J.Puntulis: ‘Kāpēc es pievērsos zaļajai kustībai.’

2009. gadā sākās mums visiem labi zināmā “Dižķibele”. Arī manā darba vietā priekšniecība sāka spēlēt uz nerviem ar atlaišanas draudiem. Beigās man tas apnika un es teicu, lai laiž vaļā mani, citiem, kam nav lauku, šī vieta vairāk vajadzīga. Martā šī samazināšana notika, un es uzsāku savu brīvcilvēka dzīvi. Šo divu gadu laikā es iemācījos izaudzēt ~70% no sev nepieciešamās pārtikas. Ievērojami uzlabojās veselība, pašsajūta. Radās saikne ar dabu, kādu, pilsētā dzīvojot, grūti uzturēt. Bija iespējas gan piepelnīties, gan veikt savus pētījumus, gan veikt dažādas radošas aktivitātes. Pietika pārtika un nauda pamatvajadzībām, diemžēl brīdī, kad vajadzēja sākt maksāt studiju kredītu, vajadzēja meklēt nopietnāku darbu.

Tagad gadu sanāk kursēt starp Rīgu un laukiem. Tomēr, atgriežoties Rīgā pēc divu gadu ilgas dzīvošanas Paradīzē, paveras pavisam cits skatījums uz dzīvi. Tu pa īstam spēj novērtēt vienotību ar dabu, un saproti, ka to nespēj aizstāt nekāds pilsētas komforts. Tu saproti, cik muļķīgi cilvēki iznieko savas dzīves, lai nopirktu lietas, bez kurām ļoti mierīgi varētu arī iztikt. Tu redzi, cik daudz naudas tiek tērēts lietām, ko daba mums dod bez maksas. Un tu saproti, ka cilvēks īsti brīvs var būt tikai uz savas zemes.

Šinī vasarā, reizēs, kad braucu uz laukiem, sajutos, kā ķīmiski industriālā kara ielenkumā. Īstu pasaku mežu, kur mīlēju iet pastaigāties un sēņot, kaimiņš vienā piegājienā nocirta 15 hektāru platībā…. Pa tīro… Visam bonusā ar smago tehniku izdangāja viena neliela, krautā akmens tiltiņa vietu, kas tur bija vismaz no 19. gs. Otrs kaimiņš – kalniņu, kur auga pelašķi un asinszāles uzara un nomigloja ar Raundapu. Vairs tur tējas lasīt nevarēs un zeme būs saindēta uz ilgu laiku. Visam pa virsu uzkrita ES atbalstīts meliorācijas sistēmas renovācijas projekts. Nigras upīte, kas tika izvarota un izbagarēta jau Padomju varas laikā, 40 gadu laikā bija daļēji atkopusies, atguvusi mazus līkumiņus, tika pārrakta no jauna. Pat vietās, kur tā iet pa mūsu īpašumu. Un mēs tur neko nevarējām darīt, jo Nigra, dzīva upe, skaitās valsts nozīmes meliorācijas objekts.

Sapratu, ka tā turpināties vairs nedrīkst, ka jāmeklē domubiedri, jāmēģina apturēt šis vājprāts. Bija izmisums, bet sapratu, ka šajā brīdī neko izdarīt nevaru. Ja sāktu protestēt, varbūt pārdesmit parakstus savāktu, bet tāpat neko nepanāktu. Visdrīzāk es tā arī paliktu nesaprasts, jo šobrīd sabiedrībā dominē materiālisms un, aizbildinoties ar darbavietu radīšanu laukos, šobrīd ir iespējams attaisnot jebkurus dabas postījumus. Reiz vienā no žurnāla „Vides Vēstis” numuriem lasīju atziņu, ka, risinot vides problēmas, vienmēr jāņem vērā arī sociālais aspekts. Tieši uz šo aspektu arī turpmāk nolēmu koncentrēties savās zaļajās aktivitātēs. Šobrīd kopā ar domubiedriem Smiltenes novadā veidojam ekokopienu – pagaidām rīkojam dažādus izglītojošus pasākumus. Pats šīs kopienas ietvaros organizēju novadpētnieku klubiņu un tuvākajā laikā plānojam organizēt savā novadā Tiešo ekoproduktu pirkšanu.

Vēl viens pavērsiena punkts manā dzīvē bija gadījums nu jau izpostītajos Torņkalna mazdārziņos. 2011. gada rudenī kopā ar māti aizgājām pamestajos dārziņos salasīt kādus ābolus. Satikām vienu vecu sievieti un sākām sarunu. Dziļi atmiņā palika viņas izmisušais skatiens, šī apziņa, ka dārziņš, kam viņa, iespējams, veltījusi visu savu dzīvi, un kas kļuvis par daļu no viņas personības, tagad ir izpostīts, izdemolēts un aizaudzis…

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību mazdārziņu problēmai, kopā ar domubiedriem 2012. gada 30. janvārī sarīkoju pasākumu, kas saucas „Mazdārziņu forums”. Pasākumā piedalījās ~50 cilvēku un tā, kā ieradās tikai Lucavsalas pārstāvji, interesenti nolēma darboties Lucavsalā un veidot tur ekokopienu. Šobrīd tur mazdārziņus plāno apsaimniekot jau vairāki desmiti zaļi domājošu jauniešu.

Viss iepriekš piedzīvotais, kā arī tagadējais „Tomātu dumpis” man ir radījis pārliecību, ka zaļi domājošiem cilvēkiem, neformālām cilvēku grupām un organizācijām nepieciešama ciešāka sadarbība, koordinācija. Un pirmām kārtām jānostāda zaļās idejas nevis kā dzīves traucēklis, bet tieši kā atrisinājums pašreizējām ekonomikas un sociālajām problēmām.

Šīs filmas ir lieliski paraugi:
* http://www.savadak.lv/filmas/filma-laimes-ekonomika,
* http://www.tautasforums.lv/?p=2994


Jānis Puntulis


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.