‘Karaganova doktrīna’

Toreizējā Eiropas Institūta direktora vietnieka, S.A.Karaganova publicētais raksts laikrakstā Diplomātijas Vēstnesis (Nr.21-22, 1992.gada 15. – 30.novembris), kas vēlāk tika iesaukts par „Karaganova doktrīnu”, lasāms arī latviešu valodā.

Karaganovs ir ilggadīgs Krievijas federācijas ārpolitikas eksperts un Vladimira Putina padomnieks ārpolitikas jautājumos. Žurnāli Foreign Policy (ASV) un The Prospect (Lielbritānija) 2005.gadā viņu ierindoja starp 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Vairāk par Karaganovu meklējiet interneta vietnē karaganov.ru.

* * *



Spilgti citāti:

“Man šķiet, ka mums tas ir jāsaprot: Krievijai ir jāatgriežas pie savas tradicionālās lomas, uzpirkt vietējos kņazus, nosūtīt karaspēku, kādu glābt utt.”

“Man šķiet, ka Krievijas ārpolitikas koncepcijas pamatā attiecībās ar krieviski runājošajiem iedzīvotājiem vajadzētu būt cilvēktiesību aizsardzības un bijušajās PSRS republikās esošo mazākumtautību tiesību aizstāvības koncepcijai.
Taču pirms šī jautājuma apspriešanas, es vēlos vērst uzmanību uz ko citu. Proti – krieviski runājošie iedzīvotāji – tas nav tikai pasīvs, tas ir varens Krievijas aktīvs. Pirmkārt, ir jāpaveic visu iespējamo, lai krieviski runājošos iedzīvotājus reģionos atstātu. Ne tikai tādēļ, ka mēs nevaram atļauties milzīgus bēgļu pūļus, bet arī tādēļ, ka mums vajag atstāt ietekmes sviras tālejošai perspektīvai.”

“Otrais – krievu valodas aizsardzība: skolu, preses, televīzijas utt. atbalsts.”

* * *

Uz Krieviju orientēto iedzīvotāju interešu aizstāvēšanas problēmas „tuvējā pārrobežā“

S.A.Karaganovs, Eiropas Institūta direktora vietnieks, Diplomatičeskij Vestņik (Diplomātijas Vēstnesis), Nr.21-22, 1992.gada 15. – 30.novembris.

Šis temats ir galīgi neizstrādāts. Tāpēc es jums piedāvāju dažas ievada tēzes.

Sākumam pāris piezīmes par to, kam savā runā pieskārās A.V.Kortunovs. Pirmā. Esam iegājuši periodā, kur veidojas jeb reintegrējas jaunas valstis. Vēsturiski šis periods atsevišķu reģionu lielākajā daļā vilkās simtiem gadu. Mēs atrodamies šī perioda sākumposmā. Un kad saka, ka līdz šim esam tikuši cauri ar visai nedaudziem konfliktiem, tad man nāk prātā pazīstamais angļu stratēģis Lourenss Fridmens. Viņš teica, ka tad, kad pazuda Tito, visi klaigāja, ka Dienvidslāvija izjuks. Pēc tam nolēmām, ka esam kļūdījušies. Taču izrādījās, ka nē: vienkārši tas viss notika 10 gadus vēlāk.

Skaidri redzams, ka esam iegājuši tādā vēstures periodā, kuru dažādās kombinācijās mūsu un citas valstis pārdzīvoja XVII gadsimtā, dažas – viduslaikos. Un dotajā brīdī gan sociālās, gan politiskās analīzes pats labākais instruments ir nevis mūsdienu rakstnieku grāmatas, bet vēstures pētīšana. Tur var atrast daudz ko interesantu. Šis arguments jāuzskata par fonu mūsu šodienas analīzei.

Ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem saistītās politikas problēma (vēlāk pakavēšos pie šī jautājuma sociālā un politiskā, kā arī morālā pamatojuma) nevar tikt risināta bez Krievijas valsts vispārējās politikas konteksta. Atsevišķa politika nav iespējama un domāt par bez kopējās politikas ir bezjēdzīgi. Mums nekavējoties jāsāk risināt nozīmīgi un ne visai patīkami jautājumi, kurus uzdeva oratori, kas runāja pirms manis.

