R.Karnīte: ‘Budžets un valsts neatkarība’ (1996.g.)

Es neesmu pirmā, kas šodien runā par Valsts budžetu, un droši vien par to runās arī citi. Un tas ir saprotams. Mūsu sarunas temats ir krīze Latvijā. Esam nosaukuši šīs krīzes visnepievilcīgākās izpausmes, tās ir: nabadzība, noziedzība un korupcija, morāles krīze. Visas šīs apspriestās problēmas vieno Valsts budžets. No Valsts budžeta labvēlības vistiešākajā veidā ir atkarīga vairāk nekā trešdaļa Latvijas valsts iedzīvotāju — budžeta iestādēs nodarbināto, izglītības, zinātnes, kultūras darbinieku un pensionāru — labklājība, bet netiešā — visas valsts iedzīvotāju labklājība. Zināmā mērā Valsts budžets ir valsts politiskās un ekonomiskās neatkarības garants. Tāpēc budžeta pieņemšanas laiks parasti ir satraukuma pilns visiem Latvijas iedzīvotājiem. Un atkal izrādās, ka naudas ir par maz, izdevumu par daudz, un atskan aicinājums: taupīt, pieciest, saprast! Latvijā pat ir radies īpašs termins — taupības režīms. Tā vien liekas, ka Latvijā ir aizmirsuši, kas ir Valsts budžets.

Tirgus ekonomikā Valsts budžeta līdzekļi ir visvieglāk iegūstamā nauda. Visa pārējā nauda ir jānopelna, bet budžeta līdzekļus samaksā valsts iedzīvotāji bezierunu kārtībā. Taču nodokļus maksā ar noteiktu mērķi. Iedzīvotāji nodod savu naudu valsts vadības institūta rokās, lai tas nodrošinātu to funkciju izpildi, kuras nevar vai nav lietderīgi veikt katram atsevišķi. Tās, pirmkārt, ir valsts aizsardzība, sabiedriskā kārtība, muita, vides aizsardzība, pašlaik arī sociālā nodrošināšana (pensijas), izglītība, veselības aizsardzība, zinātne, māksla. Otrkārt, Valsts budžetu lieto valsts regulējošo un finansu pārdales funkciju izpildei — valsts dotācijas ekonomikas nozarēm, kuru attīstība sabiedrībai ir nozīmīga, bet kuras nevar nodrošināt tirgus, valsts īpašuma apsaimniekošana, valsts investīciju programma un citi. Un, visbeidzot, Valsts budžetu lieto valsts vadības institūta uzturēšanai.

No tā izriet divi secinājumi:
1) Valsts budžetam ir noteikts un skaidri formulēts mērķis un prioritātes,
2) Valsts budžeta pārvaldīšana ir visas sabiedrības lieta.

Ne velti valsts un pašvaldību budžetu stratēģiskā vadība ir uzticēta nevis valsts vadības izpildinstitūcijām, bet gan tautas ievēlētajiem Saeimas un pašvaldību deputātiem. Abas minētās ir valsts pašpārvaldes institūcijas, kas pakļautas savu vēlētāju ietekmei. Tās abas ir pilnīgi atbildīgas par Valsts budžeta politiku un līdzekļu izlietošanu. To nevajadzētu aizmirst. Latvijas Valsts budžeta politikai piemīt vairāki būtiski trūkumi.

Pirmkārt, tai trūkst mērķtiecības un ilglaicīguma. Gadu no gada Valsts un pašvaldību budžeti risina ikdienas problēmas, atsakoties no izdevumiem attīstībai vai esošo finansiāli ietilpīgo tehnoloģiju nomaiņai, tā atražojot un pat palielinot budžeta politikas tuvredzību. Ikdienas patēriņam tiek izlietoti arī aizņemtie līdzekļi, līdz ar to netiek radīta bāze to atdošanai. Tāpēc starptautisko finansu institūciju bažas par Latvijas nesaprātīgo budžeta politiku ir pamatotas un uzklausāmas. Protams, ir grūti atteikties no šodienas patēriņa nākotnes vārdā, bet bez šāda lēmuma pieņemšanas nav iespējams panākt uzlabojumus nākotnē.

