Mācītāja Gunta Kalmes uzruna Doma baznīcā, Janvāra barikāžu 21. gadadienā

Dievs tas Kungs sacīja sievai: „ko tu esi darījusi?” un sieva sacīja: „Čūska mani pievīla.”
(1 Mozus 3, 13).

Moto: “Neviens nedomāja, ka tā brīvība iznāks tāda ačgārna.”
(Anonīms tautfrontietis)

Vēsture atkārtojas
Viena no dzīves gudrībām ir, ka vēsture atkārtojas. Pirms 21 gada šeit, Doma baznīcā, bija kara hospitālis, cilvēku ēdinātava un atpūtas vieta. Doms kalpoja mums kā patvērums un dievnams, kur smelties garīgu spēku.

Šodien Doms vairs negaida ievainotos, nav arī nepieciešamība atpūtināt un barot Rīgas sargus. Bet garīgā spēka un izpratnes sniedzēja uzdevums Dombaznīcai joprojām paliek. Šī uzdevuma nozīmīgums ir pat pieaudzis. Ja pirms 21 gada mūsu topošā neatkarība bija briesmās, tad tagad mūsu jau esošais valstiskums ir apdraudēts. Vēsture atkārtojas.

Pieredze
Kāpēc šodien esam pulcējušes? Ne jau tikai svētku koncerta dēļ. Ir svarīgāks iemesls. Janvāra barikāžu pieredze ir ne tikai psiholoģiska, sociāla, politiska un militāra, bet arī garīga rakstura uzvara. Notikušais ir saprotams ne tikai emocionālās – baiļu, neziņas, apmulsuma, apņēmības, iniciatīvas un drosmes – kategorijās, ne tikai kā sabiedrības spēja mobilizēties1 kardinālā situācijā, ne tikai kā nevardarbīgās pretošanās paraugs pārējai cilvēcei. Nevardarbīgās pretošanās eksperts Džīns Šārps (Sharp)2 sacīja: „Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu. Neraugoties uz to, ka jūs esat maza nācija bez lielām priekšrocībām, jūs izaicinājāt Padomju Savienību brīdī, kad tā nespēja pretoties jūsu neatkarības centieniem, un uzvarējāt.”3 Barikādes nebija stihisks, spontāns, haotisks veidojums. Tā bija LTF ideja, Augstākās Padomes štābs ar Balto berešu vienības palīdzību to īstenoja, vadot ierindas aizstāvju darbu. Paldies viņiem un visiem barikāžu aizstāvjiem un palīgiem par lielo ieguldījumu neatkarības sargāšanā. Pagājušā gada konferencē barikādes novērtēja šādi: „Pirmkārt, barikādes nepieļāva padomju varas atjaunošanu un militāras diktatūras ieviešanu Latvijā. Otrkārt, barikādes ļāva turpināt to kursu, kuru 1990.gada 4. maijā mēs iesākām uz Latvijas neatkarību. Treškārt, kaut arī tikai nedaudz, bet tomēr gan Latvijas sabiedrībā, gan bijušajā PSRS, gan visā pasaulē mēs nostiprinājām barikāžu aizstāvju un līdz ar to Latvijas neatkarības aizstāvju pozīcijas.”4 Bet ir vēl kāds nozīmīgs aspekts – barikādes bija garīgo vērtību uzvara. Tās bija Ļaunuma impērijas beigu sākums. Riteni – režīma ekonomiskā un varas krīze – tā atkarība no Rietumu dotācijām – tautu un indivīdu pieaugošā uzdrīkstēšanās – Dievs grieza aizvien straujāk, līdz komunistu vara vairs nespēja nostāvēt uz savām māla kājām. Tā sagruva tik ātri, ka nevienam nevar rasties šaubas, – tas bija Viņa darbs!

Ilūzijas
Toreiz šķita – nokratīt svešo varu un viss būs kārtībā! Nākamo gadu pieredze parādīja, ka neatkarība vien, bez garīgo un morālo vērtību dominantes ir pārtapusi par korupciju. Likās – ieviesīsim demokrātiju un sabiedrības attīstība normalizēsies. Šodiena parāda, ka ar demokrātiskiem līdzekļiem tiek mēģināts iznīcināt pašu demokrātiskās Latvijas valstiskumu. Patiess progress ir manāms tik Latvijas ienaidnieku viltīgumā.