Uz ko jāorientējas Krievijai attiecībās ar citām NVS valstīm? Kaukāzā ir nemierīgi un būs nemierīgi arī turpmāk, kamēr tur neieradīsies ģenerālis Jermolovs. Drīz vien nemieri aptvers Vidusāziju, kur visas robežas ir novilktas mākslīgi un kur valstis kā tādas var arī neizdzīvot. Jautājums ir, vai varēs izdzīvot pati Krievija, vai Krievijas teritorijā tiks pielietota vardarbība (arī tā ir vēsturiska likumsakarība; kaut arī daudzi saka, ka nē, tomēr es domāju, ka jā). Un citi  līdzīgi jautājumi.

Kas mums jādara? Ir trīs politiku varianti. Pirmais – radikāli-demokrātiska politika, t.i. nacionālo valstu nostiprināšanās un mūsu no tām pilnīga atsacīšanās. Tas nebūtu slikts risinājums, taču tas nav reāls. Šādas struktūras nostiprināšanās nav iespējama tāpēc, ka, kā ļoti precīzi norādīja A.V.Kortunovs, lielākā daļa režīmu neizdzīvos. Pie tam arī situācija nepārtraukti mainīsies un mums būs visu laiku jāsatur kopā tas, kas pastāvīgi juks ārā. Mūsu līdzšinējā līnija, kas bija vērsta uz mūsu kaimiņu valstiskuma stiprināšanu (pret visām valstīm izturos kā pret līdzīgām, līdzīgā situācijā ir arī Krievija), noveda pie tā, ka mēs sākām pa labi un pa kreisi izdalīt savus bruņotos spēkus. No starptautisko tiesību un mūsdienu filozofijas viedokļa mēs to izdarījām pilnīgi legāli.  Man nav tiesību un es arī nevaru izteikt pret šādiem mūsu soļiem nekādas pretenzijas, izņemot vienu – morāli-politisku. Mēs esam iegājuši citā vēstures posmā, kur bruņojumu nedrīkst nodot valstīm, kas var sašķelties un kurās notiek karadarbība. Pateicoties ieroču tālāknodošanas mehānismam, Moldāvijā, Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā ir tūkstošiem lieku upuru, un tagad mēs gaidām, kamēr tiks sadedzināti visi tanki. Dažos gadījumos tos visus nodedzināt nemaz neizdosies un tie vēl ilgi šaudīsies.

Otrs ceļš – reintegrācija. Tas būtu normāls neo-impērisks ceļš. Tas ir grūts kurss, kaut arī ilgākā perspektīvā tas būtu vismazāk asiņains un pie tam ļoti efektīvs. Taču tas nav reāls. Mums priekš tam nepietiek resursu, politiskās gribas. Esam piekusuši. Bez tam, ārpasaule mums to nepieļaus. Es nemaz nerunāju par reintegrācijas ar spēka pielietošanu morālo pusi.

Beidzot, trešais kurss – regulācija, kuras mērķis ir bijušās PSRS daļēja reintegrācija vairāk vai mazāk konfederatīvos rāmjos. Jebkurā gadījumā viens mums ir jāsaprot – Krievijai būs neizbēgami jāspēlē aktīva postimpēriska loma. Ja mēs no tās atteiksimies, tad pati vēsture mums to uzspiedīs ar bēgļu pūļiem, ķīmisko rūpnīcu spridzināšanām u.tml. Es ne visai piekrītu M.A.Hrustaļovam: pats personīgi es ne pārāk gribētu iejaukties Vidusāzijā, kaut arī pret Āzijas tautu kultūru izturos ar visdziļāko cieņu. Taču no viņiem aiziet, kā mēs to pirms gada mēģinājām darīt, mums neizdosies. Mūs tur atpakaļ ievilks notikumu virpulis, ja sāks brukt un dalīties Uzbekija, Kazahija u.c. Ja mēs šai reģionā ar Kazahijas palīdzību nesāksim spēlēt aktīvu postimpērisku lomu, nepieļaujot konfliktus, aizstāvot mazākumtautības utt., tad agri vai vēlu tas viss mūs ieraus sevī un mums no tā neizbēgt. Pēc 10 gadiem tur viss vārīsies vienā elles katlā. Islāma fundamentālisms ir briesmīgs. Bet būs vēl ļaunāk, kad tur izveidosies nestabilu valstu zona. Man liekas, ka mums ir jāsaprot viens: Krievijai jāatgriežas pie savas tradicionālās lomas – uzpirkt vietējos kņazus, nosūtīt karaspēku, lai kādu izglābtu utt. Šis darbs nav pateicīgs, bet līdz tam mūs novedusi mūsu līdzšinējā vēsture, daļēji arī mēs paši.