Otrkārt, visai dīvaina ir izpratne par Valsts budžeta prioritātēm. Izrādās, ka Latvijas valstij pietrūkst naudas tieši tiem mērķiem, kam budžets ir paredzēts — valsts drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai, izglītībai, veselības aizsardzībai, sociālajai nodrošināšanai, nemaz nerunājot par valsts regulējošām funkcijām. Kam tad pietiek? Tikai paša valsts vadības institūta uzturēšanai? Bet tad jau var iznākt, ka valsts vadības institūts nemaz nav vajadzīgs, jo tas ir zaudējis savu uzdevumu.

Treškārt, Latvijā maz rūpējas par budžeta līdzekļu izmantošanas efektivitāti. Tādi jēdzieni kā budžeta līdzekļu atmaksāšanās, budžeta finansējuma blakusefekti un citi — te ir sveši. Politiķi nedomā, cik nākotnē maksās šodienas taupīšana uz tautas veselības un izglītības rēķina un cik maksās sagrautās zinātnes atjaunošana. Vai arī, kāda ir no budžeta finansēto iestāžu, to skaitā valsts pārvaldes institūciju, atdeve? Valsts budžeta līdzekļu avots ir tautsaimniecība un — tāpat kā visa pārējā tautsaimniecībā funkcionējošā nauda — tā ir jāizmanto pēc iespējas efektīvāk. Bet, lai to izdarītu, jāvienkāršo pastāvošā budžeta sistēma un beidzot jānodod atklātībai budžeta izlietojuma statistika, kas budžeta izdevuma daļu padarītu analizējamu.

Ceturtkārt, ir jārunā par atbildību attiecībā uz budžeta līdzekļu izlietošanu. Pašlaik aktīvi notiek muitas “tīrīšana”, un tas ir pamatoti. Muitas ierēdņiem, kas nav tikuši galā ar savu pienākumu izpildi, muita jāatstāj. Bet kurš izmēzīs pienākumus nepildošos ierēdņus? Piemēram, tos, kuri, nenodrošinājuši Valsts budžeta izpildi, pamanās par to saņemt gan algu, gan prēmiju. Atbildība kļūst par realitāti tikai tad, ja to kāds pieprasa. Demokrātijas apstākļos pieprasīt atbildību par mūsu kopējās naudas izlietošanu ir sabiedrības uzdevums.

Protams, tērēt var tikai to, kas ir savākts Valsts budžetā. Apmēram 90% Valsts budžeta veido ieņēmumi no nodokļiem. Kā zināms, nodokļu iekasēšana Latvijā ir kļuvusi par lielu problēmu.

Lai nodokļa maksātājs piekristu maksāt nodokļus, nepietiek ar žēliem lūgumiem Latvijas televīzijā — „nezāģēt zaru, uz kura paši sēžam”. Arī nodokļu maksāšanas kontroles pastiprināšana nav brīnumlīdzeklis — var izrādīties, ka tā maksā dārgāk, nekā izdodas iegūt tās rezultātā. Lai maksātu nodokļus, ir jābūt motivācijai to darīt. Ja uzņēmējam būtu jāizšķiras, vai ieguldīt naudu sava uzņēmuma attīstībā vai maksāt nodokļus, kas pēc tam valsts un pašvaldību budžeta veidā tiek neracionāli izmantota, izšķērdēta vai pat nejēdzīgi izsaimniekota, viņš, protams, vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk. Ne visi nodokļu maksātāji piekristu nodrošināt par saviem līdzekļiem trīs mēnešu kompensāciju izmaksu valdībai, no kuras viņi nekādu labumu nav saņēmuši. Vai arī — vai viņi uzskatītu Saeimas sēžu zāles piemērošanu kārtējā deputātu sasaukuma gaumei par visnepieciešamāko izdevumu posteni krīzes apstākļos?

[...]

