D.Rodionovs: ‘Saruna ar Ernestu Buividu „Latvijā IKP pieaugums, bet eiropiešiem – algu pieaugums”’ (2007.g.; Tatar-inform)

Meklējot atbildes uz jautājumiem par notikumiem Latvijā un turpmākās attīstības perspektīvu, ar Jāņa Kučinska publicētā raksta starpniecību diena.lv/blogi vietnē atradu atsauci uz Latvijas ekonomistu Ernestu Buividu (1934.-2010.g.). Savukārt interneta vietnē pribalt.info atradu interviju ar pašu Buivida kungu. Šo sarunu (krievu valodā), kas notika 2007.gadā, nolēmu iztulkot latviski, jo, manuprāt, ar tajā pausto Latvijas ekonomiskās situācijas redzējumu, novērtējumu un no analīzes izrietošo nākotnes prognozi būtu lietderīgi un interesanti iepazīties arī citiem.

To, ka saruna notikusi 2007.gadā, secināju no tā, ka tiek minēts „iepriekšējā gadā Latvijā notikušais pasaules hokeja čempionāts”, kas notika 2006.gadā, un tā, ka tiek spriests par iespējamo aizdevumu Latvijai, kas notika 2007.gadā.

Guntis G.


* * *

Saruna ar valstī pazīstamo ekonomistu Ernestu Buividu Gustava dēlu būs par to, kā attīstās brīvā tirgus ekonomika Latvijā.

Nesenā pagātnē tādu Latvijas mikro- un radioelektronikas uzņēmumu kā RA „Alfa” un RA ”Radiotehnika” vadītājs uzskata, ka visas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomikas tempu un panākumu atšķirības ir izskaidrojamas tikai ar valdību ekonomiskās politikas saprātīguma pakāpi.


Ernest Gustavovič, daudzi uzskata, ka pašlaik Latvijā viss attīstās gandrīz vai ar vislielāko tempu Eiropā, un cilvēki dzīvo turīgi un, protams, labāk, nekā iepriekš. Taisnība, pastāv kaut kādas starpnacionālas pretrunas, kuras saistītas ar to, ka daļa iedzīvotāju nezina latviešu valodu. Bet citādi – it kā viss ir lieliski.

Tieši tā – „it kā”! Ir tāds teiciens – „labi tur, kur mūsu nav”. Visiem vienmēr liekas – lūk, kā kaimiņi dzīvo!

Kā tad pašlaik dzīvo Latvijas iedzīvotāji? Neapskatīsim šajā brīdī valodu un nacionālo attiecību jautājumu. Tā ir atsevišķas sarunas tēma. Izteikšu savu viedokli par to, kā tiek vadīta Latvijā valsts saimniecība, t.i., ekonomika.

Pirmkārt, atzīmēšu, ka Latvija visu savu neatkarīgo pastāvēšanas laiku cītīgi izpilda Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas neoliberālās prasības. Jau pati pirmā neatkarīgās Latvijas valdība paziņoja, ka valsts nenodarbosies ar ekonomikas attīstību. Ar ekonomikas attīstību jānodarbojas „tirgus neredzamajai rokai”, jo tā ir labākais regulators. Tā runā „zinātāji”, ar kuriem ir pilna gan Latvija, gan Krievija. Un Latvijā jau 16 gadus visu regulē šī „neredzamā roka”. Un šodien Latvija ir pilnīgi neoliberāla valsts, kura vispār neregulē savu attīstību. Vienīgā Eiropā. Un Latvijas attīstība var kalpot par lielisku piemēru neoliberālās idejas kroplumam. Eiropā vairāk tādu valstu nav.

Valsts vadītāji apgalvo, ka Latvija ir ekonomiskais tīģeris. Lieta tāda, ka, kā atzīmē Latvijas ZA ekonomikas institūta direktore, ekonomikas doktore Raita Karnīte, Latvija jau no neatkarības atjaunošanas paša sākuma izvēlējās atvērtās ekonomikas modeli, ielaižot savā tirgū rietumu kapitālu … Valsts ekonomika, kuru uztur diezgan lielas Rietumu privāto kompāniju investīcijas, aug strauji…