Tagad par stratēģiju attiecībā pret krieviem. Nekādas stratēģijas, lai kā par to nerunātu, nav un nebūs tik ilgi, kamēr mēs neizveidosim lēmumu pieņemšanas sistēmu nacionālās drošības jomā. Kaut zinu, ka A.V. Kozirevam1 nepatīk pieminēt Gromiko2, es gribētu, lai viņš par viņu kļūtu ne jau viņa politikas nozīmē, bet tai nozīmē, ka jāpakļauj kontrolei visa nacionālās drošības stratēģija. Ja tas netiks darīts, mēs neko nepanāksim. Esam vāja valsts, mūsu iespējas ir ierobežotas un ar tām mētāties mums nav nekādu tiesību.

Un nu par krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvēšanu. No politiskā skatījuma šī jautājuma pacelšana ir visai apstrīdama, bet no morālā – vienkārši amorāla. Kā mēs varam aizstāvēt krievvalodīgos iedzīvotājus, pēc kā varam tos noteikt? (1994.gadā ap 98% latvieši arī runāja krieviski – tulk.piez.) Amorāla, tā kā tas stipri ož pēc rasisma. Taču galvenais ir nevis amoralitāte, bet vienkāršs nepraktiskums. Ja mēs aizstāvēsim krievvalodīgos iedzīvotājus, tad gribot negribot atļausim, vismaz konceptuālā skatījumā katrā ziņā, apspiest citu mazākumtautību tiesības. Esmu dzirdējis, ka Vidusāzijā visas mazākumtautības ļoti uzmanīgi seko cita citai un lieliski saprot – ja tiks apspiesta viena mazākumtautība, nekavējoties tiks apspiesta arī kāda cita. Man liekas, ka Krievijas ar krieviski runājošo ārpolitiku saistītās koncepcijas pamatā visā bijušajā PSRS teritorijā jābūt cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību aizstāvēšanas koncepcijai.

Taču pirms sākt šo jautājumu iztirzāt, es gribētu pievērst uzmanību kam citam. Krievvalodīgie iedzīvotāji – tas ir ne tikai pasīvs, bet arī varens Krievijas aktīvs. Pirmkārt, jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Ne tikai tāpēc, ka mēs nevaram atļauties milzīga bēgļu viļņa uzņemšanu, bet arī tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. Rēķinoties ar ekonomisko izdevīgumu, Krievijai ir nekavējoties jāuzsāk plaša investīciju ekspansija, izmantojot milzīgos parādus, kuros ir iestigusi lielākā daļa republiku. Ir jāpērk uzņēmumus un tos jāpārņem savā pārvaldīšanā, tādā ceļā sev nodrošinot spēcīgu ekonomisku un politisku anklāvu, kas kļūs par pamatu mūsu politiskajai ietekmei, krievvalodīgo iedzīvotāju interešu aizstāvību ieskaitot.

Otrais uzdevums – krievu valodas aizstāvība: atbalsts skolām, presei, krievvalodīgajai televīzijai u.tml. Mums jārīkojas tā, lai mēs varētu šeit, Krievijā, turpināt apmācīt bijušo PSRS republiku eliti ar domu, lai šī elite kalpotu mūsu interesēm. Pagaidām notiek pretējais: mēs aizklapējam ciet mācību iestādes, ierobežojam klausītāju skaitu, neaizmirstot pieprasīt naudu no bez tā jau nabadzīgajām republikām. Tādā veidā mēs zaudējam veselu paaudzi, kas būtu nodrošinājusi mums labus sakarus, ietekmes kanālus u.tml. Pats par sevi saprotams, ka armijā mums jānostiprina krievu virsnieku kadri, Krievijas augstākajās kara skolās jāturpina apmācīt tuvo kaimiņvalstu armijas elites pārstāvjus.

