēs atbildam par mūsu kopīpašumu, kurš bieži uzcelts pašas sabiedrības spēkiem, kā tas bija ar daudziem uzņēmumiem, kā tas ir ar ceļiem, dzelzceļiem, pastu. Vienreiz pārdots sabiedriskais īpašums, nekalpos arī mūsu bērniem un mazbērniem. Mēs atļaujam apzagt ne tikai mūs pašus, bet arī nākošās paaudzes.

    Sabiedriskā īpašuma definēšanas jautājumus ir pētījusi ASV ekonome Elinor Ostrom.Par savu darbu “for her analysis of economic governance, especially the commons” viņa saņēma 2009. gadā Nobela prēmiju ekonomikā (pirmā sieviete!). Viņas ieteikumi diemžēl netiek realizēti, jo tie dabiskā veida sabiedriskam īpašumam atvēlētu Valsts likumdošanā un politikā centrālo vietu.

    *Raksta nosaukumu aizņēmos no Ugo Mattei, Le Monde Diplomatique 2012. gada 13.Janvāra numurā ievietoto rakstu ar tādu pašu nosaukumu. Tur varat palasīt arī plašāku šīs problemātikas aprakstu.

  • Pamatideja ir iniciēt, piemēram, referendumu par sabiedrības kopīpašuma aizsardzību Satversmē. Tā, ka valdība drīkst tikai ar referenduma starpniecību iegūt atļauju privatizēt sabiedrības kopīpašumu.

  • Zeme vispār nedrīkstētu būt prece. Dēļ tā jau arī viss ir aizgājis grīstē. Zeme būtu nododama lietošanā uz laiku ar pienākumu par to rūpēties, to attiecīgi apsaimniekojot.
    Skat. vairākas idejas
    * Brīvzemes likuma projektā – http://www.tautasforums.lv/?p=1648
    * A.Lucāna rakstos http://www.tautasforums.lv/?s=A.Luc%C4%81ns
    * J.Dobrovoļskas lekcijas 2.daļā – http://www.tautasforums.lv/?p=4024

  • Ne tikai zeme ir kopīpašums!

  • Nepieciešama arī zemes reforma (zeme pielīdzināma gaisam un ūdenim; dabiskā nepieciešamība jebkuram sabiedrības pārstāvim; tādēļ ar to nevar spekulēt, tā nevar piederēt „dažiem”)

  • Zemes tirdzniecība Latvijā ir jāaizliedz ar likumu. (Ir jāsaprot, ka zemei ir jābūt pieejamai visai Latvijas sabiedrībai, tāpat kā gaisam un ūdenim.) Pārejas periodā nepieciešams pieņemt likumu, ka zemi Latvijā nevar pirkt privātpersonas, bet tikai valsts visas sabiedrībās vārdā (Tas nozīmē, ka zemes, tāpat kā gaisa un ūdens īpašniece LR ir nevis valsts, bet sabiedrība. Šī nianse ir svarīga tādēļ, ka jebkādas turpmākās izmaiņas šādā likumā var tikt veiktas tikai referenduma kārtībā.). Valsts savukārt Latvijas zemi nepārdod, bet gan iznomā sabiedrībai atkarībā no tās nepieciešamības. Nepieciešamību nosaka 1) zemes apstrādes tieksme paša vajadzībām un lauksaimniecības produktu ražošanai tālākai pārdošanai; 2) industriāliem uzņēmumiem viņu darbības veicināšanai un 3) dzīvojamo ēku celšanai.

    Tas nav salīdzināms ar PSRS zemes likumu, un neatbilst arī šodienas kapitālistisko sistēmu izpratnei. Atšķirība ir ļoti zīmīga. Zeme netiktu pakļauta spekulācijām, kā tas ir kapitālisma sistēmā, bet tai pat laikā, jebkurš sabiedrības pārstāvis varētu pieteikties uz neapstrādātu zemes gabalu tā apstrādei, pēc savām spējām, arī ar mērķi pārdot saražotos produktus no šīs zemes. Šāds ceļš ir sociāli taisnīgs un iekļauj sevī arī dabas aizsardzības iespējas, jo zeme tiek iznomāta, tātad nevienam tās izmantotājām nav tiesības to piesārņot uz gadu desmitiem. Šajā jautājumā izveidotos arī dabiska „tautas kontrole”,jo zeme ir visas sabiedrības svēts īpašums.

    Nav jāatņem šodienas īpašniekiem viņu zeme. Tie kas savu zemi negrib pārdot, lai tura. Bet ir arī tādi, kuri grasās „savu” zemi pārdot, gan spekulanti, gan vienkāršie, grūtībās nonākušie īpašnieki. Te tad arī nepieciešams gādāt par likumiem, kas aizliedz zemes pirkšanu privātajām personām, gan juridiskām, gan fiziskām. Zemi Latvijā drīkst pirkt tikai Latvijas Valsts, lai atdotu to tās īstenajai īpašniecei, proti, Latvijas sabiedrībai. Tātad Latvijai ir jāuzpērk zeme. Lai šādu nolūku realizētu, vispirms jāatrisina naudas problēma Valstī.