Ko darām?
Ko mēs šodien te darām? Ja godīgi – svinam vecu uzvaru savas iespējamās neatkarības zaudēšanas priekšvakarā. Kas tas ir – aklums, inertums vai drosme? Ja pēdējais, tad mums jāzina, uz kādiem pamatiem stāv mūsu apņēmība.

Vispirms mums godīgi jāatzīst, ka cīņu par Atmodas ideāliem esam zaudējuši. No faktiskā valstiskuma maz kas palicis, un arī tas tiek apšaubīts. Gudrs karavadonis analizē gan savas uzvaras, gan zaudējumus. Mums arī vērts to veikt.

Neapšaubāmi, esam bijuši 20. gadsimta divu lielvalstu, kas 22 mēnešus ir bijušas sabiedrotās, – PSRS un Vācijas – ambīciju upuri. Lai arī ar lieliem zaudējumiem, taču kā tauta esam izturējuši pārbaudījumu ar diktatūru, bet izskatās, ka zaudējam valstiskas patstāvības eksāmenā. Šodien dzird nopūtas, ka latvieši paši savām rokām nojauc valsti, ko mūsu senči cēluši. Un tad sākās klasiskās žēlabas, ka tādi, lūk, esam, ka neko labāku neesam pelnījuši, ka mums taču ir tāda valdība, kādu esam ievēlējuši u.tml. Tad nav tālu no runām par latvieša kalpa raksturu.

Kādā mērā?
Nopurināsim šo vaimanoloģiju un skaidri sev jautāsim – cik lielā mērā mūsu līdzšinējās valdības patiešām ir bijušas mūsējās? T.i., kā tās patiešām ir rūpējušās par mūsu kā Latvijas pamattautas interesēm? Diemžēl jāierauga, ka liela un ietekmīga valdību daļa (ar dažiem patiesi godprātīgiem izņēmumiem) bija vai nu t.s. „bijušie” vai prasmīgi „prihvatizatori”, kas pie varas tikuši ar politshēmošanu, vai arī nekā nedarītāji. Vai tiešām viņus varam uzskatīt par savējiem? Lielākoties valsts viņiem ir bijusi sile.

Derīgas atziņas
Citu atziņu uzklausīsim no vēstures. Kāds Ostlandes reihskomisariāta ierēdnis 1941.gadā rakstīja: „Latvietis ar visām savām garīgajām un organizatora spējām politiski ir nenobriedis. Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot, un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam. Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu politisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos.”5 Vēsturnieks Uldis Ģērmanis (1915-1997) to komentē: „Mēs esam visumā ļoti darbīgi, kārtīgi un centīgi ļaudis, kas cik necik izdevīgos apstākļos spēj veikt gluži apbrīnojamas lietas. Bet mēs esam samērā vāji teorētiķi, plānotāji un vērtētāji.”6

Mēs aizvien esam lepojušies ar augstu izglītotības līmeni. Bet diemžēl tādu disciplīnu kā vēstures filozofiju, kas ļauj izprast vēstures norišu likumsakarības, jēgu un mērķi, lai patiešām varētu mācīties no vēstures, pie mums nemāca. Esmu runājis ar dažiem Saeimas deputātiem un pārliecinājos, ka viņiem nav izpratnes arī par šobrīd pasaulē norisinošos ekonomisko karu.

Kas īsti ir globalizācija?
Šodien plaši runā par globalizāciju kā par objektīvu un likumsakarīgu pasaules attīstības norisi. Mēs tam lētticīgi piekrītam. Šādi piekrist nozīmē iekrist. Pat latviski jau pieejamas ekonomistu Džona Pērkinsa, Džozefa Stiglica, Naomi Kleinas, Hadžūna Čanga grāmatas7 , kas atklāj, ka aiz bezkaislīgā vārda „globalizācija” slēpjas lielvalstu transnacionālo korporāciju globāls uzbrukums mazajām valstīm un vājajām ekonomikām. Tas, iespējams, ir sava veida 3. pasaules karš vai ved uz to.8

