Aspazija: “Prologs” (sarakstīts 1893.g. 25.novembrī)

Par godu Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas sarīkojumam dzejniece Aspazija (1865.- 1943.g.) sacerēja prologu, kas guva lielu sabiedrības ievērību un atzinību.

Prologs: 1. Izrādē — ievada skats, arī uz skatītājiem tieši vērsta runa vai dziedājums, kas sagatavo tos izrādes satura uztverei; 2. Daiļdarbā — ievaddaļa, kas sagatavo lasītāju tā satura uztverei; 3. pārn. nozīmē Sākums, ievadījums (darbībai, norisei, notikumam u. tml.). [Tezaurs.lv]


P R O L O G S

Ģ ē n i j s
Jau visās malu malās ceļas
Man pulkiem ziedu altāru,
Mans vārds kā jūras bangas veļas,
Tam seko tūkstoš atbalsu —
Un tomēr — es ar dzelžu roku,
Ar šķēpiem karot nenāku,
Es necilāju zibens loku,
Es valstis drupās negāžu.
Ar asinīm, ar postu, karu
Es neceļu sev valdību,
Es nīstu varmācības garu,
Es vergus, vergus negribu!
Jo manas gaitas visspēcība
Ne ķēdes kaļ, bet sarausta,
Un manas balss visvarenība
Par zobenu ir asāka. —
Mans vārds jau laika straumes loka
Un klinšu kalnus zemē grauj, —
Ar uzvaru iet mana roka
Un visas saites pušu rauj.
Es nāku atklāt pagājību,
Un nemaldīgs es — tiesnesis,
Es sludinu jums nākamību
Kā pravietis un regonis.
Kā bargs un varens soģis nāku
Un spriežu nāves spriedumu, —
Bet ar kā māte mīlēt māku
Un sāpes, brūces dziedinu.
Kur tautas pestīšanu gaida,
Mans spēks tām slogus nostu veļ,
No mana viena paša smaida
Iz drupām paradīzes zeļ…
Es nāku it kā viegla vēsma,
Kas druvas ziedus kustina,
Kā rīta rasas velgā dzēsma,
Kas zemes krūti spirdzina.
Lai savu liesmu dvašu lietu
Es sirdī pat visaukstākā,
Ikkatram nāku gādāt vietu
Es savā plašā svētnīcā:
Uz viņu noved simtas ejas,
Tā stiepjas pasauls platumā,
Pār mākoņiem tās torņi slejas
Tur — nebeidzamā dzidrumā.
Še gaismas staros, liesmās tērpies
Es sēžu savā godībā,
Viscauri purpurā es vērpies
No dailes rokām izaustā.
Šurp sanākat no malu malām
Jūs, tautas, gaismu meklējot,
Lai mana balss līdz pasauls galam
Skan, visus kopā aicinot:
Iz mežonības bieziem tvaikiem,
Iz vergu laiku tumsības,
Uz jauniem spirgtiem gaismas laikiem
Lai jūsu acis atdarās.
Ar tu no manim aicināta,
Tu, pērkoņmeita diženā,
Kas tu starp citām izredzēta,
Es tevi saucu, L a t v i j a!
Jau sen es mātes mīlestībā
Uz tevi acis uzmetu
Un jauku mērķu sacensībā
Ar citām tautām biedroju.
Tev celties augšā! — Miegu nīdēt,
Sāc darbu vingriem locekļiem!
Un jaunā spožā gaismā spīdēt,
Liec pīšļos gāzties veidoliem!

L a t v i j a
Kas gan šī nedzirdētā skaņa,
Kas manas ausis aizskāra
Un it kā saldu jūtu maņa
Man prātus, sirdi kustina?
Un, rau, tur viņa būte cēlā,
Vai tā ir kāda dievība?
Kas tērpta it kā uguns kvēlā
Un atspīd staru spožumā?