Un tagad par krievvalodīgo aizstāvniecību. Jau tiku runājis par to, ka lozungs „krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvēšana“ nav mērķtiecīgs no morālās un politiskās puses. Aizstāvēt šo kontingentu vajag, taču tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga. Jāsāk ar politiskajām svirām, tā, kā tas jau tiek darīts Latvijā un Igaunijā. Tā ir mūsu kļūda, ka mēs palaidām garām tos procesus, kas tur jau bija sākušies (ar to es domāju cilvēktiesību pārkāpumus). Tur tiek radīts precedents, kurš, ja mēs ar to samierināsimies un neapspiedīsim jau pašā iedīglī, izplatīsies arī uz Krieviju. Ja mēs nepanāksim kādu kompromisa variantu, tad agri vai vēlu līdzīgs jautājums pacelsies arī citās republikās. Paskaidroju: ja mēs pieļausim pārkāpt visiem „nulles pilsonības“ piešķiršanas likumu, tad ar to mēs atvērsim „Pandoras lādīti“, kas mums atriebsies vēl pat pēc 20 gadiem.

Ar laiku mainīsies valstis, mainīsies reģioni, un jebkurš no tiem varēs, atsaucoties uz precedentu, atsacīties piešķirt pilsonību nacionālajām minoritātēm.

Ekonomiskās sankcijas, ko atzīst starptautiskā sabiedrība, – ir diezgan efektīva lieta, taču to piemērošana katrā gadījumā ir jāizskata atsevišķi.

Un visbeidzot, par spēka pielietošanu. Pastāv tēze, ka ar spēku nekas nav izšķirams. Es, kā vēsturnieks un starptautisko attiecību speciālists, varu teikt, ka ar spēku gan nevar panākt visu, taču šai situācijā, kurā mēs pašreiz ieejam, diemžēl daudz kas tiks izšķirts tieši no spēka pozīcijām. Es nesaku, ka mums spēka pielietošana būtu ar abām rokām jāatbalsta. Uzskatu, ka nav lielākas muļķības kā klaigāt, ka mēs metīsim bumbas utt. Tam nav nekādas jēgas. Taču mums jāsaprot, ka, ja gribam saglabāt stabilitāti, mums pretinieku bremzējošais spēka pielietošanas faktors ir jāatdzīvina. Par to man nav ne mazāko šaubu. Vienīgi tam ir jārada attiecīgi instrumenti.

Diezgan briesmīga epizode notika Ukrainā, Benderos. Ne tikai tāpēc, ka tur tika nogalināti simtiem cilvēku, bet gan tāpēc, ka pirmo reizi bijušās PSRS Eiropas teritorijā tika izdarīts noziegums pret cilvēci. Tas, ka šis noziegums palika nesodīts, ar laiku mums vēl „atkodīsies“.

Tagad par spēka pielietošanas tehniku. Ja mēs pielietosim spēku ar varenākā tiesībām, tas būs briesmīgi. Mums nepieciešama leģitimizācija. Ne jau tāpēc vien, ka visa pasaule nostātos pret mums, bet arī tāpēc, ka mēs, ja vien nebūs nekādas ārējās kontroles, ļoti viegli pārkāpsim visatļautības slieksnim. Jau tagad sabiedriskā doma  un starptautisko organizāciju sistēma ir jāorientē uz to, lai Krievijai un citiem NVS subjektiem likumīgi būtu tiesības ierobežotos apmēros pielietot spēku. Noteikti jāpadomā par jaunu koncepciju par EDSO dalīšanu divās zonās. Tas dotu mums leģitimizācijas iespēju. Nu jau Rietumi mums vairs nepalīdzēs. Tie no mums attālinās ļoti straujā tempā un rēķināties ar viņu mieru sargājošajiem centieniem nevaram. Mums par to jādomā pašiem. Vienā EDSO zonā būtu Rietum-, Centrālā un Austrumeiropa, ieskaitot Dienvidslāviju. Te mieru un stabilitāti varētu nosargāt NATO un ES. Šo piedāvājumu NATO noteikti uzņems ar lielu prieku! Pie kam mēs tur varēsim brīvi piedalīties kā novērotāji. Otrajā zonā (Krievija un Neatkarīgo Valstu Savienība) jāpanāk, lai tāda loma tiktu piešķirta Krievijai, taču zem starpvalstu kontroles, t.i. lai karaspēka daļās būtu starptautiskie novērotāji, lai armijas pielietošana tiktu apspriesta, lai gadījumā, ja karspēks pārsniegtu savas pilnvaras, šis fakts tiktu atklāti nosodīts. Vienpusīgas darbības, uz kurām tiekam aicināti, draud pastiprināt izolāciju.