Ģeoekonomists Ronalds Pollina savā darbā „Lielvaras izpārdošana” saka: „Savienotās valstis [domāta ASV] atrodas globālā ekonomiskā karā”.9The Guardian” 2003.gada 13. oktobrī rakstīja: „Gadsimtu garumā iekarojotājarmiju laupīšana bija kara normāla sastāvdaļa…. Mūsdienās, vismaz attīstītākās zemēs, mēs neļaujam armijām plosīties laupījuma dēļ. Mēs atstājam laupīšanu vīriem uzvalkos, un mēs nesaucam vairs to par laupīšanu. Mēs saucam to par ekonomisko attīstību”.10

Mums ir daudz neziņas un neizpratnes pagātnē ieprogrammētu kļūdu dēļ. Latvijas politiķi aizvien biežāk sāk atzīties, ka integrācija mums tika uzspiesta11, kas nozīmēja – sniedzām pilsonību visiem, kas to ņēma. Iedot pilsonību krievvalodīgam migrantu pēctecim diemžēl ne vienmēr automātiski nozīmē iegūt lojālu pilsoni. To šodien skaidri redzam.

Problēmas, problēmas …
Notikušais faktiski ir krāpšana. Mums nu ir liels daudzums nelojālu pilsoņu. Tas pielīdzināms īpašumu pilnvaru izkrāpšanai veciem ļaudīm deviņdesmitajos gados, kad juridiski viss bija noformēts pareizi, bet pēc būtības tie bija amorāli darījumi. Bet tas nav viss. Ar demokrātisku retoriku, politmitoloģiju un demagoģiju mums ir izvilti valstiskuma pamati: liela daļa valsts teritorijas vairs nav mūsu – vai nu atdota neparko – Abrene, vai arī to lielos daudzumos par lētu naudu izpirkuši ārzemnieki; mūsu rūpniecība un lauksaimniecība ir iznīcinātas, tauta iedzīta nabadzībā un ekonomiskā kara rezultātā – kā jau katrā karā – liela daļa no tās devusies bēgļu gaitās. Otrajā pasaules karā bēgļos devās ap 220 000, tagad – vairāk kā 300 000. Tagad mums vēl grib atņemt valodu, jo pilnīgi skaidrs, kāda būs valodas situācija Latvijā, ja krievu valoda taps par Eiropas Savienības valodu, kā Kremlis to vēlas.

U.Ģērmanis reiz sacīja: „Nekur nav rakstīts, ka latvietim nepieciešami jābūt lētticīgam.” Kā mums šodien trūkst? – Skaidrības, motivācijas, enerģiskas rīcības.

Senču pamats
Sāksim ar to, ko mūsu senči ir izdarījuši pareizi. Viņi labi apzinājās, ka valsts pamatiem ir jābūt fundamentāliem. Viens no valsts atribūtiem ir tās himna. Vārds ‘himna’ cēlies no sengrieķu humnos, latīņu hymnus ar nozīmi – „dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam.” Mūsu valsts himna ir lūgšana, slavējums, pateicība, ticības apliecība.

Ja nu esam rakstījuši cildenos vārdus: „Dievs svētī Latviju!”, tad arī turēsimies pie tiem – pēc burta un gara. Tas nozīmē, ka lietas skatāmas un vērtējamas pēc tā, vai un kā tās atbilst Dieva mums dotās dāvanas – Latvijas – uzturēšanai un kopšanai. Tātad izšķirošajās lietās mums jāvadās pēc kritērija, kas ir pāri par mūsu savtīgumu, nenovīdību, skaudību, t.i., „negatīvo latviskumu”. Tāpēc jāņem vērā apustuļa sacītais: „Neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva” (1 Jņ 4, 1).

Kad Dievs mums jautās – ko esam izdarījuši ar Viņa dāvanu – Latviju, vai tiešām vienīgais, ko varēsim sacīt – tikām kārtējo reizi piekrāpti, bijām neizdarīgi, neizlēmīgi, ļāvāmies apmuļķoties? Vai tiešām arī mums būs jāsaka: „Čūska pievīla”?