Jā, atbilstoši statistikas rezultātiem Latvijas IKP pieaugums 2006.gadā bija 11,9%, bet 2005.gadā – 10,6%. Tie ir ļoti labi rādītāji. Paši labākie Eiropā, ne tikai Baltijas valstīs, un jau ne pirmo gadu. Saskaņā ar šo rādītāju Latvija pēdējos gados pastāvīgi apsteidz ne tikai Eiropu, bet arī savus kaimiņus – Igauniju un Lietuvu, kuras Eiropā arī tiek sauktas par ekonomiskajiem tīģeriem. IKP ir ekonomikas attīstības integrāls rādītājs un tiek uzskatīts, ka, ja tas labi aug, tad arī viss pārējais tiek neapšaubāmi nodrošināts. Gadu atpakaļ uz korespondentu jautājumu par to, ar ko izskaidrojami tādi Latvijas panākumi, mūsu premjerministrs kautrīgi paziņoja, ka straujais IKP pieaugums ir apdomīgas valsts ekonomiskās politikas rezultāts. Lieliska doma! Pati apdomīgākā politika – tās neesamība. Lai tirgus „neredzamā roka” visu izlabo pati. Bet Latvija ir pati nabadzīgākā ES dalībvalsts.

Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir pilnīgi vienādi dabas apstākļi un resursi – šeit nav ne nafta, ne gāze, ne arī rūda. Nav vērts runāt par nenozīmīgu naftas „ieguvi” un nelieliem kūdras krājumiem. 1990.gadā savu neatkarīgo pastāvēšanu Latvija, Lietuva un Igaunija uzsāka ar vienādiem sākuma nosacījumiem. Un visas ekonomikas tempa un panākumu atšķirības šajās valstīs ir izskaidrojamas tikai ar valdības ekonomiskās politikas apdomīguma pakāpi. Latvijai ar tādiem sekmīgiem IKP rādītājiem un apdomīgu valdību vajadzētu ātri apsteigt savus kaimiņus visos rādītājos, kaimiņiem būtu „jāsprāgst pušu” skaudības dēļ par šādu „apdomīgu politiku”. Bet neviens, atskaitot mūsu valdību, nebrīnās un neskauž. Bet mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija – turpina apsteigt Latviju visos parametros, tai skaitā IKP, atskaitot tā pieauguma procentos. Ar ko tas ir izskaidrojams?

Patiešām, ar ko tas ir izskaidrojams? Varbūt kaimiņvalstu ekonomisko saimniecību struktūra būtiski atšķiras no Latvijas? Pirmkārt tas attiecas uz ekonomikas ražošanas sektoru.
No vienas puses, jāatzīmē, ka Latvijas neatkarības pirmajos desmit gados galveno IKP pieaugumu nodrošināja izejvielu tranzīts caur mūsu valsti uz Eiropu un tālāk. Pēdējos gados IKP pieaugumu nodrošina brīvās naudas plūsma no ārpuses. Tas notiek, manuprāt, tāpēc, ka pasaulē nav tik daudz tādu vietu, kur efektīvi (dažādu iemeslu dēļ, par daļu no kuriem pastāstīšu vēlāk) var ieguldīt brīvos naudas līdzekļus.

Gan pirmā, gan otrā tendence izpaužas uz Latvijas ekonomiskā, zinātniski – tehniskā un kadru potenciāla sagraušanas fona. Tālāk mēs vēl pieskarsimies šīm problēmām, bet vairāk par to – citu reizi.

Tāda „sakārtojuma” dēļ ir jāņem vērā tas, ka tiklīdz parādīsies valstis, kur būs labāki nosacījumi brīvās naudas līdzekļu ieguldīšanai, tā kapitāls „aizbēgs” uz jaunajiem tirgiem. Un šis laiks vairs nav aiz kalniem.

Latvijas IKP paradokss ir tur, ka kopprodukts ir, bet naudas … nav. Saskaņā ar mūsu CSP datiem IKP uz vienu Latvijas iedzīvotāju 2004.gadā ir 4800 eiro (faktiskajās cenās), vai 9600 eiro atbilstoši PP (PP – pirktspējas paritāte, kas vienāda ar 2 pašreizējo cenu attiecībai), kas, savukārt, ir 43% no vidējā ES līmeņa. Gandrīz puse, kas nav nemaz tik slikti. Bet vidējā alga šajā gadā Latvijā – 300 eiro. Ja mēs, atbilstoši CSP, patiešām iegūstam 43% no tā, ko iegūst vidējais eiropietis, tad, loģiski, ka mums arī vajadzētu saņemt algu, ņemot vērā PP, 43% apmērā no tā, ko saņem vidējais eiropietis.