  • Pamatojums: zeme cilvēkiem un jo īpaši latviešiem ar savumīlestību un cieņupret zemi, kura atspoguļojas mūsu Dainās, ir eksistenciāli nepieciešama. Mēs latvieši savu zemi asociējam ar Zemesmāti, savu mežu ar Mežamāti. Kā mēs varam savu Māti sadalīt un izpārdot? Kā mēs varam pieļaut, ka ar mūsu „sagraizīto” Māti kāds spekulē? Ja zeme koncentrējas dažu privāto personu rokās, tas atņem visiem pārējiem tiesības uz savu pamatnepieciešamību realizēšanu. Tādējādi zeme pārvēršas par spekulāciju objektu kā rezultātā vidēji 80% sabiedrības zaudē reālu pieeju šai cilvēkiem dabiskajai nepieciešamībai – pamattiesībām uz zemi. Situācija, jo sevišķi Āfrikā rāda, ka tāda zemes piederības nevienmērīga koncentrācija (bieži ārvalstu pārstāvju rokās) noved pie nespējas pabarot pašiem savu sabiedrību, tātad pie pilnīgas atkarības no ārvalstu produkcijas, starptautiskajiem tirgiem un beigu beigās pie bada.

  • Piekrītu. Es vienkāršoju ;). Alma, rīt izlasīšu visu Tevis rakstīto. Šovakar vēl pāris darbi darāmi..

  • Veiksmīgi!!! Jauku dienu rīt!
    Un visu nemaz nevajag lasīt. Ir tik daudz visur sarakstīts, visu neizlasīsi. Jo vairāk lasīsi, jo mazāk darbībai un radīšanai laika atliks.

  • 1. Mīlestības uz Zemi nav metafora. Svētvietu augstais blīvums Latvijā nav nejaušība. Patiesībā pasaulē vienai otru cauraužot pastāv fiziskā, netveramā un gara pasaule (Silikona ielejas vietā kādreiz bija milzīga Amerikas svētvieta. Kalnā, kurāagrāk tika godāta acteku dieviete Tonatzina, desmit gadus pēc Kortes ierašanās vietu ieņēma visizcilāka gara izpausme Latiņamerikā – Gvadelupes jaunava. Vairākas šāda mēroga svētvietas joprojām ir Latvijā)
    2. Cilvēka īstā misija ir būt starpniekam starp materiālo pasauli, gara pasauli un dabas pasauli, kuras atrodas savstarpējā saistībā. Mūsu “oficiālās zinātnes” uzskats par dabu kā mehānismu, par reliģiju kā jomu, kas nodalīta no dabas, un par civleka uzvedību kā jomu, kas arvien vairak attālinās no dabas un religiskajām kultūrām … stingri zinātniski … vienkārši neiztur kritiku. Kamēr modernā pasaule … gāda par komfortu … un izolē cilvēku no dabas pasaules, sašaurina varonības apliecināšanas iespējas, tikmēr faktiski notiek viennozīmīga cilvēka degradācija.
    3. Milzīga nozīme ir ūdenim.
    http://www.counterpunch.org/2004/01/19/water-public-good-or-private-gain/

    … groundwater is essential to the local and regional ecology…

    ARTHUR VERSLUIS is a professor of American Studies at Michigan State University, and author of more than twenty books. He can be reached at versluis@msu.edu

  • Varbūt mums jāmāca sevi aptvert, ka saimnieki, suverēns Latvijā esam mēs. Valdība ir tikai uz laiku ievēlēti pārvaldnieki. Latvijas suverēns diemžēl to ne pa visam apzinās. LR suverēns nav suverēns!

    Varbūt problēma ir nosaukumā. Varbūt nedrīkstam “Valdību” dēvēt par valdību, jo tas izklausās pēc “kungiem” un valdniekiem. Viņi taču ir tikai mūsu kopīpašuma pārvaldnieki uz četriem gadiem. Varbūt būtu adekvātāk valdību nosaukt par direktoriem. Premjerministrs būtu vecākais direktors, pārējie viņa vietnieki dažādos lauciņos. Varbūt tad Latvijas suverēnam rastos skaidrāka bilde, kas ir kungs un kas ir kunga mantas pārvaldnieks, tā teikt mājsaimnieks. Kungs esam mēs, suverēns. Pārvaldnieks ir “valdība”, kuru turpmāk vajadzētu pārdēvēt par direktoriem, vai kā citādi, lai nemaldinātu sabiedrību.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.