Piedāvājums?
Nešaubos, ka daļa no 183 000 nelojālo pilsoņu, kas balsoja par referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, tika piekrāpti ar demagoģiskām runām par pašcieņu. Notikušā kampaņveidīgums un citi apstākļi parāda, ka aiz tā stāv Kremļa intereses. Vai tiešām krievvalodīgie nesaprot, ka pat Krievijai viņiem nav nekas, ko piedāvāt, kā vien slikti dzīves apstākļi, augsta kriminalitāte, masu mediju ierobežošana, demokrātijas apspiešana, valsts varas korupcija, patvaļa un ciniska attieksme pret saviem iedzīvotājiem? Atcerēsimies slavenās krievu žurnālistes, cilvēktiesību aizstāves Annas Poļitkovskas (1958-2006) nogalināšanu Putina dzimšanas dienā. Sagadīšanās?12

Rokoperas „Lāčplēsis” (1988) libretā ir vārdi:
“Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs tuvums ir melna migla,
Kurā es sabrienu savu dvēseli.
Tava elpa ir melni vēji,
Kas manām cerībām vainagus norauj.
Tavām kājām ir tūkstoš pēdu,
Kas manas jāņzāles sabradā.
Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs klātums ir melna straume,
Kas izskalo manus pamatus.
Tava būtne dveš melnu svelmi,
Kas manu atmiņu vītina,
Un visus tu dari līdzīgus sev —
Bez acu, bez ausu, bez valodas.”13

Tas ir par tumsas spēku. Labi zināmā laikmetā varam to atpazīt kā padomju cilvēku – „bez acu, bez ausu, bez valodas”, vēl piebilstot – arī bez dzimtenes. Mūs centās par tādiem padarīt. Neizdevās. A.Poļitkovska savā žurnālistes anketā uz jautājumu: „Ko Jūs domājat par laiku, kurā dzīvojat, par cilvēkiem un valsti?” аtbildēja: „ .. Zeme padomju. Juku laiks.”14 Vai Krievija joprojām to piedāvā?

Ko darīji?
Lasītajā sv. Rakstu vietā Dievs jautā: „Ko tu esi darījis?” Tā Dievs prasīs un jau taujās – „ko Tu esi darījis (nevis tikai domājis, par ko esi bijis sašutis, aizrautīgi runājis), lai Latvijai klātos labāk?” – lai Viņš varētu mūsu zemi un valsti svētīt.

Mums jābūt skaidrībā par notiekošo. Šobrīd norisinās ekonomisks, informatīvs un psiholoģisks karš. Šajā ziņā nekas nav mainījies kopš Bībelē minētā notikuma: „Čūska mani piekrāpa.” Skatot Latvijas un latviešu tautas vēsturi, ieraudzīsim kādu būtisku sakarību – kamēr līdzās būs impēriska lielvalsts ar šovinistisku ideoloģiju, mums būs jācīnās. Bet lietas nav bezcerīgas. Ir izaugusi jauna latviešu politiķu paaudze, kas, šķiet, lietas saprot pareizi un grib iestāties par Latviju kā latviešu valsti, kas nevēlas nemitīgi pasaulei atvainoties par to, ka esam, kas esam.

Ko atstāsim?
Kādu mantojumu viņiem atstāsim? Kas būs mūsu stafetes kociņš? Šobrīd sākas debates par Satversmi. Igaunijas Satversmē lasām, ka tā „garantēs igauņu tautas un tās kultūras saglabāšanu uz visiem laikiem”15. Mūsu senči nav minējuši Satversmē Latvijas valsts mērķi. Šodien tas ļoti būtu noderējis. Piemēram,: „Latvijas valsts pastāv kā latviešu tautas – Latvijas pamat- un valstsnācijas Dzimtene, kur tai dzīvot un uzplaukt. Pirmām kārtām, tā ir latviešu valsts.” Šis lozungs nav jauns. Latvijas pirmās brīvvalsts fotogrāfijās, kur skatām Rīgu svētku rotā, redzam virs tagadējās Radiomājas lielu transparentu: „Latvijai jābūt latviešu valstij.”16

Bet Satversmes sākumā vajadzētu ierakstīt: „Mēs pateicamies Dievam par iegūto valsti un atgūto neatkarību!” Tas būtu tikai loģisks secinājums un atbilstoša rīcība no mūsu valsts himnas pirmajiem vārdiem. Kad Dievs jautās – ko esat darījuši?, – varēsim atbildēt: „Neesam ļāvušies piekrāpties. Esam svētbijīgi ņēmuši vērā himnas vārdus, esam nopietni attiekušies pret Tavu lielo dāvanu – Latviju, – esam to kopuši un sargājuši!”