Bet pēc Eirostata datiem, vidējā eiropieša alga bija 2742 eiro mēnesī. Vadoties no augstāk dotajām attiecībām (PP = 2 un 43% IKP) mūsu vidējai algai pie mūsu IKP līmeņa jābūt 590 eiro, bet ne 300. Jābūt ir gandrīz divas reizes vairāk, bet nav. Kāpēc? Lūk, jautājums.

Aplūkosim citu rādītāju – stundu tarifi. Eiropas vidējais tarifs – 24,34 eiro/stundā. Vadoties no iepriekš norādītajām attiecībām, mūsu tarifam vajadzētu būt 5,23 eiro/stundā. Bet tas ir 2,37. Atkal vairāk nekā divas reizes mazāks. Atkal puse pazudusi.

Varbūt tas ir vienkārši jauniņo efekts un tā ir visiem austrumeiropiešiem? Paaugsimies un labosimies? Ernest Gustavovič! Bet, Jūsuprāt, vai šajā jautājumā ir atšķirības starp stāvokli Latvijā un citās valstīs – jaunajās ES dalībvalstīs?
Lūk, piemēram, Polija. Tai IKP ir tieši tāds pats, kā mums. Pagājušā gadā CSP mūs pat iepriecināja. Izrādās, ka mēs esam poļus apsteiguši par vairākiem eiro. Bet viņiem stundas tarifs ir 5,27 eiro/stundā – pilnīgi atbilstoši aprēķinam! Un 2,2 reizes vairāk nekā Latvijā, lai arī mēs viņus esam apsteiguši. Nekas poļiem nav pazudis, visu, ko nopelni – saņem. Poļu IKP atbilst poļu algām. Tāpat kā Eiropā.

Iznāk, ka mūsu IKP ir kā tāds āzis. Viņš aug, mēs skatāmies un priecājamies, bet pienu tas nedod, bet tikai blēj. Mums no tāda „pieauguma” ir tīri estētisks apmierinājums. Un vēl mūsu ierēdņi no prieka metās būvēt lielisko „Gaismas pili” – bibliotēku par 300 miljoniem eiro tā vietā, lai savestu kārtībā esošos bibliotēku fondus un nomainītu tos uz mūsdienīgiem digitāliem datu nesējiem.

Iznāk, ka tad, kad mums beidzot pateiks, ka „nu jau mēs esam sasnieguši Eiropas līmeni un mums ir jādejo no prieka”, mūsu algas vienalga būs 4(!) reizes mazākas par eiropiešu, kādas tās būs tajā laikā. Starpība skaitlī 4 pašreizējā 2 vietā rodas tāpēc, ka, sasniedzot eiropiešu līmeni, cenas izlīdzinās un PP rādītājs kļūs 1 pašreizējā 2 vietā. Un nebūs, ko norakstīt uz pirktspējas rēķina.

Bet mūsu ekonomikas ministrs pagājušā gada maijā, ne minūti neaizdomājoties, Latvijas radio teica: „Latvija nekad nebūs zemo algu valsts!”. Laikam viņš domāja savu algu.

Un tomēr, kur radies tāds „neveiksmīgs” IKP?
Tad, kad mēs priecājamies par to, ka mums atkal pieaug IKP, mēs vienkārši nezinām visus šī pieauguma apstākļus. Vienkārši mums par tiem nestāsta. Mums runā par to, par cik procentiem IKP pieaudzis šajā gadā, dažkārt, ļoti reti norāda uz mūsu neatkarīgās ekonomikas pieaugumu no 1995.gada. Un atkal norāda tikai procentos. Bet 1990.gada rādītāji, no kuriem mēs sākām pārveidot savu neatkarīgo ekonomiku, lai to attīstītu, jau ir pilnīgi aizmirsti un tos nevar atrast pat jaunajā biezajā statistikas krājumā, kuru katru gadu izdod CSP. Arī tajā visa vēsture sākas no 1995.gada. Laikam vienkārši negribas apbēdināt mūsu ministrus, kad viņi stāsta par saviem panākumiem. Bet, ja pameklē krājumos, kuri izdoti 90-jos gados, visu var atrast un saskaitīt.

1995.gadā, ar kuru pašlaik tiek salīdzinātas mūsu sekmes, mūsu galveno nozaru rādītāji procentos no 1990.gada līmeņa, kurš ir pieņemts par 100%, bija šādi:

  • lauksaimniecība – 50%,
  • rūpniecība – 32%,
  • celtniecība – 12,8%,
  • pakalpojumi – 85%,
  • IKP – 49%.