Ģ ē n i j s
Nāc šurp pie manām krūtīm glausties,
Jau ilgi tevi meklēju,
Beidz pagājības sērās gausties,
Sāc baudīt jaunu laimību.
Tu man starp citām izredzēta,
Tev nebūs pazust vairumā,
Tu līdzi tiksi ierakstīta
Man nemirstības grāmatā.

L a t v i j a
Gan tavas svētās liesmas jūtu,
Kas manim sirdī iededza,
Bet, lai tev izredzēta būtu,
Ak, vai gan esmu cienīga?
Zem grūta vergu sloga liekti
Šie citkārt staltie kamieši,
No goda krēsla zemē triekti,
Guļ pīšļos mani svētumi. —
Lai gan še nogurusi tvīkstu
Zem dienas spaidiem, karstuma,
Bet acis pacelt neuzdrīkstu
Uz tava svētā mājokļa!

Ģ ē n i j s
Nāc vien, tu manim mīļa esi,
Tu, pērkoņmeita diženā,
Tu dievu nozīmi vēl nesi
Pat dziļākajā zemumā:
Jo daile tevi zeltojusi
Kā pērli savā vaiņagā
Un pati Laima veltojusi
Tev pūru debess krāšņumā:
No laumu rokām darināta
Tev varavīksnas jostiņa,
Kā ieva baltiem ziediem klāta
Tu tikumības vaiņagā.
Ar savām jūtām, dziļi svētām,
Tu dievu meitām līdzīga,
Nāc līdz ar manām izredzētām
Un sēdies Līgas krēsliņā.

L a t v i j a
Ak, nu es tiešām atkal jūtu,
Ka mani spēki vairojas,
It kā kad spārnu nesta kļūtu,
Mans prāts pār zemi paceļas, —
Ai, teic — vai atkal pumpurīši
No jauna dzīves kokam plauks?
Vai atkal līgos pakalnīši
Un gavilējot smaržos lauks?l
Vai dievi tur no debess mājām
Pie manim atkal zemē nāks?
Vai, samīdami apakš kājām,
Tie manus ienaidniekus māks?

Ģ ē n i j s
Ai, nē, ne dievi ciemodamies
Pie zemes bērniem šurpu nāks,
Ne tie priekš tevis cīnīdamies
Ar tumsoņiem vairs karu sāks.
Bet tomēr, tas man tevim jāteic,
Tie ceļu turp tev atstāja,
Tik pašai tevim augšup jāsteidz,
Ka topi viņiem līdzīga.
Jo dievi paši tevim joza
Ap gurniem prāta zobenu,
Pret ienaidniekiem tevi posa
Ar svētu dusmu bruņogu.
Lai tavi vārdi griež kā šķēpi,
Lai tava mēle dedzina,
Lai aizbēg visi tumsas kvēpi
Priekš tava gaismas vairoga …
Un līdz še manas pavadones,
Kas nākušas uz pasaules,
Ikkatra tevim balvas nones
Iz mantām, tur no aizsaules.
Tās tevi mudinās un vadīs,
Tev palīdzības neaizliegs,
Uz mērķi ceļu tevim rādīs
Un laipni katra roku sniegs.

- – -
{ turpmākajās rindās dzejniece apcer vairāku mākslas jomu – mūzikas, tēlotājmākslas, rakstniecības, dramaturģijas, kā arī zinātnes un ražošanas lomu sabiedrības dzīvē un attīstībā. Pilnu prologa tekstu lejuplādējiet šeit (MS Word).}
- – -

Ģ ē n i j s
Nu, Latvija, kur mūzas pašas
Tev ceļu priekšā sataisa,
Ej, celies, aunies kājas ašas
Un brāzies iekšā cīniņā.