Guntis Kalme

(Tekstā izvietotās saites, kuras ved uz TautasForums.lv publicētajiem rakstiem, pievienojusi TF red.
)

  1. Kā to raksturoja T.Jundzis: „barikādes nav tikai aizsprosti, bruģa krāvumi un lauksaimniecības tehnika Rīgas ielās. Tās vispirms ir cilvēki un viņu emocijas, nesalaužama apņēmība.” Tālavs Jundzis, Barikādes un to loma LR neatkarības atjaunošanas procesā / Zinātniski praktiskā konference: „Barikādes barikāžu aizstāvju acīm (tautas izdoma un iniciatīva barikāžu organizēšanā)”, veltīta 1991. gada barikāžu 20.gadadienai (R: LZA, 2011), 14. []
  2. Džīns Šārpsizcils speciālists nevardarbīgās pretošanās mākslā, Alberta Einšteina institūta direktors. Latviski tulkotas Patstāvīga Valsts Aizsardzība Bez Posta Un Kara: Pārspriedumi Par Sabiedriskās Aizsardzības Nozīmību Baltijā, Austrumeiropā Un Viduseiropā, Kā Arī Neatkarīgo Valstu Sadraudzības Zemēs (R.: Junda, 1992); Sabiedriskā Aizsardzība. Postmilitārās Ieroču Sistēmas (R.: Junda, 1995). Sk. arī mājaslapu www.aeinstein.org []
  3. vip.latnet.lv/lpra/sharps_bar.htm []
  4. Tālavs Jundzis, Turpat, 14. []
  5. Citāts no Ģērmanis Uldis, Zināšanai (Stokholma: Ziemeļzvaigzne, 1986), 27. []
  6. Ģērmanis Uldis, Izvērtēšanai. Par mūsu vēsturisko pieredzi (Stokholma: Memento, 1993), 12. []
  7. Džona Pērkinsa (Perkinss) grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” (R: Kontinents, 2010) ir insaidera stāsts par suverēnu jaunattīstības valstu iekļaušanu globālās transnacionālo korporāciju impērijas sastāvā. Tas notiek ar trīssoļu taktiku. Pirmkārt, uz valstīm, kurām ir ASV interesējoši resursi, tiek sūtīti augsti kvalificēti ekonomisti – „ekonomiskie slepkavas”, kuru uzdevums ir pārliecināt tās ņemt megakredītus infrastruktūras attīstībai – daudz lielākus kā nepieciešams. Politelites tiek uzpirktas. Absolūti lielākā daļa no kredīta caur nodarbinātajām firmām atgriežas ASV. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzu parādiem, ASV valdība un ar to saistītās starptautiskās aģentūras gūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un izmanto to resursus, lai veidotu savu globālo impēriju. Tā kā šīs valstis nespēj maksāt parādus, tām tiek uzstādītas politiskas prasības. Ja kādu iemeslu dēļ „ekonomiskie slepkavas” nespēj veikt savu uzdevumu, tad tiek lietots otrais solis – darbu sāk „šakāļi” – provokatori un slepkavas, kuru uzdevums ir likvidēt suverēno valstu nepakļāvīgās augstākās amatpersonas. Ja arī tas izrādās neefektīvi, tad tiek ievesta ASV armija. Interviju ar Pērkinsu var noskatīties youtube.com/watch?v=yTbdnNgqfs8 Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Džozefs Stiglics (Stiglitz) grāmatā „Globalizācija un neapmierinātība ar to” (R: Turība, 2010)  norāda, ka SVF politika, balstoties uz neoliberālisma dogmu par brīvā tirgus automātiski labvēlīgo pašregulējošo iedarbību uz kapitālistisko ekonomiku, piespiežot jaunattīstības valstis atvērt tirgu attīstīto valstu precēm, bet vienlaikus aizsargājot savus tirgus ar importa kvotām, faktiski izposta jaunattīstības valstis. Šāda politika padara bagātos bagātākus un nabagos nabagākus (trūkumcietēju skaits pasaulē pieaudzis par 100 miljoniem). Naomi Kleinas (Klein) Šoka doktrīna: katastrofu kapitālisma uznāciens (R: Dienas Grāmata, 