Balstoties uz to, ir redzams, ka ekonomiskā pieauguma milzīgo tempu pamatā, par kuriem mums runā pašreizējie Latvijas vadītāji un tos atbalstošie mediji, nav „brīvā un atvērtā tirgus neredzamās rokas” „fantastiskā” iedarbība, bet vispirmām kārtām tas, ka Latvijas ekonomika pēc gandrīz pilnīgas rūpniecības iznīcināšanas bija gandrīz ne tikai nulles līmenī, bet pat „dziļā” mīnusā. Tādā gadījumā jebkurš pieaugums uzrāda lielu pieaugumu atšķirībā no rūpnieciski attīstītām Eiropas valstīm.

Visa ekonomika pilnībā bija iznīcināta. Strādājošo skaits ražojošajās nozarēs samazinājās par 54% un pat pakalpojumu nozarē bija kritums. Panākumus uzrādīja tikai valsts pārvalde – tā palielinājās 2,26 reizes, bet ierēdņu skaits pieauga 3 reizes. Daudziem vajadzētu priecāties par sekmēm. Ne velti doktore R.Karnīte atzīmē, ka „valdība … strādā atbilstoši savām prioritātēm… Valdība pārāk ilgi atlika otrajā plānā sociālos mērķus… Tas noveda līdz tam, ka sociālā attīstība kļuva par traucēkli ekonomiskajai attīstībai”. Tas ir vēl viens Latvijas paradokss!

Latvija ekonomikas krituma apjoma ziņā bija absolūts čempions visā pēcpadomju telpā un bijušajā sociālistiskajā savienībā. Savus tuvākos kaimiņus tā „apsteidza” krituma apjoma ziņā vismaz 1,5 reizes. Bez tam tā bija arī absolūtais pasaules čempions un iepriekš nekad un nekur nekas tāds nebija noticis. Lūk, kāds bija tas līmenis, no kura mēs norādām savus „straujos” panākumus. Reālu panākumu nav, tāpēc, ka mēs joprojām neesam kompensējuši savus zaudējumus 1990.-1995.gados. 2004.gadā mūsu reālais IKP, ņemot vērā inflāciju, bija tikai 74,7% no 1990.gada līmeņa, rūpnieciskā ražošana – 64,2%, bet būvniecība – 29,6%. Pie šiem skaitļiem vēl ir jāatzīmē, ka pašlaik 14% no šiem 74,7% dod nekustamā īpašuma tirdzniecība, kura neko nerada. Tā ir vienkārši spekulācija, kas rada tikai naudu un uzpūš inflācijas burbuli, bet inflācijas ziņā Latvija ir ES čempione. Ja atmet šos tukšā burbuļa 14%, tad paliek tikai 64%… Pat nav ko teikt – trūkst vārdu. Ja valsts vairāk nekā 15 gadu laikā nevarēja reāli tuvoties zaudētajam ekonomikas līmenim, tad nezin vai to var uzskatīt par mūsu valdību sekmīgu ekonomisko politiku. Taisnība – viņi nav vainīgi, jo to ir paveikusi „neredzamā tirgus roka”, un tajā var vainot tikai tās autoru – Nobela prēmijas laureātu Miltonu Frīdmanu. Bet viņš jau ir miris.

Mēs dzīvojam konkurējošā pasaulē, un mūsu konkurentiem pilnīgi pamatoti vajadzētu sajūsmināties un mudināt mūsu valdības turpināt: „Pareizu ceļu ejat, biedri!”.

Bet vai vismaz kaut kādi „gaiši plankumi” uz Latvijas tautsaimniecības debesīm pastāv? Daudzi runā, ka būvniecībā sasniegti iespaidīgi rezultāti.
Protams, taisnība ir tas, ka no jauna uzbūvētā dzīvojamā platība, piemēram, ir liela pievienotā vērtība, kas patiešām ietekmē IKP pieaugumu. Bet arī uz ekonomikas būvniecības nozari jāskatās uzmanīgāk.