L a t v i j a
Šurp, manas meitas, mani dēli.
Jūs dievu balsis aicina,
Lai nav vairs pagātnes mums žēli,
Kur nākotnei spīd cerība.
Tad šurpu, visa tauta, stāji,
Ikkatris, kam ir spējība,
Lai jauni, veci, stipri, vāji
Sāk kustēt čaklā rosībā.
Tu, sirmgalvi, kā vecie kauli
Gan tvīkst pēc dusas vakarā,
Ar tev vēl redzēt jauno sauli,
Kas uzlec rīta spožumā.
Kad arī rūgtas slāpes matīt
Tev tuksnesī bij karstumā,
Vēl izredzēto zemi skatīt
Tev visā viņas jaukumā.
Bet, jaunekli, uz taviem pleciem
Es nākamību atbalstu,
Tu esi, kam iz laikiem veciem
Uz jauniem gādāt pāreju.
Kur lauki tēvu līķiem klāti,
Kas guļ uz mērķa kapenēm,
Tur jums būs viņu vietā stāti,
Jums, tautas jaunām atvasēm!
No viņiem, pagājība, prasi
Tu senču darbus, tikumu,
Ar katru savu asins lāsi
Tiem maksāt svēto parādu!
Ar tava gaita visai liela,
Tu, dižā Latvju jaunava,
Jo tavā glabāšanā viela,
Kas tautas spēkus darina.
Jo Latvju meitas, Latvju dēli
Ir doti tavā raudzībā,
Par viņiem turēt agri, vēli
Tev savas acis nomodā.
Tev it kā saulei, starus raidot,
To krūts jo agri jāsilda,
Tev dvēselē tiem vārdus veidot
Vēl daiļākus kā zīdautā. —
Un tevim viņu iekšā vienot
Pie stipra spēka — maigumu,
Un, cēlumu ar daili sienot,
Tā radīt jauku saskaņu.
Pār viņiem jūtu bagātību
Kā kuplus ziedus birdini,
Ar ugunīgu varonību
Iz mātes krūts tos dzirdini. —
Tad tu, pēc taviem dēliem prasot,
Uz visiem lepni norādi
Un uzsauc ienaidniekiem grasot:
«Lūk, Latvijā aug varoņi!» …
Lai cenšoties ar visu spēku
Tā katris sevim mērķi sprauž,
Lai ceļam lepno gara ēku,
Ko laika vētras nesalauž.
Lai mūsu darbi vienodamies
Kā simtām straumes kopā rit
Un beidzot strauji iegāzdamies
Tur, nemirstības jūrā, krīt!

P r a m š a n s (parādās virs klintīm).
Ko solījies, tauta, es dzirdēju,
Es tavu likteni loku
Un zvērestus tavus es iekalu
Tur klintīs ar savu roku.
Gan gadi mainās un laikmeti skrien,
Un dzīvība nīkst un ceļas,
Un aizmirstība cik steidzīgi vien
Pār visu kā bangas veļas.
Kur gadu simteņi valstības mij,
Ir tautas — putekļu sauja
Un augums augumu kārīgi rij
Tur niknā sadzīves kaujā …
Bet tas, ko cēla nemirstīgs gars,
Kas liesmaini pildīja krūti,
Tam paliksies visā mūžībā svars,
To nenomāks, neapklās trūdi.
Tu, Latvija, garīgas mantas krāj,
Steidz strādāt ar prātu možu,
Tad nemirstība tev pretim māj
Un gaida ar vaiņagu košu.
Kad tautas un cilvēki tiesāti tiks,
Kad kāvi celsies un karos,
Un kalni kad sadrups un jūras sīks,
Tavs vārds tad zvaigznēs tur staros.

Priekškars.


Ieteica Laura R.


  • Sirdsdegsme un Ideālisms
    ved uz patiESĪBU
    par Civēka Sūtību.