Šīs tik ļoti smagās problēmas risinājums ir pavisam vienkāršs — Latvijas valsts institūcijām jāiemācās ievērot likumus, kurus tās pašas ir radījušas. Ja tā notiktu, daudzas pašreizējās problēmas atrisinātos pašas no sevis. Pārsteidzoša ir manipulācija ar skaitļiem Valsts budžeta pieņemšanas laikā. Pašlaik mērķtiecīgi tiek veidots priekšstats par lielajiem pašvaldību izdevumiem. Apgalvojums, ka pašvaldību budžets līdz šim bijis pietiekošs, ir tikpat absurds kā pretējs apgalvojums, jo valsts institūcijas nav spējīgas pierādīt ne vienu, ne otru. Tikpat maz pierādījumu ir apgalvojumam, ka pašvaldības tām atvēlētos līdzekļus izlieto neekonomiski, jo Latvijā nav nevienas valsts institūcijas, kas regulāri analizētu pašvaldību finansu izlietojumu. 1996. gadā pašvaldību izdevumi neizbēgami būs lielāki nekā 1995. gadā, jo papildus esošajiem izdevumiem tām jānodrošina bāreņu tiesas darbība, jāsamaksā iepriekšējo gadu parādi un ikgadējais pašvaldību iestāžu uzturēšanas izdevumu palielinājums — par elektrību, gāzi, telefonu, sakariem utt. pēc paaugstinātiem tarifiem, jānodrošina dzīvokļu privatizācija un jātiek galā ar citiem izdevumiem.

Valdība pasludinājusi taupības režīmu savā budžeta daļā, kas koncentrē sevī visu budžeta deficītu, un noteikusi pašvaldību budžeta samazinājumu salīdzinājumā ar 1995. gadu par 12 miljoniem latu. Taču faktiski valdības rīcībā nodotās finanses 1996. gadā salīdzinājumā ar 1995. gadu izsludinātā 5,6 miljonu latu samazinājuma vietā ir palielinājušās par 24,5 miljoniem latu (jo par 31,9 miljoniem latu samazinājušās valsts dotācijas pašvaldību budžetos, kas ir valdības budžeta sastāvdaļa). Kā jāsaprot šāds reālā stāvokļa noklusējums? Un kādas būs pašvaldību budžeta samazinājuma sekas?

Protams, nav lielas nozīmes skaitīt, cik patērē katrs valsts ierēdnis, ja vien viņš attaisnotu tam izlietotos mūsu kopējos līdzekļus. Lūk, par ko būtu jādomā jaunajai valdībai, kas, kā redzams, nolēmusi saglabāt un pat palielināt jau tā uzblīdušo valsts pārvaldes institūtu. Pretējā gadījumā var iznākt, ka jau tuvākajā nākotnē viss budžets būs jāizlieto valsts un pašvaldību institūciju uzturēšanai un to pieļauto kļūdu labošanai.


Raita Karnīte
, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore, 1996.gadā; pilns referāta teksts lejuplādējams šeit (.PDF dokuments)

Iesūtīja Juris Putriņš


  • Pati minēja korupciju, tad ko veltīgi cerēt, ka 100 pērkamās dvēseles ar savu uzturamo drauģeļu baru pieņems kaut ko jēdzīgu? Par pareiziem lēmumiem pat nav ko sapņot.
    1. Jāatceļ kompensācijas deputātiem
    2. Nekādi pabalsti ja viņus atkal neievēl
    3. Nekādi brīvlaiki
    4. Nekādas samaksas komisiju darbiniekiem
    Kad šo pieņems, tad varēs sākt ticēt, ka domā arī par citiem!! Līdz tam laikam jātur mute, vai jāstrādā!

  • Kamēr netiks attīstīta ražošana, budžetā vienkārši nebūs ko dalīt.Tikai tad, kad tiks attīstīta ražošana, cilvēkiem būs darbs, darba alga un varēs maksāt budžetā nodokļus. Ne jau palielinot nodokļus un izgudrojot jaunus, palielināsim ieņēmumus,bet gan veidojot jaunus ražojošus uzņēmumus nodokļu makšātājus. Diemžēl to mūsu grāmatvežu klubiņš nesaprot. Ražošanu var attīstīt tikai nodrošinot tai labvēlīgu nodokļu politiku un produkcijas realizācijas iespējas. Mums, diemžēl, nav ne viens ne otrs.

  • Armand, bet tavs komentārs taču nav domāts kā pārmetums Raitai Karnītei par kaut ko, vai ne?

  • Nepieciešams normalizēt barošanas indstriju, lai nav tā, ka ir tā, ka ne ā ne bē nav vietās sakārtots (konstruktīvi)

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.