2011) pamatdoma ir: brīvā tirgus politika tiek ieviesta izmantojot sabiedrības šoku pēc piedzīvotām dabas, politiskām vai militārām katastrofām. Šajā laikā sabiedrībā rodas vēlme ātri un enerģiski labot notikušā sekas. Tas dod iespēju nekrietniem darboņiem īstenot tādu politiku, kas tālu pārsniedz adekvātu reakciju uz notikušo, kā, piem., pēc Dienvidaustrumāzijas cunami pludmale tiek pārdota vairāksolīšanā kā tūristu atpūtas vieta, Jaunorleānas iedzīvotāji pēc viesuļvētras Katrīna atklāj, ka maznodrošinātajiem celtie dzīvokļi, skolas un slimnīcas vairs netiks atjaunotas utt., jo tiek strauji privatizētas. Irākas ekonomika tiek privatizēta Coalition Provisional Authority politikas aizsegā. Autore apgalvo, ka šādi notikumi pat tiek mākslīgi ierosināti, kā, piem., Folklendu salu karš. Hadžūns  Čangs (Chang), Sliktie samarieši. Bagāto valstu netīrās sirdsapziņas noslēpumi (R: Zvaigzne ABC, 2011) par notikušo Latvijas ekonomikā saka: „Kad Latvija atdalījās no Padomju Savienības, tā būtu varējusi rūpīgi saudzēt savu ražošanas bāzi, lai ar inteliģentu industriālu politiku (kuru būtībā visas mūsdienu bagātās valstis izmantoja, pirms bija pilnībā attīstījušās) sasniegtu starptautisku standartu līmeni … Par nelaimi, tika izvēlēta neoliberāla stratēģija, kas centrējās ap radikālu finanšu regulēšanas atcelšanu. Kādu laiku šķita, ka šī stratēģija strādā, jo meklējot vieglus spekulatīvus ieguvumus, ieplūda nauda no ārvalstīm, taču tam sekojošais finanšu bums, izrādījās nebija ilgtspējīgs un noveda valsti vienā no lielākajiem miera laika ekonomikas sabrukumiem cilvēces vēsturē. [izcēlums – G.K.]” 12.lpp. []
  8. 3. Pasaules kara doma tiek iztirzāta kā: 1) atomkarš starp militāriem blokiem, kas var beigties ar „kodolziemu”; 2) ekonomisks karš starp tautu un globālo korporatīvo eliti. thepeoplesvoice.org/TPV3/Voices.php/2011/02/21/world-war-iii-a-class-war-between-the-pe sk Krievijas Ģeopolitisko problēmu akadēmijas viceprezidenta K.Sivkovs domā, ka pirmais kara posms, kuru raksturo ekonomiskas un informatīvas operācijas, jau notiek: gifakt.ru/archives/to_chto_chto-trevozhit/tretya-mirovaya-vojna-uzhe-nachalas/ []
  9. areadevelopment.com/EconomicsGovernmentPolicy/1-4-2010/americas-global-economic-war93993.shtml?Page=1 []
  10. Brian Whitaker, Spoils of War. guardian.co.uk/world/2003/oct/13/worlddispatch.usa []
  11. Pat J.Urbanovičs saka: „visus šos gadus integrācija tika uzspiesta Latvijai no Eiropas un daudzas Latvijas valdības mēģināja, kā redzam, bez rezultātiem, to īstenot.” saskanascentrs.lv/lv/mentions/nemakuligas-zagligas-valdisanas-del-esam-visnejedzigak-parvaldita-valsts-es/ []
  12. „Poļitkovsku nogalināja uz Putina dzimšanas dienu. Annas Poļitkovskas nogalināšanas lietas figurants Dmitrijs Pavļučenkovs paziņoja, ka pasūtītājs pavēlēja veikt noziegumu ne vēlāk kā Vladimira Putina dzimšanas diena, bet ideālā gadījumā – tieši tajā dienā.” show-biz.novostimira.com/news_1450925.html []
  13. http://www.marazalite.lv/2011/02/21/lacplesis/ []
  14. „ .. Страна советская. Время смутное.” Анна Политковская, За что (М: Новая газета, 2007), 940. []
  15. http://www.legaltext.ee/text/en/X0000K1.htm []
  16. 1938.18.11. foto grāmatā: Ruks Māris, Spridzinātāji (R: Antava, 2011), 127. []