  • Aspazija, protams, bija spilgta, et tai pat laikā tipiska sava laika parādība.
    Ideālistiskais ateisms un nacionālais romantisms ved uz fašismu.
    Šajā programmatiskajā vēstījumā latviešiem diemžēl iekodēta cīņas, upurēšanas, pavedināšanas un atdošanās enerģijas, lepnības gars, dēmoniska apņēmība pierādīt savu taisnību un pacelties pāri citiem, izcīnīt īpašu stāvokli, gremdēties savas izredzētības eksaltētajās izjūtās.
    Laba dzeja.
    Bet vēsturiska.
    Ļoti labi atspoguļo laikmetu.
    To, ka labā un ļaunā sacensības laikmets (“zivs ēra”) tuvojas savam apogejam un ka nākamie, jau 20.gs. kari (ieskaitot t.s. “ekonomisko izaugsmi”) būs nepieredzētas masveida iznīcības, masveida resursu patēriņa, masveida lepnības un visu sacensības ar visiem laiks.
    Paldies, Dievam, tas paiet.
    Vēsturi ir jāmāca kā vēsturi.
    ***
    Šo NEDRĪKST pārnest uz nākotni:
    “Bet, jaunekli, uz taviem pleciem
    Es nākamību atbalstu,
    Tu esi, kam iz laikiem veciem
    Uz jauniem gādāt pāreju.
    Kur lauki tēvu līķiem klāti,
    Kas guļ uz mērķa kapenēm,
    Tur jums būs viņu vietā stāti,
    Jums, tautas jaunām atvasēm!
    No viņiem, pagājība, prasi
    Tu senču darbus, tikumu,
    Ar katru savu asins lāsi
    Tiem maksāt svēto parādu!”

  • Katrs jau saskata to, ko grib saskatīt.

    Manuprāt, gan katram indivīdam atsevišķi, gan arī tautām un civilizācijām ir TIESĪBAS DZĪVOT. Tas, vai cilvēks/tauta/cilvēce pats/i GRIB dzīvot, tas ir viņa/s paša/s rokās.

    Uzskatu, ka, tikai atjaunojot kultūrās izauklētos tikumus un atrodot veiksmīgu kombināciju starp mantoto dzīvesziņu un mūsdienu plašajām iespējām, iespējams tikt galā ar visiem tiem izaicinājumiem, kurus Tu, Agnese, uzskaiti. Kultūru pašiznīcināšanās vai iznīcināšana novedīs pie, iespējams, neatgriezeniskas globāla mēroga verdzības, jo tad vairs nebūs neviena šķēršļa, lai velnišķais plāns tiktu novests līdz galam. Pūlis bez
    - valodas (patstāvīga pasaules/dabas uztvere, domāšana)
    - tautas (piederība sabiedrībai),
    - saknēm (pēctecība, izcelsme, izpratne par kopveselumu laikā),
    - vēstures (atmiņa),
    - orientieriem (vērtības),
    - ideāliem (attīstības virziens.. ar domu, ka tas balstīts tikumos),
    - zemes (atbildība/rūpes pret vidi),
    IR MANIPULĒJAMU VERGU MASA.

    Protams, eksistē arī “ideālistiskā kosmpopolītisma versija”, kad “mēs VISI vienā jaukā dienā pēkšņi sazināsimies telepātiski, sadosimies rokās un kļūsim par gaismu”, pie tam – šāda attīstība tikšot sasniegta, sačipoto patērētāju pūlim “garīgi attīstoties”.

  • Izlasiet itāliešu žurnālistes Kjāras Makoni grāmatu par Aspaziju “Sarkanā komēta” (2004). Viņa, cittautiete, nejauši ieraugot Šveicē pieminekli Rainim un Aspazijai, ieinteresējas un sāk azartiski “dzīt pēdas” Aspazijai. Kjāra (Skaidrā) apbrīnojami, apskaužami SAJUTUSI Aspazijas Garu. Sirdsdegsmi. Ideālus.Un arī krīzes.