No vienas puses, ar neapbruņotu aci redzama ievērojama aktivitātes palielināšanās šajā nozarē. Runā pat par būvniecības bumu. To attiecina pat uz mūsu fenomenālajiem panākumiem. Jo visur pietrūkst būvnieku. Bums patiešām ir. Lieta ir tāda, ka visu laiku, vairāk nekā desmit gadus, būvniecības apjomu gada līmenis, salīdzinošās cenās bija 12-15% no 1990.gada līmeņa, bez darba palikušie kvalificētie kadri tika pazaudēti, un tikai pēdējos gados būvniecības apjoms negaidīti izauga divas reizes līdz 29,6%. Tas patiešām ir liels lēciens. Bet šis ir lēciens bedrē, un no bedres mēs vēl neesam izkļuvuši, bet tikai palēkušies un būvnieku skaits ir tikai 64% no nodarbināto skaita 1990.gadā. 64% palikušo būvnieku rada tikai 29,6% no 1990.gada apjoma, tas ir, darba ražīgums būvniecībā ir krities divas reizes. Tehnoloģijas ir pazaudētas. Kadrus gandrīz neviens negatavo. Profesionālās apmācības sistēma bija praktiski ne tikai sagrauta, bet iznīcināta. Tās visas ir nopietnas grūtības, lai nodrošinātu radušos pieprasījumu. Tas arī ir pašreizējo milzīgo cenu cēlonis, kas noveda līdz tam, ka ierindas dzīvoklis kļuvis dārgāks 10 reizes un absolūtajam vairākumam vairs nav pieejams. Un pēkšņi parādījās … hipotēka.

Ernest Gustavovič! Jūsuprāt, kāpēc Latvija vajadzīga investoriem?
To, kāpēc Latvijai vajadzīgi investori, visi zina. Investori ir tādi labsirdīgi burvji, kuri rada naudu un atdod to mums, lai mēs varētu dzīvot. Tā ir visas finansu reklāmas jēga ne tikai Latvijā. No šāda skatu punkta Latvija ir pilnīgi laimīga valsts, kuru apdzīvo pilnīgi laimīga tauta. Labie burvji atnāca un uzpirka visus mūsu sekmīgos uzņēmumus, lai rūpētos par mums, neapķērīgajiem. Lūk, tā visa mērogi.

Visu Latvijas uzņēmumu pamatkapitāls atbilstoši 2004.gada datiem bija 3,173 miljardi lati (toreiz 1 lats bija 1,42 eiro). No tā ārvalstniekiem piederēja 2,08 miljardi jeb 65,5%.

Mums, Latvijai, ekonomikā piederēja tikai 34,5%. Viena trešdaļa pagaidām vēl bija mūsu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka kontrolpakete, pie tam – Latvijas ekonomikas absolūtais vairākums – jau piederēja ārvalstniekiem, un to, ko un kā pie mums jāattīsta, jau nosaka viņi. Valdības paspārnē pastāvošā Ārvalstu investoru padome – lūk, mūsu patiesā valdība. Bet no IKP pieauguma, kas ir gandrīz 12%, mums pieder tikai 4%. Un mūsu sajūsma faktiski nav mūsu, bet ārvalstu investoru, kuri ļauj mums priecāties par to, kas mums nepieder.

Latvijas izpārdošanas process joprojām turpinās. Latvijas akciju pakete, kas pašlaik veido 34,5%, samazinās. Lūk, igauņi nopirka degvielas uzpildes staciju tīklu „Uno-X”, somi – banku „Māras banka”, islandieši citu banku – „Lateko banka”, dāņi – ražošanas uzņēmumu „Cido pārtikas grupa”, igauņi – jūras panorāmas līniju Rīga – Stokholma „Rīgas Jūras līnija”, islandieši – ķīmijas rūpnīcu „Spodrība”, norvēģi – apdrošināšanas sabiedrību „Parekss apdrošināšanas kompānija”… Šis saraksts pastāvīgi palielinās.

Raksturīgi, ka igauņus, pērkot „Rīgas Jūras līniju”, galīgi nebaidīja tas, ka tā pirms tam Latvijas vadības rezultātā izputēja. Igauņu uzņēmēji ņēma un uzbūvēja „Ledus arēnu” pagājušā gadā Latvijā notikušajam pasaules hokeja čempionātam. Pie tam pat pēc tam, kad mūsu Latvijas darboņi izrādījās tam negatavi un gandrīz vai „nenorāva” čempionātu. Laikam arī atlikušo 64,5% uzņēmumu, kurus jau ir nopirkuši ārvalstu uzņēmēji, pirkums bija mūsu ekonomikas glābiņš, jo citādi mūsu valdību „apdomīgās politikas” dēļ arī tie nebūtu izdzīvojuši. Tomēr atzīmēšu, ka kompetences krīze pašreizējās Latvijas izpildvarai ir acīmredzama.