  • „Poļitkovsku nogalināja uz Putina dzimšanas dienu. Annas Poļitkovskas nogalināšanas lietas figurants Dmitrijs Pavļučenkovs paziņoja, ka pasūtītājs pavēlēja veikt noziegumu ne vēlāk kā Vladimira Putina dzimšanas diena, bet ideālā gadījumā – tieši tajā dienā.”
    >>>
    Fakts liecina tikai par to, cik daudz un nopietni ir spēlētāji pret Putinu. Ja Putina cilvēki būtu pasūtījuši to slepkavību, tad Putins tur nebūtu pieminēts. Tas pat ezītim skaidrs.
    Latvijas valsts nav Dieva dāvana, bet britu impērijas aizdevums – konkrētā vēsturiskā situācijā (kad vajadzēja, lai Krievija un Vācija savstarpēji izkaujas un novājina viena otru un saņem lielu starptautisku nopēlumu) un uz laiku – kamēr parāds būs jāatdod.
    Atliek cerēt, ka G.Kalme to sapratīs tajā neilgajā laikā, kurš vēl palicis līdz izšķirošajiem notikumiem. Vai tiešām mācītājs nesaprot, ka Dievs nedāvina valstis? Dieva darbs un Dieva dāvanas attiecas pavisam uz kaut ko citu.
    Tāda runa atgādina to sieviņu, par kuru vēsturiskais stāsts, ka viņa nākusi un piemetusi savu mazo žagaru saišķīti ugunskuram, uz kura dega Dž.Bruno, – un to viņa uzskatīja par savu “pieticīgo ieguldījumu” Dieva valstības labā.
    Ārprāts!
    Prātiņ, nāc mājās!
    Un Ivo, kurš vienmēr ir bijis tik noliedzošs pret reliģijām, it sevišķi kristiešu, tagad labprātīgi publicē tādu rakstu… Droši vien tikai tāpēc, ka tur it kā pieminēta Latvijas valsts glābšana, – kārtējo reizi! Uz argumentāciju tātad – šoreiz, it kā cēla mērķa vārdā – pieveram acis. Iznāk dubultā morāle.

  • Agnese,
    * Par Annas Poļitkovskas nāves apstākļiem detalizētāku informāciju sniegt vis nevarēšu, taču esmu diezgan labi informēts par to, kādus materiālus žurnāliste vāca, apkopoja un izplatīja.
    * Latvijas valsts izveidošanās fakts (tas, ka latviešu tautai bija iespējams PAŠAI organizēt savu sadarbību) ir vēsturisku un, uzskatu – mums LAIMĪGU apstākļu sakritība, kā arī, protams, mūsu valsts dibinātāju nopelns. Tas, ka mācītājs to apraksta tādiem vārdiem, ir saprotams.
    * runājot par “reliģiju tēmu”, īsā komentārā un tik vēlā vakara stundā izsmeļošu atbildi Tev uzrakstīt nevarēšu, taču… esi, lūdzu, pacietīga, iecietīga un vieda. Man nav ne mazākā iemesla attaisnoties nedz par G.Kalmes runas publicēšanu, nedz arī par maniem līdzšinējiem izteikumiem saistībā ar reliģijām, bet vienu es varu pateikt droši – ja visi Latvijas mācītāji (arī citu konfesiju un reliģiju mācītāji) būtu vismaz tik zinoši, prātīgi un krietni cilvēki kā Guntis Kalme, tad ieguvēji būtu mēs visi.

    Paldies par uzmanību!.. [lai] PALīdz DIEievS! ;)
    Arlabunakti!