  • >>> Ivo
    1. Kultūras mantojums ir svarīgs, es jau to pašu saku, -ka tas jāuztver, jāizprot un jāmāca kā kultūras mantojums, nevis šīsdienas uzdevums. Manuprāt, Lauras nodoms bija pretējs, un es pret to iebildu.
    2. Nekāda “velnišķīga plāna” nav. Ir bezgalīgi aizapziņas resursi un algoritmi, pēc kuriem mēs no tiem pasmeļam un pēc kuriem veidojam šodienas atziņas un rīcības plānus, – diemžēl domādami, ka tie ir mūsējie. Diemžēl veidojam nākotni no pagātnes aizspriedumiem, no pagātnē iemācītā(kas parasti balstās uz stereotipiem, elkiem (autoritātēm)vai vienkāršu savtīgumu).
    3. Cilvēki nekad nav bijuši un nebūs manipulējama vergu masa. Un tas nav atkarīgs no kultūras, bet no mīlestības, no dzīvā gara, – tas ir Dabas likums. Jo vairāk kultūras, jo mazāk dzīvā gara. Kultūrai ir jākalpo. Kultūra nav nekas cits kā dažādi paraugi un normas, paradigmas, stereotipi utt. Jeb aizpildītas formas. Ja izzudīs viena kultūra, cilvēks veidos citu. Ja nebūs šī civilizācija, taps cita. Būtībā jau top, paralēli tiem, kuri sargā vakardienas kļūdas. Dabā CILVĒKS būs vienmēr. Ja ne uz šīs zemes, tad citur.
    4. Savtīgums (iesk. t.s. inteliģences kultūregoismu) rada tuvredzību, tuvredzība – bailes, bet bailes laupa mieru. Un bez miera nav iespējams skaidrs prāts, nav iespējama saskaņa un līdzsvars starp labo un kreiso puslodi. Bet bez šī līdzsvara mēs te Latvijā nespējam izpildīt savu radošo, unikālo misiju šodienas pasaulē.
    5. Man žēl, ka man jāsaka šīs lietas. Ja mēs vairāk paļautos uz savu intuīciju un vairāk meklētu mieru un līdzsvaru, tad nebūtu par to visu jārunā, mēs vienkārši darītu to, kas jādara. Un būtu tas, kas mēs esam, – tad arī atkristu vajadzība cīnīties, ja mēs vienkārši būtu savā vietā. Tieši to pirms vairāk nekā 100 gadiem nesaprata Aspazija. Esmu pārliecināta, ka, ja viņa dzīvotu šodien, viņa to saprastu.

  • >>> Laura
    1. Ar Aspaziju viss kārtībā, – nav šaubu, ka viņas biogrāfija un daiļrade ir daļa no tāda kultūras un vēstures mantojuma, kuru ir vērts pētīt.
    2. Nav nekāds brīnums, ka “sveštautiete” ieinteresējas, jo garam (likumi un likumsakarības, tīrās formas, enerģija, jautājumi) nav nacionalitātes. Aizpildījums (jeb informācija, atbildes) var būt dažāds, un tas, savukārt, ir vēsturiski noteikts, t.sk. atkarīgs no nacionālā. Protams, ka tas var būt ļoti interesanti – salīdzināt atšķirīgas atbildes uz līdzīgiem jautājumiem. Vēsturiskā izpēte ir ļoti bagātīga izziņas metode, kas ne tikai zināšanas dod, bet ļauj arī šo to saprast, it sevišķi – par to, ko un kā nedarīt. Savus “darīt” gan katram pašam jāatrod, tur citāti un mantojums nepalīdzēs.
    3. Es zinu, saprotu un pieņemu to, ka inteliģence nespēj bez autoritātēm un ka iedvesmai tiek meklēti un atrasti elki, – tas var izskatīties pēc kultūras, bet ir vienkārši psiholoģija. Tas ir dēmoniskais apziņas līmenis, zināšanās un kultūrā balstīta vara. Algoritmu cīņa šodien notiek, un var, protams, mēģināt atkal un atkal izdomāt arvien labākus algoritmus. Tā ir dēmonu cīņa par saviem atbalstītājiem (zombiju apziņas līmenis). Tas var atnest apmierinājumu, bet ne laimi. Pie tam šodienas jaunatnei pieprasījums pēc algoritmiem kļūst arvien mazāks un mazāks. Īsi sakot, – stikla pērlīšu spēle.

  • Agnese, ja tu Aspazijai un rūpēm par kultūrām (un saprotams – arī savu kultūru) ar vieglu rokas vēzienu piekar “fašisma birku”, tad ir pagrūti kaut ko vēl argumentēt ;).