Sanāk, ka ārvalstu investori atnāk, lai uz Latvijas rēķina nopelnītu? Kāpēc?
Kāpēc šie ārvalstu investori uzpērk mūsu uzņēmumus? Vai patiešām kāds vēl domā, ka viņi dodas uz Latviju, lai attīstītu mūs par savu naudu?

Protams, ka nē! Viņi spēlē atbilstoši tirgus noteikumiem un iekļaujas mūsu ekonomikā, visā mūsu dzīvē tikai tāpēc, lai uz mūsu rēķina nopelnītu. Un uzpērk, pirmkārt, to, uz kā var ātri nopelnīt.

Vajadzēja tikai sākties būvniecības bumam un aktīvai nekustamo īpašumu pārdošanai, un tūlīt Latvijas finansu tirgū parādījās nerezidenti ar savu kapitālu.

Rietumu bankas ātri saprata, ka kreditēšanas tirgus Latvijā ir praktiski tukšs, bet potenciālie klienti – ne pārāk šajā jautājumā izglītoti cilvēki. Tā rezultātā Latvijā attīstās īsts kreditēšanas bums. Pie tam kredītu likmes lielākoties nav lielākas par 5-6%. Krievijā par tādiem kredītiem, kā man zināms, var tikai sapņot. Pašlaik katru gadu izsniegto kredītu apjoms pieaug par 30-40%. Nevajag aizmirst to, ka šī pamatā ir blēdīga hipotēka. Un šeit, runājot par Latvijas perspektīvām, Raita Karnīte profesionāli taisnīgi atzīmē, ka tuvākajos divos – trīs gados „makroekonomiskā līmenī satricinājumu nebūs, bet tie ir iespējami individuālā līmenī tad, kad sāksies bankroti, jo nebūs iespējams atmaksāt kredītus… Diemžēl valstij nav instrumentu, lai reāli iedarbotos uz individuālo bankrotu procesiem”. Atzīmēšu tikai to, ka ir sagaidāmi ne tikai individuāli, bet arī masveida bankroti, jo kredītu tīmeklī ir ievilkts milzīgs Latvijas iedzīvotāju skaits.

Un vēl nedaudz par ārvalstu kapitāla sadalījumu Latvijas pašreizējās ekonomikas nozarēs. Vislielākā daļa – 35% no visas summas ir ieguldīti finansu darījumos, bankās, apdrošināšanā un nekustamā īpašuma darījumos. Tirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā un restorānu biznesā – 18,8%. Pārējais attiecas uz sīkumiem. Būvniecībā – 1,5%, ekonomikas ražošanas sektorā ievērojami ieguldījumi veikti tikai pārtikas preču un dzērienu ražošanā – 2,6% un kokapstrādē – 2,9%. Vairāk vai mazāk sarežģītu iekārtu un darbgaldu ražošanā – tikai 0,7%, bet zinātniskajā darbībā vispār tikai 0,03%. Mūsu ārvalstu investori netic tam, ka mums ir potenciāls šajā jomā un tam, ka šajā jomā pie mums var nopelnīt. Un viņi netaisās mūs mācīt un attīstīt par savu naudu.

Bet kas Latvijā nolemj, ko attīstīt, bet ko neattīstīt?
Nopietna ražošana Latvijā praktiski nav saglabājusies – „neredzamā roka” visu ir nožņaugusi. Bet gribas, lai tomēr tā [ražošana] būtu. Un pašlaik mūsu pastāvīgi mainošies vadītāji paziņo, ka viņi attīstīs Latvijā augsto tehnoloģiju ražošanu un tikai ar augstu pievienoto vērtību. Bet tie ir tikai vārdi. Kontrolpakete pieder ārzemniekiem, un to, ko attīstīt, nosaka tikai viņi. Un spriežot pēc viņu kapitāla sadalījuma, tad viņi to neatbalsta, jo saprot, ka tā ir utopija. Bet pievienotā vērtība un no tās izrietošā papildus vērtība, kuru mums pēkšņi ir sagribējies, – tā vispār ir tā ražojamā produkta daļa, kura pieder īpašniekam, un to, kādai tai ir jābūt, nolemj viņš. Bet mums šajā jautājumā nav nekādas teikšanas. Mūsu pienākums – ierasties darbā. Un vispār – ārvalstu uzņēmumu pievienoto vērtību saņem ārvalstu saimnieki un tā palielina viņu ārvalstu labklājību. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc mūsu algas nevar sasniegt eiropiešu, kuriem pieder mūsu uzņēmumi, algu līmeni. Viņi pie sevis saņem visu savu ražoto produktu kopā ar pievienoto vērtību, kā arī 65,5% mūsu pievienotās vērtības. Ir laiks saprast ekonomikas reālijas, nevis stāstīt pasakas un naivi tām ticēt.

