A.Eglītis: ‘Mērķi – personīgie un kopīgie neformālajās kopienās’

Bieži, kad apvienojamies kādās radošās grupās, kopienās, pēc kāda laika tīri dabiski mums var rasties domstarpības, kas saistītas ar viedokļu un izpratnes daudzveidību par to, ko un kā darīt. Šāds stāvoklis ir saistīts ar noteiktu grupas attīstības līmeni, kad cilvēki ir sajutuši sevī vienotību ar grupu, jūt tās piederību, kā arī ir apzinājuši savu individualitātes nozīmi grupā un ārpus tās. Kopienās cilvēki apvienojas bieži ar kopīgām idejām, praksēm, nodarbībām, kas parasti nesaistās ar konkrētiem uz āru vērstiem rīcības mērķiem vai rīcības modeļiem, kas būtu raksturīgi formālām organizācijām vai uzņēmumiem. Neformālās grupas veidojas dabiskā procesā un nevis no sākotnēja mērķa uzstādījuma. Tomēr kopīgi nosprausts un apzināts mērķis var celt arī kopienas efektivitāti. Tādēļ šādas pārdomas sāka raisīties komunikācijā ar domubiedriem par kopienas efektivitāti un kopīgu mērķu veidošanu.

Ir divas pamata lietas, ko vajadzētu ņemt vērā pirms uzsākt diskusiju par kopīgi virzību, kas būtu attiecināma gan uz šaurāku neformālo kopienu vai plašāku sabiedrību savā būtībā.

  1. Mēs nevaram runāt par virzību, ja nav nosprausti konkrēti mērķi ar rīcības ievirzi. Mērķi var būt dažādi pēc būtības: vērsti uz rezultātu, būšanu sajūtā vai atrašanos noteiktā formā.
  2. Mēs nevaram prasīt atbildību par mērķu realizāciju, ja attiecinām to uz grupu un nevis komandu. Komanda ir noteikts cilvēku veselums ar noteiktām lomām, pienākumiem, atbildību un tiesībām, bet grupa, kopiena ir stihisks cilvēku kopums, kurai var arī būt kopīgi mērķi, intereses, sajūtas vai vīzijas, bet nav izveidots rīcības plāns un savstarpēja atskaites sistēma par padarīto, kā tas būtu, piemēram, firmās vai arī valsts pārvaldē.

•    Tātad, ja gribam runāt par kādiem kolektīviem mērķiem, mums vispirms jādefinē, kādi tie ir, neejot emocijās, sakot: „kā tie taču visiem ir acīmredzami!”, jo, iespējams, ka tādi tie nav. Mērķis ir tad, kad tas ir uzrakstīts, citādi tas ir stāvoklis, sajūta vai varbūt vīzija, kurai, protams, var pielāgot arī mērķi.

•    Kopīgs mērķis var pastāvēt, ja cilvēki to emocionāli un mentāli akceptē. Visa veida uzskati tādi kā „visiem taču ir jāpārtransformējas kopības un nākamības labad”, „no šodienas darīsim visi tikai, kā ir pareizi”, „tavs ego traucē mūsu mērķim” utt. neiet cauri.

•    Mērķi ir dažāda veida: ir dvēseles mērķis jeb aicinājums – kā mūsu iekšējā būtība vēlas realizēties, un kā cilvēks saskata savu eksistenciālo sūtību uz zemes,  ir personiskie mērķi jeb pragmatiskie mērķi, caur ko cilvēks izpaužas, plus vēl ir arī darbavietu, sabiedrības un valstu, kosmosa u.c. mērķi. Bet, lai būtu iespējams radīt ko mērķveidīgu konkrētai grupai, ir jāņem vērā grupas dalībnieku personiskie mērķi un, protams, dvēseles mērķi – aicinājums. Jāievēro, lai abi divi ir pareizi un spēj būt ar pienesumu kolektīvajam.

•    Kolektīvais mērķis kā vienīgais vadmotīvs ir tikai korporācijās un “Ķīnā”. Mūsdienīgās firmās prasa arī, kas ir tavs personīgais mērķis un kurp Tu gribētu atrasties pēc 2 gadiem. Tāpēc ir jāsaprot, ka šeit kādi virzāmi mērķi var ne vienmēr iet roku rokā ar dvēseles vai arī ar personiskajiem mērķiem. Tāpēc kopīgiem mērķiem ir jārezonē vairākos līmeņos, lai justu sirds, manifestētu gars, kustētos kājas un būtu gandarījums no tā, ko darām.

•    Labam mērķim ir jāietver gan virziens, gan vienlaicīgi tam ir jāpievieno stratēģija un veids, kā tas tiek panākts.

•    Mērķa realizēšanai ir vajadzīga cilvēku grupa, kura apņemas to realizēt un pie tā strādā. Atbildība ir tikai tiem, kuri piekrīt to uzņemties.

•    „Vienkārši būt” ir eksistenciāls fakts, „atrasties šeit un tagad” ir katra paša personiskais uzdevums, bet „būt laimīgiem” ir vienkārši skaisti, bet tie nav virzienveida mērķi kolektīvam. (Tas ir mans subjektīvais uzskats, un var būt arī savādāk, priekš manis drīzāk tās ir sajūtas, caur kurām ko radīt, un, lai arī radīšana var manifestēt, dažkārt savam un citu prātam ir jāuztaisa kāds projekts, plāns vai rasējums)

•    Dažām grupām priekšplānā izvirzās eksistenciāli mērķi: kopā būt ir jauki, garīgi un dziedinoši u.tml. Un pavērst savu attīstības virzienu, piemēram, no Dienvidiem uz Austrumiem vai Rietumiem ne vienmēr ir vajadzīgi vai labvēlīgi.

•    Dažādi mērķi var būt saistīti ar psiholoģiskajiem un uztveres tipiem. Dažiem cilvēkiem vispār var būt tikai iekšēji mērķi, un ārēji mērķi nav viņu dabā, dažiem – abi ir vienoti, citiem – nodalīti.

•    Mērķim var pastāvēt dažādi apakšmērķi, un viens absolūtais mērķis var nebūt racionāls vai produktīvs.

•    Mērķi katrs var realizēt savā veidā un ar saviem instrumentiem, kas ir arī visjaukākais.

•    Ir OK, ka personiskie mērķi tiek uzstādīti arī kolektīvam, kamēr tas tiek apzināts un netiek pasniegts pēcāk, ka tas oriģināli ir bijis kolektīvais un nevis ļoti pozitīvs personiskais, par kā realizāciju atbildīgs ir autors.

•    Kad mērķis ir realizēts, tas ir skaidri redzams, pieredzams un sajūtams.

Tātad, kādi tad ir tie mūsu mērķi, ko mēs redzam, jūtam, domājam, kas varētu būt arī par kolektīvajiem? :)


Austris Eglītis


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.