Risinājumu mums nav pārāk daudz, bet tie ir jāizmanto. Galu galā mēs neesam tik pārāk nogurusi nācija.


Tulkojis Bruno Javoišs.

Izmantoti fotoattēli no Karaganova personīgā arhīva viņa mājas lapā www.karaganov.ru

Raksts lejuplādēšanai (MS Word)
Oriģinālvalodā (PDF)

  1. Andejs Kozirevs – bijušais Krievijas ārlietu ministrs, kritizēts par pārlieku rietumniecisku ievirzi. []
  2. Andrejs Gromiko – bijušais PSRS Ārlietu ministrs 1957. – 1985.g., īpaši apbrīnojama bija viņa prasme iztapt valsts vadības maiņām. []

  • Šodien redzam, ka notikumi Latvijā ļoti lielā mērā ir norisinājušies saskaņā ar Karaganova doktrīnu, tai pat laikā ir jābūt aklam, lai neredzētu, ka eksistē augstāka līmeņa spēki, kuri gan latviešu, gan krievu tautai pēdējo 20 gadu laikā nodarījuši milzīgu postu. Latviešu, krievu un daudzu citu tautu kultūras arvien straujāk pieņem patērētāju/vergu sabiedrības kultūru. Un šie „spēki” nav nekas mistisks, bet gan pārnacionālu megakorporāciju intereses. Lai arī par simbolu uzskatāma ASV, to robežas un taustekļi iesniedzas dziļi teju vai ikvienā valstī, savas piramīdas paspārnē paņemot „pa vienam” – cilvēkus, partijas, valdības un tautas. Šiem spēkiem kā dadzis acī ir nacionālas un pašpietiekamas valstis un cilvēki ar patstāvīgu domāšanu. Tiem ir izdevīga nestabila situācija un sašķelta sabiedrība, tādēļ mūsdienu notikumi gan Latvijā, gan pašā Krievijā liecina par to, ka, vai nu „kremļa analītiķi”
    a) ir vājāki par minēto spēku smadzeņu centriem,
    b) strādā „tai pašā komandā”.

    Pretējā gadījumā gan Krievija pati nebūtu tā izlaupīta, izvarota, tās cilvēki ar masu mediju palīdzību muļķoti (piem., par krievvalodīgo reālo situāciju Baltijas valstīs), gan arī tās politika attiecībā uz Latviju tiktu veidota uz pilnībā citiem principiem – taisnīgumu un cieņu pret mazajām tautām, kuras tik vien vēlas kā dzīvot savā zemē, runāt savā valodā. Tādā gadījumā Latvija būtu ne tikai „biznesa partneris” ar „uzpirktajiem kņaziem” un teritorija, kurā mitinās simtiem tūkstošu manipulējamu Homo Sovjetikus, bet cieņpilns sabiedrotais par Cilvēcīgu un brīvu cilvēku sabiedrību.