Bet kā ar lepnumu, par ko tik daudz neatkarības cīņu laikā runāja tie, kuri arī pašlaik valstī ir pie varas?
Mūsu valdība ir pilnīgā sajūsmā par ārvalstu investoriem, tā ir gatava viņiem visu pārdot. Mēs bez problēmām pārdevām mūsu nacionālo lepnumu – rūpnīcu „Latvijas Balzāms”, slavenā Rīgas melnā balzāma ražotāju, Kiprā bāzētai firmai „SRG”, bet tad viņi mēģināja nopirkt arī lietuviešu degvīna rūpnīcu „Stumbras”, bet lietuvieši to neatdeva. Lietuviešu degvīns tomēr palika lietuviešiem.

Mūs dažkārt mēģina iepriecināt ar mūsu „ekspansiju”, lai uzturētu mūsu nodzisušo lepnuma izjūtu. Lūk, nesen avīzes mūs iepriecināja ar to, ka mūsu konditorejas rūpnīcas „Laima” un „Staburadze” nopirka konditorejas ražotnes Polijā. Bet patiesībā – poļu ražotnes nopirka islandieši, kuri iepriekš nopirka gan „Laimu”, gan „Staburadzi”. Bet, lai dabūtu naudu pirkumam, viņi abas rūpnīcas ieķīlāja. Ieķīlāja mūs, lai uzpirktu poļus. Laikam šādā situācijā poļiem ir vairāk iemeslu būt lepniem. Bet mēs mēģinām lepoties ar saviem saimniekiem, kuri uzpērk pat poļus. Vairāk mums nav ar ko lepoties.

Ekonomikas ražojošā sektora Latvijā praktiski nav. Bet varbūt tirdzniecības sfērā viss ir kārtībā?
Patiešām Latvijas IKP pašlaik „turas” balstoties uz tirdzniecību. Es pat teiktu to, ka „Mūsu IKP valis ir tirdzniecība”. Tā veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas IKP un pēdējā gadā palielinājās par 20%. Izcils rādītājs! Ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš, taisnība, jau bijušais, neaizdomājoties sajūsminājās: „Tas nozīmē to, ka mēs arvien ātrāk tuvojamies vidējam eiropiešu labklājības līmenim”.

Bet rodas jautājums – kur tautai rodas nauda? Jo, ņemot vērā inflāciju, šis pieaugums veido jau 27%. Bet darba algas pieaugums gada laikā – 16%. Kur tauta ņēma šos liekos 11% naudas, lai tā iepirktos?

Patiesībā tie ir kredīti. Jā, atkal kredīti. Kredīti, kurus ņēmušas fiziskās personas 2005.gada beigās, veidoja jau 2,49 miljardus latus un pārsniedza visu strādājošo gada laikā saņemtās algas apjomu par 390 miljoniem latiem jeb par 20%. Tauta tērē par 20% vairāk nekā nopelna. Tā ir ļoti bīstama situācija. Tāda aina, ka izdevumi pārsniedz ienākumus, tika novērota ASV 1995.-1998.gadā. Tas beidzās ar to, ka 1999.gadā sākās krīze. Bankrotēja 1,5 miljoni fizisko personu, kuri nevarēja norēķināties par paņemtajiem kredītiem. Mūsu valsts ir mazāka, bet 2005.gada beigās parādnieku reģistrā, kuri nepildīja savas saistības, bija jau 33705 fizisko personu.

Bet kur radusies nauda šiem pasakainajiem kredītiem? Atkal – no ārvalstu bankām. Latvijas ārējais parāds sasniedzis 9 miljardus latu. No tiem – tikai 1 miljards – mūsu valdības valsts parāds, bet vairāk nekā 6 miljardi – vietējo banku un kredītiestāžu parādi. Atkal „gali nonāk” Eiropā.

No turienes arī rodas mūsu preces, kuras tiek tirgotas Latvijā. Grūti sevi piespiest, lai šajā situācijā lietotu vārdu „mūsu”. Tās nav mūsu. Nav mūsu arī lielākā daļa preču, kuras mēs pērkam.