    Protams, ka kādam ir izdevīgi, ka jebkuras tradīcijas tiek apšaubītas, tradicionālās vērtības – ģimene, tikums, tauta – iznīcinātas. Kā gan savādāk varētu kultivēt liberastiskās viltus brīvības idejas?

    Ja tu neredzi, ka rietumu pasaule STRAUJI attīstās korporatīvā totalitārisma virzienā, tad man ir grūti VĒL kaut ko jaunu pateikt, jo TautasForums.lv ir pilns ar faktiem un nepārprotami izskaidrotām likumsakarībām – centralizācija, finanšu sistēma, pārtikas bizness un ĢMO industrija, patentu sistēma, mūsdienu tehnoloģiju iespējas (un to otra puse, par ko plašākai sabiedrībai maz stāsta), mediju ietekme, multfilmas, kuras attiecīgi programmē cilvēkus jau no mazotnes, dabas iznīcināšana, vakcīnas, standartizētā izglītības sistēma, neatkarīgu un patstāvīgu valstu brutāla iznīcināšana utt. utjp.

  • Beigsim muļļāt dzīvi
    un sāksim piepildīt
    Cilvēka Sūtību!

  • >>> Ivo Verners 15.02.2012., 16:02

    Ja palasīsi manis teikto rūpīgāk un padomāsi, sapratīsi, ka es arī par to pašu runāju – par rietumu civilizācijas nolemtību. Tikai es aicinu pievērst uzmanību nevis sekām un izpausmēm (par ko tiešām TF-ā daudz rakstīts), bet cēlonim, un tas ir noteikta veida domāšanā, noteikta veida algoritmos, pēc kuriem rietumu kultūras cilvēks (t.i., mācītais, izglītotais) veido savu pieredzi un uzskatus.
    Gribēju pasvītrot to, ka publicētais Aspazijas teksts ir ļoti precīzs (talantīgs tātad) šo nolemtības algoritmu atsegums. Un secinājumu mums no šīs publikācijas jāizdara par to, ko nevajag darīt, nevis ka tādām idejām vajadzētu sekot.
    Tātad Aspazija mums var būt paraugs ar savu talantu – cik izteiksmīgi un precīzi cilvēks var atspoguļot laika garu, – jo mēs to ideju un notikumu procesu tagad varam novērtēt no 100 gadu attāluma un zinām, pie kādām 20.gs. revolūcijām un kariem noveda šis cīņas, upurēšanās, atbrīvošanās par katru cenu patoss, inteliģences slāņa rašanās un aizraušanās ar tautas glābēja lomu, savienojumā ar masveida izglītību un zinātniski tehnisko progresu.
    Tai pat laikā Aspazija ar šo tekstu mums nevar kalpot par piemēru un paraugu, ne arī iedvesmas avotu tam, kādiem būt un ko darīt.
    Es tiešām domāju, ka, ja Aspazijai tiktu dota otra iespēja vēlreiz, – tagad, pēc šiem 100 gadiem tad viņa domātu pavisam savādāk un viedi izanalizētu pati savu daiļradi pirms 100 gadiem, atklājot savā toreizējā domāšanā daudzas jo daudzas uz nolemtību programmējošas kļūdas, ko noteica vēsturiskais laikmets, toreizējā izglītības tradīcija un viņas personīgā izpratne par “gara gaismu”, “kultūras templi”, “kalpošanu tautai” un tamlīdzīgām ēsmām uz āķiem radošu cilvēku pievilināšanai un viņu enerģijas izmantošanai “cēlu mērķu” vārdā.
    Ja Aspazija dzīvotu šodien, viņa zinātu īsto vērtību visām šīm cīņām par “savu valsti”, “savu valodu” un jebko citu “savu”. Viņa zinātu, kam ir izdevīgi, lai notiktu cīnīšanās un visa sadalīšanās “par” un “pret”… un kam ir izdevīgi, lai cilvēki justos pamudināti uz pašuzupurēšanos, kalpošanu, ziedošanos un tml. resursu nelietderīgu izšķiešanu, radošās enerģijas iztērēšanu. Tur jau tā lieta, ka NEVIENAM nav izdevīgi. Un tomēr tas notiek. Jo mēs nespējam tikt galā ar savu apziņu. Nespējam pārvaldīt savus instinktus. Nespējam tikt pāri kādai (velnišķīgai, ja vēlies!) ilūzijai… Tātad nav nekāda “velnišķīga plāna”, bet ir tikai kāda īpaša (velnišķīga, ja vēlies) apziņas kļūda (un tās daudzveidīgas izpausmes daudzu gadsimtu garumā), un tieši šīs kļūdas atklāšanai ir jāvelta tā lielākā uzmanība un laiks. Nevis cīņai ar sekām, bet cēloņa izpratnei un novēršanai.

