‘Ko mēs varētu darīt Latvijas un nākotnes labā?’ (Jāņa Kučinska grāmatas konspekts)

Ak, Kungs! Palīdzi mums atšķirt Patiesību no patikas, gudrību no gļēvulības, atturību no vienaldzības, pazemību no pielīšanas, īstenību no ilūzijas, cerību no muļķības, pravieti no viltus pravieša, kungu no valstsvīra, tautas kalpu no tautas kalpinātāja!

Jānis Kučinskis savos biežajos rakstos un komentāros atsaucas uz savām grāmatām, kurās esot aprakstīts, kas un kā mums Latvijas sabiedrībai būtu jādara, lai izkļūtu no mūsu ekonomiski, politiski, demogrāfiski un morāli nožēlojamās situācijas. Izlasot Jāņa Kučinska grāmatu „No interešu kariem uz interešu harmoniju” (2001) tik tiešām izdevās saskatīt dažādas idejas un vērtīgas pamācības. Tā kā šī grāmata nav instrukcija vai mācību līdzeklis, mums vēlamās rīcības ieteikumi nav strukturēti. Iespējams, tos jau ir strukturāli pasniedzis arī pats grāmatas autors vai kāds cits šīs grāmatas lasītājs. Tā kā man šāds apraksts nav zināms, nolēmu tādu izveidot pati. Ievadā ievietoju citātu no apskatāmās grāmatas.

Tātad, šeit neatradīsiet šīs grāmatas kritiku, nedz arī manu personīgo nostāju pret šajā grāmatā izteiktajiem daudzajiem ieteikumiem un priekšlikumiem. Skaidrs, ka mani uzskati visbiežāk sakrīt ar autora uzskatiem, jo citādi jau es nebūtu lasījusi šo grāmatu un nevēlētos veidot šīs grāmatas pēdējās nodaļas strukturētu konspektu. Tāpat arī negarantēju pilnību un pareizību. Iekavās norādītas lapaspuses nosauktajā grāmatā.


Almas Kopas veidotais
IDEJU APKOPOJUMS (MS Word)

Jāņa Kučinska grāmata
“No interešu kariem uz interešu harmoniju” (MS Word)


  • Šis ir grāmatas pēdējās nodaļas strukturēts konspekts un ne visas grāmatas konspekts.

  • Paldies, Alma, par piezīmi.

  • Pats būtiskākais ir J.Kučinska grāmatas tapšanas datums – 2001.gads.
    Jau šajā laikā autors zināja un saprata, kāda ir sagaidāmā Latvijas nākotne, tai iestājoties ES.
    Par šādu notikumu attīstību – praktiski visu Latvijas nacionālās tautsaimniecības nozaru metodisku iznīcināšanu, ārvalstu kapitāla invāziju un Latvijas bagātību izpārdošanu “par sviestmaizes cenu” – jau labu laiku pirms 2004.gada brīdināja gan Kučinskis, gan citi analizēt un spriest spējīgie Latvijas iedzīvotāji.
    Diemžēl 2/3 Latvijas pilsoņu bija tik neizglītoti, analizēt nespējīgi un alkatīgi, ka izvēlējās noticēt tā laika Latvijas politiskajai elitei ar Varu Vīķi-Freibergu un Eināru Repši priekšgalā. Jo šie cilvēki un viņu līdzskrējēji kā mantru atkārtoja tā laika eirokomisāra Ferhoigena apgalvojumus, ka Latvijai, iestājoties ES, pienāks Zelta laikmets – lielas algas, lētas cenas, neierobežotas mācību un darba iespējas visā Savienībā.
    Bēdīgā šodienas patiesība ir tā, ka, esot ES dalībvalstij, Latvijai nav ne mazākās iespējas realizēt absolūti lielāko daļu no grāmatā aprakstītajiem pasākumiem.
    Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka, tikko Latvijā tiks pieņemts kaut viens likums vai, kas ir vēl briesmīgāk, radīta sistēma, kas nodrošinās labvēlīgu, uz ekonomisku izaugsmi vērstu uzņēmējdarbības vidi nacionālajiem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, vienlaikus ierobežojot ārvalstu preču, uzņēmēju un kreditēšanas sistēmas invāziju, Briseles birokrāti noreaģēs zibenīgi. Šurp brauks eirokomisāri, dusmīgi kratīs dūrītes un spalgās balstiņās klaigās par to, ka tiek apdraudēti godīgas konkurences pamatprincipi un ES pīlāri – brīva preču, kapitāla un personu kustība starp ES dalībvalstīm. Tiks piemērotas sankcijas, no Latvijas tiks pieprasīts nekavējoties visu atcelt un atvainoties starptautiskajai sabiedrībai par šādu nekaunību.