  • <Ivo Verners 29.01.2012., 23:23
    Šodien redzam, ka notikumi Latvijā ļoti lielā mērā ir norisinājušies saskaņā ar Karaganova doktrīnu…
    ========================================================
    Manuprāt, GALVENIE notikumi Latvijā ir norisinājušies pretēji t.s. Karaganova doktrīnā nospraustajam:
    šoka terapijas reformas 1990-os gados, Latvijas orientācija uz Rietumiem, iestāšanās NATO un ES, kā arī pašreiz notiekošā padziļinātā integrācija (fiskālā politika Brisele pārvaldē) – to veic likumīgi ievēlētie 'tautas priekšstāvji', kurus pilnībā atbalsta Latvijas elite!
    - Tikko LTV uzstājās prezidenta Bērziņš, – tā kā par šodienas problēmu iemesliem Latvijā, ņemot vērā krīzes padziļināšanos ES un ASV – es droši pārkopēju D.Beitneres rakstā 'Paldies globalizācijai' minēto:''(..)ka šeit runa atkal ir tikai par muļķību, augstprātību, attieksmēm un attiecībām.''
    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-paldies-globalizacijai-saruna-ar-dagmaru-beitneri-fragmenti.d?id=34904003

    p.s. Jau 1990-o gadu sākumā prognozētais – un līdz pat 2006.g. atgādinātais:'Galveno draudu rietumu pasaulei rada paši rietumonoīdi/Главную опасность для западного мира несут в себе сами западоиды.
    - p.s.s. Dien'ā interesanta intervija ar VVF, kuras minēto ES krīzes iemeslu cēloni jau ir tie D.Beitneres minētie un domātāja A.Zinovjeva sen izteiktie:
    'Но по законам, социальным законам, о которых не знают, но которые я рассматриваю в моей теории, все равно сам западный мир, начиная с какого-то момента, начнет внутренне раскалываться.''
    http://situation.ru/app/j_art_108.htm

  • 1. Lai bilde būtu pilnīga
    http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%B0%D1%80%D0%B0%D0%B3%D0%B0%D0%BD%D0%BE%D0%B2,_%D0%A1%D0%B5%D1%80%D0%B3%D0%B5%D0%B9_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B4%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
    http://www.ng.ru/ideas/2011-04-01/5_destalinizaciya.html
    Kad mēs sāksim lasīt šo tekstu?
    2. Pēc dažādiem novērtējumiem 20 gados no Krievijas aizbraukuši 30 000 – 100 000 zinātnieku produktīvajā vecumā. IR sākta šo zinātnieku repatriācijas programma (2010. gada Krievijas valdības lēmums -postanovlenije – 220)

  • http://en.wikipedia.org/wiki/Category:Geopoliticians
    ————-
    NEKAD, kad runa par pasākumu, kura cena pārniedz 100$, nevar aprebežoties ar vienu (1) versiju

  • Lūk, viena diezgan interesanta intervija –
    Jānis Bordāns: ‘Ģeopolitika un kaimiņi’; saruna ar lietuviešu kulturologu Vidmantu Daugirdas (fragmenti) http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-bordans-geopolitika-un-kaimini-saruna-ar-lietuviesu-kulturologu-vidmantu-daugirdas-fragmenti.d?id=42143986

  • Krievijas vēstnieks Vešņakovs Latvijas vēsturniekiem pareģo grūtus laikus. VIDEO
    http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/101741/krievijas-vestnieks-vesnakovs-latvijas-vesturniekiem-parego-grutus-laikus-video

  • http://www.youtube.com/watch?v=Rcvei62yyFI
    Krievijas domes deputāts (!!!) Jevgēnijs Fjodorovs par to, ka aukstajā karā, kā jebkurā citā karā, zaudējusī valsts maksā meslus “uzvarētājiem”, Krievija ir okupēta un tiek izlaupīta. Tas pats notika ar Latviju, tikai latviešu sabiedrība un politiskā pārvalde ir vēl vairāk sašķelta nekā Krievijas – ja tur tagad par iekšpolitikas un ārpolitikas noteikšanu cīnās neoliberāļi (anglosakšu-ebreju globālās elites interesēs) un nacionālie patrioti (Krievijas kā makroreģiona nostiprināšanās un pašnoteikšanās virzienā – sk. piem., http://www.youtube.com/watch?v=IOgqm3a4Rl0), tad Latvijā šiem diviem politiskajiem virzieniem pa vidu vēl maisās politiskie spekulanti, kuri ir vienkārši “pret krieviem, un viss”. Manuprāt, jāsaprot, ka arī mēs esam tie zaudētāji aukstajā karā, un pārstāt atbalstīt savas politiskās “elites”, kuras izpilda ārējās pārvaldes uzdevumu. Tautai ir skaidri un tieši jāuzrunā sava valdība par jautājuma būtību, nevis vienkārši par dažādiem atsevišķiem nozaru (izglītība, pensijas utt., pieļaujot dažādu grupu interešu pretstatīšanu)jautājumiem. Manuprāt, latvieši vienkārši vēl nav tapuši par politisku nāciju, un, lai tas notiktu, ir jāmācās pārvaldīt, sākot ar augstāko – konceptuālo līmeni. Visu laiku skatīties uz Krieviju kā uz ienaidnieku un meklēt tam apstiprinājumus – tā tāda politiskās nepilnvērtības izpausme, vajadzība meklēt attaisnojumu un pamatojumu tam, kāpēc sevi pārvaldīt (ne jau – aizsargāt un attīstīt!) esam atdevuši citiem.