Lieta ir tāda, ka Latvijas (pareizāk sakot – tikai nosacīti Latvijas) ražošanas apjomi veido tikai 50% no Latvijas tirdzniecības apjoma. Un, lai to kompensētu, Latvijas imports ir divas reizes lielāks par eksportu. Naudas izteiksmē tas veido divus miljardus latus un šī nauda pilnībā tiek atdota Eiropai, sekmējot Eiropas valstu (nevis Latvijas) strādājošo darba algu pieaugumu. Bet mūsu maksājuma bilances deficīts jau ir sasniedzis 23% un mēs ar šo rādītāju atkal esam Eiropas čempioni. Šis skaitlis ir fantastisks. Tas pilnībā „noēd” visu IKP pieaugumu un vēl paliek 11%, kurus nosedz ar jauniem kredītiem.

Lūk, arī noslēdzās mūsu apbrīnojamā IKP pieauguma loks. Mūsu ārvalstu bankas atveda no Eiropas, no savām mātes bankām naudu, izsniedza mums kredītā 2,4 miljardus latus (reklāma: „Ja trūkst nauda – paņem kredītu un guli mierīgi!”), mūsu ārvalstu veikali atveda no Eiropas preces („Īsta Eiropas kvalitāte!”), mēs aizskrējām un sapirkāmies par Eiropas kredītiem Eiropas preces par 2 miljardiem latu, bet tirdzniecība palielināja mūsu (?) IKP. Rezultātā no 2,4 miljardiem 2 miljardi uzreiz atgriezās tajās pašās Eiropas bankās, atstājot mums pēc sevis tikai 2 miljardus parādus, kurus mēs atstrādāsim, lai arī nav saprotams kā (visdrīzāk – Īrijas plantācijās), 20 gadus un atmaksāsim kopā ar procentiem 4 miljardus mūsu ārvalstu bankām, lai uzreiz atkal aizņemtos, noietu vēlreiz to pašu loku un atmaksātu jau 8 miljardus, un atkal – Eiropai. Un katru reizi mums būs IKP pieaugums, bet eiropiešiem – algu pieaugums. Jautājums – kā tas mūs tuvina eiropiešu labklājībai? Un ar ko tas beigsies? Domājiet. Varbūt – Jūs arī tā vēlaties?

Bet kas notiks tālāk? Vai ir izeja?
Kamēr meklēju atbildes uz Jūsu jautājumiem, Latvijas Radio ministru prezidenta padomnieks turpināja mani iepriecināt: „Eiropa dod mums kolosālu summu – vairāk nekā 5 miljardus eiro”. Ļoti raksturīgs vārds – „dod”. Tā runā par saimnieku.

Patiešām – ES plānojusi Latvijai nākošajiem 7 gadiem palīdzību 7,5 miljardus eiro vai 4 miljardus latus. Bet mēs redzam, ka mēs ar „savu” tirdzniecību ieguldām Eiropā katru gadu 2 miljardus latus. 7 gadu laikā Eiropa no mums saņems 14 miljardus latus, kā arī apmēram 750 miljonus eiro kā dalības maksu ES. Kopā 14,75 miljardi. Eiropas peļņa uz mūsu rēķina būs 10,75 miljardi lati vai 15,36 miljardi eiro. Jeb 15357 eiro no katra strādājošā Latvijas iedzīvotāja. Kur mums nopelnīt „gādīgajiem” eiropiešiem šo summu? Tikai Īrijā. Jāmācās ātri vākt sēnes. 100000 Latvijas iedzīvotāji jau ir aizbraukuši.

Lūk, drosmīga eksperimenta – pilnībā atdot savu ekonomisko attīstību tirgus „neredzamajai rokai” – skumjš rezultāts. Naivie, kuri noticēja, ka tagad to labā strādās „neredzamā roka”, ka viņiem vairāk nevajadzēs pūlēties, kā arī nevajadzēs lauzīt galvu. Par visu parūpēsies investori. Un viņi rūpējas, bet tikai ne par mums. Dīvaini…

Būtu ļoti labi mācīties no citu kļūdām. Bet praksē tas reti kuram izdodas.

Paldies, Ernest Gustavovič, par atbildēm uz jautājumiem un interesantajiem spriedumiem, kuri, pieņemu, var būtu noderīgi ne tikai Latvijā.


Dmitrijs Rodionovs Tatar-inform
Avots: http://pribalt.info


  • Paldies, ļoti vērtīgs raksts!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.