  • <Ivo Verners 1.02.2012., 23:39
    (..)
    * Latvijas valsts izveidošanās fakts (tas, ka latviešu tautai bija iespējams PAŠAI organizēt savu sadarbību)
    ….
    ========================================================
    Latvijas tautai – kā tas fiksēts Satversmes 2. pantā.
    ''2. Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.''
    http://www.pilsonis.lv/lr-pk/dokumenti/27-latvijas-republikas-satversme

    - Latvieši, vācieši, krievi, ebreji, u.c. spēja vienoties, taču nespēja apvienoties. Vēsture atkārtojās, taču spriežot pēc mācītājkunga raksta – līdz domāšanai vēl tāļu. Mazāk emociju, mazāk retorikas – pietiek ar pāris skaitļiem (statistikas), lai skaidrāk saskatītu Latvijas tautas ''izdzēšanas-izzušanas'' faktu: 'No 1990. līdz 1998. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 6,7 procentiem. No 2000. gada līdz 2011. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 21,1 procentu. Ne dabas stihijas, ne mēris šo Latvijas zvaigzni nav piemeklējuši. Tikai politika.'
    http://zinas.nra.lv/viedokli/viktors-avotins/64894-cilveki-doma-ka-izdzivot-vara-ka-izdzivot-cilvekus.htm

  • http://vimeo.com/25765511

    Segejs Kurgiņans par Džīna Šarpa “nevardarbīgās pretošanās” metodi un tās pielietojumu Baltijas valstīs 1991.gadā(11.minūte). Uz vēsturi jāskatās ar skaidrāku prātu un atbildīgāk. Nav jālepojas ar to, kas esi “godīgs muļķis” (zombija psihes līmenis).

  • ArVid,
    arī uz Džīnu Šarpu un 1991.gadu var skatīties no dažādām pusēm:
    1) no ASV ģeopolitisko interešu puses
    2) no Krievijas impērijas interešu puses
    3) no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas utt. interešu puses

    Džīns Šārps aprakstīja konkrētu metožu kopumu. Citiem vārdiem – izstrādāja “ieroci”. Jā, primāri – ASV lietošanai. Šis ierocis nav slikts pats par sevi, jo tad jau sanāk, ka arī Mahatma Gandijs ar saviem nevardarbīgas pretošanās principiem ir tāds pats “neģēlis”.

    Skatoties no Latvijas tā brīža interesēm, šīs metodes bija tieši laikā. Latvija – vismaz teorētiski un kā tobrīd vairumam šķita, atbrīvojās no vienas konkrētas lielvaras, proti, Krievijas impērijas nagiem.

    Runājot par 1991.gada notikumiem, tad tur tiešām ir daudz neskaidru jautājumu. Tieši Krievija ir tā, kas ne visus dokumentus ir atslepenojusi un devusi piekļuvi arhīviem, kuros glabājas dokumenti par tā laika notikumiem. Tamdēļ arī iespējamas dažādas spekulācijas par snaiperiem utt. Lūk, 1 versija – http://puaro.lv/lv/puaro/jundzis-vel-arvien-nav-zinams-kas-bija-tresais-speks-kas-provoceja-omon.

  • “Patiesība sagādā sāpes. Tāpēc vēsturi raksta, lai nesāpinātu cilvēkus.” (Sk.Arturs Priedītis. Nelīnijisko procesu ētika jeb vēstures falsifikācija: artursprieditis.lv)

    Paldies, Ivo, ka Tu esi tik kulturāls. inteliģents un “comme il faut”, nevēlies sāpināt tautiešus, bet dot vņiem (kārtējo) cerību), ka visumā viss ir kārtībā, – katrā ziņā, ka ar mūsu domāšanu un saprašanu viss ir kārtībā! Patiesība nav svarīga (jo to jau neviens nezina, vai ne?), svarīga ir atsevišķu faktu kombinācija un interpretācija tajās vai citās interesēs. Un latviešu labākie pārstāvji joprojām labāk simpatizē un saprot amerikāņu intereses nekā krievu. “Skaldi un valdi” princips ir svēts kā dabas likums, vai ne, – it sevišķi mazas tautas nedrīkst riskēt pārāk daudz domāt ar savu galvu… (Par šo tēmu tieši arī ir tas pieminētais video ar Kurgiņjanu un šī A.Priedīša lekcija).

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.