  • Lielie anglosakšu-ebreju stratēģi Bžezinskis un Kisindžers sākuši publiski runāt par to, ka “jaunās pasaules kārtības” (NWO) projekts ir apdraudēts, jo cilvēki visā pasaulē jau zina, kas ir viņu “globālie saimnieki”.
    No kādas vēstules:
    “Pēc taisnības šajā (kreisajā, tautiskajā) virzienā brēc visa pasaule, un ļoti inteliģenti jauni ļaudis, arī Spānijas, ASV un daudzu citu pilsētu ielās aizvien biežāk viļņojošie pūļi, kuros policisti atklāti dauza jau sievietes un pensionārus, ir sirēnu signāli par to, pēc kā pasaule gatava cīnīties. Šī jauda vairs nav transformējama kārtējā džungļu kapitālisma utopijā. Tā ir jauda, ar kuru jārēķinās (sk. “Top Globalist admits the NWO is In Deep Trouble” – http://www.youtube.com/watch?v=fB7flZPuuhE&feature=youtu.be vai šeit: http://so-l.ru/news/show/5979959). Atmoda pirmo reizi ir absolūti globāla, pārnacionāla. To nerespektēt nevar. Ja spītīgi turēsim ieslēgtas vien sava redzējuma tuvās gaismas, pirmajā līkumā ielidosim bezdibenī. Mūs vienkārši neņems nopietni. Uzvaru dalīs tās nācijas, kas izrādīsies solidarizēties spējīgākās. Runa, protams, ir par salīdzinoši rietumnieciskajām. Ar tuvāk un tālāk austrumnieciskajām vēl daudz kas nav pat nojaušams. Bet resursi arī viņiem ir, tas ir galvenais. Tātad, gribam vai nē, Krievija ir mūsu tuvākās izdzīvošanas zelta raktuves. Ak, ja būtu bijuši tik gudri pirms 22 gadiem. Uz Malēniju, Latgali šodien brauktu kā uz ārzemēm.

    Tas, ka mēs te vēl autiņos tinam savus līdz galam neizsapņotos Atmodas sapņus, protams, ir ļoti kaitīgi, jo pamatā joprojām gruzd neiznīsts naids, nepiedošana. Bet ideālismam ir jābūt daudz augstākam par akli “privatizēto” nacionālismu. Tam jābūt tādam, lai iedvesmo arī vietējos cittautiešus kļūt par Latvijas patriotiem un mūsu nac. identitātes atbalstītājiem. To var tikai ar draudzīgumu, patiesu vēlēšanos uzklausīt, pieņemt, dalīties utt. Šajā Atmodā interfrontes nebūs. Par tādu, ja nekļūsim stratēģi, varam kļūt tikai mēs – mazā, nīcinātā, pašiznīcināties tik ilgstoši gatavā tautiņa, precīzāk, tās mirstīgais atlikums. Dod, Dievs, lai tas nekad nekļūtu par atliekām.”
    >>> Ir vajadzīga stratēģiska pieeja šai jaunajai Atmodai. Nevis kalt plānus par to, kā tērēt pusmiljonu latu, lai svinētu LTF 25 gadu “jubileju”.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.