  • Tad jau sanāk, ka tautas – tā ir dabas kļūda!? Tautu un attiecīgās cilvēku atšķirības ir kaut kas pretdabisks? Vai pareizi sapratu, Agnese?

  • 1. Tautai ir vajadzīgs cilvēks >>> lai būtu tauta, ir vajadzīgi cilvēki. Cilvēks var mierīgi iztikt bez tautas. Cilvēku kopums automātiski veido tautu – tādu vai citādu. Ja zem kādas tautas grib palikt cilvēku, vai pat likt cilvēkam kalpot šai tautai – tas ir diezgan necilvēcīgi manā skatījumā.
    2. Jāsaprot, ka t.s. “fermu turētājiem” arī ir savas tiesības un pienākumi attiecībā uz viņu priekšteču izveidoto sistēmu. Patiešām IR jāpapūlas to saprast, – ko tas nozīmē un kas no tā izriet, nevis ko mums gribētos. Citādi turpināsim griezties pa riņķi (vai vāveres riteni).
    3. Ja mēs patiešām ticam sadarbībai, tad tieši šādā līmenī ir jāsāk sadarboties. Viss notiek pa īstam. Vai arī mēs esam tādi paši kā tie “viņi”, un tikai meklējam attaisnojumu, kāpēc mūsu tiesības ir pareizākas nekā viņu tiesības… Pārfrazējot labi zināmo Einšteina teicienu, – nevar mīlestības trūkumu pārvarēt (piepildīt, dziedināt, izlabot) ar vēl vienu nemīlestību.

  • 1. Kā rāda pašreizējās sabiedrības attīstības tendences, cilvēku kopums BEZ tautas veido PŪLI (ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem, protams).
    2. Kāda te saistība ar “fermu turētājiem”? Es runāju par SADARBĪBU. Lūk, iekopēju nelielu referātu par Latvijas valsts veidošanos:
    http://www.valka.lv/faili/Latvijas_neatkaribai_89_vai_90.doc
    Jā, mēs varam, protams, teikt, ka, lielā mērā pateicoties lielvarām (skat. Vudro Vilsona doktrīnu) latviešu un citas tautas kļuva brīva, taču lielvaras ir arī tās, kas nelielajām tautām brīvību ATŅEM! Tāds nu diemžēl ir nelielo tautu liktenis ;(.
    3. No Tava trešā p-ta (ja to skata, kā vienotu rindkopu) pagrūti izlobīt kādu sakarīgu domu. Kas ir “viņi”? Vai latvieši, kuri apdraud krievu tautas tiesības?! Vai domāta valsts pārvalde? Kādēļ tad tā būtu jāatdala no pārējās sabiedrības?

  • “…dvēsele mana, Aspazija…” vaļsirdīgi atzīstas skolotāja Ināra Andžāne savā grāmatā “Aspazija? Aspazija…” (2010) Tā ir sirdsjušana.