  • GuntisB
    20.02.2012., 15:39

    Daļēji Jums taisnība. Tas jāņem katrā ziņā vērā!
    Tomēr tā nedrīkst skatīties uz lietām. Vienmēr jāmeklē iespējas iziet no šīs, it kā bezizejas situācijas. Ir taču arī sakāmvārds: „No katras bezizejas situācijas ir vismaz divas izejas”.

    Jauks piemērs ir nesenās krīzes it kās sagūstītās Islandes muguras pagriešana visu varenai troikai (SVF, EK, PB). Grieķijai tas neizdevās, lai arī Papandreu pagājušā gada beigās gribēja dot suverēnam iespēju referendumā izlemt, vai pakļauties troikai vai nē. Papandreu tika ātri novākts. Par to rakstīju savā dienasgrāmatā draugos zem nosaukuma „Demokrātija, Parlaments, Diktatūra (analīzei)” http://www.draugiem.lv/blogs/?p=5925324 . Latvijas pārvaldei pat prātā neienāca, ka varētu kaut nieku iebilst. Tāds mums raksturs un spējas.

    Vispirms, jāapspriež jautājums par palikšanu ES. Tagad ir ļoti izdevīgs moments. Kā zināms, Lisabonas līgums un visa dalība ES sakarā ar jauno Finanšu Paktu, kurš Eiro-valstīm jāparaksta līdz vasarai, pārējām – vēlāk, nozīmē pavisam citu savienību. Tādēļ mums ir pamats pēc Satversmes 68. panta: „(…)Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima.

    Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.”
    panākt ES dalības jaunu izskatīšanu.

    Protams, jāņem vērā, ka sabiedrība kopš 2001. gada nav palikusi gudrāka vai saprātīgāku, bet gluži otrādi. Par ko liecināja pēdējo mēnešu histērija.

  • Mēs nedrīkstam akli noticēt mantrai, ka neko nespējam izmainīt. Jākļūst kungam pār sevi un pār savu rīcību katram un tad visiem kopā.

  • Šeit kāds cits izraksts no manas dienasgrāmatas draugos:

    Nacionālā norēķinu sistēma nespēj veicināt reģionu attīstību ne tikai Latvijā. Tā tas ir visur pasaulē.

    Nacionālā norēķinu sistēma, ir spekulatīva nauda. Uz procentu pamata tā ir pakļauta eksponencionālam pieaugumam. Naudas pieaugums ir turklāt proporcionāls parādu pieaugumam. Tas rada savukārt arī eksponencionālu inflāciju un piespiedu ekonomisko izaugsmi. Tas savukārt noved pie nesaudzīgas resursu izšķērdēšanas, sadārdzinātām cenām precēm un pakalpojumiem, darba ņēmēju darba vērtības samazināšanas. Šāda nauda netiek investēta nerentablos nomaļu un lauku reģionos, bet gan tur, kur tā nes maksimālu peļņu. Un tie ir globālie spekulatīvie finanšu tirgi. Tie „nosūc” visus naudas līdzekļus no reģioniem finanšu elites trezoros (seifos). Tādēļ ir naivi cerēt uz investīcijām ne tikai reālajā ekonomikā, bet vēl jo naivāk – lauku reģionos.

    Visa Latvija, bet jo īpaši Latvijas reģioni ir globālā tirgus acīs pilnīgi nerentabli. Ir vēl daži resursi, kā mežs, kā pēdējā „konfekte”, ko mēs vēl (!) varam piedāvāt globālajam tirgum, bet to vairs nav daudz. Otrs vērtīgais resurss ir lēts, labi izglītots un čakls darba spēks, kurš bagātina ne tikai ES darba tirgu, bet arī darba devēju, un galu galā atkal akcionāru un finanšu elites kabatas. Jo šis mūsu vērtīgais resurss padara ES darba spēka cenas darba devējam izdevīgākas. Mūsu darbinieks turklāt nepieprasa tādu sociālo drošību, kādu pieprasa vietējais darbinieks.

    Reāli Latvijas klimatiskā un ģeogrāfiskā situācija ir neizdevīga. Ģeopolitiski mums gan ir kāda starptautiskā vērtība, bet Latvijas reģionu iedzīvotājiem no tā nav nekāda labuma. Mēs saņemam tikai vienu ražu gadā. Kur pretī citās pasaules teritorijās ir iespējams iegūt pat trīs ražas gadā. Turklāt mūsu darba spēks nav tik izdevīgs uz globālā fona. Ir valstis, kur cilvēki dienā saņem zem viena dolāra, strādājot 12-14 stundas dienā. Viņi var cerēt uz investīcijām. Bet vai mēs gribam ar viņiem sacensties „lukratīvajās” darba algās? Kādi mums ir izdevumi apkurei, siltinātu namu celšanai? Tādu izdevumu citās klimatiskajās joslās vispār nav! Investori pamatīgi izvērtē katru nieku, jo viņu primāts ir nauda un tās maksimalizešana. Cilvēks vai reģions viņiem neinteresē. Mūsu „pašu” investori turklāt ne ar ko neatšķiras no „svešiem” investoriem.

