FILMA: “Cūku bizness” (ar LV subt.)

FILMA: “Cūku bizness” (angl. – “Pig Business”), ar subtitiem latviešu valodā; ~20 citās valodās pigbusiness.co.uk; 58min.

Lai arī filmas tēma ir “cūkgaļas ražošana ar rūpnieciskām metodēm” un pamatā ir par Poliju (ES valsts) un ASV, tā attiecas arī uz Latvijas un daudzu citu valstu iedzīvotājiem. Turklāt, tā sniedz dziļāku ieskatu par to, kāda ir saistība starp finanšu biznesu, milzīgo kompāniju interesēm un valdībās (arī ES) pieņemtajiem lēmumiem.

Viena no labākajām dokumentālajām filmām, kurai pieejams tulkojums latviešu valodā.


* * *

Filma skatāma bez maksas autoru mājas lapā www.pigbusiness.co.uk. Nevalstiskajām organizācijām, kuras apņemsies šo filmu popularizēt un demonstrēt saviem iedzīvotājiem, ir iespēja filmu pasūtīt DVD diskā.


Ieteica Arturo
,
skat, informāciju arī parmainupilseta.wordpress.lv


  • Visi tā aizrāvušies ar referendumu kariem, bet par šo filmu neviena komentāra!
    Šis būtu kārtējais VIENOJOŠAIS jautājums, bet acīmredzot tādi pagaidām neizraisa interesi.

  • Nu, vispareizākā rīcība šajā jautājumā būtu – nobalsot PRET šādām saimniekošanas praksēm, atsakoties no cūkgaļas ēšanas. Labāk jau, protams, atsakoties no gaļas ēšanas kopumā, tādējādi saudzējot veselību un arī dodot savu artavu mūsu Zemes saudzēšanā.
    Ja tā mēs rīkojamies, tad tālākas diskusijas tiešām ir liekas.

  • JEBKURAS gaļas ražošana ir Zemi noplicinošu tehnoloģiju TOPā.

    Pēc kolas vai aliņa vienkārši dabiski prasās viens cūkas cepetis. Rausis (labāk no diedzētiem graudiem un bez rauga, žāvēts ne cepts) ir lielisks. Tik pat lieliska var būt piena krūze. Tie abi vienlaikus kopā – tik vien kā ēšanas bauda, mokas kuņģim, un niecīga barības vērtība. Visā Austrumeiropā kopā ar patreizējo demokrātijas modeli ir atnākušas masveida liekā svara problēmas un tām līdz valsts un personisko budžetu sadaļa pieaugušie tēriņi veselības reanimācijas vajadzībām.

    Cūkas cepetis labi sader ar ceptiem kartupeļiem un kečupu. JA sākam runāt par cūkām, TAD ir jārunā arī par kartupeļiem un tomātiem.

    Tiesa, pirms apmēram 200 gadiem šeit vienkāršo ļaužu vidū pārsvara bija cieņā … Vidusjūras vai Ēģiptes dietas – putras no graudiem un upju vai jūras zivis.

    ———–
    Faktiski ir nepieciešama jauna (vai jāatjauno senā, līdz XIX gs. vidum pastāvējusi) nacionāla uztura SKOLA.