  • Par VIEDUMU – Pauls Stelps:
    http://www.philos.lv/KB_tiriba.html
    “Viedumam ir daudz Vārdu. Viedums pieņem atšķirīgas formas, saglabājot satura nemainību. Katrā vidē Viedums nemanāmi iekļaujas kā Gaiss, ko elpojam, kā Ūdens, pēc kura slāpstam, kā sildoša Uguns un Zemes atbalsts, kuru izmantojam, kad esam uz tās. Viedums nav jāaizstāv, Viedums nav jāizplata, par to nav jācīnās. Pietiek ar to, ka laiku pa laikam Cilvēkam atgādina par tā vienmēr esošo klātbūtni.
    Vājiem Cilvēkiem arī tā ir par daudz – tad viņi visiem līdzekļiem apkaro Viedumu. Tad viņi ņem to un piemēro savai saprašanai un vajadzībai. Tie, kuros nav Vieduma, bet kuri zin par tā esamību un saprot Vieduma klātbūtnes nozīmi, cenšas sagrābt to, pieskaņot savu roku platumam, ietērpt savu vārdu patīkamības tukšībā un ar to palīdzību vēl tukšākiem stāstīt to, ko tiem stāstīt nevajag – to, ko nevajag ietērpt tukšo vārdu mīlībā, to, ko nevar ietērpt Vārdos tur, kur nav Vieduma.

    Grieķu valodā Viedums tiek izteikts ar Vārdu – Gnosis (Zināšanas stāvoklis). Gnostiķi iz Zinošie. Gnostiķi runā par Dzīvības Avotu – Sauli un daudzajām rokām, caur kuru darbību Dzīvība no Sava Avota nonāk pie katra Koka – Saprāta saknēm. Gnostiķi katrā Cilvēkā Esošo Sauli – viņa Garīgo daļu, sauc par Kristos, bet viņa ēnu – par Krestos – sava materiālās pasaules (Māras) krusta nesēju un grūtā ceļa gājēju.
    Šo Doktrīnu profanēja. Tās daļas pielāgoja sprediķošanai pūlī, spriedelēšanai, politiska un personiska kapitāla uzkrāšanai, sabiedriskas uzmanības gūšanai un politiski izdevīgām manipulācijām. No Viedumā glabātās Doktrīnas izveidoja kristietības profanāciju – pseidoreliģisku ideoloģiju, uz kuras sazēla baznīcas, klosteri, garīdzniecība un tās nesaskaņu rezultātā radušos sektu novirzieni.
    Doktrīna nekad nav zaudējusi savu Viedumu – tā nekad nav atteikusies no tā, ko tur savas uzmanības centrā – Tīrā un Neaptraipītā Cilvēka Gara – Monādes un Saprāta Vienības, kurš darbojas pasaulē caur Dvēseli un tās ēnu – Cilvēka miesīgo ķermeni. Neviens Esejs, Gnostiķis, Hērmētists, Haldejs vai Druīds nav atbildīgs par tiem profanētājiem, kuri lieto viņu Doktrīnu terminus un Idejas savā izkropļotā veidā.
    Šī vārda īstajā un vienīgajā nozīmē varam droši runāt par Tīrā Gara Doktrīnas (Kristietības) Hermētisko, Esejisko, Ķeltisko vai Baltisko (Druīdisko) formu. Mēs ar pilnām tiesībām varam lietot, ja gribam, mums patīkamo Grieķu Gnostiķu terminu Kristos vai to savas valodas Vārdu, kuru zinām par analogu šim Grieķu Vārdam.
    “Jēzus Kristus” nav Cilvēka vārds un uzvārds, bet Tīrā Gara veidotās dvēseles(starpnieka) intelektuālais princips – Saprāta(Radītāja) emanācija un sūtnis viņa personībā, caur kuru Radītājs darbojas tajā. Starp Esejisko, Hermētisko vai Druīdisko (Ķeltisko un Baltisko) Doktrīnas saturu nav nekādas starpības – ir tikai citas dzīves vides diktēti vietvārdi, situācijas un fonētiskas atšķirības vārdos.”

    Un es:
    “Uz viedumu var tiekties, izzinot vied-zinības (grāmatās un citur) un cenšoties dzīvot ar SIRDSJUŠANU.”

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.