    (Vairums cilvēku Latvijā ir noticējuši leģendai par to, ka tikai nauda dara cilvēku laimīgu. Otra leģenda, kurai latvieši arī ir noticējuši ir tā, ka it kā nauda spētu viņu vietā strādāt. Bet naudu vēl neviens nav redzējis strādājam, tās vietā vienmēr strādā cilvēks, vai mašīna, kuru apkalpo cilvēks. Tas varētu būt kāds latvietis Īrijas laukos, vai indonēzietis Adidas fabrikā Indonēzijā. Naudu ko šie cilvēki vaiga sviedros ir sastrādājuši kāds cits, gulēdams uz dīvāna, iekasē procentu veidā uz sava konta. Bet viņa nauda nav nevienu sekundi strādājusi!!!)

    Ieviešot reģionālo norēķinu sistēmu paralēli nacionālajai norēķinu sistēmai, kura nebūs pakļauta eksponencionālam pieaugumam uz kredītu procentu pamata, mēs radīsim iespēju attīstīt mūsu reģionus. Šāda nauda, kura nenes peļņu globālajā tirgū, tiek investēta atpakaļ reģionā. Neviens nav ieinteresēts to no reģiona „izsūkt”, jo tā darbojas tikai šajā reģionā. Šāda norēķinu sistēma saved kopā reģiona resursus, tas ir daba spēks, dīkā stāvošā zeme, pamestās ražotnes u.c. un no otras puses pieprasījumu. Proti, pieprasījumu pēc vietējiem produktiem un pakalpojumiem. Šajā procesā iesaistītajām personām ir norēķināšanās līdzekļi, tātad izzūd naudas trūkums, un ir ko iegādāties ar šiem norēķināšanās līdzekļiem.

    Reģionālā norēķinu sistēma ar bezprocentu kreditēšanas noteikumiem tiks investēta tieši pašā reģionā.

    Rezultātā mazinās bezdarbs, uzlabojas sociālās dzīve, attīstās reģions, uzlabojas demogrāfiskie rādītāji, sabiedrības apmierinātība. Reģionālie projekti izturas arī saudzīgi pret savu reģionu apkārtējo vidi. Tā ir mūsu nākotne.

    Reģionālie attīstības projekti uz reģionālās norēķinu sistēmas pamata tiek atbalstīti gandrīz visās pasaules valstis, neatkarībā no to vispārēji atzītā attīstības līmeņa. Valsts pārvaldei parasti ir skaidrs, ka nacionālā valūta aizplūst globālajos tirgos, un tikai reģionālā norēķinu sistēma paliek reģionos un attīsta tos.

  • Alternatīvas ir, un ne mēs vienīgie ES vai uz pasaules pēc tādām meklējam. Daudzviet tās jau arī darbojas; paralēli vai alternatīvi pastāvošajai iekārtai – režīmam.

  • Ar katru gadu mēs zaudējam vērtīgu pieredzi! Kad izmirs tie, kuri spēj salīdzināt, tad mūsu apvārsnis tik tiešām kļūs plakans.

  • Alma Kopa
    20.02.2012., 19:36
    ——
    Tādēļ jau tiek meklēts iegansts samazināt iespējas veikt tautas nobalsošanu pašos svarīgākajos jautājumos.
    Pati tauta to vēlēsies saistībā ar pašreizējo “krievu” kustību.
    Cik nobijušos ir saskaitīts, podziņas, uz kurām spiest apzinātas.

  • Man vērtīgākais likās pēdējais punkts pēdējā lappusē:
    “jārada sevī vēl viena varas instance, kura konkurēs ar oligarhu un starptautisko institūciju varu Latvijā”.
    JĀRADA SEVĪ – spēcīga doma!

  • Agnese
    22.02.2012., 22:26
    ——-
    Aizvakar man nācās ieraudzīt bēdīgu ainu… Varas struktūrās ir izveidojusies paaudze bez sirds apziņas. Vecie vēl mocījās kaut nedaudz, jo viņu sirds apziņa vismaz čukstēja.
    Vai sirds apziņa būtu tā varas instance, kas konkurēs?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.