  • … Uz zemā galdiņa, kas bija klāts sešiem vīriešiem, pašā vidū stāvēja bļodiņa ar vecas brinzas gabaliņiem — kopumā apmēram simts piecdesmit gramu, katram saimniece uzlika divus divkārtainus rausīšus, kas bija cepti zemē ieraktā krāsni no Amerikā iepir­ktiem miltiem, sulīgus jaunus sīpolus, dažas zaļas pākstis ar lielām un garšīgām nenobriedušām pupām, sīvo piparu pāksti un … tas, šķiet, arī viss. Desertam — bļodiņa ar sīrupu, kas vārīts no cukurniedrēm un ko fellāhi sauc par «melno medu» atšķirībā no «baltā» — īstā medus. Pēc tam sekoja stipra, līdz melnumam savārīta un ļoti salda tēja. Karstu, no pupiņām pagatavotu viru fellāhi ēd vakaros.
    Šis uzturs ir vairāk nekā pieticīgs. Bet kāds tas bijis agrāk, vai ir mainījies? Atcerēsimies angļu arābistu E. V. Leinu, kas pagājušā gadsimta pirmajā pusē daudzus gadus tika pavadījis Ēģiptē un atstājis mums klasisku sacerējumu «Mūsdienu ēģiptiešu sadzīve un tikumi». Viņš rakstīja: «Fellāhu uzturs — rauši no kukurūzas vai prosas miltiem), piens, biezpiens, sīkas sālītas zivis, gurķi, melones un dažādu šķirņu ķirbji, sīpoli, puravi, pupas, «turku» zirņi, lupina, bumbuļaugi, lēcas, dateles (svaigas un kaltētas), sālīti un skābēti produkti. Lielāko dalu sakņaugu viņi ēd svaigā veidā. Kad kukurūza ir gandrīz nogatavojusies, zemnieki nolauž vālītes un ēd tās ceptas. Rīsi zemniekiem ir pārāk dārga manta, bet gaļu viņi ēd ārkārtīgi reti. Tomēr arī viņu ikdienā ir kāda greznība — lētas vietējās tabakas smēķēšana. Un, lai gan visi uzskai­tītie produkti ir ļoti lēti, tomēr daudziem zemniekiem bieži vien nav ko pievienot rausīšiem kā aizdaru . . .
    Apbrīnojami, ka, neraugoties uz šādu primitīvu un nožēlojamu uzturu, ēģiptiešu zemnieku lielākajai daļai ir stipra veselība un spēcīga miesas uzbūve un viņi spēj veikt vissmagāko darbu.»
    Agrāk fellāhi raušus cepa no kukurūzas miltiem, kam mazliet piejaukta kamieļzāle, prosa un kvieši. Ja runājam par pienu un biezpienu, tad tos kaut kādā daudzumā uzturā lietoja vienīgi bifeļmāšu īpašnieki. Zemnieku lie­lākā daļa par piena lopu izmantoja kazu.
    Kopš Leina laikiem fellāhu pārtikas normas un struktūra ir mainījusies. Krasa zemnieku uztura pasliktināša­nās notika mūsu gadsimta pirmajā pusē. Kari, krīzes un depresijas ietekmēja arī viņu uzturu. Lauku apūdeņošana, kas turpinājās cauru gadu, izraisīja specifiskas slimības, kādas agrāk nebija pazīstamas. Izlases veida pētījumi parādīja, ka samazinājies zemnieku fiziskais spēks un izturība. Palielinājusies narkotisko vielu lietošana, it īpaši loti stipras tējas dzeršana, kas kļuvusi par narkoti­kas aizstājēju. To dzer vairākas reizes dienā, panākot mākslīgu uzbudinājumu, bet sagraujot veselību.
    Ēģipte pazina nabadzību, trūkumu un pusbada eksis­tenci. Taču 19. un 20. gadsimtā tā nezināja, kas ir masveida bads. Pārtikas varēja arī trūkt, taču cilvēki izdzīvoja. Nabadzīgo laužu, pauperu, sezonas strādnieku uzturs kaloriju ziņā bija zemāks par normu, kāda šajā reģionā bija noteikta fiziskā darba strādniekiem. Perso­nām ar zemiem ienākumiem uztura uzlabošanās sākās sešdesmitajos gados, bet dažām iedzīvotāju grupām — septiņdesmitajos gados. Taču uztura struktūra vēl arvien tālu atpaliek no mūsdienu prasībām: dzīvnieku valsts olbaltumvielas, saknes un augjus ēģiptiešu absolūtais vairākums lieto daudz mazāk par normu pat tad, ja sākuši uzņemt vairāk kaloriju.

    Aleksejs Vasiļjevs – Ēģipte un ēģiptieši- Rīga – Avots -1990 – 46.-47. lpp. (lieliska, pamācoša grāmata)

  • Piekrītu Arturo, bez cūkām iztieku jau vairākus gadus. Un no ēģiptiešiem arī vērts pamācīties.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.